Vēl tikai nedēļa vai mazliet vairāk šķir no stundām, kad liela daļa cilvēces pārkāpa netveramo robežu un tagad pamazām pierod, ka gadskaitlī jāraksta cipars 2 ar trim nullēm. Kaut varētu arī citādi. Teiksim — MM. Taču īsāk šajā gadsimtā, kad par būtisku vērtību kļuvis katra un visu laiks. Gan jau Aleksandrs Čaks šo īsumu mācētu novērtēt. Ne velti viņš savulaik prata rakstīt visīstāko dzeju visīsākajās rindās un neslēpt savu interesi arī par citām saraucinātām lietām — kaut vai par sieviešu svārciņiem "īsiem kā decembra diena".

Dzejnieks vienmēr vienlaikus mīt gan tajā netveramībā, kas viņam un mums visiem skrien garām mūžībā, gan brīvi klejo cauri gadu desmitiem, simtiem un varbūt pat tūkstošiem. Šķiet, kādā šādā domu robežšķirtnē pie autora ir atnācis uz nākotni vērstais dzejolis "Gars". Tas iekļauts krājumā "Lakstīgala dzied basu", kur vienkop rūpīgi sakārtoti un saskaņoti no 1938. līdz 1944. gadam sacerētie liriskie dzejoļi. Būtībā tas ir pēdējais paša autora brīvi kārtotais krājums, jo padomju laika grāmatās arvien nācās rēķināties un pakļauties svešiem uzskatiem. "Gars" pirmoreiz iespiests tikai 1966. gadā žurnālā "Karogs", pēc tam ievietots dzejnieka Rakstu 2. sējumā 1972. gadā:

Otrā pasaules kara ielaušanās Latvijā pārcirta Aleksandra Čaka mūžu kā izkapts saplaukušu madaru. Vienā pusē palika izdotās grāmatas, tautas atzinība, radoša cilvēka apziņa, ka atrodies savu daiļrades spēju pilnbriedā. Bet tam pretī — aizliegums publicēties nacistu pārraudzītajā Latvijas presē un grāmatniecībā. Vēl ļaunāk — pat iespēja tikt fiziski iznīcinātam. Šo dzejnieka dvēseles stāvokli mazliet vēlāk, kad formālais aizliegums iespiest viņa darbus bija atcelts, iezīmējis kritiķis Jānis Rudzītis grāmatā "Starp provinci un Eiropu":

"Čaks nedeva nekā publicēšanai visvairāk tālab, ka jutās ļoti apvainots, un viens pēc otra sekoja notikumi, kas šīs jūtas pastiprināja. Vispirms viņa ausīs bija nokļuvuši kāda tuva drauga vārdi, ka par kūleni, ko dzejnieks metis komunistu gadā, viņu vajadzētu nošaut. Nekā nepaskaidrodams, kādos apstākļos nācies kalpot svešajai varai, Čaks nejutās grēcinieks, un bijušā drauga vārdus viņš visus vācu gadus pieminēja ar dziļu rūgtumu, tēlodams smagi apvainoto. Rīgas kinoteātros vācu laika sākumā rādīja kādu dokumentāru filmu par Baigo gadu. Liekas, tā saucās "Sarkanā migla", un starp dokumentiem, ko varēja redzēt uz ekrāna, bija arī Čaka 1940.—41. g. publicēto dzejoļu teksti. Dzejnieks to, protams, zināja, un viņa rūgtums pieņēmās."

Tostarp tieši kara laiks, šis garais it kā iekšējo pārdomu posms, Aleksandra Čaka daiļradē varbūt ir pats ražīgākais darba cēliens, kad sacerēta apjomīgā dramatiskā poēma "Matīss, kausu bajārs", cita mākslinieciski spilgtā poēma "Spēlē, Spēlmani!", sakārtoti dzejoļu krājumi "Debesu dāvana" un "Lakstīgala dzied basu".

Vēl 1943. gada rudenī uzrakstīts un pēc dažiem mēnešiem uz Ziemsvētkiem kā Mildas Grīnfeldes sacerēts izdots dzejojums "Tētis karavīrs. Vēstule no Volchovas". Šī publikācija liek domāt, ka arī ar nacistu varu, kā jebkuru iekarotāju režīmu, dzejniekam bija krietni sarežģītākas attiecības, nekā tas tika oficiāli pausts padomju varas gados, kad, piemēram, Arvīds Grigulis nepārsūdzami apgalvoja: "Vācu laikā Aleksandrs Čaks nenodrukāja ne rindas..."

Te gan patiesības labad jāpiebilst, ka dzejnieka dzīves laikā padomju varas režīmā neiznāca neviens no kara gados paša autora rūpīgi sastādītajiem krājumiem, arī "Lakstīgala dzied basu" ne, bet virkne dzejoļu un poēma "Spēlē, Spēlmani!" pie lasītājiem nokļuva sakropļoti un saīsināti.

Turklāt, kā savās atmiņās raksta Anšlavs Eglītis, tieši vācu laikā Aleksandrs Čaks staigājis apkārt un piedāvājis draugiem ieklausīties vēl vairākos savos topošajos vai jau pabeigtajos rakstos:

"Viena no šīm poēmām aplūkoja kādu Rīgas Marijas ielas dzīvokļu namu, izsekojot mitekļu un to iemītnieku likteņiem visos piecos vai sešos stāvos. Šī poēma nebija nobeigta, Čaks teicās sarakstījis ap 9000 rindu, kuras cerējis pavairot līdz 14000. Par otras poēmas saturu grūti spriest, jo dzirdētie fragmenti bija diezgan statiski izjūtu,vīziju un gaisotnes tēlojumi: tumšas Rīgas ielas, torņi, vārgas spuldzes, nakts, neizskaidrojama nemiera mocīti ļaudis. Brīžam Čaks ieslīdēja īpatnējā vīziju redzētāja filozofēšanā. Fragmenti likās bez fabuliska satura, bet spēcīgi, kupli un tēlaini rakstīti. Palicis atmiņā pants: "Sit vara dūri pret krūtīm zvans." Arī šīs poēmas manuskripts nelikās mazāks kā iepriekšējai. Trešais dzejas darbs bija kolosālu apmēru — ap 7—8000 rindu gara drāma pantos — fantāzija par Rīgas vēstures motīviem."

Mazliet atšķirīgāk šo pašu laikposmu atceras tēlnieks Mārtiņš Zaurs:

"Vācu okupācijas gados Čaks gan arī dzīvoja Rīgā, bet pavisam klusi, nemanāmi. Viņš necentās doties uz grēku sūdzēšanu, mainīt savu uzvārdu un domas. Mēs, draugi, kas Rīgā bijām palikuši, satikāmies tāpat kā agrāk.

Čaka līdzatnestajās un mūsu mājā lasītajās dzejās skanēja jaunas pavisam nedzirdētas stīgas. Tā bija sapņaina un skumja, romantiska, trausla lirika."

Viena no Anšlava Eglīša pieminētajām poēmām varētu būt "Matīss, kausu bajārs". Pārējās? Atliek zīlēt, minēt un cerēt, ka piepeši uzradīsies kāds plašākai sabiedrībai nezināms dzejnieka darbs.

Brīnumi notiek. Pat uz divu gadsimtu un tūkstošgadu sliekšņa:

Mirst cilvēks. Viņa augums zūd,

Bet dvēsele — kur paliek tā?

Man mazam teica: nesatrūd,

Dievs ieliek to sev kabatā.

Arī tās ir rindas no krājuma "Lakstīgala dzied basu" — dzejoļa "Dvēsele" sākums. Dzejnieka dvēsele pie mums ir palikusi viņa rakstu rindās. Un var jau tikt uziets kāds nezināms sacerējums, ko Dievs kādu laiku ir glabājis savā kabatā. Jo tā mēdz gadīties. Kā pierādījums tam ir daži Austras Skujiņas nezināmi dzejoļi, kas pērn atrasti Čaka muzejdzīvoklī starp paša mītnes saimnieka rokrakstiem.

Bet Aleksandra Čaka 26. logā "LV" preses namiņā līdzās dzejolim kāds iepriekš nepublicēts dzejnieka fotoportrets, kas varētu būt radies aptuveni tajā pašā laikā, kad dzejolis "Gars".

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors