Pasaules vēstnesis Nr. 54 (54)

Daidžests. Citu rakstītais

"Starptautiskais valūtas fonds noslēdz konsultācijas"

"International

Monetary Fund Home

Page/Public

Information Notices"

— 99.08.10.

Latvija uzrāda pārliecinošu makroekonomisko stabilitāti un vērā ņemamu progresu strukturālo reformu īstenošanā. Pašreiz valdībai ir jāsaskaras ar izaicinājumu uzturēt līdzsvaru ekonomiskajā politikā, kuras mērķis ir ierobežot Krievijas krīzes ietekmi, tajā pat laikā nodrošinot ilgstošu ārēju pozīciju. Ir sperti nozīmīgi soļi strukturālo reformu noslēgšanas virzienā, kas nodrošinās ilgstošu pieaugumu nākotnē.

Makroekonomisko attīstību smagi skāra Krievijas ekonomiskā krīze. Reālais IKP 1998.gada ceturtajā kvartālā kritās par 1,9%, un, saskaņā ar aplēsēm, arī 1999. gada pirmajā kvartālā kritums turpinājās. Tā rezultātā maijā bezdarba līmenis palielinājās līdz 10,1%, salīdzinājumā ar 7% pirms gada. Tajā pat laikā, pateicoties joprojām īstenotajai stingrajai monetārajai politikai un vājajam iekšējam pieprasījumam, inflācija turpināja samazināties, maijā sasniedzot 1,9% līmeni. Tekošo rēķinu deficīts 1998. gadā ir pieaudzis līdz 9,5% no IKP, taču pēc tam tas ir ievērojami samazinājies, atspoguļojot ekonomiskās aktivitātes palēnināšanos un enerģiska eksporta turpināšanos uz ne-NVS valstīm. Kapitāla pieplūdums 1998. gadā joprojām bija spēcīgs, jo banku un uzņēmumu izdarītie vidēja un ilga termiņa aizņēmumi kompensēja tiešo ārvalstu investīciju samazināšanos; ārējais parāds (external public debt) saglabājās 7,4% līmenī no IKP.

Izpilddirektori apsveica valdību par apdomīgas finansu politikas turpināšanu 1998. gadā, kā arī par panākto progresu visaptverošu strukturālo izmaiņu īstenošanā, kas nepieciešamas tirgus ekonomikas izveidošanai. Tie atzīmēja, ka kopējie pieauguma rādītāji 1998. gadā ir bijuši apmierinoši, neraugoties uz Krievijas krīzes nelabvēlīgo ietekmi, un ka inflācija ir samazinājusies ātrāk, nekā bija paredzēts. Skatoties uz priekšu, direktori uzsvēra, ka arī turpmāk ir nepieciešams īstenot apdomīgu fiskālo un monetāro politiku, lai uzturētu valūtas kursa piesaisti, ātri noslēgtu darbu pie strukturālajām reformām un tālāk nostiprinātu finansu sistēmu.

Atzīmējot Latvijas īstenoto pareizo fiskālo politiku, nodrošinot tās pozitīvos ekonomiskos rādītājus, direktori tomēr izteica bažas par ievērojamo fiskālā deficīta palielināšanos, kas paredzēta 1999. gada budžeta likumā, un uzsvēra, ka ir nepieciešams nodrošināt pamata fiskālo stabilitāti. Tie apveica jaunās valdības veikto ekonomiskās situācijas jauno izvērtējumu un tās plānus nekavējošu soļu speršanai fiskālās konsolidācijas panākšanā 1999. gadā, kā arī tālākiem pasākumiem 2000. gadā. Direktori arī apsveica jaunās valdības nodomus formulēt ekonomisko programmu, ko varētu atbalstīt SVF. Valdība tika iedrošināta turpināt nodokļu bāzes paplašināšanu un uzlabot nodokļu iekasēšanu. Tomēr kopumā direktori atzīmēja, ka galveno uzsvaru fiskālajā konsolidācijā vajadzētu likt uz izdevumu spiediena ierobežošanu. Šajā ziņā tie īpaši norādīja uz nepieciešamību reformēt pensiju sistēmu un civildienestu, tajā pat laikā nodrošinot atbilstošu atturību sabiedriskā sektora algu jomā.

Direktori izteica uzskatu, ka valūtas kursa piesaiste SDR Latvijai ir kalpojusi labi un tā joprojām ir pareiza, lai arī vidējā termiņā varētu būt vēlama pārslēgšanās uz piesaisti eiro. Direktori bija vienisprātis, ka Latvijas ārējā pozīcija ir ilgstoši uzturama, ņemot vērā spēcīgo produktivitātes pieaugumu dažu pēdējo gadu laikā, kurš ir devis ieguldījumu pamatīgam eksporta pieaugumam uz ES, kā arī ievērojamo tiešo ārvalstu investīciju pieplūdumu. Tomēr, 1998. gadā notikušās tekošo rēķinu deficīta divkāršošanās gaismā direktori uzsvēra, ka būtiski svarīgi ir turpināt rūpīgi uzraudzīt ārējo pozīciju, it īpaši ņemot vērā joprojām nestabilo starptautisko situāciju. Tie apsveica valdības gatavību padarīt stingrāku fiskālo politiku, kā arī atzīmēja kredītpolitikas izšķirošo lomu piesaistīta valūtas kursa uzturēšanā.

Direktorus iedrošināja pēdējo gadu laikā novērojamā uzticības palielināšanās finansu sistēmai, kā arī valdības spertie soļi banku un citu finansu institūciju uzraudzības ietvara nostiprināšanā. Tie atzīmēja, ka Krievijas krīze ir atklājusi nozīmīgas vājās vietas Latvijas banku sistēmā, taču apsveica valdību par tās ātro reakciju uz šo situāciju, tālāk pastiprinot regulācijas un nekavējoties paplašinot likviditātes atbalstu banku sistēmai. Tie izteica uzskatu, ka Latvijas Bankas pārņemtā daļa Rīgas Komercbankā būtu jāatdod, tiklīdz to atļaus tirgus apstākļi. Direktori aicināja valdību modri uzmanīt, vai neparādās kādas aizdevumu portfeļu kvalitātes samazināšanās pazīmes, turpināt paaugstināt standartus un, kad vien iespējams, veicināt tālāku banku sektora nostiprināšanos.

Direktori atzina, ka strukturālās reformas ir sasniegušas attīstītu stadiju. Tomēr tie uzsvēra, ka ir nepieciešami apņēmīgi centieni, lai zināmās jomās dotu jaunu impulsu šim procesam. Tie izteica bažas par lielo uzņēmumu privatizācijas palēnināšanos, tajā pat laikā arī atzīmējot, ka privatizācija ir jāīsteno veidā, kas atbilstu galamērķim - efektivitātes palielināšanai. Direktori arī izteica zināmas bažas par nepabeigto lauksaimniecības tarifu samazināšanas programmu un dažkārt novērotajām iniciatīvām, kas vērstas pret tirdzniecības liberalizāciju.

Direktori apsveica progresu dzīvokļu privatizācijā, zemes reģistrācijā, īpašumtiesību nostiprināšanā, kā arī tālākos uzlabojumus biznesa klimatā un pārvaldē, lai arī atzina, ka šajās jomās ir nepieciešami arī tālāki pūliņi. Direktori iedrošināja valdību turpināt nostiprināt tiesisko sistēmu, it īpaši ieviešot lielāku konsekvenci likumu un regulāciju piemērošanā. Tie arī iedrošināja centienus turpināt samazināt barjeras ārvalstu investīcijām un ķerties pie lauksaimniecības modernizēšanas uzdevuma.

 

"Bēgles atgriešanās"

"Keskisuomalainen"

— 99.07.04.

 

Pirms 59 gadiem, 1940.gada 17.jūnijā, neatkarīgā Latvijā iebruka tanki, kuru sānos kā emblēma bija padomju armijas sarkanā zvaigzne.

Aiz tankiem – kā bija teikts notā – maršēja neierobežots skaits karavīru. Latvijas valstiskā neatkarība beidzās, un valsts tika iekļauta Padomju Savienībā. Jau nākamajā rudenī sākās izvešanas, un pēc gada – vienas dienas laikā tika izvesti 20 000 cilvēku. To vidū bija puisītis, apmēram divus gadus vecs, Guntis Ulmanis , kurš 7.jūlijā atstās Latvijas Republikas prezidenta amatu. Viņš kalpoja šajā amatā divus pilnvaru laikus, pavisam sešus gadus.

Pēc pāris nedēļām sākās Vācijas okupācija. Kad Vācija atkāpās 1944.gadā, no Latvijas uz rietumiem gribošo vidū bija 7-gadīga meitene, kuras sejas vaibstus var atpazīt no vecas fotogrāfijas: Vaira Vīķe-Freiberga . Viņa stāsies amatā jūlijā. Vairas Vīķes jaunākā māsa saslima un nomira bēgļu nometnē Lībekā, bet viņa pati kopā ar pārējo ģimeni pēc īsā bēgļu perioda Marokā beidzot apmetās Kanādā. Vaira Vīķe-Freiberga ir psiholoģijas doktore, un viņa uz ilgu laiku ir strādājusi kā profesore Montreālas universitātē.

Latvijā pagājušajā rudenī tika nodibināts institūts, kura uzdevums ir izplatīt Eiropā un citur pasaulē informāciju par mūsu valsti. Strādāt par šī institūta vadītāju tika uzaicināta Vaira Vīķe-Freiberga. Zinātniece atgriezās Latvijā, kur cilvēki viņu labi atcerējās no 1980.gadu pēdējiem gadiem: neatkarības cīņas viskarstākajā momentā Vaira Vīķe-Freiberga teica vairākas neaizmirstamas runas. Bez psiholoģijas, viņa ir pētījusi tautas dzeju un izdevusi vairākus pētījumus par latviešu tautasdziesmām jeb dainām – īpaši par saules dziesmām. Pavisam viņa ir uzrakstījusi septiņas grāmatas.

Šīs vasaras prezidenta vēlēšanās Latvijā sākās mierīgi, jo vēl maijā likās, ka amatā gribošus kandidātus nekur nevarēs atrast. Lielās partijas pēdējā mirklī nosauca savus kandidātus. Galvenie kandidāti bija pašreizējais satiksmes ministrs Anatolijs Gorbunovs, kurš pārstāv centra-labējo partiju Latvijas ceļš, un Raimonds Pauls , kurš vada pirms pagājušā gada parlamenta vēlēšanām dibināto Jauno partiju. Somijā viņu pazīst kā agrāko gadu lielā hita "Miljons rozes" komponistu. Savu kandidātu nosauca arī labējā partija Tēvzemei un brīvībai/LNNK, kura iestājās par Latvijas vēstnieku pie ANO Jāni Priedkalnu , no trimdas atgriezušos Austrālijas latvieti. Opozīcijas partijas Tautas partijas kandidāte Vaira Paegle ir Amerikas latviete no ASV.

Latvijā prezidentu joprojām vēlē parlaments (Saeima), un tautai principā nav nekas sakāms šajā lietā. Taču šoreiz publiskās debates bija ļoti spēcīgas, īpaši priekšvēlēšanu kampaņas pēdējās nedēļās. Anatolijs Gorbunovs tika pamatīgi kritizēts it īpaši viņa komunistiskās pagātnes dēļ. Raimondam Paulam ieteica sēsties pie klavierēm.

Presē un citos masu informācijas līdzekļos arvien biežāk varēja redzēt Latvijas institūta vadītājas Vairas Vīķes-Freibergas vārdu. Viņu sāka atbalstīt daudzi nozīmīgi kultūras un zinātnes pārstāvji. Avīzēm sūtītajās vēstulēs tomēr tika spriests, vai sieviete spētu tikt galā ar prezidenta amatu.

Daži apšaubīja, vai Vīķe-Freiberga pietiekami pazīstot Latvijas dzīvi un sabiedrību, kurā pusgadsimta padomju okupācija ir atstājusi savas pēdas.

Bet ko lai dara, latvieši ir dzejnieku tauta, kura tic un grib ticēt vārda varai. Šajā situācija cilvēki atcerējās t.s. Finka 1939.gada pareģojumu: "Latvijas augšupejas laiks sāksies, kad valsti vadīs sieviete." Cilvēki cer uz t.s. pārejas perioda beigām un stabilāku dzīvi tik dedzīgi, ka ir sākuši atcerēties arī šo pareģojumu.

Vispirms likās, ka vadošie politiķi neliekas ne zinis par tautas noskaņojumu, un nebija ticams, ka tas tiktu ievērots, ja vien partijas būtu varējušas sastrādāties. Tā nenotika, un kad 17.jūnijā naktī beidzās 15 stundu ilgais balsošanas karuselis, par Latvijas Republikas prezidenti tika ievēlēta Vaira Vīķe-Freiberga, kura vislielāko daļu no savas līdzšinējās dzīves ir dzīvojusi tālu no dzimtenes, bet sava sirdī palikusi latviete.

Šķiet, ka vēlēšanu rezultāts ir atdevis cilvēku domās kaut ko no tā paša gaišuma, kuru viņi šeit piedzīvoja uz neatkarības sliekšņa un neatkarības pirmajos gados.

No jaunās prezidentes tiek gaidīts daudz: tautas saliedēšana un nelatviešu integrēšana sabiedrībā. Ņemot vērā, ka viņa pati ir uzaugusi kā bēgle svešu valodu vidē, tad viņa ir teikusi, ka var saprast arī padomju laikos Latvijā iebraukušos un šeit palikušos cilvēkus.

Gan prese, gan tauta seko tikko ievēlētās prezidentes pirmajiem soļiem ar lielām simpātijām un zināmu lepnumu. Cilvēki tic, ka tieši viņa var dot Latvijas iedzīvotājiem to, kas šeit nemanāmi bija pazudis: pašapziņu un ticību savām spējām.

Izskatās, ka Vairai Vīķei-Freibergai ir visas iespējas tikt galā ar amata izaicinājumu. Ievēlot sievieti par prezidenti, latvieši ir sākuši jauno laikmetu Vidus- un Austrumeiropas politiskajā kultūrā.

Anna Žīgure

 

"Premjers nr.5"

"The Washington Post"

— 99.08.10.

 

Sirgstošais un drebelīgais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins nu ir padzinis savu ceturto premjerministru mazāk nekā pusotra gada laikā, un nosaucis samērā nepieredzējušo un mazpazīstamo 46 gadus veco Vladimiru Putinu par savu piekto premjerministru.

Jeļcins viņu nosauca arī kā savu izvēli prezidenta kandidātam - vēlēšanas ir gaidāmas 2000.gadā, lai gan Jeļcina atbalsta vērtība labākajā gadījumā ir apšaubāma, un citi kandidāti ir gan pieredzējušāki, gan labāk nodrošināti ar politisko pamatu. Patiesībā Putina nozīmēšana ir impulsīvs solis, kas bija mazāk balstīts uz piesardzīgu politisko aprēķinu, bet vairāk gan politisks manevrs, lai noturētu varu. Tā kā Putina karjera galvenokārt saistās ar drošību un politisko štatu darbu, viņš neliekas esam gatavs attaisnot sava bosa apgalvojumus par viņu kā par "vīru, kurš, kā es uzskatu, ir spējīgs saliedēt sabiedrību, balstoties uz visplašākajiem politiskajiem spēkiem, lai nodrošinātu Krievijas reformu turpināšanu."

Lai visu vēl vairāk sabojātu, pēdējais apvērsums Maskavā notiek laikā, kad saasinās spriedze Krievijas Kaukāza islamiskajā Dagestānas republikā, kas robežojas ar Čečeniju; čečeni veiksmīgi cīnījās par efektīvu neatkarību 90. gadu vidū. Dagestānas problēmu padziļināšanās varētu, blakus jebkādām militārajām sekām, vēl vairāk saasināt Krievijas politiskās problēmas. Valstī ir vāja centrālā valdība un tikpat vāja attieksme pret likuma varu, un tā nav gatava vēl vienam plaša mēroga karam islamiskajās nomalēs. It kā krieviem jau nebūtu diezgan problēmu. Dagestānas notikumu attīstība varētu tieši ietekmēt prezidenta vēlēšanu rezultātus nākamā gada jūlijā.

Tikai pirms divām nedēļām Putina priekštecis bija ieradies Vašingtonā, rīkojoties kā reālais premjerministrs. Viņš tika pieņemts kā vērtīgs sarunu biedrs. Bils Klintons, līdzīgi citiem amerikāņu prezidentiem, tiek regulāri apsūdzēts par to, ka viņš pārāk tuvinās jebkuram, kurš tajā brīdī pārvalda Kremli. Tomēr amerikāņiem ir daudz uzdevumu, piemēram, panākt bruņojuma kontroli Krievijā, un ar iesaistīšanas un atvairīšanas paņēmieniem panākt tālāku amerikāņu mērķu piepildīšanu - pieradināt Krieviju pie demokrātiska dzīves stila. Jeļcinam ir nepieciešams pamudinājums, lai viņš spētu izpildīt savas retoriskās saistības. Pienākumi un loma šajā jomā ir jāuzņemas Krievijas Rietumu bankām.

 

"Jauns cirka lācis"

"The Times"

— 99.08.10.

Jauna diena, jauna Krievijas valdība.

Prezidenta Borisa Jeļcina izdarītās pēdējās izmaiņas valdībā noved līdz četriem premjerministru skaitu, kurus viņš kopš pagājušā gada marta ir bez liekām ceremonijām izsviedis no amata - parasti tikai dažus mēnešus pēc tam, kad tie, cerīgi smaidot, bija ienākuši Kremļa gaiteņos, lai izmēģinātu savu laimi Krievijas pārvaldē. Kamēr Sergejs Stepašins, kurš premjera postenī noturējās mazāk par četriem mēnešiem, ārstēja savas brūces un veltīgi gaidīja paskaidrojumu, kādu iemeslu dēļ viņš kritis nežēlastībā, rindā jau stāvēja premjerministrs Numur Pieci: tas bija Vladimirs Putins - bezsejains brīnumbirokrāts ar darba pieredzi slepenajos dienestos un vēlmi pārveidot šo organizāciju. Zīmīgi viņu raksturo viņa pelēkā apmaināmība ar viņa priekšgājēju. Taču Jeļcins paziņoja, ka pēdējais eks-KGB iznirelis esot ideāls kandidāts prezidenta amatam, kad nākošajā gadā beigsies viņa paša termiņš - tas bija vēl viens šoks, jo savu astoņu Kremlī pavadīto gadu laikā prezidents - līdz vakardienai - nekad nebija atklāti runājis par mantinieku.

Ja 68 gadus vecais Jeļcins būtu bijis cirka mākslinieks, diez vai viņš spētu vienlaicīgi žonglēt ar vēl vairāk bumbiņām. Neizskatās, ka viņa graujošā personālsastāva politikas ekstravagance būtu Krievijas interesēs. Tā atkal atstāj valsti bez valdības brīdī, kad tā atrodas pusceļā parāda sarunās Londonā un kad dienvidos savu spēku mēģina apliecināt islamistu kaujinieki. Tāpat teorētiski tā var izprovocēt vēl vienu konfrontāciju starp prezidentu un parlamentu. Jeļcina ienaidnieki parlamentā tagad saskaņā ar konstitūciju gūst tiesības balsot par viņa jauno premjerministra izvēli, lai arī, tā kā decembrī ir paredzētas parlamenta vēlēšanas, tie diez vai mēģinās sākt pēdējā brīža cīņu.

Tomēr Jeļcina nepārprotamajā vājprātā, iespējams, ir kāda oportūnistiska metode. Lai arī Krievijai tas nenāk par labu, vakardienas pārmaiņas var būt labvēlīgas viņa paša atbalstītāju kliķei. Gatavojoties parlamenta vēlēšanām decembrī un jaunā prezidenta vēlēšanām nākošā gada jūnijā, Krievija pakāpeniski sadalās divās politiskās nometnēs. Maskavas elite novēršas no Kremļa līdera, kura nepopularitāte atspoguļojas viencipara rādītājos sabiedriskās domas aptaujās. Palīgi, kuri savulaik bija Jeļcina administrācijas zvaigznes, tagad parādās atkal, darbojoties Maskavas mēra Jurija Lužkova vadītajā grupējumā Tēvzeme un ietekmīgo reģionālo gubernatoru apvienībā Visa Krievija . Tie cer pierunāt pievienoties bijušo premjerministru Jevgēņiju Primakovu un gūt parlamentāro vairākumu, pirms cīnīties par prezidentūru. Kopš Stepašins aprīlī kļuva par premjeru, pārbēdzēju skaits no Kremļa ir palielinājies. Daži Maskavas novērotāji domā, ka viņš tika atcelts par sodu tam, ka viņš nespēja apturēt šo asiņošanu, kā arī tādēļ, lai Jeļcina kliķe varētu atrast sekotāju, kurš labāk aizstāvētu to intereses.

Taču reakcija uz izmaiņām bija klusa. Rietumu līderi ātri vien izteica solījumus sadarboties ar jauno valdību; parāda sarunas turpināsies. ASV Nacionālā drošības padome uzslavēja Putina "konstruktīvos" uzskatus Kosovas jautājumā. Rublis notrīsēja, taču nesabruka. Pat Jeļcina ienaidnieki komunisti, kuriem pieder vairākums parlamentā un kuri ļaunā priekā izteicās, ka prezidents ir apliecinājis, ka viņš nav pie pilna prāta, tomēr neizslēdza iespēju atbalstīt Putina kandidatūru nākošās pirmdienas balsojumā. Vēlētāji, kuri jau sen ir pieraduši pie Jeļcina kaprīzās tieksmes pēc straujām izmaiņām valdībā, tikai paraustīja plecus un izteica cerību, ka nākošajā vasarā tie saņems kādu racionālāku līderi, jo, lai cik Jeļcins arī nebūtu ekscentrisks, viņam prezidenta amatā saskaņā ar konstitūciju ir palikuši tikai desmit mēneši. Maskavā baumo, ka viņš varētu mēģināt izraisīt pietiekoši lielus nemierus, lai pamatotu konstitūcijas darbības apturēšanu un paliktu postenī. Taču pagātnē Jeļcins ir ievērojis politiskās spēles noteikumus un tagad viņš droši vien rīkosies tāpat. Kamēr Krievijas politikā joprojām ir divas konkurējošas nometnes, katra no kurām gatavojas nākošā gada cīņām, Krievijas demokrātijai, lai cik tas arī nebūtu dīvaini, joprojām arī ir iespēja.

 

"Apgāztais šaha galdiņš Maskavā"

"Radio Free Europe/

Radio Liberty"

— 99.08.09.

Atkal Boriss Jeļcins ir apgāzis Maskavas šaha galdiņu, ar citu aprēķinu izjaukšanu gūdams sev jaunu telpu manevram - taču tā cena ir sajukuma radīšana Krievijas valdībā.

Atstādinot premjerministru Sergeju Stepašinu un viņa vietā ieceļot Krievijas Federālā Drošības dienesta galvu Vladimiru Putinu, Krievijas prezidents, kā viņš izteicās, esot vēlējies nostādīt Putinu pozīcijā, no kuras pēdējais varētu kļūt par viņa sekotāju prezidenta postenī. Tas izgaismo Jeļcina pieaugošo neapmierinātību ar pret viņu vērstajām politiskajām koalīcijām, kuras pašlaik veidojas.

Vēl vairāk, Jeļcina pēdējais solis - it īpaši ņemot vērā karadarbības atjaunošanās kontekstu Ziemeļkaukāzā - vedina domāt, ka viņš var mēģināt atlikt vēlēšanās, izsludinot ārkārtas stāvokli, vai vismaz gūt lielāku ietekmi pār vēlēšanu procesu.

Taču jebkādus īstermiņa ieguvumus, ko viņš varbūt ir guvis pārkarsētajā Maskavas politikā, var iznīcināt gan iespējamā viņa politisko pretinieku reakcija, gan pat vēl paredzamākā starptautisko finansu tirgu un Rietumu valdību reakcija.

Tieši tādēļ, ka lielākā daļa Jeļcina oponentu viņa rīcības motīvus uztvers kā vāji slēptu draudu sev pašiem, kā arī tādēļ, ka Jeļcins līdzīgu taktiku ir pielietojis arī pagātnē, politiskie līderi Valsts domē un Krievijas reģionos, domājams, dubultos savus centienus gūt varu uz viņa rēķina.

Priekšvēlēšanu koalīcijas, kuras parādījušās dažu pēdējo nedēļu laikā, Stepašina atstādināšanas un Putina nozīmēšanas rezultātā drīzāk nostiprināsies, nekā ieplaisās. Tajās iesaistītie nešaubīgi secinās, ka Jeļcina soļi ir vērsti ne tikai pret to pašreizējo ietekmi, bet arī pret to nākotnes varu Krievijas valstī.

Tas var sarežģīt Putina apstiprināšanu, novest pie jaunām prasībām pēc Jeļcina atstādināšanas, un izraisīt citu politiskus soļus pret rīcību, ko daudzas šīs politiskās figūras, nemaz nerunājot par citiem Krievijas iedzīvotājiem, uztvers kā pēdējo Jeļcina patvaļas un neatbilstības amatam apliecinājumu.

Tā rezultātā augusts atkal var kļūt par politiski karstāko mēnesi Krievijas galvaspilsētā.

Turklāt šī iekšējā neapmierinātība ar Jeļcina sperto soli var papildināt arī iespējamā Rietumu reakcija. Gan finansu tirgi, gan starptautiskās finansu institūcijas uz pēdējo nestabilitātes apliecinājumu Krievijas augstākajos varas līmeņos, domājams, reaģēs negatīvi.

Tirgu reakcija, šķiet, nešaubīgi būs ātra un negatīva, pazeminot rubļa kursu, vēl vairāk samazinot privāto firmu gatavību ieguldīt investīcijas un līdz ar to vēl vairāk saasinot Krievijas ekonomiskos sarežģījumus - tādējādi izgaismojas apstākļi, kas stāv aiz krievu pieaugošās pretestības pret Jeļcinu.

Rietumu valdību sākotnējā reakcija droši vien būs piesardzīgāka. No vienas puses, daudzas no tām Jeļcina pēdējo izgājienu vērtēs tāpat, kā tās vērtēja iepriekšējos - kā ļoti riskantu, taču varbūt nepieciešamu soli, ko spēris cilvēks, kuru daudzas no tām uzskata par vienīgo uzticamo partneri Maskavā.

Taču tā iemesla dēļ, ka Jeļcins šo viltību ir pielietojis tik bieži un tagad atkal draud destabilizēt politisko situāciju Maskavā, arvien vairāk balsu Rietumu galvaspilsētās sāks uzdot jautājumus par Jeļcina uzticamību un par attiecībām ar Maskavu pēc Jeļcina. Īpaši ticami tas ir tādēļ, ka Jeļcins izteica savu vēlmi redzēt Putinu kā savu sekotāju prezidenta postenī. Daži nešaubīgi būs nobažījušies par iespēju, ka bijušais padomju spiegs ar lielu stāžu vadīs Krievijas valdību, bet citus satrauks iespēja, ka Jeļcins var pēkšņi nodot varu viņam, tādējādi mēģinot izvairīties no zaudējuma gaidāmajās vēlēšanās.

Katru reizi, kad Jeļcins ir uzspēris Krievijas šaha galdiņu gaisā, lai noturētos pie varas, ir atskanējuši vārdi, ka viņš šo stratēģiju jau ir pielietojis pārāk bieži. Šonedēļ tā notiks atkal. Un tas, vai šis ir Jeļcina pēdējais augusta izlēciens vai nē, šie vārdi paši par sevi metīs arvien lielāku ēnu pār Krievijas politiku, Krievijas tautu un Krievijas attiecībām ar Rietumiem.

 

"Jeļcins meklē pēcteci"

"Neue Zūrcher Zeitung"

—  99.08.11.

Ministru prezidenta, kurš amatā ir bijis tikai trīs mēnešus, atcelšana no amata šķiet kā stratēģisks manevrs, lai gūtu lielāku ietekmi nākamajās prezidenta vēlēšanās.

Vēl ir par agru runāt, kādu lomu patiesībā ir domāts piešķirt jaunajam valdības šefam Vladimiram Putinam - kurš šādos apstākļos tiek iecelts, tas citos apstākļos tikpat ātri var arī tikt atlaists.

Izskatās, ka Jeļcins tieši viņu iesaka par savu pēcteci, taču politiska un popularitātes starojuma - kas ir ārkārtīgi būtiski vēlēšanu kampaņai arī Krievijā - šķiet, ka Putinam nav. Jeļcins pats šobrīd ir ne visai populārs, un rekomendācijas Putinam drīzāk varētu izrādīties neproduktīvas.

Vienmēr, kad politisko karjeru taisa kāds drošības dienesta šefs ar ne visai kristālskaidru pagātni, ir paredzama zināma skepses deva. Vismaz tiek pieņemts, ka viņa rīcībā varētu būt slepena informācija un dosjē par darba devēja pretiniekiem, kas varētu tikt likta lietā.

Iespējams, ka Putins visdrīzāk tika izvēlēts tādēļ, lai būtu pretinieks Maskavas mēram Lužkovam, kā arī viņa reģionālajiem līderiem un samazinātu to izredzes vēlēšanās. Taču tam, kurš sprediķo demokrātiju un vēlas turēties pie tās spēles noteikumiem, ir jārēķinās ar to, ka neraugoties uz spīdošiem plāniem viss var iznākt pilnīgi savādāk un vēlētāji nebūt neizdara tādu izvēli, kādu kāds varbūt ir vēlējies.

 

"Krievijas karaspēks uzbrūk"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.08.09.

Ministru prezidents Stepašins draud "bandītiem". Apšaudes pie Čečenijas robežas.

Maskava, 8. augusts. Svētdien Krievijas karaspēks uzsāka uzbrukumu vairākiem simtiem islama kaujinieku Dagestānas Republikā Ziemeļkaukāzā. Pret nemierniekiem esot vērsta artilērija un gaisa spēki, pēc sēdes, kuru vadīja Krievijas Ministru prezidents Stepašins un kura tika sasaukta Dagestānas galvaspilsētā Mahačkalā, teica valdības pārstāvis Mihailovs.

Pēc oficiālām ziņām pret militārajām pozīcijām uz Dagestānas - Čečenijas robežas tika raidītas raķetes un izmantota artilērija. Krievijas kaujas helikopteri jau sestdien ar raķetēm apšaudīja nemiernieku pozīcijas. Maskava uz šo rajonu nosūtīja papildus karaspēka un gaisa desanta vienības .

Iedzīvotāji panikā bēga no nemiernieku ieņemtajiem ciematiem, viņus drošībā centās nogādāt arī valsts iestādes. Pēc Stepašina izteikumiem islama kaujinieki nocietinājušies četros ciematos.

Jau pagājušajā nedēļā pie Čečenijas robežas ik dienas notika apšaudes starp islama nemierniekiem un Dagestānas policiju. Tādējādi kopumā tika nogalināti vismaz 14 cilvēki.

Situācija nedēļas nogalē saasinājās. Kalnu reģionā pie Botlihas aptuveni 200 islama kaujinieku pārgāja Dagestānas robežu un ieņēma vismaz 2 ciemus. Jau pagājušās nedēļas sākumā nemiernieki ieņēma ciemus Cumadinas apgabalā pie Čečenijas robežas.

Islama kaujiniekiem līdz šim pretim stājās aptuveni divi tūkstoši policistu, kā arī pa vienam bataljonam no Krievijas Iekšlietu un Aizsardzības ministriju karaspēka daļām.

Dagestānas valdība naktī uz svētdienu pieņēma lēmumu atsaukt no atvaļinājuma visus oficierus. Karavīriem kazarmās tika pavēlēts būt kaujas gatavībā. Naktī uz svētdienu uz reģionu izlidoja Krievijas Iekšlietu ministrijas kaujas vienību komandieris Ovčiņņikovs, Ģenerālštāba vadītājs Kvašņins un Ministru prezidents Stepašins.

Pirms trim gadiem, pirmajās 1996. gada augusta dienās notika pēdējās kaujas karā ar Čečeniju; augustā oficiāli tika apstiprināta karadarbības izbeigšana. Otra Čečenijas kara iespēju Stepašins svētdien izslēdza. Viņš kā toreizējais drošības dienesta vadītājs bija atbildīgs par krievu ienākšanu Čečenijā 1994. gadā. Krievija neatkārtos " Ziemeļkaukāza kļūdas," viņš teica. Tomēr viņš arī draudēja: "Bandīti paliek bandīti, un pret viņiem vajag cīnīties atbilstošā veidā."

Runājot par nemierniekiem - tie uzskatāmi par vahabītiem, Arābijā radušās puritāniskas islama kustības piekritējiem. Viņi nāk no Čečenijas, Dagestānas, kā arī no arābu un Vidusāzijas valstīm.

Čečenijas kara laikā arābu kaujinieki steidzās palīgā ticības brāļiem Čečenijā. Daudzi pēc karadarbības beigām tur arī palika un veidoja paši savas apvienības; tajās viņi izplatīja "vahabisma ideoloģiju", kā arī aicināja uz pretošanos citu ticību piekritējiem. Viens no viņu vadoņiem ir Jordānijas emirs Al-Hatabs ( Al-Hattab ), kurš tiek uzskatīts par radikālā islama atbalstītāju. Pēc ziņu aģentūras Interfax datiem Botlihas apgabalā nedēļas nogalē jāierodas arī čečenu komandierim Šamilam Basājevam. Tiek lēsts, ka viņš pārņems nemiernieku vadību. Basājevam ir cieši kontakti ar vahabītiem.

Radikālā islama nemiernieku kustība tika vadīta no Čečenijas teritorijas: militāro izglītību un apmācību islamā viņi ieguva Hataba skolās, kā arī no citiem vadoņiem.

Jau ilgāku laiku nemiernieki kontrolē atsevišķas daļas Cumadinas apgabalā. Tur Dagestānas teritorijā viņi izvietojuši savus atbalsta punktus un ieroču noliktavas.

Dagestānai nepietiek drošības spēku kaujinieku, lai efektīvi nosargātu robežu kalnu apvidos. Daļu jauniešu no Dagestānas pierobežas ciemiem Hataba vīri un citi nemiernieku vadoņi ir iesaukuši un apmācījuši savā karadienestā. Tomēr lielākā daļa tur dzīvojošo pret nemierniekiem nav draudzīgi noskaņoti. Viņi pieprasa Dagestānas valdībai, lai tā viņiem izsniedz ieročus sevis aizstāvēšanās nolūkos. Dagestānas valdība priekšlikumu jau atbalstījusi. Tagad lieta tikai jāizlemj Maskavā. Pret labi bruņotajiem Hataba kaujiniekiem vietējiem iedzīvotājiem vieniem pašiem būs grūti pretoties. Krievijas valdība pagājušajās dienās uz Dagestānu nosūtīja militāras vienības.

Nemiernieku mērķis ir apvienot Dagestānu un Čečeniju vienā islama republikā, lai radītu pretspēku "pagāniskajai" Krievijai. Šādus mērķus savās runās atbalsta ari Basājevs. Pagājušā mēneša beigās tika nodibināts Dagestānas islama kongress. Tas grib pasludināt šo republikas daļu par neatkarīgu islama valsti, kurā kā vienīgais tiktu atzīts Šariata likums. Vienlaikus kongress pieprasa Krievijas kaujas vienību izvešanu no Dagestānas.

Patreizējais nemiernieku uzbrukums pēc Krievijas drošības dienestu vērtējuma ir daudz lielākas ofensīvas sākums, kuras galarezultāts būtu Dagestānas galvaspilsētas Mahačkalas ieņemšana. Nemiernieku tālākais mērķis ir visu Ziemeļkaukāza valstu, kurās izteikta islama dominante, iekarošana. Šī teritorija sniegtos no Ingušijas līdz pat Karačajas-Čerkesijas autonomajam apgabalam. Vahabītu kopienas, kas sevi vienkārši dēvē par musulmaņiem, esot atrodamas jau Kabardā-Balkārijā.

Katrā ziņā visi šie mērķi sasniedzami ilgākā laikā, ne tikai tāpēc, ka Maskavai militārā jomā ir pārspēks un patreizējā brīdī arī tā ir vairāk vai mazāk vienisprātis ar Dagestānas vadību, bet gan tāpēc, ka lielākā daļa Dagestānas iedzīvotāju vahabītus noliedz. Islama radikālismam Ziemeļkaukāzā nav nekādu vēsturisku sakņu un tas tradicionālajam musulmanismam ir svešs. Dagestānas valdība ar raizēm lūkojas uz faktu, ka pēdējā laikā pieaug fundamentālisma piekritēju skaits. Šodien par vahabītu idejām iestātos aptuveni 10% Dagestānas iedzīvotāju. Bez tam vahabītus atbalsta arī daļa Dagestānas politiskās elites, kas viņiem piešķir vēl lielāku ietekmi republikā, jo politiskā un ekonomiskā vara šajā Ziemeļkaukāza republikā ir cieši saistītas.

Tikmēr Maskava nav skaidrībā, kā Ziemeļkaukāzā uzvesties tālāk. Krievija no vienas puses mēģina demonstrēt nešaubību cīņā pret dumpiniekiem, no otras puses apdomību, lai tālāk briestošais konflikts ar Čečeniju nepāraugtu atklātā karā. Čečenijas vadība apstrīd savu saistību ar nemiernieku uzbrukumiem. Viņu apgalvojumi, ka stāvoklis uz robežas tiekot kontrolēts, jau sen netiek uztverti nopietni.

Ar kara beigām Čečenija de facto ieguva savu neatkarību. Tomēr Maskava joprojām uzskata republiku par Krievijas Federācijas sastāvdaļu. Par Čečenijas galīgo statusu tiks spriests 2001. gadā. Pašreiz nevienā no pusēm nav novērojama gatavība kompromisam.

 

"ASV un pasaule"

"New York Review

of Books"

— 99.08.12.

(Nobeigums.

Sākumu skat. 10.augusta numurā)

Ričards Ulmans: Kādas, jūsuprāt, izskatīsies Krievijas attiecības ar bijušajām padomju republikām pēc kādiem desmit gadiem?

Džordžs Kenans: Es nedomāju, ka tās būs pārāk saspringtas. Galu galā pirms desmit gadiem krievi Jeļcina vadībā paši uzspieda tām neatkarību. Viņš [Jeļcins] tām neatstāja nekādu citu alternatīvu, kā vien neatkarības pieņemšanu. Kādēļ tad lai pašreizējā Krievijas valdība vēlētos to visu izmainīt? Visā visumā Krievijai bez tām klājas labāk. Protams, ka dažām no šīm valstīm ir problēmas ar krievu minoritātēm. Tas īpaši izpaužas Ukrainas gadījumā, kurai pēc Krievijas komunisma sabrukuma neapdomīgi piespēlēja arī pilnīgi ne-ukrainisko Krimas pussalu, kurā turklāt atrodas viena no trim lielākajām krievu jūras spēku bāzēm. Par to arī mums ir jāuzņemas sava daļa atbildības. Taču pat šajā gadījumā visi pašreizējie Krievijas centieni ir vērsti tikai uz šo kļūdu izraisīto seku atvieglināšanu; tie nekādā gadījumā nav pieņēmuši Ukrainas neatkarības apdraudējuma formu.

RU: Ko gan Savienotās Valstis ir izdarījušas pareizi un kur tās ir kļūdījušās attiecībā pret Krievijas problēmām kopš Aukstā kara beigām?

GK: Katrā gadījumā labo nodomu skaits ir sasniedzis rekordlīmeni. Manuprāt, mēs kļūdījāmies, uzskatīdami, ka zināms daudzums naudas, kas tiks piešķirts pašreizējai Krievijas valdībai, ievērojami uzlabos situāciju. Galu galā liela daļa no naudas nonāca dažādu indivīdu kabatās. Mums nevajadzēja ieguldīt naudu šajā valstī tik ilgi, kamēr neeksistēja patiesas institucionālas garantijas pret tās izmantošanu tādiem mērķiem, kas mums pat sapņos nerādījās.

RU: Kā jūs vērtējat Jeļcinu?

GK: Nu, jūs man tikko vaicājāt, kādas kļūdas mūsu valdība ir pieļāvusi attiecībās ar Krieviju. Viena lieta, kas man tūdaļ nāk prātā, ir pārlieka attiecību personalizēšana - it kā attiecībās pilnīgi viss būtu atkarīgs no vienas vai otras personības - no Jeļcina, Gorbačova vai kāda cita. Es varētu norādīt, ka tā ir mūsu diplomātijas vājā vieta, kas nav raksturīga tikai attiecībām ar Krieviju vien. Rodas iespaids, ka mums patīk dibināt attiecības ar atsevišķiem valstsvīriem un nevis ar valdībām. No visiem tā dēvētajiem valstsvīriem, ar kuriem mēs esam uzturējuši draudzīgas attiecības, viens otrs bija visīstākais diktators, taču citi tādi nebija. Tomēr mēs pret viņiem izturējāmies tā, it kā sagaidītu, ka tieši tā viņiem būtu jāizturas, it kā mēs savā ziņā pat vēlētos, lai viņi izturētos diktatoriski. No šādas attieksmes izriet arī visas galotņu konferences, kuru sarīkošanai tiek izšķiestas milzīgas naudas summas un tērēts tajās iesaistīto cilvēku laiks. Es uzskatu, ka valdībām būtu jāsadarbojas ar citām valdībām kā tādām, izvairoties no nevajadzīgas iesaistes, jo īpaši - personīgas iesaistes ar to vadītājiem. Līderi, mūsējos ieskaitot, nāk un iet, bet valdības paliek. Šī iemesla dēļ attiecības starp valdībām galu galā izrādās pastāvīgākas, kaut arī ne tik spožas ārēji.

RU: Kā jūs organizētu šādas attiecības?

GK: Es aicinātu mūsu valdību ieturēt lielāku distanci no mūsu iekšējās politikas jautājumiem. Es vēlētos, lai mūsu valdība pakāpeniski atteiktos no demokrātijas un cilvēktiesību publiskas aizstāvēšanas. Es vēlos uzsvērt: es runāju par valdībām, nevis par privātām institūcijām. Ja citi mūsu valstī vēlas atbalstīt demokrātiju vai cilvēktiesības (lai ko šie termini arī nenozīmētu), tad tas ir pilnīgi normāli. Taču es nedomāju, ka šādus jautājumus būtu jāiepin mūsu diplomātiskajās attiecībās ar citām valstīm. Ja citi vēlas panākt izmaiņas šo valstu situācijā - lieliski, pret to nevar būt nekādu iebildumu. Taču tā rīkoties nevar ne Valsts Departaments, ne arī Baltais Nams. Šīm institūcijām ir risināmi svarīgāki jautājumi. Tām nekādā gadījumā nevajadzētu pieļaut, ka šādas lietas ietekmētu mūsu attiecības ar Ķīnu. Manā uztverē ķīnieši ir Āzijas francūži. Abas tautas daudzējādā ziņā ir līdzīgas. Abas tautas ir lepnas. Abas apzinās sevi par lielu kultūras tradīciju nesējām. Patiesībā ne vienai, nedz arī otrai nepatīk ārzemnieki; vai vismaz tām īpaši nepatīk ārzemnieku klātbūtne. Abas tautas vēlas, lai tās liktu mierā. Manuprāt mūsu politikai oficiālā līmenī katrā gadījumā vajadzētu būt izmeklēti pieklājīgai un respekta pilnai attiecībā pret tām, taču tai nebūtu jāsaista pārāk lielas cerības ne ar ķīniešiem, ne ar francūžiem. Es jo īpaši nesaskatu nekādu iemeslu visiem šiem uzlabošanās un pasliktināšanās viļņiem attiecībās ar Ķīnu. Ko tad mēs sagaidām no ķīniešiem? Lai ko arī mēs nedarītu, viņi mūs neiemīlēs. Viņi nekļūs tādi kā mēs. Un faktiski mēs tikai nodarām sev kaitējumu, mēģinot viņus pārliecināt, aplinkus norādot, ka "jums jau nu gan vajadzētu iemācīties pārvaldīt valsti tā, kā to darām mēs." Dieva dēļ, vai tiešām mēs nevaram atkratīties no tādām muļķībām? Lai cilvēki ir tādi, kādi viņi ir, un tad attiecīgi tā arī pret viņiem izturēsimies.

RU: Skaidrs, ka Amerikas valdībām bieži vien nākas uzstāties ar retoriskiem saukļiem, lai ņemtu vērā noskaņojumu Kongresā.

GK: Nu, par to tad mums arī nākas maksāt. Tas ir viss, ko varu pateikt. Es domāju, ka valdības izpildvara šajā ziņā ir tikpat slikta, ja pat vēl ne sliktāka par Kongresu. Taču visa šī tendence - uzskatīt sevi par politiskās apgaismības centru un par skolotājiem lielākajai pārējās pasaules daļai - man šķiet nepārdomāta, iedomības pilna un nevēlama. Ja jums šķiet, ka mūsu dzīvei Amerikā ir zināmi uzslavas cienīgi aspekti, kurus būtu vērts atdarināt citām tautām, tad pats labākais ieteikuma veids, kā kādreiz izteicās Džons Kvinsijs Adamss, būtu piemēra spēks un nevis sprediķošana. Es tam pilnībā piekrītu.

RU: Bet vai nav tādi gadījumi - tādi, kā, piemēram, masu slepkavības Ruandā un etniskā tīrīšana Kosovā - kad cilvēktiesību pārkāpumi ir tik šausminoši, ka malā stāvēšana un nekā nedarīšana patiesībā padara mūs par slepkavnieciska režīma līdzzinātājiem? Kādu politiku, jūsuprāt, vajadzētu ieturēt Savienotajām Valstīm tajos gadījumos, kad mums ir materiālās iespējas un pietiekams spēks, lai aizkavētu vai novērstu grandiozas ļaunprātības ar minimāliem zaudējumiem pašiem, un kad šajās intervencēs kopā ar mums piedalītos daudzas citas valstis, kuras kopā veido pakāpeniski augošo starptautisko sistēmu?

GK: Es ceru, ka jūs man piedosiet, Dik, taču es esmu šokēts par jūsu jautājumu, jo man šķiet, ka tajā ir ietverta doma, ka mums vienkārši nebūtu jāpiedalās īsās humanitāra rakstura intervencēs - kas būtu iespējams - bet gan nopietni jāapsver iespēja uz nenoteiktu laiku uzņemties daudzu ārpus Eiropas esošu valstu valdību pienākumus, vadot šīs valstis pēc mūsu noteikumiem un nevis tā, kā tas ir tradicionāli pieņemts šajās sabiedrībās. Kā noprotu, jūs uzskatāt, ka mums ir pietiekami daudz līdzekļu, lai tā rīkotos. To es stingri vien apšaubu. Nedz dolāri, nedz arī durkļi nespēj nodrošināt panākumus. Būtu nepieciešama ilgstoša tautas un valdības apņemšanās, lai kaut vai uzsāktu šādu uzdevumu, taču tam es nesaskatu nedz nepieciešamību, nedz arī iespēju. Parasti mums nav bijis nekāda sakara ar to, kādēļ un kādā veidā režīmi citos kontinentos apspiež zināmus elementus savu iedzīvotāju starpā; un es nesaskatu nekādu pamatojumu, kādēļ mums būtu jābūt atbildīgiem par šīm briesmīgajām tradīcijām un jāuzskata sevi par līdzvainīgiem, ja tās tiek turpinātas.

Dabiski, ka Eiropa ir pavisam cita lieta. Protams, ka mēs nevaram stāvēt malā un apgalvot, ka mums nav nekādas daļas gar Holokaustu vai Miloševiča centieniem deportēt vai iznīcināt visus musulmaņu iedzīvotājus Kosovā. Šādas izrīcības grauj Eiropas civilizācijas pamatus, kurai arī mēs vēl joprojām esam piederīgi. Jau mūsu līdzdalība NATO vien izslēgtu jebkādus mūsu centienus ieņemt neitrālu pozīciju attiecībā pret šādām norisēm.

Bet arī šādos gadījumos pastāv zināmas robežas tam, ko no mums varētu sagaidīt citi vai tam, ko mēs varētu sagaidīt paši no sevis. Tie līdzekļi, kuri būtu nepieciešami jebkādai plaši izvērstai iesaistei Kosovā, neizbēgami arvien vairāk nonāks konfliktā ar mūsu pašu iekšējām vajadzībām. Un jebkāda mūsu bruņoto spēku iesaiste nopietnās cīņās šajā reģionā būtu kaut kas tāds, kam pienācīgi nav sagatavota ne sabiedriskā doma, ne arī Kongresa viedoklis. Bez tam ir jāņem vērā, ka Kosova ir tikai viena daļa no visa Balkānu reģiona kopīgās problēmas - un šī nu neapšaubāmi ir tāda problēma, kas ir jārisina eiropiešiem pašiem. Viņiem un nevis mums nāksies sadzīvot ar jebkuru ilgtermiņa problēmas atrisinājumu. Mēs nevaram atrisināt Balkānu problēmu viņu vietā, un tas mums arī nav jādara.

Šīs un citas līdzīgas domas liek man uzskatīt, ka šimbrīžam mums vajadzētu pieklusināt savus sapņus un centienus, kurus mēs saistām ar iespēju uzņemties vadošo lomu pasaulē. Patiesību sakot, mēs nemaz tik vareni un lieli neesam. Šobrīd mums pašiem ir nopietnas problēmas sabiedrības iekšienē; reizēm man šķiet, ka labākā palīdzība, kādu mēs varētu sniegt citiem, būtu iespēja ļaut tiem vērot, ka mēs risinām šīs problēmas ar lielāku izdomu, drosmi un apņēmību nekā tas tika darīts pēdējo gadu laikā.

RU: Savienotās Valstis šobrīd ir vienīgā pasaules lielvara. Cik ilgi tas tā turpināsies?

GK: Ja aprēķinos tiek izmantoti tikai militārās statistikas dati, tad, manuprāt, šāda situācija varētu turpināties visai ilgi. Galu galā mums ir mūsu pašu Pentagons - milzīgs birokrātiskais monstrs, kuru mēs nezinām, kā samazināt, nerunājot nemaz par pilnīgu tā pakļaušanu kontrolei. Taču militārā vara viena pati, pat tad ja tā ir vispārākajā pakāpē, var dot tikai īstermiņa panākumus. Strādājot Berlīnē 1941.gadā - Hitlera militāro panākumu kalngalā, es mēģināju pārliecināt savus draugus mūsu valdībā, ka pat tādā gadījumā, ja Hitleram izdotos pakļaut sev visu Eiropu, viņam šo panākumu neizdotos pārvērst par kaut kādu pilnīgu un ilgstošu politisko dominanci, un es pamatoju savus argumentus. Toreiz mēs runājām tikai par Eiropu. Ja runā par visu pasauli, tad nav šaubu, ka šāds apgalvojums kļūst vēl spēcīgāks. Es bez jebkādas šaubīšanās varu teikt, ka mūsu planēta nekad netiks vadīta no viena vienīgā politiskā centra, lai kāda arī nebūtu šī centra militārā varenība.

RU: Par pirmajiem pasaulē mūs padara ne tikai militārā varenība vien. Vai nu tas ir labi, vai slikti, bet mūsu kultūras iespaids ir tikpat pamatīgs. Pasauli piesaista amerikāņu populārā kultūra.

GK: Diemžēl tā ir taisnība. Mēs eksportējam savas "kultūras" vislētākās, muļķīgākās un piedauzīgākās izpausmes ikvienam, kurš spēj tās nopirkt vai nozagt. Nav ko brīnīties, ka šie "kultūras" plūdi ir kļuvuši par izsmiekla objektu inteliģentiem un kulturāliem cilvēkiem visā pasaulē. Taču, kamēr vien mēs uzskatām, ka ir pareizi, ka miljoni cilvēku savas mājas ik vakarus piepilda ar šādiem atkritumiem, turklāt uzskatot to par skolnieku izglītošanas darbu, es esmu pārliecināts, ka mēs atstāsim sliktu iespaidu, mēģinot to pašu liegt citiem ārpus mūsu robežām. Tas mums tāpat neizdosies. Kompjūteru ērā šā vai tā ir iespējams saņemt šo "kultūru", nospiežot vienu taustiņu. Tādējādi, manuprāt, mums ir jārēķinās ar to, ka, neraugoties uz mūsu militāro pārākumu, mūs ārzemēs daudzi joprojām uzskatīs par intelektuāliem un garīgiem stulbeņiem līdz tam laikam, kad mēs spēsim izmainīt paši sevis radīto tēlu.

RU: Atļaujiet man uzdot dažus jautājumus par jūsu darbu. Jūs esat strādājis gan kā diplomāts, gan arī kā starptautiskās politikas vēsturnieks un analītiķis. Vai jūs varētu iedomāties, ka jūs būtu tāda paša kalibra vēsturnieks, ja jums nebūtu bijusi diplomātiskā pieredze? Kā jūsu agrākā diplomātiskā pieredze ir ietekmējusi jūsu zinātniskos pētījumus?

GK: Jā gan, taču es izvēlējos rakstīt par tieši šādiem vēstures aspektiem. Ja es rakstītu dzeju vai romānus, tad mana diplomātiskā pieredze man neko daudz nepalīdzētu.

Tomēr ir arī kāds cits iemesls, kādēļ es guvu apmierinājumu un baudu, rakstot par šādām tēmām. Ikvienam, kurš raksta par tāda veida vēsturi, manuprāt, ir jāizpilda divi nosacījumi. Pirmkārt, viņam ir jādara viss, lai izgaismotu kāda noteikta notikuma vai vēstures perioda faktus, padarot tos pieejamus lasītājam. Kailie fakti ir atbilde uz vēstures jautājumu "kas?", un, protams, tie ir visnotaļ respektējami. Taču aiz tiem slēpjas jautājums "kādā veidā?", kas parāda šo faktu sasaistību ar tajos iesaistīto personu uzvedību. Kādā veidā ikvienas vēsturiskās drāmas aktieri uztvēra faktus un kā viņi tos sasaistīja uz savu rīcību? Tieši šeit, mēģinot atbildēt uz šo jautājumu un pieejot tam ar kritisku analīzi, priekšplānā izvirzās vēsturnieks, jo viņam ir jājautā pašam sev (un te viņam ir jāspēj identificēt sevi savā iztēlē ar tiem cilvēkiem, par kuriem viņš raksta), kādi motīvi ir vadījuši vēsturiskos personāžus. Kādi bija viņu uzskati par savu rīcību un kādēļ viņi rīkojās tieši tā? Un kāda bija viņu uzskatu ietekme uz galarezutātu? Kādā mērā šos uzskatus ietekmēja vēsturisko personību emocionālās dzīves subjektīvie faktori? Un kādā veidā, skatoties no vēsturiskās perspektīvas, viņu centieni ir sasaistāmi ar viņu rīcības gala rezultātiem?

Man šķiet, ka diplomātijas vēsturnieks, ja vien viņš ir šī vārda cienīgs, pats spēcīgākais ir tieši šāda veida analīzēs un aprakstos. Jo tie cilvēki, par kuriem viņš raksta, daudzējādā ziņā neapšaubāmi bija sava laika radīti - tā laika tradīciju un tā laika vērtējumu ietekmēti, taču tajā pašā laikā tie bija arī dzīvi cilvēki; un cilvēce, mainoties paaudzēm, patiesībā nemaz tik daudz nav mainījusies. Ja jūs, būdams vēsturnieks, spējat parādīt cita laikmeta cilvēkiem, un šajā brīdī - mūsu līdzcilvēkiem, kaut ko tādu, kas izskaidro, kādēļ vēsturiskās personības ir rīkojušās tā un nevis citādi; tas ir, kā es to saku, ja jūs spējat izskaidrot vēstures "kas un kā", tad jūs mūsu laikabiedriem pastāstāt ne tikai par cita laikmeta cilvēkiem, bet arī kaut ko par viņiem pašiem. Vismaz man ar to saistās šāda tipa vēstures rakstīšanas bauda un aizrautība. Šāda vēsture ir kaut kas vairāk par vienkāršu pagātnes notikumu uzskaitījumu; tas ir stāsts par to, kā mēs paši būtu varējuši reaģēt, nonākot citā laikmetā ar pilnīgi citiem apkārtējās vides apstākļiem.

Ričards Ulmans

 

"Nācijas mīlulis"

"Der Spiegel"

— 99.08.09.

Joška Fišers ir sezonas varonis. Ārlietu ministrs no Zaļās partijas ar ievērojamu pārsvaru atrodas vācu politiķu topa virsotnē - to, izpildot žurnāla Spiegel uzdevumu, paziņoja Bīlefeldes Emnida-institūts ( Emnid-Institut ):76 procenti (maijā:73) aptaujāto piešķir viņam ievērojamu nozīmi.

Patreiz kaislīgais skriešanas sporta piekritējs atzīts par nācijas mīluli, viņš bauda cieņu no visu Vācijas politisko partiju atbalstītāju puses: 89% Vācijas sociālistiskās (SPD), 73% Kristīgi demokrātiskās (CDU/CSU) un 75% Brīvās demokrātiskās partijas (FDP) piekritēju vērtē viņu ļoti augstu.

62 procenti Vācijas iedzīvotāju Zaļajiem iesaka atteikties no dubultās vadības principa ( valdībā un partijā) - un 82% no tiem izsakās par Fišeru kā vienīgo partijas priekšsēdētāju, zemāk atrodas Jirgens Tritins (5%), Kerstina Millere (6%).

Gerharda Šrēdera jaunākais novērtējums nav tik viennozīmīgi saprotams. No vienas puses Vācijas kanclers Spiegel ranga tabulā atrodas otrajā vietā. No otras puses viņš ievērojami atpaliek no Fišera (11%), jāpiebilst, ka Šrēders maijā sasniedza 72%, bet tagad viņa reitings nokrities līdz 65%. Politiķu ranga tabulā trešo vietu, tāpat kā iepriekš, ieņem Rūdolfs Šarpings.

Katrā ziņā aptaujātie kā personību Šrēderu vērtē augstu: 53% viņa darbu novērtē atzinīgi. Arī kā SPD priekšsēdētājs kanclers rod atbalstu: 76 % ierosina atjaunot Vācijas Sociālistisko partiju pēc Šrēdera stila.

Šī trijotne valdībā ir identiska kara laikā izveidotajam ministru kabinetam-apliecinājums Šrēdera pārliecībai, ka Kosovas konflikta laikā pārbaudītā kombinācija starp noteiktu rīcību un apdomību tautai nāk tikai par labu. 62% Emnida institūta aptaujāto uzskata, ka Vācijas pagātnei attiecībās ar citām valstīm turpmāk nevajadzētu spēlēt svarīgu lomu. Turklāt 65% iestājas par to, ka Vācijai Eiropā būtu jāpārņem vadošā loma. Šajā Šrēders var justies atbalstīts.

Katrā ziņā konflikts Kosovā uzrādīja satraucošas blakus parādības. Kanclers un abi viņam nozīmīgākie ministrijā politiķi tiek uztverti it kā viņi nepiederētu ne valdībai, ne partijai. Sarkani-zaļā koalīcija nekādā gadījumā nav iemantojusi publikas labvēlību: nieka 39% ir apmierināti ar Vācijas valdību, 69% aptaujāto uzskata valstī dominējošo politisko noskaņu par izdevīgu Kristīgi demokrātiskajai savienībai (CDU/CSU) un nevis Vācijas Sociālistiskajai partijai (SPD).

Ja šodien notiktu vēlēšanas, tad SPD iegūtu 35% un CDU/CSU 43%, zaļie 6%, bet FDP tāpat kā PDS 5%.

Pilsoņi no amatos esošās koalīcijas sagaida konkrētu rīcību: kā galvenā tiek izcelta bezdarba līmeņa samazināšana, tai seko pensiju drošība un saimniecības iekustināšana.

Viennozīmīgi dominē smagie ekonomiskie jautājumi, turpretim austrumu vēlme tuvināties rietumu dzīves līmenim prioritāšu sarakstā krītas.

Liela daļa Vācijas iedzīvotāju vēlas, lai vēl šīs valdības laikā tiktu pārtraukta viena atomreaktora darbība: bez tam nodokļu politikā stingrāk jāievēro taisnības kritēriji.

Un kuru CDU/CSU ieceltu par kanclera amata izpildītāju?

Pēc Emnida institūta datiem aptaujāto vidū nav īpaši izceļama kandidāta: Volfgangs Šeuble (Schäuble) (33%) ar nelielu pārsvaru atrodas pirms Edmunda Štoibera (Stoiber) (27%) un Folkera Rīes (24%). Gadījumā, ja Rīe pēc februāra vēlēšanām kļūtu par Ķīles ministru prezidentu, viņa izredzes varētu ievērojami uzlaboties.

 

"Stingums pie Vltavas"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

—  99.08.06.

 

Divdesmit gadus pēc "Hartas 77" pieņemšanas intelektuāļi, garīdznieki un mākslinieki Prāgā atkal izstrādāja manifestu, kam vajadzētu sapurināt republikas dzīvi un piespiest varenos uzsākt dialogu, tādējādi vēršoties pret sabiedrībā valdošo sastingumu.

Desmit gadus pēc komunisma krišanas divsimt "Impulss 99" biedriem vairs nevajag cīnīties par brīvību un demokrātiju. Idejas atbalstītājiem rūpes vairāk sagādā gan tas, kas izveidojies no "maigās revolūcijas" ieguvumiem. Kardināls, arodbiedrības priekšsēdētājs, prezidenta padomnieks un daudzi citi vienā balsī apsūdz politisko, ekonomisko un morālo valsts lejupslīdi.

Pirms nedaudz gadiem "paraugreformu valstij" tika paredzēta visspožākā nākotne. Tika uzskatīts, ka čehiem ir vislabākie panākumi Vidus un Austrumeiropas tautu vidū. Čehiem likās, ka ar filozofu Havelu kā valsts prezidentu un neoliberālo ekonomistu Klausu kā valdības galvu ir izvilkta pilnā loze.

Havels vienmēr atgādināja par atbildības sajūtu un pilsonisko saprātu. Klauss ekonomisko pārbūvi uzsāka pēc mācību grāmatas. Rietumus viņš pārliecināja par to, ka nekur citur uzticīgāk un sekmīgāk šai mācībai nesekojot kā vienīgi Prāgā. Neviens neiedomājās, ka būtu jāpaskatās arī aiz Bohēmijas kulisēm. "Zelta pilsētas" spīdumus lielākā daļa uzskatīja par pierādījumu.

Tomēr Klausa reālā saimnieciskā un sociālā politika nevienā laika posmā tik konsekventi neizpaudās kā viņa reformu retorika. Slavējamā iepriekšējo gadu radikalitāte nepieturējās ilgi. Sāpīgi, taču reformu veikšanā nepieciešamie soļi tika atcelti; tagad tos jāīsteno ar daudz lielāku saimniecisko un sociālo līdzekļu ieguldīšanu. Havels žēlojās par to, cik grūti sabiedrībai esot atbrīvoties no komunisma rēga. Saimnieciskās konjunktūras lejupslīdei pievienojās pilnīgs politisko spēku izsīkums. Valdošo politisko partiju savienība, kuras spēki jau sen bija izsmelti, izjuka, pateicoties aizdomām par korupciju un savstarpējām nesaskaņām, kas līdz šai dienai kavē agrāko savienoto tuvināšanos.

Nesaskaņas labējo partiju starpā palīdzēja sociāldemokrātiem iegūt varu, kurai tie nebija ne personiski, ne programmatiski sagatavoti. Viņu bagāžā nebija ne reformu spara, pat ne mobilizējošas nākotnes vīzijas.

Kopš komunisma režīma krišanas Zemana valdība Prāgā ir visvājākā. Čehijas sociāldemokrātijā (ČSSD) vēl joprojām dzīvo " Prāgas pavasara" un trešā ceļa ideja.

Milošs Zemans ar Toniju Blēru nav pat "saradojies", to ČSSD nevarētu darīt, pat ja gribētu. Pretstatā saviem kaimiņiem čehi baidījās no krasas virziena maiņas: viņi Zemanam nepiešķīra vairākumu.

Valdība, kurai jācīnās ar sarūkošu saimniecību un pieaugošu bezdarbu, kopš savas darbības sākuma, caur parlamentu izdabūja mazāk nekā trešdaļu likumu: valsts budžetu pieņemt bija iespējams tikai ar komunistu atbalstu. Zemans nevar lepoties ar panākumiem, jo to nav. Klausa vērtējums aug: aptaujās ČSSD popularitāte strauji krītas, turpretim ODS kāpj. Stāvoklis un noskaņojums valstī Klausa partijai vēl neliekas tik slikts, lai riskētu ar jaunām vēlēšanām.

Čehijas Republika nesaskaras ar lielākām grūtībām kādas sastopamas citās reformu valstīs: tās ir pārvaramas. No burvestībām atbrīvotais brīnumbērns domāja, ka tās jau sen ir aiz muguras. Tas, ka tas tā nav, neviens Bohēmijā un Morāvijā vairs nevar apstrīdēt. Prāgas partijas izturas tā, it kā tās to varētu. Maksāt par visu vajag tautai.

Bertholds Kolers

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS