Latvijas valsts gadu pa gadam (Ar hronista un vēsturnieka skatu)

1979.gads. Pabeigti Ventspils ostas celtniecības darbi.

1980.gads. Latvijas sportisti izcīna 13 medaļas Maskavas olimpiādē.

1981.gads. Rīgā nodod ekspluatācijā vanšu tiltu.

1982.gads. Sērijveida slepkavas S.Rogoļeva aizturēšana.

1983.gads. G.Astras tiesas prāva. Pēdējā lielā politiski neuzticamo latviešu vajāšanas kampaņa.

1984.gads. Par Latvijas kompartijas vadītāju kļūst Boriss Pugo.

1985.gads. Alkohola tirdzniecības ierobežojumu ieviešana.

1986.gads. Strādnieku piespiedu mobilizācija Černobiļas atomstacijas atjaunošanas darbos.

1987.gads. Latvijas PSR Ministru padome atļauj privāto uzņēmējdarbību.

1988.gads. Tautas frontes dibināšanas kongress.

Latvija: 1979–1988

Tā tas bija, tā notika

Miera laikus atkal nomainīja nemiera gadi. Pasaules politikas vētras kārtējo reizi ielauzās latvju zemē un sāka to pārveidot. 1979.gada beigās padomju karaspēks okupēja Afganistānu, un nākamos astoņus gadus karavīri no Latvijas pret savu gribu cīnījās un gāja bojā impērijas ambīciju vārdā. PSRS un ASV attiecības pasliktinājās, līdz 1983.gadā nonāca uz kara robežas un pasaules gals pārstāja būt reliģisks jēdziens – bailes no atomkara kļuva par neizbēgamu ikdienas sastāvdaļu. 1986.gadā radioaktīvais mākonis no Černobiļas tikai nejaušības dēļ nepārklāja Latviju, taču daudziem, par nelaimi, bija lemts redzēt un pārciest modernās atomkatastrofas šausmas, piedaloties glābšanas darbos. Pēc miegainajiem 70.gadiem nākamais gadu desmits izrādījās neprognozējams un pārspēja vistālejošākās cerības un bailes.

Pirms ziedu nolikšanas pie pieminekļa V.I.Ļeņinam Rīgā (pirmajā rindā no kreisās): Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) II sekretārs Vitālijs Soboļevs, LKP I sekretārs (04.10.1988.–07.04.1990.) Jānis Vagris un Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās padomes (no 1990.gada maija – Latvijas Republikas Augstākā padome) priekšsēdētājs (1988–1993) Anatolijs Gorbunovs (attēlā pa kreisi); LKP I sekretārs (15.04.1966.–14.04.1984.) Augusts Voss, iepazīstinot Padomju Sociālistisko Republiku Savienības militārā kompleksa pārstāvjus ar rūpnīcas “VEF” ražošanas procesu (attēlā pa labi)

Noslēdzoties “Brežņeva laikiem”, padomju impērija sāka pazudināt sevi pašas spēkiem. Privileģētās nomenklatūras kopskaits un prasības ik gadu pieauga un vairs nebija apmierināmas pastāvošās valsts iekārtas ietvaros. Brežņeva pēcteča Jurija Andropova izmisīgais mēģinājums pakļaut varas aprindas Valsts drošības komitejai (VDK) un atjaunot Staļina disciplīnas un hierarhijas tradīcijas izrādījās neveiksmīgs, un Maskavā sākās slēpta, bet tādēļ ne mazāk nežēlīga cīņa par varu ar absolūti neprognozējamām sekām. Varas kliķu pretstāve galu galā noveda pie reformu piekritēju uzvaras un M.Gorbačova ievēlēšanas PSRS līdera amatā. Tomēr ne M.Gorbačovam, ne arī viņa piekritējiem un padomniekiem nebija noteikta priekšstata, kā glābt valsti no saimnieciskās un politiskās krīzes. Līdz 1988.gadam viņam bija izdevies panākt vienīgi samierināšanos ar Rietumiem, tajā pašā laikā turot savus pavalstniekus nepārtrauktu pārmaiņu saspīlējumā bez redzamiem praktiskiem rezultātiem.

Augusta Vosa ilgstošā atrašanās Latvijas kompartijas vadītāja un līdz ar to faktiskā impērijas vietvalža amatā bija izskaidrojama ar viņa tuvību Brežņeva komandai. Laikiem mainoties, blakus partijai un armijai kā trešā latviešu tautas likteņu lēmēja sevi aizvien vairāk pieteica VDK. 1984.gadā A.Voss tika pārcelts darbā uz Maskavu augstā, bet dekoratīvā parlamentārā amatā. Viņa vietu ieņēma VDK priekšsēdētājs Boriss Pugo, kas prata izpatikt kā saviem čekas priekšniekiem, tā partijas nomenklatūrai un visdrīzāk bija izvēlēts kā kompromisa figūra, lai balansētu abu kliķu intereses. Pēc padomju birokrātiskās klasifikācijas B.Pugo tika uzskatīts par latvieti un tādējādi tā saukto nacionālo kadru. B.Pugo vectēvs bija tik nikni cīnījies pret savu tautu, ka 1924.gadā izrādījās spiests bēgt no tās austrumu virzienā. Padomju zemē viņš kļuva par čekistu, un šo tradīciju no viņa pārmantoja kā dēls, tā arī mazdēls Boriss. Pateicoties klusēšanai, prasmei ļaut citiem pieņemt atbildīgus lēmumus un komunistiski godīga cilvēka reputācijai, B.Pugo būtu valdījis Latvijā vēl ilgi, ja vien 1986.gadā Kazahijā nebūtu notikuši toreiz pirmie nemieri pret padomju okupāciju, ko, kā par brīnumu, vadīja vietējie partijas līderi.

Latvijas galvaspilsētas darbaļaužu 1.maija demonstrācija 1980.gadā Komjaunatnes (tagad – 11.Novembra) krastmalā (attēlā pa kreisi); Rīgas autofabrikā (RAF) ražotie specializētie mikroautobusi “Latvija”, kas paredzēti XXII olimpisko spēļu Maskavā olimpiskās uguns pavadīšanai, pirms došanās uz Maskavu 1980.gada 3.jūnijā Latviešu sarkano strēlnieku laukumā (tagad – Rātslaukums) (attēlā pa labi) Foto: Boriss Koļesņikovs

80.gadu sākumā partijas aprindās “latvietis” vairs nebija tas lamuvārds, kas pārdesmit gadus iepriekš. Pa karjeras kāpnēm veiksmīgi virzījās Augusts Brigmanis, Alfrēds Čepānis, Anatolijs Gorbunovs, Alfrēds Rubiks un vēl citi ne mazāk talantīgi ļaudis. Šādos apstākļos B.Pugo nereti cieta no tā, ka runas partijas saietos vismaz pa retam skanēja latviešu valodā. Vietvaldis mēģināja izlīdzēties, lietojot austiņas, taču galu galā latviešu valodas atdzimšanas sākums un viņa nevēlēšanās sadzīvot ar nesaprotamu tautu piespieda B.Pugo lūgt pārcelšanu uz Maskavu. Viņa vēlme sakrita ar Kremļa plāniem nostādīt republiku partiju priekšgalā vietējo tautību ļaudis, un 1988.gada oktobrī vietvalža amatu pārņēma Jānis Vagris, kura latvietību atšķirībā no trim viņa priekšgājējiem neviens nespētu apšaubīt. Pakāpeniski, tuvojoties 80.gadu beigām, VDK un daudz mazākā mērā arī armijas kontrole pār Latvijas ikdienu sāka atslābt, lielā mērā pateicoties intrigām Maskavā, kas lika šīm varas struktūrām sākt zaudēt interesi par reģioniem.

Septiņdesmito gadu paaudze bija noskaņota nopelnīt savu vietu zem saules, taču desmit gadus vēlāk šādas ilūzijas jau bija retums. Līdz ar padomju ekonomikas krīzi no veikalu plauktiem jau 70.gadu beigās sāka pazust vairs ne importa mantas, bet ikdienā nepieciešami padomju ražojumi. Apskatāmās desmitgades laikā daudzās profesijās algu apjoms pieauga par trešdaļu, taču slēptā inflācija, vismaz attiecībā uz rūpniecības precēm, bija vēl lielāka. 1985.gadā visā PSRS tika pārtraukta daudzu elektropreču modeļu brīva tirdzniecība, un jau trīs gadus vēlāk no veikaliem pazuda cukurs. Divus gadu desmitus padomju režīma stabilitāte Latvijā bija balstījusies uz apņēmīgākās iedzīvotāju daļas pārliecību, ka, centīgi strādājot, iespējams iekārtot mājokli, iegādāties automašīnu vai pat kļūt par nelielas mājas īpašnieku. 80.gadu vidū šis sapnis joprojām bija piepildāms, taču nepieciešamais naudas apjoms krietni pārsniedza jebkuru legāli maksātu algu.

Nobeigums sekos

Juris Pavlovičs,

Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta asistents