Pret svešām varām Atmiņas par okupāciju laikiem. 1940 – 1945. Pirmpublikācija Arturs Neparts

Autors: 1942.gada pavasarī, ap Jelgavas Skolotāju institūta beigšanas laiku — un astoņdesmito gadu vidū, pirms pensionēšanās

I. Pirmais boļševiku okupācijas laiks

Turpinājums. Sākums "LV"Nr.246/247, 4.08.1999.; "LV" Nr.251/252, 10.08.1999.

Varbūt ir vietā arī minēt, ka lietās, kur darīšana bija ar šaujamajiem, mēs pavisam "zaļi" nebijām. Galu galā mēs 4 – 5 gadus mācījāmies militārās mācības un šaušanas stundās. Kaut kas pielipa arī no, manuprāt, diezgan labās karavīru rokas grāmatas, to šad tad cilājot un palasot. Mums bija augstas kvalitātes militārās mācības skolotāji, kā viņi to pierādīja Otrā pasaules karā. Tādus vīrus kā pltn. Kārli Manguli, toreiz vēl kpt., bet vēlāk majoru Albertu Ameriku un toreiz vēl vltn., bet vēlāk kpt. Ēvaldu Vērsānu šodien latvieši piemin ar lielu cieņu. Bet galvenais, ka 1939.gada vasarā mūsu un Viktora klases 8.Daugavpils kājnieku pulka kazarmās Cēsīs Latvijas armijas karavīra ietērpā bijām beiguši jaunkareivju programmu vltn. Ēvalda Vērsāna vadībā. Tas mums deva daudz.

Nemanot, liekas, 27.jūnijā, mums bija pievienojušies arī kādi trīs puiši no tehnikuma. Sadzīvojām labi, un viņi varēja pie mums arī paēst. Bez sabumbotām lidmašīnām lidlaukā kāda lidmašīna vēl bijusi lidošanas kārtībā. Viens no tehnikuma puišiem, paliels vīrs, teicās, ka protot arī lidmašīnu vadīt un bijis gatavs to darīt, bet diemžēl neesot bijis, ar ko piestartēt. Nodomāju, ka labi vien ir — vācieši būtu nogāzuši lidmašīnu ar visu jaunieti. Šis pats vīrs bija vēlāk kaut kur ieguvis mazāku smago mašīnu un to atveda pie mums pilnu ar ieročiem. Tos tāpat izdalījām gandrīz vai katram, kurš tikai vēlējās. Tā nu mums ap 27.jūnija pievakari ieroču vairs netrūka, bet munīcijas bija maz.

Šīs rindas rakstot, nav iespējams izvairīties no jautājuma — kas būtu noticis, ja, neraugoties uz mūsu piesardzību, būtu radusies nepieciešamība šos ieročus lietot? Liekas, ka atbildi zina tikai Dievs…

Vēlāk, īsi pirms vācu ienākšanas, kroni visam uzlika Silvestrs Bergmanis, atbraukdams un novietodams institūta vārtos labā kārtībā Latvijas armijas "Vairoga" smago automašīnu. Krievi mašīnu bija pametuši, neuzdrošinādamies braukt pāri pašu spridzinātajam Lielupes tiltam.

Institūtā darba laikā uzturējās arī sekretāre Līča kundze. Ja nemaldos, 27.jūnija rītā viņa satraukta ieradās institūtā un darīja mums zināmu, ka apcietināti Jelgavas cietumā atrodas viņas vīrs un brālis un ka apcietinātos vedot prom. Kaut ko līdzīgu bija minējuši arī iedzīvotāji, kad mūsu patruļa bija apjautājusies. Noorganizējām piecu puišu grupu ar Frici Balodi kā vadītāju. Ātri aprunājāmies, kā viņi apmēram rīkosies, jo laiku nedrīkstēja zaudēt. Tā šie pieci, aplikuši gāzmaskas, kopā ar Līča kundzi atklāti pa taisnāko ceļu devās uz cietumu. Fricim Balodim un vēl vienam no viņiem bija arī pa pistolei. Ceļā tikai vienā gadījumā viņiem palikušas "aukstas kājas", kad pretī nācis kāds sarkanarmijas virsnieks jau gados. Puiši smaidot šo sveicinājuši un gājuši tikai droši tālāk. Kad Fricis paskatījies atpakaļ, arī virsnieks bijis apstājies un skatījies atpakaļ. Fricis smaidot bija metis viņam ar roku. Tālāk bez starpgadījumiem viņi bija sasnieguši cietumu, kas licies pamests un noslēgts. Kad puiši skatījušies, kur tikt pāri sētai, no otras puses ielai nācis sargs ar atslēgam. Ieejot cietumā, tā telpas bijušas pilnas ar degošiem papīriem un dūmiem. Kamerās vēl bijis tuvu pie 100 apcietināto, starp tiem arī Līča kundzes vīrs un brālis, kā arī Jelgavas ievērojamais būvuzņēmējs Godmanis. Pēc kameru atvēršanas apcietinātie kā zvēri metušies ārā. Izrādījās, ka lielāks skaits apcietināto bija aizvesti agrā rīta stundā. Pēc pāris stundām ar vairākām automašīnām atkal ieradās aizvedēji, bet tad cietums jau bija tukšs.

Kad vēlāk runāju ar Frici Balodi par satikto virsnieku, Fricis teica, ka viņi jau šo būtu novākuši bez grūtībām. Nelaime tikai tā, ka būtu bijis liels troksnis un nez kā viņiem būtu klājies pēc tam.

Skumji bija tas, ka pēc izlaišanas no cietuma Līča kundzes brālis bija stingri iedzēris un pēc tam ar vēl kādu citu taisījušies uzvilkt Latvijas karogu. Viņi bija saņemti ciet, un vēlāk viņus kopā ar vēl citiem — pavisam sešus — atrada nošautus Aizsargu kluba telpās Mātera ielā. Tie līdz vācu ienākšanai Jelgavā bija vienīgie upuri.

Pilsētas maizes ceptuves turpināja darboties, un daļa laucinieku turpināja pilsētā ievest pienu un citus savus ražojumus. Lai pa šo pārejas laiku pilsētā būtu kāda kārtība un arī iespējama drošība, sēdāmies pie daudzajām institūta rakstāmmašīnam, kā arī rotatora un "izsitām" uzsaukumus, kas noteica, ka visiem veikaliem jābūt slēgtiem, izņemot pārtikas veikalus, kas atverami pāris stundas katru rītu. Aicinājām iedzīvotājus neuzturēties uz ielas bez sevišķas vajadzības un būt pašiem nomodā par saviem īpašumiem.

Lai iedzīvotāji redzētu, ka ir tomēr kāds, kas raugās uz kārtību pilsētā, noorganizējām divu vīru patruļas, kuriem ap kreiso roku bija balta lente. Visvairāk uzmanības viņi veltīja dzērienu veikaliem. Parasti vismaz vienam no viņiem bija arī pistole. Jāatzīmē, ka tirgotāji un iedzīvotaji darīja tā, kā bijām aicinājuši, un kārtība pilsētā līdz vācu ienākšanai bija nevainojama.

Bija arī daži uztraukuma brīži. Viens — kad Baložu Fricis (ja nemaldos) pavēlu vakarā veda ar divriteni uz institūtu patšauteni, kas uz divriteņa nejauki grabēja. Šajās dienās, liekas, Baložu Fricis vairāk nekā jebkurš cits jutās kā zivs ūdenī, vienmēr gatavs uz nervus kutinošiem darbiem.

Pie ieejas institūtā vienmēr dežurēja divi puiši: viens — ārpusē, otrs — galveno durvju iekšpusē, kuri savā starpā varēja sarunāties un padot ziņu. Tā vienu reizi arī saņēmām ziņu, ka tuvojas autobuss ar krieviem. Sacēlām trauksmi, un visi pazuda pie atvērtiem logiem institūta aizmugures klasēs. Izrādījās, ka trauksme bijusi lieka. Ienāca krievu pulkvedis un lūdza, vai nevarot dabūt dzeramo ūdeni. Protams, varēja un cik grib. Tā krievi arī mierīgi aizbrauca.

Ūdensstacijas saglabāšanu uzskatījām par vienu no galveniem saviem uzdevumiem. Tā arī kādu dienu bija novērots, ka pāri laukam uz ūdensstacijas pusi devušies pāris, it kā uniformēti vīri ar nesamiem. Mūsu puiši bija gājuši uz to pašu punktu. Pēc īsa brīža svešinieki bija apstājušies. Arī mūsu puiši bija apstājušies. Brīdi pastāvējuši, svešinieki apgriezušies un gājuši atpakaļ. Kas viņi īsti bija un ko viņi gribēja darīt, to varam tikai minēt. Skaidrs tomēr bija viens — mūsu puišu izturēšanās mudināja viņus griesties atpakaļ.

Pēc tam, kad krievu lidmašīnas bija atstājušas Jelgavas lidlauku, mūsu puiši izbeidza lidlauka novērošanu un pārcēlās uz pils salu starp Driksu un Lielupi un turpināja novērot tiltus un pili. Tā arī zinājām, ka Lielupes tilts ir sagatavots uzspridzināšanai. Še kā novērotājs, parasti kopā ar vēl kādu citu, bija Ernests Rieksts. Viņi arī bija atklājuši degšanu pils akadēmijas daļā un to apdzēsuši. Caur viņiem, ja nemaldos 27.jūnijā, nācām sakarā ar akadēmijas grupu Gusta vadībā. Tad pirmo reizi arī iepazinos ar Jāni Plato. Viņu grupā bija ap desmit vīru. Viņi savai rīcībai nekādu mērķtiecīgu interesi neuzrādīja, kā vienīgi vēlēšanos komunistu iestādījumos tikt pie viņu papīriem.

Liekas, tas bija 28.jūnijā, kad skolā ieradās angļu valodas skolotāja Lidija Studente. Redzot, kas institūtā notiek, viņa izteica neapšaubāmu neapmierinātību. Tādu mēs viņu uz māju neuzdrošinājāmies laist, un viņai nakts un atlikušais laiks līdz vācu ienākšanai bija jāpavada skolas medicīnas kabinetā.

Vairāk nekā viens nervu kutinošs gadījums bija jāpārdzīvo Fricim Sīpolam. No lidlauka uz institūtu bija atgādāts diezgan daudz rokas granātu, turēt tās kopā vienā skolas telpā bija bīstami. Ja mūsu atmiņa neviļ, tad 27.jūnijā, pēc tumsas iestāšanās, Fricis un , liekas, kopā ar viņu vēl divi koferos pārnesa rokas granātas no institūta uz kādu Fricim zināmu tukšu dzīvokli Ģintermuižas rajonā. Lieki minēt, ka šajā pasākumā bija vismaz divi draudi — granātas negadījumā varēja sprāgt, kā arī pilsēta vēl arvien atradās krievu varā, un granātu nesējus ceļā varēja pārsteigt. Gājiena sākumā nesēji gāja pa ielām, kas pilsētā sevišķu uzmanību nepiesaistīja. Bet vēlāk viņiem bija jāiet cauri dārziem, kur jāpārvar bija arī vairākas sešu pēdu sētas. Turklāt nesamais bija smags. Nervu un spēka pārbaude bija liela, un, kā Fricis teica, sirds sita nedabīgi ātri, mute bija sausa. Bet savu uzdevumu viņi paveica bez starpgadījumiem.

Tāpat Fricim gadījās arī nākamajā dienā.

Kaut arī centāmies uzņemt ar vāciešiem telefona sakarus, arvien tomēr pieauga mūsu vēlēšanās, kaut varas Jelgavā mainītos ātrāk. Mēģinājām nākt ar vāciešiem gluži fiziskā kontaktā. Cerības likām uz Meitenes šoseju. Pa to mūsējie bija jau izbraukuši vairākkārt un tā nelikās bīstama. Tomēr, kad 28.jūnijā, meklējot vāciešus, pa to bija izbraucis Fricis Sīpols, radās bīstams pārsteigums. Viņu apturēja krievu tanka postenis. Še nu jāpateicas Friča vēsajam prātam, ka viņš nemēģināja bēgt, bet rāmi savā nepilnīgā krievu valodā pārliecināja krievus par savu vēlēšanos izvairīties no briesmām pilsētā. Krievi noticēja, un Fricis pa apkārtceļiem atgriezās pilsētā, kas pats par sevi arī bija risks.

Atkāpjoties, ar katru dienu Jelgavai cauri plūda arvien vairāk un vairāk krievu karaspēka. No Dobeles puses armija nāca lielākās vienībās un labā kārtībā, bet pa Meitenes šoseju krievi atkāpās nekārtīgi mazās grupiņās vai pat pa vienam. Karavīri bija izsalkuši, noskranduši un novārguši. Dažos gadījumos puiši bija devuši viņiem maizi un ieguvuši dažus ieročus. Atkāpjoties šie karavīri no ceļa nost negāja un nekādas laupīšanas nenotika. Starplaikā tika zvanīts daudz un uz daudzām vietām, meklējot kontaktu ar vāciešiem. Šajā ziņā pats galvenais darītājs bija vīrs telefona centrālē. Viņš arī apzvanīja visapkārt Jelgavai un zināja, kas kurā vietā noticis.

Sevišķi daudz krievu karaspēka plūda cauri Jelgavai 28.jūlijā, naktī uz 29.jūliju un 29.jūlija agrās rīta stundās. Un tad pēkšņi šī plūsma pārtrūka.Tā bija it kā zīme, lai uz institūtu sāktu nākt vairāki cilvēki, kuri pie mūsu saimes nepiederēja. Bet, kopš mums bija ieroči un gandrīz vai katrs no mums bija apbruņots, kaut neuzkrītoši, mēs pret svešiniekiem vairs nebijām tik jūtīgi. Bija arī šis tas darāms, kur atnācēji neatteicās palīdzēt. Tā kā bijām pārliecināti, ka arī pēc vācu ienākšanas kādu laiciņu mums būs jāpieliek roka, lai pilsētā uzturētu kārtību, tad nolēmām sagatavot sarkanbaltsarkanas rokas lentes, ar ko nomainīt mūsu patruļu baltās lentes. Materiāli institūtā atradās, šujmašīnas pietika, un starp atnācējiem bija vairāki labi šī darba pratēji. Tā neilgā laikā sašuva garas sarkanbaltsarkanas lentas, kuras pēc vajadzības varēja sagriezt īsākās daļās.

Ap plkst. 11, kad pāri pilsētai sākās artilērijas divkauja, krievi mēģināja spridzināt arī Lielupes tiltu, bet tilts bija pārāk labi būvēts. Spridzināšana gan to bojāja, bet pilnīgi to no lietošanas izsist krieviem neizdevās. Šajā laikā saņēmām arī gaidīto telefona ziņu, lai ap plkst. 12 sūtām ceļvedējus pretī vāciešiem. Ap šo laiku institūtā ieradās arī vltn. Purmalis Latvijas armijas uniformā. Kā likās, viņš meklēja kādu stiprāku lāsi, bet pie mums tās nebija. Pretī vāciešiem izbrauca ap 20 puišu — kādi 12 no institūta un pārējie no akadēmijas un tehnikuma. Satiekoties vācieši bija iztaujājuši par apstākļiem un pirms došanās uz Jelgavu pateikuši: ja būs lamatas, tad viņi vispirms apšaus ceļvežus un tikai tad sāks cīņu ar krieviem. Nekādu lamatu, protams, nebija. Ceļā uz Jelgavu pa priekšu bija braukuši mūsu ceļveži un aiz tiem kādi 10 vācieši arī uz divriteņiem. Tie visi bija maza auguma un, kā likās, kaujās pieredzējuši vīri. Jelgavā šī kolonna ap plkst. 14.30 vispirms piebrauca pie institūta, kur kopā ar vāciešiem nostājāmies abpus ieejai, uzvilkām Latvijas karogu un nodziedājām "Dievs, svētī Latviju!".

Pēc īsas pacienāšanas puiši vāciešus veda uz tiltiem. Starplaikā jau bijām noskaidrojuši, kādā stāvoklī tilti ir. Pārbraucot tiltiem, puiši bija piedāvājušies vāciešiem braukt pa priekšu Rīgas virzienā, bet vācieši to bija noraidījuši, pateikušies par palīdzību un ceļā devušies vieni paši. Drīz pēc tam Jelgavai cauri sāka doties jau lielākas vācu karaspēka vienības. No dažām transporta mašīnām pat bija dzirdēts saucam: "Heil Ulman!" Jelgava bija kritusi vācu rokās bez kaujas, bez jebkādiem postījumiem un vislabākā kārtībā. Cik zināms, tad vienīgais fiziskais bojājums Jelgavai bija daži nosisti kārniņi Lindes viesnīcas ēkas jumtam. To bija izdarījuši vācu lidotāji, kad tie uzbruka pār tiltiem atejošam krievu karaspēkam. Viņi krieviem uzbruka vienmēr tad, kad tie gāja pār tiltu, vai arī tālāk uz Rīgas pusi atklātās vietās. Brīnījāmies, kā viņi to zināja. Mēs viņiem šo informāciju nepiegādājām.

Tikai pēc vācu ienākšanas pirmo reizi pats tikos ar vltn. Robertu Reķeli. Bija liels prieks! Līdz tam bijām runājuši tikai pa telefonu. Nolēmām no institūta pārcelties uz policijas mītni Lielā ielā. Daži no mūsu puišiem tomēr palika skolā dežūrēt, līdz atnāca skolotāji un vēlāk Pauls Kupčs, kurš pārņēma skolu.

Marketāna dzērienu tirgotava atsūtīja man uz skolu "nogaršošanai" kādas 18 puspudeles dzērienu par veikala nosargāšanu. Tā kā man nebija tās kur likt, tad sarindoju tās uz grīdas kādā klasē aiz soliem. Kad vēlāk gribēju dalīties priekos ar puišiem, diemžēl pudeļu tur vairs nebija.

Tomēr, kad es jau biju Rīgā un Fricim Sīpolam 11.jūlijā bija dzimšanas diena, tad par veikala nosargāšanu Marketāns atkal bija izsniedzis groziņu ar dzērieniem. Fricis līdz ar puišiem dzimšanas dienu atzīmēja, sēžot uz institūta kāpnēm. Piekodām gan bija tikai sausa maize un skābi kāposti… un atmiņas par paveikto. Stāvoklis ar pārtikas produktiem bija krasi mainījies. Ja mūsu aktīvās darbības posmā maizes ceptuves un pārtikas veikali bija mums atsaucīgi un arī internāta virtuvei netrūka produktu, tad pēc vācu ienākšanas stāvoklis strauji mainījās uz ļauno pusi.

Robertam Reķelim un Gustam no akadēmijas vairāk interesēja, kas atrodams dažādos komunistu birojos, piemēram, MOPR. Kādā brīdī, kad Reķelis bija atnācis uz policijas mītni, redzēju viņu runājam ar kādu pulkvedi. Smaidīdams un dikti mūs slavēdams, viņš, kā pats teica, stādīja mani priekšā plkv.Augustam Apsītim, kurš, liekas, jūtu uzplūdumā mani apkampa un slavēja par padarīto.

Man ļoti žēl, bet še man kategoriski ir jānoraida ziņas par plkv.A.Apsīti, kuras vēlāk izlasīju E.Andersona rediģētā enciklopēdijā un izdevumā "Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā". Tur rakstītais, starp citu, ir sekojošais: 1) Latvju enciklopēdija, 1.sējums, 73.lpp. zem "Apsītis Augusts" rakstīts: "1941.g. vadīja vairāk nekā 400 vīru lielo Zemg.partizānu grupu." un 2) "Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā", 4.sējumā, 62.lpp.apakšā, ārpus galvenā teksta kā piezīme zem "Pulkvedis Augusts Apsītis" rakstīts: "1940.g., boļševikiem iebrūkot Latvijā, atlaists no armijas, slēpies no apcietināšanas un 1941.gada jūnija pēdējās dienās vadījis cīņā pret boļševikiem vairāk nekā 400 vīru lielu Zemgales partizāņu grupu."

Varu teikt, ka šajā laikā par to, kas notika Zemgalē, biju diezgan labi informēts kā no telefoniskas informācijas par dažādām vietām, tā arī no tā, ko stāstīja aizsargi un partizāņi, kas vēlāk iebrauca Jelgavā, kā arī dažādos laikos vēlāk, lasot aprakstus par pretboļševistisko darbību šajā laikā. Tāda Zemgales partizāņu grupa neeksistēja, par minēto skaitu nemaz nerunājot. Cik atceros, Zemgalē nebija nevienas partizāņu grupas līdz vācu ienākšanai, kurā būtu bijis vairāk nekā 20 vīriešu. Sevi Jelgavā par partizāņiem neuzskatījām — mēs bijām vairāk par 20, varbūt ap 40, tas atkarīgs, kurā laikā skaitītu — kaut arī, kā vēlāk dzirdējām, jelgavnieki esot paslepus stāstījuši, ka institūtā esot partizāņu štābs. Tāpat nekāda palīdzība no "400 vīru lielās Zemgales partizāņu grupas" neradās Līvbērzes partizāņiem vai aizsargiem, kad viņi uz Tukuma ceļa pie Auces upes apturēja lielāku atpalikušu krievu karaspēka grupu, kaut pulkvedis A.Apsītis bija Jelgavā. Arī Jelgavā nevienu no šīs grupas vīriem nemanījām, ne arī A.Apsītis par šiem vīriem kaut ko minēja. To varu uzskatīt tikai par vēlāk radušos fantāziju.

Citādi dalījām ieročus, ko bijām ieguvuši lidlaukā un citur. Raizes darīja tas, kā laikam ir visos karos, ka ieroču bija daudz, bet munīcijas — ļoti maz. Ieroči galvenokārt tika apkārtnes aizsargiem, kas iebrauca Jelgavā. Tāda manta viņiem bija vajadzīga ne tikai tagad, bet varētu derēt arī nezināmā nākotnē.

Pie policijas mītnes bija pienācis kāds nonīcis un ar bārdu noaudzis aizsargs, kurš stādījās priekšā kā agronoms Mārtiņš Vagulāns un teicās, ka viņš esot tas, kurš vāciešiem raidījis no mums iegūto informāciju. Liekas, šajā brīdī izdarīju kļūdu. Lai kā biju noguris ar visām darīšanām un lai arī R.Reķeļa nebija klāt, viņš tomēr no mums bija tas vecākais, un man M.Vagulānu vajadzēja novirzīt pie viņa. Tā vietā, neko nepārbaudīdams, aicināju M.Vagulānu iekšā. Teicu, lai apkopjas un sāk še saimniekot, jo mēs šādās lietās nejūtamies kompetenti.

Paklausot laikraksta redakcijas aicinājumam, uzrakstīju īsu uzsaukumu Jelgavas iedzīvotājiem. Jauno okupantu — atbrīvotāju dēvēju par "uzvarām vainagoto vācu armiju", bet ne vairāk — arī tas man viegli nenāca, bet kaut kas tāds bija jāsaka.

Pēc vairāku nakšu negulēšanas biju pārguris. Devos uz internātu izgulēties. Ja kas bija vajadzīgs, puiši vienmēr varēja griezties pie R.Reķeļa, viņš gan policijas ēkā bija reti sastopams. Jāpiezīmē, ka jau no pirmā brīža puišiem ar R.Reķeli bija izveidojušās vistuvākās un draudzīgākās attiecības. Tā bija draudzība, kurā nekad nepazuda respekts un uzticība vīram, uz ko varēja paļauties.

Nezinu, cik ilgi biju gulējis, kad puiši mani pamodināja. No Tukuma puses tuvojoties kāda atpalikusi krievu vienība, bet policijas mītnē valdot haoss. Apģērbos un devos uz policijas mītni.

Pirmais, ko ieraudzīju, — vltn.Purmals telpā netālu no ieejas, smagi piedzēries, sita plaukstas un lika kādam pusducim žīdu sieviešu dancot. Lūdzu puišiem Purmali ievietot aresta telpās, lai izguļ dzērumu, un teicu, lai žīdietes iet mājā. Jautāju pēc M.Vagulāna. Atbilde bija, ka viņš ar citiem "kungiem" esot apspriedē. Nācās uzklausīt arī citas sūdzības: viss darba smagums pilsētā, kur pēc vācu ienākšanas esot notikušas dažas ielaušanās u.c.nekārtības, ir jāiznes institūta puišiem, kamēr "kungi" dzerot un pļāpājot.

Devos telpā, kur notika apspriede. Tur sēdēja M.Vagulāns ar vēl kādiem 10 vīriem. Daži no viņiem bija arī apbruņoti. Cits no viņiem Latvijas laika uniformā bija varen uzpucējies. Bez kādām ceremonijām griezos pie M.Vagulāna un protestēju pret nekārtībām policijas ēkā un pilsētā. Viņš manāmi pietvīka, bet tad māksloti mierīgi atbildēja, ka man te vairs neesot nekāda teikšana. Ja gribot, es savu taisnību varot meklēt Maskavā. Mani šī atbilde sevišķi nepārsteidza, un tomēr! Kā elektriska strāva prātam cauri izskrēja apziņa, ka tikai tāds spēja mūsu informāciju, teiksim, pa radio, nodot vāciešiem, kuram jau iepriekš bija ar tiem uzticami sakari. Kaut kā grauza, ka biju še vienam, kas jau sev bija nodrošinājis vācu aizmuguri, palīdzējis iesēsties varas krēslā.

Atbildēju, ka es savu taisnību meklēšu latviešu Rīgā, vēl nezinot, ka arī tur man to neatrast. Nedaudz vēlāk sastapos ar R.Reķeli. No viņa uzzināju, ka M.Vagulānam patiesi bija vācu pilnvaras. Roberts Reķelis bija iecelts par politiskās policijas priekšnieku, bet kaut kādi viņam visa tā lieta nepatika. Puiši, kas vēloties, varot palikt kārtības un drošības dienestā. Daļa arī palika, bet ne ilgi, jo gaisotne policijā nebija patīkama.

Rakstveža amatā policijā kā kontaktpersona no mūsu puses ilgāk palika tikai Ernests Rieksts. No viņa arī uzzinājām, kas tur vēlāk notika. Kādā citā reizē Robertam Reķelim arī sīkāk izstāstīju par gada notikumiem institūtā. Bija, protams, jāpiemin R.Žubīte, Z.Lubāniete, A.Batņa un citi. Tāpat kaut kas bija jāsaka par direktoru J.Fluginu, inspektoru B.Stipro un politisko audzinātāju J.Akmentiņu. Par nevienu man nekas graujošs nebija ko teikt. Labu varēju teikt par vairākiem skolotājiem, ieskaitot mūsu klases audzinātāju E.Aistaru un no administrācijas par inspektoru B.Stipro un politisko audzinātāju J.Akmentiņu.

Agrāk minēto atpalikušo krievu vienību bija apturējuši Līvbērzes partizāņi vietā, kur Tukuma–Jelgavas ceļš krusto Auces upi. Kādu laiku stāvoklis bija diezgan kritisks. Krievu bija vairāki simti, bet vāji apbruņoto partizānu — tikai daži desmiti. Arī Jelgavā nebija nekādu lielāku ne latviešu, ne vācu spēku. No Jelgavas tomēr nedaudzi, ieskaitot arī pāris institūta puišus, bija aizbraukuši ar divriteņiem partizāņiem palīgā. Vēlāk atradās kāds vācu vads ar lielgabalu. Kopīgiem vācu un latviešu spēkiem izdevās krievus pa daļai iznīcināt, izklīdināt vai saņemt ciet. Mūsu pusē bija trīs kritušie.

Jau agrāk bija saņemta arī ziņa, ka 1.jūlijā kritusi Rīga. Varēju palikt policijas dienestā par izmeklēšanas ierēdni. Bija divi galvenie iemesli, kāpēc to tomēr nedarīju. Pirmkārt, viss pēdējās dienās piedzīvotais radīja dziļu vilšanos. Mūsu ideālisms, bet reizē arī lietišķums bija sadūries ar vecākās paaudzes un bijušās Latvijas darbinieku patmīlību, pašlabuma meklēšanu un nenovīdību. Bija daudz skaļu vārdu, bet ne darbu. Otrkārt, jau pirms kara bijām pārliecināti, ka būs jādarbojas arī pret vāciešiem, un tādēļ no tīšas acīs līšanas, ja vien tam nav svarīgi iemesli, vajadzētu izvairīties. Tā tad arī centos rīkoties.

Kādas dienas vēl uzturējos Jelgavā. Institūtā satikos ar Paulu Kupču. Viņu interesēja sūdzības par skolotājiem un audzēkņiem, bet man tādu nebija. Visumā izstāstīju P.Kupčam to pašu, ko biju stāstījis R.Reķelim, bet ne tik sīki. Policijas mītnē iepazinos arī ar Kārli Mētru, kas tad, kā likās, bija vai taisījās būt R.Reķeļa galvenais palīgs. Arī viņam vispārējās līnijās pastāstīju par pagājušo gadu institūtā.

Tāpat ar mani aprunāties vēlējās arī vietējie pērkoņkrustieši. Pēc tam, kad deklarēja — Kārlis Ulmanis ir tautas nodevējs — man ar viņiem nekā pārrunājama vairs nebija.

Labi izgulējos un, sataisījis mazu paciņu, kājām devos uz Rīgu. Ceļmalās vēl rēgojās kritušie karavīri, zirgi un iznīcinātā kara mašinērija. Vācu lidotāju ceļa malās nomestās augstspiediema bumbas šoseju uz Rīgu bija "nopūtušas" ļoti tīru. Vienviet lielāku skaitu kritušo vācu karavīru redzēju pie Olaines. Līķi tur bija gulējuši jau ilgāku laiku — skats nebija patīkams. Smagi cietusi sagaidīja Pārdaugava. Tur varēja redzēt izdegušas smagās mašīnas, kurās vēl rindā sēdēja sadeguši karavīri. Skatoties pāri uz Rīgu un redzot nodarīto postu, gandrīz vai asaras spiedās acīs.

Nākamajā dienā, protams, pirmais, ko Rīgā uzmeklēju, bija Viktors Dāniels. Viņš pavēstīja, ka no nezināmas lodes Pārdaugavā pie savas mājas kritusi viņa klases biedrene un mūsu nelegālās grupas dalībniece Vija Štālberga. Tas mums visiem bija liels trieciens, bet liekas, it sevišķi Viktoram, kuram, šķiet, Vija bija kas vairāk nekā tikai klases biedrene. Noskaidrojās, ka vācieši, nākdami no Jelgavas, mēģinājuši Rīgu ieņemt jau 30.jūnijā, bet pēc tam, kad vācu tanki pārbraukuši pār Zemgales tiltu, krievi tiltu izgriezuši un tankus līdz ar to apkalpēm nežēlīgi iznīcinājuši. Rīga ieņemta 1.jūlijā, vāciešiem nākot no Jēkabpils puses, kā tas esot bijis paredzēts vācu oriģinālos plānos.

Viktors stāstīja, ka kopā ar plkv.ltn. Miervaldi Lūkinu nogalināts arī mūsu skolotājs Arnolds Čuibe. Centrālcietumā esot noslepkavots liels skaits ieslodzīto, bet tur kaut ko redzēt vairs neesot iespējams, jo cietuma darbība jau atjaunota un tas ātri pildoties ar jauniem ieslodzītiem.

I. Pirmais boļševiku okupācijas laiks Līdz kara sākumam Pēc kara sākuma II. Vācu okupācijas laiks Līdz 1941.gada oktobrim Jelgavas skolotāju institūtā Pēc institūta beigšanas

III. Vācu apcietinājums A. Reimersa ielā B. Centrālcietumā C. Salaspils koncentrācijas nometnē D. Vācijā Zaksenhauzenā Neiengammē Vēdelē Mepenā — Verzenā Atkal Neiengammē Atbrīvošana Bukstehūdē