Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Daidžests. Citu rakstītais. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 6.08.1999., Nr. 248/250 (1708/1710) https://vestnesis.lv/ta/id/18261

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Mantojumu ziņas

Vēl šajā numurā

06.08.1999., Nr. 248/250 (1708/1710)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Pasaules vēstnesis Nr. 52 (52)

Daidžests. Citu rakstītais

"Prezidentei ir jācieš apvainojumi"

"Izvestija"

— 99.08.03.

Latvijā šaubās, vai viņu valsts galva likumīgi ieņem savu amatu.

Valsts galvas karjera jaunajai Latvijas prezidentei Vairai Vīķei–Freibergai, kuru Saeima ievēlēja jūnija nogalē, ir sākusies pagalam neveiksmīgi. Tādu politisko oponentu kritikas uguni līdz šim nav saņēmis vēl neviens no bijušajiem vai esošajiem Baltijas valstu vadītājiem. Vēl nebija paguvuši apklust apsveikumi sakarā ar to, ka par prezidenti tika ievēlēta Kanādas latviete, Latvijas Institūta direktore, kad viņa jau tūlīt tika apvainota par "kalpošanu diviem kungiem", ar to domājot viņas Kanādas un Latvijas pilsonību, jo saskaņā ar Latvijas konstitūciju par valsts galvu nedrīkst tikt ievēlēts cilvēks, kuram ir dubultpilsonība.

Tika noskaidrots, ka Vīķe–Freiberga rakstveidā ir atteikusies no Kanādas pilsonības tikai dažas stundas pirms savas ievēlēšanas, brīdī, kad parlamenta debates un balsojumi liecināja, ka viņas kandidatūra ir izrādījusies par vispieņemamāko. Taču izrādās, ka tāds paziņojums par atteikšanos no pilsonības nebūt nenozīmē to, ka cilvēks ar pilnām tiesībām var uzskatīt, ka viņš ir brīvs no atteiktās pilsonības pienākumiem. Šim nolūkam ir nepieciešams atbilstošs dokuments, kas tiek izsniegts Kanādā. Pati prezidente šo procedūru uzskata par vienkāršu birokrātisku formalitāti. "Es savu pasi esmu atdevusi, esmu atdevusi arī pilsonības apliecību — viss ir izdarīts," viņa paziņoja, atbildot uz žurnālistu jautājumiem.

Pagaidām lieta vēl nav nonākusi līdz prezidenta ievēlēšanas likumības pārbaudei, taču jebkurā brīdi politiskā situācija var mainīties, un tad Vīķei–Freibergai nāksies Konstitucionālajā tiesā pierādīt savu taisnību. Viņai jau nācās Latvijas Totalitārisma seku dokumentācijas centrā pieprasīt apstiprinājumu faktam, ka viņa nav sadarbojusies ar VDK, lai novērstu divdomīgos mājienus par viņas sakariem Kanādā ar Padomju Latvijas rakstniekiem un akadēmiķi Vili Samsonu — komunistu un sarkano partizāni. Arī dubultpilsonības jautājumā viņai nāksies uzlikt punktu uz "i".

Pēc tam, kad prezidente neparakstīja likumu par valodu, nepiekrizdama likuma prasījumam obligātā kārtā arī privātajā sfērā izmantot tikai latviešu valodu, viņas pretinieku pusē pārgāja arī daļa ietekmīgu nacionālradikāļu no partijas Tēvzemei un Brīvībai. Ar vārdu sakot, jauno Latvijas prezidenti vieglas dienas dzimtenē negaida. Ko lai saka — pirmie kaķēni ir jāslīcina. Tomēr, spriežot pēc Vīķes–Freibergas izlēmīgās rīcības, nostājoties pretī parlamentam, raksturs viņai ir stingrs.

Nikolajs Lakševičs

 

 

"Grūtais ceļš uz Baltiju"

"Trud"

— 99.08.03.

Tiek apdraudēts Baltijas cauruļvadu sistēmas (BTS) projekts.

Cauruļvada un naftas termināla celtniecības projekts Primorskā (Ļeņingradas apgabalā) ir aizkavējies, neraugoties uz prezidenta rīkojumu par Krievijas kravu tranzīta samazināšanu caur Piebaltiju un attiecīgo Krievijas valdības lēmumu.

Pavirši raugoties, visa nelaime slēpjas mūsu valstī ierastajās birokrātiskajās grūtībās un finansējuma trūkumā. Bet patiesībā negaidītās projekta apturēšanas iemesli ir daudz sarežģītāki. Tie spēki (gan Krievijā, gan arī aiz tās robežām), kas pretojas projekta virzībai uz priekšu, joprojām turpina aizkavēt tāda naftas koridora izveidošanu, kas ļautu Krievijai ieekonomēt ne mazāk kā 1.5 miljardus dolāru. Šodien šādu summu mūs valsts ir spiesta maksāt Piebaltijas valstīm un Ukrainai par naftas transportu caur to teritorijām.

Mūsu kaimiņi savus nolūkus neslēpj. Tā, piemēram, Latvija saņem 7.5 dolārus par katru naftas tonnu, kas pa cauruļvadu tiek nogādāta uz Ventspils terminālu un no turienes tiek pārsūknēta tankkuģos. Par šiem līdzekļiem Ventspils osta jau ir veikusi ievērojamus modernizācijas darbus. Ja 1992.gadā tajā varēja ienākt tankkuģi ar 80 tūkstoš tonnu lielu kravnesību, tad šobrīd "griesti" jau sasniedz 100—120 tūkstoš tonnu. Ventspilī līdz 2000.gadam tiks pabeigti rezervuāri, kas ir nepieciešami jaunā naftasvada Novopolocka—Ventspils apkalpošanai. Speciāli jaunā Latvijas cauruļvada celtniecībai izveidotās akciju sabiedrības Rietumu cauruļvadu sistēma (RCS) prezidents Jānis Blaževičs neslēpj: "Es neredzu nepieciešamību sēdēt Maskavā, mēģinot panākt kaut kādu vienošanos, kas, iespējams, mums būs neizdevīga." Un tiešām, kā atzīst viņš pats, "ja naftu no Jaroslavļas sāks pumpēt uz Primorsku un Somijas ostu Porvo, tad mēs varētu zaudēt ... naftu no Urāliem." Rodas jautājums: kādā gadījumā ir iespējama tāda attiecību saasināšanās? Atbilde ir tāda: ja Latvija (un tas nozīmē — arī citas kaimiņrepublikas) nepiekritīs tarifu samazināšanai par naftas transportu, kuri šodien vairākas reizes pārsniedz Krievijā esošos tarifus ...

Blaževiča kungu var saprast — viņš aizstāv savas valsts intereses. Var saprast arī mūsu ukraiņu partnerus, kuri Krievijai piedāvā nebūvēt BTS, bet gan sēsties ar viņiem pie sarunu galda. Viņi arī aizstāv savas intereses. Bet kamēr Krievijai ir tikai viena pati lielā osta naftas transportam uz ārzemēm (Novorosijska), tās pozīcijas būs vājas. Monopolisti allaž runā no spēka pozīcijām. Kamēr faktiskais monopolists ir Latvija, sarunas uz vienlīdzīgiem noteikumiem neizdosies.

Protams, ir arī vēl ietekmīgāks spēks, kas stāv aiz Ukrainas un Baltijas interesēm. Tā ir Eiropas Savienība, kas nekādā gadījumā nav ieinteresēta, lai Krievija nostiprinātos pasaules tirgū. Citēsim jau minēto Blaževiču: " ... Eiropas Savienība ir ārkārtīgi ieinteresēta saņemt Krievijas naftu, kas nodrošinātu ar darbu kā RCS, tā arī Ventspils ostu." Tieši tādu, un nevis tiešu un lētu, Piebaltijā saskata Krievijas naftas ceļu.

Taču šis ceļš, nerunājot nemaz par tiešajiem zaudējumiem Krievijai, noved pie tā, ka Krievijas uzņēmumi vairs nesaņem pasūtījumus BTS infrastruktūras celtniecībai un līdz ar to netiek radītas jaunas darba vietas. Un visbeidzot, mūsu kaimiņiem radīsies iespēja pilnīgi bloķēt Krievijas naftas plūsmu. Varētu domāt, ka situācija ir absolūti skaidra. Cienot citas valstis, kuras apņēmīgi aizstāv savas ekonomiskās un politiskās intereses, būtu laiks padomāt arī par sevi. Taču pirms kāda laika naftas kompānija Lukoil iesniedza prasību arbitrāžas tiesā, atsakoties maksāt ar Krievijas valdības rīkojumu noteikto investīciju tarifu BTS celtniecībai (naftu eksportējošajām kompānijām par projekta realizāciju ir jāiemaksā 1.43 dolāri par katru naftas tonnu). Lukoil galvenais arguments ir šāds: investīcijām ir jābūt pilnīgi brīvprātīgām un valdībai šajos jautājumos nav jāiejaucas. Tā jau ir — daudzām mūsu valdībām "nebija jāiejaucas" pašās nozīmīgākajās mūsu ekonomikas nozarēs. Šādas neiejaukšanās rezultāti ir izjūtami arī šodien.

Tagad pieļausim, ka "ar varu mīļš nebūsi" un nevienam nevar pavēlēt, kur ieguldīt naudu — savas vai kaimiņvalsts ekonomikā. Krievijas privātā kapitāla politiskie uzskati, diemžēl, nesniedzas tālāk par savu personīgo naudas maku. Noslēpums ir pavisam vienkāršs — Blaževiča kungs pieļauj, ka Lukoil varētu ienākt Latvijā un uzbūvēt tur naftas pārstrādes kompleksu ( starp citu — tur kapitālieguldījumi sasniegtu 1 miljardu dolāru), taču tam ir viens klupšanas akmens — arī pašā Krievijā ir nepieciešama ražošanas bāzes modernizācija.

Kā jau jūs ievērojāt, pagaidām visi rakstā minētie personāži rīkojas pilnīgi loģiski, kaut arī droši vien ne pārāk korekti attiecībā pret Krieviju. Taču pietiek palūkoties uz Krievijas ierēdniecības pozīciju — un visa loģika uzreiz izgaist. Mums ir valdība, kas ir spējīga vienoties ar naftas kompānijām, galu galā, ir arī Kurināmā un enerģētikas ministrija, kuras tiešais uzdevums ir valsts interešu aizstāvēšana šajā sfērā. Kādēļ tad mēs pašreizējai Kurināmā un enerģētikas ministrijas vadībai nevaram pierakstīt nevienu panākumu cīņā par mūsu naftas tiešu izeju uz starptautiskajiem tirgiem? Kādēļ ministrija nesteidzas īstenot valdības lēmumus?

Te jāņem vērā, ka tad, ja runa ir par lielām naudas summām, nekas nenotiek tāpat vien, gadījuma pēc. Tā nu arī izveidojas ieinteresēto personu ķēdīte — no Piebaltijas un Ukrainas republiku valdībām, kuras darbojas ar savu naftas lobiju starpniecību, kas ir cieši saauguši ar saviem krievu kolēģiem, līdz pat mūsu ierēdņiem. Saskaņā ar šo loģisko ķēdīti pēdējie ir ieinteresēti saņemt ne tikai valsts noteikto darba algu vien. Bet laiks rit, nafta tek, taču tās konkurētspēja Rietumu un Ziemeļeiropas tirgos tiek grauta ar tamlīdzīgām manipulācijām.

Sergejs Surikovs

 

"Recenzija par Modra Ekšteina grāmatu"

"The Washington Post"

— 99.08.01.

Lasot vai rakstot grāmatu par tādām valstīm, kā Francija vai Anglija, rodas sajūta, ka tu ienāc milzīgā, krāšņā telpa, kurā sapulcējies liels skaits pazīstamu cilvēku.

Taču, kad atver kādu grāmatu par relatīvi mazpazīstamu valsti, kā, piemēram, Bulgāriju, Bolīviju vai kā šajā gadījumā — Latviju, rodas satraukuma sajūta — telpa būs atturīga un maza, un tajā varbūt sēdēs viens vien cilvēks, kurš droši vien vēlēsies pastāstīt vai nu pārāk daudz, vai arī stingri nosodīs jūs par to, ka nezināt lietas, kuras viņam ir neapšaubāmi tik svarīgas.

Cik ļoti lasītājs kļūdītos, ja viņš domātu tā. Toronto universitātes vēstures profesors Modris Ekšteins ir gudri un aizraujoši apvienojis modernās Latvijas grūto vēsturi, savu personīgo dzīvesstāstu kopš 1943. gada, un savas ģimenes vēsturi, kad tā (kopā ar neskaitāmiem miljoniem citu) izgāja savu ceļu pa pēckara Eiropas bēgļu nometnēm, savā gadījumā beigu beigās laimīgi atrodot mājvietu Kanādā.

Pēkšņi pajautāt, ar kurām četrām valstīm robežojas Latvija, nozīmē izvirzīt problēmu, kuru šī grāmata tik rūpīgi iezīmē: kā parādīt mazpazīstamas valsts vēsturi un tādas tautas likteni, par kuras pastāvēšanu Savienotajās Valstīs zina tikai retais. Apmēram pirms gada to pašu varēja teikt par tādām vietām, kā Albānija, Maķedonija vai Kosova. Vārds gudrajiem: Ekšteins starp citu piebilst, ka 1994. gadā veiktajā Krievijas armijas virsnieku aptaujā noskaidrojās, ka 49% no tiem uzskata, ka Latvija ir galvenais Krievijas ienaidnieks; valsts, kuras iedzīvotāju skaits nesasniedz 3 miljonus cilvēku, tika uztverta kā galvenais naidnieks valstij ar vairāk kā 150 miljoniem iedzīvotāju.

Protams, ka Latvija ir viena no trijām Baltijas valstīm, kas, ģeogrāfiska un vēsturiska likteņa notvertas, atrodas starp ekspansionistiskajām slāvu un teitoņu tautām. Daži varbūt atcerēsies Margaritas Josenāras (Youcenar) spokaino noveli "Coup de Grace", kuras darbība risinājās pilsoņu kara pārņemtajā Latvijā. Citi atcerēsies Latviju tikai kā vienu no viszvērīgāko ebreju slaktiņu vietām Otrā pasaules kara laikā, bet vēl daži cilvēki varbūt atminēsies, ka Baltijas valstis bija "Gūstā nonākušo valstu" piemērs Aukstā kara gados. Ekšteina grāmatas lielākais un noteicošais panākums ir tas, ka tajā viss augšminētais ir attēlots spilgti un dziļi personīgi, tieši parādot, kā vēsture sagrābj ģimeni aiz skausta un mētā tās locekļus turp un atpakaļ, liekot apzināties, ka "nožēlai un asarām nebija ne laika, ne jēgas".

Iesākumā Ekšteins bija iecerējis analizēt 1945. gada notikumus — gada, kurš, viņaprāt, atrodas "mūsu gadsimta un mūsu jēgas centrā". Sākotnēji viņš fokusējās uz Stunde Null ("nulles stundu"), kā vācieši nosauca 1945. gada maiju, taču tad viņš apzinājās, ka viņa paša ģimenes vēsturē un Latvijas liktenī bija kāds daudz nozīmīgāks stāsts: "Ja stāsts ir jāizstāsta, tad tas ir jāstāsta no robežas, kas ir jaunais centrs. Tas ir jāstāsta no to cilvēku perspektīvas, kuri izdzīvoja, atdzīvinot tos, kuri gāja bojā. Tam ir jāved mūs visus ceļojumā caur trimdu, lai beidzot sasniegtu tās robežas, kuras ir kļuvušas par mūsu kopējām mājām, postmoderno, multikulturālo, postvēsturisko meinstrīmu... stāstam ir jāatspoguļo autoritātes, vēstures kā ideāla un autora—vēsturnieka, kā šī ideāla nesēja, izzušana. Tas, kas mums paliek, ir nevis patiesības, bet gan pieredzes intimitāte."

Vienmēr rūpīgi nošķirot personīgo no privātā un nevēloties jaukt tos abus, Ekšteins sāk savu stāstu ar ģimenes leģendu par savu latviešu vecvecmāmiņu, kurai 19. gadsimta vidū dzima bērns no vācu barona un kuru šis barons iekārtoja uz dzīvi laukos ar igauņu vīru. Viņš izpēta, kā šī ģimene izdzīvoja uz vēstures — Pirmā pasaules kara, tam sekojušā asiņainā pilsoņu kara un Latvijas valsts izveidošanas 1920. gadā — fona.

Ekšteins īpaši labi apraksta daudzos dažādos spēkus, kas darbojās Latvijā pēc Pirmā pasaules kara, un arī izskaidro, kā cilvēki pierada pie kara šausmām. "Uguns kļuva par niknuma simbolu. Rakstnieks Kārlis Skalbe, kurš kļuva par Vajeiku ģimenes kaimiņu, bija redzējis ievainotu karavīru, kuru, viņa paša asinīs guļot, vācieši atkāpjoties bija aizdedzinājuši."

Taču pat tas nesagatavoja latviešus tam, ko tiem bija jāpiedzīvo Otrā pasaules kara laikā, kad valsti padomju — nacistu neuzbrukšanas līguma rezultātā uz neilgu laiku okupēja Padomju Savienība. Dažu dienu laikā 1940. gadā tūkstošiem skolotāju, studentu, garīdznieku, ierēdņu un armijas virsnieku kopā ar citiem "naidīgiem elementiem", kā, piemēram, "Rotary klubu un Esperanto biedrību locekļiem, amatierradio entuziastiem un marku krājējiem" tika deportēti, lai tos nogalinātu.

Tas viss atkārtojās, kad 1941. gadā Latviju okupēja vācieši un kad 1944. gadā atgriezās krievi — nepārtrauktu slepkavību vēsture un pastāvīga vēsturisku ironiju krātuve, ko Ekšteins labprāt piemin: pēdējais Hitlera Kanceleju aizstāvošo karavīru komandieris bija latvietis, un viņš bija arī tulks vācu ģenerālim, kurš parakstīja Berlīnes padošanos; pirmais krievu okupētās Berlīnes komandieris bija Sarkanās armijas pulkvedis—latvietis.

Taču lielākā ironija ir tā, ka, lai arī Latvija līdz šim nav radījusi kādu vienu pasaules līmeņa rakstnieku, kā, piemēram, Igaunijas Jāns Kross vai Kolumbijas Gabriels Garsija Markess, tā ir radījusi — ar latviešu diasporas palīdzību — Modri Ekšteinu — brīnumaini kompleksu patiesības teicēju, kurš ar savu grāmatu ir nostādījis Latviju pasaules iztēlē. Grāmatas fotopielikumā ir attēls ar autoru, kurš kā mazs zēns sēž kopā ar savu ģimeni, gatavojoties atstāt bēgļu nometni Kanādā. Viņš sēž uz kastes ar uzrakstu BOOKS.

Tomass Makgonigls

 

"Vai tā būs politiķu aizsardzība?"

"Gazeta Wyborcza"

— 99.08.05.

Lietuvas opozīcija un masu mēdiji baidās, ka preses likuma pārskatīšana, kuru ir ierosinājuši valdošie kristīgie demokrāti, nozīmēs cenzūras atgriešanos.

Likuma pārskatīšanas projektu, kuru tika izstrādājusi Sejma Zinātnes, kultūras un izglītības komiteja, parlamenta plenārsēdē izvirzīja kristīgo demokrātu deputāts Arimants Raškinis. Sejms ar likuma pārskatīšanu nodarbosies rudenī. Viens no labojumiem paredz īpašas komisijas (kas tiek nodēvēta par "inspekciju") izveidošanu, kurai vajadzētu uzraudzīt masu mēdijus, lai "pasargātu sabiedrību no vardarbības un pornogrāfijas uzplūdiem". Projektā paredzētās komisijas kompetencē ietilpst arī kontrole pār to, vai masu mēdiji neaizskar valsts un sabiedrisko darbinieku godu un cieņu. Ja šāds fakts tiktu konstatēts, tad komisijai būtu tiesības uzlikt sodu attiecīgajam preses izdevumam vai TV kompānijai.

"Likuma pārskatīšana nozīmēs cenzūras atgriešanos, "mums stāstīja Lietuvas Žurnālistikas institūta direktors Laimons Tapinas. Viņš projekta autoriem pārmet vēlēšanos radīt tādu institūciju, kura vienlaicīgi pildītu policijas, prokuratūras un tiesas funkcijas. Žurnālistu organizācijas un opozīcijā esošā Lietuvas Demokrātiskā darba partija uzskata, ka likuma pārskatīšana nozīmētu uzpurņa uzlikšanu tiem masu mēdijiem, kuri ir kritiski noskaņoti pret pašreizējo varu. Uzmanība tiek pievērsta arī faktam, ka saskaņā ar likumprojektu komisijā var tikt iecelti deviņu organizāciju pārstāvji, par kurām ir zināms, ka tās atbalsta valdošo Kristīgi—demokrātisko partiju. Tikai trim no tām ir kaut kāds sakars ar pornogrāfijas un vardarbības ierobežošanas pastiprināšanu masu mēdijos.

Projekta autori apgalvo, ka jaunveidojamā institūcija esot nepieciešama, jo līdz šim eksistējošā žurnālistu ētikas komisija, kura var uzlikt sodus par žurnālistu kodeksa pārkāpumiem, esot pārāk iecietīga. "Tajā ietilpst tikai žurnālisti un, kā zināms, vārna vārnai acī neknābj," uzskata Zinātnes, kultūras un izglītības komitejas vadītājs Žilbarts Jackūnas.

Jaceks Komars

"Jeļcins atgriežas savā specialitātē"

"Izvestija"

— 99.08.04.

Viņš regulē priekšvēlēšanu blokus.

Pirms partiju Tēvzeme un Visa Krievija politisko padomju apvienošanās sanāksmes prezidents nolēma, ka ir pienācis laiks piedalīties procesā, kas ir acīmredzami novirzījies no Kremlim vēlamā kursa. Protams, ka Borisam Nikolajevičam ir labāk redzams, kad un ko darīt, taču ir jāatzīst, ka viņš tomēr ir palaidis garām pašu izdevīgāko momentu "saudzīgai" bloku un partiju līderu ārstēšanai. Tagad viņam nekas cits neatliek, ka ķerties pie operatīvas iejaukšanās. Kā pirmais uz procedūrām tika izsaukts Viktors Černomirdins, ar kuru prezidents apsprieda "dažādus priekšvēlēšanu bloku variantus" un " Gazprom jautājumus".

Kā zināms, ir divi sasāpējuši jautājumi. Pirmais neattiecas tieši uz pašu gāzes koncernu, bet gan uz vienu no tā lielākajiem kredītņēmējiem — kompāniju MediaMost .

Kremļa administrācijas vadītāja formulējumā problēma izskatās tā: "Ja jau jūs lieciet likmes uz mūsu politiskajiem pretiniekiem, kādēļ gan tādā gadījumā palīdzību jūs sagaidāt no mums? Ir muļķīgi finansēt pret tevi naidīgi noskaņotas struktūras." Viktoram Stepanovičam [Černomirdinam] vajadzētu saprast, kā rīkoties, lai neizskatītos "muļķīgi". Otrais jautājums ir pārāk delikāts, lai to formulētu precīzi, tādēļ arī tas tika pieminēts tikai garāmejot: tas ir Vjahirevs. Skaidrs ir viens, ka runa bija par paša koncerna vadību, kura pārāk patstāvīgi izlemj, kurus politiķus koncerns sponsorēs.

Kas attiecas uz "dažādajiem priekšvēlēšanu bloku variantiem", tad te prezidentam neizdevās panākt nekavējošu efektu. Černomirdins kārtējo reizi atlika savu iesaistīšanos kādos no blokiem, taču negribīgi apsolīja nekavējoties tikt skaidrībā par savas partijas Mūsu mājas — Krievija "darbu reģionos". Bet reģionos uz viņa partijas grupējumu bāzes tiek dibinātas vietējās organizācijas, kas kļūst par Kremļa "politiskajiem konkurentiem". Teorētiski ņemot, Černomirdins var pamatīgi iegāzt "konkurentus", saucot pie kārtības savus padotos. Tomēr prezidents ir nedaudz nokavējis, grasoties izmantot Černomirdinu kā skalpeli, ar kuru varētu sašķelt jau izveidojušās koalīcijas.

Pēc Černomirdina terapijas kursam tiks pakļauti arī Visas Krievijas pārstāvji, kuri ir nolēmuši apvienoties ar Juriju Lužkovu. Šī lieta tika uzticēta Sergejam Stepašinam, kuru bloka izpildkomitejas vadītājs vēl nesen mēģināja iekārdināt ar vietu sarakstā blakus Jevgēņijam Primakovam (bet varbūt pat viņa vietā!). Būtībā administrāciju nemaz neinteresē, kādā veidā notiks abu kustību apvienošanās — svarīgi ir tikai tas, lai neizveidotos spēcīgs bloks, kura vadībā atrastos Maskavas mērs, kaut arī vienā kompānijā ar nacionālo republiku vadītājiem.

Otrajā gadījumā ir grūti iedomāties, kāda terapija varētu izjaukt jau praktiski izlemto jautājumu par "vairāku sabiedrisko organizāciju apvienošanos pirms vēlēšanām", kā izteicās prezidents. Pat tad, ja izdotos pierunāt Jevgēņiju Primakovu nepiedalīties Tēvzemes un Visas Krievijas vēlēšanu sarakstā, tas tomēr problēmu neatrisinātu. Profilaktiska rakstura sarunas ar Mintemiru Šaimijevu Boriss Jeļcins jau ir noturējis vairākkārt, tomēr Tatarstānas prezidentu pārliecināt viņam nav izdevies.

Visa tā rezultātā Kremlis patiešām ir izrādījies nepatīkamas alternatīvas priekšā: vai nu sagraut visus pašus par sevi veidojošos blokus, vai arī uzsākt pēdējo mēģinājumu uzspiest kaut kādu savu scenāriju.

Andrejs Stepanovs

"Krievija un Amerika mēģina salabt"

"The Economist"

— 99.07.31.

Krievijas premjerministra vizīte Vašingtonā varbūt samazinās spriedzi abu valstu attiecībās, taču ir maz cerību, ka Rietumu nauda tuvākajā laikā spēs pagriezt Krievijas ekonomiku uz pareizo pusi.

Īsa dienaskārtība — un liels čeks. Tāds bija Sergeja Stepašina šīs nedēļas Vašingtonas vizītes laimīgais iznākums. Laika ziņā vizīte sakrita ar SVF lēmumu piešķirt vēl vienu 4,5 miljardu dolāru aizdevumu Krievijai.

Kopumā ņemot, šis brauciens bija zīmīgāks ar to, kas nenotika, nekā ar to, kas notika. Iepriekšējās premjerministru vizītes Vašingtonā tika karogotas ar progresa zīmēm, kuru mērķis bija parādīt, ka pateicoties amerikāņu dāsnumam un gudrībai, Krievija atsakās no sliktajiem ieradumiem un virzās pa pareizo ceļu.

Šī reize bija citāda. Pirmkārt tādēļ, ka Stepašina vizīte bija tik īsa — tik tikko 24 stundas. Otrkārt — tādēļ, ka tika apspriests tik maz kaut kā būtiska: galvenais iznākums bija sarunu atsākšana par bruņojuma kontroli.

Tas atspoguļo realitāti. Ne Amerika, ne Krievija neiegulda ko īpašu pašreizējās attiecībās. Abi prezidenti tuvojas savu amata termiņu beigām. Viceprezidentu Alu Goru — amerikāņu puses pārstāvi sarunās ar Stepašinu — par viņa Krievijas politiku jau kritizē viņa galvenais republikāņu konkurents cīņā par prezidentūru, Teksasas gubernators Džordžs Bušs. Viņš un viņa padomnieki apgalvo, ka Klintona—Gora administrācija ir pārāk daudz laika iztērējusi, draudzējoties ar korumpētajiem un nepopulārajiem Krievijas "reformatoriem", un tik maz laika veltījusi, cenšoties nostiprināt demokrātiskās institūcijas un vērtības. Tas padara Gora nometni piesardzīgu.

Pat ja nepievērš uzmanību iekšpolitikai, katra puse pret otru izturējās aizspriedumaināk, nekā iepriekšējās galotņu apspriedēs. Amerikāņu ticību Krievijas ekonomiskajam un politiskajam progresam smagi satricināja pagājušā gada augusta finansu sabrukums, Jevgēņija Primakova (lai arī īslaicīga) nozīmēšana premjerministra postenī, kā arī šķietami bezcerīgais Krievijas prorietumnieciskās, proreformu nometnes vājums. Savukārt Krievija jutās pazemota, jo Amerika pilnīgi neņēma vērā tās viedokli Dienvidslāvijas jautājumā. Daudzi Krievijas valdībā arī domā, ka Rietumu ekonomiskie padomi ir bijuši nepareizi.

Abu pušu galvenais mērķis Stepašina vizītes laikā bija radīt vismaz normalitātes iespaidu. Tas izdevās labi. Iepriekšējo attiecību forma, ja arī ne saturs, tiek atjaunota. Palīdz tas, ka gados jaunākais Stepašins ir saistošāka personība nekā smagnējais Černomirdins — pēdējais Krievijas premjerministrs, kurš apmeklējis Vašingtonu (pagājušā gada martā). Kā bijušais ugunsdzēsēju politiskais darbinieks viņš saprot šo to no propagandas darba. "Atcerieties divus vārdus: investīcijas un stabilitāte," viņš teica saviem klausītājiem Vašingtonā. Viņš arī publiski nosodīja Krievijas pārmērīgi ietekmīgos oligarhus, pat nosaucot vārdā naftas baronu Mihailu Hodorovski, kurš ir iesaistījies cīņā ar amerikāņu investoru Kenetu Dartu.

Tas ir jauki. Būtu grūti iedomāties, ka kaut ko līdzīgu varētu pateikt Černomirdins. Un aicināt ārvalstu investorus atkal pievērst uzmanību Krievijai vēl nav zaudēta lieta, kā tas būtu, piemēram, pirms sešiem mēnešiem. Taču Stepašina solījumi par labāku valdību un atvērtību būtu skanējuši nopietnāk, ja viņa pavadītāju vidū nebūtu bijis bēdīgi slavenā Jevgēņija Nazdratenko. Šausminošā Primorskas rajona gubernators ir kā dzīvs simbols problēmām, ar kurām jāsaskaras ārvalstu firmām Krievijā.

Lielā mērā tā pati plaisa starp oficiālajām runām un praktisko realitāti ir attiecināma arī uz SVF. Uz papīra Krievija šogad ir panākusi pietiekošu progresu savu finansu stāvokļa uzlabošanā, lai jauns SVF kredīts varētu izskatīties attaisnojams. Rubļa devalvācija vismaz pagaidām ir nostiprinājusi Krievijas rūpniecību. Apvienojumā ar naftas cenu paaugstināšanos tas ir palīdzējis valdībai iekasēt vairāk nodokļu un līdzsvarot savu bilanci. Tas notur procentu likmes zemā līmenī. Šogad ekonomika pat var nedaudz pieaugt; ja tā notiks, tā būs tikai otrā reize astoņu haotisku reformu gadu laikā.

Taču patiesie SVF aizdevuma piešķiršanas iemesli ir citi. Viens no tiem ir Klintona administrācijas spiediens, kura nevēlas dzīt Krieviju totālā bankrotā vēlēšanu gadā. Otrs iemesls ir mēģinājums saglabāt paša SVF seju: būtībā nauda tiks izmantota tikai lai atmaksātu citus Krievijas parādus fondam. Vienošanās nopietnākais rezultāts būs tas, ka Krievija gūs zināmu pamatu, kaulējoties ar citiem saviem kreditoriem (ārvalstu bankām un Rietumu valdībām) par parādiem, ko tā 1991. gadā pārņēma no Padomju Savienības. Tagad Krievija apgalvo, ka tā bijusi kļūda; fakts, ka tā pārņēma arī Padomju Savienības līdzekļus, tiek jautri aizmirsts.

Tas, vai Krievijas ekonomiskā politika patiesi uzlabosies, ir apšaubāmi. Zīmīgi, ka Krievija savā SVF adresētajā memorandā atzīst, ka "1999. gada programmā iekļauti daudzi elementi no Krievijas valdības iepriekšējām ekonomiskajām programmām, kuri ne vienmēr tika īstenoti pastāvīgi. Valdība un Krievijas Centrālā banka plāno pilnībā īstenot šos iepriekš noteiktos pasākumus tagad." Tomēr, tā kā decembrī paredzētas parlamenta un nākošā gada jūnijā — prezidenta vēlēšanas, ir grūti iedomāties, ka Krievijas politiķi tagad ķersies pie sāpīgu reformu īstenošanas, no kurām pagātnē tie vienmēr izvairījās.

Skaidrs, ka tāds progress, kāds ir panākts visos svarīgākajos strukturālajos jautājumos — galvenokārt korumpētās un neefektīvās komercbanku sistēmas reorganizācijā — nedod lielu pamatu optimismam. Maskavas investīciju bankā MFK Rennaisance valdības līdz šim spertos soļus vērtē kā "smieklīgi patētiskus".

Tāpat nekas daudz neliecina par to, ka palielinātos atskaitāmība un atbildība. Neskatoties uz visiem Stepašina izteikumiem, oligarhi joprojām kontrolē ekonomiku. SVF pat pēc tā standartiem ir nācies grūti samierināties ar Krievijas Centrālās bankas neparastajiem gājieniem pēdējo gadu laikā — piemēram, kad tā turēja savas rezerves neskaidrā ārzonas firmā un izmantoja tās, lai spēlētu valdības parāda tirgū. Drīzumā būtu jāiznāk Rietumu auditoru ziņojumam par šo lietu. Pasniedziet balinātāju.

 

"Pēterburga ir gatava grautiņiem"

"Izvestija"

— 99.08.03.

Ziemeļu galvaspilsēta kļūst aizvien brūnāka.

Pēterburgas televīzija nesen veica zibensaptauju: "Ja sāksies grautiņi, vai jūs piedalīsieties tajos, jeb arī sāksiet aizstāvēt upurus?" Apmēram divas trešdaļas no respondentiem atbildēja: "Mēs piedalīsimies."

Fakts, ka programma, kas veica tik riskantu eksperimentu, ir izpelnījusies skandalozu reputāciju, bet tātad arī — visai specifisku auditoriju, sniedz samērā vāju mierinājumu. Minētā pārraide ir viena no vispopulārākajām Pēterburgas televīzijā un paļauties uz skatītāju loka "marginālo" raksturu ir vismaz naivi. Valsts TV kompānijas tiešajā ēterā uzstājās tikko no cietuma atbrīvotais ultrapatriotiskās partijas līderis : sakarā ar viņa spriedelējumiem tika nolemts uzdot šo it kā retorisko jautājumu.

Visu nākamo dienu Izvestija korespondentu punktā, kā arī citās pilsētas laikrakstu redakcijās skanēja telefona zvani. Pilsētnieki bija svētā sašutumā: "Kā var ēterā laist visīstāko fašistu … aptaujas rezultāti ir kauns Pīteram … Programma mūs ir apspļaudījusi!" Ir grūti nepiekrist pirmajiem diviem sašutušo pilsoņu izteikumiem. Taču, lūk, ar pēdējo lieta ir sarežģītāka. Jau pēc dažām minūtēm no pārraides sākuma kļuva skaidrs, kurā pusē būs pārsvars. Un pat tādā gadījumā, ja skatītājs sākotnēji nebūtu vēlējies piedalīties šajā eksperimentā, tad ekrānā redzamajiem skaitļiem vajadzēja viņu piespiest neklusēt. Kaut vai tādēļ, lai nejustos apspļaudīts, vai pareizāk būtu teikt — apliets ar brūniem mēsliem. Ikvienam no desmitiem zvanītāju es vaicāju: "Vai pārraides laikā jūs zvanījāt uz televīziju?" Apstiprinošu atbildi es saņēmu tikai no dažiem. Tādā gadījumā atvainojiet, kurš tad jūs ir apspļaudījis? Vai to neizdarījāt jūs paši? Novēlotie "attīrīšanās" mēģinājumi, zvanot uz redakcijām, ir bezjēdzīgi.

Pilsētā gaidīja varasvīru reakciju. Taču varas iestādes deva priekšroku klusēšanai, neņemot vērā, ka klusēšana tādā situācijā zināmās aprindās var tikt izskaidrota kā "piekrišanas zīme". Šīs "aprindas", no rīta pulcējoties pie Ņevas prospekta, tieši tā arī bija iztulkojušas varas iestāžu bezdarbību, to skaļi afišējot. Un vēl viņi kliedza: "Ar mums ir visa Pēterburga!" Savukārt demokrātiskās orientācijas partijas un kustības tā arī nav atjēgušās no anabiozes stāvokļa.

Protams, ka riskantā televīzijas eksperimenta autori balansēja uz atļautā un neatļautā robežas, reizēm pat nonākot neatļautajā pusē. Jau pats jautājuma sākums: "Ja sāksies grautiņi… " pieļauj reālu iespēju tādam notikumu pavērsienam un līdz ar to arī to provocē. Es nebrīnītos, ja turpmāk programmas autori skatītājiem piedāvās nākamo jautājumu: "Kādos grautiņos jūs vēlētos piedalīties — armēņu, čečenu, žīdu vai čigānu?" Varen interesantus statistikas datus tad varētu apkopot.

Nav vērts pavisam tieši uztvert eksperimenta rezultātus — protams, ka tie nepierāda, ka Ziemeļu galvaspilsētā neliešu ir divas reizes vairāk nekā elementāri godīgu cilvēku. Šie rezultāti tikai uzskatāmi pierādīja, cik daudz pie mums ir vienaldzīgo. Neņemot vērā neviennozīmīgo vērtējumu no ētikas viedokļa, pārraides autori ir atklājuši visai satraucošu simptomu. Aptaujā formāli neeksistēja variants — "es stāvēšu malā un novērošu", taču tieši šo atbildi bija izvēlējusies lielākā daļa skatītāju. Šī iemesla dēļ arī rezultāts izrādījās tik bēdīgs. Cilvēki vēroja notiekošo. Šodien viņi vēroja ekrāna notiekošo. Par "malā stāvētājiem" savulaik rakstīja Igors Severjaņins: "Šodien sarkanie, bet rīt — baltie — pēc būtības viņi ir bezkrāsaini." Tieši šie "pēc būtības bezkrāsainie" arī bruģē ceļu brūnajiem. Pēterburgas TV aptauja to neapšaubāmi apliecina.

Jūlija Kantora

 

 

"Kritušie bija krievi"

"Der Spiegel"

— 99.08.02.

Algotnis Marko van Ēkerens stāsta par savām gaitām Kosovā.

Kādreizējais Nīderlandes bruņoto spēku profesionālais karavīrs, 36 gadus vecais Marko van Ēkerens karoja Kosovas Atbrīvošanas armijas pusē.

Spiegel : Kādēļ jūs, būdams holandietis, piedalījāties karā Kosovā?

van Ēkerens: 1992.gadā Karlovacā serbi nogalināja manu sievu, kura bija horvātiete, un mūsu divus gadus veco meitiņu. Kopš tā laika es brīvprātīgi piesakos karot visur, kur norit karš pret serbiem. Es jau esmu bijis gan Horvātijā, gan arī Bosnijā.

S: Stāsta, ka Kosovā serbu pusē esot karojuši arī krievi. Vai jūs esat sastapis kādu krievu?

vĒ: Jā. Maija vidū kādā kaujā pie Košares ciema mēs sākumā domājām, ka esam nošāvuši pāris serbus. Tikai pēc tam mēs konstatējām, ka kritušie ir krievi.

S: Kā jūs to noskaidrojāt?

vĒ: Pārmeklējot kritušos, mēs atradām krievu pases un citus dokumentus, kurus bija parakstījušas militārās iestādes Maskavā un Belgradā. Viena krieva vārds bija Anatolijs Šavrovs. Es esmu redzējis arī kādu serbu armijas dokumentu, kurā tika uzskaitītas izmaksas krieviem.

S: Vai krievi darbojās regulārās armijas rindās, jeb arī tie bija algotņi?

vĒ: Es esmu pārliecināts, ka šie cilvēki karoja serbu armijas rindās krievu armijas uzdevumā. Katrā gadījumā par to liecināja pie viņiem atrastie dokumenti.

S: Vai jūs pārsteidza krievu klātbūtne?

vĒ: Nē. Es zināju, ka krievi serbu pusē karoja jau Horvātijā un arī Bosnijā.

S: Vai jums ir zināmi arī citi krievu klātbūtnes gadījumi Kosovā?

vĒ: Jā, Djakovicā kāda kādreizējā disko kluba telpās bija iekārtota lazarete. Tur krievi uz sienām bija sarakstījuši savus vārdus. Tāpat arī kādas lielākas slimnīcas medicīniskais personāls tika ziņojis, ka pie viņiem tiekot ārstēti ievainotie krievi. Tomēr jāsaka, ka serbu pusē karoja arī bulgāri, čehi un daži poļi.

S: Vai krievi piedalījās kosoviešu slepkavošanā?

vĒ: Šeit, Djakovicā, ir divi cilvēki, kuri ir pārdzīvojuši kādu slepkavošanas akciju. Viņi stāsta, ka tajā esot piedalījušies arī krievi.

S: Vai jums nav zināms, vai serbi par jūsu galvu ir izsludinājuši atlīdzību?

vĒ: Tas ir pilnīgi iespējams. Taču tā viņi rīkojās jau Horvātijā un Bosnijā. Mani tas nebaida. Es atkal došos karot, kad vien atkal sāksies karš pret serbiem — tas varētu notikt tuvāko trīs vai četru mēnešu laikā Melnkalnē.

 

"Ko nevar nopirkt par naudu"

"Newsweek"

— 99.08.09.

Vai cilvēki Balkānos var iemācīties sadzīvot?

Virspusēji skatoties, nav nekāda iemesla, kādēļ 11—gadīgais Marinko Adžails nevarētu pāriet pāri ielai un aiziet līdz lielajam universālveikalam. Taču viņš par to pat nesapņo. "Tur ir musulmaņi un es esmu horvāts," viņš vienkārši konstatē.

Piecdesmit metrus attālāk Hivzija Besovičs garlaikojas veikala priekšā. Arī viņš nekad nepārietu pāri ielai uz otru pusi. "Te cilvēki viens otru pazīst," stāsta 15 gadus vecais musulmanis. "Viņi uzreiz atklātu, ka es esmu pārgājis otrā pusē." Vai viņš kādreiz ir aizstaigājis līdz sporta laukumam puskvartālu tālāk, kur Marinko ar citiem puišiem spēlē futbolu? "Nē, nekad."

Uz papīra robeža Centrālās Bosnijas Novitravnikas pilsētā neeksistē: saskaņā ar ASV izkārtoto Deitonas vienošanos, kas pirms četriem gadiem atnesa mieru Bosnijai, musulmaņiem un horvātiem ir jāsadzīvo kopā. Taču tas nenotiek: Marinko mācās skolā kopā ar horvātu bērniem, bet Hivzija iet tuvīnajā musulmaņu skolā.

Šī šausminošā simetrija, kāda ir vērojama Karaļa Tvrtko ielā atkārtojas simtiem reižu neredzamajās robežās, kas ir izveidojušās visā Bosnijā. Četrus gadus pēc kara beigām Bosnija atgādina īstu valsti ar savu karogu, ar himnu, ar vienotiem automašīnu numuriem un savu valūtu. Tā arī darbojas kā valsts visos jautājumos, atskaitot vienu: tās iedzīvotāji nevēlas dzīvot kopā. Katrai etniskajai grupai ir sava teritorija, savas politiskās partijas, savu uzņēmumi un skolas. Valstij nav viens prezidents, bet gan trīs — horvāts, serbs un musulmanis. "Mums ir trīs getto — un neviens nevar būt laimīgs, dzīvodams getto," stāsta Sarajevas Atklātās sabiedrības fonda direktors Jakobs Finči. "Vienīgā cerība bosniešiem ir samierināšanās un sadzīvošana."

Tieši šī iemesla dēļ pagājušajā nedēļā Sarajevā pulcējās gandrīz 40 valstu līderi. Stabilitātes pakta galotņu konferencē viņi solīja naudu un atbalstu ekonomiskajām un politiskajām reformām Balkānos, cerībā, ka no sašķeltā un sagrautā reģiona izdosies izveidot mierīgu multietnisku teritoriju. Iepriekšējos gados notikušajās daudzajās sanāksmēs Rietumi bija spiesti reaģēt uz asinspirti Balkānos. Pagājušajā nedēļā tie mēģināja novērst asinsizliešanas atkārtošanos. "Mūsu mērķis ir šī reģiona pilnīga integrācija Eiropā, kur robežas nevis šķir, bet gan vieno," teica Bils Klintons. "Uz aicinājumiem par ‘Lielserbiju’ vai ‘Lielalbāniju’ mūsu atbilde ir — lielāka Eiropa."

No Sarajevas raugoties, lielākā Eiropa šķiet visai tālu. Ja 1990—tajos gados Rietumeiropa veidoja savu vienotību, tad Dienvidaustrumeiropa šo desmitgadi pavadīja, graujot savējo. Kopš 1996.gada Rietumu donori ir piešķīruši vairāk nekā 5 miljardus dolāru Bosnijas atjaunotnei. No tiem jau ir iztērēti vairāk nekā 3 miljardi, un tas ir arī izjūtams: ir atjaunoti ceļi un tilti, ir atvērtas lidostas, ēkām ir iestikloti logi un uzlikti jauni jumti, iedzīvotājiem atkal ir elektrība un ūdens. Hardware ir vietā, tagad ir pienākusi kārta software . Bosnijas prezidentūra nedarbojas. Pēdējo divu gadu laikā Rietumu ieceltā amatpersona, kas uzrauga Bosnijas jaunās institūcijas — Augstākais pārstāvis Bosnijā — ir pieņēmis 30 likumus; tajā pašā laikā Bosnijas parlaments nav pieņēmis nevienu. Nodokļi ir augsti, tiesas un birokrātija — korumpēti, un banku sistēmas reforma ir uzsākta tikai tagad. McDonald’s vēlējās pārdot savus burgerus Bosnijā, taču pēc gadu ilgām sarunām ar valdību nodokļi un darbības ierobežojumi tam lika mainīt savu nodomu. "Biznesmeņi vienmēr pārkāpj kādus likumus un birokrātija ir pārāk liela," stāsta Aleksandra Štiglmaijere no Augstākā pārstāvja biroja. "Tie ir daudz nopietnāki šķēršļi investīcijām Bosnijā nekā Slobodans Miloševičs vai kari turpat kaimiņos."

Tomēr ir arī daži cerību stari. Galotņu konferences laikā visi trīs prezidenti stāstīja Bilam Klintonam par saviem plāniem kopā apceļot valsti, lai pierunātu vietējās administrācijas vadītājus uzsākt darbu pie multietniskās sadarbības projekta. Šāds projekts nebija iedomājams vēl pirms gada, kamēr vēlēšanu rezultātā netika nomainīts Bosnijas serbu stingrās līnijas prezidents. Amerikāņi uz Stabilitātes konferenci ieradās ar 700 miljoniem dolāru kabatā. No tiem 150 miljoni ir paredzēti investīciju fondiem, 200 miljonu — jaunas kredītlīnijas atvēršanai, bet 34 miljoni ir domāti aizdevumiem mazajam biznesam.

Lietderīgi iztērēta nauda var līdzēt. Pajautājiet par to iedzīvotājiem Baļvinā — vienīgajā ciemā visā Bosnijā, kur musulmaņi un serbi sadzīvo kopā. Grantsceļa galā, uz plūmēm un ābelēm apstādīta pakalna stāv vienīgā mošeja visā Bosnijas serbu pusē. Eiropiešu un amerikāņu nauda palīdzēja par jaunu uzcelt Baļvinas mājas; musulmaņi un serbi palīdz viens otram ražas novākšanas laikā. Viņu bērni kopā spēlējas un kopā mācās ciema iedzīvotāju uzceltajā skolā. Baļvinas iedzīvotāji paši īsti nesaprot, kādēļ viņi tik ļoti atšķiras no citiem: viņi dzīvo samērā izolēti, taču tieši tāpat dzīvo arī citu pilsētiņu iedzīvotāji. Otrā Pasaules kara laikā musulmaņi glāba serbus, savukārt serbi atdarīja ar to pašu saviem kaimiņiem Bosnijas konflikta laikā.

Rietumu donoru nauda ir laba lieta. Taču ar to vien var izrādīties par maz, lai pārliecinātu cilvēkus, ka ir iespējams sadzīvot. "Jūs murgojat," smiedamies saka Sarajevas iedzīvotājs Zeļko Popovičs, kad viņam tiek stāstīts par mazpilsētiņu, kurā kopā mierīgi sadzīvo serbi un musulmaņi. "Tās ir tukšas iedomas. Es to zinu, jo es taču šeit dzīvoju."

"Jūs neesat nekādi serbi," ņirgājās serbu karavīri, kuri 1995.gadā ieradās, lai evakuētu Baļvinas iedzīvotājus. "Jūs nevarat būt serbi. Jūs sadzīvojat ar musulmaņiem". Taču viņi ir serbi. Un viņi sadzīvo.

Zorans Cirjakovičs

un Karla Pauera

 

"Pēc Sarajevas"

"Financial Times"

— 99.08.02.

Sarajevas galotņu apspriedi par stabilitātes jautājumiem Dienvidaustrumeiropā nevajadzētu vērtēt pēc tās tūlītējiem sasniegumiem, kuri bija ārkārtīgi pieticīgi, bet gan pēc tās ilgtermiņa rezultātiem.

Iepriekš bija izskanējuši spēcīgi argumenti par labu viedoklim, ka šo tikšanos vajadzētu noturēt vēlāk. Tad uz galda varētu parādīties konkrēti priekšlikumi ar tiem pievienotiem finansu skaitļiem. Pagājušajā nedēļā bija ļoti maz par ko lemt.

Stabilitātes pakta īpašā koordinatora Bodo Hombaha uzdevums tagad ir pārvērst daudzos Sarajevā dzirdētos skaistos vārdus reālos darbos. Viņš rīkojas gudri, plānojot nekavējoties ķerties pie specifiskiem priekšlikumiem. Rudenī jau ir paredzēts noturēt donoru tikšanos. Līdz gada beigām vajadzētu būt gatavām detalizētām darba programmām.

Mērķis ir apbrīnas vērts: integrēt Balkānus pārējā Eiropā, veicinot mieru un labklājību, kā arī gatavojot reģionu eventuālai līdzdalībai ES un NATO. Jautājums ir tikai par to, vai šī mērķa īstenošanai būs pieejami tam nepieciešamie līdzekļi un ilgstoša apņemšanās.

Starptautiskās sabiedrības pirmais uzdevums ir sniegt drošību Bosnijai un Kosovai, vērsties pret iespējamajiem draudiem no Belgradas un aizturēt citu varbūtējo konfliktu izcelšanos — piemēram, starp karojošajām bandām Albānijā. Rietumu lielvaras arī rīkojas pareizi, apņemoties darīt visu iespējamo — izņemot vienīgi bruņotu intervenci — lai atbrīvotu reģionu no prezidenta Slobodana Miloševiča režīma, pat ja tas nozīmētu Krievijas atsvešināšanu.

Nākošo mēnešu laikā liela uzmanība tiks pievērsta donoru piešķirtajai naudai. ES nedrīkst atteikties no savas apņemšanās piešķirt lauvas tiesu līdzekļu. Taču šo apņemšanos nedrīkstētu izpildīt arī uz citu Centrālās un Austrumeiropas valstu rēķina. Šāds atbalsts nav vis labdarība, bet gan pašu eiropiešu intereses, jo attīstības izmaksu finansējums izmaksā krietni mazāk, kā karu izcīnīšana un bēgļu uzturēšana.

Pat vēl svarīgāka par palīdzību ir ekonomiskā un komerciālā politika. ES ir ātri jāsāk veicināt liberalizāciju reģionā, plaši atverot savas durvis Balkānu precēm, tajā skaitā arī lauksaimniecības produktiem. Sarajevā ASV publicēja preču sarakstu, kuras varēs importēt bez nodokļiem. ES nedrīkst pieļaut, lai tās lauksaimniecības politikas absurdi stātos ceļā līdzīgai rīcībai.

Tomēr galu galā pakta panākumi būs atkarīgi nevis no starptautiskās palīdzības, bet gan no paša reģiona vadības. Māršala plāns bija veiksmīgs tādēļ, ka Vācija un citi palīdzības saņēmēji ļoti pareizi izmantoja saņemto naudu.

Ārējā palīdzība ir būtiski svarīga, taču pati par sevi tā nevar panākt pārāk daudz. Valstīm, kuras vēlas labklājību, lielā mērā tā ir jāpanāk pašu spēkiem. Bez labklājības tām diez vai būs arī miers. Daži nākošie mēneši rādīs, vai Sarajevas galotņu tikšanās ir palīdzējusi kaut vai nedaudz tuvināt šādu domāšanu Balkānos.

 

"NATO par jauno līderi izvēlas britu"

"International

Herald Tribune"

— 99.08.05.

"Eiropai ir jādara vairāk," saka Robertsons, "tajā pat laikā saglabājot spēcīgas saiknes ar ASV"

Trešdien Ziemeļatlantijas Līguma organizācija signalizēja par savu jauno virzienu, kā savu nākošo ģenerālsekretāru apstiprinot Lielbritānijas aizsardzības ministru Džordžu Robertsonu, cilvēku, kurš ir veicinājis Eiropas sadarbību aizsardzības jomā, tajā pat laikā saglabājot ciešas saiknes ar Savienotajām Valstīm.

Robertons, kura nozīmēšana tika apstiprināta NATO vēstnieku apspriedē Briselē, pavēstīja, ka viņš ņems vērā Kosovas konflikta sniegtās mācības, mēģinot uzlabot Eiropas aizsardzības spējas un attīstīt NATO attiecības ar Krieviju.

"Pašreiz Eiropas valstis tērē aptuveni divas trešdaļas no tā, ko aizsardzībai tērē Savienotās Valstis, taču mums ne tuvu nav divu trešdaļu amerikāņu iespēju," teica Robertons. "Es domāju, ka Kosova ir likusi mums apzināties, ka mums ir jābūt vairāk gataviem uz sadarbību mūsu Eiropas lietās."

Viņš arī uzslavēja Krieviju par tās "nozīmīgo lomu", pārliecinot Dienvidslāvijas prezidentu Slobodanu Miloševiču pārtraukt konfliktu, sakot, ka tas dod "labu pamatu" NATO—Krievijas attiecību padziļināšanai.

Viņa nomināciju apsveica nacionālajās galvaspilsētās, kur Robertsons tiek uzskatīts par ideālu figūru alianses transatlantisko pamatu garantēšanai tālejošu pārmaiņu periodā.

"Viņš ir ārkārtīgi spējīgs ministrs, kurš labi kalpojis savai valdībai ne tikai Kosovas konflikta laikā, bet arī izšķirošās debatēs par NATO nākotni pirms Vašingtonas galotņu tikšanās," sacīja ASV Valsts departamenta pārstāvis Džeimss Rubins.

Kāds augsta līmeņa vācu diplomāts izteicās: "Mēs domājam, ka viņš būs ļoti labs ģenerālsekretārs, jo viņš ir ļoti cieši saistījies ar Eiropas dimensiju" aliansē.

Robertsons sacīja, ka viņš savā jaunajā postenī ienesīs "tieša runasveida, tīra veselā saprāta un nelokāmas apņemšanās panākt to, kas, manuprāt, ir pareizi, apvienojumu". Šis nozīmējums bija kārtējais apliecinājums britu premjerministra Tonija Blēra arvien prasmīgākajai spējai gūt Lielbritānijai prominentus starptautiskus posteņus. Piemēram, nesen par ES ārlietu komisāru tika nozīmēts bijušais Honkongas gubernators Kriss Patens.

"Briti ļoti labi izspēlēja savas kārtis," sacīja kāds NATO pārstāvis. "Tie neizvirzīja nevienu kandidatūru, kamēr tiem nebija skaidrs, ka tai varētu izdoties uzvarēt."

 

"Poļi tirgojas ar Eiropu"

"The Economist"

— 99.07.31./08.06.

 

Polijas parlaments nesen pieņēma likumu, kas vēl 18 gadus aizliedz ārzemniekiem iegūt savā īpašumā lauksaimnieciski apstrādājamo zemi un vēl sešus gadus — rūpniecībai paredzētās zemes platības.

Šis likums vēlreiz apstiprina, ka sarunas par Polijas iestāšanos Eiropas Savienībā būs ilgas un smagas. Polija vēl joprojām par iestāšanās laiku uzskata 2003.gadu. Kaut arī Francijas premjerministrs Lionels Žospēns nesen izteicās, ka viņš neredzot iemeslu, kādēļ Polija nevarētu iestāties minētajā laikā, tomēr lielākā daļa no ES sarunu vedējiem ir pārliecināti, ka pats agrākais reāli iespējamais iestāšanās termiņš varētu būt tikai 2005.gadā. Pamatā tas ir jautājums par tirgošanos ar piekāpšanos no abām pusēm. Jo agrāk Polija iestāsies, jo neizdevīgāki tai izrādīsies iestāšanās nosacījumi. Ja Polija nogaidīs un iestāsies vēlāk, tad ir iespējams, ka tai izdosies panākt lielākas priekšrocības.

Poļu prasība par atļauju izņēmuma kārtā vēl 18 gadus nepārdot zemi ārzemniekiem ir viena daļa no tirgošanās procesa. Polijas sarunvedis Jans Kulakovskis droši vien labi apzinās, ka Eiropas Savienība piespiedīs poļus samazināt izņēmuma situācijas garumu. Parlamenta pieņemtais likums par 18 gadiem patiesībā ir tikai sākotnējais piedāvājums. Kulakovskis arī norāda, ka ārzemnieki tomēr drīkstēs iegādāties nelielus zemes gabalus platībā līdz 1/2 hektāram jau tagad.

Katrā gadījumā sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā un ar tām saistītās diskusijas sabiedrībā neapšaubāmi kļūst spraigākas. Poļu runas par "Eiropu" ir zaudējušas daudz no agrākā romantisma un ir kļuvušas krietni vien piezemētākas. Konservatīvi noskaņotie poļi vairs nerunā par savu "Eiropas re—kristianizācijas" misiju; Polijas eirofīli arvien mazāk uzsver savas valsts "likteņa saites ar Eiropu". Tagad runa vairāk ir par praktiskajiem ekonomiskas dabas jautājumiem un par to, cik daudz Polijai izmaksās iestāšanās. Poļi kopumā, un zemnieki jo īpaši, sāk paust aizvien lielākas šaubas par iestāšanās lietderību. Pretēji tam, poļi vēl joprojām ir pozitīvi noskaņoti par iestāšanos NATO, kas notika desmit dienas pirms tam, kad Alianse sāka uzlidojumus Serbijai.

Jautājums par zemes pārdošanu ir saistīts kā ar emocijām, tā arī ar naudu. Visai strauji ir pieaugusi noliedzošā attieksme pret zemnieku saimniecību pārdošanu ārzemniekiem, īpaši vāciešiem. (Naidīgums pret vāciešiem sevišķi izpaužas valsts rietumdaļā). Varšavas Sabiedrisko attiecību institūta veiktā aptauja liecina, ka 89 procenti Polijas zemnieku neatbalsta zemes pārdošanu ārzemniekiem. Vislielāko nepatiku izrāda tie, kuriem zemes ir visvairāk.

Te lielu lomu spēlē vēsture. "Mani vecāki par šo zemi samaksāja ar savām asinīm," tāds ir visbiežāk dzirdamais zemnieku arguments. "Es to neatdošu nevienam ārzemniekam." Te nedrīkst aizmirst, ka Polija Otrā Pasaules kara laikā tika pilnīgi izpostīta. Un, kad karš beidzās, tad saskaņā ar līguma noteikumiem tās robežas vienkārši tika pārbīdītas rietumu virzienā. Senās poļu zemes austrumos kļuva par Baltkrievijas un Ukrainas sastāvdaļām, bet Polijai rietumos tika piešķirtas vācu zemes.

Tādēļ arī nav jābrīnās, ka poļi valsts rietumu daļā vēl joprojām izjūt nervozitāti attiecībā pret Vāciju. Daudzi poļi uzskata, ka pievienošanās Eiropas Savienībai būs līdzvērtīga galīga miera līguma noslēgšanai ar Vāciju, ka tā būs galīga Polijas robežu neaizskaramības atzīšana. Tomēr "ārzemnieks" likumā par zemi nav vienkāršs eifēmisms vārdam "vācietis". Poļi tāpat ir satraukušies par zemes pārdošanu draudzīgajiem skotiem vai dāņiem. Poļi apzinās, ka viņu zeme, kas visumā ir auglīga un tīra no pesticīdiem, vidēji ir desmitkārt lētāka nekā tādas pašas kvalitātes zeme Eiropas Savienībā. Tādēļ arī viņi uzskata, ka pārejas periods ir vienīgā iespēja aizkavēt, ka ārzemnieki uzpērk zemi lielos apmēros, aizvietojot mazās poļu zemnieku saimniecības ar "superfermām".

Polija norāda, ka tā nav vienīgā valsts, kas vēlas novērst zemes izpārdošanu ārzemniekiem. Īpašā protokolā, kas tika pievienots 1992.gadā noslēgtajam Māstrihtas līgumam, Dānijai tika atļauts nepārdot zemi "otras mājas iegādei" ārzemniekiem (lasi: vāciešiem, kuri vēlējās iegādāties mājas Dānijas piekrastē). Ungārija un Kipra, kuras abas ir pirmajās ES iestāšanās kandidātu rindās, arī ir pieprasījušas ilgu "pārejas periodu". »ehi, kuri, iespējams, vēl vairāk nervozē par ārzemniekiem nekā poļi, varētu pieprasīt vēl ilgāku izņēmuma stāvokli zemes pārdošanai ārzemniekiem. Starp iespējamajām ES jaunajām dalībvalstīm vienīgi Igaunija un Slovēnija ir paziņojušas, ka tām nav iebildumu pret zemes pārdošanu ārzemniekiem kaut vai tūlīt un bez jebkādiem nosacījumiem.

Nav nekāds brīnums, ka Eiropas Savienība Polijai ir atbildējusi ar pretprasību. Es apgalvo, ka Polijai patiešām kaut kas būtu jāuzsāk savos neefektīvajos un plaši subsidētajos lauksaimnieciskās ražošanu un kalnrūpniecības sektoros, kā arī būtu jāsakārto piesārņotā apkārtējā vide. ES amatpersonas ir devušas mājienu, ka Polija varētu saņemt ilgāku pārejas periodu attiecībā uz zemes pārdošanu, ja tā piekristu neļaut Polijas strādniekiem izbraukt darbā uz ES valstīm, teiksim, kādus desmit gadus.

Taču poļu sarunvežus kaitina pieņēmums, ka poļu strādnieki to vien gaida, lai varētu atstāt savu zemi. "Mēs tagad esam labākā stāvokli nekā bija Spānija vai Portugāle, iestājoties Eiropas Savienībā," stāsta kāds neapmierināts poļu ierēdnis. "Doma par poļu masveida izceļošanu ir muļķības. Daudziem no mums patiesībā patīk dzīvot savās mājās."

Kulakovskis uzskata, ka Polijas lielākais trumpis pirmsiestāšanās tirgū ir tās lielums. Pašlaik Polija ir Centrālās Eiropas ekonomiskā un politiskā ass. Polijas 40 miljoni iedzīvotāju paši par sevi ir vairāk nekā iedzīvotāji visās pārējās pirmās rindas iestāšanās kandidātvalstīs kopā. Bez Polijas Eiropas Savienība nevarēs teikt, ka tā ir plaši pavērusi vaļā durvis uz austrumiem. Taču pagaidām durvis vēl ir pievērtas.

"Raķešu pokers"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.08.03.

Pekina šajās dienās no jauna ir piedraudējusi, ka Ķīnai neesot nepieciešamas nekādas stratēģiskās raķetes, lai "pamatīgi sakautu" ar savām neatkarības tendencēm par nepakļāvīgu uzskatīto Taivānu.

Jaunās "zeme—zeme" tipa raķetes, kura, kā uzskata, varētu sasniegt mērķi 8000 kilometru attālumā, izmēģinājums Ķīnas teritorijā daudzkārt vairāk ir saistīts ar Amerikas, Japānas un Dienvidkorejas centieniem izveidot kopīgu pretraķešu aizsardzības sistēmu. Savukārt, šie plāni ir atbilde uz komunistiskās Ziemeļkorejas raķešu arsenāla palielināšanu un modernizāciju, jo šīs valsts nodomi ir vēl neparedzamāki nekā jebkurā citā Austrumāzijas valstī. Phenjanas staļinistiski noskaņotie vadītāji līdz šim gan vienmēr pēdējā brīdī ir pieklusuši un savu kareivīgo propagandu nav īstenojuši militārās akcijās. Tomēr līdz ar to viņi nav kļuvuši vairāk aprēķināmi, tādēļ arī ir izprotamas dienvidkorejiešu un japāņu bažas par Ziemeļkorejas raķešu programmu. Līdzīgā kārtā ir saprotamas arī Pekinas bažas par Vašingtonas atbalstīto Seulas un Tokijas militārās sadarbības intensifikāciju. Šī iemesla dēļ vispirms ir jāpanāk, lai nomierinātos Ziemeļkoreja. Taču to var izdarīt vienīgi Ķīna.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!