Arnis Buka, LU Juridiskās fakultātes students, — "Latvijas Vēstnesim"

Nesen Satversmes tiesā tika izskatīta lieta par MK noteikumu "Noteikumi par vadības līgumiem" (Turpmāk — Noteikumi) 11. punkta daļas — par līguma konfidencialitāti — atbilstību Informācijas atklātības likumam un citiem likumiem. Lai Satversmes tiesas spriedumu un tā sekas varētu iespējami objektīvi izvērtēt, juridiski jāprecizē žurnālistu interpretētā sprieduma lemjošā daļa. Proti, nevis "Satversmes tiesa otrdien atcēla Ministru kabineta noteikto vadības līgumu konfidencialitāti, kas liedz sabiedrībai zināt, kā ierēdņu darba apmaksai tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda"1, bet gan tika pasludināta par spēkā neesošu daļa tā Noteikumu punkta, kas ļāva vadības līgumos ietvert papildu nosacījumus, — arī konfidencialitāti — ja tas šķiet svarīgi abiem līgumslēdzējiem. Šis precizējums ir būtisks tādēļ, ka saskatu iespēju joprojām pasludināt, ka summa, par kādu ir noslēgts vadības līgums, ir konfidenciāla. Šokējoši? Tomēr, to apzinoties, vēlreiz gribu uzsvērt — tāda iespēja pastāv un Satversmes tiesas spriedums to (vismaz no šā brīža juridiskās prakses viedokļa) negrozīs.

Iemesls tam ir līdz absurdam vienkāršs (līdzīgus apsvērumus, tikai vairāk uzmanību vēršot uz teorētiskām problēmām, nevis sekām praksē, jau tiesas zālē izteica MK pārstāvis V.Cielava). Lai labāk varētu saprast šo apgalvojumu, jācitē Noteikumu 11. punkts — tāds, kāds tas ir šobrīd, pēc sprieduma spēkā stāšanās: "Vadības līgumā var iekļaut arī citus jautājumus, ja tie pēc vadības līguma ierosinātāja uzskatiem ir nozīmīgi līguma mērķu sasniegšanai (līguma vienpusēja laušana uzticības zaudēšanas dēļ u.tml.) un nav pretrunā ar likumiem un citiem normatīvajiem aktiem." Tātad vēl joprojām vadības līgumā var iekļaut jebkurus citus jautājumus (tātad arī, piemēram, par konfidencialitāti), ja tie nav pretrunā ar likumiem.

Un pretruna ar likumiem formāli nerodas, ja atsaucas kaut vai uz to pašu Informācijas atklātības likumu. Tā, piemēram, Informācijas atklātības likuma 5. panta 2. punkts: "Par ierobežotas pieejamības informāciju uzskatāma informācija: … 2) kas paredzēta un noteikta iestādes iekšējai lietošanai; 3) par uzņēmējdarbības noslēpumiem;…" un 3. punkts: "Norādot šajā likumā (piemēram, iepriekšējā punktā) vai citos likumos paredzēto pamatojumu, ierobežotas pieejamības informācijas statusu ir tiesīgs ar savu rīkojumu noteikt informācijas autors vai iestādes vadītājs"."

Tātad pēc Satversmes tiesas sprieduma vairs nevarēs atsaukties uz Noteikumiem kā uz normatīvo aktu, kas pamato konfidencialitāti vadības līgumos. Taču neviens neliegs ierēdņiem atsaukties uz citiem normatīvajiem aktiem, kas dod tiesības zināmos gadījumos noteikt konfidencialitātes statusu jebkāda veida dokumentiem, tajā skaitā arī vadības līgumiem.

Satversmes tiesa savā sprieduma motīvu daļā izteica viedokli par konfidencialitātes iekļaušanas nepieļaujamību vadības līgumos. Tomēr jāatgādina, ka nedz Satversmes tiesas likums, nedz arī kāds cits normatīvais akts nepiešķir Satversmes tiesas sprieduma motīvu daļā izteiktam viedoklim kādu juridisku spēku, kura neievērošanai varētu sekot sankcijas. Savukārt sprieduma lemjošajā daļā tiesa tikai atcēla daļu no blanketa normas, neierobežojot iespēju atsaukties uz citiem normatīvajiem aktiem, lai pamatotu tās pašas darbības.

Piekrītu tiem tiesību teorijas speciālistiem, kas izsaka viedokli, ka tiesu praksei vajadzētu piešķirt lielāku nozīmi Latvijas tiesību sistēmā. Tomēr, pat gadījumā, ja tiesu prakses nozīme pieaugtu līdz tādam līmenim, kādu tā ir sasniegusi vairākās citās romāņu–ģermāņu tiesību saimes valstīs, tiesai ir jādarbojas likuma ietvaros, bet Satversmes tiesas likums šo tiesu šobrīd pilnvaro vienīgi izvērtēt kāda normatīva akta atbilstību citam normatīvajam aktam, kam ir augstāks juridiskais spēks. Tādēļ Satversmes tiesa pašlaik nemaz nebūtu tiesīga sprieduma lemjošajā daļā iekļaut konstrukciju, kas aizliegtu atsaukties uz likumiem, iekļaujot konfidencialitāti vadības līgumos.

Tātad Satversmes tiesa ir tikai "pakratījusi pirkstu" un izteikusi savu negatīvo nostāju pret vadības līgumu konfidencialitāti, bet faktiski nav radīta nekāda juridiskā bāze, lai amatpersonas šo nostāju respektētu. Masu mediji ir sacēluši pamatīgu troksni ap šo lietu, tādējādi Satversmes tiesas nosodījumu padarot vēl iespaidīgāku, un tā rezultātā daudzi vadības līgumi ir ieguvuši publicitāti. Bet par to, ka daudzi nekautrēsies izmantot likumos atstātās iespējas, arī nav ne mazāko šaubu. To jau tagad pierāda žurnālistu centienu noskaidrot vadības līgumu summas atduršanās dažu ministriju gaiteņu strupceļos.

Negribētos šajā rakstā kritizēt Satversmes tiesas darbību, lai gan pats spriedums, manuprāt, tomēr nebija pilnīgi juridiski korekts un taisnīgs. Iespējams, ka galvenā problēma ir Satversmes tiesas (un arī pārējo Latvijas tiesu) iespēju ierobežotība, jo likums nepilnvaro nevienu no Latvijas tiesu sistēmas institūcijām veikt normatīvo aktu skaidrojumu to praktiskajam lietojumam. Šeit darbs drīzāk būtu likumdevējam — atjaunot vai izveidot tādu tiesu institūciju, kas būtu līdzīga pirmskara Latvijas Apvienotajai Senāta sapulcei, kas pēc iestāžu pieprasījuma bija tiesīga dot skaidrojumus dažādiem normatīvajiem aktiem to piemērošanas procesā. Tagad šādas pilnvaras varētu tikt uzticētas Satversmes tiesai.

1 Citāts no: Plato D. Satversmes tiesa atceļ vadības līgumu slepenību.// Diena, 1999.g. 7.jūlijs