Cik tālu mēs atcerēsimies savus senčus, tik tālu mēs paliksim nākamajās paaudzēs

Nobeigums. Sākums —

"LV" 30.07.1999., nr.243

Dzejnieka, skolotāja un politiķa Ata Ķeniņa 125. dzimšanas dienā 28.jūlijā pie nama Tērbatas ielā 15/17 tika atklāta piemiņas plāksne ar uzrakstu "Šo namu 1905. gadā cēluši Atis un Anna Ķeniņi Latvijas kultūrai un izglītībai. Namā bija iekārtota Annas Ķeniņas meiteņu ģimnāzija un Ata Ķeniņa reālskola. Ēka gadsimta sākumā kļuva par latviešu valodas, kultūras un mākslas centru kā iedīgli Latvijas neatkarībai. Arhitekti Eižens Laube un Konstantīns Pēkšēns." Pēc Ķeniņu dzimtas lūguma plāksni atklāja Valdis Birkavs.

Ata Ķeniņa piemiņas pēcpusdienu Latvijas Mūzikas akadēmijā ievadīja paša dzejnieka ērģeļu kompozīcija Tālivalža Dekšņa izpildījumā. Dziesmas vijās cauri visam sarīkojumam, jo, kā uzsvēra profesors Oļģerts Grāvītis, Ata Ķeniņa daiļrade ir cieši saaugusi ar visu Latvijas mūzikas kultūru. Dzīves ilgas un formu prieku, kas valda Ata Ķeniņa dzejā, nošu rakstos ietērpuši Alfrēds Kalniņš, Jānis Mediņš, Emīls Dārziņš, Jāzeps Vītols, Pēteris Barisons, Helmers Pavasaris, Arvīds Žilinskis un vēl citi ievērojami komponisti. Kad 1913. gadā iznāca Ata Ķeniņa dzejas krājums "Potrimpa zemē", to papildināja Jāņa Zālīša nošu raksti. Dzejas un piemiņas grāmatu "Mājup", kas svinīgi tika atvērta šajā vakarā, ievada Tālivalža Ķeniņa 1989. gadā komponētā balāde "Nogrimušā pilī" un noslēdz tēvam veltītās liriskās svītas "Dzejnieka dzīve un gars" fragments "Zvaigžņotā junda". Ar pirmo krājumu šo jubilejas izdevumu sasaista arī Burkarda Dzeņa vinjetes, kas izmantotas abās grāmatās.

Literatūras zinātnieks Ilgonis Bērsons savu stāstījumu par Ata Ķeniņa radošā mantojuma apguvi nobeidza ar aicinājumu šo darbu turpināt, jo līdz ar jaunajiem laikiem te pavērušās arī jaunas iespējas. Pirmā grāmata simboliski tika nodota Izglītības un zinātnes ministrijai, izsakot cerību, ka Ķeniņa dzeja un personība atgūs tai pienākošos vietu Latvijas kultūrainā. Kā sacīja Ata Ķeniņa vecākā dēla vecākā mazmeita Gunta Veismane, tagadējās piecdesmitgadnieku paaudzes skolotāji ar cieņu izturējās pret Ķeniņa vārdu, pašreizējiem skolēniem tas ir pasvešs, un ir tikai jācer, ka viņu bērni to atkal cels godā.

Jāņa Rozes grāmatnīcas vadītāja Ināra Beļinkaja, runājot par Ata Ķeniņa un Jāņa Rozes dzīves paralēlēm, uzsvēra, ka viņu darbs un viņu dzimtas dzīvo un ir dzīvas par spīti visiem likteņa pārbaudījumiem.

Rakstnieka mazdēls Juris Ķeniņš pateicās Latvijas Kultūrkapitāla fondam, Rakstnieku savienībai, Jāņa Rozes apgādam un viesiem rīkotājiem un māksliniekiem un nolasīja sava tēva vēstuli. Tālivaldis Ķeniņš raksta:

"Neesmu vairs garu ceļojumu braucējs, taču jūtos gandarīts, ka mūsu vecākais dēls Juris, vedekla Māra un mazmeita Daina apņēmās mani pārstāvēt šajā dienā, kas ir nozīmīga mūsu ģimenei un latviešu tautai vispār. Pirms 125 gadiem Kurzemē dzimis Atis Ķeniņš — valstsvīrs, demokrāts, latviešu kultūras cēlējs un dzejnieks. Tieši dzejā atklājas visciešāk viņa dzimtenes mīlestība, lepnums par mūsu zemes vēsturi, aizkustinoša dvēseles atklāsme, kur valda kāds gaišums pat visgrūtākajās stundās. Daži latviešu komponisti ietērpuši viņa vārsmas mūzikas skaņās. Īsi pēc tēva nāves iedziļinājos viņa dzejā. Prieks un sēras sakūst aizkustinošā tēlainībā, kur varam saskatīt mūžību. Tā radās plašais skaņdarbs "Dzejnieka dzīve un gars", ko Latvijas kolēģis Imants Zemzars raksturo kā lirisku oratoriju, pieminekli latviešu valodai un jūsu tēva klasiski piesātinātajai poēzijai. To dažus mēnešus atpakaļ Rīgas Domā manā astoņdesmitgadē atskaņoja Valsts akadēmiskais koris "Latvija" diriģenta Māra Sirmā izcilā vadībā. Kad Latvijas radio man atsūtīja koncerta ierakstu, tanī klausoties, jutu, ka nekad neesmu ticis tik tuvu tēva dvēselei kā šajā skaņdarbā. Noslēguma daļā "Zvaigžņotā junda" ir vārdi "Svētījiet, pieminiet!", kas tieši iederas šajā dienā. Lai svētīta viņa piemiņa mūžu mūžos."

Ar skaisto dzejas un piemiņas grāmatu "Mājup" sarīkojuma dalībniekus iepazīstināja tās sakārtotāja un redaktore Nora Ikstena:

"Kā īsts romantisma patriots Atis Ķeniņš tautu neskatīja tās daudzo veidotāju pretrunās, tāpēc nekad tajā nevīlās. Un sirds — šī dīvainā matērija, kas Ata Ķeniņa dzīvē absorbējusi daudz ciešanu un radījusi daudz mīlestības, — tomēr situsies ritmiskā dzīves priekā līdz pēdējam brīdim. Pats Atis Ķeniņš to savā dzejā nosaucis par "Mūža pilnestību". Pilnestība nenoskrien gar acīm kā mirklis. Pilnestība ir ziemciete. Atgriežas no jauna, ja to kopj.

Pats sevi Atis Ķeniņš ļoti precīzi un atjautīgi nodēvējis par "liela epa līdzdalībnieku". Cik būtiska viņam bijusi šī līdzdalība, cik tā no viņa likteņa ņēmusi un cik tam devusi, Atis Ķeniņš atklāj jau 1924. gadā, rakstot autobiogrāfiju Kārļa Egles sastādītajām rakstnieku "Atziņām". Daudzas nozīmīgas un sarežģītas "lielā epa" nodaļas vēl priekšā, bet Atis Ķeniņš formulē pašu būtiskāko savas dzīves kodolu, itin kā atcerēdamies, itin kā paredzēdams.

"Mūsu tautas patstāvības un nākotnes dēļ esmu nereti raktin ieracies sabiedriski–ekonomiskās dzīves putekļos un gružos. Esmu jutis sevī latviešu pilsoņa pienākumu uz to. Bet tam: tādam laikmetam, kā pārdzīvotais, arī sabiedriski–ekonomiskā un vispārējā tautas kultūras darbā ir tāds spēks un straujums, tāds pārdzīvojumu un nojautu dziļums, tāda lielu cīņu un pacilātības šalka, ka jūties it kā liela epa līdzdalībnieks un aizraujies līdzīgi kareivim kaujā, līdzīgi cīkstonim olimpiādē; dzīves dzeja apņem līdzīgi dionisiskajam dvēseles reibonim mākslā un Apolona lidojumam apziņu debešos. Ar apgarota romantiķa jūsmu un ar iemīlējušos aizrautību esmu ķēries pie katra jauna darba, ticēdams tā nepieciešamībai, materiālos dzīves pasākumos nereti div- un trīskārtīgi vairāk spēka un līdzekļu šķiezdams, nekā tas maksātu aukstam, norūdītam dzīves praktiķim.""

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Atis Ķeniņš

Zvaigžņotā junda

Pieminu, svētīju,

Svētīju, pieminu

Dziestošo saulrieta stundu.

Diena kad aizveras,

Nakts vārti atveras

Iezvanot zvaigžņoto jundu.

Ieiešu klusumā,

Dvēseles dusumā —

Dzīvības putekšņa daļa.

Zemē kad ieslīgšu,

Varbūt vēl iedīgšu

Asniņā rūsgani zaļā.

Varbūt jo tuvu vēl,

Kur mūsu druvas kvēl,

Rudzzieda mākonī traukšu,

Bet varbūt klusumā

Mūžīgi mūžīgā

Visuma dvēselē plaukšu.

Svētīju, pieminu,

Pieminu, svētīju

Dziestošo saulrieta stundu.

Dzīve kad aizveras,

Mūžība atveras iezvanot pēdējo jundu.

Acis kad pieveru,

Mūžību ieceru.

Rimstiet ar skumjām un raudām, —

Rokas man uzlieciet,

Svētījiet, pieminiet,

Gara visgaišākām jaudām,

Gara visgaišākām jaudām.

Piemiņas plāksni atklāj tieslietu ministrs Valdis Birkavs. Ata Ķeniņa mazmazmeita Gunta Veismane un mazdēls Juris Ķeniņš. Pie bijušās Ķeniņu skolas pulcējušies daudzi pazīstami kultūras cilvēki

Foto: Marika Vanaga