Par inteliģenci kā sociālu grupu

Oļģerts Krastiņš, Dr. hab. oec., LU profesors,  Inta Ciemiņa, Dr. oec., LU asociētā profesore, - "Latvijas Vēstnesim"

Kas ir inteliģence?

Enciklopēdijas skaidrojums ir samērā vienkāršs: "Inteliģence, sociāla grupa, ko veido cilvēki, kuri profesionāli nodarbināti garīgajā darbā, g.k. sarežģītā jaunrades darbā, attīsta un izplata kultūru." ("Enciklopēdiskā vārdnīca", 1991. g., 1. sēj., 257. lpp.)

Filozofijas un psiholoģijas speciālisti inteliģencei izvirza daudz sarežģītākas, brīžiem pat grūti tveramas pazīmes, pieļaujot pat, ka katrai tautai tās kaut kā atšķiras. Piemēram, profesors Pauls Dāle (1889-1968) savā 1935. gadā izdotajā grāmatā "Gara problēmas" inteliģences skaidrojumam veltī šādas rindas: "...latvju izpratne piešķir vārdam inteliģence plašāku un dziļāku nozīmi, nekā tā ir šim vārdam, piem., vācu un franču valodā, kur ar to saprot pirmā un galvenā kārtā patstāvīgas un produktīvas spriešanas un asas kombinēšanas spēju. Te tātad pirmā vietā izvirzās inteliģences sapratniskā jeb intelektuālā puse. Bet tā ir prāta inteliģence, kas kā svarīgs funkcionāls elements ieiet vispārējās gara inteliģences struktūrā. Gara inteliģence organiski apvieno prāta un sirds inteliģenci, tā aptver visu dvēseles spēju augsti kvalificētas darbības īpatnību, tā ir cilvēka personības garīgais koplīmenis un savā augstākā kāpinājumā sedzas ar to, ko var nosaukt par harmoniski izglītotas un izdaiļotas personības iekšējo struktūru un darbības izpausmes īpatnību." (219. lpp.)

Šādi novērtēt kāda cilvēka piederību inteliģencei un vēl jo vairāk viņa inteliģences pakāpi būs ļoti grūti. Varbūt to daļēji varētu izdarīt ekspertu grupa slēgtā balsojumā, tāpat kā mēģina vērtēt zinātniskos un mākslas darbus dažādos konkursos. Taču šādi izveidot plašu sociālu grupu statistiskam pētījumam nav domājams.

Ir jāpieņem, ka prāta un gara inteliģence samērā cieši korelē ar kādām formālām pazīmēm, kas ir samērā viegli konstatējamas. Pirmajā vietā varētu likt izglītības pazīmi. Cilvēku nosacīti varētu pieskaitīt pie inteliģences, ja mūsdienu apstākļos tam ir augstākā izglītība. Otrajā vietā varētu būt nodarbošanās raksturs. Inteliģencei varētu pieskaitīt cilvēku, ja viņš izpilda augstākā līmeņa garīgu darbu.

Tā kā mūsu mērķis ir pētīt inteliģences dzīves apstākļus un dzīves līmeni, kas veidojas ģimenēs, plašākā nozīmē - mājsaimniecībās, ir jāsamierinās vēl ar vienu tuvinātu pieņēmumu. Inteliģences sociālajai grupai ir jāpieskaita nevis atsevišķi indivīdi, kas būtu pamatotāk, bet veselas mājsaimniecības, kas rada papildu nosacītību.

Ņemot vērā šādas atrunas, var izšķirt divas izpētes kopas:

- mājsaimniecības, kuru galvenam pelnītājam, precīzāk - galvenajam ienākumu guvējam, ir augstākā izglītība (tabulu aiļu virsrakstos "augstākā izglītība");

- mājsaimniecības, kuru galvenais pelnītājs izpilda augstākā līmeņa garīgu darbu: ir vai nu vadītājs, vai vecākais speciālists (tabulu aiļu virsrakstos "vadošs darbs").

Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) klasifikācijai pēdējā grupā ieskaita likumdevējus, valsts vecākās amatpersonas, kolektīvos un vispārējos vadītājus, fiziķus, ķīmiķus, matemātiķus, inženierus un tiem radniecīgu profesiju vecākos speciālistus, vecākos dabaszinātņu un veselības aprūpes speciālistus, vecākos mācību iestāžu speciālistus un citus vecākos speciālistus. Vienkārši speciālistus šajā grupā neieskaita.

Ir skaidrs, ka abas mūsu izpētes grupas plaši pārsedzas. Tomēr tām ir arī savas atšķirības. Piemēram, cilvēks ar augstāko izglītību strādā par speciālistu, bet nav vecākais vai vispār strādā neatbilstoši specialitātei. Tad viņš, ja būs mājsaimniecības galvenais pelnītājs, nokļūs pirmajā izpētes kopā, bet nenokļūs otrajā. Līdzīgi būs tad, ja mājsaimniecības galvenais pelnītājs ar augstāko izglītību ir pensionārs. Iespējami arī pretēji gadījumi, ka veiksmīgs cilvēks kļūst par vadītāju bez augstākās izglītības.

Sākotnējie dati pētījumam ņemti no CSP mājsaimniecību budžetu pētījuma, kas 1998. gadā aptvēra 6689 izlases mājsaimniecības. No tām ap 16% nonāca pimajā izpētes kopā, ap 11% - otrajā.1

Šajā rakstā noskaidrosim inteliģences mājsaimniecību (ģimeņu) īpatnības un to demogrāfisko vitalitāti salīdzinājumā ar visas Latvijas mājsaimniecībām. Inteliģences dzīves līmeni šaurā nozīmē, ar to saprotot ienākumus un izdevumus, aplūkosim kādā no turpmākajiem rakstiem.

Inteliģences mājsaimniecības  ir jaunākas

Valsts iedzīvotāju un atsevišķu sociālo grupu demogrāfisko sastāvu visprecīzāk raksturo tautas skaitīšanas dati. Kamēr jauna tautas skaitīšana vēl nav notikusi un pēdējās 1989. gada skaitīšanas dati jau lielā mērā novecojuši, ir jāizlīdzas ar izlases pētījumu vispārinājumiem. Tie atklāj galvenās tendences un likumsakarības, tomēr jārēķinās ar izlases kļūdām. Dažos gadījumos vērtējumi ir atkarīgi arī no aprēķinu metodēm. Kā jau rakstījām ("LV" 1999. g. 14. maijā), sākot ar 1998. gadu, CSP aprēķinos izmanto t.s. kalibrēšanas metodi. Tās rezultātā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu publikācijām, ir samazinājies pensionāru mājsaimniecību vērtējumu īpatsvars visās sociālās grupās. Tomēr galvenos secinājumus tas nemaina.

Sadalot abu izpētes kopu un arī visas Latvijas kā kontrolkopas mājsaimniecības sešās demogrāfiskās pamatgrupās, var secināt, ka abu izpētes kopu mājsaimniecības caurmērā ir jaunākas nekā vidēji Latvijā. Īpaši tas sakāms par grupu, kur galvenais pelnītājs strādā augstākā līmeņa garīgu darbu (1. tabula).

Kā visvecāko demogrāfisko grupu var vērtēt vieniniekus. Arī pēc kalibrētajiem datiem no visiem Latvijas vieniniekiem 57,8% bija pensijas vecumā (pēc iepriekšējo gadu nekalibrētajiem datiem - vēl vairāk). Tādēļ augsts vieninieku īpatsvars raksturo statistiskās kopas novecošanos - un otrādi.

Kā redzams 1. tabulā, no visām Latvijas mājsaimniecībām 1998. gadā 31,8% bija vieninieku mājsaimniecības, bet grupā, kur galvenam pelnītājam augstākā izglītība, tikai 26,0%, vēl mazāk - 18,7% - grupā, kur galvenais pelnītājs strādā augstākā līmeņa garīgu darbu (šajā grupā viņš nevar būt pensionārs). Līdz ar to grupas, kas pēc vecuma un demogrāfiskā statusa jāvērtē kā jaunas, abās izpētes kopās ir lielākas nekā vidēji Latvijā. Par tādām uzskatām pirmās trīs pamatgrupas - mājsaimniecības, kurās ir nepieauguši bērni. Citā aspektā tās var raksturot kā demogrāfiski aktīvas. Šo grupu īpatsvars no visu mājsaimniecību skaita vidēji Latvijā veido 25,6%, bet izpētes kopās - attiecīgi 31,3 un 38,0% (1. tabulas pēdējā rinda).

Minēto īpatsvaru izskaidro augstākās izglītības augošā izplatība. Starp gados jaunākajiem augstskolu beigušajiem ir daudz vairāk nekā starp gados vecākiem un īpaši veciem cilvēkiem. Tāpat pēdējā laikā vērojama tendence atbildīgam darbam izraudzīties gados jaunākus kandidātus, gados vecie speciālisti labākā gadījumā saglabā ilgi un sekmīgi pildītos amatus.

* Mājsaimniecības, kur galvenam pelnītājam ir augstākā izglītība

** Mājsaimniecības, kur galvenais pelnītājs strādā vadošu darbu vai ir vecākais speciālists

Secinājums, ka procentuāli no inteliģences mājsaimniecībām ir daudz vairāk tādu, kurās aug nepilngadīgi bērni, varētu likties ļoti pozitīvs un daudzsološs ieilgušās demogrāfiskās krīzes pārvarēšanai. Taču tāds optimisms var izrādīties maz pamatots. Uz to vērš uzmanību vidējais klātesošo personu skaits demogrāfiski aktīvo grupu mājsaimniecībās. Vidēji Latvijā tas ir 3,68 cilvēki, bet izpētes kopās - attiecīgi 3,57 un 3,66 - tātad mazāk, kaut gan starpība ir izlases kļūdas robežās.

Lai precizētu, vai inteliģences ģimenes ir demogrāfiski vitālākas vai tieši pretēji, jāizstrādā demogrāfiski aktīvo mājsaimniecību sadalījums pēc bērnu skaita.

Inteliģencei ērtākas  vienbērna ģimenes

Par demogrāfiski aktīvām skaitām tās mājsaimniecības, kurās aug nepilngadīgi bērni (līdz 15 gadu vecumam). Tās var veidot precēts pāris ar bērniem (1. grupa), precēts pāris ar bērniem un citiem mājsaimniecības locekļiem (2. grupa), viens no vecākiem, parasti māte, ar nepilngadīgiem bērniem (3. grupa).

Apvienojot šīs trīs grupas un sadalot tajās esošās mājsaimniecības pēc bērnu skaita, redzams, ka inteliģences ģimenes daudz biežāk nekā vidēji valstī izvēlas tikai vienu bērnu. Ja vidēji valstī no visām ģimenēm ar nepilngadīgiem bērniem 58,5% ir vienbērna ģimenes, tad abās inteliģences kopās attiecīgi jau 64,5 un 63,3% (2. tabula). Līdz ar to inteliģences kopās relatīvi mazāk divbērnu ģimeņu, bet vēl daudz mazāk trīs un vairākbērnu ģimeņu, salīdzinot pat ar visai pieticīgiem skaitļiem vidēji Latvijā.

Pastāvot pašreizējai vērtīborientācijai, augstākās izglītības tālāka izplatība nesola neko reālu demogrāfiskās krīzes pārvarēšanai. Tā kā inteliģence koncentrējas pilsētās, īpaši lielpilsētās, kur tautas ataudze norit lēnāk nekā laukos, var notikt tieši pretējais.

2. tabula

Demogrāfiski aktīvo mājsaimniecību (ar nepieaugušiem bērniem) sadalījums pēc bērnu skaita inteliģences grupās un vidēji Latvijā

Pārdomas

Edgars Imants Siliņš savu zinātnes filozofijai veltīto grāmatu "Lielo patiesību meklējumi" sāk ar Nilsa Bora atziņu: "Liela Patiesība ir Patiesība, kuras pretmets arī ir liela Patiesība." Vai smagā demogrāfiskā krīze Latvijā arī ir liela Patiesība, ko atsver kāda pretmeta Patiesība? Vai simttūkstošu iedzīvotāju zaudējums pēdējos deviņos gados tiek atsvērts ar antizaudējumu, resp., tikpat lielu ieguvumu kādā citā tautai vitāli svarīgā sfērā? Vai arī šī krīze ir tikai mazā patiesība, kurai nav pretmeta un kura ir tikai zaudējums bez ieguvuma?

Latvijas inteliģence spēj izvirzīt šādus jautājumus, bet nerod uz tiem atbildi. Zīmīgi, ka no Latvijas redzamākajiem demogrāfiem, kas visvairāk raksta un runā par šo problēmu, tikai vienam ir divi bērni, citiem - pa vienam vai neviena.

Problēma ir sasniegusi inteliģences un arī tautas kolektīvo apziņu, taču tās risinājums paliek ārpus apziņas. Ir lietderīgi vēlreiz ielūkoties E.I.Siliņa grāmatā: "Relatīvi mazais informācijas daudzums, kuru mēs apzināmies, vēlreiz apliecina, ka cilvēka apziņa ir tikai niecīga saliņa plašajā smadzeņu bezapziņas okeānā, milzīga aisberga nelielā smailīte. Smadzeņu ārpusapziņas norišu informācijas daudzuma masīvs varētu tikt mērīts gigabaitos (109 biti sekundē), no tās apziņā nonāk labi ja kāda simtmiljonā daļa! ... Informācijas teorija deva iespēju kvantitatīvi apstiprināt psihoanalītiķu hipotēzi par bezapziņas lomu cilvēka psihes norisēs." (123. lpp.)

Atsevišķa cilvēka un arī tautas kolektīvo demogrāfisko vitalitāti acīmredzot nenosaka apzinātā "aisberga smailīte", bet "aisberga pamatne", kas grimst bezapziņas tumsā. Tie paši bezapziņā joņojošie gigabaiti, kas cilvēkam dod spēku pretoties slimībām vai ļauj saslimt, kas regulē normālu vai priekšlaicīgu novecošanos un tūkstošiem citu norišu, ko varam novērot, bet maz vai nemaz nespējam ietekmēt.

Un vēl kas. Cilvēks, iedomīgi paceldamies pāri citai dzīvai dabai, savu pārākumu spēj pamatot tikai ar apziņu, kas saskaņā ar informācijas teoriju ir mazāk nekā simtmiljonā daļa no visiem procesiem, kas regulē un uztur dzīvību.

Ja nu demogrāfiskā vitalitāte pieder tādu dzīvības procesu grupai kā vielmaiņa, imunitāte, novecošana u.c., tad visticamāk tā ir kopēja visai dzīvai dabai, vismaz tās augstāk organizētajai daļai.

Būtu lietderīgi pavērot, kas veicina un kas apspiež pēcnācēju radīšanu dzīvnieku pasaulē. Kādreiz jau rakstījām par bioloģijā zināmo "aizņemtās telpas" nozīmi, par "zoodārzu efektu" u.c. ("Dzīvība ir jāmotivē. Bet kā?", "LV" 1998. g. 17. novembrī.)

Ja izdotos šāda līmeņa faktorus izcelt "aisberga smailītē", varbūt rastos reāla iespēja vismaz daļēji tos arī regulēt. Ir taču rasta daļēja iespēja stiprināt imunitāti pret slimībām, kas arī pamatos ir bezapziņas ziņā.

Tam nolūkam ir vajadzīgs neierobežots zinātniskās iztēles lidojums. Ja to ierobežosim ar tādām ikdienu nomācošām kategorijām kā "iztikas minimums", "nabadzības barjera", "ģimenes pabalsti" utt., tad tautas vitalitāte paliks ārpusapziņas norise un demogrāfiskā krīze - mazā patiesība bez pretmeta. Tā paliks nākamo paaudžu ziņā!

1 Datoraprēķinus veica Signe Bāliņa un Vladimirs Daineko