Ar teologu un reliģijas vēsturnieku, folkloristu un publicidtu Haraldu Biezo (1909–1995) plašāka Latvijas sabiedrība iepazinās tikai līdz ar Atmodu, kad viņa raksti parādījās "Raiņa un Aspazijas gadagrāmatas" 1992.gada laidienā un 1995.gadā Rīgā iznāca viņa grāmata "Gaismas dievs seno latviešu reliģijā".

Haralds Biezais dzimis Lestenes pagastā saimnieka ģimenē. Beidzis Tukuma ģimnāziju un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti. Papildinājies Cīrihes un Strasbūras universitātēs. Bijis Latvijas universitātes docētājs līdz pat 1944.gadam, kad emigrējis uz Zviedriju. Upsalas universitātē ieguvis filozofijas doktora grādu un ar 1961.gadu bijis reliģijas vēstures profesors. Viesprofesors Somijā un Vācijā. Sarakstījis tādas grāmatas kā "Dzīvības un mīlestības sintēze kristīgajā humanitātē" (1959), "Alberts Šveicers" (1940), "Kristiānisms, nacionālisms, humānisms" (1953), "Dievu smaids un cilvēka asara" (1990), publicējis daudzus darbus svešvalodās, aplūkojis latviešu mitoloģiju plašā starptautiskā un vēsturiskā kontekstā.

Ar rakstnieci, folkloras kopēju, literatūras zinātnieci un kultūras vēsturnieci Saulcerīti Viesi viņu vienoja galvenokārt interese par Raiņa personību un viņa "nākotnes cilvēku".

"LV"

Savā dārzā Tēbijā, 1989.gada jūnijā Foto: Saulcerīte Viese

     1989. gada jūnijā Latvijas zinātnieki un literāti devās uz 10. Baltijas studiju konferenci un pirmo Pasaules latviešu rakstnieku tikšanos Stokholmā. Tas bija īpatnējs laiks, kad Eiropa ar saspringtu uzmanību sekoja notikumiem, kas solīja pārmaiņas ne tikai valstu iekšējā struktūrā, bet arī pasaules kartē.

Šajā reizē tad arī tikos ar vienu no Zviedrijas latviešu leģendārajiem zinātniekiem. Satrūkos, kad pēc konferences mani piepeši no mugurpuses kāds uzrunāja zemā, piesmakušā balsī un aicināja uz pārrunām par Raini. Haralds Biezais! Folklorists, reliģiju vēsturnieks, publicists, teoloģijas un filozofijas doktors, Upsalas universitātes profesors un vieslektors reprezentablās Eiropas universitātēs... Kā palīdzību meklējot noskatījos, kā mani kolēģi aiziet kurināt ugunskuru pļaviņā, cept desiņas un organizēt PEN kluba latviešu nodaļu, atstājot mani tikpat kā izturēt eksāmenu Upsalas universitātes doktorantūrā...

Un tā nu mēs sēdējām stundas divas Stokholmas universitātes kafejnīcā, bet pēc dažām dienām — Haralda Biezā mājoklī Tēbijā uz zviedru zemes milzīgo akmeņu mugurām. Tās bija saturīgas stundas. Profesors bija nopietni ieinteresēts jautājumos, kas jau ilgu laiku bija manā uzmanības lokā — par "Nākotnes cilvēka" piezīmēm, par personības problēmu Raiņa darbos un arī par stāvokli latviešu mitoloģijas izpētē. Ar atvieglojumu jutu, ka mūsu viedokļi daudzējādā ziņā saskan, izņemot divus jautājumus. Haralds Biezais nepavisam nebija pārliecināts, ka jēdzienu "attīstība" var lietot sabiedrībā un dabā notiekošo procesu apzīmēšanā, jo šīs pārmaiņas bieži dod pavisam negatīvus rezultātus, bet es biju krietni vien lielāka optimiste. Otrkārt — viņš nekādi nevarēja pieņemt Māras Zālītes referātu par Māru kā senu indoeiropiešu dievību un redzēja tajā tikai kristiešu Marijas (jeb kā viņš teica Mārijas) tēla ienesumu folklorā.

— Kad atsūtīsiet man Māru Zālīti, lai es viņu zem rokas varētu aizvest uz Bavāriju plūkt Māras puķītes? Mums abiem un daudziem latviešiem būtu prieks.

Haralds Biezais pārvaicāja vēlāk ne vienā vēstulē vien. Man toties likās, ka Zālītes pētījums ar bagātajiem argumentiem ir saviļņojis gan mūsu jaunatni, gan radījis uzdrošināšanos arī pētniekiem izteikt no oficiālajām padomjlaika teorijām atšķirīgus viedokļus. Bet dievu jautājumā profesors palika nepārliecināms. Kad es sāku stāstīt par upīti Dēklainīti pie Gaiziņkalna, viņš visai bargi atsaucās uz saviem pētījumiem par Dēklu–Teklu, kuru apstiprinājis gan Rīgas profesors Kārlis Straubergs, gan Bonnas profesors Gustavs Menšings:

— Es Saulcerītei neko citu nevaru palīdzēt, kā ieteikt pārbaudīt visus tur minētos faktus un tos apgāzt. Ar tradicionālu labu ticību neko nevar iesākt pret argumentiem. Te mūsu folkloristiem vēl daudz darba... Senajiem romiešiem acis nemirkšķēja, kad viņi, iekarojuši grieķus, pārņēma grieķu dievus un tos nokristīja savos vārdos. To darīja arī Saulcerītes sentēvi, tā no sv. Mārijas iznāca Māra, kas ar slauceni rokā slauc latviešu govis, bet Jēzus ar vicu rokā gana tās pašas govis. Laima savukārt svētdienā iet baznīcā. Tā skaidri domājošai Saulcerītei ir piedauzība. Viņa grib nolikt katru dievu savā skaidrā vietā. Saulcerītei nu nepatīk, ka viņas Dēklas upītē ir peldējusies Sv. Tekla. .. Brauciet šurp. Mums abiem nemaz nebūs jābrauc uz Bavāriju. Pavizināsimies tepat Zviedrijā. Te ir daudzas vietas, gan avoti, gan upītes ar senā ģermāņu dieva Odina vārdu (arī citu dievu). Tie sen izpētīti, un tā paša kristiānisma un romantisma iespaidā radīti visdažādākie ticējumi un priekšstati. (8.VII 91.)

Nu ko te līdzēja manas šaubas, vai novadā, kur pat Andrieva Niedras vectēvs kopa svēto birzi un vēl līdz mūsu gadsimta vidum neskaitāmi braucēji un kājāmgājēji ik Māras dienas rītu apmeklēja upīti Raganīti, leģendas varētu radīt katoļu svētie? Drīzāk gan vienā otrā gadījumā tie varēja būt uzspiesti īrnieki, kas centās integrēties latviešu vidē. Es tobrīd mēģināju literāri pārstrādāt Gaiziņa novada teikas un nostāstus un apvienot tos vienotā veselumā — Dievienas epā, tāpēc nopūtos vien un ļāvu darboties tālāk gan Laimai, Mārai un Dēklai, gan meža nagažām. Toties es biju gandarīta, kad pēc Jāņa Krūmiņa brošūras "Viešūrs" saņemšanas profesors nopriecājās par Gaiziņkalna novadpētnieka darbu:

— Ar lielu aizrautību esmu to jau izlasījis. Lieliski uzrakstīta grāmatiņa. Autors ir bijis ne tikai karsts latvietis, bet arī nosvērts un apvaldīts, kas sīki un ar mīlestību ir aprakstījis Viešūru, jo sīki paliekot realitātes robežās, un arī tanīs brīžos, kad viņš runājis par gaisīgi dvēselisku izpausmju ziediem. Tieši tādiem ir jāizskatās novadu pētnieku — entuziastu darbiem. (26. VI 93.)

Haralds Biezais bija visai skeptiski noskaņots par mūsu vietvārdu un senvietu pētītāju teorijām, kad iesākās sarunas par kalnu, upīšu un ezeru nosaukumos atspoguļotajiem vēstures slāņiem:

— Jums ir pilnīga taisnība, ka aiz jūsu minētajiem vārdiem un daudziem citiem slēpjas senas tradīcijas. Bet tas ir jāpierāda. To nevar aizstāt ar fantāzijām par hipotētiskiem pieņēmumiem, lai cik skaisti tie būtu un lai kā kutinātu mūsu latvisko pašapziņu. Kamēr mums tādu kvalificētu pētnieku nav, mēs varam vai nu skumt vai sapņot. Atsevišķs jautājums ir mūsu teoforie vietvārdi, kas saistīti ar vietām, var norādīt uz senām kulta vietām. Tas ir speciāls valodas, kultūras un reliģiju vēstures pētniecības lauks. Par to ir daudz pētījumu, sevišķi aktīvi te ir bijuši norvēģi, zviedri un, brīnumainā kārtā, arī franči. Visa šī pētniecība nav latviešiem pazīstama. Nevienu nevar vainot, jo tādi mūsu tautas vēsturiskie apstākļi. Bet šī mūsu situācijas saprašana mums nedod tiesības prasīt, lai starptautiskā pētniecība mūsu diletantu sapņus atzītu par zinātniskiem ieskatījumiem. (15. IX 90.)

Mani pārsteidza viņa kritiskā attieksme arī pret baznīcu un plašās zināšanas reliģiju vēsturē. Tikai tad, kad viņš atsūtīja savu autobiogrāfiju, sapratu, ka visa 1919. gada 10. jūlijā dzimušā Lestenes skrodera dēla jaunība ir bijusi saspringta cīņa ne tikai par izglītību, bet nepārtraukts patiesības meklējumu ceļš teoloģijas, filozofijas un vēstures jomā, lai piedalītos "jaunas un labākas latviešu baznīcas veidošanā". Pirms Otrā pasaules kara papildinādams savas zināšanas Cīrihes universitātē, viņš bija draugs vienam no sistemātiskās teoloģijas visspožākajām zvaigznēm — Emīlam Brunneram un personīgi pazina Āfrikas mūža mežu ārstu Albertu Šveiceru, kura personībai 1940. gadā veltījis pat īpašu apceri. Bet pēc kara Zviedrijā plaši apguvis reliģiju vēsturi, kas neatkarīgās Latvijas konservatīvajās mācītāju aprindās tika uzskatīts par "ķecerīgu priekšmetu". Taču, liekot Upsalas universitātē doktoranta eksāmenu šajā priekšmetā, Haralds Biezais pārsteigts apjauta, ka viņa eksaminatoram, reliģiju vēstures profesoram bija pavisam vājas zināšanas par baltu mitoloģiju! Šis fakts palīdzēja izšķirties par darbalauku nākotnē — baltu mitoloģijas studijām.

Pēc brauciena uz Stokholmu mēs netikāmies vairs, kaut gan vairākkārt aicināju profesoru ierasties Latvijā, pasēdēt Viešūra krastā un Bolēnkalnā pie Laimas avotiņa, kā arī piedalīties Andreja Pumpura 150 gadu jubilejas svinībās. Viņš uzskatīja, ka teikt "kādu spēcīgu vārdu" Pumpura svētkos viņam "būtu īsti pa kaulam", taču bažījās gan par savu samocīto balsi, gan jutās neērti, ka jau atteicis kādu citu pasākumu, un tā rīkotāji varētu apvainoties.

Taču ar vēstulēm mēs apmainījāmies visai bieži. Galvenā sarunu tēma bija un palika Rainis, kura pētniecībā viņš sevi uzskatīja par "amatieri un mīlētāju". 1990. gadā Haralds Biezais bija publicējis plašu apceri "J.Raiņa kosmiskais mesiānisms", tagad viņu interesēja Raiņa saskare ar vācu jaunhēgelieti Maksi Štirneru. Viņš bija gandarīts, ka apstiprināju viņa nojautas — Rainis biogrāfijā atzīmē iepazīšanos ar Štirnera darbiem literārās darbības sākumā. Haralds Biezais te redzēja iespējamo pamatu Raiņa "patības" jēdziena veidojumam un skaidrojumam:

— Man vienīgi interesē Raiņa "patības" semantiskais saturs un tā ideoloģiskais sakars ar Štirneru. Savādi, ka 50 gados rainologi nekad nav ne lingvistiski, ne filozofiski, ne psiholoģiski, ne morāliski šo centrālo jēdzienu analizējuši. Kādēļ? (15. IX 90.)

Tāpat profesors brīnījās, ka lingvisti nav neko teikuši par jaunvārda "patība" izcelsmi latviešu valodā, un Latvijā izdotā leksikas vārdnīca nenorāda, kad vārds sākts lietot, bet citē piemērus no visai jaunu autoru darbiem. Ko es tur varēju atbildēt? Valodniekiem taču gadu desmitiem nācās pūlēties, lai izveidotu vārdnīcas kā "padomju autoru" vārdu krātuves, un ne reizi vien esam kurnējuši, ka bagātākā valoda nu ir Žanim Grīvam un avīzei "Rīgas Balss". Bet Marksa un Engelsa kritizētā anarhista Štirnera darbi mums nebija pieejami, un ja arī būtu, kas publicētu paralēles ar tiem?

Taču ziņa, ka Rainis interesējies par Štirneru, profesoram bija ļoti rosinoša. Viņš pat mazliet koķetēja:

— Ļoti priecājos par Jūsu vēstuli un ziņām par Raiņa tikšanos, resp., iepazīšanos ar Štirneru. Bet skumstu tai vietā, lai būtu jāpriecājas, ka manas aizdomas par Štirnera iespaidu uz Raini ir apstiprinātas, un Jūs man esat uzlikusi smagu nastu plecos — šo iespaidu parādīt Raiņa patības filozofijā. Grūti! (6. VII 90.)

Bet pēc pusotra gada:

— J.Raiņa patības filozofijas sakars ar Štirnera filozofiju. Eleganta tēma! (11. III 93.)

Aicināts pētījumu sagatavot Raiņa gadagrāmatai, profesors atrunājās, ka tas būs liels un ilgi rakstāms darbs, kurā jānodala ģeniāls dzejnieks no politiķa, kura darbošanos Haralds Biezais ne vienmēr varēja pieņemt. Tomēr:

— Rainis ir un paliek mūsu kultūras simbols. Domāju, ka ar laiku atraisīsies arī brīvas kritiskas pārdomas par viņa darbu un personu dažādos aspektos, kas dažādu apstākļu dēļ nav varējis notikt. Jūs jau esat bijusi ļoti drosmīga, ka, neskatoties uz visu, esat runājusi brīvu valodu. Nemaz nevaru saprast, kā Jūs varējāt izteikties par mītisko Īliņu, kā to esat darījusi. Taču es no Latvijas pētniekiem tagad sagaidu vēl skaidrāku valodu, un esmu pārliecināts, ka ar laiku tas viss nāks. Nav nekāda iemesla pārsteigties. (11. III 93.)

Haralds Biezais bija visai kritisks, pat nikns par sensāciju meklēšanu dzejnieka intīmās dzīves lietās. Skeptiski viņš raudzījās uz žurnālistu un literātu pasākto Olgas Kliģeres apjūsmošanu "mēnessmeitiņas" lomā. Raiņa aizraušanos viņš kvalificēja par vecāka vīra vājību, kas radījusi traumu viņa psihē:

— Man jānovēršas brīdi no šīs nopietnās lietas un jāsaka tas Jums, ko es dažkārt vaļīgākā sabiedrībā saku par vīrieti, izteikdamies pirmā personā: man agrajā jaunībā patīk par mani vecāka sieviete, otrā jaunībā, mana brieduma laikā, man patīk sev līdzīga vecuma sieviete, bet trešajā jaunībā — vecumā, vīrietim visvairāk patīk jaunas ģimnāzistes un studentes. Mani draugi par tādu atzīšanos mani apsmej. Pēc manas aizstāvēšanās runas viņi mēdz man piekrist. Šis stāsts par trīs jaunībām ir arī zinātniski pamatojams. ...Arī šeit Rainis ir spilgts piemērs. Olga Kliģere neko nesaprata no Raiņa pasaules, vēl mazāk Rainis pats. Viņa ārsts Nīmanis pareizi runā par traumu. .. Raini nevar nožēlot viņa Mēnessmeitiņas sapņa dēļ, bet Raini var nožēlot kā katru slimnieku viņa slimās, sašķeltās dvēseles dēļ. (3. X 90.)

Haralds Biezais bija pārliecināts, ka jāraksta grāmata par pašiem pēdējiem pieciem Raiņa mūža gadiem, jo:

— Patiesībā tas ir ļoti komplekss stāvoklis, kas prasa dziļu psiholoģisku un socioloģisku analīzi un iedziļināšanos eksistences pašos pamatos. Šis viens Raiņa dzīves piecgadu periods ir pelnījis, lai Jūs uzrakstītu par to jaunu grāmatu. (3. X 90.)

Uz šo ierosinājumu bija grūti atbildēt. Es ne tikai šaubījos par savām zināšanām psiholoģijā. Strādājot pie apceres "Gājēji uz Mēnessdārzu" biju izsekojusi Mēnessmeitiņas tēla attīstībai Raiņa iecerēs divdesmit gadu garumā un man pašai nebūt nebija pārliecības, ka aizraušanās ar "Lulīti" būtu tik nopietna, cik to dažkārt iztēloja. Vai bija vajadzīgs plašai publikai analizēt privātās dzīves negludumus mūža nogalē? Ar Aspaziju Rainis bija izlīdzinājies, veltīdams 1928. gadā viņai grāmatu "Kastaņola". Aspazija ar Raini bija izlīdzinājusies, 1933. gadā veltīdama viņam vienu no saviem apgarotākajiem mīlas dzejoļu cikliem krājumā "Dvēseles ceļojums". Pietiek!

Haralds Biezais nesteidzās ar Štirnera un Raiņa filozofisko saskaru izpēti. Taču viņam bija daži citi priekšlikumi:

— Es Jums nāku palīgā, jo mēs dzīvojam atmodas un nedalītas tautas kultūras laikmetā. Esmu ilgi sēdējis Vācijas arhīvos un pētījis vācu okupācijas laika pašu latviešu izdarības. Tur esmu atradis kādu dokumentu, par ko še rakstu. Tās ir Jāņa Veseļa 8 lapas "Raiņa pasaules uzskats". .. Mans priekšlikums ir tāds. Cik es saprotu, tad raksts ir uzrakstīts vācu laikā un nonācis ģenerālkomisariāta cenzūras nodaļā un tur apgūlies, kur es to atradu. Tas ir Veseļa raksta tulkojums vācu valodā. Tulkotājs ir minēts. Raksts ir jāpārceļ atpakaļ latviešu valodā. Tam ir no manas puses jāpieraksta klāt ievads, kur, kā raksts atrasts, kādi varēja būt apstākļi, kad un kādēļ tas rakstīts. Tam var piespraust kādas paskaidrojošas piezīmes, kas nepieciešamas dažu tur minēto apstākļu dēļ. Turpretī jāatturas no jebkādas hipotētiskas "filozofēšanas" par tā saturu, tur izteiktajām domām un uzskatiem. Tā ir lasītāja darīšana. (12. X 90.)

Profesors rakstīja, ka pieminētajā arhīvā ir arī materiāli par to, ka Andrievs Niedra gribējis izdot savas "Tautas nodevēja atmiņas" un par tām saglabājies sīki izstrādāts cenzūras raksts, kas svītrojams un labojams, lai tās varētu izdot. Ļoti interesants dokuments. Saglabājušās dažas Z.Mauriņas un vācu cenzūras vēstules. Ļoti nozīmīgas Mauriņas izprašanai. Jā, tās ir skaistas tēmas, par kurām var komponēt skaistas jo skaistas variācijas. (11. III 93.)

Veseļa raksts tika nodrukāts "Raiņa un Aspazijas gadagrāmatas" 1992. gada laidienā. 1995. gadā Rīgā iznāca Haralda Biezā grāmata "Gaismas dievs seno latviešu reliģijā". Savukārt nosūtīju viņam "Dievienu" un gaidīju, kādu seno teiku rajonu Zviedrijā viņš piesolīs parādīt tagad. Taču negaidīta un skumja pienāca vēstule nepazīstamā rokrakstā:

— Ļoti cien. Saulcerīte Viese, gribu Jums aizsūtīt sveicienus, kurus Jums gribēja pats prof. H.Biezais Jums uzrakstīt. Jūsu grāmata "Dieviena" bij viena no pēdējām, ko viņš vēl, jau slimības gultā gulēdams, lasīja. Teica, esot viegli un interesanti lasīt. Viņam pietrūka spēka grāmatu līdz galam izlasīt un arī par to Jums izteikties. Patiesā cieņā — Jūsu Liene Neilande. Tēbijā 1995. gada 2. jūnijā...

Saulcerīte Viese —

"Latvijas Vēstnesim"