Jāspēj : no emocijām uz konstruktīvu dialogu

Jānis Straume, Saeimas priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim" vakar, 11. augustā

Foto: Māris Kaparkalējs. "LV"  11.08.1999., pl.13.40

— Jums pašlaik liela slodze, jo pildāt arī Valsts prezidentes pienākumus.

— Slodze ir dubulta, jo Satversme paredz, ka prezidenta prombūtnes laikā viņa vietu izpilda Saeimas priekšsēdētājs. Tā ir sagadījies, ka laikā, kamēr prezidente atrodas ārpus valsts robežām, parlamentā ir pieņemti grozījumi valsts budžetā un tos pavadošie likumi, kas skar nodokļu jautājumu, kā arī grozījumu projekti likumā par valsts pensijām. Kas attiecas uz valsts budžetu un to pavadošajiem likumiem, tie acīmredzot rīt tiks izsludināti. Pašlaik izsludināšanai tiek gatavoti grozījumi likumā par 1999. gada valsts budžetu. Un saskaņā ar Satversmi, ņemot vērā to, ka trīsdesmit pieci deputāti ir parakstījuši prasību uz diviem mēnešiem apturēt grozījumu likumā par valsts pensijām publicēšanu, ja šīs dienas laikā šie paraksti netiks atsaukti, rīt tiks publicēts mans paziņojums par šī likuma publicēšanas apturēšanu, kā arī likuma teksts.

— Saeimai šī vasara ir visai darbīga un grūta.

— Jā, vasara patiešām ir pietiekami grūta, un notikumi šajā laikā ir attīstījušies dinamiski. Jo šovasar Latvijā mainījās valdība, un valdības maiņas ģenerators bija Valsts prezidenta vēlēšanas, kuras izraisīja zināmas politiskā spektra izmaiņas. Un to rezultātā Latvijā tagad ir vairākumvaldība, kas ļoti enerģiski uzsākusi darbu ar daudzu nepopulāru lēmumu pieņemšanu. Tas neapšaubāmi ir izraisījis arī zināmu viļņošanos sabiedrībā.

— Ja līdz dienas beigām deputāti savus parakstus neatsauks, ja pensiju likuma grozījumu publicēšana tiks apturēta...

— Tad Centrālā vēlēšanu komisija sāks vienas desmitās vēlētāju daļas parakstu vākšanu. Un, ja viena desmitā daļa vēlētāju paudīs savu atbalstu, ka par grozījumiem likumā par valsts pensijām ir jālemj tautas nobalsošanā, tiks organizēta tautas nobalsošana, kurā jāpiedalās vairāk nekā piecdesmit procentiem no to pilsoņu skaita, kas piedalījušies iepriekšējās vēlēšanās. Kādi būs šī referenduma rezultāti, to šodien prognozēt grūti. Lielā mērā tas būs atkarīgs no tā, cik argumentēti savu viedokli plašai sabiedrībai spēs izskaidrot pozīcijas partijas un valdība un cik argumentēti būs opozīcijas iebildumi. Esmu saņēmis ļoti daudzas vēstules gan no slimnīcu, gan izglītības iestāžu kolektīviem, kurās ir zināmas prasības, kas vērstas pret pamatnormām, kas ir grozījumos likumā par valsts pensijām. Bet, lai būtu skaidrs dialogs un lai pilsoņi saprastu, par ko viņi balso, ir jābūt argumentācijai "par". Tātad ir jābūt konkrētai pozitīvai programmai, kā izkļūt no sociālās krīzes. Un, ja referendums notiks, protams, tas prasīs lielus līdzekļus. Taču referendums ir augstākā demokrātijas forma. Un tā sagatavošanas laikā, es domāju, notiks ļoti plaša apspriešana sabiedrībā, kas neapšaubāmi, kaut vai sabiedrības izglītošanas ziņā, nāks tikai par labu. Kā jau teicu, rezultātu šodien ir grūti prognozēt.

— Sabiedrību visvairāk satrauc tieši iespējamie grozījumi likumā par valsts pensijām.

— Pašlaik tas tiešām ir visaktuālākais jautājums. Es ļoti rūpīgi esmu centies iedziļināties valdības un Labklājības ministrijas sniegtajās argumentācijās, arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības un citu nevalstisko organizāciju viedokļos. Manuprāt, pieņemot šos pensiju likuma grozījumus, mums ir jāvadās no kopējās situācijas Latvijas tautsaimniecībā. Mēs šodien skaidri zinām, un arī statistikas dati liecina, ka pensionāru īpatsvars valstī ir vairāk nekā divdesmit pieci procenti no kopējā iedzīvotāju skaita. Vērtējot statistikas datus, tuvākajos gados šis īpatsvars varētu sasniegt trīsdesmit procentus. Šādā situācijā darba devēja, darba ņēmēja un pašnodarbināto iemaksas budžetā praktiski spēj segt tikai mazo pensiju izmaksas. Manuprāt, ir pilnīgi loģiski, pakāpeniski paaugstinot pensijas vecumu, radīt situāciju, kas dotu iespēju gan izmaksāt lielākas pensijas, gan veikt uzkrājumus sociālā budžeta pensiju daļā. Šos uzkrājumus varētu investēt tautsaimniecībā, īstenojot pensiju reformas otro kārtu, t.i., ieviešot obligāto fondēto pensiju sistēmu. Uzskatu, ka tikai tad, kad mēs būsim to izdarījuši, reāli varēs veikt darba devējiem jau sen solīto sociālo izmaksu samazinājumu. Kā zināms, šis samazinājums tiek prognozēts no 37 līdz 33 procentiem. Tādējādi tautsaimniecība gūtu pozitīvu efektu, atbrīvojot uzņēmējiem līdzekļus attīstībai. Un šos līdzekļus būtu iespējams ieguldīt jaunu darbavietu izveidošanā, arī darba algu paaugstināšanā. Vērtējot sociālā budžeta problēmu visas tautsaimniecības kontekstā, es redzu sistēmas pieeju. Un man gribētos aicināt visplašāko sabiedrību izturēties pret šo jautājumu ar izpratni. Ar grozījumiem pensiju likumā ir saistīti daudzi cilvēki, tas ietekmē katru atsevišķi. Mūsu vecākās paaudzes cilvēki, arī mūsu radinieki ir pelnījuši patiešām saudzīgu valsts attieksmi pret viņiem. Bet mums ir jādomā par visu sabiedrību kopumā. Tādēļ es uzskatu, ka šai diskusijai par daudziem būtisko jautājumu ir jāpāriet no emocionālās fāzes (kā tas ir šobrīd) uz konstruktīvo fāzi, kad dominē argumenti.

— Pašlaik viļņojas arī jūsu bijušie kolēģi — ārsti un medicīnas māsas. Vai sirds dziļumos jūtat viņiem līdzi?

— Neapšaubāmi. Jūtu līdzi gan saviem kolēģiem, gan arī saviem radiem, kurus tieši skar šie grozījumi. Bet, neizvairoties no sarunām par šiem jautājumiem, esmu konstatējis, ka sarunu laikā, argumentējot situāciju, līdzšinējā pretestība un noliedzošā pozīcija mainās. Un tas ir būtiskākais — ir vajadzīgs dialogs gan ar mediķiem, gan ar izglītības darbiniekiem. Tikai dialoga ceļā mēs panāksim normālu rezultātu. Citas iespējas nav.

Armīda Priedīte,

"LV" nozares redaktore