Par "Berklava laiku" ekonomikas zinātnē un manā dzīvē

Prof. emeritus Benjamiņš Treijs  — savam skolniekam Oļģertam Krastiņam un "Latvijas Vēstnesim"

Piecdesmito gadu beigas Latvijas vēsturē mēdz raksturot kā "Berklava laiku". To un tam sekojošās reakcijas galvenos notikumus plaši aprakstījis pats Eduards Berklavs savā grāmatā "Zināt un neaizmirst", 1998.

Tālaika politiskie un saimnieciskie notikumi ietekmēja arī Latvijas zinātni. Lielās līnijās to raksturo Jānis Stradiņš savā enciklopēdiskajā darbā "Latvijas Zinātņu akadēmija: izcelsme, vēsture, pārvērtības", 1998.

Nacionāldemokrātijas jeb, kā tolaik teiktu, nacionālkomunisma, vēsmas vistiešāk skāra ekonomikas zinātni, LPSR Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūtu. Kā Berklava un pēcberklava laiku pārdzīvoja tālaika institūta zinātnieki?

— Berklava krišanas laikā jūs bijāt Ekonomikas institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā, otrā persona institūtā. Kas un kādos apstākļos jūs izvirzīja šajā amatā?

— Līdz 1958.gadam strādāju Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultātē, lasīju kursu par Padomju savienības finansēm. Biju pabeidzis grāmatu par pašizmaksas aprēķināšanu kolhozos. Fakultātē lekcijas sāka lasīt tā laika Ekonomikas institūta direktors Pauls Dzērve. Viņš bija izlasījis manu grāmatu un uzaicināja strādāt Ekonomikas institūtā par sektora vadītāju. Ar 1998.gada 16.janvāri Ekonomikas institūts kļuva par manu pamatdarba vietu. Nepilnu gadu nostrādāju šajā amatā, tad P. Dzērve uzaicināja mani par savu vietnieku zinātniskā darbā (1958.gada 2.oktobrī).

— Kādi bija galvenie pētījumu virzieni?

— Centrālā tēma bija republikas tautsaimniecības attīstības koncepcija, galvenokārt par rūpniecību. To vadīja pats Pauls Dzērve. Man ir saglabājies viens šīs koncepcijas hektografēts izdevums ar piezīmēm uz malām uz 15 lappusēm, kuru apstiprināja ZA Ekonomikas institūta Zinātniskā padome 1959. gada 8.jūnija sēdē. (Tas tiek publicēts zemāk — Red. )

Nepretendējot uz šī īsā, bet reizē arī ļoti saturīgā dokumenta pilnīgu izklāstu, es gribētu apgalvot, ka Paulam Dzērvem koncepcijas galvenā prasība bija — lai Latvijas tautsaimniecības attīstības perspektīvas atbilstu tēzei "Nevis cilvēks ražošanai, bet gan ražošana cilvēkam" (4.lpp.). Koncepcija nav pārmērīgi radikāla. Pauls Dzērve aizrāda, ka, nosakot Latvijas Republikas attīstības perspektīvas, "ir jāņem vērā, ka ikvienas republikas tautsaimniecībai ir jābūt Padomju savienības tautsaimniecības kompleksa sastāvdaļai (5.lpp.). Tajā pašā laikā tautsaimniecības attīstībai jābalstās uz republikā esošo ražošanas jaudu un darba resursu izmantošanu, pēc iespējas izvairoties no ievesta darbaspēka un dārgo izejvielu izmantošanas" (7.lpp.).

Tādā kārtā P. Dzērvem bija svešas republikas saimniecības norobežošanas tendences un tās izolācija no PSRS, ko viņam galvenokārt pārmeta, pierakstot buržuāzisko nacionālismu. Tieši šajās tēzēs A. Pelše un viņa pakalpiņi saskatīja P. Dzērves "nāves grēku", apgalvodami, ka viņš bijis pret darbaspēka ieplūdumu no citām republikām, kuras sekas mēs vēl šobaltdien izjūtam.

— Ciktāl izdevās izstrādāt šo koncepciju?

— Koncepcija paredzēja izstrādāt tai atbilstošas materiālu un darba spēka bilances 1958., 1965. un 1973. gadam. Tas bija paredzēts ZA Ekonomikas institūta plānos. To izdarīt P.Dzērve kopā ar Latvijas PSR Valsts plāna komiteju nepaguva, jo Latvijas KP CK viņu atbrīvoja no direktora darba. Un pagāja tikai nepilns gads, un P.Dzērve 1961.gada 16. decembrī aizgāja bojā traģiskā autokatastrofā, kuras cēloņi līdz šai dienai nav noskaidroti.

Atceroties šodien P.Dzērves paveikto, es nevaru necitēt viņa drauga E.Berklava vārdus: "Pauls Dzērve zinātnes laukā bija kā spīdošs meteors pie daudzzvaigžņu debesīm, kas uzliesmoja un kuru nodzēsa" (J.Stradiņš. Latvijas Zinātņu akadēmija: izcelsme, vēsture, pārvērtības. R., 1998.g. 228.lpp).

— Kā jūs šodien vērtētu P.Dzērvi un viņa darbību?

— Pārlūkojot gadu gaismā savu mūžu, esmu nācis pie atziņas, ka tie nedaudzie gadi, kurus esmu pavadījis zinātniskajā saskarsmē ar P.Dzērvi, ir atstājuši neizdzēšamu iespaidu manā atmiņā un šie iespaidi galu galā rezultējušies manā turpmākajā zinātniskajā darbā. Prātā atsvaidzinot savu doktora disertāciju "Latvijas PSR lauksaimniecības ražošanas attīstības specializācijas un izvietojuma galveno virzienu prognozes", redzu, ka daudzas idejas, ko īstenojām pēc vairākiem gadiem, sasaucas ar mūsu agrāk izstrādātās koncepcijas pamatnostādnēm. Tā abos darbos pētījuma objekts ir Latvija, tikai manā doktordisertācijā tas sašaurināts līdz Latvijas lauksaimniecībai. Arī pētījuma metode sasaucas — tā ir ražošanas apjoma prognozēšana uz noteiktu laika posmu. Lauksaimniecības ražošanas prognoze arī sakrīt gan vienā, gan otrā darbā, jo atbalsta punkts ir republikas iedzīvotāji un to vajadzības. Šo vajadzību apjoms abos gadījumos tika aprēķināts, pamatojoties uz zinātniski pamatotām patēriņa normām. Bez šaubām, bija pagājuši daudzi gadi, ekonomikas zinātne varēja pētījumu pilnveidot, izmantojot ekonomiski — matemātiskās metodes.

— Kas notika Ekonomikas institūtā pēc P.Dzērves atstādināšanas?

— Protams, pirmie gadi pēc P.Dzērves atstādināšanas un nāves Ekonomikas institūtā izraisīja apsīkumu —gavilēja P.Dzērves pretinieki (J.Bumbiers, A.Motrovs. M.Bagrats u.c.). Pārējo darbs bija nonācis zināmā stagnācijā.

Kas attiecas uz J.Bumbieru, tas bija pretpols P.Dzērvem. Lielos draugos ar A.Pelši. Savā darbībā bija brīvo ekonomisko domu nīdējs. Viņš bija ZA korespondētājloceklis, saņēma savu korespondētājlocekļa naudu. Un visādi karoja pret ekonomistiem — brīvdomātājiem. Vienu laiku viņa uzbrukumu objekts bija Georga Libermaņa grāmata "Jaunlatvieši", kas nav zaudējusi savu nozīmi arī šodien.

— Kā Dzērves laikā izpaudās sakari ar Zinātņu akadēmijas vadību, prezidiju, nodaļām, akadēmiķiem?

— Dzērves laikā pārbraucām uz augstceltni, cik atceros, apakšējā stāvā, lielajā zālē. Pārējie institūti vēl nemaz nebija augstcelnē. Tādēļ sevišķi kontakti neizveidojās. Akadēmijas vadību vairāk jutām tad, kad mūs sāka kritizēt un sodīt.

— Kā notika Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekļu izvirzīšana? Par akadēmiķiem nerunāsim, to ekonomistiem nebija. Par to pirmo pakāpi.

— No Ekonomikas institūta zinātniskās padomes nekādas rekomendācijas neprasīja. Izvirzīšana notika partijas augšā, Centrālkomitejā. Kad par Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku nāca E.Berklavs, viņš izvirzīja P.Dzērves kandidatūru. Mums par lielu prieku, protams. Kļuva vieglāk strādāt, bet vajadzēja strādāt arī vairāk. Tomēr nekas sevišķi no tā nemainījās. Nekādu konkursu uz akadēmijas locekļu vietām nebija. Tā bija partijas prerogatīva.

— Varbūt pastāstiet vēl plašāk par sāpīgāko posmu: kā sākās jūsu kritizēšana un sodīšana?

— Tas sākās republikas partijas un valdības augstākajos ešelonos. Protams, ar Maskavas atbalstu, varbūt pēc viņu iniciatīvas. Kad "soģi" nonāca līdz ekonomikas zinātnei, vispirms tika bargi kritizēta P.Dzērves koncepcija par republikas saimniecisko patstāvību un lauksaimniecības attīstību.

Mūsu zinātniskā darba pārbaudi vispirms uzdeva Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas politekonomijas katedras vadītājam Pēterim Allenam. Tas nekā slikta neatrada, un šāds rezultāts neapmierināja Centrālkomitejas vadību. Tad ieradās pārbaudītāji no Maskavas, un tie atzina, ka Ekonomikas institūtā ir ieperinājušies buržuāziskie nacionālisti, kas ir pret rūpniecības attīstību republikā. Tika sasauktas partijas sapulces un arī CK plēnumi, kur mūs nosodīja par buržuāzisko nacionālismu un labējo oportūnismu. Tad P.Dzērvi atbrīvoja no Ekonomikas institūta direktora pienākumiem un noņēma ZA korespondētājlocekļa nosaukumu. Mani atbrīvoja no direktora vietnieka amata.

— Vai par gaidāmo sodīšanu zinājāt iepriekš un vai bija kāda iespēja dot paskaidrojumus un aizstāvēties?

— Tādu iespēju praktiski nebija. Aizstāvēšanās varēja vienīgi pasliktināt stāvokli. Gaidīja ne paskaidrojumus, bet "grēku" nožēlošanu. Atteikšanās no saviem uzskatiem varēja mīkstināt sodu. Tam, kurš bija gatavs to darīt.

Savu iespēju robežās mūsu stāvokli centās uzlabot tālaika lauksaimniecības ministrs A.Ņikonovs. Atceros, vienu dienu viņš izsauca mani uz ministriju un parādīja man Cekas biroja lēmuma projektu. Tas bija hektografēts, lieliem burtiem nodrukāts. Izlasīju, un A.Ņikonovs to paņēma atpakaļ. Teica, ka vairs neko nevarēšot izdarīt manā labā. Ņemšot nost no darba. Tā zaudēju direktora vietnieka posteni. Tomēr man atšķirībā no P.Dzērves atļāva turpināt zinātnisko darbu, paturot darbā par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku. Kādus gadus stabilas tēmas nebija. Vajadzēja nodarboties ar sevis pāraudzināšanu. Tad pievērsos matemātisko metožu lietošanai lauksaimniecībā un atguvu nākamo elpu. Bet tas jau cits stāsts.

— Vai A.Ņikonovs ar jums runāja, varbūt brīdināja jau iepriekš?

— Pavērsiens politikā pašam A.Ņikonovam sagādāja vilšanos. Kādus trīs mēnešus pirms tam ar viņu bija saruna, ka jāpaplašina darbs lauksaimniecības pētīšanā. Viņš domāja izveidot speciālu lauksaimniecības ekonomikas institūtu. Notikumi pavērsās viņam un mums nevēlamā virzienā. Drīz pēc E.Berklava un P.Dzērves sodīšanas partijas vadība vērsās arī pret A.Ņikonovu. Viņu vispirms izslēdza no CK biroja sastāva, tad atbrīvoja arī no lauksaimniecības ministra pienākumiem. Taču A.Ņikonovs nepadevās. Viņš uzrakstīja zinātņu kandidāta disertāciju, to aizstāvēja Maskavā un atrada darbu Stavropoles lauksaimniecības institūtā. Tur ļoti veiksmīgi strādāja un aizstāvēja zinātņu doktora disertāciju. A.Ņikonova tālākā dzīvesgaita ir žilbinoša. No padzīta ministra viņš kļuva par Vissavienības Lauksaimniecības zinātņu akadēmijas prezidentu un vispāratzītu autoritāti lauksaimniecības jautājumos.

Tā bija Latvijas un īpaši Latvijas lauksaimniecības liela nelaime, ka tika satriekti P.Dzērve un A.Ņikonovs, un otram bija jāatstāj Latvija. Dabiski, notikušais nekādi nebija saistīts ar nacionālismu. Tas bija daudz plašāks process par varu un Latvijas sapludināšanu ar pārējiem apgabaliem. Es nebiju vienīgais cietušais, cieta visa Latvija, tās zinātne un tautsaimniecība.

— Arī par publicēšanās iespējām tajos laikos ir izteiktas dažādas domas.

— Tāpat kā tagad — bija Zinātņu akadēmijas izdevniecība, "Zinātņu Akadēmijas Vēstis". Mūsu darbus par lauksaimniecību parasti izdeva Lauksaimniecības ministrija. Tā strādāja operatīvāk, un bijām tuvāk saviem lasītājiem.

Par lauksaimniecību varēja drukāties "Padomju Latvijas Komunistā". Tur iespiedu rakstus, par kuriem Maskavas komisija vēlāk mani kritizēja. Piemēram, par mašīnu traktoru stacijām (MTS). Ieteicu, ka lauksaimniecības tehnikai ir jābūt pašos lauksaimniecības uzņēmumos. Vēlāk man pārmeta, ka esot uzstājies pret MTS.

Kad mani noņēma no darba, bija blakus lēmums kādu laiku nepublicēt rakstus ar manu vārdu. Ja gribēja rakstīt, tad anonīmi vai ar pseidonīmu.

— Kāda toreiz bija profesionālo zinātnieku sadarbība ar augstskolām? Tagad visi strādājam divās un pat trīs vietās. Vai arī toreiz to atļāva?

— Visu laiku līdztekus darbam Ekonomikas institūtā strādāju arī LVU Ekonomikas fakultātē. Pusslodzē. Kad atbrīvoja no direktora vietnieka posteņa par labējo oportūnismu, LVU rektors Jānis Jurgens izsauca pie sevis un lika uzrakstīt iesniegumu par aiziešanu no darba.

Šī saruna bija interesanta. Viņš sarunā iepina krievu teicienus. Tad, projām iedams, es uzdrošinājos viņam pateikt paldies par doto darbu un arī nenoturējos no krievu teiciena: "<skf ,tp hfljcnb k/,jdm> hfpkerf ,eltn ,tp gtxfkb". (Bez prieka bija mīlestība, būs šķiršanās bez sāpēm). Tā es šķīros no Universitātes. Bet no Zinātnes un Augstskolas es nešķīros. Nāca citi darbi, citas darbavietas. Lielākie veikumi vēl bija priekšā.

— Visas krīzes kādreiz beidzas. Pat ja tam vajadzīgi gadu desmiti. Kā Ekonomikas institūts atguva spēkus un autoritāti?

— Zinātnē ienāca jauna aktīva paaudze: P.Guļāns, K.Cipe, G.Libermanis, A.Kalniņš, O.Krastiņš, P.Eglīte, A.Cīce, A.Sproģis, B.Mežgailis, I.Vītola, L.Strausmane, Z.Maršavs, E.Grinovskis, B.Rivža u.c.

Svarīgs, zinātnisko darbu veicinošs faktors, kas ievadīja jaunu posmu zinātniskajā darbā, bija modernās skaitļošanas tehnikas un ekonomiski matemātisko metožu, konkrēti — lineārās programmēšanas, ieviešana plānošanā un analīzē.

— Nobeidzot sarunu, gribētos vēl, profesor, jautāt: kādas ir jūsu domas par šodienas stāvokli republikas lauksaimniecībā. Zinu, ka vienmēr par to domājat.

— Lauksaimniecības stāvoklis neapšaubāmi ir ļoti smags. Domāju, ka to lielā mērā varētu atvieglot lauksaimniecības uzņēmumu ražošanas un pārstrādes kooperācija ar atbilstošu valsts atbalstu...

Tā nu iznāk, ka es tagad savos uzskatos un domās atgriežos pēc būtības pie tiem priekšlikumiem, kurus es kā students pirms 65 gadiem izteicu savā LU godalgotā studenta darbā "Kooperācijas nozīme ražotājspēku attīstībā". Bet tā nu tas ir. Un tādējādi jāatzīst, ka manas zinātniskās dzīves loks ir noslēdzies.

Šajā mēnesī uz 85 mūža gadiem atskatās viens no vecākajiem Latvijas tautsaimniekiem — Benjamiņš Treijs. Viņš dzimis 1914.gada 16.augustā Krievijā, Samāras guberņā, kur tēvs strādāja par mērnieku, realizējot Stolipina reformu. Bet 1922. gadā ģimene atgriezās Latvijā tēva dzimtajās mājās Tirzas pagastā.

Pamatizglītību B.Treijs iegūst laukos, 1931.gadā beidzot Cesvaines ģimnāziju. Tajā pat gadā viņš iestājas LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. Studijas nobeidzot, 1937.gadā B.Treijs iegūst ekonomikas maģistra grādu.

Jau studiju gados topošais zinātnieks pievērsās pētniecībai, iegūstot balvas studentu zinātnisko darbu konkursos. Tādēļ pēc studiju beigšanas viņu kā Morberga stipendiātu atstāj finansu katedrā gatavoties tālākam zinātniskam un pedagoģiskam ceļam.

Taču drīz zinātnisko izaugsmi pārtrauc karš. 1940.gadā B.Treiju vēl paspēj ievēlēt par docenta v.i., bet jau 1941.gadā vācu policija apcietina, apvainojot par piedalīšanos antihitleriskā kustībā. Pēc Rīgas Centrālcietumā pavadītiem septiņiem mēnešiem izdodas dabūt grāmatveža darbu Bolderājas kuģu būvētavā.

Līdz ar to darbu Latvijas Universitātē B.Treijs atsāk tikai 1944.gada 16.oktobrī kā docents, un samērā drīz viņu ieceļ par finansu katedras vadītāju un dekāna vietnieku.

1958.gadā LZA Ekonomikas institūta direktors Pauls Dzērve organizē zinātnieku grupu Latvijas tautsaimniecības attīstības koncepcijas izstrādei. Šajā grupā uzaicina arī B.Treiju. Nu viņa pamatdarba vieta kļūst Ekonomikas institūts. Nepilnu gadu B.Treijs vada Lauksaimniecības ekonomikas sektoru, bet 2.oktobrī viņu apstiprina par direktora vietnieku zinātniskajā darbā.

Taču atkal tālāko izaugsmi pārtrauc politiski notikumi. 1959.gadā LKP CK birojs Ekonomikas institūta izstrādāto koncepciju nosoda kā buržuāziskā nacionālisma un labējā oportunisma izpausmi. Seko vēsturē zināmais 1959.gada CK jūlija plēnums, kura rezultātā P.Dzērvi un B.Treiju atbrīvo no darba. P. Dzērvem no zinātniskā darba jāaiziet pavisam. Par B.Treiju, kurš tolaik nav PSKP biedrs, atļauj lemt ZA vadībai, un viņam atļauj turpināt darbu Lauksaimniecības ekonomikas sektorā par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku. Tomēr neoficiālais aizliegums atklāti publicēties presē paliek spēkā gandrīz 10 gadus. Vienlaikus ar darbu akadēmijā līdz 1959.gadam B.Treijs turpināja lasīt lekcijas LVU Ekonomikas fakultātē. Pēc minētajiem partijas lēmumiem arī no šī darba vajadzēja aiziet.

Nākamo elpu neatlaidīgais zinātnieks gūst 1971.gadā, kad aizstāv doktora disertāciju par tēmu "Latvijas PSR lauksaimnieciskās ražošanas attīstības, specializācijas un izvietojuma galveno virzienu prognozes". Vienlaikus viņš organizē tematisku grupu, kas pētī ekonomiski matemātisko metožu izmantošanu lauksaimnieciskās ražošanas plānošanā. Šis darbs samērā drīz gūst oficiālu atzinību — LPSR Valsts prēmiju (kopā ar līdzautoriem). Tālāk jau seko samērā strauja vairs netraucēta izaugsme.

Tā 1974.gadā B.Treiju ievēlē par Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas profesoru, uzticot lasīt kursu "Lauksaimniecības uzņēmumu saimnieciskās darbības analīze, izmantojot ekonomiski matemātiskās metodes". 1984.gadā viņam piešķir Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka nosaukumu. Un darbs un panākumi turpinās arī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Disertācijas nostrifikācijas rezultātā 1992.gadā B.Treijs iegūst habilitētā ekonomikas doktora grādu, 1990.gadā viņu ievēlē par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli, bet 1994.gadā — par Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas goda locekli, 1994.gadā — par LLU emeritēto profesoru.

Profesors B.Treijs ir bagātīgi dalījies pieredzē ar topošajiem zinātniekiem. Viņa vadībā izstrādātas un aizstāvētas 15 zinātņu kandidāta (tagad — doktora) un 3 doktora (tagad — habilitētā doktora) disertācijas. Paša zinātniskie darbi aptver 70 iespiedloksnes, t.sk. 5 monogrāfijas.

Par sava zinātniskā darba kulmināciju profesors uzskata sešdesmitos un septiņdesmitos gadus, kad visās PSRS republikās strauji izvērsās pētījumi matemātiskā ekonomikā un modelēšanā. Viens no virziena pamatlicējiem bija Nobela prēmijas laureāts L.Kantorovičs. B.Treijam bija visciešākie kontakti ar šī virziena redzamākajiem pārstāvjiem Maskavā, Leņingradā, Kijevā, Tallinā, Tartu, Kišiņevā, Taškentā u.c. Grūti saskaitāmas konferences, semināri, disertāciju aizstāvēšanas...

Liels palīgs profesora dzīvē un zinātniskā darbā kopš 1964. gada ir viņa dzīvesbiedre Valērija Hrščanoviča — ekonomiste un redaktore, ekonomikas zinātņu kandidāte, docente, bij. LLA katedras vadītāja. V.Hrščanoviča kļuva B.Treija dzīvesbiedre pēc pirmās sievas Agneses nāves.

Bet tad — 1995.gada sākumā pēkšņa un smaga slimība liek pārtraukt iesāktos darbus. Jāsāk pensionāra un invalīda dzīve. Ņemot vērā profesora sarežģīto un panākumiem bagāto dzīvi, 1996.gada 11.aprīlī viņam kā vienam no pirmajiem desmit Latvijas zinātniekiem piešķir Valsts emeritētā zinātnieka nosaukumu.

Neraugoties uz lielo gadu kalnu un slimības sekām, sirmais profesors vērīgi seko notikumiem Latvijas tautsaimniecībā, īpaši lauksaimniecībā. Ar pildspalvu strādāt grūtāk, bet palīdz mikrofons. Top intervijas gan par pagātni, gan aktuālām problēmām, plašāki atmiņu pieraksti. Daudzie profesora studenti, aspiranti, darbabiedri atceras un apmeklē jubilāru. Raisās sarunas, rodas idejas un nodomi, kas tālāk aizceļo uz Latvijas augstskolām un institūtiem. Lai tiem auglīga zeme!

Statistika apgalvo, ka pašreiz Latvijā vīrieša paredzamais mūža ilgums ir 64 gadi. Ja tie pārdzīvoti, var būt drošs, ka esi ilgdzīvotājs. Tad var cerēt sasniegt arī simtu.

Lai jubilāram daudz radošu domu, ideju, ierosmju un ieteikumu turpmākos gados un daudz sekotāju, kas tās pieraksta un īsteno!