Vaira Vīķe–Freiberga:

Latvijā šobrīd ir laiks, kāds Krievijai vēl tikai tuvojas: pirmais gads ar jaunu parlamentu, jaunu prezidentu, jaunu valdību. Nedaudz agrāk nekā pirms gada, pirms kārtējām Latvijas Saeimas vēlēšanām, "Novije izvestija", sekojot sociologu prognozēm, lasītājiem piedāvāja interviju ar Tautas partijas līderi Andri Šķēli. Prognoze piepildījās, Tautas partija ieguva visvairāk deputātu vietu. Tiesa, tā neieguva absolūto vairākumu, bija mēģinājums izveidot koalīcijas valdību bez tās dalības, bet koalīcija nebija ilglaicīga, un šodien Andris Šķēle ir valdības vadītājs.

Bet jaunā prezidenta vārdu (Latvijā prezidentu ievēlē parlaments) diezin vai kāds līdz vēlēšanām varēja nosaukt. Vēsture, kas savā laikā pie uzvaras noveda bijušo prezidentu Gunti Ulmani, atkārtojās: pēc tam, kad neveiksmi cieta dažādu partiju un koalīciju centieni dabūt cauri savu līderi, parādījās kompromisa persona. Tādā veidā par Latvijas Republikas otro prezidenti kļuva Vaira Vīķe–Freiberga, Latvijas institūta direktore, Monreālas universitātes profesore, vēl nesen ārzemju latviete, kurai bija Kanādas pilsonība.

Pagājušā gada nozīmīgākie notikumi bija policijas sadursme ar pensionāriem un referendums par pilsonības likumu, ko uzspieda tā pretinieki, kuri noliedza "nepamatnācijas" iedzīvotāju pilsoņu tiesību paplašināšanu. Kā zināms, Latvijas pilsoņi referendumā nobalsoja par labu likumam, un tagad pilsoņu skaits "krievvalodīgo" iedzīvotāju vidū pamazām palielināsies. Abi notikumi guva samērā lielu rezonansi Maskavā.

Šodien Krievijai lielāka uzmanība jāvelta savām iekšējām lietām, bet notikumi mazajā kaimiņvalstī nepaliek nepamanīti. Notikumi, kas šobrīd risinās Latvijā, ir gandrīz vai dramatiskāki par pagājušā gada notikumiem. Pēc lietas būtības tie attiecas uz tām pašām problēmām. Atkal tiek vākti paraksti referendumam — tagad ne tāpēc, lai atceltu grozījumus likumā, bet mainītu nesen pieņemtos labojumus pensiju likumā. Atkal notiek strīdi par nacionālo mazākumtautību problēmām Latvijā — šoreiz sakarā ar valodas likumu, kurš cilvēku intereses viņu ikdienas dzīvē praktiski skar daudz sāpīgāk nekā likums par pilsonību.

Krievijas masu informācijas līdzekļi informēja, ka drīz pēc savas ievēlēšanas prezidentes postenī Vaira Vīķe–Freiberga atteikusies parakstīt Saeimas pieņemto likumu. Viena no Rīgas krievu avīzēm rakstīja, ka vakardienas Kanādas pilsone nav vis rūpējusies par mazākumtautību interesēm, bet par Rietumu pasaules interešu ievērošanu, jo viņi nevēlas Baltijā pieļaut situācijas saasināšanos ar krievvalodīgajiem. Šādu tēzi ir vienlīdz grūti apgāzt, cik pierādīt, bet, galvenais, politiskajā praksē svarīgas ir tikai reālas rīcības, nevis subjektīvi nodomi (reāli vai iedomāti), kas šīs rīcības izraisa. Konkrētajā gadījumā nav grūti iedomāties arī pavisam citus motīvus, kas izrāda uzmanību Krievijas interesēm tikpat lielā mērā, cik Rietumu interesēm, piemēram, rūpes par jūras ostu likteni, pret ko Latvija, klasiska tranzīta zeme, vienmēr bijusi jūtīga. Ventspils un citas ostas tagad pārdzīvo krīzi, kuras atrisināšana pilnīgi atkarīga no attiecību atrisināšanas ar Krieviju.

Starp citu, bez jebkādiem politiskiem aprēķiniem eksistē taču arī parasta cilvēciska interese. Pirmā sievieta prezidente postpadomju telpā pirmo interviju Krievijas presei piekritusi sniegt laikrakstam "Novije izvestija".

"Novije izvestija", 1999.gada 22.septembrī. Intervējis Otto Lācis

— Jums kā politiķei, protams, jābūt priekšstatiem par Latvijas attīstības stratēģiju. Kādu vietu šajā sarakstā ieņem Krievija?

— Šajās divpusējās attiecībās svarīga ir abu pušu pozīcija. Tas nav jautājums, ko Latvija var atrisināt vienpusējā kārtībā. Latvija velta lielu uzmanību un lielas rūpes attiecībām ar Krieviju. Mūsu mērķis — sadarboties ar Krieviju kā spēcīgu demokrātisku valsti. Ar valsti, kas savā ekonomiskajā attīstībā tiecas uz labklājību. Latvija labprāt attīstītu sakarus ar tādu valsti gan ekonomiskās attīstības, preču apmaiņas, gan kultūras sakaru jomā. Ideālā īpaši izdevīgi varētu būt kultūras sakari.

— Bet jau no pašas neatkarīgās Latvijas Republikas eksistēšanas sākuma radās jautājums par neatbilstībām dažādu sakaru virzienos. PSRS sastāvā Latvijas PSR it kā bija aizrāvusies ar Krievijas politiku. Bet kādas jūs redzat sakaru attiecības neatkarīgai Latvijai kaut vai tādos virzienos kā Rietumi, Krievija un kaimiņvalstis Baltijā?

— Šobrīd Latvijas politika pirmām kārtām orientēta uz Rietumiem sakarā ar mūsu centieniem iestāties Eiropas Savienībā. Tā ir mūsu politiskā prioritāte. Šīs pašas prioritātes ietvaros Latvija par svarīgu uzskata sadarbību ar tuvākajiem kaimiņiem, īpaši ar Baltijas jūras valstīm. Šai koncepcijai atbilst sakari kā ar Skandināviju, tā arī ar Baltijas valstīm. Latvija, pirmkārt, sevi redz kā Eiropas Savienības locekli, otrkārt, kā reģiona valstu draudzīgā loka dalībnieci. Tas atbilst arī somu Ziemeļu dimensijas koncepcijai un Baltijas valstu sadarbības koncepcijai. Šo abu koncepciju ietvaros Krievija tiek uzlūkota par partneri, ar ko mēs vēlētos vest sarunas un apspriest problēmas.

— Krievijā sava veida rezonansi radīja paziņojums par to, ka jūs atteicāties parakstīt Saeimas pieņemto valodas likumu. Vai jūs varētu sīkāk paskaidrot, ar ko tas saistīts?

— Tam bija vairāki iemesli — iekšpolitiski un ārpolitiski. Pirmais. Man liekas, ka likums kā juridisks dokuments savos formulējumos nebija pietiekami nostrādāts. Tas neatbilda tiem kvalitatīvajiem standartiem, kādus man gribētos redzēt Latvijas likumdošanā. Politisko diskusiju laikā tas pārcieta tik daudz labojumu, ka neizdevās tos pietiekami cieši saskaņot, starp dažādiem punktiem bija acīmredzamas pretrunas. Pastāvēja risks, ka atsevišķos aspektos radīsies pretrunas ar Satversmi. Man, prezidentei, tas bija nepieņemami, un es palūdzu Saeimu savest kārtībā šos nolikumus. Bet otrs jautājums, kas rodas saistībā ar šo likumu, ir tāds, ka daudzu pantu formulējumi nebija pieņemami pēc nacionālo mazākumtautību lietu EDSO komisāra van der Stūla uzskata. Tas attiecās uz mazākumtautību problēmu. Un pēc savas formas šaubas izsauca virkne formulējumu, cik ļoti tie atbilst Latvijas saistībām saskaņā ar tās parakstīto starptautisko vienošanos par cilvēktiesībām. Piemēram, es pasvītroju, ka ļoti svarīgi ir dot precīzu skaidrojumu: kas tas ir — valsts valoda. Jābūt nodrošinātai iespējai atšķirt, vai tiek runāts par sabiedrisku pasākumu, kur jālieto valsts valoda, vai privātu, kur katrs var runāt, kā viņam patīk. Lai nebūtu pārlieka valsts iejaukšanās privātā dzīvē, šajos jautājumos ir stingri jāseko starptautiskajiem vienošanās dokumentiem, kurus Latvija parakstījusi.

Man bija pretenzijas arī sakarā ar to, kā šis likums tiks lietots. Es palūdzu, lai Saeima izstrādā arī šī likuma lietojuma reglamentu, jo citādi nav kārtības, kā to izmantot praksē. Tādēļ tas var radīt sarežgījumus praktiskajā dzīvē.

Bet viens, ko es gribētu uzsvērt saistībā ar šo likumu, kas varbūt nav pilnīgi saprotams, ir tas, ka man nebija iebildumu pret likuma garu, kas virzīts uz to, lai aizstāvētu latviešu valodas kā valsts valodas tiesības un ne tikai aizstāvētu, bet arī veicinātu latviešu valodas nostiprināšanos un izplatību sabiedrībā, tādā veidā koriģējot netaisnību pret latviešu valodu, kas eksistēja aizgājušos piecdesmit gadus. Pret šo likuma garu neiebilda neviena manis konstatētā instance: ne ārvalstu diplomātiskie pārstāvji, ne Eiropas pārstāvji un eksperti no Briseles, ar kuriem es konsultējos. Visi atzīst, ka Latvijai kā suverēnai neatkarīgai valstij ir tiesības, īpaši savos vēsturiskajos apstākļos, formulēt šādu likumu, kura mērķis pēc savas sūtības ir aizstāvēt un stiprināt latviešu valodas kā oficiālas valsts valodas lietojumu sabiedrībā.

— Krievijas reformu pieredze parādījusi, ka opozīcija bloķē sociālās reformas. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mums ir gan budžeta deficīts, gan sabrūkoša pensiju sistēma. Valsts nav spējīga izmaksāt pat nabadzīgās pensijas. Latvijas valdība pieņēmusi nežēlīgu risinājumu, lai sabalansētu budžetu. Tagad, kā zināms, uzsākta parakstu vākšana, lai rīkotu referendumu par labojumiem likumā, kurš maina pensiju sistēmu. Es zinu, ka arī jūs esat atbalstījusi dažus "labojumu labojumus". Bet kāda ir jūsu attieksme pret šo noteikto, nepopulāro pasākumu problēmu, kuri tajā pašā laikā nepieciešami, lai valsts varētu izpildīt savas saistības?

— Man liekas, katrai valdībai nākas pieņemt tā saucamos nepopulāros lēmumus, un skaidrs, ka tas tiek darīts tās darbības sākumā, tuvāk vēlēšanām šādi pasākumi tiek atlikti. Mūsu valdība, kas tikko ķērusies pie darba pienākumu pildīšanas, vērsusies pie sabiedrībā visai kutelīgiem un pretrunīgiem jautājumiem. Es pati esmu konsultējusies gan ar visām politiskajām frakcijām, gan sociālajām grupām, uz kurām attiecas šīs pensiju sistēmas izmaiņas. Un esmu konstatējusi, ka šim likumam tiešām nepieciešami labojumi, tās izmaiņas, kas izdarītas pagājušajā rudenī, liekas, bijušas neveiksmīgas. Šis likums ietver dažus konceptuāli diezgan atšķirīgus elementus, un tas sarežģī situāciju.

Ievērojama sabiedrības daļa mierīgi pieņemtu zināmās izmaiņas. Piemēram, man liekas, ka ideja par pensijas vecuma pakāpenisku palielināšanu neizraisītu pārāk daudz protestu. Bet asus protestus sagādāja ideja aizliegt vienlaikus saņemt algu un pensiju, ja kopējais ienākums pārsniedz 60 latus (aptuveni 100 dolārus), un piedāvājums šajā gadījumā izvēlēties vai nu algu, vai pensiju. Ļoti daudzas sabiedriskās grupas izteikušas savu protestu, apgalvojot, ka izdzīvot par 60 latiem nav iespējams un, lai kaut kā izkultos, nepieciešami vismaz 80 lati. Viņi uzskata, ja pensionārs ir spējīgs strādāt un nopelnīt, tad viņam to nevajag liegt. Visviennozīmīgākais iebildums ir tas, ka šobrīd eksistē iespēja mākslīgi palielināt pensiju, daudzos gadījumos tās pārrēķināšanas ceļā. Man liekas, pagājušajā rudenī pieņemtie lēmumi pārrēķināt pensijas un dažu gadu laikā tās strauji palielināt nav taisnīgi un tiem jātiek koriģētiem.

— Un kāda vispār ir attieksme pret sociālo reformu tempu jautājumu, kā saka pie mums, Krievijā, vai pareizi kaķim asti cirst pa gabaliņam, lai nebūtu tik sāpīgi?

— Es domāju, ka jautājums nav par to, kā nocirst asti, bet pat to, ko jūs audzēsit tās vietā. Jābūt skaidrai koncepcijai. Nedrīkst vienu aspektu izolēt no otra. Visai attīstībai jānotiek integrēti. Skaidrs, ka labklājības labākais avots ir plaukstoša ekonomika, investīcijas, rūpniecība un darba vietas cilvēkiem. Tad gan strādnieks no savas algas iemaksā savā pensiju fondā, bezdarbnieku atbalsta fondā, nomaksā nodokļus, gan darba devējs dod savu artavu, tādā veidā veidojas sabiedriskā nodrošinājuma tīkls, uz kura rēķina cilvēks tiek nodrošināts krīzes situācijā vai savās vecumdienās, bet valstij vienlaikus jādomā par abām šīm lietām: gan par to, kā šodien sekmēt ekonomikas attīstību, gan par to, kā attīstīt sociālās aizsardzības tīklu tiem cilvēkiem, kas izkrituši no šīs ātrās ekonomiskās attīstības programmas. Tas ir īpaši grūti mūsu reģiona valstīs, kurām ir sarežģīts uzdevums pārveidot ļoti centralizēti kontrolējamo ekonomiku par absolūti brīvu. Mūsu grūtības rodas tieši šīs uzdevuma sarežģītības dēļ.

— Ja atļausit — personīga rakstura jautājums. Gribētos izprast Rietumu pasaules cilvēka pašsajūtu postsociālistiskā valstī. Cik man zināms, jūs aizveda bērnībā un padomju Latvijā jūs dzīvojusi neesat. Kas jūs visvairāk pārsteidza? Vai apstiprinājās jūsu domas par to, kas būs pats grūtākais prezidentes darbā

— Patiesībā ar padomju Latviju es iepazinos jau 1969.gadā, dziļas stagnācijas gadā, un jau tajā pirmajā braucienā man bija interesanti iepazīties ar to domāšanas veidu, kāds bija izveidojies sabiedrībā tālaika sistēmas apstākļos. Nākamo viesošanos laikā man bij iespēja vērot, kā domāšana lēni un pakāpeniski mainās. Neatkarība taču neatnāca pēkšņi un negaidīti, tā nobrieda attiecību izmaiņās, ļoti lēnu pakāpenisku pārveidošanos formā. Pēdējos gados pēc neatkarības pasludināšanas, kad vairs neierobežoja kontaktus, es ļoti bieži braucu uz Latviju un ļoti cieši sekoju visiem pārmaiņu procesiem. Tā ka tad, kad es pilnīgi pārvācos atpakaļ uz Latviju, īpašu pārsteigumu man nebija. Tieši tāpēc es pārvācos, ka, pēc mana uzskata, sabiedrība šeit progresēja un tik ļoti pietuvojās, teiksim, normāliem procesiem visā pasaulē, ka es šeit nejūtos kā svešzemniece ar svešām idejām, es varu justies kā latviete, kas atgriezusies savā dzimtenē un var dzīvot normālu dzīvi.

— Pirmo reizi jūs atbraucāt sešdemit devītajā — tātad stagnācijas pašā drūmākajā laikā, pēc iebrukuma Čehoslovākijā, ko pavadīja noteikti ideoloģisko prasību paaugstinājumi. Vai tā bija sagadīšanās, vai jūs interesēja tieši šie procesi?

— Nē, viss bija atkarīgs no tā, kādas tajā laikā bija iespējas uz šejieni atbraukt. Tās bija ļoti ierobežotas. Manā gadījumā tas kļuva iespējams, tikai pateicoties speciālam Zinātņu akadēmijas ielūgumam. Vienkārši paprasīt vīzu un atbraukt kā tūristam nebija iespējams. Un vispār mūs no Rīgas neizlaida. Mūs novēroja, noklausījās utt. Kontrolēja, ar ko es varu satikties. Vienmēr tikai liecinieku klātbūtnē — es ne ar vienu cilvēku nevarēju satikties aci pret aci. Vienmēr blakus bija vai nu kaimiņš, vai draugs, vai kaut kāds labs cilvēks, kurš bija gatavs mani pavadīt.

— Jūs uz šejieni braucāt saskaņā ar savām zinātniskajām interesēm kā psiholoģe?

— Patiesībā vairāk kā fokloriste, tā kā mani kā psihologu interesēja tautas tradīcijas. Visi oriģinālmateriāli, kas mani interesēja, bija šeit, Zinātņu akadēmijā. Mēs ar vīru uzsākām projektu, kura mērķis bija ar mūsdienīgām tehnoloģijām pārrakstīt fondos esošās latviešu tautasdziesmas. Tas arī tika izdarīts. Šajā sakarā man bija interesanti nodibināt kontaktus ar Zinātņu akadēmiju. Varu piebilst, ka šajā fondā netika cienīta nekāda sadarbība, jo tā laika atmosfēra nebija labvēlīga jebkāda veida sadarbībai pētījumos.

— Ja jūs būtu atbraukusi uz Latviju vēl desmit gadus agrāk, jums būtu bijis interesanti vērot, kā mainījās tautasdziesmu teksti Jāņu dienai, kad šos nacionālos svētkus gribēja aizliegt. Vai jūs saskārāties ar šo parādību?

— Šādos svētkos es nokļuvu tikai 1983.gadā, kad mūs Jāņu dienā aizveda uz kādu zvejnieku kolhozu. No Rīgas izlaida ar speciālu atļauju. Un speciāli ārzemju latviešiem bija sarīkota Jāņu dienas svinēšana laimīgā zvejnieku kolhozā, kur laimīgi padomju cilvēki svinēja šo dienu saskaņā ar savas tautas tradīcijām.

— Uz šo laiku atkal tika atļauts svinēt.

— Tas, ko mums parādīja, bija absolūts teātris, speciāli tūristiem, tur nebija nekādu kontaktu.

— Esmu dzirdējis, ka jūs grasāties mācīties krievu valodu. Vai nodarbības jau esat uzsākusi?

— Sāku, bet nekur tālu tikusi neesmu. Daudz laika paņem darbs.

— Vai paguvāt sajust valodu — cik grūta ir krievu valoda cilvēkam, kam dzimtā ir latviešu valoda?

— Grūtības ar intonāciju un atsevišķām skaņām, kuras es nevaru izrunāt. Bet mani māca īsts skolotājs, viņš mani liela un saka: labi, labi. Tas mani uzmundrina. Bet vakar pie manis viesos bija Ziemeļvalstu biroja pārstāvis, viņš man iedeva vārdnīcu ar visām piecām skandināvu valodām. Es viņam teicu: atvainojiet, no valodām, ko vajag iemācīties, šobrīd man pirmajā vietā — krievu valoda.

Publikācija "Latvijas Vēstnesī" — sadarbībā ar LR Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu