Pret svešām varām Atmiņas par okupāciju laikiem. 1940 – 1945. Pirmpublikācija Arturs Neparts

Autors: 1942.gada pavasarī, ap Jelgavas Skolotāju institūta beigšanas laiku — un astoņdesmito gadu vidū, pirms pensionēšanās

I. Pirmais boļševiku okupācijas laiks

Līdz kara sākumam

Pēc kara sākuma

II. Vācu okupācijas laiks

Līdz 1941.gada oktobrim

Jelgavas skolotāju institūtā

Pēc institūta beigšanas

III. Vācu apcietinājums

A. Reimersa ielā

B. Centrālcietumā

C. Salaspils koncentrācijas nometnē

D. Vācijā

Zaksenhauzenā

Neiengammē

Vēdelē

Mepenā — Verzenā

Atkal Neiengammē

Atbrīvošana

Bukstehūdē

 

Šo atmiņu autors Arturs R.Neparts dzimis 1921.gada 11.janvārī Umurgas draudzē, Vainīžu "Kalnkrūciemos". Mācījies Rīgas, Jelgavas un Cēsu skolotāju institūtos. 1942.gadā beidzis Jelgavas skolotāju institūtu un iestājies Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, vienlaikus strādājot par skolotāju Rīgas pilsētas 8.tautskolā.

No 1940.gada līdz 1943.gadam aktīvi darbojies pret krievu un vācu okupācijas varām. 1943.gada aprīlī apcietināts un atradies Rīgas Centrālcietumā, Salaspils, Zaksenhauzenas (Nr. 105891) un Neiengammes (Nr. 55435) koncentrācijas nometnēs.

Pēc kara Vācijā strādājis par Bukstehūdes latviešu nometnes vadītāju, skolotāju, Latviešu Centrālās padomes sekretariāta vadītāju un IRO Frankfurtes apgabala drošības ierēdni. 1950.gada jūlijā iebraucis Amerikas Savienotajās Valstīs.

ASV bijis strādnieks, tehniskais zīmētājs, inženieris un administrators. 1957.gadā ieguvis mehānikas inženiera bakalaura (BSME) grādu. Pēdējos 25 darba gadus bijis vecākais mehānikas inženieris un administrators "General Motors" izmēģinājumu un pārbaudes uzņēmumā ("GM Proving Grounds") Milfordā, Mičigānā.

Sabiedrībā darbojies par Latviešu Pretestības kustības dalībnieku apvienības (LPKDA) vadības locekli. Bijis LPKDA delegāts pēdējā Latviešu Nacionālās padomes sesijā Vācijā, kā arī LPKDA delegāts Amerikas Latviešu apvienības pirmajos kongresos. Nodibinājis svētdienas skolu Detroitā un bijis tās pārzinis, kā arī nedaudz rakstījis presē.

Tagad Arturs Neparts ir pensionējies un dzīvo Milfordā, kas atrodas netālu no Detroitas, Mičiganas pavalstī, ASV. Ir korporācijas "Tālavija" loceklis.

Šīm atmiņu lappusēm autors pielicis punktu 1998.gada maijā un atvēlējis pirmpublicēšanas tiesības "Latvijas Vēstneša" redakcijai, bet autoratlīdzību lūdzis ieskaitīt Brīvības pieminekļa atjaunošanas fondā.

Vācieši mani apcietināja tieši pirms 55 gadiem — 1943.gada 9.aprīlī. To apzinoties, liekas — ir pēdējais laiks, lai pabeigtu savu atmiņu stāstu par piedzīvoto no 1940.gada 17.jūnija, kad mūsu zemē ar varu un viltu ienāca boļševiki, līdz manai atbrīvošanai 1945.gada maija pirmajās dienās. Tā ir neliela liecība par kāda jaunekļa, kas dzimis un audzis brīvajā Latvijā, un viņa līdzgaitnieku dzīvi šajā mūsu tautai un valstij tik liktenīgajā vēstures posmā. Jo, mācoties Rīgas un pēc tam Cēsu valsts skolotāju institūtā, līdzās skolas un klases darbam biju diezgan aktīvs arī citās nodarbībās, sevišķi sportā. Jau institūta pirmajos gados nonācu tuvākā saskarē gan ar vecāko, gan arī ar jaunāko klašu skolas biedriem. Būdams ar tādu raksturu un tādu dzīvi institūtā dzīvodams, dabiski, nevarēju palikt malā stāvētājos pēc tam, kad mūsu zemē ienāca sveša un ļauna vara. Par tālāko tad arī ir mans atmiņu stāsts.

Viens no mūsu nelegālās grupas mērķiem bija saglabāt mūsu tautas dzīvo spēku. Sevišķi tuvs šis mērķis bija man personīgi. Domāju toreiz un domāju arī tagad, ka to darīt ir gandrīz vai pats svarīgākais mūsu tautas vitālo interešu kopumā. Šādā sakarā, un arī spriežot gluži politiski, lietuviešu nostāja Otrā pasaules kara laikā man liekas pareizāka par to, uz kādu bija aicināta mūsu tauta. Tas, protams, ir temats, kas prasa savu stāstīšanu un rakstīšanu, ko mēs diemžēl neesam darījuši. Būtu ļoti svētīgi, ja mēs vairāk informētu savus tautiešus pat to, kā ir rīkojušies lietuvieši un igauņi, mēģinot arī izprast, kādēļ viņi darīja tā un ne citādi.

Šo atmiņu galvenais nolūks ir tikai dokumentēt kādu mazu daļu no notikumiem še pieminētajā laika posmā. To, liekas, arī es esmu paveicis, reizēm pat varbūt ieejot par tālu sīkumos. Lūdzu to man piedot. Tāpat izlūdzos piedošanu, ja, stāstot par mūsu kopējām gaitām, esmu aizmirsis kādu pieminēt vai neesmu kādu pieminējis pietiekami, vai arī neesmu to pieminējis gluži tā, kā tas īstenībā būtu bijis. Bet, attiecībā uz Salaspils koncentrācijas nometni, uzskatu, ka Rīgā 1973.gadā iznākusī grāmata K.Sausnīša redakcijā "Salaspils nāves nometnē" galvenokārt ir padomju propagandas un nepatiesību savirknējums.

Gribu vēlreiz atsaukt atmiņā tos, ar kuriem visvairāk saistījies mans atmiņu stāsts.

Viņā saulē jau aizgājis mūsu nelegālās grupas dvēsele un vadītājs Viktors Dāniels. Viņu Rīgā 1946.gada 27.aprīlī pēc atgriešanās no gūsta izsūtījuma apcietināja, tiesāja, sodīja ar 10 gadiem ieslodzījumā un izsūtīja uz Magadanas vergu nometni Sibīrijas tālos ziemeļos. Tur slimnīcā viņš strādājis par sanitāru un tur arī 1947.gada 1.oktobrī miris no sirds vājuma.

Pēkšņi un nesaprotami no mums šķīrās Vija Štālberga, nāvējošas lodes ķerta jau 1941.gada pārmaiņu laikā.

Kaut atbrīvots, bet nespēka kavēts Neiengammes koncentrācijas nometnē Vācijā 1945.gada janvārī lēnā nāves miegā aizmiga Ilmārs Krastiņš.

Pirms pāris gadiem Toronto, Kanādā, ar sirds vājumu mira karu un apcietinājumu pārdzīvojušais mans klasesbiedrs Laimonis Grundulis.

Un nesen vikingu zemē Zviedrijā mūžībā aizgājis ir arī Ernests Rieksts.

No dzīvajiem tālajā Austrālijā mīt Olga Rubule, tagad Drava, par kuru mums tuvāku ziņu nav.

Liekas, no mūsu grupas vislielāko pienesumu tautai un Latvijai devis Fricis Sīpols. Viņš visu savu mūžu ir ļoti aktīvi un sekmīgi veltījis latviešu jaunatnes nacionālai audzināšanai un to dara arī vēl tagad, būdams ražīgā Goppera fonda priekšsēdis. Abi dzīvojam Detroitas apkārtnē — katrs gan savā malā. Kopā ar Viktoru Dāniēlu visi trīs esam atraitņu dēli.

Grūtāk ir gājis Vilhelam Pētersonam, kuru Milvokos ir piemeklējusi fiziska nervu slimība, pāragri atraujot viņu no ražīga darba un pilnvērtīgas dzīves.

No mūsu grupas vienīgais, kurš vēl skata Latvijas sauli, ir Pēteris Vīksna (Žebrants) Rīgā. Viņam liktenis bija lēmis būt gan karavīram, gan arī ieslodzītam kā krievu, tā vācu cietumos un soda nometnēs. Bet par spīti tam, kaut redze ir smagi bojāta, viņš vēl arvien ir enerģijas un uzņēmības pilns.

Tāpat ir vēlēšanās šai saimei pievienot arī Arturu Cipuli, kurš varbūt vairāk nekā jebkurš cits bija Latvijas brīvības gara aktīvs turpinātājs Jelgavas skolotāju institūtā. Ar savu sistemātisko, neatlaidīgo un nepārtraukto darbu pie latviešu lietām Vācijā viņš ir ieguvis gan Latvijas, gan arī Vācijas ārkārtēju atzinību.

Un beidzot — lai ar šo pieminu arī visus tos vārdā sauktos un nesauktos, kuri Otrā pasaules kara ugunīs cīnījās par savas tautas un Latvijas brīvību, iedami nepateicīgo pretestības kustības ceļu.

Arturs Neparts

Milfordā, 1998.gada 9.aprilī

I. Pirmais boļševiku okupācijas laiks

1940.gadā mācījos Cēsu Valsts skolotāju institūta 4.klasē. Skola atradās Cēsīs, Bērzainē, agrākās Cēsu ģimnāzijas telpās. Ģimnāzijai bija uzcelta jauna ēka, kas atradās netālu no dzelzceļa stacijas pāri sliedēm uz Rīgas pusi. Pienāca pavasaris, un, 4.klasi beidzot, bija smagi eksāmeni. Jūnija sākumā eksāmeni bija beigušies, un varējām braukt uz māju. Es tomēr paliku Cēsīs uz skolas beigšanas svinībām, jo starp beidzējiem daži bija labi pazīstami. Svinības notika sestdien, 15.jūnijā. 16.jūnijā vēl paliku Bērzainē, lai sapakotos, un ar vakara vilcienu braucu uz Rīgu. Kā pa ausu galam dzirdēju, ka Ulmanis nav ieradies Daugavpils dziesmu svētkos, bet toreiz vēl Latvijas politiskiem notikumiem lielu vērību nepiegriezu. Tikai nākamaja rītā, kad uzgriezu radio, sapratu, kas bija noticis.

Liekas, tas visu manu domāšanu pagrieza par 180 grādiem. Bija tikai viens jautājums — kas tagad būtu jadara? Kaut arī sākuma notikumi nekādi nenorādīja uz to attīstību nākotnē, šķiet, ka intuīcija radīja lūzumu bez kādiem pierādījumiem. Prātā nāca vēstures skolotājas Gēgera kundzes vārdi Rīgas institūtā, ka neviens svešinieks mūsu zemē nenāk, lai mums darītu labu. Bija, protams, jāiet uz pilsētu, lai redzētu, kas īsti tur notiek, jo toreiz dzīvojām Klusajā ielā netālu no Brasas stacijas. Pilsētas ielās redzēju krievu karavīrus un tankus. Ielas bija pilnas cilvēkiem. Nekādas nekārtības, par kurām vēlāk lasīju laikrakstā un dzirdēju stāstām, man negadījās redzēt. Visnospiedošāko iespaidu atstāja gājiens ar sarkaniem karogiem no Matīsa ielas puses pa Brīvības ielu uz centru. Kad šī cilvēku masa, kaut ne visai skanīgi, dziedaja "Internacionāli", tad šermuļi gāja caur kauliem. Visu notiekošo redzot un domājot, izkristalizējās arī slēdzieni par to, kas būtu darāms. Es Rīgu labi nepazinu. Tā bija jāiepazīst. Tad vēl nezināju, ka nākamajā ziemā mācīšos Jelgavā.

Domājot par to, kas būtu jādara un ko varētu darīt, prātā nāca standarta lietas — jaiegūst ieroči un jāizplata skrejlapas. Bet tas viss prasīja zināmu organizāciju. Atmiņā nāca kaut kur lasītais par segvārdiem un grupām, ne lielākām par 7 dalībniekiem. Liekas, mana domāšana gāja cauri visām tām pašām fāzēm un atziņām, kā līdzīgos gadījumos to bija darījuši jau tūkstošiem citu dažādās tautās, dažādās zemēs un dažādos laikos. Tā bija jauna cilvēka dabīga reakcija uz notiekošo. Mūsu zemē ar viltu bija ienakusi sveša, ļauna un varmācīga vara. Gars pret to sacēlās!

17.jūnijā bija mana vārda diena. Pievakarē aizgāju pie sava krusttēva, kuram bija tāds pats vārds. Viņš bija mierīgs, bet ieteica mums, jaunajiem, uzmanīties.

Nākamā dienā ļoti gribējās tikties ar kādu un dalīties domās. Vispirms prātā nāca skolas biedri. Man arvien kaut kā tuvākas attiecības bija bijušas ar vecākiem skolas biedriem, sevišķi vienu gadu vecākā klasē. Tā nu visvairāk domas kavējās pie Viktora Dāniela, kuru sauca par Viku un ar kuru tikpat kā nekad nebiju īsti runājis. Viņš bija skolas mazpulka priekšnieks, neapšaubāms savas klases vecākais un vadītājs, kā arī labs runātājs.

Kā tas īsti notika. Ja nemaldos, 20.jūnijā, īsti neatceros. Viņš dzīvoja netālu no manis, uz centra pusi, Miera ielā. Cik tagad atminos, mūsu pirmajā sarunā Viktors minēja vēl Vilhelmu Pētersonu, kuru saucām par Vili un Pečiņu, un Frici Sīpolu, kuru saucām par Frici. Šie tad laikam arī bijām tie četri, kas pirmo reizi tikāmies Vikas dzīvoklī. Frici pazinu maz, bet Vili vairāk, jo viņš bija labs dejotājs un centās "cakīgi" ģērbties. Kā tāds viņš bija labi zināms ārpusskolas sabiedrībā.

Pirmā sanāksmē, protams, vienojāmies, ka darbosimies slepeni. Mūsu darbošanās nolūks būs aizstāvēt un saglabāt mūsu tautas fiziskos spēkus, kā arī materiālās un garīgās vērtības. Apsvērām arī, kādas personas vēl varētu piesaistīt, laika tecējumā apzināti grupai vēl pievienojās Vija Štālberga, Ernests Rieksts, Pēteris Vīksna (Žebrants) un Olga Rubule, kuri visi nāca no Viktora klases. Tāpat laika tecējumā par mūsu vadītāju dabīgā ceļā kļuva Viktors. Vienojāmies arī, ka Vika būs ierosinātāja un darītāja ideoloģiskos jautājumos, bet mans pienākums būtu gādāt par militāra rakstura lietām. Katra grupas dalībnieka uzdevums bija uzņemt sakarus ar citām piemērotām personām. Parasti, pirms uzņēmām kādu jaunu sakaru, kopīgi ar attiecīgo personu pārrunājām. Šādi piesaistītas personas nebija grupas dalībnieki, un par pārējiem grupā neko nezināju. Līdz dažādu grupu formēšanai un segvārdu lietošanai nekad nenonācām, kaut par to runājām. Sanāksmju biežākie apmeklētāji bijām Vika, Fricis, Pēteris un es. Paslinkāks bija Vilis, bet viņš dzīvoja Pārdaugavā, netālu no bijušā Rīgas skolotāju institūta. Rīgā sanāksmes notika Vikas dzīvoklī.

Pirmais konkrētais mūsu pasākums bija, kad 21.jūlijā uzzinājām — būs pēdējā godasardzes maiņa pie Brīvības pieminekļa. Vika, Fricis un es sametām kopā naudu un kādā puķu veikalā pie Elizabetes ielas izpirkām visas sarkanās un baltās rozes — bija krietns klēpis. Kad štāba rota ar orķestri, nākdama no Vienības laukuma puses, bija pieminekļa ziemeļu pusē, mēs trīs izgājām pie pieminekļa. Vika nolika ziedus. Brītiņu pastāvējām ar noliektām galvām. Tad apgriezāmies un pēc apmēram 10 soļiem katrs uz savu pusi iejukām cilvēkos, kuri todien ap pieminekli bija sapulcējušies varen lielā skaitā un mums uzgavilēja. Bija arī tādi, gan pusaudži, kas skrēja uz mūsu pusi un noskatīja ar ļauniem skatiem, bet arī viņiem bija skaidrs, ka cilvēku masa ir mūsu pusē. Paldies Dievam, tādu kā mēs ķeršana un aizturēšana vēl nebija noorganizēta. Pēc tam vismaz man bija skaidrs, cik viegli mūs varēja saņemt ciet. To vēlāk vienmēr atcerējos un pārdomāju, kad bija jāriskē.

Nākamais konkrētais pasākums bija proklamāciju sagatavošana. Mūsu vienīgais tehniskais palīglīdzeklis bija Viktora mazā rokas spiedīte, kurā salikām burtus un spiedām uz mazām lapiņām. Ar katru spiedienu varēja iespiest tikai dažus vārdus. Jau tad mūsos nobrieda pārliecība, ka Vilim ir ar roku jāizgriež garāks teksts lielākā rokas spiedē, ko viņš arī apņēmās izdarīt — nebija šaubu, ka viņam uz šādām lietām bija Dieva dotas dāvanas. Savu rūpi prasīja arī iespiežamais teksts. Dēļ mūsu rocības tam bija jābūt īsam, vairāk uzsaukuma stilā. Vikam bija uzglabājušies daži agrāko laiku labā spārna organizāciju laikraksti, kā, piemēram, "Ugunskrusts". Tur mēģinājām sameklēt piemērotus saukļus vai vismaz ierosmi tiem. Viens tāds sauklis, atceros, bija: "Komunismam ir jāmirst, lai Latvija varētu dzīvot!" — tagad tik redzam, cik patiess tas bija.

Lapiņas bija arī jāparaksta. Bija jāizgudro kāds nosaukums, kaut citādi pēc tā mums nekādas lielas vajadzības nebija. Nosaukuma divi vārdi — "latviešu" un "nacionāls" — bija skaidri. Pietrūka trešā vārda, beidzot palikām pie "padome" — Latviešu nacionālā padome jeb LNP, kāda bija eksistējusi Latvijas dibināšanas laikā. Parakstījām, protams, tikai LNP. Katra "metiena" lapiņu skaits nebija liels — tā ap 100, bet arī to sagatavošana prasīja daudz laika. Tās centāmies izplatīt Rīgā iespējami plašā rajonā, ar nedaudzām lapiņām katrā atsevišķā vietā — pietika kaut vai tik vienas lapiņas, lai ziņa izietu tautā un augtu augumā. Izplatīšana notika novakarē visur vienā un tai pašā stundas laikā. Principā centāmies lapiņas atstāt vietās, kur apgrozījās iespējami vairāk cilvēku — gaiteņos un trepju telpās lielās īres mājās, telefona būdu grāmatās, stacijā, ar "štifti" piestiprinātas pagalmos pie lielām atkritumu kastēm, tāpat pie kiosku sienām u.c. Mans rajons parasti bija Maskavas forštate, kur attālumu palielināšanai "no punkta uz punktu" izmantoju arī tramvaju, uzlecot un nolecot, bet nekad nenobraucot visu gabalu no vienas piestātnes līdz otrai. Tā darīju arī, kad likās kaut kas aizdomīgs. Šādi lapiņas izplatījām, ja nemaldos, trīs reizes — divas reizes, kad bijām Rīgā, un vienu reizi jau Jelgavā, neskaitot plašāka mēroga izplatīšanu 1941.gada 13.maijā.

Ar savu Rīgas iepazīšanu necik tālu netiku, jo drīz vien pienāca ziņa, ka Cēsu institūtu pārceļ uz Jelgavu, apvienojot ar Jelgavas valsts skolotāju institūtu. Citādi mūsu sanāksmēs laiks aizgāja, galvenokārt savstarpēji informējoties, stāstot katram zināmos jaunākos notikumus, pārrunājot pašu uzdotos jautājumus un meklējot atbildes par notikumu attīstību Latvijā un pasaulē.

Pirms skolas sākuma vairākas reizes satikos arī ar Arnoldu Saulīti, kas Cēsu institūtu bija beidzis 1939.gadā un strādāja par skolotāju Rīgā. Spēlējot basketbolu, bijām kļuvuši labi draugi. Arnoldu Saulīti vai Noldi, kā mēs viņu saucām, var uzskatīt par basketbola sporta izveidotāju un nostiprinātāju mūsu institūtā, kaut arī sevišķi Rīgas institūta vadība bija negatīvi noskaņota pret sportu vispār. Viņam bija ļoti labs radioaparāts, ar kuru viņš klausījās ārzemju raidītājus. No tiem viņš sevišķi izcēla, ja, nemaldos, tādu "Revolutionär Sender", kas vācu valodā daudz raidīja par krievu un vācu attiecībām. Arnolda zināšanas vācu un angļu valodā bija pietiekamas, lai viņš raidījumus saprastu. Tā viņš kļuva gandrīz vai par mūsu galveno ārzemju ziņu avotu.

Drīz pēc skolas sākuma Jelgavā stundu laikā mani apmeklēja Džems Raudziņš no Rīgas. Cēsīs viņš mums kādu laiku bija treneris basketbolā. Viņš, starp citu, bija Latvijas basketbola valstsvienības dalībnieks, kad Latvija Eiropas 1.meistarsacīkstēs uzvarēja un kļuva par Eiropas pirmo meistarkomandu. Nezinu, kādēļ viņš uzmeklēja tieši mani, jo nebiju institūtā starp labākajiem, kaut spēlēju skolas komandā. Sākumā viņš ļoti uzmanīgi sāka mani iztaujāt. Tā kā man jau no paša sākuma bija skaidrs, kas Džemam aiz ādas, tad drīz arī viņam to pateicu, kā arī galvenos vilcienos pastāstīju, ka neturu un neturam gluži rokas klēpī. Viņš bija ļoti priecīgs un minēja, ka arī Cēsīs viss esot, kā nākas. Interesanti, ka Jelgava un Cēsis bija tās pilsētas, kur cietumniekus atbrīvoja labu laiku pirms vācu ienākšanas pilsētā. Sarunā ar Džemu, staigājot pa Jelgavas ielām, ātri pagāja laiks, un kad atgriezos skolā, biju nokavējis vairākas stundas. Toties kontakts ar Rīgu bija nodibināts. Labi, ka tajā laikā skolas vadība un skolotāji neprasīja nekādu stingro disciplīnu. Tā mana izpalikšana, liekas, palika skolotājiem pat nepamanīta. Rudenī skolā bija jāievēl arī skolēnu padome. Domas par to dalījās, daudzi institūtā sprieda, ka vēlēšanas vajadzētu sabotēt. Šo jautājumu pārrunājām arī mūsu grupā un izšķīrāmies, ka vēlēšanās ir jāpiedalās un jācenšas ievēlēt nacionālus kandidātus. Tā arī notika, lai mūsu domu realizētu, bija vajadzīgi kontakti visās klasēs. Tos atrast bija viegli, un tā radās neformāla organizācija, kas vēlēšanās pirmo reizi pierādīja savu varēšanu un derēja vienmēr arī vēlāk. Vēlēšanās piedalījās ļoti liels audzēkņu skaits, un visi ievēlētie kandidāti bija ar nacionālu noslieci. Personīgi biju ievēlēts ar lielāko balsu skaitu, un man bija jāuzņemas arī padomes vadība.

Skolas politiskai vadībai padomes sastāvs nebija pa prātam. Tā vēlējās, lai divi ievēlētās padomes locekļi atsakās un to vietā nāk divi citi no jaunradītām pedagoģiskām klasēm, cik mēs sapratām, tādi, kuriem bija jaunam laikam atbilstoša politiskā nostāja. Padome šādu iespēju vienbalsīgi un atkārtoti noraidīja. Politiskas vadības un padomes stīvēšanās turpinājās labu laiku. Bet padome nepadevās un rezultātu nebija. Cik atceros, apmēram viena mēneša laikā padome sanāca kādas četras reizes. Pēc tam tā vairs nekad nesanāca un nekādu darbību arī neattīstīja. Skolas politiskās vadības doma, ka padome kļūs par tās nodomu izpildītāju, nepiepildījās.

Pedagoģiskās klases bija līdzīgas agrākām minoritāšu klasēm, kur uzņēma vidusskolu beigušos latviešus un minoritāšu pārstāvjus, lai divos gados tos sagatavotu par skolotājiem. Visi skolas galvenie politiskie darbinieki nāca no šīm klasēm. Galvenie vadītāji no audzēkņu vidus bija Zariņš un Jerumanis. Komunistiski noskaņots un aktīvs bija arī Viktora klasē tikai Jelgavā uzņemtais Aleksandrs Batņa. Politiski ļoti aktīva un uzstājīga bija arī institūta paraugpamatskolas jaunā pārzine Zenta Lubāniete. Pašai skolas vadībai nekādu pašrosinātu politisko aktivitāti pārmest nevarēja. Pret mani tā izturējās labvēlīgi. Pāris reizes mani pat aicināja runāt, izmantojot skolas publisko skaļruņu sistēmu, par lietām, kam nebija nekāda sakara ar politiku. Šāda sistēma 1940.gadā bija iekārtota arī Cēsu institūtā.

Nekādus sevišķi uzkrītošus demonstratīvus aktus skolā nemēģinājām rīkot. Tiesa, "Internacionālei" bija citi vārdi: "Uz cīņu mosties, latvju tauta, Tu savas zemes aizstāve... .". 18.novembrī visi centāmies ģērbties glīti un viens otru apsveicām ar "Sveiks svētkos!". Īslaicīgi parādījām, ka mums ir arī nacionālo krāsu vairodziņi, bet, cik atceros, neviens tos pārāk ilgi nenēsāja un nevienam arī nepatikšanas neiznāca. Citādi šajā laikā vairāk aprobežojāmies ar gatavošanos. Vilim ar spiedes gatavošanu gāja diezgan lēni. Savas sanāksmes Jelgavā, cik atceros, visas rīkojām pie Olgas Rubules. Viņas tēvs, dzelzceļu revidents, reti uzturējās mājās, bet kā tādam viņam bija valsts dzīvoklis stacijas kompleksā. Olgas tēvs bija revidents ar dzīvesvietu Cēsīs jau Latvijas laikā, un tāds palika arī pēc boļševiku ienākšanas. Māte Olgai mira, kad bijām vēl Cēsīs. Māsa beidza Rīgas skolotāju institūtu. Viņu dzīvojamā māja pie stacijas bija pa tādu gabaliņu tieši pretī dzelzceļa čekai. Labi, ka to zinājām, savu uzvešanos centāmies piemērot apstākļiem, kā nu toreiz to sapratām.

Jau vienā no pirmajām sanāksmēm Jelgavā pārrunājām savas izturēšanās pamatprincipus, taktiku un konspirāciju. Fricis varēja pastāstīt, kā agrākos laikos rīkojušies viņa revolucionārie radi. Pieminējām arī, cik sekmīgi pret savu valsti bija darbojušies slepenie komunisti Vilis Lācis un Pēteris Blaus — mēs no viņu rīcības varējām mācīties. Vienojāmies par dažiem principiem, kas būtu ievērojami gan mums pašiem, gan arī kultivējami tālāk starp citiem — vienmēr paturēt prātā: katrs, kas darbojās nelegāli, var arī iekrist; šādā sakarā necensties zināt par kādu lietu vairāk, nekā tas ir absolūti nepieciešams; katram savā rīcībā būt iespējami patstāvīgam, lai iekrišanas gadījumā nebūtu jāsaka, ka cits lika vai aicināja attiecīgi rīkoties. To, ka kāds cits būtu licis vai aicinājis kaut ko nelegālu darīt, nedrīkstētu teikt nekādos apstākļos; censties nekad nevērst uz sevi uzmanību, ka esi pret pastāvošo iekārtu, bet arī nebūt pārspīlēti un neticami simpātiskam.

Še kā piemēru varētu minēt, ka, tuvojoties vēlēšanām, Fricis Sīpols un Edmunds Gavars, skolas politiskās vadības norīkoti, ne vārda neteikdami, gāja un ar vēsu prātu runāja ar iedzīvotājiem par piedalīšanos vēlēšanās. Parādes gājienos E.Gavaram arvien prātā nāca kādi saukļi, kurus viņš skaļi izkliedza mums par uzjautrinājumu, bet parādes pieņēmēji, liekas, tos ņēma nopietni un dažreiz pat atsaucās.

Lai būtu labāk informēti un no komunistu paņēmieniem arī mācītos, nolēmām iziet cauri partijas vēsturei, katram referējot par kādu posmu. Tāpat pēc tam Vika referēja par Hitlera "Mein Kampf". Cik atceros, 1940.gada rudenī Jelgavā sagatavojām ar mazo rokas spiedīti vēl vienu proklamāciju izlaidumu, ko izplatījām tikai Rīgā. Man rūpju pietika, iepazīstot svešo Jelgavu. No Liepupes pļavām varēja novērot arī lidmašīnu kustību lidlaukā.

Institūtā par papildu vingrošanas skolotāju bija pieņemts Latvijas meistars vidējo distanču skrējienos Verners Krastiņš. Viņš bija bijis arī aizsargs. Mēs viņu uzskatījām par savu cilvēku jau no paša sākuma. Ar viņu kopā trenējās institūta labākais vidusdistanču skrējējs Magnuss Graudiņš, kurš mācījās par mani vienu gadu jaunākā jelgavnieku klasē. Mēs labi sapratāmies, jo arī es šad tad piedalījos vidusdistanču skriešanas sacensībās. Pēc kāda laika viņš arī lika man saprast, ka Krastiņš ir aktīvs pagrīdē. Tā arī mūsu sakari ar Krastiņu notika caur Graudiņu. Laika tecējumā vienojāmies, ka visi ieroči ies Krastiņam, jo, cik sapratu, ap viņu pulcējās arī vairāki aizsargi, kuri par ieročiem zināja vairāk nekā mēs. Mums jau ieroču tikpat kā nebija. Cerējām tos iegūt no V.Krastiņa, kad nāks laiks un vajadzība.

No Vikas klases Arvīds Brauers kādam no mūsu grupas bija darījis zināmu, ka viņam ir kontakts ar kādu Latvijas armijas virsnieku, kurš izteicies par pretdarbību boļševikiem. Tas jau bija laikā, kad Arnolds Saulīte pa radio bija dzirdējis par karaspēka kustību pie padomju un vācu robežām. Norunājām, ka ar šo virsnieku kontaktēsimes tad, kad apstākļi to prasīs, bet līdz tam laikam viņa vārds un atrašanās vieta palika mums nezināma.