Teodors Zeifrets 1888.gadā

Patriotisms sākas no mājas, no skolas T.Zeiferta Latvijas vēstures mācībgrāmatai "Mūsu Dzimtene" — 80

Jau tūdaļ pēc mūsu valsts neatkarības pasludināšanas, pēc slavenajām Cēsu kaujām, kas izšķīra Latvijas likteni, savu darbību jaunajiem uzdevumiem pārkārtoja izglītības veicināšanas sabiedrība un mācībgrāmatu apgāds "Skola". Tāpat kā tagad, pēc 50 okupācijas gadiem, toreiz bija svarīgi apjaust un iezīmēt Latvijas tēlu, organizēt un uzsākt valsts vēstures mācīšanu jaunatnei. Uzdevums īsā laikā sastādīt pirmo dzimtenes mācības grāmatu tika uzticēts literatūrvēsturniekam un kritiķim Teodoram Zeifertam (1865—1929). Pirmā pasaules kara gados (1916—1919) viņš bija skolotājs Cēsīs, neilgi pamatskolu inspektors Rīgas apriņķī, bet no 1920.gada līdz savai nāvei — latviešu valodas un literatūras lektors LU docents Mākslas akadēmijā, kā arī "Izglītības Ministrijas Menešraksta" redaktors. Pēc vairāku mēnešu intensīva darba 1919.gadā, mācības sākot, unikālais izdevums (vecajā drukā) "Mūsu Dzimtene. Ainas iz Latvijas dabas un vēstures sastādījis T.Zeiferts" "Skolas" apgādībā iznāca Cēsīs un, kā titullapā vēstīts, par sešiem Latvijas rubļiem toreizējā naudā dabūjams "ģenerālkomisijā pie O.Jēpes Cēsīs, kā arī pie A.Valtera un J.Rapas un biedriem Rīgā".

Priekšvārdā, pateikdamies visiem autoriem, sevišķi latviešu rakstu uzticīgajam krājējam Jānim Misiņam, Cēsu skolotājiem — rakstniekam Jānim Grīnam un Dāvidam Zostem — par palīdzību, Teodors Zeiferts norādījis: "Latvietis ar savu dzimteni, ko nu īsti ieguvis par savu, jūtas skubināts pilnīgi iepazīties. Tai piegriežas visa viņa vērība, ko agrāk piespiestā kārtā stipri aizņēma citas malas. Uz mūsu dzimteni attiecošas vielas nav mazums, tā ieguldīta latviešu un arī citu tautu nereti grūti izmantojamos rakstos; katru dienu tā pieaug, tiek pārvērtēta un noskaidrota. Centos, pieturēdamies laikmetu noteicošai kārtībai, apgaismot galvenās tēmas Latvijas dabā un vēsturē, lūkodamies pēc iespējas, lai pasniegtajām ainām būtu vērtība ne vien ar savu saturu, bet arī ar formu. Saprotams, ka domāto pilnību varēja sasniegt tikai zināmā mērā, īpaši tagadējos apstākļos, arī vērā ņemamie avoti jaunā skatījumā bija pieejami tikai daļēji, ja šis ainu sakopojums dod jums ierosinājumu tēvijas izpētīšanas dziņai un tēvijas mīlestībai, kas izpaužas darbos, tad tas ir panākums, ar kuru var apmierināties visi tie, kam pie tā dalība."

Jāapbrīno Teodora Zeiferta un viņa palīgu erudīcija, prasme jau tolaik atrast autorus, darbus, kas bieži vien apstrīdēja agrāko oficiālo krievu un vācu vēsturnieku tendenciozās versijas par Baltijas tautu senatni un tagadni. Vairākus rakstus par latviešu senajiem svētkiem, tautas dziesmām, seno kultūru sniedzis profesors Pēteris Šmits. Jau kopš Kristus dzimšanas latvieši, leiši un prūši nav vairs bijuši nekādi mežoņi. Tieši no viņiem somu–ugru tautas aizņēmušās daudzas savas senākās lietas, starp citu, mūsu vārdus: pirts, tilts, laiva, alus, kas vēstot, ka jau senos laikos mūsu senči pratuši būvēt ēkas, tiltus, darīt alu. Tāpat kā turīgie latvieši lepojas ar caunu cepurītēm un lūšu kažociņiem, arī vācu lielkungiem Baltijā tie bijuši iecienīti. Mūsu tautasdziesmās sastopamās ziņas par šķeltiem galdiem, izšūtiem pūriem, zaļiem (vara) zobeniem liecinot par tautasdziesmu sirmo vecumu un senču kultūru.

Seno notikumu, kauju attēlojumus atdzīvina zīmīgi izraudzītās Indriķa un Atskaņu (Rīmju) hroniku epizodes, latvju, lībiešu un zviedru teikas.

Vēsturnieks Jānis Krodznieks (dzimis 1851.g. Ziemeļvidzemē Jeru pagastā) apcerēs "Zemgalieši" un "Rīgas pirmlaiki" citējis hronistu ziņojumu, ka "savā trešajā bīskapības gadā (1201) Alberts, atgriezies no Vācijas, uzcēlis Rīgas pilsētu uz plaša lauka". Pēc šiem vārdiem liekoties, it kā te būtu bijis plašs, tukšs lauks bez ēkām. Bet tālāk vēstīts, ka vēl 1209.gadā pilsētā dzīvojuši pagāni lībieši. Ja Rīga būtu bijusi tikai vācu celta vāciska pilsēta, tajā nekādi netiktu ielaisti lībieši, turklāt pagāni — tātad vācu varai neuzticami pirmiedzīvotāji. Interesanti ir pētījumi par bīskapa Alberta būvētajiem ceļiem un tiltiem pār Juglas un Ķīšezera upēm, pļavām un purviem, kas vasarās apgrūtinājuši satiksmi ar Vidzemi. Ar īpašu aktu 1221. gadā jaunbūvju tīkls ticis nodots braucēju lietošanā.

Ieskatu kultūrvēsturē, senos notikumos sniedz vairāki raksti: Friča Kārkluvalka "Pēdējie lībieši", Luda Bērziņa "Leiši un viņu dziesmas", Viļa Olava apraksts par latviešu elku dievību, Saules kauju (1236), Roberta Klaustiņa "Rīga nāk krievu varā", Augusta Deglava "Rīgas latviešu biedrošanās", Augusta Saulieša "Latvieši Tērbatas augstskolā", Apsīšu Jēkaba "Trešie vispārējie dziesmu svētki".

Ar Latvijas dabas skaistumu, mežiem, upēm, ezeriem, pilsētām un Baltijas jūru iepazīstina Matīsa Siliņa, Kārļa Kasparsona, Dāvida Zostes un citu autoru vērojumi, brāļu Kaudzīšu, Haralda Eldgasta ceļojumu piezīmes. Lepnumu par savu tēvu zemi, latviešu valodu un senču sīkstumu pauž Ata Kronvalda, Krišjāņa Barona, Jāņa Cimzes, Marģera Skujenieka, Edvarta Virzas pārdomas.

Par grāmatas devīzi uzskatāmas Jura Alunāna agrīnās rindas: "Dzimteni mīlēt ir katram cilvēkam no dabas sirdī iedēstīts un tā tad nākas, ka ļaudis, kas tādi no tēvu zemes aizklīduši, nereti pēc savas dzimtenes ilgot ilgojas un no lielām žēlabām tiek sagrābti. No veciem laikiem tēvu zemes mīlestība pie visām tautām bij svēta lieta un, ja tēvu zeme bij briesmās, savu dzīvību vis netaupīja un labāk izcieta briesmīgu nāvi, ja tik ar to varēja tēvu zemei palīdzēt. Tāpēc arī pats lielākais sods bija tas, ja kādu no dzimtenes izraidīja vai izstūma."

Ar šo atziņu sasaucas nobeigumā ievietotais Teodora Zeiferta vēsturiskais atskats "Latvijas valsts nodibinājums" — Kurzemes bēgļu traģiskie pārdzīvojumi tālu no dzimtajām sētām, (..) to, pie kā latvieši netika savā zemē, viņi ieguva svešumā: skolu ar latviešu mācību valodu. Pirmā latviskā tautskolas programma radās Maskavā latviešu bēgļu kulturālo darbinieku vidū. Valsts, kas līdz tam uzspieda savu valodu tautas skolai, ko šī tauta pati uzturēja, nu bija spiesta noskatīties, kā tauta ieved savu valodu skolās, ko uztura valsts. Šajā laikā latviešu strēlnieku bataljoni kļuva pazīstami visā pasaulē. Un tad — neaizmirstamais 18.novembris!

Pasludināšanas aktam bija jānotiek pulksten 4 pēc pusdienas. (..)" Jau ap pulksten 3 pildās nama priekštelpas ļaudīm. Lielajā drūzmā valda svinība. Atveras durvis, klusām plūst ļaužu straume ērtajās telpās. Priekšā stāv skatuve, appušķota zaļumu vītnēm, puķēm, pār kurām atritinās Latvijas sarkanbaltie karogi. (..) Visi pieceļas kājās, atskan latviešu tautas himna "Dievs, svētī Latviju!", seko runas, apsveikumi, vēl trīs reizes nodzied tautas himnu "Dievs, svētī Latviju!", seko runas, apsveikumi, vēl trīs reizes nodzied tautas himnu. Ļaudis lēnām izklīst, pār namiem plivinās Latvijas karogi..."

Teodoram Zeifertam pienākas pateicība arī par tālredzību — nekļūdīgi pašā valsts rītausmā izraudzīties dzejas paraugus, kas iegājuši mūsu skolu literatūras zelta fondā, kuru svētīgajā ietekmē izaugušas vairākas latviešu patriotu paaudzes. No grāmatas uz grāmatu, no sirds uz sirdi pārceļojuši tautas gara dārgumi: Ausekļa "Gaismas pils" un "Beverības dziedonis", Andreja Pumpura "Imanta", Rūdolfa Blaumaņa "Tālavas taurētājs", Viļa Plūdoņa "Salgales Mada loms", Aspazijas "Pasaciņa", Raiņa "Karaļmeita", Kārļa Skalbes "Krišs Dzelzgalvis", Jāņa Akuratera "Ķēniņš Nameisis"...

Hrestomātija "Mūsu Dzimtene" nav tikai muzejiska vērtība, tā stāsta par mūsu mācībliteratūras celmlaužiem, spēj dot arī šodien ne vienu vien ierosmi šī vajadzīgā izglītības darba turpinātājiem.

Valdis Rūja —

"Latvijas Vēstnesim"