Eiropas Cilvēktiesību tiesa: Par spriedumu lietā “Blumberga pret Latviju”

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 14.oktobrī pasludināja spriedumu lietā “Blumberga pret Latviju”, vienbalsīgi atzīstot, ka Latvija ir pārkāpusi Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 6.panta 1.punktu (tiesības uz pieeju tiesai) attiecībā uz nacionālo tiesu atteikumu pieņemt viņas civilprasību pret Valsts policiju un tās priekšnieku par materiālo zaudējumu un morālā kaitējuma atlīdzību, kas viņai tika nodarīti Jelgavas policijas darbinieku bezdarbības rezultātā – nenodrošinot viņas īpašumu apsardzību Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 80.panta kārtībā, iesniedzējai atrodoties apcietinājumā. Vienlaikus Tiesa atzina, ka nav nepieciešams atsevišķi skatīt iesniedzējas sūdzību par iespējamo Konvencijas 13.panta pārkāpumu (tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību). Tāpat Tiesa vienbalsīgi noraidīja iesniedzējas sūdzību attiecībā uz iespējamo Konvencijas 1.protokola 1.panta pārkāpumu (tiesības uz īpašumu).

Kaut gan Tiesa konstatēja pārkāpumu šajā lietā un piešķīra iesniedzējai atlīdzību par viņai nodarīto morālo kaitējumu, Tiesas piešķirtās atlīdzības apmērs ir ievērojami mazāks nekā sūdzības iesniedzējas prasītais. Iesniedzēja lūdza Tiesu atlīdzināt materiālos zaudējumus 50 000 latu apmērā un morālā kaitējuma atlīdzību 60 000 latu apmērā. Tiesa noraidīja iesniedzējas lūgumu par materiālo zaudējumu atlīdzību kā nepamatotu un daļēji apmierināja iesniedzējas prasību par morālā kaitējuma atlīdzību, piešķirot atlīdzību 8000 eiro.

Fakti lietā “Blumberga pret Latviju”

I.Blumberga (iesniedzēja) ir Latvijas Republikas pilsone, kas šobrīd dzīvo Ventspilī.

No 1995.gada 19.aprīļa līdz 13.jūnijam, iesniedzējai atrodoties apcietinājumā, tika apzagta viņas dzīvojamā māja un tajā esošā kafejnīca Jelgavā, kā arī māja Dobelē. Tā rezultātā tika ierosinātas divas krimināllietas attiecībā uz zādzībām Jelgavā (zādzība ar iekļūšanu telpā un zādzība lielos apmēros) un viena krimināllieta attiecībā uz zādzību Dobelē. Iesniedzēja iepriekš minētajās krimināllietās tika atzīta par civilprasītāju.

No 1995.gada jūnija līdz 1997.gada februārim krimināllietu izmeklēšanā nenotika nekāda virzība.

1997.gada sākumā iesniedzēja iesniedza sūdzību Zemgales tiesas apgabala prokuratūrā, sūdzoties, ka Jelgavas policijas darbinieki nebija nodrošinājuši viņas īpašuma apsardzību Jelgavā un netika paziņojuši iesniedzējas tuviniekiem par viņas aizturēšanu, kā arī sūdzoties par lēno izmeklēšanas virzību ierosinātajās krimināllietās.

Sūdzības rezultātā Zemgales tiesas apgabala prokuratūras prokurore deva attiecīgos norādījumus Jelgavas policijas pārvaldes priekšniekam, cita starpā, lūdzot veikt dienesta izmeklēšanu sakarā ar minēto sūdzību un novērst trūkumus krimināllietas izmeklēšanā.

Izpildot Zemgales tiesas apgabala prokurores norādījumus, Jelgavas policijā tika veikta dienesta pārbaude, kuras rezultātā 1997.gada septembrī policijas virsleitnantam N. tika izteikts rājiens, bet policijas kapteiņa P. lieta tika izskatīta kadru atestācijas komisijas sēdē, ar to aprobežojoties.

2000.gada augustā iesniedzēja vērsās ar atkārtotu iesniegumu Zemgales tiesas apgabala prokuratūrā, lūdzot paātrināt krimināllietu virzību.

2000.gada septembrī Zemgales tiesas apgabala prokurore nosūtīja iesniegumu Valsts policijas priekšniekam, norādot, ka, neskatoties uz prokuratūras norādītajiem trūkumiem, Jelgavas policija nekādas turpmākas izmeklēšanas darbības nav veikusi. Turklāt policijas virsleitnants P. pēc rājiena saņemšanas ar Valsts policijas priekšnieka pavēli nozīmēts par Dobeles kriminālpolicijas priekšnieku. Tajā pašā datumā Zemgales tiesas apgabala prokuratūra informēja iesniedzēju, ka viņas sūdzība ir bijusi pamatota.

2001.gada janvārī iesniedzēja vērsās ar iesniegumu Ģenerālprokuratūrā, sūdzoties par apvienotās krimināllietas ilgo izmeklēšanu, kā arī par to, ka vainīgie policisti netiek saukti pie atbildības. Sūdzība tika pārsūtīta izskatīšanai Zemgales tiesas apgabala prokuratūrai.

2001.gada maijā iesniedzēja nosūtīja atkārtotu sūdzību ģenerālprokuroram ar lūgumu ierosināt krimināllietu pret Jelgavas policijas priekšnieku par dienesta nolaidību un savu pienākumu nepildīšanu, jo krimināllietas izmeklēšana jau ilga sešus gadus, radot iesniedzējai būtiskus materiālos zaudējumus.

2001.gada maijā un augustā Valsts policijas Izziņas pārvaldes priekšnieks nosūtīja vēstules Jelgavas policijas pārvaldes priekšniekam, lūdzot nodrošināt prokuratūras un Valsts policijas Izziņas pārvaldes priekšnieka iepriekš doto norādījumu izpildi. 2002.gada novembrī Jelgavas policijas pārvaldes priekšnieks informēja iesniedzēju, ka apvienotajā krimināllietā, kas tika ierosināta par zādzībām Jelgavā, joprojām tiek veiktas pirmstiesas izmeklēšanas darbības vainīgo personu lomu noskaidrošanai.

2005.gada maijā iesniedzēja atkārtoti vērsās Zemgales tiesas apgabala prokuratūrā, lūdzot informēt par krimināllietu izmeklēšanas rezultātiem Jelgavā un Dobelē.

2005.gada maijā Dobeles rajona prokuratūra informēja iesniedzēju, ka krimināllieta, kas tika ierosināta par zādzībām Dobelē, tika izbeigta 1996.gada decembrī, bet ar Zemgales tiesas apgabala prokuratūras virsprokurora 2002.gada 10.decembra lēmumu iepriekš minētais lēmums ticis atcelts kā nepamatots. Saskaņā ar Dobeles rajona prokuratūras 2006.gada janvārī sniegto informāciju šī krimināllieta joprojām atrodas pirmstiesas izmeklēšanā Dobeles rajona policijas pārvaldē.

Savukārt 2005.gada septembrī Jelgavas pilsētas prokuratūra pieņēma lēmumu par apvienotās krimināllietas, kas tika ierosināta par zādzībām Jelgavā, izbeigšanu, pamatojot savu lēmumu ar to, ka apsūdzība netika pierādīta un nav iespējams savākt papildu pierādījumus. Iesniedzēja šo lēmumu nepārsūdzēja un nevērsās tiesā civilprocesuālajā kārtībā, lai saņemtu zaudējumu atlīdzību.

Papildus ierosinātajām krimināllietām par iesniedzējas īpašuma zādzību 2001.gada jūnijā iesniedzēja griezās ar civilprasību Rīgas apgabaltiesā pret Valsts policiju un tās priekšnieku par materiālo un morālo zaudējumu atlīdzību, kuri tika viņai nodarīti Jelgavas policijas darbinieku bezdarbības rezultātā – nenodrošinot viņas īpašumu apsardzību Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 80.panta kārtībā, iesniedzējai atrodoties apcietinājumā. Papildus tam iesniedzēja lūdza tiesu atbrīvot viņu no tiesāšanās izdevumiem. Prasības pieteikumam iesniedzēja pievienoja pensiju grāmatiņas kopiju, kas apliecināja viņas pensijas apmēru, kā arī Zemgales tiesu apgabala prokuratūras vēstuļu kopijas.

2001.gada jūnijā, izskatījis iesniedzējas pieteikumu, Rīgas apgabaltiesas tiesnesis noraidīja viņas lūgumu par atbrīvošanu no valsts nodevas un iesniegto prasības pieteikumu atstāja bez virzības, nosakot iesniedzējai papildu termiņu, lai novērstu tajā pieļautos trūkumus. Tiesnesis atzīmēja, ka iesniedzēja nebija iesniegusi nekādus dokumentārus pierādījumus savas civilprasības pamatošanai.

Rezultātā iesniedzēja iesniedza tiesā papildinājumus prasības pieteikumam, atsaucoties uz Satversmes 92.pantu un Konvencijas 13.pantu, kā arī uz Konvencijas 1.protokola 1.pantu.

Atbildei Rīgas apgabaltiesas tiesnesis atkārtoti norādīja iesniedzējai, ka ar iesniegtajiem papildinājumiem netiek novērsti jau iepriekš norādītie trūkumi.

2001.gada jūlijā iesniedzēja iesniedza papildus papildinājumus prasības pieteikumam, pievienojot Jelgavas policijas lēmuma kopiju, ar kuru viņa tika atzīta par civilprasītāju.

2001.gada augustā Rīgas apgabaltiesas tiesnesis nosūtīja iesniedzējai vēstuli, norādot, ka viņas prasība tiek uzskatīta par neiesniegtu, jo nav novērsti tajā pieļautie trūkumi.

Par Rīgas apgabaltiesas tiesneša lēmumu iesniedzēja iesniedza blakussūdzību Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātai, lūdzot atcelt tiesneša lēmumu un ierosināt civillietu pret Valsts policiju.

2001.gada oktobrī Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta iesniedzējas blakussūdzību noraidīja. Šis lēmums bija galīgs un nepārsūdzams.

2001.gada 19.aprīlī iesniedzēja iesniedza iesniegumu Tiesā, sūdzoties par iespējamiem Konvencijas 6.panta 1.punkta (tiesības uz pieeju tiesai), 13.panta (tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību), kā arī Konvencijas 1.protokola 1.panta (tiesības uz īpašumu) pārkāpumiem Latvijā.

Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu, iesniedzēja sūdzējās par pirmstiesas izmeklēšanas novilcināšanu un neefektivitāti, kā arī par vainīgo policistu nesaukšanu pie atbildības, kā rezultātā viņai nebija iespējams atgūt nozagto īpašumu vai saņemt tā vērtības atlīdzību.

Atsaucoties uz Konvencijas 13.pantu, iesniedzēja sūdzējās par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekļu trūkumu, lai realizētu savas tiesības uz krimināllietu savlaicīgu izmeklēšanu un nodošanu tiesai, lai sauktu pie atbildības vainīgās amatpersonas, kā arī viņas īpašuma aizsardzības nodrošināšanai.

Atsaucoties uz Konvencijas 1.protokola 1.pantu, iesniedzēja sūdzējās, ka ilgās un neefektīvās pirmstiesas izmeklēšanas rezultātā tika pārkāptas viņas tiesības uz īpašumu.

Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departaments