Runā un domā Lietuvas Prezidents Valds Adamkus

Šodien, 30.septembra pievakarē, Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā tiks vaļā vērta pirmreizēja Lietuvas prezidenta Valda Adamkus grāmata “Bez noklusējumiem. Dienasgrāmatas, vērtējumi, piezīmes”, kas pagaidām beidzas ar 2003.gada 26.februāra ierakstiem. Tas ir grezns, ļoti bagātīgi ilustrēts, atklāts, cilvēcīgi sirsnīgs un valstsvīra augstās misijas caurstrāvots 336 lappušu sējums, kas iznācis “Lauku Avīzes” grāmatapgāda jaunā sērijā “Baltijas bibliotēka”, kuras projekta vadītāja ir redaktore, dzejniece, rakstniece Eva Mārtuža.

Pirmajam ieskatam – lūk, Latvijas Valsts prezidenta Valda Zatlera, eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas un paša Valda Adamkus ievadvārdi Rīgas izdevumam un atsevišķas pārdomu un izjūtu vietas.

Valsts prezidents Valdis Zatlers:

Valds Adamkus ir no tās paaudzes, kura gan Lietuvā, gan Latvijā piedzīvoja bargos 2.pasaules kara un okupācijas gadus, no paaudzes, kura tika ar varu un viltu sadalīta dažādās nometnēs – viena daļa iedzīvotāju aizbrauca no Lietuvas valsts, baidoties no režīma represijām, otra tika nežēlīgi izsūtīta uz Sibīriju. Vēl trešā palika šeit pat, dzimtenē. Valda Adamkus pieredze ir tā pieredze, kurā apvienotas gan bēgļu gaitas, gan ilgstošs un prestižs darbs ārpus dzimtenes, gan aktīva darbošanās lietuviešu kopienā ASV, nesot vēsti par stāvokli Lietuvā visā pasaulē, gan atgriešanās tēvutēvu zemē, neskatoties uz sasniegto mītnes zemē ASV – ar mērķi kalpot Lietuvas neatkarīgās valsts attīstībai un atjaunošanai, nesot līdzi zināšanas no pasaules, kurās demokrātiskās vērtības jau ir tradīcija.

Valds Adamkus ir savas valsts patriota piemērs, bet ne tikai – viņš arī pierādījis, cik veiksmīgi var apvienot tradicionālās vērtības ar jauno un inovatīvo. Ne velti Valds Adamkus, otro reizi kļūstot par Lietuvas prezidentu, ir izvirzījis ikviena Lietuvas cilvēka pašapziņas celšanu un nostiprināšanu un Rietumeiropas standartiem atbilstošas labklājības sasniegšanu katrā Lietuvas mājā. Viņa erudīciju un inteliģenci, neatlaidību un enerģiju ir novērtējusi arī pārējā pasaule – Valdam Adamkum ir piešķirts UNESCO Labas gribas vēstnieka informācijas sabiedrības attīstības jautājumos tituls.

Latvieši pazīst Valdu Adamku kā striktu baltu vienotības aizstāvi – ik gadus 22.septembrī Lietuvā un Latvijā piemin 1236.gadā Saules kaujā mūsu senču vienotību pret Zobenbrāļu ordeni. Bez savstarpēja atbalsta mūsu valstu attīstība būtu grūti iedomājama. Mūsu attiecību būtisks pamats ir pārliecība, ka vienas Baltijas valsts panākumi ir arī citas valsts panākumi. Izšķirošajos brīžos Lietuva un prezidents Adamkus personīgi vienmēr ir ieņēmuši nostāju, kas veicinājusi mūsu valstu ārpolitisko mērķu piepildīšanos un stiprinājusi Baltijas valstu partnerību.

Jau no pirmās tikšanās reizes mums izveidojušās draudzīgas, konstruktīvas, atklātas un abpusēji personīgi ieinteresētas attiecības. Kā valstu vadītāji un savu tautu patrioti varam apspriest un apmainīties viedokļiem gan par starptautiskās politikas aktualitātēm, gan to, kas katrā brīdī svarīgs mūsu ļaudīm. Ik reizi, kad tiekamies, Valds Adamkus mani uzrunā “mans gados jaunais draugs” un es zinu, tas domāts no sirds.

Lai šis atmiņu vēstījums dod mums visiem domas barību un kā izcila valstsvīra liecība par savu darbu politikā kalpo arī nākamajām paaudzēm!

Patiesā cieņā,

Rīgā 2008.gada augustā Valdis Zatlers

Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga:

Priecājos redzēt, ka mans bijušais kolēģis, kaimiņu valsts prezidents Valds Adamkus, ir jau paguvis uzrakstīt savus memuārus vēl pirms sava otrā prezidentūras posma beigām. Šajā ziņā viņš man ir tālu priekšā un var kalpot par uzmundrinājumu un iedvesmu pašai savu memuāru rakstīšanā. Katrā ziņā man būs īpaši interesanti iepazīties ar bijušā kolēģa redzējumu un viedokli par visiem tiem vēsturiskajiem notikumiem, kuru norises laikā mūsu gaitas ir gājušas blakus.

Abi kā bijušie trimdinieki esam īpaši dziļi pārdzīvojuši un novērtējuši abu mūsu valstu brīvības atgūšanu, mēs abi ar vienādu sparu esam cīnījušies par demokrātijas un tiesiskuma nostiprināšanos katrs savā valstī. Kopā esam aizstāvējuši Latvijas un Lietuvas tiesības un iespējas iestāties Eiropas Savienībā, kopā esam enerģiski cīnījušies, lai mūsu valstis varētu nokļūt NATO sniegtās drošības paspārnē. Abi esam arī atbalstījuši ciešāku sadarbību starp mūsu valodniekiem, zinātniekiem, sportistiem un tautām vispār, un mūsu personīgie kontakti vienmēr bijuši man personīgi interesanti un patīkami.

Novēlot prezidentam Valdam Adamkum īstenot vēl daudzas jo daudzas radošas ieceres, sirsnībā,

Vaira Vīķe-Freiberga

Lietuvas Republikas prezidents Valds Adamkus:

Cienījamie lasītāji, periods no 1998. līdz 2003.gadam, par kuru tiek rakstīts šajā grāmatā, Lietuvai (tāpat kā Latvijai) bija būtisks pārmaiņu laiks, īpatnēja ceļa uz Eiropas Savienību un NATO finiša taisne, kuru sasniedzot ieguvām unikālu pieredzi.

Augstākā līmeņa starptautisko tikšanos laikā dzirdējām daudzus patīkamus un skaistus vārdus par mūsu sasniegumiem. Taču šeit slēpjas arī paradokss: cik solīdi ar savu realizēto ārpolitiku mēs izskatījāmies Eiropā un pasaulē, tik grūti mēs mainījāmies, briedām un mācījāmies valsts iekšienē. Bet aprakstāmais laiks nežēloja mācību stundas, reizēm pat ļoti sāpīgas, – dzīve bija diezgan raiba un atnesa daudz pārbaudījumu mūsu valstij, tās vadītājiem un pilsoņiem.

1998.gada Krievijas krīze atklāja vājākās ekonomikas puses. “Mažeiķu naftas” privatizācijas peripetijas kļuva ne tikai par ekonomisko interešu krustpunktu, bet arī par Austrumu un Rietumu politisko ietekmju cīņas lauku un nogāza ne vienu vien premjeru, nomainīja vairākas valdības. 2000.gadā notikušās Seima vēlēšanas likvidēja agrāk dominējošo tradicionālo partiju – sociāldemokrātu un konservatoru – līdzsvaru un brīdināja par pirmajām politiskā populisma pazīmēm, kas diezgan skaidri un ciniski atklājās 2002.–2003.gada Lietuvas prezidenta vēlēšanās.

Šodien, kad ar distanci var atskatīties uz bijušajiem notikumiem, patīkami atkal atcerēties ASV prezidenta Džordža Buša viesošanos Lietuvā un viņa teiktos vārdus: “vairāk nekādu minheņu, vairāk nekādu jaltu”. Jaunu nozīmi iegūst Nobela prēmijas laureātu, rakstnieku Česlava Miloša, Gintera Grasa, Vislavas Šimborskas viesošanās laikā Viļņā izteiktie vārdi par cilvēku un tautu līdzāspastāvēšanu. Nekad neaizmirsīšu šaušalīgo 2001.gada 11.septembra realitāti, kuru pats ar savām acīm redzēju, viesodamies Amerikas Savienotajās Valstīs.

Tas viss – gan unikālie notikumi un pārdzīvojumi, gan kopīgā visas tautas un valsts pieredze bez personīgā vērtējuma, bez subjektīvās noskaņas un sapratnes būtu tikai sausi fakti, bezjūtīga hronika. Jo vairāk tāpēc, ka prezidenta preses konferences, oficiālās runas, intervijas un ziņojumi plašsaziņas līdzekļiem pieprasa ievērot atturīgumu un politisko kultūru, bet notikumi un to komentāri formulējami diplomātiskā valodā. Tostarp emocijas, personīgie vērtējumi ir subjektīvi, un tāpēc paši dzīvākie un interesantākie paliek tikai domās. Vai dienasgrāmatas lapaspusēs.

Tas viss, ko sausi dēvējam par iekšlietu un ārlietu politiku, rodas no individuāla cilvēku darba, no visatšķirīgākajiem personu mērķiem un centieniem, kļūdām un kaislībām, ambīcijām un iespējām. Domāju, ka vairākumam ir interesanti redzēt politiskā teātra aizkulises un uzzināt viena vai otra lēmuma kontekstu. Par visiem notikumiem rakstīju godīgi un vaļsirdīgi – tā, kā tos redzēju, sapratu un vērtēju. Rakstīju kā cilvēks un pilsonis – ar savu vērtību sistēmu, ar saviem politiskajiem uzskatiem, savu pieredzi. Taču bez iepriekšējas noskaņošanās, bez divdomībām un diplomātijas, bez vēlēšanās izpatikt. Bez noklusējumiem.

Biju patīkami pārsteigts, kad uzzināju, ka grāmata, ko veido manas dienasgrāmatas un atmiņas, likās interesanta mūsu brāļiem un kaimiņiem latviešiem. Vienmēr esam dalījušies un arī šodien dalāmies ar vienu vēsturisko likteni, tāpēc, lasīdami komentārus par Lietuvas jaunāko laiku vēsturi – cerībām un mācību stundām, uzvarām un zaudējumiem, iespējams, atpazīsiet savu pieredzi un savus pēdējo gadu pārdzīvojumus. Un, ja lasīdami atradīsiet cilvēcisko, dzīvo politikas pusi, tas nozīmēs, ka neesmu rakstījis velti.

Valds Adamkus

Prieks par uzvaru ilga tikai mirkli

[..] Televīzijās tiek ziņots, ka pēc pirmajiem rezultātiem esmu uzvarējis prezidenta vēlēšanās. Paukšķ šampanieša pudeļu korķi, acis apžilbina simtiem fotoaparātu zibšņu. Pārņem doma – “Es – prezidents!”

Elpu aizrauj prieks, ka esmu sasniedzis savu mērķi, ka man paveras milzīgas iespējas daudz paveikt Lietuvas labā, un to esmu vēlējies visu dzīvi. Taču triumfa sajūta ilga tikai mirkli. Tūlīt pat mani pārņēma doma, ka tagad jau vairs nepiederu pats sev, ka uz maniem pleciem uzgūlusies milzīgas atbildības nasta par vairāk nekā trīsarpus miljoniem Lietuvas cilvēku. Vēl nebiju atguvies no apsveikumu lavīnas, kad man jau bija jāveic pirmais atbildīgais uzdevums – jāsniedz intervija mani ielenkušiem ietekmīgās starptautiskās preses pārstāvjiem.

[..] Liekas, debija izdevās. Žurnālisti, beidzot apmierināti ar atbildēm, atkāpās un tieši tajā brīdī mani pārņēma briesmīgs nogurums.

Jau tuvojās rīts, kad mēs abi ar Almu izbraucām uz mums pasūtīto istabu viesnīcā “Mabre”. Tur sajutāmies nedaudz dīvaini: pēkšņi pazuda mūs daudzo cilvēku klaigas, mēs bijām nonākuši pilnīgā klusumā, vieni, nepazīstamā vidē starp pirmo reizi ieraudzītām mēbelēm un lietām. Jutos tik pārguris, ka domāju, kā kritīšu gultā, tā acumirklī iegrimšu miegā. Nekā nebija! Pārņēma grūti aptverama tukšuma sajūta. Galvā nelīda neviena doma. Likās, ka esmu palicis pavisam viens. Un šis stāvoklis pamazām pārgāja sapnī.

Rīts apliecināja, ka mana dzīve ir krietni izmainījusies. Kāds klauvēja pie mūsu durvīm. Alma aizgāja atvērt un tūlīt pat, it kā sanervozējusies, atgriezās: “Pie mums ieradies kāds jauns, plecīgs vīrietis.” Paskatījos un uzreiz sapratu, kas viņš ir. Teicu: “Alma, iepazīsties. No šī brīža šis vīrietis apsargās mani un vienlaikus arī tevi, kad atradīsies man blakus.”

Apsardze man tika piešķirta pirms otrās vēlēšanu tūres, bet tobrīd visu laiku atrados lielā ļaužu pulkā un pārāk to nejutu.

Tajā 1998.gada 5.janvāra rītā sapratu, ko nozīmē būt vērīgi apsargātam. Visu dzīvi biju kustīgs cilvēks, nereti spontāni izdomāju kaut kur iegriezties. Tas beidzās 1998.gada 4.janvārī. No tās dienas zaudēju brīvību iet, kur gribas. Bija jāņem vērā, ka tieku apsargāts un jau tāpēc vien nevaru, teiksim, pēc darba ieskriet pasēdēt kafejnīcā vai bārā. Starp citu, mana sieva Alma saglabāja privātās dzīves brīvību un, man pildot prezidenta pienākumus, nereti devās pastaigāties viena, iegriezās un vēl aizvien iegriežas kafejnīcā izdzert krūzīti kafijas.

Nedomāju, ka apsardzes vīriem sagādāju daudz rūpju. Apzinājos, ka viņi veic savus pienākumus, ir savas nozares speciālisti un labāk par mani zina, kā jāsargā valsts vadītāji. Nemaisījos viņu darbā, bet izpildīju norādījumus. Tomēr piecu gadu laikā tā arī nepieradu pie apsardzes. Tā ierobežoja manu personīgo dzīvi. Pat draugus nedrīkstēju apciemot, kad iedomājos, un palikt pie viņiem, cik ilgi gribēju, jo visur mani pavadīja apsardzes vīri. Pavada arī tagad, bet vairs tikai viens. Mani izbraukumi viņiem – darbs, kurš jāstrādā arī svētku dienās.

Pēc uzvaras prezidenta vēlēšanās uzzināju, ka politiķu vidū man ir daudz vairāk atbalstītāju, nekā biju iedomājies. To uzņēmu mierīgi. Visā pasaulē notiek līdzīgi – paskat, uzvarētājam par draugiem sāk piedāvāties personas, kas līdz tam turējušās attālu. Dzīvojot ASV, nācās vērot ne vienu vien vēlēšanu kampaņu un pat piedalīties tajās. Šajā valstī bieži gadās, ka uzvarētājiem ap kaklu krīt arī tie, kuri pirms tam izlējuši ne vienu vien darvas mucu. Acīmredzot politikā tāda uzvedība ir normāla, kaut arī man sveša. Lietuvieši no šī viedokļa izrādījās atturīgāki par amerikāņiem – jaunu draugu virtene nākamajā dienā pēc vēlēšanām pie manām durvīm tomēr nestāvēja.

No dienasgrāmatas

Viļņa, 1998.gada 25.februāris. Pilsēta gatavojas inaugurācijai. Pieņemšanas norisināsies četrās vietās. Piedalīsies ap pāris tūkstošu viesu. Mēs abi ar Almu piedalīsimies visur, kur notiks pieņemšanas. No ASV atlido bagātīgs draugu pulks. Akreditēti aptuveni 150 žurnālisti no visas pasaules, un tas nemaz nav galīgais saraksts.

Presē pilns ar visādiem minējumiem, kā norisināsies inaugurācija. It kā man mugurā būšot fraka. Viļņā esot pārdoti un iznomāti visi smokingi. Sievietes arī gatavojas, tikai noslēpumaināk.

Man rūp pavisam citas lietas. Galvenā rūpe – vēršanās pie tautas. Jau radās nesaprašanās ar Seimu. Es gribēju dot zvērestu Katedrāles laukumā, lai pēc iespējas vairāk cilvēku varētu to vērot. Izrādās, nevar. Vajadzētu mainīt vienu likuma punktu, kurš paredz, ka prezidents dod zvērestu Seimā. Neizdevās vienoties, lai steidzami būtu izdarīti attiecīgie labojumi. Rīt došu zvērestu Seimā un teikšu runu, kurā izklāstīšu savus politiskos principus un kadences programmu. Ar otro runu vērsīšos pie tautas. Runāšu pēc mises Katedrāles laukumā. Centīšos cilvēkiem pastāstīt, kādus mērķus sev izvirzu un ko, kopā strādādami, varam cerēt sasniegt.

Lūdzos, lai rīt būtu skaidra diena. Varbūt pat izlīdīs saule?

Viļņa, 1998.gada 26.februāris. Domās jau desmit reižu atkārtoju zvērestu, vēlreiz pārlasīju abas inaugurācijas runas. Un tik un tā sirdī neaptverama atbildības vai nemiera sajūta...

Vienpadsmitos no rīta mēs abi ar Almu izkāpjam no automašīnas pie centrālās Seima nama ieejas. Šeit sapulcējies cilvēku pūlis, dzirdu apsveikumus. Vispirms mūs sagaida Protokola šefs, bet pie durvīm mūs apsveic Seima priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis un viņu pavadošie parlamentārieši. No sākuma ieejam speciālā istabā, no kurienes Almu pavada uz viņai norādīto vietu, bet neilgi pēc tam arī es pagriežos uz sēžu zāli. Pirmais tajā tiek aicināts prezidents Aļģirds Brazausks. Tiklīdz viņš apsēžas, Seima priekšsēdētājs nosauc manu uzvārdu. Skanot šim gadījumam sacerētai svinīgai mūzikai, iesoļoju es.

Zālē nemana tukšas vietas: sapulcējušies gandrīz visi Seima un valdības locekļi, Lietuvas baznīcu hierarhi, vēstnieki, liels pulks lūgto viesu gan no mūsu valsts, gan no ārzemēm. Atceros tikai, ka pārņēma grūti aprakstāma miera sajūta. Vēroju sapulcējušos sejas, bet domās, it kā skriedamas priekšā laikam, jau skanēja nākamās runas frāzes.

Kad Arhikatedrālē klausījos misi, nemanāmi galvā ik pa laikam pazibēja jautājums: “Kāda nākotne mani gaida?”

No runas Katedrāles laukumā

1998.gada 26.februāris. Mēs sakām: cilvēka dzīve ir absolūta vērtība. Ar visu man piešķirto prezidenta varas spēku es tiekšos, lai Lietuvā nostiprinātos godprātīga un godīga, gādīga un izpalīdzīga, atbildīga un morāla visu līmeņu ierēdniecība, kuras pamatprincips būtu nevis valdīt, bet kalpot, t.i., palīdzēt, dot padomus un, protams, spriest. Mums nevajag tukšvārdīgu saukļu – mums vajag aktīvu, iniciatīvas pilnu patriotismu, vajag pilsoni, kas jūt sevī dzimteni. Kas dod valstij, upurējas tās labā.

[..] Dzīve tēvzemē nozīmē pastāvīgu, nepārtrauktu radošu darbu, izaugsmi un pašaudzināšanu. Es aicinu visus iesaistīties šajā darbā un vēršos pie jums: palīdziet man, lai es varētu palīdzēt jums. Jūs vēl varat, – jūs varat visu. Vai gandrīz visu. Mana sirds, mana pieredze, manas spējas – ar jums. Jums. Cita mērķa man nav. Es nesolu vieglu dzīvi, jo vieglas dzīves nav nekur. Es aicinu uz darbu, lai mūsu dzīve kļūtu vieglāka.

[..] Šodien kā Lietuvas Republikas prezidents devu zvērestu Seimā. Esmu gatavs būt visu prezidents, apspriesties un sadarboties ar visām partijām. Lietuva ir viena un nedalāma. Es ticu tās nākotnei, tās cilvēkiem. Šeit, pie pieminekļa Lietuvas dižkunigaitim Ģediminam, pie mūsu cildenās Katedrāles, saku:

Lietuva augs, tai ir jāaug. Ar viņu augsim arī mēs. Es – viens no jums. Es – ar jums.

No dienasgrāmatas

Viļņa, 1998.gada 30.septembris. Atgriežoties no Ņujorkas Viļņā, mani sagaidīja bēdīga ziņa: Čikāgā nomira Violeta, mana māsa. Ģimenē palieku viens – sen, sen zaudēju vecākus, brāli, tagad man nav arī māsas. Nāve nebija negaidīta – viņa slimoja ar plaušu vēzi. Visu mūžu viņa daudz smēķēja, kaut gan... ko var zināt, kāpēc tā notika. Zinājām, ka atveseļoties viņa nevar. Un tik un tā viņas nāve bija pārsteigums, kuram grūti noticēt. Violetai teju apritēja piecdesmit gadu.

Viļņa, 1998.gada 5.oktobris. Katru dienu runāju pa telefonu ar Almu. Es tikko viesojos Amerikā, tāpēc nevaru atstāt valsti un atkal lidot pāri Atlantam uz Violetas bērēm. Mans laiks vairs nepieder man.

Trīs dienas salu. Mājā vēl nebija pieslēgta centrālapkure. Tiek gaidīts kaut kāds pilsētas vadības lēmums. Sala arī citi cilvēki, tikai nezinu, vai viņus būtu mierinājusi ziņa, ka prezidentam varbūt ir pat sliktāk, jo plašās mūsu pagaidu rezidences istabas ar augstajiem griestiem caur ne pārāk noslēgtajiem logiem pievelk vēsumu un mitrumu. Aizsargājos, kā varēju. Ja kāds mani šodien būtu nofotografējis rezidencē, tāda fotogrāfija, visticamāk, varētu pretendēt uz pasaules laikrakstu humora slejām: negadās bieži, ka kādas valsts prezidents mājās lasītu grāmatu kā Ziemeļpolā – vienā segā ietinis kājas, bet ar otru apsedzis plecus.

Un, lūk, šodien pieslēdza centrālapkuri. Nost segas!

Viļņa, 1998.gada 1.decembris. Laikā, kad apmeklēju Vāciju, Alma atgriezās no Čikāgas. Neilgi pēc tam ar pavadoni atlidoja arī viņas deviņdesmit piecus gadus vecā mamma, mana sievasmāte Ona Nutautiene. Tas mudināja mūs negaidīt, kamēr pabeigs remontu, pārcelties uz Turnišķēm. Paspējām pilnīgi iekārtot un apmēbelēt tikai mammai domāto istabu. Citās vēl rosījās strādnieki. Dzīvojam tā it kā būtu jaunlaulātie. Pagaidām mums ir jāsatilpst guļamistabā – tur stāv tikai gulta un kumode. Kad rakstu šīs rindiņas, var dzirdēt, kā pirmajā stāvā klaudz āmuri. Mēs ar Almu neērtības uztveram filozofiski: jauna valsts, tāpēc tās prezidentam jādzīvo kā jaunlaulātajam. Būtu grēks sūdzēties, kad tūkstošiem cilvēku Lietuvā dzīvo zem nabadzības līmeņa. Tikai žēl, ka Ziemassvētkus, kuri man jau no bērnības asociējas ar mājas siltumu un jaukumu, šogad svinēsim bez iekārtota mājas pavarda.