Inete Ielīte, Valsts Bērna tiesību aizsardzības centra direktore, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

— Kādas problēmas jums šādā veidā nākas risināt?

— Bez tiem pienākumiem, kas noteikti Ministru kabineta apstiprinātajā nolikumā, VBTAC nodarbojas ar tādiem jautājumiem kā, piemēram, kur iekārtot rehabilitācijai iepriekšējā naktī izvarotu meiteni, kā nodrošināt krimināllietu ierosināšanu pret personām, kas ir nodarījušas pāri bērniem, kur atrast vietu ģimenei ar bērniem, kas ir izlikta no dzīvokļa, kā pieslēgt elektrību vientuļās māmiņas dzīvoklī, kuras neapmaksātais rēķins ir bijis septiņi lati, kā nodrošināt bērna tiesības, ja aizbildnība pār viņu ir noteikta personai, kas nav pati piemērotākā, kā legalizēt Latvijā dzimušu un augušu bērnu, kā nodrošināt pabalstu par apgādnieka zaudējumu bērnam, kura tēvs ir aizpeldējis jūrā uz ledus gabala pirms septiņiem gadiem, un tā tālāk un tā vēl joprojām — uzskaitījumu varētu turpināt bezgalīgi, katru dienu šīs kompleksās un sarežģītās problēmas nāk klāt no jauna. Un mēs katrā atsevišķā gadījumā cenšamies panākt visu atbildīgo institūciju un cilvēku sadarbību un būt neatlaidīgi, līdz sasāpējušais jautājums ir atrisināts.

Skumjākais ir tas, ka Latvijas likumdošana attiecībā uz bērna interesēm joprojām ir nesakārtota un bieži vien likumi runā pretī tām tiesībām, ko valsts pati ir apņēmusies bērnam garantēt. Piemēram, ANO Konvencija par bērna tiesībām, kurai mūsu valsts ir pievienojusies, nosaka katra bērna tiesības uz pajumti, bet tiesās tiek taisīti spriedumi, uz kuru pamata ģimenes ar bērniem izliek no dzīvokļa bez citas apdzīvojamās platības ierādīšanas.

VBTAC katram bērnam vai viņa vecākiem vienmēr ir iespēja saņemt konsultāciju un atbalstu. Centrs palīdz atrast tos cilvēkus un organizācijas, iestādes, kas šiem cilvēkiem var palīdzēt.

— Kas ir centra sadarbības partneri? Uz kā pamatos balstīta sistēma, kas nodrošina bērniem un viņu vecākiem, aizbildņiem palīdzību nepieciešamības gadījumā?

— No dienas dienā nostiprinās mūsu sadarbība ar sabiedriskajām organizācijām, un es gribētu pateikt lielu paldies, ka tās ir dibinātas un strādā. Pateicoties sabiedrisko organizāciju darbinieku ieinteresētībai un entuziasmam, mūsu centra darbiniekiem izdodas atrisināt jautājumus, kam nav pietiekama finansējuma no valsts budžeta, piemēram, seksuāli izmantoto bērnu rehabilitācija. Ar tādu organizāciju kā "Glābiet bērnus!" vai Latvijas Bērnu fonda palīdzību izdodas sagādāt bērniem, kam tas ir nepieciešams, drēbes un citas lietas. Gribu pateikt paldies arī visām pašvaldībām, kurās ir bērnu tiesību aizsardzības speciālisti, jo šāda posteņa nodrošināšana ļauj sekot līdzi bērnu problēmām nepārtraukti, ļauj veikt koordinējošo un konsultatīvo darbu maksimāli tuvu bērna dzīves vietai.

Tas ir arī viens no VBTAC darbības virzieniem — katrā rajonā, katrā valsts pilsētā veidot bērnu tiesību aizsardzības komandu, lai visi pakalpojumi, kas bērnam varētu būt nepieciešami, būtu viņam sasniedzami — gan bērnu psihologs, pusaudžu ginekologs, citi speciālisti un sociālo dienestu darbinieki.

— Bet būtiska loma ir arī apkārtējās sabiedrības ieinteresētībai un, galvenais, zināšanām par bērnu tiesībām...

— Jā, un šeit VBTAC paveras plašs darba lauks. Tas ir viens no mūsu pamatuzdevumiem, kas definēts arī centra nolikumā — sabiedrības informēšana un izglītošana bērna tiesību aizsardzībā. Mūsu darbinieki gan paši veido, gan iesaistās dažādos projektos, kuri orientēti uz atšķirīgām mērķa grupām — skolēniem, skolotājiem, ielu bērniem, vecākiem utt. Viens no veiksmīgākajiem pasākumiem, ko izdevies realizēt, ir informācijas kartīšu komplekta izveidošana. Pavisam ir divpadsmit kartītes, katra no tām veltīta kādai no bērna tiesībām, kas attēlotas bērnu zīmējumu veidā. Otrā pusē kartītei ir katra Latvijas rajona un pilsētas institūciju un organizāciju saraksts, kurās var vērsties pēc palīdzības, lai risinātu bērnu tiesību aizsardzības jautājumus.

— Varbūt jūs varētu nosaukt šīs bērna pamattiesības?

— Tās ir katra bērna tiesības uz identitāti, tiesības uz savu viedokli, tiesības būt ģimenē, tāpat visiem bērniem ir tiesības uz pajumti un izglītību, ir tiesības augt veseliem un saņemt medicīnisko aprūpi. Bērniem ir tiesības būt pasargātiem no vardarbības, ir tiesības draudzēties un sadarboties ar citiem, viņiem, tāpat kā pieaugušajiem, ir tiesības uz atpūtu un brīvo laiku, tiesības mīlēt un būt mīlētiem, tiesības uz nākotni. Un, protams, bērniem, tāpat kā visiem citiem cilvēkiem, un, starp citu, arī dzīvniekiem, ir tiesības uz tīru un drošu vidi.

Gribu piebilst, ka šādu kartīšu komplekti ir sagatavoti visiem vispārizglītojošo skolu skolēniem un arī tā sauktajiem ielu bērniem, kuriem šo izglītojošo materiālu paredzēts nodot caur sabiedriskajām organizācijām, kas strādā ar ielu bērniem. Šis projekts nav vienīgais, mums ir vēl daudz ideju un ieceru, kā papildināt gan sabiedrības, gan pašu bērnu zināšanas par savām tiesībām.

— Viens no Valsts Bērna tiesību aizsardzības centra darbības pamatvirzieniem, kā teikts nolikumā, ir arī līdzdalība likumdošanas procesā. Kā tas notiek dzīvē?

— Redzot un konstatējot problēmas, par kurām uzzinām no individuālajiem iesniegumiem vai telefona zvaniem, par kurām mums pastāsta cilvēki, kas atnāk uz VBTAC, uz kurām mums norāda pašvaldību bērnu tiesību aizsardzības speciālisti vai kuras aktualizē žurnālisti, VBTAC darbinieki meklē speciālistus, kas šo konkrēto problēmu mēģina apzināt vispusīgi, vispārina. Kad tas ir izdarīts, tiek iniciētas izmaiņas Latvijas likumdošanas aktos, lai tādējādi novērstu šīs problēmas vai mazinātu tās iespaidu. Tagad es atļaušos mazliet pasapņot, bet, manuprāt, saskaņojot jebkuru likumdošanas aktu ministrijās, blakus iedaļām, kur noteikta normatīvā dokumenta ietekme uz valsts budžetu, tā saskaņošanās ar Eiropas Savienības likumiem, vajadzētu paredzēt aili, kur ierakstīt, vai šis likuma vai noteikumu projekts garantē bērna tiesību ievērošanu. Jo tas, kā likumu normas un paragrāfi ietekmē bērnu stāvokli, vairumā gadījumu paliek ārpus lēmēju un dokumentu izstrādātāju uzmanības loka. Mums ne tikai vārdos, bet arī darbos jāapliecina, ka bērni ir mūsu nākotne, un tikai tad varēs apgalvot, ka mūsu valstī reāli un mērķtiecīgi tiek domāts par valsts nākotni un tautas labklājību, kad, pieņemot lēmumus ar likuma spēku, tiks ņemtas vērā arī bērna intereses, kad par obligātu tiks uzskatīta nepieciešamība palūkoties uz likumprojektu caur bērna tiesību un svarīgāko interešu prizmu.

VBTAC darbinieki arī analizē likumprojektus, sniedz savus atzinumus par tiem, centrā tiek gatavoti priekšlikumi likumu grozījumiem. Tas ir sarežģīts, darbietilpīgs, bet ļoti svarīgs un nozīmīgs darbs.

— Centrā ir sagatavots ziņojums par bērna stāvokli valstī. Vai šādu ziņojumu gatavošana ir centra pienākums vai iniciatīva, un kas ir tā mērķauditorija?

— Gatavot ikgadēju ziņojumu par bērnu stāvokli valstī ir centra pienākums, tāpat reizi piecos gados mums jāsniedz ziņojums ANO Bērna tiesību komitejai. Šobrīd sagatavotais materiāls ir apkopojums par 1999.gada pirmo pusgadu, un tajā ir ietverta divējāda informācija — gan faktu materiāls, ko mēs apkopojam sadarbībā ar Centrālo statistikas pārvaldi, gan mūsu sadarbības partneru — ministriju — sniegtā operatīvā informācija, tāpat izmantoti pētījumi, kas nākuši klajā šī gada pirmajā pusē, piemēram, Ekonomikas institūta pētījums par ģimeņu stāvokli valstī. VBTAC sagatavotais ziņojums ir sabiedrībā pamanīto bērna tiesību aizsardzības problēmu apkopojums, ne pētījums. Nopietni pētījumi prasa lielus līdzekļus, kuru centra rīcībā diemžēl nav. Lielu darbu šajā laukā ir paveikusi UNICEF Latvijas Republikas Nacionālā komiteja, kas pavisam drīz — novembrī — nāks klajā ar pētījumu par ģimenes un bērna stāvokli Latvijā. Šī pētījuma ietvaros daudzi Latvijā pazīstami sociologi ir pievērsušies bērna tiesībām un to ievērošanai mūsu valstī.

Ziņojuma adresāts, pirmkārt, ir Izglītības un zinātnes ministrija, kuras pārraudzībā ir VBTAC, otrkārt, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisija, treškārt, tas ir brīvi pieejams jebkuram žurnālistam, bērnu tiesību aizsardzības speciālistam vai citam interesentam.

— Mūsu sarunā jau tika minēts, ka ir dienesti, kuru aizbildniecībā ir bērnu tiesību aizsardzība. Vai var apgalvot, ka valstī palēnām veidojas bērna tiesību aizsardzības sistēma?

— Atļaušos apgalvot, ka VBTAC mēģina šo sistēmu glābt un sakārtot. Tās pamatā ir iepriekšējā izglītības likumā noteiktā norma par rajonu un pilsētu pašvaldību kompetenci bērnu tiesību aizsardzības izglītībā. Balstoties uz šo normu, skolu valdēs bija paredzēta vieta bērnu tiesību aizsardzības speciālistam. Pašvaldībās, kas ir tālredzīgas un saprot šāda speciālista nozīmi, atbilstošā darbavieta ir saglabāta. Jāatgādina, ka nereti pašvaldības izlemj atteikties no bērnu tiesību aizsardzības speciālista finansu trūkuma pēc. Pašlaik visi bērna tiesību aizsardzības speciālisti, kas strādā rajonos un pilsētās, ir pašvaldību algoti, bieži vien tiem ir arī citi pienākumi. Tā ka runāt par valsts veidotu sistēmu bērnu tiesību aizsardzībā vēl ir pāragri. Un mans uzskats ir skaidrs — ir jāīsteno Bērnu tiesību aizsardzības likums, kurš paredz, ka katrā rajonā un pilsētā ir jābūt bērna tiesību aizsardzības inspektoram. Šī posteņa esamība sakārtotu daudzas neskaidrības. Kā piemēru varētu minēt šovasar sacelto ažiotāžu ap bērnunamu bērnu atpūtu Francijā, par kuru liela atbildības daļa jāuzņemas bērnunamu direktoriem. Tā vietā, lai risinātu neskaidrības un atzītu, ka bērni ir ievietoti nepārbaudītās ģimenēs, nepiemērotos apstākļos, ka viņu izmitināšana ir pretrunā ar Francijas likumdošanu un notikusi bez Francijas vietējās pašvaldības ziņas, nekas netika darīts, lai novērstu Latvijas bērniem draudošās briesmas. Bet valstī nav neviena, kas varētu pārraudzīt bērnunamu darbu, kontrolēt to vadītājus, iejaukties tur notiekošajos procesos. Ir izprasta un par nepieciešamu atzīta Izglītības valsts inspekcija, katrā rajonā darbojas izglītības valsts inspektors, kam ir tiesības prasīt attiecīgajām amatpersonām pārskatīt savu viedokli. Līdzīgi būtu jādarbojas valsts bērna tiesību inspektoram, kas patiesībā uzņemtos bērna advokāta funkcijas problēmjautājumos, kas bieži vien skar ne tikai bērna intereses, bet kuru risinājumā bērna intereses lielākoties paliek ārpus uzmanības loka.

Tikai tad, kad katrā rajonā un pilsētā būs šie likumā paredzētie valsts bērna tiesību aizsardzības inspektori, varēs sākt runāt par bērna tiesību aizsardzības sistēmu Latvijā.

— Kas ir galvenais šķērslis šī posteņa ieviešanai?

— Naudas trūkums. Pēc likuma bērnu tiesību aizsardzības inspektorus finansē valsts caur Valsts Bērna tiesību aizsardzības centru, tie būtu mūsu darbinieki, bet līdzekļi tam piešķirti nav. Daudzas pašvaldības labprāt redzētu šos speciālistus savās teritorijās, bet pašas vien nevar atļauties segt visus tam nepieciešamos izdevumus. Šeit būtu vietā atgādināt, ka valstij vēl un vēlreiz ir jāpārdomā, kas ir tās prioritātes, un gribētos uzsvērt — ilgtermiņa prioritātes. Bet, no otras puses, neapšaubāmi ir jābūt arī pašvaldību ieinteresētībai, nevar sēdēt ar klēpī saliktām rokām un gaidīt, ka visas problēmas atrisinās valsts. Pašvaldībai pirmām kārtām ir jādomā par saviem cilvēkiem, īpaši patlaban, kad no labklājības līdz trūkumam bieži vien ir tikai pāris soļu.

Kopumā valstī ir paredzētas 48 valsts bērna tiesību aizsardzības inspektoru vietas. Protams, zinot pašreizējo budžeta stāvokli valstī, maz ticams, ka tiks rasts finansējums visiem šiem inspektoriem, labākajā gadījumā tie varētu būt deviņi reģionālie inspektori, kas varētu sākt strādāt nākamgad, bet tas kopumā neatrisina problēmu — bērnu tiesību speciālistam ir jābūt blakus bērnam, vienmēr viņam sasniedzamam un vietējās problēmas un apstākļus zinošam.

Tomēr es gribētu uzsvērt, ka arī ar visu 48 inspektoru nodrošināšanu nebūs līdzēts, ja nemainīsies mūsu sabiedrības attieksme pret bērnu. Reakcijai un adekvātai rīcībai vienaldzības un neiejaukšanās vietā ir jākļūst par normu — gan tad, ja redzam un zinām, ka kaimiņš sit savus bērnus, gan tad, kad redzam, ka bērns, kuram pēc vecuma un dienas stundas noteikti būtu jāatrodas skolā, spēlējas pagalmā, gan tad, kad redzam puikas dauzām logus, un vēl citās situācijās. Jo ātrāk sabiedrība iejauksies un sāks risināt bērnu problēmas, jo labāk būs tās šodienai un nākotnei.

Liena Pilsētniece, "LV" iekšlietu redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"