Kas apdraud labklājību ?

Oļģerts Krastiņš,
LZA akadēmiķis, - "Latvijas Vēstnesim"

Pierīgā labi, Latgalē - ne tik labi

Latvijas lauku iedzīvotāju rīcībā esošais ienākums, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, 1998.gadā bija Ls 51,40 mēnesī.

Kā redzams 1.tabulā, ar tādu ienākumu Pierīgā jāsamierinās ar samērā pieticīgo ceturto pakāpienu - tuvu kāpņu lejasdaļai. Zemgalē ar to pašu ienākumu ir cerība iegūt vietu jau uz piektā pakāpiena - tuvu kāpņu vidusdaļai. Dzīvojot Vidzemē, ar to pašu ir cerība pakāpties jau līdz sestajam pakāpienam.

Ja rīcībā esošais ienākums nedaudz pārsniedz 100 latu mēnesī, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, tad Pierīgā starp pirmajiem vēl nebūt; vajadzēs samierināties ar priekšpēdējo labklājības pakāpienu. Visos citos novados "simtnieks" nodrošina iekļūšanu "labākajā sabiedrībā".

Protams, ne jau visas augstākā labklājības deciļgrupā iekļuvušās mājsaimniecības var uzlūkot par patiesi turīgām. Sadalot tās vēlreiz desmit labklājības apakšgrupās, var konstatēt, ka par patiesi turīgām varētu saukt tikai vienu divus procentus no visām mājsaimniecībām. To locekļiem ir ne vien iespējas iegādāties visu nepieciešamo, bet arī izdarīt kādus ieguldījumus mājas remontā vai celtniecībā, vai saimniecības modernizācijā. Piederība augstākai deciļgrupai, pēc mūsu ekspertīzes vērtējuma, tādu iespēju vēl nedod. Bet lasītājs jau viegli var atrast savu vietu kopējās labklājības kāpnēs un novērtēt, kādas iespējas šī vieta dod.

Vēl interesi rada jautājums, kuros lauku novados mājsaimniecības pēc materiālās dzīves līmeņa noslāņojas visvairāk un kuros mazāk. Šoreiz salīdzinājumam izmantosim otrās un pēdējās deciļgrupas vidējo rīcībā esošā ienākuma lielumu. Pirmās, visnabadzīgākās, deciļgrupas vidējais ienākums Vidzemē un Zemgalē jāvērtē kā neraksturīgs. Šajās izlases apakšgrupās ir nonākušas dažas mājsaimniecības, kuru rīcībā esošais ienākums aptaujas mēnesī bijis negatīvs. Tā kā tik sīkā grupējumā katrā apakšgrupā nonāk maz izlases vienību (mājsaimniecību), apakšgrupas atsevišķi neraksturīgi novērojumi visai jūtami ietekmē vidējos un tie kļūst statistiski mazvērtīgi.

Salīdzinot otrās un pēdējās deciļgrupas ienākums, var secināt, ka vislielākā noslāņošanās notikusi Vidzemes un Zemgales mājsaimniecībās, kur otrās grupas vidējais ienākums sastāda tikai 13 - 14 procentu no pēdējās grupas vidējā ienākuma. Pierīgas un Latgales novados šis procents pārsniedz 20. Tur otrās labklājības grupas iedzīvotājiem vidēji ir vismaz piektā daļa un tā, kas augstākai grupai; Vidzemes un Zemgales novadā nav arī tā. Pirmās, viszemākās, grupas ienākumi ir vēl daudz mazāki.

Latvijas lauku mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums 1.tabula

pa labklājības deciļgrupām, rēķinot vidēji uz vienu

mājsaimniecības locekli mēnesī 1998.g., Ls

Vai bērni apēd labklājību?

Par šo jautājumu autors jau vairākkārt rakstījis. Pēdējoreiz, šķiet, "LV" 1998.gada 10.decembrī. Toreiz izteiktos secinājumus visumā apstiprina arī jaunākie, 1998.gada, dati. Dažas nianses parādās no jauna. Bet galvenais ir nepabeigtā diskusija par to, kā salīdzināt dažādu demogrāfisko grupu labklājību.

"M..."partija apgalvo un apgalvos, ka visi ienākumi un izdevumi arī šajā gadījumā, tāpat kā citos gadījumos, rēķināmi vidēji uz vienu mājsaimniecības (ģimenes) locekli. Ja dara tā, tad iznāk, ka, augot bērnu skaitam, ģimeņu labklājība patiešām draudoši pasliktinās. Tāpat iznāk, ka Latvijā relatīvi lielāku labklājību bauda vieninieki un precēti pāri bez nepieaugušiem bērniem nekā ģimenes ar maziem bērniem (2.tabulas pēdējā aile).

Taču, ja domā nopietni, laikam būs jāatzīst, ka maza bērna vajadzības ir daudz mazākas nekā pieaugušam cilvēkam. Bērnam, kļūstot vecākam, vajadzības pieaug. Tādēļ jau divdesmito un trīsdesmito gadu Latvijas statistika iedzīvotāju ienākumus un izdevumus rēķināja uz nosacītu patērētāja vienību, bērnus atkarībā no vecuma un vecākās grupās - arī dzimuma, pielīdzinot 0,3 - 0,7 patērētāja vienībām pusaudža gados, pakāpeniski tuvinot šo koeficientu vienam ("Ģimeņu budžeti 1936/37"- R.: VSP, 1940., 16. - 17.lpp.).

Mūsdienās vairums Eiropas valstu izmanto vienkāršāku ekvivalences skalu, ko ieteikusi Ekonomiskās sabiedrības un attīstības organizācija (OECD). Atbilstoši šai skalai pirmo pieaugušo mājsaimniecības locekli pieņem par vienu patērētāja vienību, katru nākamo - par 0,7 vienībām, bet bērnus vecumā līdz 14 gadiem pielīdzina 0,5 pieauguša patērētāja vienībām, nediferencējot pa vecumiem.

Latvijas oficiālā statistika pagaidām mājsaimniecību ienākumus un izdevumus rēķina tiklab vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, kā arī uz pieaugušu patērētāju, atstājot izvēli datu lietotājam (skat., piem., "Ziņojums par mājsaimniecību budžetu pētījuma rezultātiem" 1998.g. - R.: CSP, 1999., 47 lpp.).

Pēc mūsu domām, aprēķinus uz mājsaimniecības locekli var izmantot, salīdzinot dzīves līmeņa izmaiņas dinamikā, teritoriālās, sociālās, tautību, labklājības u.c. grupās, ja tuvināti var pieņemt, ka šo grupu demogrāfiskais sastāvs būtiski neatšķiras. Tāds aprēķins ir vienkāršāks, un rezultāti lasītājiem saprotamāki. Turpretim, ja salīdzina dažādu demogrāfisku grupu labklājību, tad dati, kas aprēķināti vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, reālo labklājības līmeņu atšķirības attēlo deformēti, un no to lietošanas vajadzētu atturēties. Sevišķi aplama šķiet kāda dzīvojamās platības minimālā normatīva noteikšana, rēķinot uz ģimenes locekli, piemēram, 20 kvadrātmetri. Vieniniekam tik mazu vienistabas dzīvokli praktiski nav iespējams atrast. Turpretī ģimene pēc bērna piedzimšanas nekad uzreiz nemeklēs jaunu dzīvokli ar vēl vienu istabu. Tā var būt vajadzīga, bērnam paaugoties krietnos pusaudža gados. Tādēļ, izdarot dažādu demogrāfisko grupu labklājības salīdzinošu vērtēšanu, visus aprēķinus vajadzētu izdarīt vidēji uz vienu pieauguša patērētāja vienību. Tā izstrādāta visa 2.tabulas centrālā daļa.

Vērtējot šādi izstrādātus datus, dažādu demogrāfisko pamatgrupu ienākumi atšķiras daudz mazāk, nekā izmantojot aprēķinu vidēji uz mājsaimniecības locekli. Izmantojot visus Latvijas lauku mājsaimniecību datus un vērtējot pēc rīcībā esošā ienākuma uz vienu patērētāja vienību, vissliktākā stāvoklī atrodas tā sauktās vientuļās mātes, un tas ir saprotams. Mazliet, bet tikai mazliet, labāk ir situēti netradicionālu demogrāfisku grupu locekļi (piemēram, kopā dzīvojošas māsas un /vai brāļi). Tālāk diezgan līdzīgi ienākumi ir vieniniekiem un ģimenēm ar nepilngadīgiem bērniem. Pensijas vecuma vieniniekiem ienākumi manāmi mazāki nekā jaunākiem vieniniekiem. Vislielākie ienākumi, bet ar pavisam nelielu pārsvaru ir precētiem pāriem bez nepilngadīgiem bērniem (2.tabulas priekšpēdējā aile).

Lauku mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums, 2.tabula

rēķinot vidēji uz vienu pieauguša patērētāja vienību

(pēdējā rindā un ailē - uz personu) mēnesī 1998.g., Ls

Pieaugot bērnu skaitam vienas demogrāfiskās grupas ietvaros, ģimeņu rīcībā esošais ienākums samazinās, taču samērā lēni, nebūt ne draudoši, kā tas vērojams, ja aprēķinus izdara uz mājsaimniecības locekli. Dažās daudzbērnu ģimeņu apakšgrupās ir redzami neparasti lieli ienākumi, kas pārsniedz 100 - 200 latus uz patērētāja vienību. Tādi rezultāti rodas, ja attiecīgās apakšgrupās ir ielozēta kāda samērā turīga mājsaimniecība. Tā kā izlases vienību skaits daudzbērnu ģimeņu apakšgrupās ir ļoti mazs, šādas neraksturīgas ģimenes var ļoti būtiski ietekmēt apakšgrupu vidējos rādītājus. Statistiķi teiktu, ka vairs nedarbojas lielā skaita likums, kas nodrošina individuālo dažādību kompensēšanos un stabilus, grupām raksturīgus vidējos rādītājus.

Īstenībā rindas ar datiem par daudzbērnu ģimenēm ar trīs četriem un vairāk bērniem no 2.tabulas vajadzēja svītrot. To nedarījām blakusapsvēruma dēļ. Jau sākot ar 1998.gada otro pusi, bet īpaši ar 1999.gadu, CSP mājsaimniecību budžetu pētījumu apjoms līdzekļu trūkuma dēļ tiek būtiski samazināts. 2.tabula parāda sagaidāmās sekas. 1998.gada izlases apjoms neatļauj iegūt ticamus datus tikai par daudzbērnu ģimenēm, kuru Latvijā maz un tādēļ maz arī gadījumizlasē, bet pēc radikālas izlases lieluma samazināšanas nereprezentatīvi var izrādīties jau arī citu mazāko demogrāfisko pamatgrupu rādītāji, īpaši novadu skatījumā. Iegūsim gan pietiekami reprezentatīvus datus par valsti kopumā, kas nepieciešami makrostatistikai, cenu indeksu aprēķiniem utt., bet var kļūt nedroši padziļināti sociāli un demogrāfiski aprēķini, kas arī ir sociālās statistikas uzdevums.

Novērtējot dažādu demogrāfisko grupu labklājības īpatnības atsevišķos Latvijas novados (lauku teritorija), var vērot, ka piederība kādam novadam nedaudz vairāk determinē dzīveslīmeni nekā piederība noteiktai demogrāfiskai grupai. Izņēmums ir sīkas apakšgrupas, par kurām jau runājām.

Varam secināt: ja vecāki jauni un viņiem ir darbs, bērni viņu labklājību neapēd. Vismaz ne tādā mērā, kā tas izskan plašsaziņas līdzekļos. Daudz vairāk nekā bērni ģimenes apdraud bezdarbs, vecāku slimības, kas samazina darbspēju, vairāki apgādājamie ģimenē, bet īpaši - vairāku nelabvēlīgu apstākļu sakritība. Bērni ir fiziski veselu vecāku pašapliecināšanās veids. Tam vajadzētu būt spēcīgākam nekā tieksmei pēc materiālas labklājības, ievērības sabiedrībā un citiem vilinājumiem. Ja bērni vecākiem ir tikai apgrūtinājums, tad ģimenes piemaksas un pabalsti viņu attieksmi diezin vai spēs mainīt. Teiktais nenozīmē autora noraidošu attieksmi pret ģimeņu pabalstiem. Tikai šaubas, vai tie apturēs smago un ieilgušo demogrāfisko krīzi. Demogrāfiskās krīzes dziļākie cēloņi ir sabiedrības vispārējā neziņa un raizes par savu nākotni, sociālā un materiālā apdraudētība, stress. Varētu pat izteikt hipotēzi, ka sabiedrība nonāk īpašā bioloģiski psiholoģiskā stāvoklī, kas atrodas uz robežas starp veselību un slimību. Tas raksturīgs ar visai dzīvai dabai piemītošo vairošanās tieksmju krasu samazināšanos vai pat izzušanu. Ciktāl to izraisa sociāli ekonomiski, ekoloģiski kultūrpsiholoģiski, šauri medicīniski faktori un to mijiedarbība - būtu ļoti sarežģīta starpdisciplināra pētījuma uzdevums.

Ja gribam, lai šo zemi apdzīvotu pašreizējo Latvijas pamatiedzīvotāju pēcteči, tāds pētījums būtu jāveic, un tā rezultāti jāizmanto valstisku lēmumu pieņemšanai. Ja ne, nekas jau nenotiks. Daudzos lielos pasaules reģionos demogrāfiskai krīzei ir pretējs raksturs: pārmērīga dzimstība. Pietiek atvērt robežas, un drīz jau tas būs izdarīts.