"Valdība ir ķērusies pie sasāpējušu problēmu risināšanas"

Ministru prezidents Andris Šķēle savā pirmajā ikmēneša preses konferencē piektdien, 30. jūlijā

Tādā veidā kredītsaistības ir pieaugušas, un tajā pašā laikā koncerna akcionāru pamatkapitāls arī ir turpinājis pieaugt. Man aprīļa beigās, slēdzot šo pirkuma līgumu, protams, bija skaidrs, kāda ir situācija, un es domāju, ka tā ir pietiekami laba no tā viedokļa, ka šim uzņēmumam un uzņēmumu grupai kopumā ir labas perspektīvas, ir jauna vadība, un jau šāgada rezultāti rāda jaunu dinamiku. Kas attiecas uz iespējamo interešu konfliktu, man ir jāpaskaidro nedaudz plašāk, ka, tiklīdz stājos Ministru prezidenta amatā, es, lai gan Latvijas likumdošana nekādā veidā neregulē šādu situāciju, kā arī tāpēc, ka vienmēr stingri esmu ievērojis pretkorupcijas un citus specifiskus likumus, kas regulē Ministru prezidenta darbību, sāku nodarboties un mēneša laikā atrisināšu šo morālo konfliktu, lai man kā "Ave Lat grupas" īpašniekam nebūtu nekādas iespējas teikt, ka varbūt var skatīt vienu vai otru lēmumu caur kaut kādu iespējamā izdevīguma prizmu. Esmu arī griezies ar lūgumu pie tieslietu ministra Valda Birkava izstrādāt likumdošanu, kas skartu šos jautājumus un to regulēšanu Latvijā. Jo nevar būt tā, ka ir tikai viens cilvēks, kam iespējamas šādas problēmas. Latvijas likumdošanai ir jāveic tālāki papildinājumi un jānoregulē tās, lai sabiedrībai būtu pilnīgi skaidrs, kas notiek ar cilvēku, kam kaut kas pieder — un es vienmēr esmu priecājies, ka kādam kaut kas pieder —, kad viņš nonāk vienā vai otrā publiskā amatā.

— Vai tas, ka "Ave Lat grupas" pirkums noticis, pateicoties "Laimas" galvojumam, ir normāla biznesa prakse vai īpašs gadījums?

A.Šķēle:

— Domāju, ka Latvijas ekonomika tikai pēdējos piecos sešos gados sāk saprast, ka eksistē ļoti daudzveidīgi finansu instrumenti. Pirms tam, padomju laikā, mēs dzīvojām tikai ar vienu izpratni — ka ir nauda un, iespējams, arī kredīts. Šobrīd mēs jau zinām, ka ir akcijas, obligācijas, galvojumi un dažādi citi finansu instrumenti. Galvojums ir viens no plašāk pielietotajiem un arī Latvijas praksē iegājies kā stabili akceptēts.

— Vai Saeimas brīvdienu laikā valdība izmantos Satversmes 81.pantā noteiktās tiesības?

A.Šķēle:

— Jā, valdība ir iecerējusi to darīt, ministri pašlaik beidz iesniegt pieteikumus 81.panta kārtībā pieņemamiem tiesību aktiem un pamatojumus tiem. Saraksts tiek apkopots un tuvākajā laikā valdības sēdē tiks analizēts. Bet viennozīmīgi — šādi tiesību akti būs.

— Kuras jomas šie tiesību akti galvenokārt skars?

A.Šķēle:

— Esmu lūdzis visiem ministriem iesniegt pieteikumus, bet, tā kā valdība vēl nav izanalizējusi šos pieteikumus un sastādījusi pašu nepieciešamāko 81.panta kārtībā pieņemamo tiesību aktu projektu sarakstu, es vairāk negribētu neko komentēt.

— Cik zināms, pensiju vecuma palielināšana neko nedos šī gada sociālajam budžetam. Kāpēc šie pensiju likuma grozījumi ir jāizskata Saeimā steidzamības kārtībā?

A.Šķēle:

— Taisnība, pensiju vecuma palielināšana līdz 62 gadiem nav nekādi saistīta ar šī gada budžeta grozījumiem. Tie, kas to ir tulkojuši tādā veidā, ir maldinājuši sabiedrību. Kādēļ vispār tiek runāts par pensiju vecuma palielināšanu? Neliels komentārs ar skaitļiem no vēstures. 1995.gada 21.decembrī, kad man pirmo reizi tika uzticēts vadīt valdību Latvijā, es saņēmu no iepriekšējās valdības sociālo budžetu ar pozitīvu atlikumu, neraugoties uz deficītu budžetā kopumā. Pozitīvais atlikums sociālajā budžetā, ja nemaldos, bija 16 miljoni latu. 1997.gada 6.augustā, kad es atstāju Ministru prezidenta amatu, sociālā budžeta pozitīvais atlikums bija, ja nekļūdos, aptuveni 33 miljoni latu. Šoreiz saņēmu sociālo budžetu ar 50 miljonu lielu iztrūkumu. Ir skaidrs, ka tas, kādā veidā notikusi saimniekošana, šodien nopietni apdraud pensiju izmaksas vispār. Ir ļoti nopietni diskreditēta pensiju reforma kopumā, mazināta cilvēku uzticība pret valsti kopumā. Pensiju likuma un pensiju reformas būtība ir šāda: pensiju izmaksas, sociālais budžets kopumā ir pašfinansējoša lieta, ja tā var teikt, tā pastāv no sociālā nodokļa iemaksām, kuras savukārt tiek izmaksātas tiem, kam tās pienākas, — gandrīz 640 tūkstošiem pensionāru. Šobrīd tas tā vairs nenotiek, mehānisms ir noārdīts. Pensiju vecuma palielināšana bija plānota jau agrāk, lai pakāpeniski varētu sabalansēt ienākumus ar izdevumiem un pašfinansējošā kārtība strādātu. Tas netika izdarīts agrāk, bet to varēja darīt tad, kad ekonomika bija daudz labākā stāvoklī, tad neviens arī nesaistītu to ar kādiem citiem skaidrojumiem. Es to teicu, jau valdību veidojot, un tas ir ierakstīts Valdības deklarācijā — ka varētu tikt sperti vēl sāpīgāki soļi, paaugstinot pensiju vecumu līdz 65 gadiem. Valdība ļoti rūpīgi analizēja visus ieteikumus, ieklausījās ekspertu viedokļos, mēģināja no kvalitātes ziņā skopās informācijas izzināt un galu galā atrada risinājumu, lai nespertu tādus soļus, kādiem politiķi ir bijuši gatavi agrāk, — līdz 65 gadu slieksnim. Valdība ir gatava un arī Saeima pirmajā lasījumā ir izteikusi atbalstu pakāpeniskai pensiju vecuma palielināšanai līdz 62 gadiem.

Domāju, jo ātrāk tādai ļoti cienījamai Latvijas sabiedrības daļai, kāda ir pensionāri un tie, kas drīzumā gatavojas pensionēties, būs skaidrība par to, kādi būs valdības soļi, jo tas ātrāk mazinās spriedzi. Ja mēs pusgadu vai gadu mēģinātu šīs lietas izstiept garumā, tad pēc tam tik un tā izrādītos, ka nav nekāda cita risinājuma. Šis ir risinājums, kas vērsts uz nākotni. Vēlreiz atkārtoju, tas nav rasts, domājot par šī gada budžetu, bet jau domājot par 2000.gadu. Tādēļ tika izlemts to apvienot vienā paketē un izskatīt nekavējoties.

— Vai ir kādas prognozes, cik ilgā laikā varētu dzēst sociālā budžeta deficītu? Ir dzirdēti viedokļi, ka tas varētu ilgt līdz 2002.gadam.

A.Šķēle:

— Taisnība, es pats šīs prognozes esmu izteicis. Informācija, kas ir manā rīcībā, šobrīd plānojot vidēji optimistisku, uzsveru — vidēji optimistisku, ne optimistisku, tautsaimniecības attīstības prognozi, liek piesardzīgi domāt par iespējām ātri uzlabot situāciju sociālajā budžetā. Domāju, ka ne ātrāk par 2002.gadu izdosies atgriezties pie situācijas, kādā es nodevu sociālo budžetu nākamajam Ministru prezidentam 1997.gadā. Varbūt spēsim arī ātrāk.

— Tas nozīmē, ka sociālajā budžetā būtu 33 miljonu latu pārpalikums?

A.Šķēle:

— Jā, ne mazāk. Tas būtu normāli, lai varētu reāli sākt domāt par nākamo soli, kas bija paredzēts pensiju reformas ietvaros, — par pāreju uz fondētām pensijām. Tātad — lai iedarbinātu otrā līmeņa lietas, vispirms būtu vajadzīgs pozitīvs atlikums vispār, un par pozitīvu atlikumu var sākt runāt tad, ja tas nav mazāks par 20 miljoniem latu. Vienā mēnesī pensijās tiek izmaksāts vairāk nekā 30 miljoni latu. Patiesībā vajadzētu būt tā, ka valdības rīcībā vienmēr ir sociālā budžeta pozitīvs pārpalikums viena mēneša pensiju izmaksas apjomā.

— Vai ir analizēts, cik lielā mērā sociālā budžeta deficītu ir radījis pieaugošais bezdarbs, ietekmējusi Krievijas krīze, arī pagājušā gadā pirms vēlēšanām pieņemtie samērā populistiskie pensiju likuma grozījumi?

A.Šķēle:

—Tie ietekmējuši ļoti lielā mērā. Pensiju likumu turpināja piebeigt, ja tā var teikt, populisms, kas valdīja 1998.gadā pirms vēlēšanām. Mēs esam analizējuši bezdarbnieku struktūru, paskatījušies tās izmaiņas, īpaši domājot par tiem cilvēkiem, kas gatavojas pensionēties. Atgādināšu tikai dažus skaitļus. Vislielākais bezdarbnieku skaits vīriešu vidū nav pirmspensijas vecumā. Vislielākais skaits vīriešu bezdarbnieku ir vecumā no 30 līdz 49 gadiem. Tie ir vīrieši spēka gados. 55 līdz 59 gadu vecuma kategorijā ir tikai 5,4 procenti vīriešu bezdarbnieku. Runājot par sievietēm, situācija ir gandrīz analoga: 32,5 procenti sieviešu bezdarbnieču ir vecumā no 30 līdz 49 gadiem, tātad sievietes pašā plaukumā, 55 līdz 59 gadu vecumu sasniegušas tikai 0,8 procenti sieviešu bezdarbnieču. Šie ir dati par 1999.gada jūniju. Tātad ir nedaudz nekorekti biedēt ar milzīgi strauju bezdarbnieku pieaugumu vecuma grupā no 55 līdz 59 gadiem. Skaitļi ir pārsvarā nemainīgi no 1996.gada decembra līdz šī gada jūnijam, tātad ilgstošā laikā.

Kas attiecas uz Krieviju, atļaušos nelielu komentāru. Protams, Krievijas krīze kopumā ir atstājusi milzīgu iespaidu uz Latviju, Latvijas eksporta un importa bilanci, uz bezdarbu. Bet tajā pašā laikā 1999.gada maija dati jau liecina par nopietnām izmaiņām mūsu eksporta un importa struktūrā, skatoties sadarbības valstu griezumā. Krievija, protams, joprojām ir ļoti nozīmīga partnere ar eksporta īpatsvaru 7,2 procenti. Lietuva mums ir nozīmīgāka, jo tas ir 7,5 procentu vērts tirgus, Igaunija — 4,4 procenti. Igaunija kopā ar Lietuvu un Latviju jau veido zināmu Baltijas koptirgu, kas šādā veidā pierāda, ka ir sācis strādāt. Lai arī ar visām nebūšanām, tas ir sācis strādāt un dod pirmos pozitīvos efektus. Protams, vislielākās mūsu eksporta valstis ir Vācija, Zviedrija, Lielbritānija. Tas pats attiecas arī uz importu. Neraugoties uz milzīgo enerģētikas un izejvielu daudzumu, ko mēs ievedam no Krievijas, Krievija mūsu importa bilancē veido tikai 9,3 procentus. Es priecājos par to, ka struktūra ir mainījusies pietiekami nopietni un nav vairs tajā vienas dominējošas valsts, kā tas bija pirms trim gadiem, Eiropas Savienība šobrīd mūsu eksportā sastāda 64 procentus, importā — 56 procentus, NVS valstis — mazliet vairāk par 11 procentiem. Es gribētu teikt — tas vairs nav bīstami.

— Strauji ticis palielināts Aizsardzības ministrijas budžets. Vai ir bijis arī finansējuma izlietojuma izvērtējums?

A.Šķēle:

— Paldies par jautājumu! Es to saprotu drīzāk kā ieteikumu man — pakontrolēt, vai tiešām šis nozīmīgais pieaugums, kas ir papildus piešķirts 1999.gadā, tiek lietderīgi izmantots. Mēs to darīsim. Un jāsaka, ka valdība kopumā paredz nākt klajā ar zināmām likumdošanas izmaiņām, kas dotu lielākas tiesības valdībai sev pakļautajās institūcijās veikt inspekcijas lietas par publisko līdzekļu izlietojumu. Šobrīd šādas tiesības ir valdībai nepakļautai struktūrai — Valsts kontrolei. Mēs dzīvojam ļoti saspringta budžeta apstākļos un laikā, kad ir jāreformē un jāpaceļ kvalitāte publisko līdzekļu izlietojumam. Mums ir vajadzīgas līdzekļu izlietojuma kontroles iespējas. Es saprotu jautājuma zemtekstu un atbildu, ka mēs plānojam veikt šādas pārbaudes.

— Vai ir jau zināms, kas varētu stāties Valsts nekustamā īpašuma aģentūras (VNĪA) ģenerāldirektora amatā?

A.Šķēle:

— Atbilstoši nolikumam finansu ministrs ir tā persona, kas stāda priekšā valdībai apstiprināšanai jauno kandidatūru. Esmu izteicis finansu ministram vēlmi divu nedēļu laikā to izdarīt un domāju, ka tas tā arī tiks veikts.

— Vai valdībai nav padomā uzturēt civilprasību pret aizejošo VNĪA valdi?

A.Šķēle:

— Cik es esmu informēts, vēl aizvien prokuratūras lietvedībā atrodas pārbaudes lieta. Acīmredzot mēs skatīsimies, lai valdības rīcība papildinātu prokuratūras ieteikumus un slēdzienus. Iespējams, būs jāskatās, kādā veidā ir panākamas vienas otras kompensācijas par nepatīkamo situāciju, kāda ir radusies VNĪA valdes rīcības dēļ.

— Jautājums ir par ministriju darba optimizāciju. Tiek runāts par iespējamo Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas likvidāciju, tās funkciju sadali starp citām ministrijām, vispārzināms ir fakts par Zemkopības ministrijas lielo aparātu, Finansu un Ekonomikas ministrijas funkciju dublēšanos. Vai par šo jautājumu risinājumu tiks diskutēts valdībā?

A.Šķēle:

— Šobrīd aktīvas diskusijas valdības līmenī nav bijis, jo esmu priecīgs, ka sastādīts un sācis enerģiski strādāt pats mazākais Ministru kabinets Latvijā pēc 1990.gada. Šī ir vismazskaitlīgākā valdība Baltijā, varbūt arī plašākā reģionā. Protams, ir vēl daudz papildu iespēju. Varbūt 2001.gada budžeta ietvaros, domājot par strukturālām izmaiņām, varētu tikt skatīti jautājumi tādā kontekstā, kādā tika vaicāts. 2000.gada budžeta projektā šādas izmaiņas nav plānotas.

— Kā jūs vērtējat to sava aparāta amatpersonu rīcību, kas nelikumīgi saņēma dzīvokļus no VNĪA?

A.Šķēle:

— Ja dzīvokļi ir saņemti nelikumīgi, par to ir jābūt attiecīgam slēdzienam, kuram atbilstoši tiek rasts risinājums. Cik esmu informēts, šādu slēdzienu par šobrīd manā aparātā strādājošiem cilvēkiem nav. Par bijušajiem darbiniekiem arī nav slēdziena par nelikumību.

— Bet jūsu vērtējums tieši no morālā viedokļa?

A.Šķēle:

— Tieši tāpēc viņu arī nav manā aparātā.

— Kā jūs vērtējat šī gada budžeta izmaiņas pašvaldību kontekstā, to, ka netiks garantētas iedzīvotāju ienākuma nodokļa prognozes?

A.Šķēle:

— Var piekrist satraukumam, jo netiešā veidā tas var radīt zināmas implikācijas uz pašvaldību ieņēmumiem. Es domāju, ka mēs turpināsim aktīvu sadarbību ar pašvaldībām, ar lielākajām pašvaldībām es pārrunāšu šos jautājumus vistuvākajā laikā, un nedomāju, ka tur būs kādi nopietni sarežģījumi. Kopumā ir jābūt zināmai līdzsvara pozīcijai centrālā budžeta un pašvaldību budžeta kontekstā. Abiem dažādajiem valsts pārvaldes līmeņiem ir jādzīvo ar aptuveni vienādu nodrošinājumu.

— Jūs runājat par dažādajiem populistiskajiem pirmsvēlēšanu pasākumiem, bet vai bez tiem jūs vispār sēdētu šeit, jūsu pieminētā labējā koalīcijas valdība būtu dabūjusi to balsu skaitu, kas tai kopumā ir? Kādas saistības tas uzliek partijām? Un otrs — kad jūs domājat atgriezties pie tādiem patīkamiem pasākumiem kā pensiju palielināšana, algu palielināšana un citi?

A.Šķēle:

— Man šķiet, ka jau iepriekš atbildēju, izskaidroju, un klātesošie speciālisti saprata, kāda ir situācija sociālajā budžetā, un ka 2002.gads ir tas prognozes mērs, kad sociālais budžets būs spējīgs iztikt bez aizņemšanās no pamatbudžeta, izbēgt no tā, kas faktiski notiek šobrīd, — no aizņemšanās ārpus budžeta.

Par vēlēšanām un priekšvēlēšanu laiku. Tautas partija (TP) nepiedalījās neviena populistiska lēmuma pieņemšanā, TP priekšsēdētājs priekšvēlēšanu laikā tika pakļauts ļoti nesaudzīgai, maigi sakot, kritikai. TP savu pozīciju un savu ideoloģiju nenodeva un nemainīja, TP šajās vēlēšanās ieguva vislielāko tautas atbalstu un mandātu skaitu. Domāju, kas tas, kādā veidā šobrīd ir noformējusies koalīcija, ir tiešām tautas dotais mandāts šajās vēlēšanās.

— Ko jūs darīsit ar tām automašīnām, kuras pēc autoparka samazināšanas vairs nebūs valdībai vajadzīgas?

A.Šķēle:

— Mēs varbūt nedaudz par šo tematu varētu pajokot. Vakardien mēs ar Saeimas priekšsēdētāju Straumes kungu runājām par lietām, kas skar Saeimas izdevumu samazinājumu šogad un nākamgad, mēs pārrunājām arī Saeimas autoparka atjaunošanu, un es domāju, ka valdība varētu nākt pretim visām tām institūcijām, kas ir plānojušas pirkt mašīnas un atjaunot savus autoparkus. Domāju, ka daudzi augstākie ierēdņi Latvijā braukā daudz labākās automašīnās nekā viens otrs ministrs, tā ka rezerves ir ļoti lielas. Es ar tādu nelielu humoru saku, ka mēs piedāvāsim šīs iespējas izmantot tiem, kam tas objektīvāk nepieciešams.

— Ko jūs atbildētu uz pārmetumiem, ka valdība ir pārkāpusi likumu, voluntāri samazinot Saeimas budžetu?

A.Šķēle:

— Es jau to iepriekš teicu, ka valdība nav bijusi īsti precīza, jo procedūra paredz pirms valdības lēmuma pieņemšanas veikt īpašu saskaņošanu. Bet jāatzīst, ka Saeimas Prezidijs izturas ar izpratni, un tādā veidā Saeima demonstrē ļoti labu piemēru, ir gatava pati pārskatīt savu izdevumu struktūru. Es domāju, ir dažas lietas, kas būtu jāmaina budžeta vadības likumā, to vakar teicu arī Saeimas priekšsēdētājam. Un es domāju, ka, piemēram, Saeimas investīciju projekti ir tādi paši projekti kā citi un tiem ir jāiziet vispārējā kārtība. Nevar būt tāda institūcija, kuras investīciju projekti tiek apgūti pēc atšķirīgas kārtības un kvalitātes. Vakardienas sarunā ar Saeimas priekšsēdētāju piedalījās arī citas atbildīgas amatpersonas, un noskaidrojās, ka Saeimas tehniskie darbinieki jau ir spēruši zināmus soļus sava budžeta uzskaites sakārtošanā. Kā bijušais Saeimas Revīzijas komisijas loceklis varu teikt, ka lietas netika kārtotas atbilstoši Latvijas grāmatvedības praksei.

— Vai pensiju vecums būtu jāpalielina arī tajā gadījumā, ja nebūtu bijis populistisko pensiju likuma grozījumu iepriekš?

A.Šķēle:

— Tādā gadījumā tas varbūt nenotiktu 1999.gadā, tas būtu nepieciešams 2000. vai 2001.gadā, jo kopumā jāsaka, ka vecuma struktūra Latvijā ir ļoti nelabvēlīga, vairāk nekā 20 procenti iedzīvotāju ir vecumā virs 60 gadiem, tātad tie, kam ir jāsaņem valsts garantētas pensijas. Savukārt mazāk nekā 20 procenti iedzīvotāju ir vecumā līdz 14 gadiem, tātad jaunā paaudze, kurai vajadzētu nākt un aizstāt vecos ļaudis. Demogrāfiskā situācija nav labvēlīga. Paliekot pie uzstādījuma, ka sociālajam budžetam ir jāspēj strādājošo un pensionējušos ietvaros nodrošināt pensiju izmaksas, tātad arī saņemt attiecīgus ieņēmumus, pensiju vecuma palielināšana būtu jārisina jebkurā gadījumā. Bet uzskatu par vajadzīgu un valdība analizējot ir lēmusi, ka tas ir jādara nekavējoties, jādara ātrāk, un ir atrasta šī iespēja darīt to ar nelielu pakāpeniskumu līdz 2002.gadam. Kaut gan es zinu, ka būs deputātu priekšlikumi arī par radikālākiem soļiem. Daudzi deputāti manis minētos argumentus atzīst par pamatotiem, bet tiek gatavoti arī daudz radikālāki priekšlikumi.

Liena Pilsētniece,

"LV" iekšlietu redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā