Latvijas valsts gadu pa gadam (Ar hronista un vēsturnieka skatu)

Latvija: 1989–1998

Tā tas bija, tā notika

Nobeigums. Sākums “LV”, Nr.162., 17.10.2008.

Tikpat pēkšņi un nejauši bija veidojusies Latvijas jaunā varas elite.

Tās sākotnējie plāni kļūt par ne pārāk ietekmīgu PSRS reģiona nomenklatūras sastāvdaļu izrādījās daudzkārt pārsniegti, izpaliekot nepieciešamajai savstarpējās konkurences cīņai. Taču, kā pienākas augstos amatos strauji nonākušiem latviešiem, jaunieceltās augstākās aprindas neizrādīja ne mazākās šaubas par savu atbilstību un kompetenci līdz brīdim, kad tas tika pārbaudīts praksē. Tāpat kā visur citur Austrumeiropā, par jaunās valsts neoficiālo pārvaldē lietojamo ideoloģiju kļuva antimarksisms. Šis salīdzinoši vienkāršais uzskatu kopums paredzēja, ka viss, kas saistās ar PSRS un komunisma mantojumu, ir neglābjami slikts, un viss, kas nāk no Rietumiem, ir nevainojams. Tādēļ, lai pārvarētu pagātnes mantojumu un iedibinātu tirgus ekonomiku, ir jārīkojas tieši otrādi, nekā to darīja padomju laikos, – nekavējoties jānodod privātās rokās valsts uzņēmumi un kolhozi un jāpieņem, ka jebkurš privātuzņēmējs rīkosies ar iegūto mantu pēc labākās sirdsapziņas. Nedaudzās saprāta balsis no ārzemju latviešiem netika uzklausītas, un latvju zeme pilnā sparā devās pretī dižākajiem mērnieku laikiem tās vēsturē.

Atbilstoši vēl vienai Latvijas partiju tradīcijai Tautas frontes frakcija vispirms šķēlās jau 12.septembrī un krietni pamatīgāk novembra vidū. Pēc neatkarības atgūšanas Tautas frontes pārstāvjiem kļuva pagrūti atrast kopīgus mērķus starp viņu dažādajiem nākotnes redzējumiem, ja neskaita īpaši dzīvespriecīgas dejas pirmā neatkarības jaungada sarīkojumā, ko televīzijā redzēja visa pārsteigtā Latvija. 1992.gads kļuva par bada gadu ar nepārtraukti augošām cenām, sagrauto tirdzniecības sistēmu, kas ne īpaši veiksmīgi sāka pāriet privātās rokās, un nedrošību katrā darbavietā. Latvijas iedzīvotāji sāka neatkarības gadus ar ienākumiem, kas, pārrēķināti ārzemju valūtā, nostādīja to Haiti vai kādas citas pasaules nabadzīgākās valsts līmenī. Ja nebūtu nabadzības, kas liedza iespēju nopirkt pat vienu banānu vai limonādes pudeli, 1992.gads varētu likties pat komisks. Ārlietu ministrs Jānis Jurkāns atzina Taivānu un sanaidoja mūs ar Ķīnu, Krievijas armija uz laiku okupēja Dobeli, un Latvijā ieradās īpaši atpalikušām valstīm domātais ASV miera korpuss, lai glābtu mūs no angļu valodas nezināšanas. Turklāt Latvija uz brīdi kļuva par ievērojamu krāsaino metālu eksportētāju. Visā šai juceklī Latvijas rubļa ieviešana izpelnījās tikai īslaicīgu uzmanību.

1993.gads iegāja vēsturē ar lata ieviešanu un 5.Saeimas vēlēšanām – pirmajām atjaunotās neatkarības gados. Atkal atkārtojās Latvijas 20.gadu politiskās dzīves prakse, ka latviešu “labākajām famīlijām” vajadzīga viena spēcīga partija, kas kārto šajās aprindās aktuālos jautājumus. Savukārt citi aktīvi, bet ne tik cienījami ļaudis atbalstīja nedaudz mazākas partijas, kas slēdza kompromisa vienošanos ar lielāko. Par lielo partiju šoreiz kļuva bijušās nomenklatūras un antikomunistisko emigrantu apvienība “Latvijas ceļš”, turklāt pēdējiem šīs politiskās laulības izrādījās mazāk veiksmīgas nekā pirmajiem, jo ātri vien noskaidrojās, ka Latvijas klimats ne vienmēr ir tīkams ļaudīm bez dziļām saknēm tēvu zemē. Otrās lielpartijas lomā šoreiz nonāca LNNK.

1993.gada jūlijā Saeima ievēlēja prezidentu Gunti Ulmani un izteica uzticību Valda Birkava sastādītajam kabinetam.

Neskatoties uz visiem labajiem nodomiem, ļaudis, kas bija uzņēmušies Latvijas valsts vadību, drīz vien nonāca nepārvaramas problēmas priekšā.

Latvijas ļaudīm nebija ne mazākās legālās saimnieciskās darbības pieredzes un gatavības uzņemties tirgus ekonomikas risku. Cilvēki ar komerciālo pieredzi bija guvuši to padomju režīma apstākļos, kad blats zināmās aprindās deva garantētu peļņu par gandrīz jebkuru rūpalu. Neskatoties uz valsts iekārtas maiņu, Latvijas komersanti joprojām uzvedās kā nelikumīgi spekulanti un turpināja ieviest biznesā kriminogēno morāli. Ievērojamu ienākumu gūšanai šādos apstākļos bija divas iespējas – izmantojot tirgus un likuma nepilnības, dārgi pārdot mazvērtīgu preci vai iegūt noguldītāju naudu līdz ar tās neizbēgamu faktisku piesavināšanos; vai arī, izmantojot privatizācijas procesa nepilnības, par velti iegūt materiālas vērtības, ko pārdot tālāk. Jebkuras valsts vadošajām aprindām šāda prakse dod dažus patīkamus gadus, kam seko niecīgs blakusefekts tautas uzticības un patriotisma zuduma formā. Pārticību gaidošajiem cilvēkiem par izbrīnu Latviju satricināja divas finanšu zemestrīces – 1993.gada novembrī un decembrī, kad izputēja dažas sīkākas noguldījumu firmas, un 1995.gada pavasarī, kad citu kredītiestāžu vidū bankrotēja “Banka Baltija”.

Šo notikumu iespaidā Latvijas ļaudis uzzināja, ka divi izcilākie 90.gadu valsts sabiedriskie darbinieki ir uzņēmēji Ivans Haritonovs un Aleksandrs Lavents. Lai ievērotu viņu intereses, mainījās likumu piemērošanas kārtība, visas politiskās partijas mobilizēja spēkus to aizstāvībai un tika veikti atklājumi, kas tikai ārstu kautrības dēļ nedeva mūsu zemei Nobela prēmiju medicīnā. Acīmredzami tikai šo cilvēku pieticība neļāva viņiem uzņemties valsts politisko vadību, taču savu vietu vēsturē viņi jau ir ieguvuši.

1994.gadā kļuva manāmas pirmās stabilizācijas pazīmes – Latviju pameta Krievijas karaspēks un sākās sertifikātu ēra. Līdz dzīvokļu privatizācijas sākumam vēl bija jāgaida vairāki gadi. 1995.gada Saeimas vēlēšanas notika kā aizejošo mērnieku laiku kulminācija. Neviens nevarēja paredzēt, ka brāļi Kaudzītes izrādījušies pareģi ne tikai Piebalgas, bet arī Latvijas mērogā un Švauksts dibinās partiju, Oļiņiete noteiks parlamentāro procesu, bet Pietuka Krustiņš bīdīs politikas klintis, līdz galu galā kāds negaidīts Prātnieks ne tikai piepildīs savu šķūni, bet arī pārvaldīs pagastu vārdā Latvija.

Starp 1995. un 1998.gadu iedzīvotāju interese par sabiedrisko dzīvi mazinājās. Ikdiena nebija viegla, bet jau pierasta. Politiskā dzīve pēc populistu ievēlēšanas, neparasti biežas deputātu “staigāšanas” starp partijām un vairāku valdību maiņām kļuva stipri vienmuļa. Notiekošais valstī tautai netika izskaidrots, un atlika vien brīnīties, kas dzen naidā latviešus un lietuviešus nezināmu naftas atradņu dēļ, kā tiek organizēta 1997.gadā sāktā lielo uzņēmumu privatizācija un kāpēc augsts amats “Latvenergo” nozīmē risku mirt no lapsenes kodiena. Neskaidrību nogurdināti, latvieši devās uz 1998.gada Saeimas vēlēšanām ar krietni skaidrākiem nodomiem un pārliecību. Tas, kas notika tālāk, vairs nav vēsture, bet mūsu pašu tagadne.

Juris Pavlovičs,

Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta asistents

Izmantotie avoti un literatūra

Latvijas valsts atjaunošana 1986–1993. – Rīga, 1998.

Strods H. Latvijas lauksaimniecības vēsture. – Rīga, 1992.

Latvijas PSR strādnieku šķira 1940–1980. – Rīga, 1985.

Rīga sociālisma laikmetā 1917–1975. – Rīga, 1980.

Latvija–PSRS karabāze 1939–1998. – Rīga, 2006.

Latvijas vēsture 20.gadsimts. – Rīga, 2005.

Latvija 1985.–1996.gadā. Notikumu hronika. – Rīga, 1996.

Latvijas PSR (no 1991.gada 4.maija – Latvijas Republikas) Augstākās Padomes priekšsēdētājs (1988–1993) un augstākā amatpersona valstī Anatolijs Gorbunovs, pēc valsts neatkarības atgūšanas pieņemot akreditācijas vēstules no pirmā ārvalsts – Dānijas – vēstnieka Otto Borha 1991.gada 27.augustā; Latvijas Republikas Ministru prezidents (03.08.1993.–19.09.1994.) Valdis Birkavs, 1993.gada 29.septembrī tiekoties ar Somijas premjerministru Esko Ako
Latvijas iedzīvotāji 1992.gada 20.janvārī pie Ministru kabineta (toreiz – Ministru padomes) nama, pieprasot izvest Krievijas armijas daļas no Latvijas; saskaņā ar Latvijas un Krievijas valdību vienošanos Krievijas armijas Bolderājā dislocētās daļas 1992.gada 19.martā pirmās sāk atstāt Latvijas teritoriju Foto: Boriss Koļesņikovs