Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Ivars Bičkovičs, Augstākās tiesas priekšsēdētājs, intervijā Jānim Plepam. Lai tiesnesis var pildīt pienākumus tā, kā pieklājas

Šodien aprit tieši simts dienas, kopš Augstāko tiesu vada tās jaunais priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs. Šā gada 5.jūnijā Saeima viņu apstiprināja šajā amatā uz septiņiem gadiem, savukārt 16.jūnijs bija trešā Augstākās tiesas priekšsēdētāja (pēc neatkarības atjaunošanas) pirmā darba diena priekšsēdētāja amatā.

Saruna notika tiesas priekšsēdētāja kabinetā, kurā vēl bija jūtami jurģi un jauna saimnieka ienākšana. Jaunais Augstākās tiesas priekšsēdētājs jaunajā amatā sācis aktīvi strādāt ar pirmo dienu, un, šķiet, daudziem juristiem vēl lielā mērā ir noslēpums, kāds tad īsti būs jaunais Augstākās tiesas vadības kurss. Iespējams, dažas atbildes uz jautājumiem par Augstākās tiesas un visas tiesu varas sistēmas attīstības perspektīvām varēs gūt jau šajā intervijā.

• Gatis Litvins. Alternatīvais strīdu risināšanas institūts administratīvajā procesā (II)

Eiropas Padomes Ministru komitejas 2001.gada 5.septembra rekomendācija dalībvalstīm Nr.(2001)9 “Par alternatīvām strīdus risināšanas metodēm strīdos starp iestādi un privātpersonu” paredz šādas strīdu risināšanas metodes: iekšējo otrreizējo pārbaudi jeb apstrīdēšanu, samierināšanu, mediāciju, mierizlīgumu un arbitrāžu.

Tomēr minētais uzskaitījums nav pilnīgs. Iespējamas arī vēl ir citas metodes, piemēram, ombudsmeņa jeb tiesībsarga institūts, pārrunas, uzklausīšana un konsultācijas. Alternatīvās metodes simbolizē lielu dažādību, tomēr tām visām ir nevalstisks raksturs. Samierināšanai un mediācijai nav juridiska rakstura, bet arbitrāžai ir juridisks raksturs. Dalībnieki šajos procesos, no vienas puses, ir iestāde un, no otras puses, privātpersona.

• Gunta Vēvere. Jaundzimuša bērna slepkavība

Viduslaikos jaundzimuša bērna slepkavība tika atzīta par izdarītu vainu pastiprinošos apstākļos, jo sabiedrībā liela ietekme bija baznīcai un kanonisko tiesību dogmām. Kanoniskās tiesības to atzina par nesodāmu tikai gadījumos, ja garīdzniecība atteicās bērnu kristīt viņa sevišķi ērmīgā izskata dēļ. Šajā gadījumā tēvam bija jāatnes jaundzimušais uz baznīcas sētu un jāierok bedrē, pirms tam uzrādot bērnu baznīcas kalpotājam.

18.gadsimta beigās un 19.gadsimta sākumā ārlaulībā ieņemta jaundzimuša bērna slepkavība, kas izdarīta aiz kauna vai bailēm, tika atzīta par izdarītu mīkstinošos apstākļos. Vairumā valstu atzīts, ka šim nodarījumam ir privileģēts sastāvs neatkarīgi no tā, vai bērns ieņemts ārlaulībā vai ne.

Vācu juristi to skaidro ar to, ka mūsdienu sabiedrībā ārlaulībā dzimis bērns netiek vērtēts tik negatīvi kā agrāk. Ik gadu Latvijā tiek izdarītas ne vairāk kā trīs jaundzimuša bērna slepkavības, kas norāda, ka praksē šādi nodarījumi nav sastopami bieži.

“Jurista Vārda” redakcija