Par būvniecības problēmām un to risinājumiem

Vēstules

Laikrakstam “Latvijas Vēstnesis”

Par vēstuli valsts augstākajām amatpersonām

Š.g. 28.augustā ar būvniecību saistīto nevalstisko profesionālo organizāciju vadītāji, apzinoties tuvojošos ekonomisko krīzi valstī, t.sk. būvniecībā, parakstīja un izsūtīja vēstules ar priekšlikumiem situācijas stabilizēšanai būvniecībā valsts augstākajām amatpersonām – Valsts prezidentam Valdim Zatleram, Saeimas priekšsēdētājam Gundaram Daudzem, Ministru prezidentam Ivaram Godmanim, kā arī masu informācijas līdzekļiem.

Dokumentu parakstījušo nevalstisko profesionālo organizāciju, kas pārstāv vairāk nekā 120 000 strādājošos un kuru kopējais gada darba apjoms pārsniedz 1,5 miljardus LVL, vārdā, lūdzu publicēt mūsu 28.augusta vēstuli laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

2008.gada 10.septembrī Ar cieņu, – LBS Valdes priekšsēdētājs M.Straume

Valsts prezidentam Valdim Zatleram

Saeimas priekšsēdētājam Gundaram Daudzem

Ministru prezidentam Ivaram Godmanim

Par problēmām būvniecībā

Būvniecības nozares nevalstiskās profesionālās organizācijas 2007.gada 3.jūlijā iesniedza valsts augstākajām atbildīgajām institūcijām dokumentu “Būvniecības problēmas un priekšlikumi būvniecības pārvaldes un ar būvniecības procesu saistītās likumdošanas pilnveidošanai”. Ekonomikas ministrija 2007.–2008.gada laikā veikusi virkni pārkārtojumu un pilnveidojusi būvniecības procesa normatīvo bāzi. Tomēr galvenās problēmas – nelegālā darbaspēka izmantošana, nodokļu nemaksāšana, godīgas konkurences trūkums u.c. – ne tikai palikušas neatrisinātas, bet ievērojami saasinājušās. Kāpēc? Ne tikai tāpēc, ka sarežģījusies ekonomiskā situācija, bet arī tāpēc, ka valsts augstākā vadība nav savlaicīgi spējusi novērtēt šo problēmu atrisināšanas pozitīvo ietekmi uz ekonomisko klimatu valstī, tai skaitā inflācijas samazināšanu, iekasēto nodokļu apjoma palielināšanu un godīgas konkurences principu nostiprināšanu biznesa vidē.

Šajā sakarā būvniecības nozares nevalstiskās profesionālās organizācijas atkārtoti vēršas pie valsts augstākās vadības nopietni pievērsties būvniecības problēmām, jo tās skar ne tikai Ekonomikas ministrijas darbības sfēru, bet arī citas valsts pārvaldes institūcijas (Finanšu ministriju, Vides ministriju, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju u.c.). Mēs esam pārliecināti, ka šo problēmu sekmīga atrisināšana valsts interesēs ir iespējama īsā laikā, bet tikai tad, ja Saeima un valdība, paužot skaidri izteiktu politisko gribu, to pasludina par prioritāti un mobilizē kā intelektuālos, tā finansiālos resursus. Tikai šāda pieeja spēs efektīvi risināt šīs problēmas.

Mēs neprasām privilēģijas sev. Mēs prasām sakārtotu būvniecības vidi un godīgus konkurences noteikumus visiem. Mēs neprasām finansiālos līdzekļus. Mēs prasām, lai valsts pieliek pūles iekasēt to, kas tai pienākas. Šodienas ekonomiskā situācija prasa enerģisku un konkrētu rīcību. Mēs piedāvājam savu risinājumu un gribam redzēt rīcību, nevis dzirdēt atrunas.

Būvniecības attīstības stratēģiskās partnerības valdes priekšsēdētājs

prof., Dr.iur. Valdis Birkavs

Latvijas Logu un durvju ražotāju asociācijas izpilddirektors Ivars Brants

Latvijas Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas inženieru savienības valdes priekšsēdētājs

prof., Dr.habil.sc.ing. Egīls Dzelzītis

Latvijas Inženierkonsultantu asociācijas valdes priekšsēdētājs

Dr.sc.ing. Raimonds Eizenšmits

Žurnāla “Latvijas Būvniecība” galvenā redaktore Lana Jūra

Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas valdes priekšsēdētājs

Dr.sc.ing. Vilnis Krēsliņš

Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents Viktors Puriņš

Latvijas Būvmateriālu ražotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Juris Reisons

Latvijas Būvinženieru savienības valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Straume

Sabiedrības par atklātību – DELNA padomes locekle Inese Voika

2008.gada 28.augustā

 

Būvniecības problēmas un priekšlikumi to atrisināšanai

1. Vispārējā situācija būvniecības tirgū pašreizējos ekonomiskajos apstākļos un galvenās būvniecības problēmas: nelegālais un puslegālais darbaspēks, nepilnīgi nomaksāti un nenomaksāti nodokļi, negodīga konkurence.

 2. Akūta vajadzība pilnveidot valsts un pašvaldību iepirkumu procedūru godīgas un līdzvērtīgas konkurences nostiprināšanai (tai skaitā FIDIC ieviešana valsts un pašvaldību iepirkumos). Korupcijas novēršana būvniecībā.

 3. Nepieciešamība turpināt Būvkomersantu reģistra un tā normatīvās bāzes pilnveidošanu, īpaši izslēgšanas no reģistra procedūru.

 4. Izmaiņas MK noteikumos Nr.383 “Par būvprakses un arhitekta prakses sertifikātu piešķiršanu, reģistrēšanu un anulēšanu” kā priekšnoteikums būvniecības kvalitātes paaugstināšanai.

 5. Būvekspertīzes problēmas.

 6. Valsts būvinspekcija un būvju ugunsdrošība.

 7. Uzņēmumu energoefektivitātes audits, elektroenerģijas un siltuma enerģijas izmantošanas efektivitāte.

Šajā dokumentā mēs, būvniecības sabiedrisko organizāciju pārstāvji, izsakām savas rūpes par nozares attīstību un formulējam ieteikumus Saeimai un Ministru kabinetam problēmu atrisināšanai. Minēto problēmu atrisināšana ne tikai sakārtos būvniecības sektoru, bet arī būtiski uzlabos ekonomisko situāciju valstī, palielinās nodokļu ieņēmumus un mazinās inflāciju.

 

1. Vispārējā situācija būvniecības tirgū pašreizējos ekonomiskajos apstākļos un galvenās būvniecības problēmas: nelegālais un puslegālais darbaspēks, nepilnīgi nomaksāti un nenomaksāti nodokļi, negodīga konkurence.

Neskatoties uz to, ka kopš būvniecības industrijas nevalstiskās organizācijas iesniedza apkopotos priekšlikumus Saeimai un valdībai (2007.gada jūlijā) un Ekonomikas ministrija veica vairākus pasākumus situācijas uzlabošanai, tieši pēdējā gada laikā, jo īpaši 2008.gada pirmajā pusgadā, aktualizējās vairākas ļoti nopietnas problēmas. Būvniecībā, salīdzinot ar citiem tautsaimniecības sektoriem, ir visintensīvākā nelegālā darbaspēka izmantošana. Šīs pelēkās ekonomikas un pelēkā darba tirgus dēļ valsts kasei garām aizplūst miljoni, kas nepieciešami sociālām, medicīnas un izglītības vajadzībām. Ļaužu tūkstoši vienā mierā pamanās izvairīties no nodokļu maksāšanas, saņemot tā saukto aplokšņu algu. Turklāt daudzi no viņiem tukšo arī sociālo budžetu, saņemot viņiem nepienākošos sociālās aizsardzības labumus un bezdarbnieku pabalstus.

Aptuveni 40% nelegāli nodarbināto un vismaz 100 miljoni latu zaudējumi valstij no nenomaksātajiem nodokļiem – šāda ir reālā situācija būvniecības nozarē. Budžeta taupības un paaugstinātas inflācijas apstākļos šo problēmu atrisināšana iegūst stratēģisku nozīmi.

750 konstatētie nelegāli nodarbinātie un pusotrs simts būvkompāniju, kuras nodarbina nelegālus strādniekus, ir tikai niecīga daļa no faktiskā skaita. Nelegāli tiek nodarbināti gan ārvalstu strādnieki, kuri mūsu valstī iebrauc no kaimiņvalstīm (biežāk Lietuvas, Baltkrievijas, Krievijas), gan arī tie strādājošie, ar kuriem nav noslēgti darba līgumi un kuriem tiek maksātas tā sauktās aplokšņu algas. Darba inspekciju nevar vainot par neefektīvu darbu, jo, lai nepieļautu nelegālo nodarbinātību, pirmkārt, izmaiņas jāievieš soda sankcijās pret uzņēmējiem, kuri izmanto šo cilvēku darbu. Pašreizējie soda naudu apmēri ir tik niecīgi, ka faktiski veicina, nevis kavē nelegālā darbaspēka izmantošanu. Uzņēmējam ir izdevīgi izmantot šāda darbaspēka pakalpojumus, apzinoties, ka pieķeršanas gadījumā viņš samaksās pārsimts latu, kas jebkurā gadījumā nav nekas, salīdzinot ar to, kādu summu šis uzņēmējs ietaupa uz nodokļu rēķina.

Taupot uz nodokļu rēķina, reāli tiek kropļots tirgus, jo kompānijas, kuras strādā godīgi un maksā visus nodokļus, nevar būt konkurētspējīgas ar kompānijām, kuru konkursos (tai skaitā valsts un pašvaldību) iesniegtie piedāvājumi nereti ir daudz lētāki, pateicoties nodokļu nemaksāšanai.

Pēdējā pusgadā būvniecības apjomiem samazinoties un šā iemesla dēļ konkurencei būvniecības tirgū pastiprinoties, cenu dempings uz nodokļu nemaksāšanas un nelegālā darbaspēka izmantošanas rēķina ievērojami pastiprinās.

 

 Priekšlikumi:

Šo problēmu risinājumam jau vistuvākajā laikā jākļūst par Ivara Godmaņa valdības prioritāti.

Jāpabeidz iesāktais likumdošanas aktu pilnveidošanas process, kurš nodrošinās pastiprinātas VID un VDI kontroles iespējas.

Jānostiprina – cilvēkresursu, materiālā un finansiālā nodrošinājuma ziņā attiecīgie VID un VDI dienesti.

 

2. Nepieciešamība pilnveidot valsts un pašvaldību iepirkumu procedūru godīgas un līdzvērtīgas konkurences nostiprināšanai (tai skaitā FIDIC ieviešana valsts un pašvaldību iepirkumos).

Korupcijas novēršana būvniecībā.

Iepirkuma likuma grozījumu projekts, kurā kā viens no piedāvājuma izvēles kritērijiem noteikts vidējo sociālo iemaksu apmērs uz vienu nodarbināto, ir apsveicams, bet nepietiekams solis.

Vēl vajadzētu noteikt konkrētu termiņu, piemēram, pēdējie 12 mēneši, par kuriem uzņēmumam ir jāiesniedz informācija par veiktajām sociālajām iemaksām, jo pašreiz pieņemto versiju ir iespējams interpretēt, noslēdzot darba līgumus ar darbiniekiem neilgi pirms nozīmīga konkursa izsludināšanas.

Būvniecības publiskajos iepirkumos konstatētās problēmas, kuras saistītas ar būvizmaksām, kvalitāti, izpildes termiņiem u.c., jāapkopo un jāizanalizē. Vienmērīgai publiskā iepirkuma būvniecībā attīstībai nepieciešams to kontrolēt un plānot. Tas labvēlīgi ietekmētu situāciju nozarē, nodrošinot paredzamību un izlīdzinot slodzi uz valsts budžetu. Svarīgs jautājums ir iepirkumu komisiju kompetence. Nav vienotas metodikas iepirkumu nepieciešamības izvērtēšanā, konkursu nolikumu izstrādē, iepirkuma realizācijā un uzraudzībā garantijas periodā. Lai uzlabotu būvniecības publisko iepirkumu kvalitāti, jāizstrādā vadlīnijas tehnisko specifikāciju sastādīšanai.

Kopš 2004.gada vērojams stabils izmaksu pieaugums (ar pamanāmu tendenci pēdējā pusgadā stabilizēties vai pat nedaudz kristies) visās būvniecības pozīcijās: darbaspēks, būvmateriāli un būvuzņēmumu rīcībā esošie pamatlīdzekļi. To apliecina Statistikas pārvaldes ceturkšņu, pusgadu un gada būvniecības izmaksu indeksi. Pēdējā laikā vairākos ES fondu, valsts un pašvaldību būvobjektos, kur pēc konkursiem tika slēgti līgumi pēc FIDIC “Dzeltenās grāmatas” (projektēt un būvēt), rodas izteiktas grūtības būvizmaksu noteikšanā. Būvuzņēmējs objektiem, kuru būvniecība ilgst vairāk nekā gadu, nevar pietiekami precīzi noteikt un paredzēt tik strauju cenu kāpumu, kāds pašlaik izveidojies mūsu valstī. Tādējādi praktiski piedāvātajā tāmē nevar precīzi noteikt apjomus uz skiču projekta bāzes, bet pasūtītājs nevar precīzi pārbaudīt faktisko sadārdzinājumu.

 

Priekšlikumi:

Jānosaka konkrēts termiņš, piemēram, pēdējie 12 mēneši, par kuriem uzņēmumam ir jāiesniedz informācija par veiktajām sociālajām iemaksām un jāsalīdzina tās ar vidējām darba algām nozarē minētajā periodā.

Būvmateriālu un būvkonstrukciju importētājiem (tirgotājiem) sniegt informāciju par PVN nomaksas apjomu iepriekšējā periodā, piemēram, pēdējos 12 mēnešos par importēto produkciju, un salīdzināt to ar šajā periodā veikto darbu apjomu.

Ir jāveic precizējumi likumā “Par publisko iepirkumu”, paredzot būvniecības iepirkumos vienotu nolikuma un līguma formu, precizējot eksperta statusu. Par pamatu šiem dokumentiem varētu izmantot Starptautiskās inženierkonsultantu federācijas (FIDIC) vai citu ES dalībvalstu rekomendējošos būvniecības līgumu noteikumus. Tomēr daudz efektīvāka, profesionālāka un no korupcijas izskaušanas viedokļa vieglāk kontrolējama būtu vienotas iepirkumu komisijas izveidošana valsts un pašvaldību vajadzībām. To perspektīvā varētu veidot uz aģentūras “Jaunie 3 brāļi” bāzes, kurai jau tagad ir uzkrāta nozīmīga pieredze un kurā strādā pieredzējuši un, galvenais, uz godīgu darbu orientēti profesionāļi.

Gadījumos, kad būvniecības ilgums pārsniedz sešus mēnešus, pasūtītājs un būvuzņēmējs slēdz vienošanos par izmaksām attiecībā uz atlikušajiem darbiem, ņemot vērā Statistikas pārvaldes ceturkšņu, pusgadu un gada sniegtos būvniecības izmaksu indeksus. Būvdarbiem, kuru būvniecības ilgums nepārsniedz sešus mēnešus, būvuzņēmējam pašam jāuzņemas risks par laiku, kurš ierakstīts līgumā. Jāizslēdz no likuma norma, kas būvniecībā par ES fondu, valsts un pašvaldību līdzekļiem kā iepirkuma priekšmetu paredz apvienoto projektēšanas un būvdarbu līgumu (FIDIC “Dzeltenā grāmata”), un atļaut slēgt būvdarbu līgumus saskaņā ar FIDIC “Būvniecības darbu līguma noteikumiem – Būvniecības un inženierdarbiem, kuru projektēšanu veic pasūtītājs” (“Sarkanā grāmata”), tas ir, pēc tehniskā projekta izstrādes. Finanšu piedāvājums jāveido atbilstoši Ministru kabineta apstiprinātajiem būvnormatīviem (LBN 501-06 “Būvizmaksu noteikšanas kārtība”). Pretējā gadījumā šādā situācijā finansiālos zaudējumus var ciest gan pasūtītājs, gan uzņēmējs.

 

3. Būvkomersantu reģistra un tā normatīvās bāzes sakārtošana kā instruments būvniecības tirgus sakārtošanai.

Būvkomersantu reģistrs tika izveidots 2005.gadā. Viena no būtiskām jaunās sistēmas iezīmēm bija tā, ka likums noteica: Būvkomersantu reģistrā drīkst atrasties jebkurš komersants, pie kura pastāvīgā darbā strādā sertificēts būvspeciālists. Patlaban, kad Latvijā reģistrēto būvkomersantu skaits ir pārsniedzis 6000 būvfirmas, radusies situācija, kad daudzas būvfirmas reģistrējoties izmanto vienu un to pašu būvspeciālistu, jo ēku būvdarbu vadītāju un būvuzraugu skaits ir vismaz trīs reizes mazāks. Maz ticams, ka būvspeciālists reāli spēj veikt tādu darba apjomu, lai spētu vienlaikus apmierināt visas šo firmu “harēma” vajadzības. Neizbēgami cieš veikto darbu kvalitāte, būvobjektu drošība un kvalitāte. Konstatēts, ka Būvkomersantu reģistrā uz vienas fiziskas personas būvprakses sertifikātu darbam būvniecībā ir reģistrētas 38 (32, 29, 25...) būvfirmas. Turklāt šādu gadījumu, kad uz vienu sertificētā būvdarbu vadītāja sertifikātu ir reģistrētas vairāk nekā 6 būvfirmas, ir – 1058!!!

Taču šīs melnās un pelēkās vai arī vienkārši būvnieciski vājās firmas juridiski skaitās līdzvērtīgas legāli strādājošajām, normālajām, labi organizētām profesionālām būvniecības firmām, drīkst un tiek pielaistas piedalīties arī valsts un pašvaldību iepirkuma konkursos, kur savukārt paveras iespējas dažādām manipulācijām.

Praksē ir zināmi gadījumi, kad bez pietiekamas kvalifikācijas (tikai ar cenu dempingu vai izmantojot sakarus varas struktūrās) tiek uzvarēts konkursos, turklāt pieņemot apakšuzņēmējus vai vienkārši savu laimestu pārdodot tālāk. Lai gan līgumos parasti ir iekļauts punkts par garantijas laiku, firma var izgaist pirms tā beigšanās.

Ja izdala pagājušajā gadā izsniegto būvatļauju skaitu (14 623) ar ēku projektētāju skaitu, iznāk, ka viens sertificēts projektētājs gadā strādājis pie 32 objektiem. No projektēšanas un būvniecības drošības viedokļa tas ir pat pārāk bīstami un draud ar potenciālām nelaimēm. Situāciju vēl bīstamāku padara fakts, ka lielai daļai no mazajām firmām būvlaukumā nav neviena atbildīgā būvdarbu vadītāja. No pagājušajā gadā nepilnām 4000 ekspluatācijā nodotajām individuālajām dzīvojamajām ēkām gandrīz droši var teikt, ka puse ir uzbūvētas, neveicot konstrukciju aprēķinus. Jācer, ka lielākā daļa būvnieku ir bijuši vismaz tik godprātīgi, ka cēluši ar rezervi, taču, ja kāds ir ekonomējis materiālus un darījis to bez attiecīgiem profesionāliem aprēķiniem, šīs konstrukcijas var sabrukt. Avārijas jau ir bijušas – tādas kā savulaik Rīgā, Vīlandes ielā, un Lielvārdē.

Vairāki būvniecības nozares dalībnieki – domubiedri – ir vienoti par to, ka jābūt mērāmiem kritērijiem, pēc kuriem var atšķirt būvkomersantu patiesās iespējas. Vienam no šiem kritērijiem ir jābūt uzņēmumu materiālajai bāzei. Tāpat jānovērš tas, ka viens būvspeciālists darbojas daudzās firmās.

Mēs uzskatām, ka ar pastāvīgā darba devēja piekrišanu sertificētā persona var strādāt tik firmās, cik fiziski spēj nodrošināt augstu darba kvalitāti. Līdzīga situācija ir izveidojusies arī ar darba drošības speciālistu dokumentu izmantošanu. Legāli vai nelegāli vairāk nekā četras reizes pie firmu reģistrācijas reģistrā, dokumenti ir izmantoti 872 reizes!!!

 

Priekšlikumi:

Būvniecības kontroles un kvalitātes pastiprināšanai Būvkomersantu reģistram jāizvirza daudz stingrākas prasības, kā arī 2005.gada 28.jūnija Ministru kabineta noteikumi Nr.453 par būvkomersantu reģistrēšanu ir jāsakārto atbilstoši Būvniecības likumam. Iespējams nepieciešams arī būvmateriālu ražotāju reģistrs.

Vispārīgo būvnoteikumu pamatnostādnes (būvniecības apturēšana, būvatļaujas anulēšana u.c.) jāiekļauj Būvniecības likumā.

Turklāt nepieciešams:

• izvērtēt LBS sertificēto speciālistu darbu, kuru kvalifikācijas un kompetences dokumenti legāli vai nelegāli ir izmantoti vairāku būvfirmu reģistrēšanā Būvkomersantu reģistrā;

• Ekonomikas ministrijai jāizlemj, ko darīt ar Būvkomersantu reģistrā reģistrētajām būvfirmām, kuras reģistrācijai bez speciālista informēšanas ir izmantojušas viņu dokumentus;

• Valsts būvinspekcijas vadībā, piedaloties pašvaldību būvinspekciju inspektoriem un LBS BSSI ekspertiem, izlases veidā veikt to būvobjektu apsekošanu, kuros būvdarbus vada speciālists, uz kura būvprakses sertifikāta pamata ir veikta vairāk nekā desmit būvfirmu reģistrācija.

 

4. Izmaiņas Ministru kabineta noteikumos Nr.383 par būvprakses un arhitekta prakses sertifikātu piešķiršanu, reģistrēšanu un anulēšanu.

1. Precizējumi un papildinājumi LR Ministru kabineta 2003.gada 8.jūlija noteikumos Nr.383 “Noteikumi par būvprakses un arhitekta prakses sertifikātu piešķiršanu, reģistrēšanu un anulēšanu” ir nepieciešami, vadoties no šādiem apsvērumiem, jo tie neatbilst Būvniecības likuma prasībām.

Šajā sakarā:

1.2. MK noteikumos Nr.383 jāveic grozījumi – jāiekļauj darbības joma – “Būvekspertīze”;

1.3. jāatdala ēku, ceļu, tiltu būvdarbu vadīšana no būvuzraudzības;

1.4. jāatdala ceļu un tiltu projektēšana no būvdarbu vadīšanas un būvuzraudzības.

Vienlaikus jāatzīmē, ka darbības jomu šķiršana nav voluntāra institūciju iegriba, bet gan vitāla nepieciešamība, ja vēlamies nodrošināt Būvniecības likuma 3.panta prasību izpildi, kas nosaka, ka “būve projektējama un būvējama tā, lai nodrošinātu vides arhitektonisko kvalitāti, vides pieejamību, dabas resursu racionālu izmantošanu, kā arī visas būves un tās atsevišķo daļu stiprību un stabilitāti, ugunsdrošību, drošību lietošanā, higiēniskumu un nekaitīgumu cilvēku veselībai un videi, energoefektivitāti un akustiskās prasības”.

Valstī ir tikai daži speciālisti, kuru izglītība, būvprakse un attiecīgo būvniecības likumdošanas aktu zināšanas atbilst prasībām, lai vienlaikus varētu izsniegt būvprakses sertifikātu projektēšanā, būvdarbu vadīšanā un būvuzraudzībā.

Izsniegt pastāvīgās būvprakses kompetences sertifikātu būvspeciālistam, piemēram, tiltu projektēšanā, ja viņam būvprakse ir tikai būvdarbu vadīšanā, ir nepieļaujami, jo viņš ar savu darbību vai bezdarbību var izsaukt objekta avāriju, turklāt arī sertificēšanas institūcijām saistošais Latvijā adaptētais starptautiskais standarts LVS EN ISO/IEC 17024 “Atbilstības novērtēšana – vispārīgās prasības personu sertificēšanas institūcijām” šādu iespēju neparedz.

2. MK noteikumi Nr.383 ir pieņemti pirms vairāk nekā pieciem gadiem, t.i., laika posmā, kad Latvija vēl nebija Eiropas Savienības locekle, kad Latvijas Inženierkonsultantu asociācija (LIKA) vēl nebija Starptautiskās konsultējošo inženieru federācijas (FIDIC) locekle, kad būvniecības sabiedriskās organizācijas vēl nestrādāja kopā ar Eiropas Civilo inženieru padomi (ECCE – European Council of Civil Engineers), Eiropas Inženieru kameru padomi (ECEC) un Eiropas Nacionālo inženieru asociāciju (FEANI). Turklāt piecu gadu sertifikācijas institūciju aktīva darbība ir pierādījusi, ka 2003.gada Ministru kabineta izdotajā normatīvajā aktā ir nepieciešami objektīvi precizējumi un papildinājumi:

2.1. MK noteikumos ir jāiekļauj nosacījumi “Būveksperta” un tam pakārtota “Būvprojektu eksperta”, “Būvju, t.sk. ēku, tehniskā apsekotāja”, “Konstrukciju pārbaudītāja” sertificēšanai. Jāatzīmē, ka Būvniecības likuma 1.pantā precīzi ir definēts funkcionāli ietilpīgais “Būvekspertīzes” jēdziens: “Būvekspertīze – profesionāla pārbaude, kuras mērķis ir dot pamatotu atzinumu par būves tehnisko stāvokli, būvprojekta vai veikto būvdarbu tehnisko risinājumu atbilstību normatīvo aktu un tehnisko noteikumu prasībām”.

Ekspertējot būvi, tās tehnisko stāvokli, var noteikt, veicot objekta tehnisko apsekošanu vai arī atsevišķu konstrukciju pārbaudi ar negraujošām metodēm.

Būvprojekta ekspertam ir labi jāpārvalda gan pareiza slodžu shēmas izvēle un būvkonstrukciju aprēķināšanas metodika, gan projektēšanas likumdošanas prasības un eksperta darbs jāveic, analizējot būvprojektu, lai nepieļautu tā realizāciju gadījumos, ja tie ir ekonomiski nepamatoti un nenodrošina būves konstruktīvo un ekspluatācijas drošumu.

Atbilstoši valsts likumdošanas aktu prasībām būvprojektu ekspertīze neatkarīgi no finansēšanas avota obligāti ir jāveic sabiedriski nozīmīgām būvēm, ja būvniecība tiek veikta ar valsts vai pašvaldību finansējumu vai arī “nulles ciklam”, ja tiek paredzēta vienlaicīga projektēšana un būvniecība un to drīkst veikt tikai neatkarīgas institūcijas izvērtēti kompetenti eksperti.

2.2. MK noteikumi ir jāpapildina ar darbības sfērām, no kuru sekmīgas realizācijas ir atkarīga objekta kvalitāte, būvniecības un ekspluatācijas izmaksas, proti: būvprojekta vadīšana; projekta vadīšana; būvprojekta ekonomisko daļu, apjomu un tāmju sastādīšana; būvinženieru kompleksā kompetence.

2.2.1. Būvprojektu vadīšana

Kā rāda prakse, būvprojekti no inženiertehniskā viedokļa kļūst aizvien sarežģītāki, inženiersistēmu risinājumi kompaktāki un efektīvāki, turklāt būvoprojektu atsevišķās daļas izstrādā dažādās vietās dislocēti projektēšanas biroji. Lai šīs apakšprojektētāju arhitektam atdotās projektu daļas izvērtētu un sakoordinētu, kā arī nestu atbildību par būvprojekta inženiertehniskajām sistēmām kopumā, ir nepieciešams augstas kompetences inženieris – būvprojekta projektētājs (projekta galvenais inženieris).

2.2.2. Projekta vadīšana

Projekta vadītājam pēc savas būtības ir jābūt augstas kompetences speciālistam, kurš, slēdzot līgumu ar investoru, no būvobjekta ieceres līdz jaudu apgūšanai ir spējīgs tā realizāciju vadīt un sniegt kvalitatīvus konsultatīvos pakalpojumus jebkuram celtniecības dalībniekam.

Jāpiezīmē, ka attīstītajās Eiropas un pasaules valstīs nozīmīgu projektu vadību, kā likums, uztic profesionālām, specializētām projektu vadības konsultatīvajām firmām.

Nav šaubu, ka arī Latvijā tuvākajos gados profesionāli inženieri konsultanti tiks plaši izmantoti nozīmīgu būvprojektu vadīšanai, bet, lai šo perspektīvo konsultantu kompetenci varētu noteikt, ir nepieciešami valstiski definēti šo speciālistu kompetences vērtēšanas kritēriji, t. sk. iespējamā atbildība kļūdu gadījumā.

2.2.3. Būvprojektu ekonomisko daļu, apjomu un tāmju sastādīšana

Vispārīgo būvnoteikumu 89.5.punktā ir paredzēts, ka būvprojekta ekonomiskajai daļai obligāti ir jābūt būvprojektiem, kuru celtniecība ir paredzēta par valsts vai pašvaldības līdzekļiem.

Pieredze rāda, ka arī iepriekš minēto objektu grupai labākajā gadījumā tiek sastādīta izmaksu kontroltāme, bet efektivitātes rādītāji ekspluatācijas laikā tādi kā energoefektivitāte, ekspluatācijas izdevumi, vispār netiek rēķināti, lai gan šī informācija ēkas apsaimniekotājam perspektīvā var būt ļoti nozīmīga.

Jāpiezīmē, ka pēc būvniecības klasiskās shēmas iespējamie efektivitātes un ekspluatācijas izdevumi ir jāprognozē jau būvobjekta ieceres stadijā.

2.2.4. Būvinženieru kompleksā kompetence

Būvinženieru kompleksās kompetences kategorija ir paredzēta vispusīgi kompetentiem būvspeciālistiem, kas kvalificēti var sniegt konsultatīvos pakalpojumus visiem būvniecības kompleksa dalībniekiem – pasūtītājiem, projektētājiem, būvniekiem un objektu ekspluatētājiem. Šiem būvspeciālistiem ir jāprot veikt būvniecības ieceres analīzes, sagatavot iepirkumu nolikumus un izvērtēt iepirkumu piedāvājumus, sagatavot un izvērtēt uzņēmējdarbības līgumus un risku apdrošināšanas nosacījumus, sniegt konsultatīvus pakalpojumus būvniecības, jaudu apgūšanas un objektu ekspluatācijas laikā.

Jāpiezīmē, ka augstākās kompetences būvinženieru kategorijas ar dažādām to nominācijām ir daudzās pasaules valstīs.

Lai sertifikācijas institūcijas korektāk varētu izvērtēt šo būvinženieru kompetenci, praksē tiek lietota objektīva kredītpunktu metode.

 

5. Būvekspertīzes problēmas.

Būvprojekta ekspertīzi saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem var veikt persona, kas ieguvusi patstāvīgas prakses tiesības būvekspertīzē. EM būvniecības departaments sniedzis skaidrojumus, ka būvprojekta ekspertīzi var veikt persona, kas ieguvusi patstāvīgas tiesības projektēšanā. Tas nav pareizi īpaši tāpēc, ka nekur būvniecību regulējošos normatīvajos aktos nav noteikta eksperta atbildība par veikto darbu! Cik lielā mērā viņš ir atbildīgs par projekta risinājumu atbilstību Latvijas būvnormatīviem, kā arī citu normatīvo aktu prasībām. Turklāt nav noteikta atbildība kopumā par iesniegto ekspertīzi, jo ekspertīzi parasti veic sertificētu speciālistu grupa, kas sastāv no visu ekspertējamo projektu sadaļu speciālistiem. Pēc šo ekspertu darba katra atsevišķa daļa tiek izskatīta un var būt atbilstoša prasībām, bet kopumā tās var nesakrist, būt pretrunā vai arī neiespējami realizēt dabā, jo īpaši bieži komunikāciju daļa neatbilst konstrukcijām utt. Nav precīzi noteikts, kādā no jomām sertificēts speciālists ir tiesīgs veikt ekspertīzi šādām projekta sadaļām: ekonomikas daļa (valsts un pašvaldību finansētiem objektiem): būvdarbu organizācija; ugunsdrošības pasākumu pārskats (sabiedriski nozīmīgām būvēm).

Saskaņā ar Vispārīgo būvnoteikumu Nr.112 99.¹punktu Būvprojekta ekspertīze neatkarīgi no finansēšanas avota ir obligāta:

• sabiedriski nozīmīgām būvēm (25.2 Sabiedriski nozīmīga būve – ēka, kurai ir vairāk nekā pieci virszemes stāvi, publiskā ēka, kurā paredzēts vienlaikus uzturēties vairāk nekā simt cilvēkiem, ražošanas ēka, tornis, kā arī tilts, ceļa pārvads, tunelis, ja tas ir garāks par 100 m, vai vairāk nekā viena stāva apakšzemes būve. Pašvaldība vietējos apbūves noteikumos papildus var noteikt sabiedriski nozīmīgas būves attiecīgajā teritorijā);

• tiltiem, tuneļiem, ceļu pārvadiem, kas garāki par 50 m, vai tiltiem un ceļu pārvadiem, kuru laidums starp nesošiem balstiem pārsniedz 20 m, ja tie nav valsts autoceļi.

Saskaņā ar Vispārīgo būvnoteikumu Nr.112 100.punktu Būvprojekta ekspertīze pirms būvprojekta akceptēšanas ir obligāta Būv­niecības likuma 20.pantā un šo noteikumu 59.punktā noteiktajos gadījumos.

59.punkts. Būvprojektus, kuru izstrādi un īstenošanu Latvijas Republikas teritorijā vismaz 40 procentu apmērā finansē starptautiskās finanšu institūcijas, Eiropas Savienība vai tās dalībvalstis (ja attiecīgās investīcijas nav jāatmaksā), var izstrādāt, piemērojot investētāja būvnormatīvus, ja tie nav pretrunā ar Eiropas standartizācijas organizācijas standartiem. Uz minētajiem būvprojektiem un to īstenošanu attiecas pārējās Būvniecības likumā un šajos noteikumos noteiktās prasības.

20.pants. Būvekspertīzi rīko, ja risināms strīdus jautājums starp būvniecības dalībniekiem, kā arī pēc pasūtītāja vai būvvaldes ierosinājuma un citos gadījumos, kas noteikti Vispārīgajos būvnoteikumos.

Turklāt ekspertīzi var pieprasīt Valsts būvinspekcija jebkuram būvprojektam (tā daļai), kura īstenošana paredzēta Latvijas teritorijā, un sniegt atzinumu par būvprojekta sagatavošanas un akceptēšanas atbilstību attiecīgajos normatīvajos aktos noteiktajām prasībām.

Būvatļauju nulles cikla darbiem var izsniegt, ja visai būvei kopumā ir izstrādāts un būvvaldē saskaņots skiču projekts un nulles cikla darbiem ir izstrādāts tehniskais projekts, kam ir veikta būvprojekta ekspertīze un saņemts pozitīvs ekspertīzes atzinums, kā arī nulles cikla tehnisko projektu ir akceptējusi būvvalde.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, valstī ir skaidri definēts, kādos gadījumos ir nepieciešama Būvprojekta ekspertīze. Lielākās domstarpības pašvaldību būvvaldēs rodas, traktējot sabiedriski nozīmīgu būvju šādus punktus:

a) publiskā ēka, kurā paredzēts vienlaikus uzturēties vairāk nekā simts cilvēkiem,

b) ražošanas ēka,

c) tornis.

Pirmajā gadījumā viss ir atkarīgs no AR daļas apraksta, kurā iespējams minēts plānotais maksimālais cilvēku skaits, kas uzturēsies ēkā. Ar šo skaitli viegli manipulēt sev vajadzīgajā virzienā.

Ražošanas ēkas ir ļoti plašs jēdziens, tas aptver tādas ēkās kā pienotava, siltumnīca, šūšanas darbnīca, kā arī lielas rūpnīcas. Formāli ekspertīzēm jābūt visiem projektiem, lai gan, ierīkojot nelielu darbnīcu jau esošā ēkā, reizēm pat netiek pārplānotas konstrukcijas un tiek pielietota vienkāršotā renovācija/rekonstrukcija. Vai šādiem objektiem arī nepieciešama ekspertīze? Tai pašā laikā noliktavu ēkām, kuras intensīvi ekspluatē un izbūvē, ekspertīze netiek prasīta.

Beidzamajā laikā Latvijā vispār netiek būvēti torņi, jo visi projektos savus izstrādājumus nodēvē par mastiem, tādējādi apejot šo normatīvo prasību formāli. Šādas būves tiek projektētas uz esošo ēku jumtiem, apdzīvotās vietās un citur bez jebkādas projekta ekspertīzes.

 

Priekšlikumi:

1. Būvniecības likuma 21.pants jāpapildina ar terminu “Valsts būvekspertīze” un jādefinē Valsts būvinspekcija kā gala institūcija būvekspertīzes izvērtēšanai.

2. Jāpilnvaro Valsts būvinspekcija izveidot būvekspertu reģistru, kā arī veikt reģistra uzturēšanu un atjaunošanu.

3. Neskatoties uz to, ka normatīvi prasa obligātu projektu ekspertīzi, gandrīz 30% gadījumu pašvaldības (sevišķi mazās) ignorē šo prasību, tādējādi apdraudot būvju drošību valsts un pašvaldību gadījumos, atļaujot valsts līdzekļu nepamatotus pārtēriņus. Bieži ir gadījumi, kad būvprojekta ekspertīze sastāv no viena teikuma, kurā eksperts vienkārši uzraksta, ka viss ir kārtībā, jo nenes nekādu atbildību par ekspertīzes rezultātiem.

Būtu svarīgi, lai valsts noteiktu ekspertu, sevišķi juridisko personu, tiesības organizēt ekspertīzes, kā arī atbildību attiecībā uz ekspertīzes kvalitāti.

 

6. Valsts būvinspekcija un būvju ugunsdrošība.

2007.gada 12.decembra Ministru kabineta rīkojuma Nr.818 “Par Valsts energoinspekcijas un valsts darba inspekcijas reorganizāciju” 5.punktā Iekšlietu ministrijai un Ekonomikas ministrijai dots uzdevums – sagatavot un līdz 2008.gada 1.jūlijam iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā normatīvo aktu projektus par to Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta funkciju, kuras saistītas ar būvniecības ugunsdrošības kontroli līdz būves pieņemšanai ekspluatācijā, nodošanu Valsts būvinspekcijai.

Jautājumus, kuru risināšanu tagad būtu jāuzņemas VBI speciālistiem (zaļā), VUGD veica ap 30 cilvēku, izvietoti pa visiem valsts reģioniem.

Pēc konsultācijām ar VUGD attiecīgajām nodaļām un mūsu pieredzes, minimālais kvalificētu speciālistu skaits, lai uzsāktu šo funkciju pārņemšanu, ir 10 cilvēki, ar finansējumu aptuveni 270 tūkstoši latu gadā.

VUGD šo funkciju izpildei gatavs izdalīt trīs štata vietas un 16 tūkstošus latu gadā, kas var radīt situāciju, ka tik valstiski svarīga uzdevuma kā būvobjektu ugunsdrošības kontrole tiek praktiski sagrauta.

Ideja par funkciju, kura saistīta ar būvniecības ugunsdrošības kontroles līdz būves pieņemšanai ekspluatācijā nodošanu VBI, ir visnotaļ apsveicama, jo tas ievērojami samazinās birokrātiskās barjeras būvniecības attīstībai, taču to var realizēt tikai tad, kad nodrošināts attiecīgs budžeta finansējums.

Valsts būvinspekcija saņem daudz sūdzību par jautājumiem, kas saistīti ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojumiem, to spēkā esamību, būvniecības ieceres atbilstību vietējās pašvaldības teritorijas plānojumiem un teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumiem. Minētie jautājumi nav Valsts būvinspekcijas kompetencē. Saskaņā ar Teritorijas plānošanas likuma 7.panta 6.daļas 1.punktu vietējā pašvaldība vada, uzrauga un nodrošina attiecīgās vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma, detalplānojuma un to grozījumu izstrādi un īstenošanu.

Lietuvā Valsts būvinspekcijas nosaukums ir Teritoriju plānošanas un būvniecības inspekcija, kurā no 60 strādājošiem 25 atbildīgi par teritoriju plānošanas jautājumiem, 28 – par būvniecības kontroles jautājumiem.

Jautājums prasa pamatīgāku sagatavošanu un tālāku apspriešanu kontekstā ar vienotas būvniecības kontroles sistēmas veidošanu valstī.

 

Priekšlikumi:

Lai samazinātu birokrātiskos šķēršļus būvniecībā, vienkāršotu un pilnveidotu būvniecības procesu un lai vairāku būvniecības uzraudzības iestāžu funkcijas nedublētos, ir nepieciešams pabeigt veidot vienotu uzraudzības inspekciju būvniecībā, iekļaujot tajā arī daļu no funkcijām, ko veic Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests attiecībā uz būvniecības ugunsdrošības uzraudzību.

Būvniecības uzraudzības inspekciju apvienošana uzlabos būvniecības kvalitātes kontroli un būs iespēja manāmi samazināt valsts budžeta līdzekļus.

Būvniecības ugunsdrošības uzraudzības struktūru veidot uz Valsts būvinspekcijas esošās Latvijas reģionālo struktūrvienību bāzes.

Būvniecības ugunsdrošības uzraudzības centrālā struktūrvienība:

Būvniecības ugunsdrošības uzraudzības centrālā struktūrvienība (5–7 cilvēki) organizē būvniecības ugunsdrošības uzraudzības darbu visā Latvijas Republikas teritorijā, nodrošina būvniecības ugunsdrošības kontroles veikšanu Rīgā, kontrolē būvniecības ugunsdrošības uzraudzības darba izpildi reģionos.

Būvniecības ugunsdrošības uzraudzības reģionālās struktūrvienības:

Liepājas reģions (Liepājas rajons, Liepāja, Kuldīgas rajons, Kuldīga, Saldus rajons, Saldus) – 3 cilvēki (divi inspektori un sekretāre lietvede)

Ventspils reģions (Ventspils rajons, Ventspils, Talsu rajons, Talsi, Tukuma rajons, Tukums) – 3 cilvēki (divi inspektori un sekretāre lietvede)

Jelgavas reģions (Jelgavas rajons, Jelgava, Dobeles rajons, Dobele, Bauskas rajons, Bauska) – 3 cilvēki (divi inspektori un sekretāre lietvede)

Madonas reģions (Madonas rajons, Madona, Aizkraukles rajons, Aizkraukle, Gulbenes rajons, Gulbene, Alūksnes rajons, Alūksne) – 3 cilvēki (divi inspektori un sekretāre lietvede)

Valmieras reģions (Valmieras rajons, Valmiera, Cēsu rajons, Cēsis, Limbažu rajons, Limbaži, Valkas rajons, Valka) – 3 cilvēki (divi inspektori un sekretāre lietvede)

Daugavpils reģions (Daugavpils rajons, Daugavpils, Jēkabpils rajons, Jēkabpils, Preiļu rajons, Preiļi, Krāslavas rajons, Krāslava) – 3 cilvēki (divi inspektori un sekretāre lietvede)

Rēzeknes reģions (Rēzeknes rajons, Rēzekne, Ludzas rajons, Ludza, Balvu rajons, Balvi) – 3 cilvēki (divi inspektori un sekretāre lietvede)

Rīgas reģions (Rīgas rajons, Jūrmala, Ogres rajons, Ogre) – 5 cilvēki (četri inspektori un sekretāre lietvede)

 

7. Uzņēmumu energoefektivitātes audits, elektroenerģijas un siltuma enerģijas izmantošanas efektivitāte.

Galvenie rūpniecībā patērētie energoresursi ir dabasgāze (40%), kurināmā koksne (30%), elektroenerģija (16%) un naftas produkti (10%). Tā siltuma ražošanā vien 1/6 daļa saražotā līdz galapatērētājam nenonāk. Elektrības sadales un pārvades tīklos zudumi pamatā notiek lieljaudas transformatoros to nepilnīgas noslodzes dēļ, kas kopā ar komerczudumiem sastāda līdz 10% no visas piegādātās elektroenerģijas.

Ar Ministru kabineta 2008.gada 20.maija rīkojumu Nr.266 ir apstiprināts “Latvijas Republikas Pirmais energoefektivitātes rīcības plāns 2008.–2010.gadam”. Sadaļā “Energoefektivitātes pasākumi rūpniecības sektorā” izdalīts “Energoaudita metodoloģijas izstrāde tehnoloģisko procesu energoefektivitātes uzlabošanai un komersantu pārstrukturēšanai”.

ES energoefektivitātes jomā ir pieņemta direktīva 2006/32/EK (2006.gada 5.aprīlis) “Par enerģijas galapatēriņa efektivitāti un energoefektivitātes pakalpojumiem” un ar ko atceļ direktīvu 93/76/EEK. Tā iesaka – “katras dalībvalsts valsts sektoram būtu jārāda labs piemērs attiecībā uz tā investīcijām, uzturēšanu un citiem izdevumiem, kas saistīti ar enerģiju patērējošām iekārtām, energopakalpojumiem un citiem energoefektivitāti uzlabojošiem pasākumiem. Valsts sektoram būtu jācenšas izmantot energoefektivitātes kritēriju piedāvājumu konkursos saistībā ar valsts līgumiem, kas ir pieņemta prakse saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu 2004/17/EK (2004.gada 31.marts), ar ko koordinē iepirkuma procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarē”.

 

Priekšlikumi:

Izstrādāt Enerģētikas likuma 82.pantā minētajiem komersantiem Energoefektivitātes pases, veicot to enerģētisko apsekošanu. Pasu izstrādi veic rūpnieciskā energoaudita organizācijas un valsts iestādes, kas veic enerģētisko resursu izmantošanas energoefektivitātes kontroli (VBI).

 

Kopīgais rezumējums

Saeimai un valdībai, paužot skaidri izteiktu politisko gribu, pasludinot minēto problēmu ātru atrisināšanu par prioritāti, mobilizējot kā intelektuālos, tā finansiālos resursus, ir iespējams sakārtot būvniecības nozari dažu mēnešu laikā, vienlaikus dodot nozīmīgu ieguldījumu nodokļu ienākumu palielināšanā, inflācijas samazināšanā un ekonomikas stabilizācijā. Nekāda cita pieeja nespēs šīs problēmas efektīvi pārvarēt.

Kā pirmos soļus šo priekšlikumu saskaņotai realizācijai ierosinām akceptēt ekonomikas ministra izteiktos priekšlikumus, proti:

1) parakstīt Ekonomikas ministrijas un būvniecības nevalstisko organizāciju kopīgu Memorandu par sadarbību iepriekš minēto priekšlikumu realizācijā;

2) Ekonomikas ministrijai sagatavot un saskaņot ar būvniecības nevalstiskajām organizācijām rīcības plānu šajā dokumentā formulēto priekšlikumu praktiskai īstenošanai;

3) izveidot no Ekonomikas ministrijas atbildīgām amatpersonām un būvniecības nevalstisko organizāciju pārstāvjiem nelielu (5–7 cilvēki) Komiteju (grupu) rīcības plāna realizācijas gaitas kontrolei.

Dokumentu sagatavojušas šādas būvniecības nevalstiskās organizācijas:

Latvijas Būvnieku asociācija; Būvniecības attīstības stratēģiskā partnerība; Latvijas Logu un durvju ražotāju asociācija; Latvijas Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas inženieru savienība; Latvijas Inženierkonsultantu asociācija; Latvijas Elektroenerģētiķu un elektrobūvnieku asociācija; Latvijas Būvmateriālu ražošanas asociācija;

Latvijas Būvinženieru savienība un sabiedrība par atklātību “DELNA”

 

No redakcijas: Ministru kabineta 2008.gada 9.septembra sēdē ekonomikas ministra p.i., tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš valdību iepazīstināja ar Ekonomikas ministrijas informatīvo ziņojumu “Par būvniecības nacionālās programmas pasākumu plāna izpildi 2007.gadā”, kurš ir redakcijas rīcībā un tiek gatavots publicēšanai tuvākajā laikraksta laidienā.