Par sagatavotajiem grozījumiem likumā "Par valsts pensijām"

Sociālās apdrošināšanas budžeta līdzsvara panākšanai un deficīta novēršanai tajā LR Labklājības ministrija ir sagatavojusi un iesniegusi valdībai grozījumus likumā "Par valsts pensijām". Iesniegto likuma grozījumu galvenā doma ir paaugstināt pensijas vecumu līdz 62 gadiem un no 2000. gada 1. janvāra pārtraukt pensiju izmaksu strādājošiem pensionāriem, kuru pensijas pārsniedz valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta divkāršu apmēru, t.i., Ls 60 vecuma pensionāriem un Ls 70 invalīdiem kopš dzimšanas.

Sakarā ar to, ka šie likuma grozījumi aizskar ļoti lielu un vienu no sociāli visneaizsargātākajām Latvijas iedzīvotāju daļām, Valsts cilvēktiesību birojs vēlas paust savu viedokli šajā jautājumā.

Jau 1990. gada 4. maijā pieņemtās deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" 8. pantā likumdevējs apņemas garantēt Latvijas Republikas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem politiskās, ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, kas atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Kaut arī Latvijas Republika nav ratificējusi Eiropas Sociālo hartu, tomēr tā ir analogs Eiropas cilvēktiesību konvencijai ekonomisko un sociālo tiesību jomā un tajā iekļautās normas Latvijai vajadzētu ievērot kā galvenās vadlīnijas cilvēku ekonomisko un sociālo tiesību aizsardzībā.

Hartas 12. panta 3. punktā noteikts, ka līgumslēdzējpuses, lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz sociālo aizsardzību izmantošanu, apņemas progresīvi paaugstināt sociālās nodrošināšanas sistēmu līdz augstākam līmenim. Tāpat hartas papildprotokola 4. pantā ir noteikts, ka līgumslēdzējpuses apņemas ļaut vecākās paaudzes personām palikt pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem, cik vien ilgi iespējams, ar adekvātiem resursiem, kas ļautu tiem dzīvot pienācīgu dzīvi un aktīvi piedalīties sabiedriskajā, sociālajā un kultūras dzīvē.

Pieņemot grozījumus pensiju likumā, notiks pretējais — pazemināsies vecākās paaudzes personu un pensionāru dzīves līmenis, līdz ar to tiks ierobežotas viņu iespējas iesaistīties Latvijas sabiedriskajā, sociālajā un kultūras dzīvē.

Pēc ANO datiem, 1997. gadā vidējais mūža ilgums bija 68,4 gadi. Tas nozīmē, ka cilvēku dzīve pēc pensijas piešķiršanas sākuma būs tikai daži gadi un ar to tiks dots impulss izvairīties no sociālā nodokļa maksāšanas. Turklāt iesniegto grozījumu pieņemšanas gadījumā cilvēkiem radīsies nedrošības sajūta, ka nākotnē pensija atkal var tikt grozīta, samazināta vai atcelta, kas pastiprināti radīs apziņu, ka par vecuma nodrošināšanu valsts nerūpējas un par to katram indivīdam jārūpējas pašam.

Valsts cilvēktiesību birojs iesaka valdībai, kamēr Latvijas Republikā nav izveidota un ieviesta dzīvē valsts koncepcija bezdarba samazināšanai un nodarbinātības līmeņa paaugstināšanai, kamēr vidējais dzīves ilgums Latvijā nav pietuvojies Eiropas attīstītāko valstu līmenim, neakceptēt jaunos grozījumus likumā "Par valsts pensijām". Tāpat Valsts cilvēktiesību birojs uzskata, ka grozījumus likumā, kuri ietekmēs tik ļoti lielu Latvijas iedzīvotāju daļu, nedrīkst pieņemt bez plašas sabiedrības diskusijas. Līdz šim valdībai nav bijusi pietiekama argumentācija, ka grozījumi pensiju likumā ir vienīgais veids, kā sakārtot sociālās apdrošināšanas budžetu.

VCB, izskatot grozījumus pensiju likumā, izraisa bažas, vai sociālās apdrošināšanas budžets netiks ietaupīts šādā veidā:

1) pensijas vecuma pagarināšana palielinās bezdarbnieku skaitu, kas savukārt palielinās sociālo spriedzi. Sociālās apdrošināšanas budžets ietaupīs uz tiem pirmspensijas vecuma cilvēkiem, kuri ilgstoši nevar atrast darbu un kuriem vairs netiek izmaksāts bezdarbnieka pabalsts. Ar to palielināsies cilvēku skaits, kuri nevar saņemt pietiekamu medicīnisko aprūpi, kas vecākās paaudzes personām ir būtiskāk nekā pārējiem;

2) pensiju izmaksu pārtraukšana strādājošajiem pensionāriem, kuru pensijas pārsniedz valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu divkāršā apmērā, sadalīs strādājošos pensionārus vairākās daļās:

a) tie, kuriem pensijas ir līdz augstākminētajam apmēram un kuri turpinās strādāt kā līdz šim. Sociālās apdrošināšanas budžets no šīm personām netiks papildināts;

b) tiem, kuriem pensijas pārsniedz valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu divkāršā apmērā un kuriem algas ir aptuveni tikpat lielas. Viņi pārtrauks strādāt, budžets zaudēs sociālo nodokli no viņu algām. Bez tam dažos gadījumos darba vietas paliks neaizpildītas, piemēram, lauku skolotāju amati, kur jaunus strādātgribētājus praktiski nav iespējams atrast;

c) tiem, kuriem algas ir daudz lielākas nekā pensijas un kuri būs spiesti atteikties no pensijas. Vienīgi šajā gadījumā sociālās apdrošināšanas budžets tiks ietaupīts, bet tas nebūs samērīgi ar nodarītajiem zaudējumiem pārējiem strādājošajiem pensionāriem.

Valsts cilvēktiesību biroja direktors Olafs Brūvers

1999.gada 30. jūlijā