Paradoksāli, taču valdības un Saeimas pēdējie tautā nepopulārie lēmumi gribot negribot ir veicinājuši iedzīvotāju aktivitāti, kā arī sabiedrisko organizāciju lomu un to darbības nozīmi.

Lūk, piemēram, Latvijas Pensionāru federācija (LPF). Nekad vēl LPF savā vairāk nekā septiņu gadu ilgajā darbības laikā nav saņēmusi tik daudz vēstuļu, uzklausījusi tik daudz telefona zvanu, kā pēc jaunās valdības centieniem sabalansēt budžetu arī uz pensionāru un pirmspensijas vecuma cilvēku rēķina. Sarūgtinātie ļaudis uzrunā federācijas valdes locekļus uz ielas, transporta līdzekļos, viņi asarām vai sašutuma pilnā balsī zvana mums vakaros uz mājām, lūdzot nepieļaut, lai šie nelaimīgie ļaudis nonāktu vēl lielākā trūkumā.

Lai Saeimas deputāti kā likumdevēji un ministri kā augstākā izpildvara kaut nedaudz uzzinātu šo izmisušo cilvēku domas, pacentīšos īsi izklāstīt to galveno saturu.

Pensionāre V.S. no Kandavas ar 40 gadu darba stāžu saņem 56 latu pensiju. Viņa jau vairākus gadus ir rūpīgi pierakstījusi visus savus izdevumus, kurus precīzi līdz santīmiem ir uzrakstījusi arī savā vēstulē. Kad viņa ir samaksājusi par dzīvokli un komunālajiem pakalpojumiem, iegādājusies viņai nepieciešamās zāles, uzturam caurmērā dienā viņai šogad atlikuši 23,7 santīmi ziemas mēnešos un 44,7 santīmi tagad vasarā.

Gluži vai gribētos uzaicināt godājamos tautas likteņa lēmējus kādā brīvā brīdī tomēr pakalkulēt, kādu ēdienu karti var nodrošināt ar šādu rīcības "kapitālu".

Bet ir taču ļoti, ļoti daudz tādu veco cilvēku, kuru pensija vai pabalsts ir vēl ievērojami mazāki.

Nupat kādu dienu vēlu vakarā, kad lētāks telefona tarifs, man piezvanīja mana bijusī studente M. Tai tik tālajā pagātnē, kad šo rindu autors bija viņas dekāns universitātē. Caur asarām balsī viņa, atvainojusies par vēlo zvanu, teica šādus rūgtus vārdus.

— Jūs, dekān, mums, saviem studentiem, kādreiz mācījāt nekad nezaudēt dūšu, vienmēr censties būt optimistiem. Taču nu es vairs nevaru izturēt, ja ar mazo pensiju nepārtraukti jādzīvo pusbadā ... (sacīto pārtrauc raudāšana) ...

Varbūt arī valdībā un Saeimā iekārtot speciālus telefonus šādu izmisumā nonākušu cilvēku uzklausīšanai?

Gandrīz visi vēstuļu un telefona zvanu autori saprot, ka lata stabilitātes saglabāšanas un valsts parāda nepalielināšanas dēļ ir jācenšas panākt bezdeficīta budžetu. Tanī pašā laikā viņi likumsakarīgi jautā — uz kā rēķina?

Lūk, kāda saērcināta pensionēta žurnālista P. domas: — Kāpēc deputāti grib cirst ar tik asu nežēlīgu cirvi? Man sievai pārrēķinātā pensija tagad ir 63 lati, un viņai būs jāizšķiras — pensiju vai algu. Man pensija "par laimi" (rūgti smiekli!) ir tikai 58 lati, un no manis šobrīd neko neatņems.

Kāpēc tad, piemēram, nevarēja izveidot tādu gradāciju — tiem, kuriem pensija ir no 61 līdz 80 latiem, maksāt 80% no tās, kuram no 81 līdz 120 latiem — 60%, no 121 līdz 150 latiem — 40%. Visiem tiem strādājošajiem pensionāriem, kuru pensijas pārsniedz 150 latus, tas ir, trīs minimālās mēnešalgas, arī turpinot strādāt, varētu pensiju nemaksāt.

Tāpat Saeimas deputātiem ļoti jau derētu ieklausīties Centrālās statistikas pārvaldes bijušā augsta ranga vadītāja, pensionāra A. domās. Lūk, viņa teiktais: — Budžets, protams, jāsabalansē. Taču, ja ministrijām un citām valsts iestādēm izdevumu samazināšanu tiešām vajag veikt nekavējoties, tad ar to likumu grozījumu daļu, kas draud apcirpt pensionārus, taču varēja nesteigties, bet apsvērt ne vien budžeta tā saucamos "ieguvumus", bet arī šāda risinājuma sagaidāmos zaudējumus. Bet tie taču ir acīmredzami. Daļa pensionāru, protams, turpinās strādāt neoficiāli, saņemot algu aploksnē, un tā valsts zaudēs viņu nemaksātos nodokļus.

Tāpat palielināsies bezdarbniekus skaits, jo daļu gados veco ļaužu darba devēji atbrīvos no darba, bet gados jaunākie bezdarbnieki ne vienmēr gribēs vai arī nepietiekamās kvalifikācijas dēļ varēs viņus aizstāt. Tas nozīmē, ka valstij pieaugs izmaksas bezdarbnieku pabalstiem.

Esošo un topošo pensionāru vislielāko sašutumu nācies uzklausīt pensiju indeksācijas jautājumā.

— Vai viņi tiešām grib mūs gluži vai nomērdēt badā? — jautāja aizkaitinātā pensionāre, kādreiz lielas vidusskolas sabiedrībā pazīstamā direktore D.

— Valdība un Saeima grib skopi indeksēt manu pensiju tikai vienu reizi gadā. Bet pēc tam visu turpmāko gadu cenas un tarifi taču augs. Tas nozīmē, ka manas pensijas reālā pirktspēja taču samazinājusies. Vai par to arī kāds varasvīrs ir padomājis? Un kāpēc jācieš tikai man, gaužām trūcīgai pensionārei, ja Saeimas deputātiem un ministriem viņu ienākumi nemitīgi tiek palielināti?

Visrūgtāk šī raksta autoram nākas uzklausīt savu Latvijas Universitātes kolēģu pārdomas visos šajos jautājumos.

— Man tagad būs jāatsakās saņemt algu par savu mācībspēka ceturtdaļas slodzi, jo pārrēķinātā pensija ir tomēr lielāka. Taču studenti vēl joprojām pierakstās uz maniem lekciju kursiem. Kaut nu ne rektors, ne dekāns man neliegtu atdot studentiem manas zināšanas un pieredzi, arī nesaņemot algu, — izteicās kāds no maniem pensionētajiem kolēģiem, kura iniciāļus es saprotamu iemeslu dēļ šeit neminēšu.

Un visa nobeigumā vēl pensionēta jurista Š. ironiski skarbais vaicājums.

— Vai tiešām ne deputāti, ne ministri, ne citi mūsu likteņlēmēji nezinātu to, ko jau pirms diviem tūkstošiem gadu zināja senie romieši, — ka tautas balss ir Dieva balss? Negribētos ticēt, ka mūsu Saeimā un valdībā darbotos vieni vienīgi bezdievji.

Šoreiz beigšu. Ļoti jau gribētos cerēt, ka vismaz kāds no lielajiem laikrakstiem šo reāli notikušo rakstisko, telefonisko un mutisko sarunu īsu atstāstu publicēs vēl pirms vecajiem ļaudīm draudīgās Saeimas sēdes 5.augusta ceturtdienā.

Uz to mūsu valsts veco ļaužu vārdā ļoti, ļoti cerēdams,

profesors

Latvijas Pensionāru federācijas

priekšsēdētājs

1999.gada 2.augustā