Vakar, 24.februārī, Zemkopības ministrijas vadība, lauksaimniecības zinātnieki un piensaimniecības nozares speciālisti diskutēja par piena ražošanas un pārstrādes optimizācijas iespējamiem variantiem. Šāda tikšanās bija nepieciešama, jo, lai arī piensaimniecība ir viena no galvenajām lauksaimniecības nozarēm, tā neilgā laikā varētu piedzīvot lejupslīdi.

Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Skvarnovičs uzsvēra, ka piena nozari pārstāv ne tikai pārstrādātāji, bet arī piena ražotāji. Iespējams, tā bijusi iepriekšējo lauksaimniecības vadītāju kļūda, ka šie jautājumi risināti atsevišķi, nevis kompleksi.

— Valstī strauji samazinās piena ražotāju skaits, jo viņiem nav īsti skaidra nākotne, — teica J.Skvarnovičs. — Aizvadītajā gadā plānojām, ka palielināsies vidējais piena izslaukums no govs, taču tā nenotika. Tagad vidēji par piena tonnu maksā 96 latus. Nevaram teikt, ka piena cena vairs nekritīsies. Būtiski, ka samazinājies arī govju skaits. Ja pieņem, ka Latvija ražo apmēram miljonu tonnu piena, vidējais izslaukums no govs ir ap 5000 kilogramu un vidēji katrā ganāmpulkā ir desmit slaucamu govju, tad var prognozēt, ka valstī nepieciešami apmēram 20 000 piena ražotāju. Tas ir ļoti daudz, bet jau tagad pienu ražo aptuveni 50 000 — 60 000 zemnieku. Jautājums ir, kurus ražotājus atbalstīt un kurus neatbalstīt.

Jāatzīst, ka Latvijā pašlaik darbojas pārāk daudz piena pārstrādes uzņēmumu. Daudzi no tiem strādā nerentabli, bez perspektīvas. Uzņēmumu attīstībā tiek ieguldīts daudz līdzekļu, nereti tas darīts uz zemnieku rēķina — nosakot zemas iepirkumcenas pienam, kā arī nesamaksājot par piegādāto produkciju. Protams, valsts institūcijas nav tiesīgas bez pamatojuma, pēc vecām metodēm apturēt ražotņu darbību, tomēr jārod kopīgs risinājums tālākai piensaimniecības attīstībai. Citur pasaulē, piemēram, Francijā un Vācijā, valsts atpērk nerentablos uzņēmumus no to īpašniekiem. Šādu iespēju var izmantot tikai ekonomiski stabilās valstis. Skaidrs arī tas, ka, iestājoties Eiropas Savienībā, būs nepieņemams sīkražotņu modelis. To pierāda līdzšinējā ziemeļvalstu pieredze. Piemēram, lielais Dānijas uzņēmums "MD Foods" un Somijas "Arla" ir līderuzņēmumi Skandināvijas piensaimniecībā. Abi uzņēmumi apvienojas, tādējādi Eiropā tas būs lielākais piensaimniecības uzņēmums. Tas ražos apmēram sešus procentus no Eiropas Savienības piena produktu tirgus. Gigantuzņēmumam paredzētas pārstāvniecības 22 valstīs. Arī Latvijas piena nozares speciālisti atzīst, ka lielām sabiedrībām ir daudz priekšlikumu, lai strādātu efektīvāk gan piena savākšanā, gan pārstrādē, mārketingā un noietā.

Diskusijas dalībnieki bija vienisprātis, ka, samazinoties pašu ražotajam, piena tirgus Latvijā tukšs nepaliks. Mūsu tirgu piepildīs svešzemju produkcija. Pēc statistikas informācijas, šī gada janvārī Latvijā lielos apjomos ievests saldais krējums un piens no Lietuvas. Kaimiņvalstu produkcijas nokļūšanu Latvijas tirgū veicina arī brīvās tirdzniecības līgums starp Baltijas valstīm. Valsts uzdevums ir veicināt pašmāju ražotāju attīstību.

J.Skvarnovičs atzīmēja, ka Latvijā ir likumdošana, kas risina šos jautājumus. Diemžēl šie likumi ne vienmēr tiek pildīti. Tuvākajā laikā paredzēts sagatavot jaunus noteikumus piena ražotājiem par neapstrādātā piena ieguvi, kā arī izstrādāt piena aizsardzības direktīvu, kurā skaidri norādītu piena, siera, sviesta definīciju.

Valstī ir absurda situācija tādējādi, ka Valsts veterinārais dienests ir finansiāli atkarīgs no pārtikas uzņēmumu kontroles. Nereti uzņēmumos konstatē veterinārajām un sanitāri higiēniskajām prasībām neatbilstošas situācijas, taču veterinārie pārbaudītāji nevar slēgt ražotni, jo tad dienestam pietrūks finansējuma. Paredzēts, ka 2001.gadā Valsts veterinārajam dienestam būs valsts finansējums.

Valsts agrārās ekonomikas institūta direktors, lauksaimniecības zinātnieks Andris Miglavs pauda viedokli, ka pašlaik zemās piena cenas galvenais iemesls ir neracionālā piena pārvadājumu un pārstrādes struktūra, nekorekta tirgus attīstība, kā arī tas, ka nav skaidri noteikta piena produkcijas definīcija. Protams, valsts nenoteiks konkrētu piena cenu, taču tās interesēs ir darīt visu iespējamo, lai piena cena kļūtu augstāka. Tāpat visdrīzākajā laikā jānosaka stingras prasības pārstrādes uzņēmumiem — tie, kuri neatbilst atbilstošiem kritērijiem, jāslēdz līdz tam brīdim, kamēr nepilnības būs novērstas. Svarīgi sakārtot arī iekšējā tirgus jautājumus: nekorekto konkurenci, nereģistrētas naudas plūsmas u.c., kā arī izstrādāt piena aizsardzības noteikumus. Nolemts, ka aizsāktā diskusija tiks turpināta. Nākamajā reizē tajā piedalīsies arī piena ražotāji un pārstrādātāji.

Dagnija Muceniece — "Latvijas Vēstnesim"