Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Daidžests. Citu rakstītais. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 10.08.1999., Nr. 251/252 (1711/1712) https://vestnesis.lv/ta/id/18288

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Amatu konkursi

Vēl šajā numurā

10.08.1999., Nr. 251/252 (1711/1712)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Pasaules vēstnesis Nr. 53 (53)

Daidžests. Citu rakstītais

"Vienmēr kāds cits lemj par mūsu govīm"

"Frankfurter

Rundschau"

— 99.08.06.

Igaunijas zemnieki ar lielu skepsi raugās uz šķietamo Eiropas Savienības svētību.

(..) Igaunijas valdība un parlaments sēž Domkalnā Tallinā, un nav neviena frakcija, kas iestājai ES nepiešķirtu augstāko prioritāti. Taču igauņu šaubas ir kļuvušas lielākas un skeptiķu skaits ir palielinājies. "Entuziasms ir pazudis," saka sociāldemokrātu vadītājs Andreass Tārands. "Mums ES ir nepieciešama drošībai," uzsver Valve Kirsipū no liberālās Reformu partijas, tomēr bailes no Krievijas, ņemot vērā lielā kaimiņa vājumu, vairs nav tik lielas kā pirms dažiem gadiem. Tā domā cilvēki, taču viņi zina pārāk maz, lai pieņemtu lēmumu par iestāšanos.

Līdz referendumam par ES, "no kā mēs nevaram izvairīties", paies vēl "četri, pieci gadi", domā Tārands. Līdz tam laikam ir jāveic izskaidrošana. "Ir jābūt sarakstam, kur skaidri ir uzskaitītas visas priekšrocības un trūkumi," saka Eduards Soo (Lepiku ciema zemnieks - tulk.) un jau ir pieņēmis lēmumu. "Es balsošu pret." Taču, viņš piebilst, ka "tas neko nepalīdzēs. Politiķi mūs dzen uz ES". Un turpina: "Mūsējie nespēj būt patstāvīgi. Vispirms viņiem to, kas ir jādara, teica vācieši, tad krievi, bet tagad Brisele."

Mēs tikko kā vienu savienību atstājām, tad kāpēc gan mums ir jāsteidzas uz nākošo? Tas Igaunijā ir viens no visvairāk izmantotajiem argumentiem. Tas sadusmo Tārandu: "It kā eksistētu paralēles starp piespiedu iekļaušanu Padomju Savienībā un brīvprātīgu pievienošanos demokrātisku valstu savienībai!" Taču Eduardam Soo, zemniekam no Lepiku ciema, runa nav par demokrātiju, bet par viņa govīm. "Agrāk kolhozā drīkstēja turēt tikai vienu govi. Un tagad manas piena kvotas noteiks ES. Kāpēc gan vienmēr kādam citam ir jāpieņem lēmums par manām govīm?"

(..) Zemes reformu laikā agrākie īpašnieki saņēma atpakaļ zemi. Līdz ar to diezgan lielas zemes platības nonāca pilsētnieku rokās, kuri neko negrib zināt par zemes apsaimniekošanu. Viņi ceļ vasaras mājiņas, kamēr bijušie kolhozu strādnieki palika tukšām rokām. Un tik daudz slavētās lauksaimniecības reformas deva pēdējo triecienu. Reformatori Tallinā atcēla visas muitas barjeras un tā pašmāju produktus izkonkurēja lētais Latvijas piens un ES subsidētais lētais Holandes sviests. Pašu zemniekiem nekas netika piemaksāts līdz 1998. gadam, kad valdība atkal ieviesa subsīdijas. "Mums ir jāpielāgojas ES," tāds bija toreizējā premjera Marta Sīmana komentārs.

"Un tad sākās dokumentu karš," nopūtās Helju Soo, kurai tagad ir jāved uzskaite par savu govju piena produkciju. Un kā būs tad, kad Igaunija iestāsies ES? "Tā maksās naudu, bet vai līdz mums tā nonāks?" Igauņiem jau ir pieredze ar Rietumu palīdzību, kas kaut kur pazūd. "Mēs vienmēr esam slaukuši savas govs. Un tagad kāds gribēs atnākt un noteikt, kā tas mums ir jādara."

(..) Taču Soo ir bail ne tikai no kontrolieriem Briselē, bet arī no "āfrikāņiem", kas pēc robežas atvēršanas plūdīs uz Igauniju - it kā brīvā pārvietošanās liks cilvēku masām virzīties tieši uz nabadzīgākajiem ES nostūriem. "Viņi taču jau nāk," saka Soo, norādot uz pāris kurdiem un tamiliem, kuri pa ceļam uz Vāciju vai Skandināviju ir iestrēguši Baltijā. "Tad jau labāk, lai tie ir krievi. Viņus mēs vismaz saprotam."

Taču Valvem Kirsipū Tallinā tieši krievi ir šķērslis ceļā uz ES. Igaunija, pirms krievvalodīgajai minoritātei piešķirt pilsonību, prasa izpildīt stingrās valodas un valsts vēstures zināšanu prasības. Un tā apmēram trešā daļa no valsts iedzīvotājiem joprojām ir nepilsoņi. "ES grib, lai mēs piešķiru pilsonību pēc iespējas vairākiem no viņiem," saka Kirsipū. "Taču tad, ja mēs akli piešķirsim pilsonību, mēs zaudēsim savu identitāti." Tās patreiz ir "lielākās nesaskaņas" starp Tallinu un Briseli.

Taču problēmu ir vēl vairāk. ES normām ir jāpieskaņo likumdošana. Eiropas līmenī nav arī valsts pārvalde, tieslietas, diplomātija. "Mums trūkst kvalitatīva augstākā ierēdņu personāla," domā bijušais premjers Sīmans: tās ir padomju ēras sekas, tad baltieši ļoti reti sasniedza karjeras augstāko līmeni. Līdz 2003. gadam Igaunijai ir jābūt gatavai iestāties ES. "Mēs ceram, ka tad arī ES būs gatava mūs uzņemt," saka Tārands, kamēr opozīcijas vadītājs Edgars Savisārs uzsver, ka izšķirošais ir nevis temps, bet iestāšanās sarunu kvalitāte. Viņš sapņo par Īrijas piemēru, kas pateicoties labvēlīgākiem iestāšanās noteikumiem, ir panākusi neticamu augšupeju. Taču igauņu politiķi atrodas tālu pat no vistuvākajiem jautājumiem. Piemēram, eiro: igauņu krona ir cieši sasaistīta ar vācu marku. Astoņas kronas par marku. Vai šī saistība būs jāsaglabā arī tad, kad marka tiks aizstāta ar eiro? Eiro ieviest Igaunija pagaidām nevēlas. Eksistē gan pamatnoteikums, kas valstij aizliedz izdot vairāk naudas nekā tā ieņem un tāpēc tai nav problēmu ar budžeta deficītu. Taču dārdzības koeficients joprojām ievē-rojami pārsniedz ES normas. "Attīstības ekonomikām ir jāatļauj augstāks inflācijas koeficients," saka finansu ministrs Sīms Kallass. Viņam nav žēl, ka uz eiro vēl ir jāgaida. Galu galā krona ir viņa "bērns" no tiem laikiem, kad viņš bija Centrālās bankas vadītājs un izveda Igauniju no rubļa zonas.

Maksājumu bilance ir Igaunijas ekonomiskās statistikas smagākais punkts. Lauksaimniecība atrodas sabrukuma priekšā. "Zemnieki stāv rindā, lai atbrīvotos no saviem lopiem," tā Eduards Soo apraksta lauksaimniecības reformas un no ES nekādu uzlabošanos negaida. "Lauksaimnieki pastāvīgi draud ar protestiem. Un tā nav laba zīme."

Hanness Gamilšegs

"Baltijas valstis cieš no Krievijas krīzes"

"Handelsblatt"

— 99.07.30.

Konjunktūra smagi skar Igauniju, Latviju un Lietuvu .

Nesenajai valdības maiņai Latvijā ir arī ekonomiska rakstura pamats. Jaunais premjers Šķēle savam priekštecim Vilim Krištopanam pārmeta, ka viņš pārāk maz esot cīnījies pret konjunktūru, kā arī esot izveidojies valsts parāds un turklāt arī palēninājies privatizācijas process. Atrodoties triju partiju - Šķēles tautas partijas, konservatīvi nacionālistiskā grupējuma "Tēvzemei un Brīvībai" un Krištopana "Latvijas ceļa" - koalīcijas vadībā jaunais valdības šefs vispirmām kārtām vēlas radīt priekšnosacījumus atjaunotai ekonomikas attīstībai.

Pēc Latvijas Finansu ministrijas datiem Latvijas iekšzemes kopprodukts (pēc konstantām cenām) 1999. gada pirmajā ceturksnī ir samazinājies par 2,3%, salīdzinot ar pagājušā gada pirmo ceturksni.

 

Attīstības koeficienta kritums

Vēl krasāks kritums bija Lietuvā un Igaunijā, kur tautsaimniecības attīstība samazinājās pat par 5,7 % un 5,8% .

Šis šoks trijās Baltijas valstīs bija sāpīgs arī tādēļ, ka pirms tam tās ar vērā ņemamu attīstības koeficentu bija sevi prezentējušas kā veiksmīgākās starp Vidus- un Austrumeiropas reformvalstīm. 1997. gadā iekšzemes kopprodukts (IKP) Igaunijā sasniedza 10,6% un 1998. gadā 4,9%, Lietuvā attiecīgi 5,7% un 5,1% , Latvijā 6,5% un 3,6%.

Analītiķi trijās Baltijas valstīs šo straujo kritumu, kas iezīmējās jau pagājušā gada rudenī, skaidro ar ekonomiskajām un finansiālajām turbulencēm Krievijā, kas lielā mērā skāra pārtikas tirdzniecības, kā arī transporta un pakalpojumu jomas.

Tā Lietuvas, Latvijas un Igaunijas eksports uz Krieviju 1999. gada pirmajā ceturksnī, salīdzinot ar tādu pašu laika posmu iepriekšējā gadā, samazinājās par 63 līdz 76 procentiem. Tam ir traģiskas sekas, kaut arī tieši Igaunija pa šo laiku vairāk par 50 no savas ārējās tirdzniecības veic ar Rietumvalstu partneriem.

No otras puses, Krievijas grūtības daudzus eksportētājus Baltijas valstīs ir piespiedušas pārorientēties. Lietuvā, piemēram, Vācija no pirmās vietas izspieda Krieviju. Iespiešanās Rietumu tirgos ir iespējama vienīgi tad, ja eksportētāji uzlabo savu konkurences spēju, ko jau tagad var pamanīt.

Vienlaicīgi ārējās ekonomiskās grūtības no jauna pievērš uzmanību deficītiem triju valstu maksājumu bilancēs, kas joprojām ir satraucošas, ja arī tendences ir atšķirīgas. Ja Latvija 1999. gada pirmajā kvartālā uzrāda pieaugumu no 5,7% uz 8,7%, Lietuvā un Igaunijā tas no 9,8% samazinājās uz 9,6% un attiecīgi no 10% uz 8,5%.

Latvijas Centrālās bankas prezidents Einārs Repše atklāti domā par lata devalvāciju, līdzīgas diskusijas turpinās arī Lietuvā.

Lietuvas Centrālās bankas pārvaldnieks Reinoldijs Sarkins tomēr uzskata, ka lita devalvācija ārējai tirdzniecībai varbūt arī varētu nākt par labu, tomēr tā būtu psiholoģiska katastrofa, kas saistīta ar pilsoņu ticību valsts valūtas stabilitātei.

Tomēr ir paredzama lita piesaistes dolāram atcelšana par labu fiksētam valūtas grozam ar eiro kā visspēcīgāk novērtēto valūtu, kā arī atvieglojumi pašreizējai valūtas padomes sistēmai (Currency Board).

 

Korektūras budžeta politikā

Iekšzemes kopprodukta samazināšanās ar atbilstošiem zaudējumiem nodokļu ienākumos piespiež Rīgu, Tallinu un Rīgu uz korektūrām budžeta politikā.

Tā jaunais Latvijas valdības vadītājs Andris Šķēle vēlas panākt izdevumu samazinājumu par 40 līdz 80 miljoniem latu (pie nepilniem 720 miljoniem latu kopēju izdevumu), jo budžeta deficīts šogad jau sastāda 48 miljonus latus, kaut arī iepriekšējā valdība tika apsolījusi bezdeficīta budžetu.

Arī Igaunijas ministru kabinets premjera Marta Lāra vadībā izdevumus jau ir samazinājis par 1 miljardu kronu no 18,46 miljardiem, pie kam Starptautiskais valūtas fonds pat tika pieprasījis 2,3 miljardus.

Līdzīgi procesi notiek arī Lietuvā. Visas trīs valdības cer uz atspirgšanu rudenī.

 

"Konflikts pārtop oficiālā karā"

"Izvestija"

— 99.08.05.

 

Vahabītu dumpja apspiešanai tiek nosūtītas regulārā karaspēka vienības.

Pēc Dagestānas Valsts padomes, valdības un Drošības padomes lūguma pēdējās diennakts laikā ir sākusies spēcīga karaspēka grupējuma pārvietošana uz republikas kalnos esošajiem Cumadinas un Botlihas rajoniem. Sākotnējo informāciju par ievērojamu pastiprinājumu nosūtīšanu Aizsardzības ministrijas spēkiem (un nevis Iekšlietu ministrijas spēkiem vai iekšējā karaspēka vienībām) uz zonu, kur notiek kaujas ar vahabītiem, vakar apstiprināja arī Krievijas Aizsardzības ministrijas Ģenerālštāba priekšnieks armijas ģenerālis Anatolijs Kvašņins. Jādomā, ka lēmumu par "spēcīga militārā grupējuma" (tieši tā tika teikts Dagestānas Valsts padomes preses dienestā) nosūtīšanu ir pieņēmis pats ģenerālis Kvašņins pēc Mahačkalas varas iestāžu lūguma, jo Krievijas aizsardzības ministrs Igors Sergejevs pašlaik atrodas atvaļinājumā Sočos.

Kaujas vienības no Stavropoles un Krasnodaras apgabaliem un Ziemeļosetijas tiek nosūtītas uz Buinaksku un Mahačkalu, bet no turienes tās ar kara transporta helikopteriem tālāk dodas uz Cumadinas un Botlihas rajoniem pie Čečenijas robežas, kur jau vairākas diennaktis norit kaujas ar vairākiem vahabītu grupējumiem. Tagad jau vairāk vai mazāk ir noskaidrojusies arī iepriekšējo kauju aina, kas izskatās daudz vairāk satraucoša, nekā tika domāts iesākumā. Vahabīti bija nolēmuši ieņemt Cumadinas rajona centru - Agvali ciemu un tur pasludināt imamātu. Tomēr vietējā milicija izrādīja negaidīti sīkstu pretestību, padzenot vahabītus no Agvali uz viņu atbalsta punktiem Dagestānā - Ečedas, Gigatlas un Gako ciemiem. Vahabītu rokās joprojām ir Gigatlas un Jagodakas kalnu pārejas, pa kurām tiek saņemta pārtika, munīcija un papildspēki no Šaroargunas upes ielejas Čečenijā.

Vahabīti ar Interneta starpniecību ir paziņojuši par imamāta izveidošanu sagrābtajos ciemos, ka arī vairākos Buinakas rajona ciemos. Oficiālā Mahačkala šos notikumus vērtē kā valsts apvērsuma mēģinājumu. Tieši tādēļ arī Dagestānas varas iestādes esot lūgušas palīdzību. Pašreiz reālā situācija ir jau pāraugusi rajona milicijas iespējas un ir nepieciešama armijas iejaukšanās. Armijai ir dots uzdevums - padzīt vahabītus no Dagestānas teritorijas un ieņemt tās kalnu pārejas, kas saista Dagestānu ar Čečeniju. Jau ir parādījušās nepārbaudītas ziņas par raķešu un aviācijas triecieniem pret Kenhi ciemu, kas atrodas Gigatlas kalnu pārejas Čečenijas pusē, no kurienes vahabīti saņem palīdzību. Tiesa gan, KF Gaisa kara spēku preses dienests šo informāciju noliedz.

Federālajām militārajām vienībām pretī stāv vahabītu grupējums, kura sastāvā galvenokārt ir vietējie iedzīvotāji, kas lieliski orientējas kalnos, kas ir kļuvuši par galveno karadarbības arēnu. Lieta ir nonākusi pat līdz tam, ka federālajiem spēkiem nācās izmantot aerofotografēšanas metodes, lai noteiktu pastāvīgi pārvietojošos kaujinieku pozīcijas. Visi vahabīti ir mācījušies tā dēvētajā mācību centrā Kaukāzs - galvenajā čečenu kaujinieku komandiera Hataba bāzē, kas atrodas Čečenijas ciema Serženjurtas nomalē. Šajā nometnē vispārējo militāro apmācību iegūst pusaudži no tiem ciemiem, kuri ir pieņēmuši vahabismu. Apkārt Serženjurtai izvietotajās citu komandieru nometnēs apmēram divi tūkstoši vahabītu apgūst speciālās kara mācības: spridzināšanas un mīnu likšanas pamatus, radio sazināšanās līdzekļu izmantošanu, diversiju un īpašo operāciju organizāciju, partizānu cīņas taktiku, kā arī ticības mācību.

Notikumi Dagestānā attīstās strauji un par notikušu faktu var uzskatīt to, ka federālie spēki jau ir iesaistījušies karadarbībā. Ja viņiem ar minimāliem zaudējumiem izdosies kaut vai uz divām vai trim dienām padzīt vahabītus no apkārtējiem ciemiem, tad varbūt būs iespējams izbēgt no tālākas konflikta eskalācijas. Pretējā gadījumā visiem politiskajiem spēkiem gribas atgādināt, ka jebkura darbība - bloku veidošana, Rietumu kredītu saņemšana, labu un gudru likumu pieņemšana - beidzas tieši tajā brīdī, kad kaut kāds Isa, Musa vai Muhameds, nostiprinājies tuvākā kalna virsotnē un paslēpis savu seju zem maskas, ar saucieniem "Allah akbar!" ar ložmetēju sāk apšaudīt ielejā esošo ciemu …

Jevgēņijs Krutikovs

""Gazprom" tiek iesaistīts politiskajās cīņās"

"Financial Times"

— 99.08.07./08.

 

Cīņas rezultāti par kontroli kompānijā var izrādīties izšķiroši Krievijas vēlēšanās.

Krievijas lielākā kompānija Gazprom , kas ražo vienu ceturto daļu visas gāzes pasaulē, tiek iesaistīta cīņā par politisko varu Maskavā, valdībai cenšoties nostiprināt savu kontroli milzīgajā monopoluzņēmumā.

Iznākums cīņai par kontroli kompānijā varētu izrādīties par izšķirošu faktoru gada nogalē paredzētajās parlamenta vēlēšanās un nākamā gada prezidenta vēlēšanās.

Gazprom valdībai dod apmēram vienu piekto daļu no visiem nodokļu ienākumiem un palīdz finansēt Krievijas lielāko privāto televīzijas staciju.

Tieši ietekmīgo biznesmeņu un masu mēdiju atbalsts nodrošināja Borisam Jeļcinam uzvaru 1996.gada prezidenta vēlēšanās, kaut arī priekšvēlēšanu kampaņu viņš bija uzsācis ar mazāk nekā 10 procentu atbalstu aptaujās.

Valdība, kurai pieder 38.37 procenti Gazprom akciju, 26.augustā ir sasaukusi ārkārtas akcionāru kopsapulci, mēģinot palielināt valsts pārstāvju skaitu 11 cilvēku lielajā uzņēmuma valdē no 4 līdz 5. Tiek uzskatīts, ka ar to būtu pietiekami, lai izmainītu varas līdzsvaru kompānijā.

Novērotāji izsaka bažas, ka politiskās vētras ap kompāniju rada draudus kompānijas akciju cenai un tās spējai piesaistīt naudu starptautiskajos kapitāla tirgos. Gazprom priekšsēdētāja vietnieks un bijušais Centrālās bankas pārvaldnieks Sergejs Dubiņins šonedēļ izteicās, ka satraukumu par ārkārtas sanāksmi izmantojot "cilvēki, kuriem nav nekāda sakara ar Gazprom un kuru intereses atšķiras kā no kompānijas, tā arī no valsts interesēm." Viņš teica, ka esot skaidrs, ka valdība vēloties izcīnīt vairāk vietu Gazprom valdē, taču būtu nepareizi to darīt tik politiski saspringtā klimatā.

"Valdības kā akciju turētāja rīcība, sasaucot ārkārtas sapulci, bija kļūdaina," viņš apgalvoja.

Dubiņins norādīja, ka Kremļa padomnieks Boriss Berezovskis, kurš jau sen esot vēlējies nostiprināt savu ietekmi Gazprom , izmantojot politisko vētru, kas ir sacelta ap kompāniju.

Krievijas masu mēdijos valda ieskats, ka Berezovskis slepeni plānojot atbrīvoties no Gazprom galvenā izpilddirektora Rema Vjahireva, ka arī izbeigt kompānijas atbalstu Media-Most grupējuma īpašumā esošajam NTV privātajam televīzijas kanālam. Gazprom pieder apmēram 30 procenti NTV akciju.

Berezovskis ir saniknots, ka NTV ir pārtraukusi atbalstu Kremlim un ir nostājusies Maskavas mēra un viena no spēcīgākajiem prezidenta amata kandidātiem Jurija Lužkova pusē. Berezovskis ir Lužkova politiskais ienaidnieks, jo Lužkovs ir draudējis renacionalizēt vairākus savulaik privatizētos valsts īpašumus.

Tāpat kā dažās citās masu mēdiju organizācijās, arī Media-Most nodokļu policija nesen izdarīja kratīšanu. Mēdiju kompānija ir nonākusi finansu grūtībās, ko ir radījusi viena no tās galvenajām kreditorēm - valsts īpašumā esošā banka Vņešekonombank . Vienlaikus pret kompāniju vērstu kampaņu ir izvērsusi valsts televīzijas kompānija ORT.

Maskavas biržas brokeru kompānijas United Financial Group naftas un gāzes analītiķis Stīvens O’Sallivans uzskata: "Viens no valdības mērķiem ir slēgt Lužkovam pieeju NTV televīzijas kanālam un Gazprom , kā arī panākt, lai gāzes kompānija labākajā gadījumā atbalstītu Jeļcina nometni vai, sliktākajā gadījumā, vismaz paliktu neitrāla."

Arkādijs Ostrovskis un

Džons Tornhills

 

"Dalīta miera kļūda""The Washington Post"

— 99.08.09.

Nesen Briselē un Sarajevā tikās Savienoto Valstu un ES pārstāvji, lai apspriestu palīdzības sniegšanu Balkāniem, ieskaitot Kosovu.

Savienotās Valstis, kas bija uzņēmušās smagāko militāro operāciju nastu pret Serbiju, atkārtoti izteica savas cerības, ka ES varētu uzņemties lielāko daļu Kosovas ilgstošās atjaunošanas izdevumu. ES tam piekrita. Lai gan vēlamā pieeja ir pienākumu līdzvērtīga sadale, darba dalīšana attieksmē pret Kosovu nav veiksmīga Savienoto Valstu politika, un tā rada sliktu precedentu transatlantiskajās attiecībās.

Pienākumu sadale no savas labākās puses nozīmē ciešu koordināciju, dalot risku un atbildību, kā arī sabiedroto kopīgo pieredzi. Kosovas modelis nozīmē darba dalīšanu - amerikāņi rīko karu, bet eiropieši - mieru, kas vēl vairāk saasinās jau tā pretišķīgās Savienoto Valstu un Eiropas perspektīvas daudz aizsardzības un ārpolitikas jautājumos. ASV aizsardzības zinātnei un attīstībai izlieto gandrīz četras reizes vairāk naudas nekā tās Eiropas sabiedrotās. Rezultātā izveidojusies tehnoloģiskā plaisa militārajās kaujasspējās, kas pastāvīgi paplašinās, padara Savienotās Valstis par vienīgo valsti, kurai piemīt militārās spējas izšķiroši rīkoties visdažādākajās starptautiskajās krīzēs.

Eiropiešiem vajadzētu iet tālāk par ārpolitiskā cara radīšanu, un ievērojami paaugstināt aizsardzības izdevumus, lai arī viņi spētu efektīvi demonstrēt savu spēku ārvalstīs, tādējādi pilnībā piedaloties daudznacionālās militārajās operācijās.

Savienotajām Valstīm vajadzētu tām Eiropas valstīm, kas nespēj dot vēl lielāku ieguldījumu savu militāro kaujasspēju uzlabošanā, uzstāt, ka šīm valstīm vismaz ir jādod finansiālu ieguldījumu daudznacionālajās kaujas aktivitātēs. Persijas līča karā pret Irāku ASV spēja panākt, lai Eiropas un citas valstis dotu savu ieguldījumu militāro operāciju koalīcijā, lai gan pārsvarā tika izmantoti ASV militārie līdzekļi. Šādā veidā valstis, kuru intereses Persijas līcī bija skartas tikpat lielā mērā kā Savienotajām Valstīm, taču kuras nespēja dot militāru ieguldījumu, tomēr uzņēmās finansiālu nastu, lai aizstāvētu savas intereses.

Tomēr pats princips, kas paredz, ka visām valstīm, kas ietilpst daudzpusējā koalīcijā, ir jāiegulda vai nu ievērojami militārie līdzekļi vai naudas resursi, nav nostiprināts ar likumu, un līdz ar to NATO Serbijas bombardēšanas 78 dienu laikā netika ievērots. Savienotajām Valstīm vajadzētu aicināt šo principu ievērot turpmākajos konfliktos.

Dažos bažas varētu radīt tas, ka citas valstis, kas sniedz vienīgi finansiālu ieguldījumu militārajās misijās, varētu pieprasīt līdzvērtīgu ietekmi uz misijas vadīšanu. Klintona administrācija apgalvo, ka, pat bez NATO dalībvalstu finansiālā ieguldījuma, politiskā nepieciešamība saglabāt konsensu visu NATO dalībvalstu starpā izraisīja nopietnas pretrunas sakarā ar pret Serbiju vērsto bombardēšanas kampaņu.

Tomēr patiesībā šīm valstīm, kuru rīcībā ir vislielākais apmācītais personāls un modernākās iekārtas, vajadzētu būt vislielākajai ietekmei uz multilaterālu militāro operāciju organizēšanu, un tām neapšaubāmi vajadzētu uzņemties šo vadošo lomu, ja pārējās koalīcijas dalībvalstis neuzņemas pat proporcionālu finansiālo nastu. Un, ja pārējās valstis pieprasīs un tām tiks piešķirta sava vieta pie lēmumu pieņemšanas galda, tām būtu jābūt vismaz gatavām godīgi uzņemties savu pienākumu daļu militārajās operācijās.

Tikpat nozīmīgi ir arī tas, lai Savienotās Valstis kļūtu par līdzvērtīgu dalībnieci pēckaujas aktivitātēs, kas bieži vien ir izšķirošas tālāko konfliktu novēršanā. Ja pārējās valstis nedaudz atbrīvos ASV no tiem finansiālajiem izdevumiem, kas ir saistīti ar militāro kampaņu veikšanu, tad Savienotajām Valstīm vajadzētu būt gatavām un spējīgām daudz nopietnāk piedalīties jebkurā sekojošā ekonomiskajā palīdzībā un atjaunošanas aktivitātēs. Tas atbilst arī ASV valstiskajām interesēm.

Plaša mēroga Savienoto Valstu līdzdalība Kosovas pārveidē palielinātu stabilitātes atjaunošanas un demokrātisku institūciju izveides izredzes šajā teritorijā, kā arī nostiprinātu ASV ietekmi visā reģionā. ASV līdzdalība palīdzētu tās kompānijām ieņemt nozīmīgāku lomu Kosovas atjaunošanā, vājinot iespēju, ka eiropieši varētu izmantot zināmu piesaistītās palīdzības formu, lai labumu gūtu vienīgi Eiropas kompānijas. Tas nodrošinātu arī biznesa līgumu caurskatāmību.

Patreizējā darba dalīšana Kosovā nozīmē to, ka Savienotās Valstis ārzemēs tiks uzlūkotas kā karotāja valsts, bet tās Eiropas sabiedrotās - kā pasaules miera nesējas. Iespējams, šāds tēls eiropiešus gluži labi apmierina, tomēr tas nekādā ziņā neatbilst tai lomai, kādu vēlas spēlēt Savienotās Valstis, ne arī tai pienākumu nastai, kas tai ir jāuzņemas šajā pēc-Aukstā kara pasaulē.

Kenets Džasters

 

"ASV un pasaule"

"New York Review

of Books"

— 99.08.12.

Intervija ar Džordžu Kenanu notika Prinstonā jūnijā, dažas dienas pēc kara beigām Kosovā.

Ričards Ulmans: Vai jūs esat pārsteigts par to lomu, kādu Krievija nospēlēja kaulēšanās laikā par Kosovu?

Džordžs Kenans: Patiesību sakot, nē. Viņiem tas galvenokārt ir prestiža jautājums. Tieši tā iemesla dēļ, ka viņiem pašlaik nav lielu militāro spēku, viņi baidās, ka pārējā pasaule varētu aizmirst, ka krievi ir liela tauta, kas tā, protams, arī ir, un nekādā gadījumā ne tikai militārajā ziņā vien. Daudziem no viņiem nozīmīga loma Kosovas krīzes atrisināšanā ir tik ārkārtīgi nepieciešamais pašapziņas nostiprināšanas avots; un es neredzu iemeslu, kādēļ gan mēs principā to nevarētu atbalstīt. Protams, ka viņu iesaiste radīs problēmas. Daudzas nesaskaņas ir neizbēgamas. Daudzviet būs nepieciešami kompromisi. Taču tāda ir starptautiskās dzīves būtība.

RU: Kā jūs varētu izskaidrot Krievija valdošo haosu?

GK: Haosu? Neesmu pārliecināts, ka tas būtu pats labākais apzīmējums. Protams, ka apstākļi ir šausmīgi. Taču dzīve turpinās. Mēs droši vien sagaidījām, ka vienas desmitgades laikā krievi izmanīs visu savu milzīgo valsts pārvaldes, sociālo un ekonomisko sistēmu. Pat pie daudz labvēlīgākiem nosacījumiem tas būtu grūti panākams. Taču iedomājieties viņu situāciju. Kopš Trīsdesmit gadu kara neviena tauta nav cietusi smagāk un nav tikusi vairāk pazemota kā krievu tauta. Turklāt tā ir cietusi no atkārtotiem vardarbības uzplūdiem šī brutālā pagājušā gadsimta laikā. Šie vardarbības viļņi ir uzskatāmi: krievu-japāņu karš 1904-1905.gados; šausminošie dzīvā spēka zaudējumi, kurus izraisīja Krievijas līdzdalība Pirmajā Pasaules karā; vardarbība un smagās cīņas, kas bija daļa no komunistu varas nostiprināšanās tūlīt pēc Pirmā Pasaules kara; pēc tam lielie dzīvā spēka zaudējumi Otrajā Pasaules karā; un, visbeidzot, septiņus gadu desmitus ilgušie, visās dzīves sfērās izjūtamie un daļēji arī visas citas nelaimes radījušie sociālie, garīgie un pat ģenētiskie zaudējumi, kurus krievu tautai sagādāja pats komunistu režīms. Šajā grandiozo apmēru destruktīvajā procesā ir tikuši iznīcināti pilnīgi visi normālie pīlāri, uz kuriem balstās ikviena vairāk vai mazāk veiksmīga modernā sabiedrība. Šie pīlāri ir: ticība, cerība, nacionālā pašpārliecība, vecuma grupu sabalansētība, ģimenes struktūra, kā arī daudzi citi. Graušanas process ir turpinājies gandrīz vai visu šo gadsimtu. Tas ir skāris trīs krievu tautas paaudzes. Tik milzīgus zaudējumus un noziegumus nevar izlabot vienas desmitgades laikā, tos droši vien nevar pārvarēt pat vienas paaudzes laikā.

Jūs varētu vaicāt: vai tā nebija vienas vai otras Krievijas valdības vaina? Protams, ka tā ir. Taču tā nebija lielās un būtība bezpalīdzīgās vienkāršās krievu tautas lielākā vairākuma vaina.

(..)

RU: Viens no pārsteidzošākajiem momentiem pašreizējā situācijā ir tas, cik noraidošu attieksmi pret NATO un NATO paplašināšanu, kā arī NATO intervenci Kosovā ieņem tie krievi, kurus es uzskatu par patiesi liberāliem - tie ir zinātnieki no institūtiem, ar kuriem mēs esam sadarbojušies jau daudzus gadus. Es nevaru saprast, vai viņi tik nepiekāpīgi ir tādēļ, ka patiešām tā jūt un domā, vai arī tā ir kārtējā izlikšanās, kas ir domāta, lai neatšķirtos no sabiedriskās domas Krievijā. Daudzi cilvēki, kurus es raksturotu kā liberāli domājošus, ārkārtīgi naidīgi izturas pret NATO. Ir tikai daži, kuriem ir drosme pateikt, ka NATO neapdraud Krieviju un ka etniskā tīrīšana un notikumi Kosovā bija tik kliedzoši [netaisnīgi], ka NATO vajadzēja iejaukties.

GK: Ja es esmu pareizi izpratis jūsu nostāju, tad man ir jāsaka, ka šajā jautājumā mūsu uzskati pilnībā atšķiras. Es vēl neesmu redzējis nevienu pierādījumu, ka nesenā NATO paplašināšanās (Aliansē uzņemot poļus, čehus un ungārus) būtu bijusi nepieciešama vai vēlama. Tagad daži paplašināšanās aizstāvji mūs spiež uzņemt Baltijas valstis. Manuprāt, tas būtu aplam neveiksmīgs solis. Es piekrītu, ka tā NATO, kādu mēs to pazīstam, negatavojas uzbrukt Krievijai. Taču pēc savas ieceres un arī pēc būtības NATO tomēr ir un paliek militārā alianse. Ja vien ir kāda valsts, pret kuru tā varētu vērsties, tad tā ir Krievija. Un nav šaubu, ka tieši tā to uztver poļi un visi pārējie tajā pasaules daļā.

Robežas starp Krieviju un Baltijas valstīm ir ārkārtīgi jutīgas. Es neieslīgšu detaļās par Krievijas attiecībām ar Baltijas valstu tautām, bet tikai lūgšu jūs atcerēties, ka šīs tautas bija iekļautas Krievijas impērijā gandrīz divsimt gadus pirms Pirmā Pasaules kara, turklāt liela daļa no to modernās dzīves sasniegumiem tika panākti tieši šajā laikā. Un tad gandrīz divus gadu desmitus tās kļuva pilnīgi neatkarīgas; šo neatkarību akceptēja pasaules kopiena un, atskaitot komunistus, arī lielākā daļa pašu krievu. Tieši Hitlers būtībā piespieda Krievijas valdību ienākt šajās valstīs 1939.gadā un 1940.gadā likvidēt to neatkarību. Krievu militāro spēku atkārtota ienākšana šo valstu teritorijā notika (un tas ir noteikti jāņem vērā) vācu armijas izspiešanas procesā no Baltijas reģiona - tas bija process, kuru mēs pilnībā un entuziastiski atbalstījām.

Citiem vārdiem sakot, Krievijas attiecībās ar Baltijas tautām ir bijuši daudzi uzplūdu un atplūdu brīži. Baltijas tautas ir bijušas Krievijas sastāvā ilgāk, nekā tās ir atradušās citu valstu sastāvā. Kādu brīdi tās bija pilnīgi neatkarīgas. Es nekad neesmu apšaubījis vai izteicis iebildes pret to neatkarības vēlamību. Es nekad neesmu pārstājis iestāties par to neatkarību tajos gados, kad tā šīm valstīm bija liegta. Taču es nedomāju, ka NATO darītu pareizi, mēģinot sarežģīt vēsturiskās attiecības ar šo valstu uzņemšanu tādā aliansē, kuru krievi neizbēgami uzskata par vērstu pret Krieviju.

(Intervijas turpinājums

nākamajā preses pārskatā.)

Ričards Ulmans

"Mēs esam izcīnījuši veiksmīgu cīņu"

"International

Herald Tribune"

— 99.08.09

Nesenā laikā ir sarakstītas vairākas grāmatas par CIP Aukstā kara kultūras kampaņām 50. un 60. gados. Te var minēt Frensisa Stonora Sondersa "Kurš maksāja un pasūtīja mūziku?", Pītera Koulmena "Liberālā sazvērestība" un Teda Morgana sarakstīto Džeja Lavstouna jauno biogrāfiju "Slepenā dzīve."

Bijušais komunists Lavstouns vadīja AFL-CIO intervenci politiskajās cīņās Francijas un Itālijas kustībās.

Kulturālās Brīvības Kongress bija pretuzbrukums padomju finansētajām propagandas organizācijām, kas tika dibinātas pirmskara Kominternes uzraudzībā. Pēc II Pasaules kara tās organizēja plašas miera un jaunatnes asamblejas, lai uzbruktu impēriskajiem Rietumiem.

Pirmā kongresa sanāksme notika 1950.gadā Rietumberlīnē, un tajā piedalījās Arturs Kestlers un citi Eiropas bijušie komunisti. Amerikāņu līdzdalībnieku vidū var minēt Arturu Šleslingeru Jr., Tenesiju Viljamsu un Džeimsu T.Farelu. Kongress nodibināja neskaitāmus izdevumus. Izveidoja dažādas nodaļas, piemēram, Brīvo Eiropas Komiteju, kurā ietilpa 1950.gadā izveidotā Radio Brīvā Eiropa, veidojot raidījumus Centrālajai un Austrumeiropai, publicēja rakstus par notikumiem šajā reģionā, kā arī organizēja politisko karadarbību pārējā pasaulē, atgādinot par Padomju Savienības izturēšanos pret Centrālo un Austrumeiropu. Pašlaik lielākā atskaišu daļa informē par slepenību, kas ir saistīta ar ASV valdības finansējumu un atbalstu, kā arī Radio Brīvā Eiropa mulsinošo un nosodāmo izturēšanos 1956.gada Ungārijas revolūcijas laikā. "Kurš maksā un pasūta mūziku?" visu šo lietu uzlūko kā patiesi amorālu. Tomēr šajās lietās iesaistītie cilvēki domāja, ka aizstāv liberālu politisko civilizāciju.

Kāds tālaika autora draugs savā nesenajā vēstulē minēja, cik viņiem esot tajā laikā paveicies darīt nopietnu darbu, kas, kā viņi ticēja, varētu ietekmēt mūsdienu vēsturi, cīnoties pret kustību, kas, kā likās, bija baismīga 20.gs. totalitārā politiskā fenomena mutācija, kas tikai pavisam nesen tika pieveikta nacistiskajā Vācijā. Gadiem ritot, viņš rakstīja: "Man šķiet dīvaini, tomēr saprotami, ka mana laika komitejā esošie cilvēki iegūst arvien draudošākus apmērus… Varbūt tas ir tādēļ, ka man bija tāda sajūta, ka mēs centāmies paveikt kaut ko noderīgu un nozīmīgu, pat ja mēs to pārspīlējām."

Tas patiešām tika pārspīlēts. Vašingtona arvien vairāk militarizēja Auksto karu. Visi argumenti par miermīlīgu padomju aiziešanu no Vācijas un Austrumeiropas, kā to ieteica Džordžs Kenans, tika atraidīti, līdz ar to uz 30 gadiem apturot šo procesu. Tad sekoja Amerikas kari Vjetnamā un Kambodžā, kas vājināja valsts morālās pretenzijas.

Gadiem ejot, CIP savu kongresu un laikrakstus no intelektuālās brīvības aizsardzības pievērsa ASV ārpolitikas aizstāvībai. Savu kulturālo karu tā īstenoja ilgi pēc tam, kad tika diskreditēts padomju komunisms. Slepenība, kas apvija visu pasākumu, kas sākotnēji bija politiski nepieciešama, pārvērtās par līdzekli birokrātiskā darba atbildības slēpšanai.

Kad Vjetnamas karš piespieda ASV sabiedrību novērsties no savas valdības, CIP Aukstā kara aparāts tika nolemts sabrukumam.

Atklājumi par aģentūras izvairīšanos no valsts un starptautisko likumu ievērošanas bija gala sākums kaut kam tādam, kas bija sācies ar godīgiem nolūkiem.

Autors stāsta par savu braucienu uz Vidējiem Austrumiem un Indiju, lai organizētu dienvidslāvu disidentu līdera Milovana Džilasa - kritiķa, kurš satricināja komunistu sabiedrību - grāmatas "Jaunā Šķira" tulkojumus. Raksta autors iesaistījās bagātīgi ilustrētas grāmatas izdošanā trijās valodās par amerikāņu glezniecību un skulptūru, kas bija paredzēta izplatīšanai Vīnes komunistiskās jaunatnes festivāla padomju un Austrumeiropas delegātu vidū 1956.gadā. Grāmatā bija publicēts daudz jaunā amerikāņu abstraktā ekspresionisma reprodukciju.

Kopš tā laika klīda baumas par to, ka savādu impērisku iemeslu dēļ "aiz šī ekspresionisma stāv" CIP. Šāds apgalvojums ir mulsinošs. Tomēr taisnība varētu būt tā, ka grāmata bija šo baumu iemesls. Tomēr šādi projekti tajā laikā nelikās tik draudīgi.

Komiteja rūpējās par Austrumeiropas politiskajiem trimdiniekiem un publicēja viņu darbus. Daudzi no viņiem bija bēguši arī no nacistiem. Daži no viņiem izdzīvoja, lai pēc 1990.gada dotos mājās.

Autora grupā bija iekļauts bijušais Prāgas Kārļa universitātes rektors un vēl viens čehs, kuram bija jākļūst par savas valsts pirmo postkomunisma kultūras ministru. Jāsaprot, ka tolaik, 20.-os gados, šādi kolēģi atstāja nozīmīgu iespaidu uz amerikāņu provinciāli, un šis iespaids nav mazinājies.

Viljams Pfafs

 

"Karla Bilta noslēpumainie nākotnes plāni"

"Neue Zurcher Zeitung"

— 99.08.04.

Vai Bilts atgriezīsies Zviedrijā kā Moderātu partijas līderis?

Šis vasaras klusuma periodā neviena politiskā tēma nav tā nodarbinājusi Zviedrijas masu mēdijus kā opozīcijas līdera Karla Bilta nākotnes plāni. Kaut arī tieši viņa Moderātu partijai jau pēc pāris nedēļām ir jāievēl partijas vadītāju nākamajiem četriem gadiem, Bilts vēl līdz šim nav skaidri pateicis, vai viņš izvirzīs savu kandidatūru, vai arī nē. Par viņa vilcināšanos atskan aizvien skaļāka kritika.

Vai viņš kandidēs, vai arī nekandidēs? Kāds, kuram vairs nav atlicis daudz laika pārdomām, uz šo jautājumu vispār nevēlas atbildēt - un šis kāds ir Zviedrijas opozīcijas vadītājs Karls Bilts. Bet jau septembra sākuma notiks viņa Moderātu partijas kongress, kurā ir jāizlemj, kurš nākamo četru gadu laikā vadīs partiju. Partijas biedri vēl tagad nezina, vai viņu pašreizējais priekšsēdētājs izvirzīs savu kandidatūru. Tādēļ arī nav nekāds brīnums, ka Karla Bilta, kurš pašlaik darbojas kā Apvienoto Nāciju īpašais pārstāvis Kosovā, negaidītā un īsā vizīte mājās ir izraisījusi saasinātu interesi ka partijas biedros, tā arī masu mēdijos. Par spīti ziemeļos tik neparastajam labajam vasaras laikam idilliskajā kūrortā Grislehamnā ieradās vairāki simti klausītāju, lai noklausītos tradicionālo Karla Bilta vasaras uzrunu, ar kuru viņš, gluži tāpat kā citi zviedru partiju līderi, pēc vasaras atvaļinājumu laika atklāj politisko sezonu.

 

Nicinājums

pret sociāldemokrātiem

Savā runā Bilts pilnībā uzstājās kā starptautiska mēroga valstsvīrs, runas iesākumā stāstīdams par smago situāciju Balkānos, kuru viņš ļoti labi pārzina sakarā ar saviem ārkārtējā pilnvarotā pienākumiem. Pie savām interesēm starptautiskajā arēnā viņš atgriezās arī, izklāstot savu vienotās Eiropas redzējumu, kurā, viņaprāt, pēc kādiem 15 gadiem varētu iekļauties arī Krievija. Bilts ar nicinājumu runāja par pašlaik valdošo sociāldemokrātu bailīgo Eiropas Savienības politiku, kas esot novedusi pie tā, ka Zviedrijas nozīme pašreiz Eiropā esot tik niecīga, kā vēl nekad agrāk šajā gadsimtā. Arī par valdības iekšpolitiku Biltam neatradās neviens labs vārds. Valdības piekoptā iekšpolitika ne tikai liekot daudzām lielajām firmām atstāt Zviedriju, bet arī spiežot tā rīkoties daudziem augsti izglītotiem darba ņēmējiem un uzņēmumu veidotājiem, jo citur viņi varot atrast labākus darba apstākļus un iespējas izvērsties.

Tomēr par saviem nākotnes plāniem Bilts neko neminēja ne savā runā, nedz arī tai sekojošajā preses konferencē. Uz atkārtotajiem žurnālistu jautājumiem viņš atbildēja, ka nevēloties piedalīties spekulācijās, kas jau kopš jūlija sākuma tiek saistītas ar viņa atkalievēlēšanu. No viņa izteikumiem kļuva skaidrs vienīgi tas, ka viņa ANO mandāts droši vien izbeigsies jau šajā gadā. Tikai pēc tam Bilts atkal varētu simtprocentīgi pievērsties Zviedrijas opozīcijas politikai. Visvairāk pilsoniskajās aprindās lēnām pieaug nepacietība par šo moderātu līdera izvairīgo izturēšanos. Tiek vaicāts, kā gan Bilts var pildīt opozīcijas līdera pienākumus, ja viņš mēnešiem ilgi uzturas ārpus Zviedrijas? Tomēr šķiet, ka Bilts šādu kritiku negrib uztvert nopietni. Uz tieši šādu žurnālista jautājumu Bilts bez kavēšanās atbildēja, ka viņam nekādi nevarot pārmest ikdienas darbu miera iedibināšanā Balkānos tajā laikā, kad citi politiķi savas brīvdienas pavadot pludmalē.

 

"Maz jaunu koku"

Tomēr kritiķi šaubās, vai viņa aktivitātes starptautiskajā jomā ir apvienojamas ar nozīmīgu lomu Zviedrijas iekšpolitikā, un sūdzas par Bilta neizlēmību tik nozīmīgā lēmumā kā jautājums par partijas vadību. Ja Bilts izlems izvirzīt savu kandidatūru, tad līdz ar to viņš uzņemsies saistības vismaz uz nākamajiem septiņiem gadiem. Viņš diezin vai varētu atkāpties no partijas vadības pirms nākamajām 2002. gadā paredzētajām vēlēšanām, jo tad viņa partijai jaunievēlēta līdera vadībā būtu mazas izredzes gūt uzvaru. Un varas nomaiņas gadījumā viņš arī nevarētu atteikties no valdības vadītāja atbildības, lai nezaudētu savu imidžu. Tādēļ viņam nāktos vismaz novadīt valdību pirmajā valdības pilnvaru periodā. Bilta atteikšanās gadījumā no savas kandidatūras izvirzīšanas partijai atliktu tikai dažas nedēļas, lai sameklētu visiem pieņemamu kandidātu - tas būtu ārkārtīgi grūts uzdevums, ņemot vērā Bilta dominējošo lomu partijas iekšienē. Zem tik liela koka jaunie pameža koki aug reti - ar šādiem vārdiem situāciju partijā raksturojot pat vairāki Moderātu partijas biedri, raksta konservatīvais laikraksts Svenska Dagbladet.

 

"Pēdējā ideoloģija"

"The Economist"

— 99.07.31.

Pēc Aukstā kara beigām, uzvarējušajām demokrātijām bija jāizvēlas starp piesardzīgi konservatīvu un riskanti radikālu ārpolitiku jaunajam gadsimtam.

Konservatīvās izvēles priekšrocība bija tā, ka šāda politika gandrīz nešaubīgi darbosies, un ka tā neizvirzīs nekādas lielas jaunas prasības valstīm, kuras ir nogurdinājuši notikumi laikā no 1914. līdz 1989. gadam. Radikālās izvēles vērtība bija tā, ka ar tās palīdzību patiešām varētu mēģināt padarīt pasauli par labāku vietu. Tās riskantums slēpās faktā, ka tā prasītu no demokrātijām daudz vairāk iztēles, naudas un fiziskas drosmes, un ka beigu beigās tā arī varēja izrādīties par neveiksmīgu. Kā liecina Kosovas karš, demokrātijas galanti ir nolēmušas dot zaļo gaismu radikālajai alternatīvai.

Konservatīvā politika būtu strikti egoistiska politika; tās uzdevums būtu nodrošināt, lai demokrātiskās alianses valstis paliktu drošībā un komfortā. Tas nebūtu tikai NATO Aukstā kara funkciju turpinājums. Aukstā kara uzdevums pamatā bija aizsargāt Rietumeiropu no Padomju Savienības uzbrukuma. Tagad, kad Padomju Savienības vairs nav, un sabrukusī postpadomju Krievija vairs nerada tiešus draudus, pilnīgi nemainīgu NATO drīz vien varētu nodot muzejā. Taču daudzi cilvēki apgalvoja, ka mazliet mainīta NATO varētu kalpot ne tikai kā garantija pret iespējamo spēcīgas un naidīgi noskaņotas Krievijas atgriešanos, bet arī dot iespēju demokrātijām izcīnīt kādu karu savu interešu aizsardzībai vietās, kas atrodas Eiropas tuvumā. Līča karš, kura laikā Sadamam Huseinam tika atņemta iespēja kļūt par arābu naftas saimnieku, bija ērts piemērs.

 

Labi jums, labi arī mums

Radikāļi atbildēja, ka tik ārkārtējā laikā, kā laiks pēc Aukstā kara beigām, ar egoismu vien nepietiks. Tas bija viens no tiem retajiem brīžiem vēsturē, kad zināmai valstu grupai ir gan pietiekoša politiska autoritāte, gan arī militārs un ekonomisks spēks, lai spētu īstenot ārpolitiku, kuras mērķis ir palīdzēt ne tikai sev, bet arī citiem.

Šādas politikas kodolā būtu mēģinājums izplatīt demokrātijas praksi. Šeit iekļaujas centieni palīdzēt zem citu tautu papēžiem nospiestajām tautām uzstāt uz savām tiesībām pašām pārvaldīt sevi. Demokrātiskas pašpārvaldes izplatīšanās neradītu pilnīgi mierīgu pasauli, taču tā var būt noderīga.

Neapšaubāmi, ka tam būs vajadzīga īpaši uzmanīga pieeja. Ja lieta nonāk līdz karam, tad noteikti būtu vajadzīgs skaidrs lūgums pēc palīdzības no to puses, kuriem ar šo karu domāts palīdzēt; to būtu stingri jāatbalsta konfliktā iejaukušos valstu sabiedriskajai domai; un, kas ir vissvarīgākais, tam ir jābūt nepārprotami uzvaramam. Taču ja visi šie nosacījumi tik izpildīti, demokrātijas izplatīšanas politika ne tikai ienesīs jaunu morāli starptautisko attiecību veidošanā. Ilgākā laika periodā tā arī darbosies par labu demokrātijas izplatītājiem.

Paskatieties uz 2050. gada pasaules lielvaru kartes sekām, saka radikāļi. Divas gandrīz nešaubīgās lielvaras šajā kartē ir Rietumi (kas nozīmē Atlantisko aliansi, ja Amerika un Eiropa turēsies kopā, vai arī Ameriku, ja notiks pretējais) un Ķīna. Četras pārējās atsevišķas lielvaras iespējas ir Eiropa, ja tā atšķelsies no Amerikas, bet arī divkāršos vai pat trīskāršos savu aizsardzības budžetu; Krievija, ja vien Ķīnas spēka pieaugums nepiespiedīs krievus veidot partnerattiecības ar Rietumiem; Japāna, ja tā domās, ka tā var zaudēt Amerikas aizsargājošo roku, bet tomēr vēlēsies droši skatīties acīs Ķīnai; un - gan tikai varbūtēji - Indija. Trīs reģioni ar zināmu kultūras zonas spēku, taču droši vien mazāku fizisko ietekmi kā lielākie seši, ir Islama pasaule, Latīņamerika, un - ja tai vispār ir kāda nozīme - Āfrika.

Šajā kartē prodemokrātiskai, pašnoteikšanos aizstāvošai ārpolitikai būtu vairāki lietderīgi rezultāti. Tā palīdzētu noturēt kopā Ameriku un Eiropu, jo tās ir kā kopīgi krusttēvi šo politiku veidojošajām idejām. Tā varētu iesaistīt Indiju zināmā aliansē ar Rietumiem Ķīnas iegrožošanai, ja tāda būs nepieciešama (un pieņemot, ka Indija paliks demokrātiska). Tā var saņemt pateicību no tautām, kurām ir palīdzēts pārvaldīt sevi tā, kā tās pašas vēlas. Tā var samazināt Islama nepatiku pret Rietumiem, ja musulmaņi šīs politikas rezultātā gūs kādu labumu - kā tas ir noticis Kosovā. Ir dzirdēts apgalvojums, ka diez vai demokrātijas nekad nekaros viena pret otru. Taču demokrātiskāka pasaule būtu mazliet drošāka un arī laimīgāka.

Protams, ka prodemokrātijas politikai būtu sava cena. Tā nepatiks lielvarām, kuras slikti attiecas pret demokrātiju, kā, piemēram, Ķīna. Mazākie diktatori, kuri būs spiesti atdot tautām to brīvību, būs pamatīgi saniknoti, un daži no tiem var iespēt likt sajust savu nepatiku. Tomēr galu galā šī šķiet esam viena no tām reizēm, kad palīdzības sniegšana citiem var dot labumu arī pašam. Kā ceļš demokrātiju darbībai pēc Aukstā kara tas nešaubīgi ir labāks, nekā aizvērt acis un atstāt pārējo pasauli Dieva ziņā.

 

Neimpēriska impērija

Beidziet, saka skeptiķi: viss, ko jūs darāt, ir Rietumu vērtību uzspiešana tautām, kuras nepieder Rietumu pasaulei, un mēs visi zinām, kādu naidīgumu tas var izraisīt. Skeptiķi maldās. Tiesa, pastāv zināmas "Rietumu vērtības", kuras būtu jāatstāj tikai rietumnieku ziņā, taču demokrātijas vēlamība nav to skaitā.

Skaidrs, ka dažas rietumnieku šodienas dzīvesveida iezīmes nelīdzinās tam, kā cilvēki dzīvo citās pasaules vietās. Ģimenes kā sociālās dzīves pamatvienības dezintegrācija lielākajā daļā Eiropas un Ziemeļamerikas - laulības nonivelēšana līdz īstermiņa kontraktam, arvien pieaugošais bērnu skaits, kuri dzīvo tikai ar vienu no vecākiem - ķīniešos, musulmaņos, japāņos un indusos sastop neizpratni. Tāpat ar neizpratni ir jāsastopas uzskatam, ka indivīda jēdziens stāv augstāk par kopienas jēdzienu, un arī "sociālajai anarhijai", kura, kā uzskata daudzi nerietumnieki, esot šī viedokļa rezultāts.

Protams, ka šādas lietas var mainīties visai ātri. Augšminētās "Rietumu vērtības" ir mazāk kā simts gadus vecas, un iespējams, ka mazāk kā pēc simts gadiem cilvēki citviet arī sāks rīkoties līdzīgi, jebšu arī rietumnieki pārdomās par dažiem saviem ieradumiem. Kamēr vien pastāv šādas atšķirības, nebūtu pareizi mēģināt eksportēt tās tiem, kuri nevēlas tās pieņemt. Tikpat nepareizi būtu uzspiest Rietumu popkultūru tiem, kuri to nevēlas - lai gan faktiski pārāk bieži tiem, kuri to vēlas, tas tiek aizliegts.

Taču demokrātijai ar to nav nekāda sakara. Visa demokrātijas būtība ir tā, ka šī ir sistēma, kuras ietvaros iedzīvotāju vairākums jebkurā dotajā valstī var izlemt, kādā veidā kārtot valsts lietas. Vienīgie cilvēki, kuriem šādas sistēmas ieviešana kaut ko uzspiež, ir diktatori, kuriem ir jāpārtrauc pārvaldīt valsti, gūstot finansiālu labumu vai īstenojot savus privātos politiskos mērķus; tiem tiek uzspiesta atteikšanās no antidemokrātijas. Ja vairākums cilvēku kādā valstī nolemj, ka tie nevēlas, lai tā būtu organizēta demokrātiskā veidā - šī iespēja gan ir visai niecīga, izņemot varbūt dažus musulmaņu pasaules nostūrus - viss ir kārtībā, ja vien tiem tiek atstātas tiesības pārdomāt.

Ārpolitika, kuras mērķis ir paplašināt demokrātijas sniedzamību, nenozīmē Rietumu ideju uzspiešanu. Demokrātijas ideja pirmo reizi iesakņojās Rietumos kā ar Reformāciju aizsāktā intelektuālā procesa rezultāts - taču tā bija tikai Rietumu vēsturiskā laime. Pirmais cilvēks, kurš iededza uguni, berzējot vienu kociņu pret otru, netika apsūdzēts, ka viņš, nododot tālāk savu atklājumu, uzspiež citiem veidu, kā sasildīties naktī. Tāpat nav pareizi dēvēt demokrātijas izplatīšanas politiku par imperiālistisku. Imperiālisma laikmets bija tad, kad A, B un C valstis pārņēma X, Y un Z valstu pārvaldi. Tagad mērķis ir panākt, lai X, Y un Z valstu tautas spētu pārvaldīt sevi pašas, atbrīvojot tās no vietējiem bandītiem, kuri liedz tām šīs tiesības.

Ja jelkad izveidosies demokrātijas impērija, tad šīs impērijas celtniecības pamatā būs ideja, nevis cilvēki no attālām zemēm. Atlantisko demokrātiju, kuras, cīnoties ar Hitleru un Staļinu, domāja, ka tās ir antiideoloģiskas, dīvainais liktenis ir atklāt, ka tagad tās būtībā ir, iespējams, pēdējās un labākās ideoloģijas sargi: ideoloģijas, kura uzstāj, ka cilvēkiem pašiem būtu jābūt iespējai izlemt.

 

Modernizēt likumu

Ja notikumi attīstīsies šādā virzienā, starptautiskās likumības laukā tam parādīsies noderīgs blakusprodukts. Kopš Nāciju Līgas dibināšanas 1919. gadā - daži teiks, ka kopš Vestfāles līguma noslēgšanas 1648. gadā - suverenitāte ir bijusi neatņemama sastāvdaļa likumā, pēc kura valstis veido savstarpējās attiecības. Tas, kas notiek suverēnu valsti nosakošo punktoto līniju ietvaros, pamatā ir šo valsti pārvaldošā un neviena cita darīšana. Šim uzskatam bija labs pamats: suverenitātes nosacījums sarežģīja valstīm pamatot uzbrukumu citai valstij, un līdz ar to tas palīdzēja uzturēt mieru. Taču bija arī sava ēnas puse: valdības pieņēma attiecības ar citām valstīm regulējošos nosacījumus tikai tādā gadījumā, ja tām tika dota pilnīga rīcības brīvība savā teritorijā, lai cik briesmīgi tās arī nedarbotos.

NATO karš Kosovā bija pirmais tiešais izaicinājums, ko diktatoru iekšējai neaizskaramībai meta nopietnu valstu alianse. Demokrātiskie sabiedrotie pieņēma, ka Kosova ir suverēnas valsts sastāvdaļa, pār kuru valda prezidents Miloševičs, taču tie atteicās ļaut Miloševičam turpināt darīt ar Kosovas albāņiem to, kas viņam tīk.

Konservatīvāku starptautiskās likumības speciālistu tas šokē: viņa viedoklī likums ir likums, pat ja tas nesaskan ar to, kas acīmredzami ir pareizi. Tomēr pamatoti var sacīt, ka šo likuma daļu vajadzēja modernizēt.

Viduslaikos, kad atsevišķās valstīs sāka veidoties likumība, cena, ko bija jāmaksā par to, lai baroni piekristu zināmiem nacionāliem pamatlikumiem, bija - izpratne, ka savās zemēs tiem ir visai liela rīcības brīvība. Ar laiku radās apziņa, ka tas neder. Taisnīguma konceptam iesakņojoties, kļuva skaidrs, ka tam ir jāattiecas uz ikvienu: baroni nevarēja pretendēt uz kādām īpašām tiesībām savās teritorijās. Tas, kas tolaik notika nacionālajā likumībā, tagad, 20. gadsimta beigās, beidzot sāk norisināties starptautiskajā likumībā.

Tagad, kad Miloševičs ir saukts pie kārtības, citi viņam līdzīgie varbūt padomās divreiz par to, ko tie dara savu robežu ietvaros; beigu beigās, ja demokrātijas turēsies pie saviem ieročiem, pat lielākajiem antidemokrātiem, iespējams, nāksies atskārst, ka lietas vēršas pret tiem. Tieši tā likums parasti arī iesakņojas. Protams, ka tam būs vajadzīgs laiks. Un, atkārtosim, demokrātijas paplašināšanas politika ir jāīsteno piesardzīgi. Nebūtu pareizi doties karā, kamēr nav nepārprotamu liecību, ka tie, kam domāts palīdzēt, patiešām vēlas šādu palīdzību; kamēr vien var uzturēt savu iedzīvotāju atbalstu; un kamēr šo darbu var paveikt ātri un bez pārāk lieliem upuriem.

Neraugoties uz risku, šāda politika var gūt spēcīgu atbalstītāju aliansi. Kreisajā flangā to varētu atbalstīt tie, kuri uzskata, ka morālai ārpolitikai ir nepieciešams kas vairāk, nekā tikai egoistisku interešu īstenošana. Labējā flangā varētu būt tie, kuri domā, ka šāda prodemokrātijas politika stiprinātu Rietumu politisko autoritāti, gūtu tiem jaunus draugus un galu galā vājinātu niknākos ienaidniekus. Tā būtu romantiķu un reālistu koalīcija, vai vismaz divu šo klubu drošāko locekļu koalīcija. Un, ja šī ideja darbotos, tā sāktu pārvērst pasauli par mazliet labāku vietu.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!