Par pasaules mēroga Rīgas vērtībām

Jūgendstila svētki akadēmiķa Jāņa Krastiņa režijā

Arhitektu savienības priekšsēdētājs Juris Poga un Zinātņu akadēmijas akadēmiķis profesors Jānis Krastiņš (pret publiku – pa labi)

Pēc veiksmīgas turnejas pa daudzām Eiropas pilsētām atkal Rīgā atgriezusies izstāde "Rīgas jūgendstils", kuras iniciators un veidotājs ir akadēmiķis Jānis Krastiņš. Ekspozīcija, kas skatāma Valsts mākslas muzejā, brīnumaini iekļaujas Vilhelma Neimaņa projektētā nama arhitektūrā, ne mazākajā mērā netraucējot telpas uztveri, neaizēnojot tās vizuālo tēlu. Izstādītas septiņdesmit 80x80 cm planšetes ar ēku fotoattēliem. Blakus liktas divas planšetes — uz vienas redzams ēkas koptēls, uz otras — atsevišķas detaļas. Lai parādītu jūgendstila aptverošo dabu, izstādīti arī lietišķās mākslas priekšmeti, iespieddarbi un rasējumi.

Par to, kā ekspozīcija veidojusies un kādas bijušas tās gaitas Latvijā un pasaulē, stāsta akadēmiķis Jānis Krastiņš:

Izstāde "Rīgas jūgendstils" pirmo reizi tika parādīta Pēterbaznīcā 1989.gadā, kad Rīgā notika kārtējais arhitektu kongress. No plašā jūgendstila mantojuma bijām izvēlējušies Rīgai raksturīgo atturīgo nacionālromantismu un dekoratīvi eklektisko novirzienu, kas radis izpausmi Eizenšteina darbos un citos Alberta ielas namos. Tolaik ekspozīciju veidoja tikai šīs septiņdesmit planšetes.

1992.gadā izstāde nonāca Vācijā — Karlsrūes universitātē, pēc tam Brēmenes arhitektu namā, Darmštates pilsētas bibliotēkā un Tehniskajā universitātē. Ar Dānijas Kultūras ministrijas atbalstu izstāde 1993.gadā nonāca Kopenhāgenā, Dānijas Arhitektūras centrā "Gammel Dok." 1994.gadā izstāde aizceļoja uz Austrijas pilsētu Grācu. Pēc tam uz Parīzi.

1997.gadā mūsu toreizējā vēstniece Somijā Anna Žīgure panāca, ka ekspozīcija tika iekārtota Helsinku informācijas birojā, kas atrodas bijušās privātbankas telpās, ko mūsu gadsimta sākumā veidojis somu jūgenstila arhitekts Larss Sonks. Tur šī izstāde ieguva īpašu skanējumu. Mums pašiem bija pārsteigums, cik plastiski šī izstāde iekļāvās zāles arhitektūrā. Somi atzina, ka tik skaistu izstādi šai zālē nekad nav redzējuši, jo parasti arhitektūras detaļas tikušas aizsegtas ar izstāžu eksponātiem. Izstāde ieguva starptautisku skanējumu, par to ieinteresējās arī citās valstīs.

Izstāde otrreiz aizceļoja uz Vāciju. Leipcigas Grāmatu tirgū, kas bija veltīts Baltijas valstīm, viena ekspozīcija tika paredzēta arhitektūrai. Vācieši paši izvēlējās, ka tas būs funkcionālisms Tallinā, jūgenstils Rīgā un baroks Viļņā. Toreiz izstāde ieguva jaunu elementu — astoņas planšetes ar jūgendstila durvīm. Šo darbu bija izpildījis arhitekts, tolaik vēl students Ints Pujāts. Vācieši par to ārkārtīgi ieinteresējās, un durvju fotoattēli tika eksponēti arī turpmāk.

Latvijas vēstniecības Anglijā kultūras atašejs Irēna Hamiltone izstādei sameklēja telpas Karaliskā britu arhitektūras institūta (RIBA) rasējumu kolekcijas Heinca galerijā. Tā ir samērā neliela, tehniski labi aprīkota telpa, kas paredzēta prestižām profesionālām izstādēm. Te parasti tiek eksponēti oriģinālrasējumi. Dažus bijām iekļāvuši šajā ekspozīcijā arī iepriekš, taču, lai papildinātu kolekciju, sadarbojāmies ar Latvijas Valsts arhīvu. Kad izstāde bija aizsūtīta uz Londonu, mums ar galerijas kuratoru Čārlzu Haindu radās saskanīga iecere, ka vajadzētu parādīt arī lietišķās mākslas priekšmetus. Čārlzs Hainds ieradās Rīgā, un mēs kopā izvēlējāmies lietišķās mākslas priekšmetus — porcelānu, metāla izstrādājumus, pulksteņus, vitrāžu, arī jūgendstila bufeti u.c. no Vēstures un kuģniecības muzeja, Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeju fondiem, kā arī privātkolekcijām. Londonā arī izveidojās galīgais šīs izstādes koptēls, tāds, kā to redzam tagad. Izstādē iekļāvām arī mūsu gadsimta sākumā Rīgā izdotus žurnālus un grāmatas. Šo izstādi atbalsta aģentūra "Rīga–800". Tās vadītājs Inguna Rībena palīdzēja arī izdot izstādes katalogu, kam efektīvo vizuālo ietērpu devis apgāda "Jumava" mākslinieks Uldis Sosnovskis. Grāmata ir bērnišķīgi krāšņa, lai tā patiktu visiem, jo šādas grāmatas to augstās pašizmaksas dēļ nevar bieži radīt.

Pēc Londonas izstāde nonāca Bristoles Arhitektūras centrā, kurā telpu šaurības dēļ daļa ekspozīcijas netika izstādīta — tur eksponēja tikai rasējumus un lietišķās mākslas priekšmetus. Bristolē daudzi interesenti noklausījās arī manu priekšlasījumu par Rīgas jūgendstilu. Pēc tām izstāde bija skatāma Skotu mākslas galerijā Edinburgā. No Lielbritānijas izstāde ceļoja uz Beļģiju, kur Briselē tika izstādīta Hortas muzejā. Viktors Horta ir pirmās jūgendstila ēkas arhitekts, un Brisele tiek uzskatīta par jūgendstila dzimteni. No Briseles izstāde ceļoja uz Jūgenda centru Olezundē — nelielu Norvēģijas pilsētiņu, kuras centrālā daļa 1904.gadā nodega, un līdz Pirmajam pasaules karam tika atjaunota jūgendstilā, kas tajā laikā bija valdošais.

Ekspozīcija Rīgā būs atvērta līdz 5.septembrim. Tieši šajā dienā tiks svinēta arhitekta un mākslas vēsturnieka Vilhelma Johana Kārļa Neimaņa 150.dzimšanas diena. Viņš dzimis Vācijā 1849.gadā, bet kopš 1863.gada viņa gaitas līdz pat mūža beigām (1916.gada 6.martā) bijušas saistītas ar Latviju. No 1903.līdz 1905.gadam tieši pēc viņa projekta tika uzcelts arī Pilsētas mākslas muzejs (tagadējais Valsts mākslas muzejs), kur viņš no 1905. līdz 1919.gadam bija arī direktors. Šo namu Valdemāra ielā 10a Jānis Krastiņš raksturo kā neobaroku ar daudzām jūgendstila detaļām ornamentikā. Īpaši profesors izceļ brīnišķīgās jūgendstila kāpnes un balkonu margas. Tur tiešām bijis, ko padomāt, lai ekspozīcija nevienā virzienā nepārgrieztu telpas uztveri: "Ekspozīcija prasa plakni, bet bija jāpanāk, lai šīs plaknes ne no viena jumta vizuāli nesadalītu šīs arhitektoniski efektīgās telpas viengabalainību." Un risinājums kopā ar muzeja speciālistiem un strādniekiem ticis atrasts: rasējumi un attēli izvietoti uz telpas centrā izveidota perimetrāli noslēgta 4x4 metru kvadrāta ažūrajām sienām, kurām telpa ir labi cauri jūtama.

Lieliskā arhitekta Vilhelma Neimaņa celtā nama otrā stāva vestibils ir tikai ieguvis, uzņemdams jūgendstila entuziasta Jāņa Krastiņa lolojumu.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: no Jāņa Krastiņa arhīva