Par Ministru kabineta 2007. gada 8. maija noteikumu
Nr. 312 “Grozījumi Ministru kabineta 2005. gada
13. septembra noteikumos Nr. 712 “Kārtība, kādā piešķir
valsts atbalstu ikgadējā minimāli nepieciešamā biodegvielas
daudzuma ražošanai un nosaka finansiāli atbalstāmās kvotas
biodegvielai”” 4. punkta par finansiāli atbalstāmo kvotu
biodīzeļdegvielas ražošanai 7 813 953 litri –
lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajai sabiedrībai “Latraps”
(LV58503007191) un 3 255 814 litri – akciju sabiedrībai
“Baltic Holding Company” (LV40003558603) atbilstību Biodegvielas
likuma 8. panta pirmajai daļai un likuma “Par akcīzes
nodokli” 8. panta ceturtās daļas 1. punktam
Latvijas
Republikas Satversmes tiesas spriedums
Latvijas Republikas vārdā
Rīgā 2008.gada 23.septembrī lietā
Nr.2008–01–03
Latvijas Republikas Satversmes
tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris,
tiesneši Juris Jelāgins, Aija Branta, Kristīne Krūma un Viktors
Skudra,
pamatojoties uz Latvijas
Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma
16. panta 3. punktu, 17. panta pirmās daļas
5. punktu un 28.1 pantu,
pēc Latvijas Republikas
ģenerālprokurora Jāņa Maizīša pieteikuma
2008. gada 26. augustā
tiesas sēdē rakstveida procesā izskatīja lietu
“Par Ministru
kabineta 2007. gada 8. maija noteikumu Nr. 312
“Grozījumi Ministru kabineta 2005. gada 13. septembra
noteikumos Nr. 712 “Kārtība, kādā piešķir valsts atbalstu
ikgadējā minimāli nepieciešamā biodegvielas daudzuma ražošanai un
nosaka finansiāli atbalstāmās kvotas biodegvielai””
4. punkta par finansiāli atbalstāmo kvotu biodīzeļdegvielas
ražošanai 7 813 953 litri – lauksaimniecības
pakalpojumu kooperatīvajai sabiedrībai “Latraps” (LV58503007191)
un 3 255 814 litri – akciju sabiedrībai “Baltic Holding
Company” (LV40003558603) atbilstību Biodegvielas likuma
8. panta pirmajai daļai un likuma “Par akcīzes nodokli”
8. panta ceturtās daļas 1. punktam”.
Konstatējošā
daļa
1. 2004. gada 1. maijā
stājās spēkā likums “Par akcīzes nodokli”. Saskaņā ar tā
8. panta ceturtās daļas 1. punktu akcīzes preču
ražošana, apstrāde un pārstrāde atļauta tikai akcīzes preču
noliktavā.
2005. gada 17. martā
Saeima pieņēma Biodegvielas likumu. Tā 8. panta pirmā daļa
noteic:
“Valsts atbalsts ikgadējā minimāli
nepieciešamā biodegvielas daudzuma ražošanai tiek piešķirts un
finansiālā atbalsta kvotas biodegvielas veidiem tiek noteiktas
Ministru kabineta paredzētajā kārtībā.”
2005. gada 13. septembrī
Ministru kabinets izdeva noteikumus Nr. 712 “Kārtība, kādā
piešķir valsts atbalstu ikgadējā minimāli nepieciešamā
biodegvielas daudzuma ražošanai un nosaka finansiāli atbalstāmās
kvotas biodegvielai” (turpmāk – Noteikumi Nr. 712).
2007. gada 8. maijā
Ministru kabinets izdeva noteikumus Nr. 312 “Grozījumi
Ministru kabineta 2005.gada 13.septembra noteikumos Nr.712
“Kārtība, kādā piešķir valsts atbalstu ikgadējā minimāli
nepieciešamā biodegvielas daudzuma ražošanai un nosaka finansiāli
atbalstāmās kvotas biodegvielai”” (turpmāk – Noteikumi
Nr. 312). Šo noteikumu 4. punkts paredzēja izteikt
Noteikumu Nr. 712 2. pielikumu jaunā redakcijā, saskaņā
ar kuru finansiāli atbalstāmās kvotas biodīzeļdegvielas ražošanai
(turpmāk – kvotas) līdz 2011. gada 31. decembrim tika
piešķirtas arī lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajai
sabiedrībai “Latraps” 7 813 953 litru apmērā un akciju
sabiedrībai “Baltic Holding Company” 3 255 814 litru
apmērā (turpmāk – apstrīdētais regulējums).
2008. gada 24. aprīlī,
stājoties spēkā Ministru kabineta 2008. gada 15. aprīļa
noteikumiem Nr. 280 “Noteikumi par finansiāli atbalstāmajām
kvotām biodegvielai” (turpmāk – Noteikumi Nr. 280),
Noteikumi Nr. 712 zaudēja spēku. Arī Noteikumu Nr. 280
3. pielikumā “Biodegvielas ražotājiem piešķirtā finansiāli
atbalstāmā kvota” minēta lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā
sabiedrība “Latraps” un akciju sabiedrība “Baltic Holding
Company”.
2. Pieteikuma iesniedzējs –
ģenerālprokurors – lūdz atzīt apstrīdēto normu par
neatbilstošu Biodegvielas likuma 8. panta pirmajai daļai un
likuma “Par akcīzes nodokli” 8. panta ceturtās daļas
1. punktam.
Pieteikumā norādīts, ka Ministru
kabineta noteikumi ar visiem pielikumiem ir atzīstami par
normatīvu aktu. Kvotu saņēmēji lauksaimniecības pakalpojumu
kooperatīvā sabiedrība “Latraps” un akciju sabiedrība “Baltic
Holding Company” neatbilstot biodegvielas ražotāja statusam
Latvijā, tāpēc apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no
tās pieņemšanas brīža.
2.1. Pieteikuma iesniedzējs
norāda, ka Biodegvielas likuma 8. panta pirmajā daļā ir
ietverta Ministru kabinetu pilnvarojoša norma, tāpēc jānoskaidro
šā pilnvarojuma mērķis, saturs un apjoms.
Biodegvielas likuma 8. panta
pirmajā daļā esot runa par valsts atbalstu biodegvielas
ražošanai, nevis apritei. Arī Noteikumu Nr. 712
6. punktā paredzēts, ka uz kvotu var pretendēt biodegvielas
ražotājs, un noteikti kritēriji, kādiem jāatbilst šim
ražotājam.
Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka
“saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem
biodīzeļdegvielas ražotājs ir komercreģistrā reģistrēts
komersants, kas ražo biodīzeļdegvielu akcīzes preču noliktavā un
tam ir izsniegta speciāla atļauja (licence) noliktavas turētāja
darbībai”.
2.2. Pieteikumā norādīts,
ka Ministru kabineta 2005. gada 18. oktobra noteikumu
Nr. 772 “Noteikumi par biodegvielas kvalitātes prasībām,
atbilstības novērtēšanu, tirgus uzraudzību un patērētāju
informēšanas kārtību” 13. punktā ir noteikts, ka biodegvielu
ražo saskaņā ar likumu “Par akcīzes nodokli” un normatīvajiem
aktiem par akcīzes preču aprites kārtību. Savukārt Ministru
kabineta 2005. gada 30. augusta noteikumu Nr. 662
“Akcīzes preču aprites kārtība” 14. punktā noteikts, ka
speciālo atļauju (licenci) komercdarbībai ar akcīzes precēm, arī
akcīzes preču noliktavas turētāja darbībai, licencēšanas komisija
izsniedz komercreģistrā reģistrētam komersantam.
Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka
lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība “Latraps” nav
komercreģistrā reģistrēts komersants. Ne lauksaimniecības
pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība “Latraps”, ne akciju
sabiedrība “Baltic Holding Company” apstrīdētās normas
pieņemšanas brīdī neesot saņēmušas speciālo atļauju (licenci)
akcīzes preču noliktavas turētāja darbībai. Abas juridiskās
personas esot tikai plānojušas nodarboties ar biodegvielas
ražošanu, turklāt ārpus Latvijas.
2.3. Pieteikuma iesniedzējs
uzskata, ka Ministru kabinets, iekļaujot Noteikumu Nr. 712
2. pielikumā divas sabiedrības, kas neatbilst biodegvielas
ražotāja statusam, ir piešķīris kvotu biodegvielas ražošanai
ārpus likumā dotā pilnvarojuma apjoma, tāpēc apstrīdētais
regulējums uzskatāms par neatbilstošu augstāka juridiska spēka
tiesību normām. Galvenais nosacījums, lai varētu pretendēt uz
valsts atbalstu, esot nevis tas, vai pretendents atbilst
Noteikumu Nr. 712 6. punktā minētajiem kritērijiem, bet
gan tas, vai pretendents ir biodegvielas ražotājs Latvijas
Republikā spēkā esošo normatīvo aktu izpratnē. Pretējā gadījumā
kvotas piešķiršanai un sekojošajai tiešā atbalsta piešķiršanai
neesot pamata.
Pieteikuma iesniedzējs nepiekrīt
Ministru kabineta viedoklim, ka tādā gadījumā, ja biodegvielas
ražotājs, kuram piešķirta kvota, neizpilda normatīvo aktu
prasības un līdz ar to valsts atbalstu nesaņem, netiek radīti
nekādi zaudējumi valstij. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka
tādējādi tiek liegta iespēja šo kvotu saņemt citiem biodegvielas
ražotājiem, kam ir iespēja ražot biodegvielu Latvijā. Ražojot
biodegvielu Latvijā, tiekot radītas jaunas darba vietas un
samazinātas transporta izmaksas, turklāt daļa no piešķirtā valsts
atbalsta nodokļu veidā atgriežoties valstij atpakaļ. Tāpēc
valstij būtu jāatbalsta vietējās, nevis ārzemju ražotnes.
2.4. Pieteikuma iesniedzēja
papildu paskaidrojumos Satversmes tiesai norādīts, ka
apstrīdētais, bet spēku zaudējušais regulējums tā darbības laikā
radījis paliekošas sekas atsevišķiem tiesību subjektiem, tādēļ
pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu turpināt lietas
izskatīšanu. Paredzot kvotas sabiedrībām, kurām uz to nav
likumīgu tiesību, esot samazināts kvotu apjoms tiem komersantiem,
kuri darbojas šajā nozarē atbilstoši spēkā esošajām tiesību
normām.
Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka
par pamatu abu sabiedrību atkārtotai iekļaušanai Noteikumu
Nr. 280 3. pielikuma 4. un 5. punktā ar iepriekš
noteiktajām kvotām bijis Noteikumu Nr. 712 2. pielikumā
noteiktais regulējums. Jautājums par kvotas piešķiršanu
atbilstoši jaunajiem noteikumiem neesot lemts. Likumības
atjaunošana esot iespējama, tikai atzīstot apstrīdēto regulējumu
par spēkā neesošu no tā pieņemšanas brīža. Savukārt grozījumi
jaunajos noteikumos varot tikt izdarīti, pamatojoties uz pozitīvu
Satversmes tiesas spriedumu.
3. Institūcija, kas
izdevusi apstrīdēto aktu, – Ministru kabinets
–atbildes rakstā lūdz Satversmes tiesu atzīt pieteikumu par
nepamatotu, bet apstrīdēto regulējumu – par atbilstošu
Biodegvielas likuma 8. panta pirmajai daļai un likuma “Par
akcīzes nodokli” 8. panta ceturtās daļas
1. punktam.
3.1. Ministru kabinets
norāda, ka Biodegvielas likums izstrādāts, lai ieviestu Eiropas
Parlamenta un Padomes 2003. gada 8. maija
direktīvu 2003/30/EK. Turklāt dalībvalstīm tikusi paredzēta
izvēles iespēja sniegt vai nesniegt valsts atbalstu biodegvielas
aprites veicināšanai Eiropas Savienības teritorijā. Atbildes
rakstā uzsvērts, ka Noteikumos Nr. 712 paredzētie valsts
atbalsta nosacījumi biodegvielas ražošanai ir saskaņoti ar
Eiropas Komisiju, kas ar savu 2006. gada 8. maija lēmumu tos
atzinusi par atbilstošiem Eiropas Kopienas līgumam.
3.2. Atbildes rakstā
norādīts, ka Noteikumos Nr. 712 minēto terminu “biodegvielas
ražotājs” nevar interpretēt tikai gramatiski, jo šī
interpretācijas metode sašaurina Biodegvielas likumā lietotā
termina “biodegvielas aprite” jēgu un paša likuma mērķi. Tā kā
Biodegvielas likuma mērķis esot veicināt biodegvielas apriti, tad
no tā 8. panta pirmās daļas satura esot jāsecina, ka valsts
nosaka atbalstu nevis ikgadējā minimāli nepieciešamā biodegvielas
daudzuma ražošanai valstī, kā secināts pieteikumā, bet gan
ikgadējā minimāli nepieciešamā biodegvielas daudzuma ražošanai,
lai nodrošinātu biodegvielas apriti valstī.
Atbildes rakstā minēts, ka valsts
atbalsta mērķis ir būtisks nosacījums, lai stimulētu biodegvielas
ražošanu un līdz ar to sekmētu arī šādas degvielas patērēšanu.
Kvotas tiekot noteiktas atbilstoši programmai “Biodegvielas
ražošana un lietošana Latvijā (2003-2010)”, kas apstiprināta ar
Ministru kabineta 2003. gada 19. decembra rīkojumu
Nr. 800. Brīvā kvota biodīzeļdegvielai 2007. gadā
bijusi 14 000 000 litru, un uz to pieteikušies trīs
biodegvielas ražotāji, tostarp lauksaimniecības pakalpojumu
kooperatīvā sabiedrība “Latraps” un akciju sabiedrība “Baltic
Holding Company”. Kvotu pretendentu atbilstību Noteikumu
Nr. 712 6. punktā noteiktajiem kritērijiem
2007. gada 12. marta sēdē izvērtējusi Finansiāli
atbalstāmo kvotu piešķiršanas komisija biodegvielai, kas
izveidota ar zemkopības ministra 2005. gada 20. oktobra
rīkojumu Nr. 207. Komisija esot atzinusi, ka
lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajai sabiedrībai “Latraps”
un akciju sabiedrībai “Baltic Holding Company” kvotas var
piešķirt.
3.3. Ministru kabinets
norāda, ka Noteikumu Nr. 712 6. punktā minētajos
kritērijos nav ietilpis nosacījums, ka kvotas pretendentam
iepriekš jāsaņem speciālā atļauja (licence) darbībām ar akcīzes
precēm. Arī Finansiāli atbalstāmo kvotu piešķiršanas komisija
biodegvielai nekad neesot izvirzījusi prasību, ka pretendentam
obligāti nepieciešama speciālā atļauja (licence) darbībām ar
akcīzes precēm. Piemēram, 2006. gada 13. martā komisija
pieņēmusi lēmumu atbalstīt kvotas piešķiršanu sabiedrībai ar
ierobežotu atbildību “Mamas D”, taču speciālo atļauju (licenci)
darbībām ar akcīzes precēm minētā sabiedrība saņēmusi tikai
2006. gada 31. martā. Pamatojoties uz tiesiskās
vienlīdzības principu, šāda prasība neesot izvirzīta arī
lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajai sabiedrībai “Latraps”
un akciju sabiedrībai “Baltic Holding Company”.
Ministru kabinets uzskata, ka
normatīvo aktu noteikumi bija pietiekami skaidri un saprotami,
lai biodegvielas apritē iesaistītā persona zinātu savas tiesības
un pienākumus, respektīvi, arī to, ka biodegvielas apritē
iesaistītai personai ir pienākums saņemt speciālo atļauju
(licenci). Tādējādi “atbilstības nodrošināšana akcizēto preču
ražošanas tiesiskajam regulējumam ir kvotu īpašnieka pienākums”.
Turklāt ražotājiem nepiešķirto finansējumu nevarot uzskatīt par
zaudējumu valstij.
3.4. Ministru kabinets
norāda, ka nav pamata pieteikumā minētajam apgalvojumam, ka kvotu
var piešķirt tikai komercreģistrā reģistrētiem komersantiem.
Ministru kabineta 2005. gada 30. augusta noteikumu
Nr. 662 “Akcīzes preču aprites kārtība” 195. punkts
paredzot, ka noteikumos “minētais regulējums attiecas arī uz
uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām), kas veic uzņēmējdarbību akcīzes
preču aprites jomā”. Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā
sabiedrība “Latraps” esot reģistrēta Uzņēmumu reģistrā. Akcīzes
preču apriti regulējošo normatīvo aktu izpratnē lauksaimniecības
pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība “Latraps” esot uzskatāma par
komersantu.
3.5. Ministru kabinets
uzskata, ka akciju sabiedrība “Baltic Holding Company” ir ne
tikai izejvielu piegādātājs Vācijas biodegvielas ražotājam un
veic ne tikai starpnieka funkcijas biodegvielas ievešanai
Latvijas Republikas teritorijā. Saskaņā ar 2006. gada
14. decembra līgumu šī akciju sabiedrība esot uzskatāma par
“European Oil Products Biodiesel AG” meitas uzņēmumu Latvijā, kas
nodarbojas ar rapšu pirmapstrādi un pārstrādi eļļā. Tādējādi to
varot uzskatīt par biodegvielas ražotāju.
3.6. Atbildes rakstā
uzsvērts, ka, atzīstot apstrīdēto regulējumu par spēkā neesošu,
netiks novērstas normatīvajos aktos identificētās nepilnības un
tiks pārkāpts tiesiskās paļāvības princips. Lauksaimniecības
pakalpojumu kooperatīvajai sabiedrībai “Latraps” un akciju
sabiedrībai “Baltic Holding Company” būšot pamats vērsties tiesā
ar prasību pret valsti. Saskaņā ar administratīvā procesa
principu in dubio pro civi (visas šaubas par labu
cilvēkam) pierādīšanas nastai, cik vien tas iespējams, vajagot
gulties uz amatpersonu un šaubu gadījumā risinājumam jābūt par
labu indivīdam.
4. Ekonomikas ministrija
norāda, ka Latvijā tiek ražota biodīzeļdegviela un bioetanols,
bet tīra augu eļļa tiek ražota galvenokārt kā izejviela
biodīzeļdegvielas ražošanai. Latvijā darbojoties pieci
biodīzeļdegvielas ražotāji, viens bioetanola ražotājs un četri
tīras augu eļļas ražotāji, tostarp akciju sabiedrība “Baltic
Holding Company”. Par lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās
sabiedrības “Latraps” saražoto biodīzeļdegvielas apjomu
Ekonomikas ministrijai ziņu neesot.
Saskaņā ar programmā “Biodegvielas
ražošana un lietošana Latvijā (2003-2010)” ietverto prognozi
2007. gadā biodegvielas īpatsvaram degvielas tirgū
vajadzējis veidot 3,5 procentus. Ekonomikas ministrijas rīcībā
esot informācija, ka biodīzeļdegvielas ražotāju jaudas bijušas
pietiekamas, lai 2007. gadā saražotu nepieciešamo
biodīzeļdegvielas daudzumu, tomēr saskaņā ar Finanšu ministrijas
sniegto informāciju 2007. gadā Latvijā esot saražoti
10 149 000 litri biodīzeļdegvielas, kas veido tikai
40,6 procentus no 2007. gadā minimāli nepieciešamā
biodīzeļdegvielas daudzuma.
5. Zemkopības ministrija
informē, ka lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība
“Latraps” un akciju sabiedrība “Baltic Holding Company” nav
iesniegušas tai informāciju par iepriekšējā pārskata gadā kvotas
ietvaros saražotās biodegvielas realizācijas apjomiem Latvijas
tirgū, kā to paredz Noteikumu Nr. 712 13. punkts.
Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība “Latraps”
esot iesniegusi Lauku atbalsta dienestam iesniegumu valsts tiešā
atbalsta saņemšanai biodegvielas ražošanai, taču iesniegums ticis
noraidīts, jo Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā neesot bijis
informācijas par “Latraps” saražoto biodegvielas apjomu. Akciju
sabiedrība “Baltic Holding Company” neesot iesniegusi Lauku
atbalsta dienestam iesniegumu valsts tiešā atbalsta
saņemšanai.
Zemkopības ministrija norāda, ka
Noteikumu Nr. 712 6. punkts no kvotu pretendentiem
neprasa, lai tie būtu saņēmuši speciālo atļauju (licenci)
darbībām ar akcīzes precēm. Arī agrāk dažiem citiem biodegvielas
ražotājiem speciālās atļaujas (licences) esot izdotas tikai pēc
kvotu piešķiršanas. Tāpat Noteikumu Nr. 712 6. punkts
kā nosacījumu kvotas saņemšanai neparedzot to, ka biodegvielas
ražošanai jānotiek vienīgi Latvijā. Lemjot par valsts atbalsta
piešķiršanu, netiekot ņemts vērā arī tas, vai biodegviela
realizēta Latvijā.
6. Valsts ieņēmumu dienests
norāda, ka licencēšanas komisija 2008. gada
21. februārī (sēdes protokols Nr. 15) ir izsniegusi
akciju sabiedrībai “Baltic Holding Company” speciālo atļauju
(licenci) akcīzes preču noliktavas turētāja darbībai. Savukārt
lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajai sabiedrībai “Latraps”
šāda speciālā atļauja (licence) neesot izsniegta. Valsts ieņēmumu
dienesta rīcībā esot Dānijas Karalistes nodokļu administrācijas
2007. gada 24. novembrī elektroniski sniegta
informācija par to, ka lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā
sabiedrība “Latraps” kā akcīzes preču noliktavas turētājs
2007. gadā ir reģistrēta Dānijas Karalistē.
7. Latvijas Biodegvielu
asociācija norāda, ka tiesību aizskārums citiem ražotājiem
rodas tikai tādā gadījumā, ja to ražošanas jaudas ir lielākas
nekā piešķirtā kvota. Piemēram, sabiedrības ar ierobežotu
atbildību “Mežrozīte” kvota esot 6 000 000 litru un
sabiedrības ar ierobežotu atbildību “Oniors” kvota –
3 000 000 litru gadā, bet ražošanas jaudas attiecīgi
18 000 000 litru un 5 000 000 litru. Šādu
situāciju esot iespējams novērst ar kvotu pārdales mehānismu, bet
Noteikumi Nr. 712 to neesot paredzējuši. Pēc Latvijas
Biodegvielu asociācijas rīcībā esošās informācijas, arī
2008. gadā ne visi, kuriem kvota piešķirta, spēs to
apgūt.
Latvijas Biodegvielu asociācija
uzskata, ka lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajai
sabiedrībai “Latraps” 2007. un 2008. gadā kvota nepienākas,
jo šī sabiedrība, nebūdama komersants, nevar saņemt speciālo
atļauju (licenci) akcīzes preču noliktavas turētāja darbībai.
Turklāt tā neatbilstot arī citām Latvijas normatīvo aktu
prasībām, jo tai nav biodegvielas ražotnes Latvijā. Savukārt
akciju sabiedrība “Baltic Holding Company” esot saņēmusi speciālo
atļauju (licenci) akcīzes preču noliktavas turētāja darbībai un
informējusi Latvijas Biodegvielu asociāciju, ka plānojot saražot
biodīzeļdegvielu piešķirtās kvotas apmērā līdz 2008. gada
beigām, tāpēc 2009. gadā šai sabiedrībai varētu tikt
izmaksāts valsts atbalsts.
8. Lauksaimniecības pakalpojumu
kooperatīvā sabiedrība “Latraps” norāda, ka tā ir Dānijas
Karalistē reģistrēta akcīzes preču noliktavas turētāja un par
tādu uzskatāma arī pārējās Eiropas Savienības dalībvalstīs,
tostarp Latvijā. Tā neesot saņēmusi Latvijas Republikas
kompetentās iestādes speciālo atļauju (licenci) akcīzes preču
noliktavas turētāja darbībai, jo tas neesot bijis
nepieciešams.
Lauksaimniecības pakalpojumu
kooperatīvā sabiedrība “Latraps” līdz šim neesot saņēmusi valsts
atbalstu piešķirtās kvotas apmērā. 2007. gadā tā saražojusi
5 895 501 litru biodegvielas, no kuras
1 528 693 litri (26 procenti) pārdoti sabiedrībai
ar ierobežotu atbildību “Neste Latvija”. Tiesību normas nenosakot
obligātu prasību realizēt kvotu apmērā saražoto biodegvielu
Latvijas tirgū. Pat tad, ja saražotā biodegviela tiekot pārdota
Latvijā reģistrētai sabiedrībai, tas nenozīmējot, ka šī degviela
paliks Latvijas tirgū un nonāks pie Latvijas patērētājiem.
9. Akciju sabiedrība “Baltic
Holding Company” paskaidro, ka 2008. gada
21. februārī saņēmusi speciālo atļauju (licenci) akcīzes
preču noliktavas turētāja darbībai. Tā neesot saņēmusi valsts
atbalstu piešķirtās kvotas apmērā, jo 2007. gadā biodegvielu
neesot ražojusi.
Vēstulē norādīts, ka bez valsts
atbalsta biodegvielas ražošanai Latvijā nav ekonomiska pamata.
Lai piešķirto kvotu izpildītu un saražotu attiecīgo
biodīzeļdegvielas daudzumu, akciju sabiedrība “Baltic Holding
Company” esot ieguldījusi investīcijas akcīzes preču noliktavas
izbūvē, kā arī panākusi vienošanos ar sabiedrības ar ierobežotu
atbildību “Evija” naftas produktu termināli Liepājā, kas veiks
biodīzeļdegvielas sajaukšanu ar fosilo dīzeļdegvielu. Samaisītā
dīzeļdegviela ar piecu procentu biodīzeļdegvielas piemaisījumu
tikšot pārdota Kurzemes reģionā. Biodīzeļdegvielas ražošanu esot
plānots uzsākt 2008. gada jūnijā vai jūlijā.
Akciju sabiedrība “Baltic Holding
Company” norāda: ja piešķirtā kvota tiktu atzīta par
prettiesisku, sabiedrība nesaņemtu valsts atbalstu par saražoto
biodegvielu. Tas novestu pie finanšu rādītāju
pasliktināšanās.
Secinājumu
daļa
10. Latvijas Republikas
Satversmes (turpmāk – Satversme) 85. pants noteic: “Latvijā
pastāv Satversmes tiesa, kas likumā noteiktās kompetences
ietvaros izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei, kā arī
citas ar likumu tās kompetencē nodotās lietas. Satversmes tiesa
ir tiesīga atzīt par spēkā neesošiem likumus un citus aktus vai
to daļas.”
Detalizētāk Satversmes tiesas
kompetenci regulē Satversmes tiesas likuma 16. pants. Tas
noteic, ka Satversmes tiesa citastarp izskata lietas par likumu
atbilstību Satversmei (1. punkts) un citu normatīvo aktu vai
to daļu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām
(3. punkts).
10.1. Ministru kabineta
noteikumi ir viens no tiem ārējo normatīvo aktu veidiem, kuru
atbilstības izvērtēšana saskaņā ar Satversmes tiesas likuma
16. panta 3. punktu ietilpst Satversmes tiesas
kompetencē.
Ministru kabineta noteikumu
izdošanas nosacījumi ir minēti 2008. gada 15. maija
Ministru kabineta iekārtas likuma 31. pantā. Līdz 2008. gada
30. jūnijam šo jautājumu regulēja 1993. gada
15. jūlija Ministru kabineta iekārtas likuma
14. pants.
No šīm normām izriet, ka Ministru
kabinets ārējos normatīvos aktus – noteikumus – ir tiesīgs izdot
tikai likumā noteiktajos gadījumos, ja likums Ministru kabinetu
tam īpaši pilnvaro. Pilnvarojumā tiek norādīti galvenie noteikumu
satura virzieni.
Savukārt Ministru kabineta tiesību
aktu, tostarp Ministru kabineta noteikumu, procesuālo izdošanas
kārtību regulē Ministru kabineta 2002. gada 12. marta
noteikumi Nr. 111 “Ministru kabineta kārtības rullis”
(turpmāk – Ministru kabineta kārtības rullis).
10.2. Ministru kabineta
noteikumu pamattekstam dažkārt tiek pievienoti pielikumi. Ar šo
juridiskās tehnikas paņēmienu tiek panākts normatīvā akta satura
uzskatāmāks izklāsts.
Cita normatīvā akta – likuma –
pielikumu izskatīšanas kārtību noteic Saeimas kārtības ruļļa
98. panta otrā daļa. Tā paredz, ka likumprojekta pielikums
izskatāms kā atsevišķs likuma pants un Saeima lemj, vai pielikums
izskatāms pirms vai pēc likumprojekta attiecīgā panta vai arī pēc
visu likumprojekta pantu izskatīšanas. Ministru kabineta
normatīvo aktu – noteikumu – pielikumu izdošana Ministru kabineta
kārtības rullī nav regulēta.
Normatīvo aktu pielikumi, tostarp
Ministru kabineta normatīvo aktu – noteikumu – pielikumi, ir
neatņemama šo aktu sastāvdaļa ar tādu pašu juridisko spēku kā
normatīvā akta pamattekstā ietvertajām tiesību normām.
Tādējādi
Satversmes tiesa ir kompetenta izvērtēt normatīvo aktu pielikumu,
tostarp Ministru kabineta noteikumu pielikumu, atbilstību
augstāka juridiska spēka tiesību normām.
11. Pieteikumā apstrīdēta
Noteikumu Nr. 312 norma, ar kuru Noteikumu Nr. 712
2. pielikums tika papildināts ar regulējumu par kvotu
piešķiršanu lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajai
sabiedrībai “Latraps” un akciju sabiedrībai “Baltic Holding
Company”. Tātad būtībā apstrīdēts regulējums, ar kuru tika
piešķirtas kvotas biodegvielas ražošanai. Lai būtu pamats
izvērtēt šā regulējuma atbilstību augstāka juridiska spēka
tiesību normām, ir jākonstatē, ka apstrīdētajam regulējumam ir
normatīvs raksturs, proti, ka tā ir tiesību norma.
Tiesību teorijā ir vispāratzīts,
ka tiesību norma ir abstrakts un vispārsaistošs sabiedrības
uzvedības priekšraksts. Tiesību norma regulē ne tikai vienu
konkrētu gadījumu, bet nenoteikta skaita abstrakti formulētas
situācijas un ir piemērojama vairākkārt (sk., piem.: Neimanis
J. Ievads tiesībās. – Rīga: Zv. adv. J. Neimanis, 2004,
45. lpp.).
Noteikumu Nr. 712
2. pielikuma 3.1. punkts noteic, ka kvota līdz
2011. gada 31. decembrim 7 813 953 litru
apjomā tiek piešķirta lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajai
sabiedrībai “Latraps” un 3 255 814 litru apjomā –
akciju sabiedrībai “Baltic Holding Company”. Apstrīdētā
regulējuma analīze liecina, ka tam nepiemīt tiesību normai
raksturīgās pazīmes. Minētais priekšraksts ir nevis abstrakts,
vispārsaistošs un vairākkārt piemērojams, bet konkrēts, adresēts
noteiktām personām un nav vairākkārt piemērojams.
Tādējādi
apstrīdētajam regulējumam nav normatīva rakstura, proti, tas nav
uzskatāms par tiesību normu.
12. 1993. gada
15. jūlija Ministru kabineta iekārtas likuma
15.1 pantā bija noteikts, ka Ministru prezidents,
Ministru prezidenta biedri un ministri ir tiesīgi izdot rīkojumus
likumos un Ministru kabineta noteikumos paredzētajos gadījumos.
Par Ministru kabineta tiesībām izdot rīkojumus šajā likumā nekas
nebija teikts. Satversmes tiesa, šo normu sistēmiski
interpretējot kopsakarā ar Satversmes 55. pantu un
1994. gada 8. jūnija likuma “Par likumu un citu
Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu
izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā
esamību” 6. panta ceturto daļu, savulaik jau ir secinājusi:
“Ja Ministru prezidents, viņa biedri un atsevišķi ministri ir
tiesīgi izdot rīkojumus, tad arī Ministru kabinets kā koleģiāla
no minētajām amatpersonām sastāvoša institūcija ir tiesīgs izdot
rīkojumus” (Satversmes tiesas 2000. gada 10. maija
sprieduma lietā Nr. 2000-01-04 secinājumu daļas
2. punkts).
Arī no 2008. gada
1. jūlija spēkā esošais Ministru kabineta iekārtas likuma
33. pants paredz, ka Ministru kabinets, ievērojot Valsts
pārvaldes iekārtas likuma, Administratīvā procesa likuma un citu
normatīvo aktu prasības, var izdot dažādus tiesību aktus, tostarp
administratīvos aktus.
Ministru kabineta 1996. gada
30. aprīļa noteikumu Nr. 160 “Ministru kabineta
iekšējās kārtības un darbības noteikumi” 100. punkts
noteica, ka Ministru kabineta tiesību akti tiek noformēti
noteikumu, instrukciju, ieteikumu, rīkojumu un Ministru kabineta
sēdes protokollēmumu veidā. Šo noteikumu 6. punkts
paredzēja, ka Ministru kabineta rīkojums kā ārējs administratīvs
akts tiek adresēts tikai rīkojumā minētajai fiziskajai vai
juridiskajai personai attiecībā uz konkrētu jautājumu.
Ministru kabineta kārtības rullī,
kas stājās spēkā iepriekš minēto Ministru kabineta noteikumu
vietā, konkrēti, tā 2. punktā ir noteikts, ka Ministru
kabinets atbilstoši savai kompetencei citastarp izskata Ministru
kabineta rīkojumu projektus. Rīkojuma projekts minēts kā
patstāvīgs Ministru kabinetā izskatāmo dokumentu veids, kas nav
pieskaitāms ne pie politikas dokumentiem, ne ārējiem tiesību
aktiem (starptautisks līgums vai tā projekts, likumprojekts,
Saeimas lēmuma projekts vai Ministru kabineta noteikumu projekts)
vai iekšējiem tiesību aktiem (Ministru kabineta instrukcijas,
protokollēmuma vai ieteikumu projekts).
Tādējādi
Ministru kabinetam ir tiesības rīkojumu formā izdot individuālus
tiesību aktus, tostarp administratīvos aktus.
13. Ministru kabinets,
īstenojot savu administratīvo funkciju, izdod individuālus
tiesību aktus. Izdodot administratīvo aktu, Ministru kabinetam
jāvadās pēc Valsts pārvaldes likuma un Administratīvā procesa
likuma, kas nosaka administratīvo aktu izdošanas kārtību un
prasības attiecībā uz administratīvā akta saturu un formu. Tāpat
ir jāievēro vispārējie tiesību principi, tostarp privātpersonas
tiesību ievērošanas princips, vienlīdzības princips, tiesiskuma
princips (Administratīvā procesa likuma 4. pants).
Administratīvajam aktam jāsatur vairākas obligātas sastāvdaļas:
tā adresāts, administratīvā procesa dalībnieku viedokļi un
argumenti, faktu konstatējums, pamatojums, kas ietver lietderības
apsvērumus, piemēroto tiesību normu uzskaitījums, adresātam
uzliktais tiesiskais pienākums vai tam piešķirtās, apstiprinātās
vai noraidītās tiesības, kā arī norāde, kur un kādā termiņā šo
administratīvo aktu var apstrīdēt vai pārsūdzēt (Administratīvā
procesa likuma 67. pants).
Savukārt savu leģislatīvo jeb
normatīvo funkciju Ministru kabinets īsteno, izdodot ārējus
normatīvos aktus – Ministru kabineta noteikumus. Ārējo normatīvo
aktu, tā saukto pārvaldes kārtībā izdoto noteikumu izdošana, kad
likumdevējs devis tam speciālu pilnvarojumu, ir viena no
nozīmīgākajām pārvaldes darbībām (sk.: Dišlers K. Ievads
Latvijas valststiesību zinātnē. – Rīga: A. Gulbis, 1930,
191. lpp.). Ministru kabineta noteikumu izdošana
atzīstama par tiesībpolitisku lēmumu realizācijas mehānismu,
proti, izpildvara izvēlas, kuru no vairākiem iespējamiem
tiesiskiem kāda jautājuma risinājumiem normatīvi nostiprināt.
Noteikumu Nr. 712
2. pielikumā noteiktais regulējums par kvotu piešķiršanu
lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajai sabiedrībai “Latraps”
un akciju sabiedrībai “Baltic Holding Company” netika izdots kā
administratīvs akts.
Tādējādi
Noteikumu Nr. 712 2. pielikumā ietvertais regulējums
par kvotu piešķiršanu lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajai
sabiedrībai “Latraps” un akciju sabiedrībai “Baltic Holding
Company” ir individuāls regulējums, ko Ministru kabinets izdevis,
īstenojot savu normatīvo funkciju.
14. Kā jau Satversmes tiesa
vairākkārt secinājusi, tiesību normas pieņemšanas kārtības
ievērošana ir tiesību normas spēkā esamības priekšnoteikums
(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. septembra
sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10.4. punktu).
Tādējādi jāizvērtē, vai Ministru kabinets, ietverot savu
noteikumu pielikumā individuāla rakstura regulējumu, šo kārtību
ievēroja, respektīvi, vai Ministru kabinets bija tiesīgs ietvert
noteikumos individuālu regulējumu.
Noteikumi Nr. 712 izdoti
saskaņā ar Biodegvielas likuma 8. panta pirmo un otro daļu,
kas noteic:
“(1) Valsts atbalsts ikgadējā
minimāli nepieciešamā biodegvielas daudzuma ražošanai tiek
piešķirts un finansiālā atbalsta kvotas biodegvielas veidiem tiek
noteiktas Ministru kabineta paredzētajā kārtībā.
(2) Ministru kabinets nosaka
termiņu, līdz kuram iesniedzams pārskats par iepriekšējā pārskata
gadā piešķirto valsts atbalstu, kā arī termiņu un kārtību, kādā
ik gadu iesniedzams nepieciešamā atbalsta aprēķins un
pamatojums.”
Tādējādi likumā ir ietvertas
normas, kas pilnvaro Ministru kabinetu izdot noteikumus. Lai
noskaidrotu, vai likums pilnvaroja Ministru kabinetu noteikumos
norādīt konkrētus biodegvielas ražotājus, kuriem piešķiramas
kvotas, ir jānoskaidro pilnvarojuma mērķis, saturs un apjoms
(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra
sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 17. punktu).
15. Biodegvielas likuma
4. panta pirmajā daļā noteikta Ministru kabineta kompetence
biodegvielas jomā, tostarp kompetence:
1) īstenot biodegvielas aprites
valsts politiku atbilstoši šā likuma noteikumiem;
2) iesniedzot Saeimai gadskārtējā
valsts budžeta likuma projektu, paredzēt šā likuma mērķa
sasniegšanai nepieciešamo finansējumu;
3) noteikt pasākumus, kuri
nodrošinātu, lai līdz 2010. gada 31. decembrim
biodegviela veidotu ne mazāk kā 5,75 procentus no kopējā
tautsaimniecībā esošās transportam paredzētās degvielas
daudzuma.
Ņemot vērā
Biodegvielas likuma 4. panta pirmajā daļā un 8. panta
pirmajā daļā noteikto, likumdevēja mērķis bija pilnvarot Ministru
kabinetu reglamentēt kārtību, kādā tiek piešķirts valsts atbalsts
biodegvielas ražošanai, lai nodrošinātu to, ka noteiktā termiņā
tiktu panākts zināms tautsaimniecībā izmantojamās biodegvielas
īpatsvars.
16. Pilnvarojuma saturs
atklāj tā būtību un jēgu. Izskatāmajā lietā nozīmīgs ir viens no
Biodegvielas likuma 8. panta pirmajā daļā Ministru kabinetam
dotajiem pilnvarojumiem, proti: noteikt kārtību, kādā tiek
piešķirts valsts atbalsts ikgadējā minimāli nepieciešamā
biodegvielas daudzuma ražošanai.
Jēdziens “kārtība” tā
vispārpieņemtajā nozīmē saprotams kā norises īstenošanas veids,
darbības organizācija (sk.: Latviešu valodas vārdnīca:
30 000 pamatvārdu un to skaidrojumu. – Rīga: Avots, 2006,
491.lpp.). Kā jau atzinusi Satversmes tiesa, šis jēdziens
nepārprotami norāda uz Ministru kabineta noteikumu procesuālo
raksturu, proti, noteiktas procedūras izstrādāšanu. Līdz ar to
noteikumos nevar būt iekļautas materiālās normas, kas veidotu
jaunas, pilnvarojumā neparedzētas tiesiskās attiecības un
ierobežotu pamattiesības (sk. Satversmes tiesas
2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā
Nr. 2007-04-03 20. punktu).
Minimāli nepieciešamo biodegvielas
daudzumu, kura ražošanai valsts atbalsts tiek piešķirts, nosaka,
pamatojoties uz Biodegvielas likuma 4.panta pirmās daļas 3.punktā
minēto plānoto sasniedzamo biodegvielas daudzumu. Valsts atbalstu
ikgadējā minimāli nepieciešamā biodegvielas daudzuma ražošanai
veido tiešais valsts atbalsts (finansiālas dotācijas) un
netiešais valsts atbalsts akcīzes nodokļa samazinājuma veidā
(Noteikumu Nr. 712 4. punkts).
Tiešo valsts atbalstu saņem
biodegvielas ražotāji, kuriem Noteikumos Nr. 712 paredzētajā
kārtībā iepriekš piešķirtas kvotas. Līdz ar to kvotas piešķiršana
uzskatāma par vienu no valsts atbalsta saņemšanas procesa
stadijām.
Tādējādi
Biodegvielas likuma 8. panta pirmajā daļā Ministru kabinetam
dotā pilnvarojuma saturs bija šāds: noteikt procesuālo kārtību,
kādā saņemams valsts atbalsts biodegvielas ražošanai, tostarp arī
kvotu piešķiršanas kārtību.
17. Pilnvarojuma apjoms
nozīmē to, ciktāl Ministru kabinets var rīkoties, izstrādājot un
izdodot tiesību normas. Tātad ir jānoskaidro, vai Ministru
kabinetam dotajā pilnvarojumā ietilpa tiesības Ministru kabineta
noteikumos ietvert lēmumu par kvotu piešķiršanu konkrētiem
biodegvielas ražotājiem.
Lai izvērtētu, vai Ministru
kabinets nav pārkāpis likumdevēja dotā pilnvarojuma apjomu,
citastarp nozīmīgas ir Ministru kabineta rīcības tiesiskās sekas.
Ministru kabineta izdoto uz āru vērsto tiesību aktu tiesiskās
sekas atkarībā no to formas principiāli atšķiras, citastarp pēc
iespējām apstrīdēt to tiesiskumu.
17.1. Ministru kabineta
normatīvo aktu tiesiskumu var apstrīdēt vienīgi Satversmes tiesā.
Tās spriedums saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta
pirmo daļu ir galīgs, tātad nepārsūdzams. Pieteikumu Satversmes
tiesai var iesniegt noteikts subjektu loks, indivīds Satversmes
tiesā var vērsties tikai Satversmē noteikto pamattiesību
aizskāruma gadījumā (Satversmes tiesas likuma
17. pants).
Administratīvo aktu pārsūdzības
iespējas ir ievērojami plašākas. Saskaņā ar Administratīvā
procesa likuma 2. panta 2. punktu viens no šā likuma
pamatmērķiem ir pakļaut neatkarīgas, objektīvas un kompetentas
tiesu varas kontrolei izpildvaras darbības, kuras attiecas uz
konkrētām publiski tiesiskajām attiecībām starp valsti un
privātpersonu. Šī kontrole izpaužas triju instanču administratīvo
tiesu sistēmā.
17.2. Satversmes tiesa jau
atzinusi, ka valdības pieņemtiem lēmumiem jārada paļāvība, ka tie
tiek pieņemti, ievērojot taisnīguma principu, lai tādējādi
samazinātu interešu konflikta iespējamību. Valsts pārvaldei
demokrātiskā un tiesiskā valstī sabiedrības uzticētās funkcijas
jāpilda godīgi, efektīvi un taisnīgi, tās rīcībai jāatbilst
likumiem. Varas dalīšanas principa “līdzsvara un atsvara”
sistēmas uzdevums ir novērst varas uzurpācijas tendences ikkatrā
no trim varām, lai nodrošinātu valstiski tiesisko institūtu
stabilitāti un pašas valsts varas funkcionēšanas nepārtrauktību
[sk. Satversmes tiesas 2000. gada 24. marta
sprieduma lietā Nr. 04-07(99) secinājumu daļas
3. punktu].
Tiesas kontroles nodrošināšana pār
izpildvaras lēmumiem ir viens no tiesiskas valsts
pamatprincipiem, kas izriet no valsts varas dalīšanas idejas.
Pieteikums tiesā tiek uzskatīts par spēcīgāko instrumentu, ar
kuru indivīds var kontrolēt izpildvaras lēmumus. Administratīvo
tiesu uzdevums ir kontrolēt iestāžu un to amatpersonu izdoto uz
konkrētām personām attiecināto administratīvo aktu vai faktiskās
rīcības tiesiskumu un pamatotību (sk.: Administratīvais
process tiesā. Dr. iur. J. Briedes vispārīgā zinātniskā
redakcijā. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2008, 21. lpp.).
Personu tiesības vērsties administratīvajā tiesā ar pieteikumu
par valsts pārvaldes rīcību konstitucionāli nostiprinātas
Satversmes 92. panta pirmajā teikumā.
Ietverot regulējumu par kvotu
piešķiršanu biodegvielas ražotājiem Noteikumu Nr. 712
2. pielikumā, Ministru kabinets ir ierobežojis indivīdu
tiesības aizsargāt savas tiesības un likumīgās intereses,
vēršoties administratīvajā tiesā. Biodegvielas likuma
8. panta pirmajā daļā ietvertā pilnvarojuma apjomā
neietilpst deleģējums Ministru kabinetam ierobežot indivīdiem
Satversmē noteiktās pamattiesības.
Valsts institūcijas nekādos
apstākļos nedrīkst rīkoties ultra vires, jo ar šādu rīcību
tās aizskartu personu tiesības un brīvības un līdz ar to tiktu
grauta uzticēšanās tiesiskajai sistēmai.
Tādējādi
Ministru kabinets, ietverot apstrīdēto regulējumu Noteikumu
Nr. 712 2. pielikumā, pārkāpis tam Biodegvielas likuma
8. panta pirmajā daļā dotā pilnvarojuma robežas.
18. Konstatējot apstrīdētā
regulējuma neatbilstību kaut vienai augstāka juridiska spēka
tiesību normai, tas atzīstams par prettiesisku. Līdz ar to nav
nepieciešams izvērtēt apstrīdētā regulējuma atbilstību likuma
“Par akcīzes nodokli” 8. panta ceturtās daļas
1. punktam.
19. Satversmes tiesa jau
vairākkārt secinājusi, ka “prasījuma robežu pārkāpšana spriedumā
ir iespējama un pat nepieciešama, lai nodrošinātu efektīvu
personas tiesību aizsardzību un sprieduma izpildi” (Satversmes
tiesas 2007. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.
2007–13–03 6. punkts, Satversmes tiesas 2008. gada
3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01
17. punkts). Arī tiesību zinātnē ir izteikts viedoklis,
ka Satversmes tiesas procesā “ir gadījumi, kad ir pieļaujams un
pat nepieciešams iziet ārpus prasījuma robežām, iekļaujot
pārbaudē arī tādas normas, kas nav tikušas apstrīdētas, vai
izvērtējot atbilstību tādām normām, atbilstība kurām nav
apstrīdēta” (Endziņš A. Kā vērtēt jaunāko Satversmes
tiesas praksi // Jurista Vārds, 2007. gada 9. oktobris,
Nr. 41, 5. lpp.).
Izskatāmajā lietā ir pamats
prasījuma robežu paplašināšanai.
Pirmkārt, jāņem vērā, ka
individuāls raksturs ir ne tikai apstrīdētajam regulējumam, bet
arī pārējiem Noteikumu Nr. 712 2. pielikumā
ietvertajiem priekšrakstiem. Arī to izdošanas kārtība un saturs
ir analogs.
Otrkārt, Noteikumu Nr. 280
3. pielikums ietver tieši tādu pašu individuāla rakstura
regulējumu par kvotu sadali biodegvielas ražotājiem, un tam ir
tieši tādas pašas tiesiskās sekas, kādas tika konstatētas
attiecībā uz Noteikumu Nr. 712 2. pielikumu. Noteikumi
Nr. 712 un Noteikumi Nr. 280 izdoti, pamatojoties uz
vienu un to pašu Ministru kabinetam doto pilnvarojumu. Abu
Ministru kabineta noteikumu pielikumu tiesiskuma izvērtēšana
iespējama viena pamatojuma ietvaros.
Līdz ar to, lai gan pieteikuma
iesniedzējs neprasa visa Noteikumu Nr. 712 2. pielikumā
un Noteikumu Nr. 280 3. pielikumā ietvertā regulējuma
izvērtēšanu, tomēr Satversmes tiesa uzskata par iespējamu un
nepieciešamu ex officio paplašināt prasījuma robežas un
lemt arī par šiem priekšrakstiem. To prasa arī Satversmes tiesas
procesa principi, tostarp procesuālās ekonomijas princips (sk.
Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā
Nr. 2007-23-01 17. punktu).
Tādējādi
Ministru kabinets, izdodot Noteikumu Nr. 712
2. pielikumu un Noteikumu Nr. 280 3. pielikumu,
pārkāpis tam Biodegvielas likuma 8. panta pirmajā daļā dotā
pilnvarojuma robežas.
20. Būtiski tiesību akta
izdošanas procesuāli pārkāpumi ir pamats šā akta atcelšanai no tā
izdošanas brīža. Taču stāvoklis, kāds izveidotos, ja tas tiktu
izdarīts, Satversmei neatbilstu vēl vairāk kā pašreizējais
(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra
sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas
3. punktu).
Viens no svarīgākajiem vispārējiem
tiesību principiem, kas darbojas administratīvo un valsts
pārvaldes tiesību jomā, ir tiesiskās paļāvības princips.
Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajai sabiedrībai “Latraps”
un akciju sabiedrībai “Baltic Holding Company”, tāpat kā pārējiem
biodegvielas ražotājiem, kuriem piešķirtas kvotas, ir pamats
paļauties uz to, ka Ministru kabineta rīcība, piešķirot tiem
kvotas biodegvielas ražošanai, bijusi tiesiska un konsekventa.
Biodegvielas ražotāji investējuši nozīmīgus līdzekļus,
paļaujoties uz to, ka saņems valsts atbalstu piešķirto kvotu
apmērā. Kā noteic Administratīvā procesa likuma 10. pants,
iestādes kļūda, kuras pieļaušanā privātpersona nav vainojama,
nedrīkst radīt privātpersonai nelabvēlīgas sekas.
Arī lietderības apsvērumi neļauj
atzīt Noteikumu Nr. 712 2. pielikumu un Noteikumu
Nr. 280 3. pielikumu par spēkā neesošiem no to
izdošanas brīža. Var piekrist, ka valsts atbalsts biodegvielas
ražošanai ir nozīmīgs līdzeklis, lai ekonomiski ieinteresētu
uzņēmējus ražot biodegvielu un sasniegtu noteiktu biodegvielas
īpatsvaru kopējā tautsaimniecībā izmantotās degvielas daudzumā,
tādējādi atbalstot videi draudzīgu, piegādei drošu, atjaunojamu
energoresursu izmantošanu.
Atzīstot kvotu sadales regulējumu
par spēkā neesošu no tā izdošanas brīža, visi biodegvielas
ražotāji, kuriem kvotas piešķirtas, tiktu nostādīti nelabvēlīgā
situācijā. Šā iemesla dēļ Satversmes tiesa uzskata, ka
attiecīgajai valsts pārvaldes iestādei būtu dodams laiks, lai
Noteikumu Nr. 280 3. pielikumā ietverto kvotu sadales
regulējumu izdotu augstāka juridiska spēka tiesību normām
atbilstošā formā. Savukārt Noteikumu Nr. 712
2. pielikums jau ir zaudējis spēku, tāpēc par tā atcelšanas
brīdi nav jālemj.
Tādējādi
Satversmes tiesa, lemjot par brīdi, ar kuru Noteikumu
Nr. 280 3. pielikums zaudē spēku, uzskata par iespējamu
to noteikt pēc sprieduma spēkā stāšanās.
Nolēmumu
daļa
Pamatojoties uz Satversmes tiesas
likuma 30. – 32. pantu, Satversmes tiesa
nosprieda:
1. Atzīt
Ministru kabineta 2005. gada 13. septembra noteikumu
Nr. 712 “Kārtība, kādā piešķir valsts atbalstu ikgadējā
minimāli nepieciešamā biodegvielas daudzuma ražošanai un nosaka
finansiāli atbalstāmās kvotas biodegvielai” 2. pielikumu par
neatbilstošu Biodegvielas likuma 8. panta pirmajai
daļai.
2. Atzīt
Ministru kabineta 2008. gada 15. aprīļa noteikumu
Nr. 280 “Noteikumi par finansiāli atbalstāmajām kvotām
biodegvielai” 3. pielikumu par neatbilstošu Biodegvielas
likuma 8. panta pirmajai daļai un par spēkā neesošu no
2008. gada 1. novembra.
Spriedums ir galīgs un
nepārsūdzams.
Spriedums stājas spēkā tā
publicēšanas dienā.
Tiesas sēdes priekšsēdētājs
G.Kūtris