Pret svešām varām Atmiņas par okupāciju laikiem. 1940 – 1945. Pirmpublikācija Arturs Neparts

I. Pirmais boļševiku okupācijas laiks

Es daudz sportoju un biju aktīvs sporta un citu nodarbību organizēšanā. Tas, protams, šad un tad radīja domstarpības ar skolas politisko vadību. Biju jauns un reizēm kā gailēns, kad "jūtas kāpa pāri sētai, ko uzcēlis bija prāts". Pāris gadījumi lika būt piesardzīgākam. Kādā no tiem skolas politiskais audzinātājs J.Akmentiņš skolotāju istabā pasauca mani sānis un brīdināja: "Tu, Nepart, uzmanies! Citādi tev neies labi, un tad būs par vēlu!" Tas radīja pārdomas. Labi, ka institūtā par politisko audzinātāju bija norīkots tik lēnprātīgs cilvēks kā J.Akmentiņš. No institūta nevienu neaizveda. J.Akmentiņš nebēga krieviem līdzi. Viņu apcietināja, un mums bija iespēja aizmest par viņu kādu labu vārdu. Viņu nenošāva. Vēlāk vācu laikā satiku viņu Salaspils koncentrācijas nometnē, pirms viņu izsūtīja uz Vāciju. Pēc viņa līdzgaitnieku ziņām, tur arī viņš apcietinājumā miris.

Kādā citā reizē ātri no āra, mētelim plīvojot, skolā iedrāzās inspektors Boriss Stiprais un, apkārt neskatīdamies, nokliedza: "Pasauciet Nepartu!" Es to redzēju un dzirdēju. Zināju, ka nekas labs nav gaidāms. Tūlīt devos uz inspektora kabinetu pie skolotāju istabas. Pieklauvēju un pēc aicinājuma iegāju. Vēl mēteli pakārdams, inspektors tūlīt, uz mani nepaskatīdamies, teica: "Es nāku no čekas. Ceru, ka jūs nedarīsit nepatikšanas man, lai man nebūtu jādara nepatikšanas jums. Varat iet." Tas nu vairs nebija joks. Bija arī skaidrs, ka ar teikto inspektors daudz riskēja, lai brīdinātu mani un mūs. Nav šaubu, ka pēc šīs tikšanās kļuvu daudz rāmāks un apdomīgāks.

Kaut kad jau uz pavasara pusi Vilis savu darbu bija beidzis — rokas spiede bija gatava. Bijām nodomājuši tā ap 15.maiju "laist tautās" lielāku metienu un tādēļ nekavējoties sākām iespiešanu. Darbs nebija tik viegls. Spiede bija apmēram 6x4 collas liela, un, lai uz papīra būtu glīts iespiedums, bija diezgan stingri jāspiež. Bet ar vienu spiedienu lapiņa bija gatava. Spiedes tekstu vairs neatceros. Lai lielāks daudzums lapiņu nebūtu jāglabā mājā, tad pa reizei "zēns un meitene" uz divriteņiem tās nogādāja mazā slēptuvītē mežiņā uz Jaunsvirlaukas ceļa. Uz "spiešanu" Olgas mājā vienmēr bijām sapulcējušies puslīdz pilnā sastāvā. Pārmaiņus viens spieda un viens padeva, un noņēma papīru. Pārējie kustējās ap logiem un "dzina velnu". Bija arī norunāts, kā ātri rīkoties, ja rastos vajadzība, jo nemanīts pie ieejas pienākt neviens nevarēja. Ja labi veicās, stundā varēja iespiest pāri par 300 lapiņu. Parasti pie Olgas uzturējāmies ne ilgāk kā divas stundas. Katrs spieda apmēram 10—15 minūtes. Tā kā arī skaits bija svarīgs, tad steigā ne visas lapiņas bija labi iespiestas. Piezīmējams, ka drukas krāsa vairs nebija legāli pieejama un tā bija jāgatavo pašiem no sodrējiem un eļļas.

Jo vairāk gāja uz pavasara pusi, jo satraucošākas ziņas Noldis dzirdēja pa radio. Kāds no mums Rīgā ar viņu tikās, cik atceros, vismaz reizi divās nedēļās. Tāpat rosīgi bija vācu repatriācijas darbinieki, kas visi, liekas, bija arī spiegi, Džems Raudziņš pieprasīja ziņas par Jelgavu un tās arī saņēma. Arī krievu karaspēka kustība cauri Jelgavai virzienā uz Lietuvu strauji pieauga, Lielupes pļavās novērojām rosību Jelgavas lidlaukā. Diemžēl tālskata, kas būtu ļoti derējis, mums nebija. Interesanti, ka tieši pirms kara sākuma tur ieradās lielāks skaits lidmašīnu.

Tas varēja būt 1941.gada martā. Laikā, kamēr miliči spēlēja volejbolu bijušās YMCA vingrotavā viņiem no ģērbtuves nozuda ieroči, kas visi, liekas, bija pistoles. Vingrotava atradās tieši pretī institūtam, pāri ielai un tādu gabaliņu — 40 līdz 50 pēdas — no ielas. Starp vingrotavu un ielu bija daži koki un krūmi. Starp ielu un ģērbtuves logu bija tikai zālājs. Ģērbtuves logs bija ļoti zems, tā ka caur to ģērbtuvē varēja viegli iekāpt un no tās izkāpt. Zinājām, ka ģērbtuves logu varēja pievērt, bet ne aiztaisīt, kādā gadījumā to no ārpuses varēja atgrūst vaļā un arī pievilkt ciet. Vingrotavā atradās institūta sporta piederumu skapis, un man bija šī skapja atslēga. Skapī atradās basketbola bumba, kas man bija nepieciešama skolas meiteņu basketbola treniņiem 3.pamatskolas vingrotavā. Šajā dienā biju paņēmis bumbu, paskatījos pulkstenī, un, tā kā man vēl bija laika diezgan, kādu minūti vēroju, kā miliči spēlēja volejbolu. Kad ierados 3.pamatskolā, gandrīz vai automātiski apjautājos apkalpotājam, cik ir pulkstenis, vairāk gan, lai pateiktu, ka esmu ieradies uz vingrotavas izmantošanu mums paredzētā laikā.

Kad pēc treniņa atgriezos, lai noliktu bumbu atkal skapī, mani tūlīt saņēma ciet, izčamdīja un veda augšas stāvā uz nopratināšanu. Tirdīja mani labu laiku. Zvanīja arī uz 3.pamatskolu, bet neko aizdomīgu ne pie manis, ne manā rīcībā atrast nevarēja. Miliči man stāstīja, kāda muļķība esot izdarīta, bet varēja redzēt, ka viņi bija dikti notrūkušies, to varēja saprast, jo par notikušo viņiem bez "galvas mazgāšanas" neiztikt. Es varēju iet mājā, t.i., uz internātu. Sevī nodomāju, ka šī lieta labi nostrādāta un, ja man jautātu, kas to izdarījis, noteikti atbildētu, ka Verners Krastiņš.

Tas varēja būt 1941.gada februārī, kad man bija tikšanās ar Belizāru Radziņu no Lauksaimniecības akadēmijas viņa dzīvoklī pie Tirgus laukuma. Pārdomas radīja, kā viņš zināja par mani, bet uz šo jautājumu viņš man neatbildēja. Neko sevišķu jau neizrunājām, bet bija laba sajūta, ka neesam vieni. Praktiskā nozīme bija tā, ka viņi zināja par mums un mēs zinājām par viņiem. Sākoties karadarbībai, tieši sakari nodibinājās gandrīz vai automātiski. Centrs viņu darbībai nebija pati akadēmija, bet gan tikai cilvēki, kuri nāca no akadēmijas.

Ar sava brālēna starpniecību, kaut viņš bija "muzikants" un ne "darboņa", varēja sazināties arī ar Pētera ģimnāziju, bet šādi sakari ģimnāzijā un tehnikumā vairāk bija citiem institūtā, kuri kontaktējās ar mums.

Ja līdz apmēram 1941.gada sākumam darbojāmies bez īsta, konkrēta un lielāka mērķa, jo nezinājām, kas gaidāms, tad 1941.gada pavasarī mums jau likās pilnīgi skaidrs, ka Padomju savienībai būs karš ar Vāciju. Līdz ar to darbības mērķis kļuva daudz skaidrāks. Par to galvenokārt bija jāpateicas Nolda radio ziņām. Liekas, tādēļ arī Viktors referēja par "Mein Kampf". Šādos apstākļos arī arvien skaidrāk izkristalizējās, cik lieti vietā bija mūsu sākotnējie mērķi aizsargāt un saglabāt mūsu tautiešu dzīvības, materiālās un garīgās vērtības. Vismaz es, lai darīju, ko darīdams, vienmēr paturēju to prātā.

Liekas, tie bija institūta puiši, kas marta beigās vai aprīļa sākumā bija labi nostrādājuši, uzlīmējot plakātu ar pretkomunistisku tekstu uz Rīgas autobusa aizmugures. Tikko šoferis bija sācis startēt, puiši veikli metušies uz autobusa aizmuguri un ātri, autobusam jau kustoties, uzlīmējuši palielu plakātu. Šim pasākumam nebija sakara ar mūsu grupu, kaut iespējams, ka darītāji bija kontaktā ar mums, bet rīkojās pēc pašu ierosmes. Viņu vārdus nekad necentāmies noskaidrot.

Ja nemaldos, 1941.gada aprīlī risinājās divi sporta notikumi, kam bija arī cita loma. Kādā nedēļas nogalē institūta basketbola komanda brauca uz Cēsīm, lai sacenstos ar Cēsu ģimnāziju. Tā kā man no Džema Raudziņa jau bija informācija par Cēsīm, tad paņēmu līdzi arī drusku no mūsu sagatavotām skrejlapām. Cēsīs tās nodevu, cik atceros, Reinholdam Kalniņam un lūdzu tās izplatīt 13.maijā no 9 līdz 10 vakarā, kā bijām vienojušies Jelgavā. Lūdzu, ja būtu iespēja, daļu no lapiņām laist arī uz Valmieru. Pastāstīju Reinim arī par mūsu radio ziņām un karaspēka kustību. Cik atceros, viņš minēja kaut ko par afišu plēšanu un saskari ar čeku. Visumā viņš bija sadrūmis, un likās, viņu kaut kas nospiež. Visa tikšanās tomēr bija ļoti sirsnīga, jo brīvās Latvijas laikā bijām draudzīgi kopā gan slēpojuši, gan spēlējuši basketbolu. Mūsu attiecībās ļoti labi iekļāvās arī institūta komandas jelgavnieki, kā Alberts Priednieks u.c.

Par politiku, liekas, runājām tikai mēs ar Reini, bet kāda frāze jau paspruka arī citiem. Bijām brīdināti uzmanīties, jo ģimnāzijas lietas kārtoja Raimonds Zālītis, kurš bija pieslējies komunistiem, kaut agrāk, Latvijas laikā, tāpat piederēja pie mūsu draudzīgā sportotāju pulka. Sirsnīgi atvadījāmies un klusi cerējām atkal tikties brīvā Latvijā. Tas nenotika. Reini apcietināja, izsūtīja, un izsūtījumā viņš esot arī miris. Raimonds Zālītis, kas bēga līdzi komunistiem, kara laikā bija sarkanais partizānis Latvijā. Pēc kara gāja bojā kādā Sibīrijas upē.

Ap to pašu laiku pie mums Jelgavā viesojās arī Rēzeknes skolotāju institūta basketbola komanda, kuru vadīja Roberts Jauniņš. Ar viņu sapratāmies ātri. Runāšana un darīšana bija līdzīga kā ar Reini Kalniņu Cēsīs. Kad nāca atvadīšanās, tā bija tikpat sirsnīga un ar cerībām atkal reiz tikties. Liekas, viņi aizbrauca pacilāti. Pēc boļševiku padzīšanas dzirdēju vai lasīju ar labu pieminam arī R.Jauniņu un Rēzeknes skolotāju institūtu.

Jo tuvāk nāca mācību gada beigas, jo vairāk viss liecināja par gaidāmo karu. Tuvojās arī diena, kad bijām nolēmuši sava darba augļus — skrejlapas — "laist tautās". Pavisam bijām iespieduši tuvu pie 4000 lapiņu. Jau to sadalīšana izplatītājiem vien bija problēma. Galvenā izplatīšanas vieta, protams, bija domāta Rīga, kur galvenie izplatītāji bija Viktora klases biedri. Katram izplatītājam bija paredzētas 100 lapiņas, kas bija jāizplata 13.maija vakarā, vienas stundas laikā no pulksten 21.00 līdz pulksten 22.00. Pēc pulksten 22.00 nevienam nedrīkstēja būt vairs nevienas lapiņas. Galvenā lapiņu sadalīšana tā, lai izplatītāji viens otru neredzētu, notika no Viktora un Viļa dzīves vietas Čakstes bulvārī, Driksas upes krastā. Veids, kā izplatītāji centās cits no cita izvairīties pirms braukšanas uz Rīgu ar autobusu vai vilcienu, radīja dažu komisku situāciju. Daļa no skrejlapām bija jau nogādātas uz Cēsīm, Valmieru, Rēzekni un Bausku. Un daļa no skrejlapām izplatīšanai Rīgā, Jelgavā un Dobelē bija jāsadala man, kur izplatītāji bija galvenokārt mani klases biedri un audzēkņi no citām klasēm. Jelgavā, cik atceros, izplatījām ap 700 lapiņu. Izplatīšana noritēja bez sarežgījumiem, izņemot Ernesta Rieksta teikto, ka Tukumā kādi mēģinājuši viņam sekot. Nākamās dienās viens otrs uz skolu atnesa un rādīja mūsu izplatītās lapiņas. Teicām, lai tiek vaļā no tām, cik ātri vien var. Jāpiezīmē, ka 100 lapiņu likās par daudz vienam izplatītājam tik ierobežotā laika sprīdī.

Ap mūsu lapiņu izplatīšanas laiku apcietināja mūsu vingrošanas palīgskolotāju Verneru Krastiņu. Ar viņu zaudēts bija krietns vīrs, kā arī mūsu cerības iegūt ieročus, kad apstākļi to prasīs. Kad pēc kara pārmeklēja vairākas vietas, kur ieročiem vajadzēja būt, nekur tos tomēr neatrada. Tā nu mēs, karam sākoties, bijām gandrīz vai pilnīgi bez ieročiem, izņemot vienu kara šauteni, kas man bija noslēpta internātā, un dažas pistoles, kas pa vienai bija kādiem trim no mums. Munīcija bija labi ja desmit šāvieni katram ierocim.

Slēptuves, kas bija zināmas Magnusam Graudiņam un viņa paziņām, čeka pārmeklējusi nebija, kā arī nebija zināms, ka čeka būtu meklējusi kaut kur citur. Tā nu palikām pārliecībā, ka ieroču atrašanās vietu Krastiņš nevienam nebija atklājis — ne draugam, ne naidniekam. Proklamāciju izplatīšanā V.Krastiņš nebija iesaistīts, bet čeka sakarā ar viņu pratināja M.Graudiņu, kurš proklamāciju izplatīšanā piedalījās un kuram svārku iekšas kabatā nezinot bija palikušas pāris proklamācijas. Labi, ka pratināšanā čeka viņu nekratīja. Pats viņš proklamācijas atklāja tikai vakarā pēc pratināšanas. Par ko V.Krastiņu apcietināja, nezinām. Neviens cits, kā, piemēram, Magnusa Graudiņa klases biedrs Arnolds Austrums, kurš, liekas, noteikti varēja būt Vernera Krastiņa līdzgaitnieks, apcietināts netika. Vismaz no mums zināmiem ne.

1941.gada jūnijā dienas skrēja strauji — jāmācās, jo nāca eksāmeni, un bija daudz ko vērot kā Jelgavā, tā arī tās apkārtnē. Ka tuvojas karš, par to nebija šaubu. Domājot, ka mēs bijām bez ieročiem, prātā nāca Džema Raudziņa teiktais, ka ieroči ir — tie tikai jāiegūst. Viņa teiktais nozīmēja, ka ieroči ir komunistiem. Mums tos iegūt likās neiespējami, jo pēc notikuma YMCA viņi tos sargāja kā aci pierē. Kādēļ mums šie ieroči bija nepieciešami, par to nedomājām, bet kaut kā likās — karš bez ieročiem ir kaut kas nenormāls.

Pēkšņi tikai 14.jūnija rītā uzzinājām, ka ir notikušas plašas apcietināšanas un ka apcietinātos stacijā iesloga lopu vagonos. Atkal kā zibens uzzibsnīja apziņa, ka esam bez ieročiem. Bet vēlāk, lēnā garā visu pārliekot, bija jākonstatē, ka arī tad, ja mums ieroči būtu, mēs neko daudz neiespētu, jo stacija un tās apkārtne bija pilna ar labi bruņotiem komunistu spēkiem. Vēlēšanās bija vismaz kādu paglābt, bet tāda iespēja neradās. Bija doma kādā vietā izārdīt sliežu ceļu un nolaist vilcienu no sliedēm. Bet tādai rīcībai mums nebija nekādu darba rīku, un, kā to īsti darīt, to arī nezinājām.

Nevarības sajūta ārkārtīgi nospieda — mēs savā zemē nekādi nespējām aizstāvēt savus cilvēkus. No skolas neviens apcietināts nebija. Tikai viena meitene raudāja, jo rīta pusē no mājām bija saņēmusi ziņu, ka viņas vecāki apcietināti. Šajā dienā skolā neredzēja politiskos audzinātājus Krišjāni Žubīti un J.Akmentiņu — viņi visu nakti bija piedalījušies apcietināšanās. Skolā valdīja nospiedoša nopietnība un klusums, bet mācību darbs turpināja savu gaitu. Bija sākušies eksāmeni. Kā vēlāk noskaidrojās, vecāki no viņu lauku mājām bija aizvesti arī mūsu klases biedram Laimonim Grundulim. Tāpat vecāki un māsa bija aizvesti Harijam Priedniekam no Viktora klases.

Un tad 22.jūnija rītā mūs pamodināja bumbu sprādzieni, kas nāca no vācu gaisa uzbrukuma Jelgavas lidlaukam. Tas nebija prāta darbs, ka daži no mums vēlākos uzbrukumus vēroja no internāta galvenās ēkas jumta Dobeles ielā. Viena bumba, liekas, ar nolūku mesta, krita uz Dobeles ielas ietnes tieši pretī internātam, bet sabojāja tikai internāta koka sētu un pretējā ielas pusē tehnikuma ēkai izbirdināja dažus logus. Skolas politiskā vadība lika internāta sētas iekšpusē izrakt aizsarggrāvjus, kur trauksmes gadījumā vajadzēja slēpties internāta iemītniekiem. Pirmais gaisa uzbrukums bija noticis bez trauksmes brīdinājuma. Skolā pirmās kara dienās eksāmeni turpinājās. Eksaminēja arī partijas vēsturē skolas, ja ne visas Jelgavas, galvenais komunists Krišjānis Žubīte. Viņš eksaminēja katru, kas vēlējās. Domāju, ka ārējā iespaida labad būtu labi, ja arī es eksaminētos. Tā arī darīju, un man laimējās. Izvilku biļeti par II partijas kongresu, par ko biju referējis mūsu grupā. Stāstīju, ko varēju, un atbildēju arī uz visiem pēc tam uzdotajiem jautājumiem. Beigās Žubīte tikai noteica: "Vot, biedrīši, kā vajaga zināt!" Tas deva man arī vairāk drosmes. Daudzi puiši man jautāja, ko es darīšot. Atbildēju, ka domāju palikt Jelgavā un skolā. Nevienu tieši neaicināja palikt, bet palika daudzi, kaut visi varēja braukt mājā.

Jau pirmā vai otrā kara dienā caur Arvīdu Braueru uzņēmām sakarus ar viņam zināmo virsnieku, kurš bija jātnieku pulka virsleitnants Roberts Reķelis. Viņš strādāja, cik sapratu, par vadītāju Jelgavas ādas fabrikā un piedāvāja, ka varam fabrikas telpas arī izmantot. Tas bija ļoti labi, jo kara sākuma dienās palicēju bija daudz, bet darāmā vēl maz. Lai neradītu nevajadzīgas aizdomas, kādi 10 puiši ar divriteņiem aizbrauca uz rakstnieka Damberga mājām Dobeles pusē. Kādā sakarā radās kontakts ar turieni, neatceros. Vēlāk Jelgavā bez tā, ka daži pārgulēja privāti, izvietojāmies trīs vietās — institūtā, internātā un ādas fabrikā.

Tūlīt pēc kara sākuma runājām arī ar skolotāju Arnoldu Čuibi, bet viņš bija apņēmies braukt uz Rīgu, kur viņu apcietināja, sakropļoja un nošāva. Jau agrāk bijām vienojušies, ka visi paliksim Jelgavā. Viktoram tomēr bija radusies nepieciešamība noteikti doties uz Rīgu. Pārējie no mūsu grupas palikām Jelgavā.

Mūsu pirmais mērķtiecīgais uzdevums bija novērot tādas vietas kā policijas mītne Lielā ielā, lidlauks, ūdensstacija, cietums, tilti u.c.

Lidlaukā bija nākušas klāt jaunas lidmašīnas. Kara sākuma dienās vēl arvien bija karaspēka daļas, kas virzījās dienvidu un rietumu virzienā. Jau pirmajās kara dienās bija radies kontakts ar kādu aizsargu, kurš teicās, ka raidot ziņas vāciešiem. Mūsu informāciju viņš arī dabūja. Pēc vācu ienākšanas minētais aizsargs izrādījās par agronomu Mārtiņu Vagulānu, kas kļuva par pirmo bēdīgi slaveno Jelgavas policijas un Jelgavas apriņķa priekšnieku. Viņam, izrādījās, bija vācu atbalsts. Kādus savus nopelnus viņš vāciešiem bija uzdevis, to diemžēl mēs neviens nezinām.

Pirmā zīme, kas pamudināja domāt, ka fronte tuvojas Jelgavai, bija tā, ka krievi, liekas, priekšlaikus, uzspridzināja dzelzceļa tiltu pār Lielupi. Tas puišos radīja satraukumu. Viņi bija gatavi cīnīties, lai aizsargātu zemes ceļa tiltus pār Driksu un Lielupi. Mūsu novērotāji ziņoja, ka krievi pievieno spridzekļus Lielupes jeb Zemgales tiltam. Roberta Reķeļa vēsais spriedums, ka vāji apbruņoti civilisti nevar cīnīties ar armiju, satrauktos prātus nomierināja. Kaut arī paši jau agrāk bijām apņēmušies no liekiem upuriem un sevisķi no cīnīšanās ar armiju izvairīties, nez kā šī lieta bez R.Reķeļa autoritātes būtu beigusies. Kaut kādi nemanot mums klāt bija nākuši ieroči, galvenokārt pistoles. Tās neviens sev nepaturēja, bet deva lietošanā tiem, kam visvairāk varētu derēt,— tās gāja no rokas rokā.

Straujš pagrieziens sākās 26.jūnija rītā. Kā vēlāk uzzinājām, tam par iemeslu bija vācu straujais trieciens pāri nebojātiem Daugavas tiltiem un tā ar pārsteigumu iebrūkot Daugavpilī. Vispirms lielu nervozitāti novērojām policijas mītnē uz Lielās ielas. Pārtrūkusi bija arī telefona satiksme. Uz Rīgas pusi no policijas aizdrāzās divi motociklisti. Kas ar viņiem notika, nezinām, bet pēc pāris stundām pie policijas mītnes piebrauca vairākas smagās un vieglās mašīnas. Miliči drāzās ārā no nama, katrs gribēja tikt pirmais mašīnās. Uz ielas gandrīz iznāca apšaudīšanās, kad pie izejas parādījās laikam kāds augstāks vīrs, pamatīgi nobļāvās un pāris reizes izšāva gaisā. Tas līdzēja. Iestājās zināma kārtība. Liekas, visiem vietu smagajās mašīnās nepietika, bet kaut kā kopā ar vieglajām mašīnām pēc kāda laika visi aizbrauca Rīgas virzienā. Mums tas nozīmēja, ka vismaz no miličiem mums briesmas vairs nedraud.

Ap šo pašu laiku skolā ieradās arī Krišjānis Žubīte ar skolas un vēl citiem komunistiem. Pēc apģērba jau varēja pateikt, ka arī viņi bija gatavi bēgšanai. Krišjānis Žubīte jautāja pēc direktora Jūlija Flugina, bet, kad uzzināja, ka J.Plugins kopā ar ģimeni ejot kājām, bija Jelgavu atstājis, tad atvadījās no inspektora Borisa Stiprā, un visa grupa devās prom. Pēc tāda brīža inspektors Boriss Stiprais griezās pie manis un aicināja pārņemt skolu, pats pēc tam skolu atstādams.

Tā nu skola bija mūsu ziņā un varējām sākt īsti rīkoties. Pie ieejas durvīm izlikām sardzi divu vīru sastāvā un vienojāmies, ka briesmu gadījumā, ko vēstītu mana svilpe, visi dosies uz pirmā stāva klasēm ar logiem uz pagalmu un dārzu skolas aizmugurē. Dārza aizmugurē vairākās vietās nojaucām dēļu žogu, tā radot ejas. Bet vietas, kur sēta palika, būtu bijušas aizegs tiem, kas bija ejām cauri. Tas būtu skolā esošo bēgšanas ceļš briesmu gadījumā. Mans uzdevums bija skolas gaitenī vai nu ar labu, vai ar ļaunu aizkavēt to, kas mūs apdraudētu. Nepagāja ilgs laiks, kad skolā atgriezās viens no Žubītes grupas, žīdu tautības, un teicās, ka viņam skolas pagrabā palicis divritenis. Pavadīju viņu uz pagarbu, kur viņš paņēma savu divriteni un steigā devās prom. Novēlēju viņam dievpalīgu un labu ceļavēju. Man bija sajūta, ka viņš sūtīts, lai mūs pārbaudītu. Liekas, mēs šo pārbaudi izturējām. Aizdomīgas bija arī trīs bedres, ko Žubīte bija licis izrakt lielās dzīvojamās mājas pagalmā, kas atradās pāri ielai pa labi no institūta.

Kaut kad ap šo laiku nomainījām arī attēlus institūta klasēs un gaiteņos. Latvijas laika portretus labā kārtībā atradām bēniņos. Puišos uzliesmoja vēlēšanās komunistu laika bildes sasist un iznīcināt, bet civilizētais prāts ņēma virsroku un tās tāpat novietoja uz bēniņiem. Tad atradās arī Latvijas neatkarības laika karogi. Latvijas un Jelgavas institūta karogi bija labā kārtībā, bet Rīgas un Cēsu institūta karogi bija saplēsti un sagandēti.

Lielākais pārsteigums šajā rītā mums nāca no telefona centrāles. Kāds vīrs mums piezvanīja un pateica, ka telefona satiksme esot pārtraukta, bet ka mēs telefoniskas sazināšanās iespējas varēsim turpināt izmantot. Drošības labad norunājām, ka mums būs parole, kuru mainīsim katras 12 stundas. Paroles noteikšana bija mūsu ziņā. Tas, kas noticis telefona centrālē, nebija mūsu nopelns, bet tas, ka varējām telefonu izmantot, bet pretinieks ne, bija mums liela priekšrocība. Cik sapratām, telefona satiksmes pārtraukšana bija pasteidzinājusi arī milicijas bēgšanu. Tāpat radās iespaids, ka visu notiekošo telefona centrālē radīja tikai viena vīra rīcība. Kas šis vīrs bija, nekad neuzzinājām. Protams, šo notikumu laikā prāta nāca dažādas domas — kā vīrs zināja par mums? Vai nebūtu šis vīrs telefona centrālē jāapmeklē? Kā celt viņu godā pēc vācu ienākšanas? Bet notikumi ritēja pārāk strauji,un katrs mirklis prasīja jaunas atbildes.

Kā Dieva dots mums bija Roberts Reķelis. Katru nopietnāku jautājumu centos pārrunāt ar viņu gan ar kurjera palīdzību, gan arī pa telefonu — diemžēl daudzreiz laika trūkums spieda šo risku uzņemties, bez tam likās, ka risks nebija arī pārāk liels. Ja nemaldos, Arnolds Austrums, kurš bija aizbraucis uz māju, lai rīkotos savā pusē, bija man atstājis kādu telefona nummuru Bauskā vai tās apkārtnē. Izmantojot šo telefona nummuru un "drošo telefonu", tad arī ar vietējo starpniecību Bauskā nodibinājām sakarus ar vāciešiem. Mūsu aicinājums, protams, bija, lai viņi nāktu un ieņemtu Jelgavu iespējami ātri, jo pilsēta bez varas bija bīstama visiem, kas tajā dzīvoja. Nekādus solījumus nesaņēmām. Likās, viņi mūsu palīgā saucienus pieņēma ar zināmu skepsi. Vispār jau zvanīšana uz visām pusēm nebija tik vienkārša, jo nebija nekādas garantijas, ka pie aparāta nav kāds komunists.

Liekas, 26.jūnijs bija arī diena, kad krievi sāka likvidēt Jelgavas lidlauku. Lidmašīnas, kas vēl nebija iznīcinātas, pacēlās un pazuda austrumu virzienā. Mēs cieši vērojām lidlauku, jo tur cerējām iegūt ieročus un munīciju. Sākuma sirojumā puiši no lidlauka atnesa tikai dažas raķešpistoles un raķetes. Bet vēlāk viņi tur patiesi atrada diezgan daudz ieroču un munīciju. Nezinu, kā un kur, bet liekas, ka tas bija 27.jūnijā, kad bija iegūta smagā mašīna. Mans klases biedrs Silvestrs Bergmanis prata automašīnu vadīt, un tā mēs tikām pie laba daudzuma ieroču. Daļu no tiem izkrāva institūtā, bet pārējos smagā mašīnā, cik atceros, novietoja mājas garāžā, kur dzīvoja kāds no mūsējiem.

Institūtā uz rokas neizdotos ieročus novietojām garderobes telpā zem skolotāju istabas. Bija dīvains skats. Ēkas labākai aizsardzībai, ja nemaldos, divas patšautenes novietoja trešā stāva logos, mājas fasādes abos galos, kur atlkājās labs šaujamlauks uz ielu un ieeju ēkā. Arī es pievācu vairākas granātas, lai papildinātu pāris no tām, kas man jau bija. Rokas granātas biju nodomājis izmantot kā galveno aizsardzību koridora telpā, iepretim ieejai, ja kāds mēģinātu vērsties pret mums. Pēc vācu ienākšanas daļu ieroču pārvietojām uz policijas mītni, bet lielāko daļu izdalījām Jelgavas un apkārtnes aizsargiem.