Ministru prezidents:

— vakar intervijā Latvijas radio

Intervijā Latvijas radio 24. janvāra raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Raidījumu vada žurnālists Aidis Tomsons

— Tātad, kā ik ceturtdienu, saruna ar Ministru prezidentu. Paldies par daudzajiem jautājumiem, vēstulēm! Mēs esam šoreiz noslīkuši jūsu jautājumos, tādēļ piedodiet, ka tie ir sakrājušies. Mēs centīsimies atbildēt to, ko var uzreiz, un par to, kas krāsies uz nākamo reizi, piedodiet. Tā nu ir sanācis, tāpēc es arī neuzklausu vairs klausītāju zvanus — galu galā nav tam jēgas. Vispirms paldies tiem, kas man ir atsūtījuši vēstules — pensionāre Aina, kas vēl jums turēties; Daila Brambergas kundze vēl jums spēku; Gunita Lagzdiņa saka: viņa gribot tikai pateikt, ka viņa jums uzticas un tic; Valdis Dalbiņš izsaka visdziļāko cieņu un atbalstu jūsu darbam un saka, lai šī valdība nekrītot. Vārdu sakot, jums ir tomēr pietiekami daudz arī šajā reizē pateicības vārdi jādzird.

A.Šķēle: — Es domāju, tie vienmēr ir bijuši, un vēl jo vairāk tie cilvēki, kas atbalstījuši, es domāju, nav šaubījušies par to.

— Pirms mēs sākam pārējos jautājumus, mums ir vēl šie jautājumi, kas saistīti ar skandālu, un tam arī iziesim cauri. Zinta Ponamarenko jautā: vai jūs netaisāties tomēr demisionēt sakarā ar pret jums vērsto apsūdzību?

A.Šķēle: — Nē un nekādīgi, un es gribētu varbūt atgādināt: mēs kaut kā esam piemirsuši, ka Latvijā jau šādi skandāli ir bijuši. Pirms kāda laika bija tāds Atis Silaroze jeb agrākā uzvārdā Kujālovs, kas paziņoja, man liekas, pirms kādiem trim gadiem, ka kādi 17 deputāti un amatpersonas, un ministri ir pedofili un apvainoja arī homoseksuālisma izpausmēs, un tas beidzās ar to, ka Silaroze, protams, tika notiesāts, kaut ne pārāk ilgi, bet kriminālsods tika. Gundars Bērziņš decembrī brīdināja, ka šādas provokācijas būs. Žēl, ka neņēma neviens īpaši vērā, varbūt attiecīgās tiesībsargājošās institūcijas nepiegāja pārāk nopietni šai lietai. Nu provokāciju esam sagaidījuši, tā ir notikusi. Domāju, ka vajadzētu Kujalova jeb Silarozes liktenim piemeklēt arī Ādamsona kungu un citus, kas iesaistījušies šādās lietās.

— Un tomēr — Ivars Vīķis jautā: bet kas ar jums var notikt, ja jūs tomēr atzīs par vainīgu?

A.Šķēle: — Jebkura amatpersona Latvijā ir tāda pati atbildīga persona — neatkarīgi, kādu amatu tā ieņem, jebkuros noziegumos ir apvainotie jāpārbauda, vaina jāpierāda, un visiem noziedzniekiem ir vieta cietumā, nekļūdīgi. Un te nedrīkst būt nekādas domas, ka kāda amatpersona tādēļ, ka ir vienā vai otrā amatā, varētu izsprukt cauri, jo pretējā gadījumā mēs varam savu valsti tādā veidā vienkārši sagraut ar absolūtu neticību, neuzticību pret tiesu varu, pret izmeklēšanas institūcijām. Tādēļ, lai arī cik nepatīkami šādi skandāli un cik prestižu graujoši valstij, tie visi ir izmeklējami, visas nianses, visas epizodes un vainīgie saucami pie atbildības. Un arī tie vainīgie, kuri, ja tas tā pierādās, bijuši apmelotāji, denuncētāji un varbūt strādājuši pavisam citiem mērķiem.

— Kārlis Kausbergs jautā: vai jūs uzskatāt Birkava badastreiku par tieslietu ministram cienīgu. Viņš uzskata — kā puišelis, kas tā rīkojas.

A.Šķēle: — Birkava kungs šodien bija pie manis, un viņš ir pārtraucis šodien badastreiku. Ceru, ka pa piektdienu, sestdienu, svētdienu, kā saka, viņa forma uzlabosies, Birkava kungs ir gatavs ļoti apņēmīgi turpināt tieslietu ministra pienākumus pildīt un ir darījis visu, jau sniedzis nepieciešamās liecības un paskaidrojumus, lai Ādamsona kunga paziņojumi tiktu visīsākajā laikā izmeklēti un Latvijas sabiedrībai nebūtu pamata šaubīties par to, ka tiesu vara vai nu neizmeklē augstas amatpersonas, vai nu netiek galā ar šādiem apvainotājiem.

— Tomass Kuprejevs jautā mums par pagājušās nedēļas interviju — tā neesot notikusi. Man jāsaka, Kuprejeva kungs, tā notika. Mēs taču sēdējām šeit, vai ne? Man tā šķiet.

A.Šķēle: — Man arī šķiet.

— Tātad tas neatbilst patiesībai. Par Ādamsona kungu mēs izrunājām un arī te vēl ir no Liepājas 1.vidusskolas pārstāvji, kuri vienkārši jums izsaka atbalstu. Mana kolēģe gan jautā, — un tas ir saistībā ar šīsdienas laikrakstu "Diena", kurā teikts, ka jūs esot savā laikā — un tas ir rakstīts 1996.gada žurnālā "Rīgas Laiks" — teicis, ka homoseksuālisms ir slimība un, ja vada valsti vai atrodas atbildīgos valsts ierēdņu, politiķu amatos, tad pareiza seksuāla orientācija ir obligāti nepieciešama. Viņa jautā: vai jūs šobrīd domājat vēl tāpat?

A.Šķēle: — Jā. Es vadu Tautas partiju, kas ir konservatīva partija, iestājas par tradicionālām vērtībām, un man jāsaka, ka es arī tādās pozīcijās palieku. Un tai pašā laikā, protams, ir jāsaprot, ka Eiropas Savienības kultūra, tradīcijas, šodienas izpratne nosaka, ka ir nepieklājīgi jautāt kādam, kādā veidā tu savu intīmo dzīvi pavadi. Un, ja cilvēks pats nedeklarē to, tad to tiešām uzskata par nepieklājīgu jautāt. Es kā Tautas partijas vadītājs savas pozīcijas neesmu mainījis, bet arī netaisos nevienam cilvēkam iet klāt un prasīt, kādā veidā tu savu seksuālo dzīvi pavadi, vai tava orientācija ir sakritīga, teiksim, ar Tautas partijas pozīciju.

— Ilze jautā: vai, jūsuprāt, tas, ka Latvijas politiķi vienmēr galveno laiku tērējuši šādu personisko lietu risināšanai, nav iemesls Latvijas attīstības bremzēšanai, vai katra tauta nav tiesīga lepoties galu galā ar savu valdību, kas šobrīd šķiet neiespējami Latvijā?

A.Šķēle: — Jā, es domāju, ka tas, kas notiek, bieži vien liecina par intelekta trūkumu un politisko ambīciju pārāk lielu klātesamību. Acīmredzot pārāk viegli ir nodarboties ar šo žanru, kas balstās uz dažādām spekulācijām, intrigām, nevis piepūlēties, lai sakārtotu likumdošanu, lai varbūt attīstītu mūsu valsti ar tiem instrumentiem, kas ir noteikti, kādā veidā demokrātiskas valstis tiek pārvaldītas.

— Vēl par kādu zvanu. Man šodien atkal zvanīja no Aviācijas universitātes bijušie pasniedzēji un sacīja: tās lietas tur nevirzās uz priekšu; viņuprāt, pieci cilvēki šobrīd saņem par to algu un droši vien pietiekami pieklājīgu algu, bet neizskatās, ka būtu kāda cerība to saņemt kādreiz skolotājiem.

A.Šķēle: — Es varētu vēlreiz to pārprasīt, bet tiešām visas tās īpašuma novērtēšanas, izsoles lietas būs, un iegūtie līdzekļi, kā jau es to iepriekš teicu, tiks novirzīti šo parādu segšanai. Es varu tikai savukārt aicināt šos cietušos pasniedzējus vēl varbūt griezties ar papildu prasību tiesā, lai piedzītu no administrācijas — jo galu galā tā administrācija ar savu neprasmīgu rīcību ir nodarījusi viņiem kaitējumu, par viņiem nav samaksājusi nodokļus. Vai kāds ir griezies, es nezinu, jo tur it kā tāda solidaritāte jūtama — tā kā vainīga valsts, bet ne pašu iestādes vadītāji, ar kuriem viņi tik solidāri visu laiku bija kopā.

— Nē, viņi īstenībā prasa: vai kādam nebūtu par to jāatbild un nebūtu kāds jātiesā par šādu izšķērdēšanu?

A.Šķēle: — Sākot ar tiem atbildīgiem finansu cilvēkiem, kas tur bija.

— Bet varbūt jūs patiešām painteresējieties, kad tas varētu tālāk notikt un kāda šīs lietas virzība būs tālāk. Mēs pievēršamies nedaudz vēstulēm, un paldies arī par daudzajām vēstulēm, kuras man šeit atnākušas. Piemēram, par Ābeles kundzes Ventspils dzīvokļa lietu — es nododu vēstuli Ministru prezidentam, mēs jau nedaudz aprunājāmies pirms tam un mēģināsim uz to atbildēt. Es esmu saņēmis vēstuli no Maijas, kas ir topošā studente un interesējas par kredītiem studiju apmaksai. Jautājumi ir tādi: vai neklātienes students var iegūt studiju kredītu, kas jādara, lai to dabūtu, un kā to lietu jāsāk kārtot?

A.Šķēle: — Valdība kopumā konceptuāli vēl nav šo jautājumu izlēmusi, bet es ceru, ka mums izdosies, un jauns mācību gads varētu sākties ar šādu valsts atbalstu, ka visi pirmā kursa studenti, kas uzskata par vajadzīgu, kam vecāki nespēj palīdzēt ar šo naudu, var saņemt šo valsts garantēto kredītu, nevis kā šobrīd — apmēram tikai 33 procenti mācās par budžeta naudu, pārējie nezina, kur šo naudu dabūt, piestrādā, pārstrādā un tā tālāk. Bet tas vēl nav nolemts, tomēr, kas attiecas uz neklātniekiem, tad jāsaka, ka pirmajā solī šobrīd tādas lietas netiek plānotas, ir runa šobrīd par pilnām klātienes studijām. Jo mēs uzskatām arī par nenormālu situāciju, ka dienas studijās šobrīd ir nepilna mācību slodze studentiem, atstājot daudzus brīvus "logus", un tos vēl studenti ir spiesti aizpildīt, piestrādājot, lai varētu izdzīvot Rīgā vai citā pilsētā, kur ir augstskola. Mēs gribam nodrošināt šo atbalstu no valsts puses tik lielu, lai varētu bez nekādām problēmām studēt pilnu dienas studiju laiku.

— Bet, ja runājam par neklātieni, tad nākotnē tas varētu kaut kad būt?

A.Šķēle: — Tas acīmredzot būs, jāsaka, krietnā nākotnē tālāk, jo — būsim godīgi — šobrīd mums ir jādara viss, lai mēs būtu gatavi to milzīgo augstākās izglītības iegūtgribētāju loku apmierināt. Šobrīd, kā jūs zināt, četru gadu laikā mēs esam 2,6 reizes palielinājuši studējošo skaitu, tātad kļuvis 2,6 reizes vairāk studentu nekā pirms četriem gadiem. Un jāsaka, ka ir tendence vēl pieaugt — acīmredzot varētu rēķināties pat ar kādu vēlreizēju dubultošanos nākamos četros gados, jo lielākā daļa sabiedrības jauno cilvēku ir sapratuši, ka izglītība, ir tā vienīgā cerība un iespēja iegūt labāku darbu, labāku sabiedrisko stāvokli, patīkamāku, radošāku profesiju. Un mums jādomā vispirmām kārtām, protams, šodien par klātienes studentiem.

— Varbūt līdz ar to Nadežda Orlovska jautā: vai tad tiešām par augstāko izglītību nākamgad būs jāmaksā un, ja būs, cik daudz?

A.Šķēle: — Šobrīd 70 procenti pirmā kursa studējošo maksā pilnu maksu, un valsts nekādu atbalstu šeit nesniedz. Šī sistēma ir tiešām netaisnīga, sociāli netaisnīga tādēļ, ka bieži vien šajās budžeta grupās nav tikuši talantīgi un visādā ziņā spējīgi bērni, bet varbūt viņi ir nākuši no zemāka standarta vidusskolas tādā ziņā, ka tā skola varbūt nav bijusi prestiža, un viņi nevar izturēt šo budžetnieku konkursu, viņi paliek ārpus, un tad bieži vien izrādās, ka viņiem ir ļoti lielas grūtības mācīties, viņi ir spiesti naktīs strādāt un tā tālāk. Mēs šobrīd paredzam, ka ir jāsakārto šī augstākā izglītības sistēma tā, lai visiem neatkarīgi no tā, kāds ir bijis vidusskolas diploms, ja viņš ir ticis augstskolā, tad atbalsts no valsts puses ir vienāds.

— Vai zināms, cik liela tā summa varētu būt?

A.Šķēle: — Tas prasījuma apmērs, ar ko mēs rēķināmies, ir apmēram 110 lati mēnesī kopumā, kas paredz arī šo līdzdalības maksu un arī sociālo daļu. Šobrīd stipendija ir kaut kādi septiņi astoņi lati. Tas ir izsmiekls! Nu, kā tu, klātienē dzīvodams Valmierā, Rīgā vai Ventspilī, vari par septiņiem vai astoņiem latiem mēnesī izdzīvot? Mēs paredzam šo summu daudz, daudz lielāku, bet kabinets vēl nav nobalsojis, šīs lietas vēl nav konceptuāli nobalsotas, tās ir izauklētas, man skaidras, izglītības speciālistiem, Augstākās izglītības padomes speciālistiem, tai profesūrai, kas palīdz man, veidot šo moderno sistēmu — bet vēl ir krietns solis ejams.

— Es gribu teikt: mums izglītības ministrs būs nākammēnes studijā, tad arī varēsim jautāt viņam un saņemt atbildes. Plaudes kungs un Atares kundze — divi jautājumi par zemes nodokli. Viens no tiem: kāpēc ir tā, ka tie, kas centram dzīvo tuvāk, maksā dārgāk, galu galā — zeme viena?

A.Šķēle: — Tā nu gan nav, ir tomēr atšķirība, vai jūsu zemes gabals ir Rīgas centrā, vai, teiksim, pie Valdemārpils robežas vai Dagdas, un tādēļ arī zemes nodoklis ir citāds. Te ir pavisam cits komunikāciju līmenis, infrastruktūras kvalitāte, apgrozījums, ja, teiksim, to vērtē no uzņēmuma viedokļa — ja atrodas kāds veikaliņš Rīgas centrā, tad, protams, tur ir pavisam citas iespējas pelnīt. Tā ir pasaules tradīcija, tā ir loģiska kārtība, kas balstīta uz tirgus principiem.

— Atares kundze saka, ka viņa nav apmierināta ar kadastrālo vērtējumu — viņasprāt, seši lati kvadrātmetrā kaut kur purvainā vietā pie pašas Rīgas robežas neatbilst vērtībai. Viņa saka: nav iespējams samaksāt tādu vērtību — 23 reizes audzis zemes nodoklis.

A.Šķēle: — Katram ir tiesības pieprasīt pārvērtēšanu, un viņš to var darīt. Var gadīties, ka pašam jāpiedalās šajā procesā, pieprasot, lai tas notiktu, bet, ja nav cita vērtējuma, tad balstās uz šo vispārējo kadastrālo vērtību, kas ir noteikta.

— Kaķes kundzes jautājumu es arī nododu premjerministram. Es tikai gribu teikt: te ir runa par joprojām kooperatīvajām mājām, viņasprāt, te droši vien nav sakārtota likumdošana — vai vispār šajā jomā ir domāts ko darīt?

A.Šķēle: — Es ar konkrēto vēstuli iepazīšos. Man gan jāsaka, ka šobrīd visas mājas pamazām pārveidojas un kļūst vienādākas — tās būs visas īpašnieku mājas, kurās dzīvokļi pieder katram individuāli un savukārt visi ir vienojušies par zināmu kopīgu saimniekošanu. Vai arī attiecīgās pašvaldības, ja šādas īpašas vienošanās nepastāv, sniedz šos centralizētos pakalpojumus: kanalizācija, atkritumu savākšanas lietas, siltumapgāde un tā tālāk.

— Kalniņa kunga vēstuli es arī acīmredzot nodošu jums, jūs varēsit vienkārši ar to iepazīties. Graiksta kungs saka, ka par pabalstu transporta izdevumos invalīdiem parasti 28 lati pusgadā tiek kompensēti, bet inflācija pastāvīgi aug, un tie 28 lati paliek, kā tas nākas?

A.Šķēle: — Tur ir taisnība, droši vien vajadzētu katru gadu par vismaz inflācijas koeficientu šo atbalstu palielināt. Bet tai pašā laikā, protams, inflācija ir bijusi pietiekami zema — burtiski trīs procentu robežās, un tas nozīmē, ka tas palielinājums jau nebūtu nemaz tik liels, bet, nu, katram cilvēkam arī 50, 70 santīmi ir būtiski, tās ir viena, divas, trīs braukšanas reizes — atkarībā no tā, cik maršruts garš. Varu tikai teikt: tiklīdz mēs būsim daudzmaz atkal atgriezušies pie sakārtotas finansu sistēmas, vismaz tādas, kāda bija mums 1997.gadā, šāda lieta būtu darāma. Ierosinājums principā ir godīgs.

— Jānis Beļakovs jautā: kā jūs redzat tālāko Latvijas rūpniecības attīstību, kuras nozares būtu tās svarīgākās Latvijai?

A.Šķēle: — Tās jau ir iezīmējušās visnotaļ šobrīd. Mēs zinām, ka arvien augsts īpatsvars (arī tagad tas gandrīz nekrītas) būs koksnei un koksnes pārstrādei. Šobrīd vēl arvien ar ļoti augstu īpatsvaru ir pārtikas pārstrādes rūpniecība, un jāizsaka gandarījums, ka mums sāk attīstīties vieglā rūpniecība. Ir gan jauni šūšanas uzņēmumi, gan apavu ražošanas uzņēmumi, teiksim, Ventspilī tiek jauns apavu ražošanas uzņēmums reāli iekustināts. Jāsaka, smagā rūpniecība, metāla apstrāde, konkrēti metalurģija un metāla konstrukciju ražošana ir nostiprinājusies. Es būtu vēlējies, protams, lai augstāks attīstības temps būtu radio, telekomunikāciju, augsto tehnoloģiju nozarei, kur mums nav tomēr jūtamu investīciju. Protams, mums ir ļoti labs piemērs, ka Baltijas mērogā mēs šobrīd esam spējuši spert nozīmīgu soli; teiksim, citā sektorā ir realizēts pagājušajā gadā liels apvienošanās projekts starp igauņu "Mikrolink" un mūsu "Forteks", bet tā nav klasiska ražošanas uzņēmumu apvienošanās, tā ir pakalpojumu sniegšanas uzņēmumu apvienošanās šajā nozarē, kurai vajadzētu augstās tehnoloģijas — pie šīm būs jāstrādā. Es plānoju aprīlī braukt uz Amerikas Savienotajām Valstīm, uz "Silikona ieleju", tikties ar milzīgiem pasaules augsta vārda nesējiem šajās nozarēs un aicināt viņus kļūt par industriāliem investoriem šajā nozarē.

— Maija Celmiņa vaicā: kad, pēc jūsu prognozēm, valdība varētu tikt skaidrībā par reģionālo reformu Latvijā? Un pēc kāda modeļa tā varētu notikt?

A.Šķēle: — Tur ir ļoti daudz politikānisma apkārt, es tieši tā gribētu teikt. Jebkura versija tiek momentā apšaubīta, un nav nekādas vienotības. Jāsaka, pirmais solis ir jau sperts, koalīcijas partijas ir vienojušās par to, ka mums būtu jāturas pie lielu reģionu piedāvājuma, acīmredzot tas būs "četri plus viens". Bet šeit atkal vajadzētu ievērot zināmu pakāpeniskumu, un es aicināšu pirmajā solī veikt valsts pārvaldes reformu vispirmām kārtām, kas ir tieši centrālās valdības atbildība — sakārtot valsts pārvaldes struktūras atbilstoši šim lielo reģionu mērogam un iedalījumam. Un es domāju, ka tikai tad mēs varētu spert nākamo soli, tas varētu būt vairāku gadu jautājums; un tad spriest, ko mēs deleģējam — ar cik lielām naudas summām — prom un vai mēs ejam vai neejam šo vēlēto reģionu pašvaldību ceļu. Šobrīd, domāju, ir viss pamats teikt, ka mums vajadzētu palikt valsts pārvaldes reformas līmenī.

— Kristīne Ābola saka: jūs droši vien esat redzējis mākslas filmu "Spoks". Filmas nobeigumā ļaunajam varonim atveras elles durvis un labajam atveras paradīzes durvis. Kā jums šķiet — kādas durvis jums atvērsies?

A.Šķēle: — Neesmu filmas ļoti sen skatījies, un viena no pēdējām, ko es noskatījos, bija gan videokasetē ierakstītā "Forests Gamps", kas atstāja uz mani lielu iespaidu un daudz pārdomas radīja. Diezgan jocīgi šķiet, ka mēs esam bieži vien gatavi katrs prognozēt otram, kas nu notiks, bet par sevi nekādi.

— Vai jūs par sevi esat domājis, kādas nu durvis jums atvērsies? Es nesaku, ka jums publiski jāsaka.

A.Šķēle: — Nu, es domāju, ka mēs ik pa laikam nonākam tādās situācijās, ka ir jāpadomā, ko darīt, un taisni tad jau mēs vērtējam no tās situācijas, kā mēs spriežam par savu nākotni, par savu vārdu, par to, kas paliks atmiņā.

— Paldies! Mēs cetīsimies nākamajā reizē iet visiem jautājumiem cauri. Vismaz uz visām vēstulēm mēs esam atbildējuši, un tas ir labi. Studijā bija Ministru prezidents Andris Šķēle.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā