Latvijas valsts gadu pa gadam (Ar hronista un vēsturnieka skatu)

1989.gads. Protesta akcija “Baltijas ceļš”.

1990.gads. Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

1991.gads. Valstiskās neatkarības atgūšana.

1992.gads. Latvijas rublis kļūst par pagaidu nacionālo valūtu.

1993.gads. 5.Saeimas vēlēšanas. Par Valsts prezidentu ievēlē Gunti Ulmani.

1994.gads. Krievijas karaspēka izvešana.

1995.gads. “Banka Baltija” bankrots.

1996.gads. Jūras robežu nospraušanas konflikts ar Lietuvu un Igauniju.

1997.gads. Rīga iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

1998.gads. Latviju uzņem Pasaules tirdzniecības organizācijā.

Latvija: 1989–1998

Tā tas bija, tā notika

Latviešu tauta bija gaidījusi pārmaiņas un sagaidīja juku laikus, par laimi, bez kara un gandrīz bez asins izliešanas.

Pēc juku laikiem, kā pienākas, nāca mērnieku laiki, un, desmitgadei noslēdzoties, vairs neviens nespēja tā īsti atcerēties, ar ko tā sākās. Desmit gados Latvijā bija zudusi komunistu partijas absolūtā vara, tūlīt pēc tam 1991.gadā sabrukusi arī Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) un uz tās drupām atdzimusi neatkarīga Latvijas valsts, kļuvusi bezvērtīga vecā impērijas nauda un 1992.–1993.gadā viena pēc otras ieviestas pagaidu un īstā nacionālā valūta. Dzīves līmenis pārcieta pēckara gadu cienīgu sabrukumu, un 1998.gadā tautas vairākums joprojām pelnīja, patērēja un pirka mazāk nekā 1989.gadā. Pasaule bija apgriezusies ar kājām gaisā, un pēc četrām vēlēšanām astoņu gadu laikā tauta joprojām nebija noskaidrojusi, kas īsti ir tās varasvīri un ko pārstāv nepārtraukti mainīgās partijas. Cerīgāka nākotne jau bija aiz durvīm, taču neviens par to vēl nezināja.

1989.gads Latvijā aizsākās ar tā sauktās Interfrontes dibināšanu. Kremļa konservatīvo aprindu produkts, šī organizācija, kas bija radīta, lai pamatotu plānotās represijas pret latviešiem, nespēja paveikt neko pašas spēkiem un pēc diviem gadiem pārtapa klusi snaudošā Maskavas “piektajā kolonnā”. 1989.gada 18.februārī Ogrē par apvienošanos Nacionālās neatkarības kustībā (LNNK) paziņoja sabiedriski aktīvi ļaudis, kas nebija iekļuvuši Rīgas latviešu izcelsmes nomenklatūrā un no Tautas frontes strauji izaugošās tradicionālās elites aprindās. Tuvāk vasarai mūsu zemi pārsteidza tā sauktās pilsoņu komitejas, kur neviena neievēlētas un neatzītas personas piedēvēja sev tiesības lemt, kurš ir vai nav īstens pilsonis. Neko nepanākuši, komiteju dibinātāji kļuva par aktīviem publiskiem politiķiem un uzņēmās pārstāvēt valsti, ko nekad nebija atzinuši un lieguši to darīt saviem piekritējiem. Latvijas politiskajā dzīvē 1989.gads kļuva par izšķiršanās brīdi – par vai pret turpmāku sadarbību ar Maskavu. Tā kā no Latvijas ievēlētie pirmā un vienīgā PSRS demokrātiskā parlamenta deputāti nevarēja panākt izmaiņas mierīgā ceļā un Kremlis vairs nespēja apspiest pat bruņotus nemierus dienvidu apgabalos, mūsu zemes atšķelšanās no impērijas turpinājās un kļuva aizvien straujāka.

1989.gada pavasarī pati no sevis izzuda cenzūra un sakaru ierobežojumi ar Rietumiem. Kontakti ar dažādām trimdas biedrībām kļuva regulāri, un tos vainagoja “Čikāgas piecīšu” koncerts Mežaparkā. Līdz jūlija beigām Latvijas PSR Augstākā padome, izmantojot Maskavas vājumu, bija pasludinājusi savu likumu prioritāti pār PSRS likumiem.

23.augustā notikusī plašākā demonstrācija Baltijas vēsturē – cilvēku ķēde no Viļņas līdz Tallinai – izrādījās lūzuma moments, kad turpmāka atrašanās padomju impērijā kļuva neiespējama.

Oktobrī par to izšķīrās arī nacionālā elite, Tautas frontes otrajā kongresā izlemjot cīnīties par Latvijas neatkarību. Tiesa gan, konkrētu rīcības plānu nebija, un Latvija peldēja pa straumi līdz ar citām padomju provincēm. Bija sācies visaptverošs sadales ekonomikas sabrukums, un PSRS vārda tiešā nozīmē bija “nosaimniekojusies” līdz pēdējam ziepju gabalam un miltu pakai. Par spilgtāko ikdienas dzīves iezīmi bija kļuvuši iedzīvotājiem izsniegtie taloni un nedaudz vēlāk arī pieraksta vizītkartes niecīgu pārtikas un rūpniecības preču daudzumu ikmēneša iegādei. Ar 1990.gada sākumu, kad pat Komunistiskā partija pasludināja savā rīcībā esošo “tautas mantu” par privātīpašumu, tirgus ekonomikas ieviešana kļuva neizbēgama.

1990.gada 18.marta vēlēšanu rezultātā Tautas fronte kļuva par Latvijas valdošo partiju. Tūlīt pēc tam notiek Anatolija Gorbunova tikšanās ar Mihailu Gorbačovu, kurā Tautas frontes pārstāvjiem tiek piedāvāts ieņemt komunistu vietu un izlikties, ka nekas nav noticis. Latvijas elitei tas jau ir krietni par maz, un sākas konfrontācija. Aktīvākā pretdarbība nelikumīgu manevru un rekrūšu gūstīšanas formā nāca no padomju armijas, kas bija kļuvusi nekontrolējama. Aprīlī sašķēlās un faktiski sabruka Latvijas Komunistiskā partija. Promaskaviskais grupējums Alfrēda Rubika vadībā palika kā partijas īpašumu turētājs, un tā sauktie gaišie spēki pakāpeniski piestāja pie citām kreisām un centriskām organizācijām. 1990.gada 4.maijā Augstākā padome pieņēma deklarāciju par neatkarības atjaunošanu un paziņoja Gorbačovam, ka Latvija uzskata sevi par neatkarīgu valsti pārejas periodā. 7.maijā Ivars Godmanis uzņēmās Ministru padomes priekšsēdētāja pienākumus. Sākās pusotru gadu ilgs dīvainas, pusneatkarīgas eksistences periods, kas tā laika Padomju Savienībā neizraisīja īpašu izbrīnu, jo, lai arī bez speciālām deklarācijām, šādi 1990.–1991.gadā dzīvoja daudzi brūkošās impērijas reģioni.

1990.gada otro pusgadu Latvija atradās savdabīgā paralēlā pasaulē.

Darbojās trīs varas centri: nacionālā valdība, kas veicināja aizvien jaunu neatkarības gadu atribūtu atjaunošanu un dibināja pastāvīgas varas struktūras, padomju kompartija un čeka, kas gaidīja norādījumus no Maskavas, nesaprotot, ka ir izsvītroti no lielā un ienesīgā Padomju Savienības pašlikvidācijas procesa, un, protams, arī armija, kas tā arī nevarēja apspiest tieksmi mācīt dzīvot latviešu mežoņus. Dīvainais periods, kad Rietumu preses brīvība sadzīvoja ar padomju apgādi, kas aizvien pasliktinājās, pēkšņi aprāvās 1991.gada janvārī, kad, saniknots par Baltijas republiku politiskās elites atteikšanos bez ierunām atzīt Maskavas virskundzību, M.Gorbačovs atļāva Pleskavas desanta divīzijai par brīdinājumu nepaklausīgajiem ieņemt un izlaupīt Viļņas televīzijas centru. Šī akcija sakrita ar brīdi, kad instinktīvā patriotisma uzplūdi iedzīvotāju vidū bija sasnieguši visaugstāko līmeni un visas trīs Baltijas tautas vairs nebija gatavas sadzīvot ar pastāvošo iekārtu jebkādos apstākļos. Sekoja tā sauktais barikāžu laiks, kam padomju režīms nebija gatavs un vairs nespēja izstrādāt pretdarbību. Pēc dažām nedrošām nedēļām un sešu cilvēku bojāejas iestājās tikpat nedrošs pamiers. Līdz vasaras beigām saimnieciskie sakari starp Latviju un citiem Padomju Savienības reģioniem jau bija uz sabrukuma robežas.

1991.gada 19.augustā, nezinot vai ignorējot citu padomju nomenklatūras kliķu plānus, vairāki M.Gorbačova tuvākie līdzgaitnieki, armijas un VDK vadītāji paziņoja par varas pārņemšanu PSRS. Baltijas kara apgabala komandierim sazvērnieki piešķīra reģiona vietvalža pilnvaras. Uz divām dienām Rīgā iegāja karaspēks, kas tika atsaukts tūlīt pēc tam, kad visnotaļ dīvainā veidā apvērsuma mēģinājums Maskavā beidzās pats no sevis. Tiklīdz Rīgā sāka pienākt ziņas par notikumu veiksmīgu pavērsienu, 21.augustā Augstākā padome pasludināja Latvijas faktisko neatkarību. 24.augustā Latvijas neatkarību atzina PSRS, un līdz 2.septembrim arī ASV un visas vadošās rietumvalstis. 18.septembrī Latviju uzņēma Apvienoto Nāciju Organizācijā un dažu turpmāko nedēļu laikā arī citās vadošajās neprivileģētajās vispasaules organizācijās. Līdz rudens beigām Latvijas sākotnējā iekļaušanās pasaules sabiedrībā bija notikusi. Par nelaimi, neatkarība mūsu zemei bija nākusi viegli, apstākļu sakritības rezultātā. Tā kā Latvijas brīvības koks, amerikāņa Tomasa Peina vārdiem runājot, netika aplaistīts ar patriotu asinīm, pilsoņi ātri zaudēja prasmi godāt un ienaidnieki – spēju cienīt mūsu valsts patstāvību.

Nobeigums sekos

Juris Pavlovičs,

Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta asistents

Molotova-Ribentropa pakta 50.gadadienā, 1989.gada 23.augustā, notika plašākā demonstrācija Baltijas valstu vēsturē, kad cilvēki, sadevušies rokās, izveidoja dzīvu cilvēku ķēdi “Viļņa–Rīga–Tallina”, tā saukto Baltijas ceļu; Latvijas tauta pie Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās padomes (AP) ēkas (tagad Saeimas nams) 1990.gada 4.maijā, kad izšķīrās, būt vai nebūt neatkarīgai Latvijas Republikai, tiks vai netiks pieņemta deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” Foto: portal.unesco.org; Boriss Koļesņikovs

Augstākās padomes deputāti, balsojot par Neatkarības deklarāciju; pēc deklarācijas pieņemšanas – AP prezidijs (no labās): AP priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš, AP priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns, AP priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs un AP sekretārs Imants Daudišs (visi no “Tautas frontes” frakcijas) Foto: Boriss Koļesņikovs

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks, LPSR Augstākās padomes deputāts (frakcija “Līdztiesība”), 1990.gada 4.maija sēdē, aģitējot pret Neatkarības deklarācijas pieņemšanu	Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) armijas pārstāvji pie Augstākās padomes ēkas 1990.gada 4.maijā

Latvijas iedzīvotāji 1991.gada janvārī uz barikādēm pie Ministru padomes (tagad Ministru kabineta) ēkas, aizstāvot savu valdību un tās neatkarības centienus	PSRS armijas daļas 1991.gada 21.augustā (dienā, kad AP pasludināja Latvijas faktisko neatkarību) pamet Latvijas Radio ēku Doma laukumā, kura tika ieņemta 1991.gada 19.augustā, sākoties apvērsuma mēģinājumam Maskavā

Foto: Boriss Koļesņikovs