Šajā mājā Mežaparkā jau vairākus gadu desmitus valda īpaša labestības un viesmīlības aura. Visās paaudzēs te mīlējuši literatūru, mākslu un dzīvniekus. Savulaik savas pārdomas Annai Saksei te uzticējis ģimenes četrkājainais draugs Čita, rosinot viņu uzrakstīt brīnišķīgo "Čitas burtnīcu". Te tapušas arī "Pasakas par ziediem", kuras pieredzējušas vairākus atkārtotus izdevumus, un tās lasa arvien jaunas paaudzes. Par rakstnieces saistību ar šo vietu liecina piemiņas plāksne un piemineklis. Bet dzīvs turpinājums ir viņas bērnos, mazbērnos un mazmazbērnos. Pašlaik te dzīvo Annas Sakses meita Taiga ar savu meitu Eilu, znotu Oleksiju, mazmeitām Helgu un Helēnu. Un vēl te ir papagailīši Rita un Valters, runcis Kudaps un suns Peksis. Iespējams, Peksis, kā savulaik Čita, varētu daudz ko pastāstīt, ja vien būtu, kas uzraksta. Radošais gars te radis turpinājumu. Vienīgi citā mākslas nozarē. Rakstnieces mazmeita Eila Vikmane, tāpat kā viņas vīrs Oleksijs Krasnovs, ir vitrāžiste. Abas viņu meitas — divpadsmit gadus vecā Helga un desmit gadus vecā Helēna — skaisti zīmē.

Eilas mamma atceras, ka bērnībā ļoti lielu iespaidu uz viņu atstājuši krāsaini stikli. "Kaut kas no maniem bērnības sapņiem ir piepildījies," viņa saka. "Tagad māja ir pilna ar krāsainiem stikliem." Bet, runājot par sapņiem, Eila stāsta, ka pamatskolā viņai bijusi ļoti laba zīmēšanas skolotāja — Ruta Berķe. "Vēlāk uzzinājusi, ka esmu nolēmusi kļūt par vitrāžisti, viņa ļoti priecājās. Tas bijis viņas pašas sapnis."

Abi mākslinieki stāsta, ka viņus radoši ļoti ietekmējot kaķi, kuri gan lieli, gan mazi esot daudzos viņu darbos. Protams, ne jau dzīvnieku tēma ir galvenā. Tāpat kā viņu radošie rokraksti, arī tematika ir daudzveidīga. Par katru no mākslinieku darbiem varētu stāstīt atsevišķi. Tāpat kā par vietām, kur tie atrodas, un par izstādēm, kurās mākslinieki ir piedalījušies.

Par vitrāžisti Eila kļuvusi gandrīz vai nejauši. Ieteicis pazīstams puisis, kas pats tolaik mācījies Lietišķās mākslas vidusskolā. Skola devusi labu pamatu vairākās mākslas nozarēs. Kad vēlāk mācījusies Mākslas akadēmijā, aizbraukusi praksē uz Ļvovas Mākslas akadēmiju, kas izsenis pazīstama ar labām stikla apstrādes tradīcijām. Te viņa iepazinusies ar ukraiņu puisi Oleksiju, un drīz vien viņi apprecējušies. Oleksijam paticis, kā Eila strādā. "Biju arī pārsteigts, ka Latvijā ar vitrāžas mākslu pārsvarā nodarbojas sievietes", viņš stāsta. "Tas taču ir ļoti smags darbs. Mūsu kursā gan arī bija pāris meitenes, taču tehniskos darbus viņas pašas nedarīja."

Oleksijs piedzima Rietumukrainā, Bukovinā. Lietišķās mākslas skolā bija apguvis koktēlniecību, vēlāk iestājās Ļvovas Mākslas akadēmijā, jo bija nolēmis kļūt par vitrāžistu. Ļoti saistījusi gotika, sajūsminājušas baznīcās redzētās vitrāžas. Liktenim labpatikās, ka caur vitrāžām viņš sastapa savu dzīvesbiedri un nonāca Latvijā.

Pabeidzis Ļvovā Mākslas akadēmiju, Oleksijs 1987.gada augustā pārcēlies uz Latviju. Eila tolaik jau gaidījusi Helgu, taču uz gadu pārtraukt studijas nav gribējusi. Oleksijs palīdzējis gatavot diplomdarbu.

Latvijā Oleksijs ir vienīgais ukraiņu tautības vitrāžists. Jūtas te kā savējais, jo dzīvo šeit jau divpadsmit gadu. Un vitrāžas mākslā viņam tagad jau ir stabila vieta. Savs rokraksts. Kolēģi par viņu labu vien teic. Esot sirsnīgs, izpalīdzīgs. Ar latviešu valodu nav bijis nekādu problēmu, to Oleksijs pārvalda perfekti. Kad studējis piektajā kursā, Eila viņam aizsūtījusi latviešu valodas pašmācības grāmatu. Pirmo gan kāds students esot piesavinājies, un Eilai nācies sūtīt otru. "Līdz diviem naktī sēdēju un mācījos latviešu valodu", atceras Oleksijs. Savukārt viņa dzīvesbiedre stāsta, ka vīram valodas labi padodoties. Tagad esot aizrāvies ar itāļu valodu, kas tuva rumāņu valodai. Oleksijs stāsta, ka viņa mamma esot beigusi rumāņu skolu un ar savu mammu abas reizēm sarunājušās šajā valodā. "Laikam, lai es nevarētu saprast. Man rumāņu valodu nemācīja. Bet itāļu valodā varu jau lasīt." Eila savukārt apguvusi sava vīra dzimto valodu. Ukrainiski jau runā arī abas viņu meitas.

Eila un Oleksijs viens no otra mācās, bagātinās un dažādo savu rokrakstu. Vitrāžas mākslas tradīcijas nākot no Polijas un Austrijas. Mākslinieki paši atzīst, ka viņu rokraksts ik pa laikam mainoties. "Oleksijam vienu laiku bija "melnais" periods, bet tagad viņš atkal kļuvis ļoti krāsains, glezniecisks. Ietekmējamies. Reizēm arī tehnoloģija spēlē lomu. Reizēm — pats sev atklāj kaut ko pavisam negaidītu, jaunu un interesantu. Paies kāds laiks un droši vien mūsu stils atkal mainīsies." Oleksijs saka: "Galvenais, ka varam viens otram pateikt to, ko cits mākslinieks nekad nedarīs. Mēs varam pateikt, ko domājam, vienalga, labu vai sliktu. Ja kādreiz rodas šaubas, zinām, ka ir, kam prasīt padomu." Un, protams, abi mākslinieki viens otru arī radoši stimulē. Ja Oleksijam tapis kāds interesants darbs, Eilai ir lielāka vēlēšanās arī radīt kaut ko jaunu. Un — otrādi. Oleksijam galvenokārt ir lieli darbi, kas atrodas dažādās iestādēs un privātmājās. Viņš veidojis vitrāžas arī Jaunpils luterāņu dievnamam un nesen uzceltajai Salaspils pareizticīgo baznīcai. Eila vairāk veido mazformāta darbus.

Mākslinieku darbi aizceļojuši uz daudzām pasaules valstīm. Visvairāk, protams, maza formāta darbi. Arī meitu vitrāžiņas. "Vienu savu darbu Helēna gan nevēlējās pārdot. Mēs to atstājām. Jo nekad mūžā viņa vairs tādu neuztaisīs," stāsta Oleksijs. Un Eila piebilst: "Meiteņu darbos ir bērnu naivisms, tāds īpašs mīļums. Pieaugušais pat gribēdams nevar to panākt." Oleksijs saka: "Bērnam ir tīra dvēsele." Zīmēt meitenes sākušas, kad vēl nav gājušas skolā. Tagad pēc viņu abu kompozīcijām top vitrāžiņas, kuru tehniskie izpildītāji ir vecāki. Meitenes ar saviem darbiem piedalījušās arī izstādēs. Helgas debija bijusi tekstilmākslinieces Zanes Krūmiņas un viņas dēla izstādē. Meiteņu vitrāžas bijušas arī vecāku personālizstādē Latvijas vēstniecībā Kijevā. Ar saviem darbiem tur piedalījušies arī dzīvesbiedri keramiķi Ženija Loginova un Anatolijs Borodkins, un Anita Milbreta un Orests Misko. Trīs latviski ukrainiskas mākslinieku ģimenes.

Mežaparka mājā dzimst idejas. Vitrāžistiem Eilai Vikmanei un Oleksijam Krasnovam radošu ieceru daudz. Ne mazums to arī Helgai un Helēnai. Taču šo māju, tāpat kā daudzas citas Rīgā, ir atguvis īpašnieks. Un būs ļoti žēl, ja Amerikā dzīvojošā īpašniece rakstnieces ģimenei te vairs neļaus dzīvot. Jācer tomēr, ka "Pasakām par ziediem" būs turpinājums.

Armīda Priedīte, "LV" nozares redaktore