Pret svešām varām Atmiņas par okupāciju laikiem. 1940 – 1945. Pirmpublikācija Arturs Neparts

I. Pirmais boļševiku okupācijas laiks

Līdz kara sākumam

Pēc kara sākuma

II. Vācu okupācijas laiks

Līdz 1941.gada oktobrim

Jelgavas skolotāju institūtā

Pēc institūta beigšanas

A. Reimersa ielā

B. Centrālcietumā

C. Salaspils koncentrācijas nometnē

D. Vācijā

Zaksenhauzenā

Neiengammē

Vēdelē

Mepenā — Verzenā

Atkal Neiengammē

Atbrīvošana

Bukstehūdē

Autors: 1942.gada pavasarī, ap Jelgavas Skolotāju institūta beigšanas laiku — un astoņdesmito gadu vidū, pirms pensionēšanās

I. Pirmais boļševiku okupācijas laiks

Turpinājums. Sākums "LV"Nr.246/247, 4.08.1999.;

"LV" Nr.251/252, 10.08.1999.; "LV" Nr.253/254, 11.08.1999.

Viktors bija diezgan labi informēts par to, kas Rīgā notika, un tā šajā pašā dienā Latviešu biedrībā, Ernesta Kreišmaņa Latvijas organizācijas centra (LOC) štābā nodevu savu ziņojumu par Jelgavu, Mārtiņu Vagulānu un vispārējiem apstākļiem Jelgavā un tās apkārtnē. Viņi par mani un mūsu darbību bija jau kaut ko dzirdējuši. Ziņojuma pieņēmēji bija diezgan pesimistiski kā par M.Vagulānu, tā arī par vāciešiem. Līdz ar to mana un mūsu nelegālā darbība pirmā boļševiku okupācijas laikā bija beigusies. Sākās vācu okupācijas laiks.

Ir grūti pēc tik daudziem gadiem atcerēties visus, ar ko savā darbībā saskārāmies un kas bija palīdzīgi. Bet blakus tiem, ko jau esmu minējis, gribu minēt arī vēl citus institūtiešus. Tādi ir: Kārlis Apinis, Bernhards Balodis, Arturs Baltmanis, Viktors Bendrups, Leonards Bērziņš, Arturs Cipulis, Vladimirs Drava, Laimonis Grundulis, Oskars Hercs, Eglons Kāpostiņš, Kārlis Kasparovics (Kalnājs), Tālivaldis Krātiņš, Kārlis Ķerzums, Kārlis Poruks, Vilis Roze, Juris Šķiliņš, Oļģerts Treijs. Nav šaubu, ka savu palīdzīgo roku pielika arī vēl daudzi citi.

Še varbūt ir vieta arī kādai piezīmei un vērtējumam.

Apgalvojums Haralda Biezā grāmatā "Latvija kāškrusta varā" 200.lpp., ka "28.jūnijā la komanda bija jau ieradusies Jelgavā, kurai 30.jūnijā pa ceļam uz Rīgu pievienojās arī pats Štālekers /45/", liekas, ir nepatiess. Cik saprotu, tad la ir iznīcināšanas komanda un daļa no t.s. Einsatzkommando grupas. Varu teikt, ka 28.jūnijā, naktī uz 29.jūniju un it īpaši 29.jūnija agrā rītā cauri Jelgavai gāja lielas krievu karaspēka masas, sevišķi nākot no Dobeles puses. Nevaru iedomāties, ka šajā masā būtu bijusi arī kāda vācu vienība. Tāpat grūti pieņemt, ka šī vācu vienība būtu bijusi Jelgavā pirms mums zināmās vācu armijas daļas ienākšanas 29.jūnija pēcpusdienā un ka mēs to nezinātu.

Ilgstoši un intensīvi darbojoties Latviešu pretestības kustības dalībnieku apvienībā, man ir bijusi iespēja iepazīties ar dažādiem pretdarbības aprakstiem par abiem okupācijas laikiem. Tāpat esmu centies sekot, kas par pretdarbību rakstīts dažādos izdevumos — laikrakstos, žurnālos, grāmatās. Neesmu personīgi un arī mēs visi vispār neko tādu darījuši, ko varētu uzskatīt par lielīšanos vai plātīšanos sakarā ar mūsu grupas darbību. Gluži otrādi. Ir bijuši pārmetumi, ka par savu darbību neesam neko publicējuši. Tas darīts tādēļ, lai pilnīgi izslēgtu jebkādu iespēju sakarā ar šo publikāciju kādam Latvijā sagādāt ciešanas.

Vērtējot visas man zināmās darbības pirmā boļševiku okupācijas laikā pēc kara darbības sākšanās, manā vērtējumā visnozīmīgākā ir bijusi pltn.Kārļa Aperāta vadītās ap 1700 vīru lielās grupas darbība Vecgulbenes apkārtnē. Šīs grupas pamatā bija Aperāta komandētais Latvijas armijas Sakaru bataljons. Turklāt vēl lielākas grupu vai partizāņu darbības ir notikušas divām partizāņu grupām kaujā par Limbažiem; partizāņiem mēģinot uzbrukt atejošām krievu armijas vienībām pie Alūksnes; plkv. Kripēna partizāņu grupai Smiltenes apkārtnē.

Mēs savā tiešā darbībā no savējiem nevienu nezaudējām, nevienam dzīvību neatņēmām, un no institūta nevienu arī neaizveda. Salīdzinot mūsu darbību Jelgavā ar augšminēto un arī citu grupu darbību laika posmā no kara sākuma līdz laikam, kad attiecīgās grupas darbības vieta nonāca vācu kontrolētā joslā, liekas, mēs ar savu kontrolēto mērķtiecīgo un ciešami organizēto rīcību Latvijas ceturtajā lielākajā pilsētā panācām ne mazāk kā augšminētās grupas, izņemot Aperāta vienību. Pašu uztverē mēs vismaz daļēji tautas interešu labā bijām paveikuši to, ko savas organizēšanās sākumā bijām iecerējuši. Bet tas nav tikai mūsu nopelns. Paveiktajā sava vieta ir arī visiem, ar ko mums bija jāsaskaras, kas mums uzticējās un nenodeva — kā mūsu skolotājiem, še neminētiem institūta audzēkņiem, personām ārpus institūta un pat tiem, kas domāja citādi nekā mēs. Diemžēl ar to mūsu tautas un Latvijas nelaimes vēl nebeidzās.

Bet tas ir cits stāsts.

II. Vācu okupācijas laiks

Pēc vācu ienākšanas Latvijā no latviešu organizācijām aktīvākā bija "Pērkoņkrusts". Tās dalībnieki ar lielām nākotnes cerībām pulcējās Rīgas Latviešu biedrības namā Merķeļa ielā. Tur tad vai ik dienas devāmies arī mēs: Viktors Dāniels, Fricis Sīpols, Vilhelms Pētersons, Pēteris Vīksna un es. Par mūsu ziņu avotu kļuva Fēlikss Kuks, kas sēdēja pie informācijas galdiņa. Vai katru dienu jautājām: kas jauns? Bet nekādu priecīgu jaunumu nebija. Tas bija laiks, kad vācu rīcība pamazām izgaisināja latviešu cerības par 100 000 vīru armiju un brīvu Latviju.

Ja tūlīt pēc vācu ienākšanas latviešos nebija šaubu, ka mums jāizveido sava armija un jādodas karā pret boļševikiem, tad, laika ratam ritot un vāciešiem parādot savus īstos nolūkus, tautā šī apņēmība zuda. Arī jaunieši karavīru vecumā sākumā bija dziļas apņēmības pilni doties karā. Bet, kad jautājums par brīvu Latviju palika neatrisināts, lielai jaunatnes daļai vēlēšanās karot izplēnēja. Tomēr daudzi devās vāciešiem līdzi pret krieviem, neprasot neko. Starp tiem bija vīri, kam ģimenes aizvestas, asi pretkomunisti, tādi, kas savai dzīvei bija izvēlējušies karavīra gaitas, arī jaunieši, kas vienkārši alka kara piedzīvojumus. Bija pat tādi, kas aizgāja karā gandrīz vai tikai tādēļ, lai varētu tērpties izskatīgā mundierī. Sākumā arī mūsu grupas dalībnieki, redzot boļševiku nodarīto ļaunumu visā pilnībā, bija gatavi karā gājēji. Bet tas tā ilga tikai īsu brīdi. Vācu augstprātība, ka iztikšot bez mums, Deglava nošaušana un Hitlera grāmatā "Mein Kampf" teiktais mūs ātri atgrieza īstenībā.

Nebija neviena, kas latviešiem šajā laikā teiktu, ko darīt. Bijām pārliecināti, ka mums vismaz jaunatnei ir ko teikt, un ka mūsu tautas interesēs tas ir arī jādara.

Pērkoņkrustiešiem Rīgas Latviešu biedrībā šajā laikā bija ziņas, kā vācieši izspēlēja vienu latviešu nogrupējumu pret otru. Pagāja labs laiks līdz kļuva skaidrs, ka Gustavs Celmiņš nekļūs par latviešu vadītāju, bet tāds — ar samērā mazu varu — būs ģenerālis Oskars Dankers. Dažādu amatu virknei vai ikdienas cauri slīdēja tādi vārdi kā Alfrēds Valdmanis, Ēvalds Andersons, prāvests Jānis Sanders, pulkvežleitnants Andrievs Freimanis, Bernhards Einbergs, Aleksandrs Bulle, Alberts Kviesis, Ādolfs Šilde, Jānis Skujēvics, pulkvedis Aleksandrs Plensners, pulkvežleitnants Ernests Kreišmanis, Arvīds Melliņš, E.Puksis, V.Zāgers, T.Zvejnieks un citi.

Pienāca diena, kad darbošanās Rīgas Latviešu biedrībā bija jāizbeidz, un pamazām nācās atgriezties pelēkajā ikdienas dzīvē. Tomēr līdz tam bijām arī šo to guvuši.

Iesākumā pērkoņkrustieši domāja par kadru sagatavošanu un šim nolūkam rīkoja dažādus priekšlasījumus. Tur bija atļauts piedalīties arī mums, kaut pērkoņkrustieši nebijām. Vēl tagad atmiņā palicis kāds Pilsātnieka interesants priekšlasījums par to, kā taisīt propagandu. Tāpat Latviešu biedrībā notika daudzas jaunas iepazīšanās. Te šad un tad iegriezās arī Džems Raudziņš, kam bija plašāki sakari, viņš arī mūs iepazīstināja ar diezgan daudziem.

Jāsaprot, ka "Pērkoņkrusts" bija viena no radikālākajām grupām Latvijā. Viņi skatījās greizi uz daudziem, piemēram, Zemnieku savienības cilvēkiem. Bet tāpat daudzi lūkojās ar neuzticību arī uz viņiem, uzskatot šī grupējuma biedrus gan par neprātīgiem šovinistiem, gan par vācu nacistu līdzskrējējiem. Es uzskatu, ka "Pērkoņkrusta" rindās varēja atrast visāda rakstura cilvēkus — no labākā līdz ļaunākam. Var patikt vai nepatikt, bet pērkoņkrustieši tomēr bija vienīgie no brīvās Latvijas organizācijām, kas aktīvi darbojās pret abām okupācijas varām — boļševikiem un nacistiem. Nav tomēr noliedzams, ka diezgan daudzi viņu vadībā bija gatavi iet kopā ar vāciešiem bez lielām rezervācijām, ja tikai vācieši viņiem šādu iespēju būtu devuši. Bet vācieši nedeva.

Mēs bijām jaunas neaprakstītas lapas. Un tā kā bijām jau šo to paveikuši un parādījuši, tad mūs savā pusē gribēja dabūt daudzi. Liekas, mēs pieņēmām, kas mums derēja, bet, nebūdami arī nelojāli, savas rokas tomēr ne ar vienu nesasaistījām.

Visi mūsu grupas locekļi, izņemot mani, bija beiguši skolotāju institūtu, bet beigšanas apliecību viņiem vēl nebija. Lai tās pie jaunās varas iegūtu, viņiem vasaras otrā pusē bija jāatgriežas uz nobeiguma mācībām Jelgavas skolotāju institūtā.

Tā nu Rīgā paliku viens. Džems Raudziņš aicināja mani nākt viņam palīgos strādāt F.Rikarda grupā, jeb kā vācieši to tajā laikā sauca — "Sondergruppe R". Džema piedāvājumu pieņēmu, nemaz īsti nezinot, ko šī grupa dara un kas būs jādara man. Darba vieta atradās Raiņa bulvārī, netālu no Brīvības ielas, uz K.Barona ielas pusi. Numuru vairs neatceros. Grupas vadītājs un dvēsele bija Felikss Rikards, ap 40 gadus vecs, karsts latvietis, pērkoņkrustietis un pretkomunists. Asā un reizēm bravūrīgā āriene tomēr slēpa goda vīru ar diezgan jūtīgu sirdi: viņš necieta negodīgumu un netaisnību. Feliksam Rikardam bija padoti kādi 30 cilvēki. Lielākā daļa darbinieku — juristi. Spriežot pēc tā, ko grupas darbinieki darīja, viņu uzdevums bija caurskatīt, noskaidrot un dot savas atsauksmes par Latvijas iedzīvotājiem, kurus apsūdzēja par sadarbību ar boļševikiem viņu okupācijas laikā. Cik sapratu, grupa bija pakļauta tieši vācu drošības policijas priekšniekam Rūdolfam Langem. Likās, grupas attiecības ar līdzīga darba darītājiem latviešiem prefektūrā un citur nebija sevišķi labas. Tāpat, šķiet, F.Rikarda grupa apstrādāja vairāk lietas, kas attiecās uz inteliģenci un "augstāka plaukta", kaut arī ne "visaugstākā plaukta", cilvēkiem.

Atsevišķā telpā, liekas, pavisam patstāvīgi strādāja J.Greble. Viņa darbs, šķiet, bija slepens, un par to neviens nekad nerunāja. Es vēl tagad nezinu, ko viņš darīja, un arī nevienam nekad nejautāju. Tāpat pie F.Rikarda grupas skaitījās arī Albīns Sietiņsons, kas ar grupas lietām nenodarbojās, bet, cik sapratu, F.Rikarda grupa maksāja viņam tikai algu. A.Sietiņsona uzdevums bija Pērkoņkrusta organizācijas pārraudzība visā Vidzemes apgabalā, kā arī viss, ko šīs organizācijas tīkls varēja dot un darīt. Mani tas ļoti interesēja, jo pieņēmu kā pašu par sevi saprotamu, ka būs nelegāli jāorganizējas un jāstrādā arī pret vāciešiem.

Džems Raudziņš bija Latvijas Universitāti beidzis jurists. Abi bijām prom no tiešā izmeklēšanas darba. Sēdējām pie saviem rakstāmgaldiem F.Rikarda kabineta priekštelpā, tā bija arī uzgaidāmā vieta retiem apmeklētājiem. Mūsu uzdevumos ietilpa kontrolēt pieeju F.Rikardam un visu, kas ar to saistījās, arī kārtot visu ienākušo un izejošo lietu reģistru un zināt, kur katra lieta atrodas. Feliksa Rikarda kabinetam tikai viņa lietošanai bija arī otra izeja uz telpu, kur strādāja izmeklētāji. Ja F.Rikardam kāda lieta bija vajadzīga, tad mēs to sameklējām, ar to ātri iepazināmies un, nododot lietu Rikardam, devām arī īsu uzziņu, par ko lieta ir.

No vienas puses, bija interesanti lasīt lietas, bet, no otras puses, kļuva nelabi, redzot, cik bieži un kā latvietis latvieti apsūdzēja. Šķiet, ka šī iestādījuma galvenais uzdevums bija atšķirot apsūdzību graudus no pelavām. Ja mani novērojumi neviļ, tad graudus šis iestādījums atrada maz, bet pelavu — daudz. Šajā ziņā vismaz tas bija pakalpojums latviešu lietai. Tā par šo iestādījumu nebūt nedomāja latviešu sabiedrības vairākums. Pamatā šādam spriedumam varbūt bija arī tas, ka par katru pieminētu personu jebkurā lietā uzrakstīja kartīti. Vēlāk šo iestādījumu arī sauca par Latviešu kartotēku. Katrā ziņā jau 1941. gada rudenī šī iestādījuma paspārnē sākās pretdarbība vācu okupācijai. R. grupa vāciešiem ierosināja, lai parastiem nedēļas ziņojumiem pievieno arī BBC raidījumu kopsavilkumu. Vācieši to pieņēma. Turpmāk gatavoja divus šādus kopsavilkumus — vienu vāciešiem, otru latviešiem. Latviešu kopsavilkums bieži saturēja arī informāciju, ko vācieši latviešiem nenovēlētu. F.Rikards ar vāciešiem, varētu teikt, nepārtraukti atradās t.s. intelektuālā karā, un viņš neatteicās arī pievākt vienu otru dokumentu tieši no R.Langes rakstāmgalda, kad vien tas bija iespējams.

Raiņa bulvārī F.Rikarda grupa nebija ilgi, jo tai bija jāpārceļas uz telpām kādā vienstāva koka namā, ja nemaldos Valdemāra ielā. Tur bija ierādītas telpas arī Virsnieku apvienībai. Cik sapratu, viņu biroja vadītājs bija kapteinis Roberts Veidemanis ar palīgiem virsleitnantu Ēriku Pārupu un virsleitnantu Fridrihu Vili Ļuci. Tad nu tika daudz spriests un pārrunāts. Varēja saprast, ka arī Virsnieku apvienība ir pret latviešu iesaistīšanos karā, ja Latvija neatgūst tās neatkarību. Tur bieži iegriezās arī virsleitnants Arvīds Endziņš. Ar viņu sapratos ļoti labi. Džems Raudziņš jau drīz pēc vācu ienākšanas sāka cīnīties par Tautas dzīvā spēka veicināšanas nodaļas nodibināšanu. Drīz šādu nodaļu Tautas labklājības ģenerāldirekcijas ietvaros arī nodibināja, un Džems Raudziņš kļuva par šīs nodaļas vadītāju. Tā kā Džems jau pēc sava "asins sastāva" bija katra Latvijas okupanta un tādēļ arī vācu pretinieks, tad ar šo nodaļu atkal bija radīts iestādījums, kur patverties un izpausties latviešu pretestībai.

Pēc Dž.Raudziņa aiziešanas F.Rikarda priekštelpā paliku viens. Bet arī man bija atlicis gads līdz Skolotāju institūta beigšanai. Lai dotu laiku atvietotājiem drusku iestrādāties Dž.Raudziņa un manā vietā, ar institūta direktora Paula Kupča atļauju drīkstēju skolā ierasties 1941. gada oktobrī — kādas divas nedēļas pēc skolas sākuma.

Latviešu kartotēka turpināja savu nevienādo cīkstiņu ar vāciešiem, līdz arī viņu vadzis bija pilns un lūza. 1943. gada pašā sākumā kartotēkas darbiniekus visus apcietināja. Pēc izmeklēšanas, cik zinu, tomēr lielāko daļu atkal atbrīvoja. Tā kā tiku apcietināts arī es, par viņu tālāko likteni neko pamatīgāk nezinu.

No šī iestādījuma cilvēkiem man tuvākas attiecības izveidojās ar Albīnu Sietiņsonu, Fredi Launagu, Mitrēvicu un, protams, ar jau agrāk pazīstamo Džemu Raudziņu. Labā atmiņā ar saviem juridiskajiem traktātiem palicis arī Aleksandrs Zīlēns.

Boļševikiem otrreiz ienākot, Feliks Rikards esot mēģinājis bēgt uz Zviedriju, bet ceļā pārķerts, pēc tam tiesāts un izsūtīts, bet no izsūtījuma it kā atgriezies. Partizāņu darbību Kurzemes mežos aktīvi organizēja un vadīja Fredis Launags, kam izdevās izbēgt uz Zviedriju 1945. gada rudenī.

Tūlīt pēc vācu ienākšanas Rīgā Čekas namā Brīvības un Stabu ielas stūrī papīri mētājās pa visām malām. Vāciešiem par to, ko atrada šajā namā, nebija nekāda interese. Labi, ka tomēr atradās cilvēki, kas upurēja savu brīvo laiku, lai saglabātu liecības par briesmu darbiem, kas šajā namā notikuši. Tikai vēlāk Vācijā uzzināju, ka galvenie darītāji bija vēsturnieka Jūlija Brača vadītie jaunieši, kurus viņš bija apvienojis jaunatnes grupā "Nacionālā sardze". Vācijā, apzinot pretestības kustības dalībniekus, nācu sakaros ar bijušiem šīs grupas locekļiem, kā vēlāko mācītāju Dr. Modri Gulbi, Bruni Rubesu, Nikolaju Namnieku un citiem.

Atmiņā nāk arī brauciens pie klases biedrenes Ilgas Ģinteres, kas ar māti dzīvoja mazā lauku saimniecībā Rembates pagastā pie Lielvārdes. Netālu no viņām lielāka un laba lauku saimniecība piederēja mūsu skolas un basketbola biedra Maigoņa Geistarda vecākiem. Kā Ilga, tā Maigais (kā mēs viņu saucām) bija labi sportisti, sevišķi volejbolā un basketbolā. Maigais bija par mums kādus trīs gadus jaunākā klasē, bet kā fiziski, tā arī garīgi viņš bija daudz vairāk nobriedis. Tā kā Lielvārdē un apkārtnē bija arī citi jaunieši, tad radās iespēja šad un tad sapulcēties laukumā netālu no Lielvārdes stacijas un uzspēlēt volejbolu. Allaž pie Ilgas uz īsāku laiku aizbrauca kāds no institūta sportotājiem. Gandrīz vai visu vasaru tur dzīvoja Valents Vītols no Skrīveriem, kas mācījās Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā un bija ļoti labs basketbolists. Jāpiezīmē, ka Ilgas tēvs bija skolotājs, un šķiet, laba izglītība bija arī viņas mātei. Abus viņas vecākus uzskatīja par t.s. kreisajiem, jo, cik sapratu, viņi bija sociāldemokrāti. Par to Ilgai Ulmaņa laikā no viena otra skolotāja nācās arī ciest atzīmju ziņā. Pirmās boļševiku okupācijas laikā Ilgas tēvs bija labā, bet ne sevišķi svarīgā vietā skolu darbā. Pati Ilga skolā ne ar ko nelika manīt, ka tagad ir pienācis viņas laiks.

1941. gada jūlijā arī es aizbraucu pie Ilgas. Tur uzzināju, ka vietējie aizsargi ir apcietinājuši ne tikai pagasta izpildkomitejas priekšsēdi, bet arī Maigoni Geistardu un skolotāju Arturu Siku. Sika uz Rembati bija pārcelts no Cēsīm pēc tam, kad viņš kopā ar Reini Kalniņu bija apvainoti boļševiku izlīmēto afišu noplēšanā Cēsīs. Kad mācījāmies Cēsīs, Sika bija vietējās aizsargu sporta kopas vadītājs. 1939.gada pavasarī, kad Cēsu skolotāju institūta un ģimnāzijas basketbolisti veidoja Cēsu aizsargu pulka basketbola komandu, kas pārsteidza Rīgu ar savām uzvarām gandrīz vai iekļuva virslīgā, šīs komandas kapteinis bija skolotājs Arturs Sika. Rembates tautskolas pārzine pirmā boļševiku okupācijas laikā bijusi skolotāja Alvīna Grīnberga, kas pionieru organizācijas izveidošanu skolā uzdevusi jaunākajam skolotājam A.Sikam, A.Grīnberga bijusi inteliģenta, bet arī diezgan mutīga, un nav griezusi ceļu mazāk izglītotiem saimniekiem un aizsargiem. A.Sika laikam bija A.Grīnbergu ļoti respektējis un pēc vācu ienākšanas arī apcietināts.

Kad aizgāju uz pagastvaldi, Maigoni izrunāju brīvībā diezgan viegli, bet A.Sikas atbrīvošanu man neizdevās panākt. No sarunām sapratu, ka viņa galvenā vaina bija aktīva nostāšanās A.Grīnbergas pusē, un pagastā esot par daudz cilvēku, kas to viņam nevarot piedot. Biju drusku vīlies, kad mūsu klusās sarunās apcietinājuma telpā jutu, ka A.Sika pret mani nebija gluži atklāts. Ar Maigoni gājām mājā, bet, kas notiks ar A.Siku, nezinu.

Kad braucu atpakaļ uz Rīgu, Ilgas māte lūdza man aizvest vēstuli viņas vīram, kas slēpās vietā, kuras nosaukumu vairs neatceros. Bija ļoti lietaina nakts, kad pēc Ilgas mātes norādījumiem atradu vietu, kur, cik sapratu, slēpās skolotājs Ģinters. Vēstuli nodvu kādai sievietei, kas tur dzīvoja. Kamēr dzēru tasi karstas tējas, diezgan skaļi stāstīju par notikumiem Latvijā, jo biju pārliecināts, ka Ilgas tēvs tepat kaut kur aiz sienas klausījās.

Mani nomāca arī ziņa par Rembates pagasta izpildkomitejas priekšsēdi. Tas esot bijis vīrs, kā stāstīja Ilgas māte, kas Latvijas laikā neesot piederējis nevienai oganizācijai un klusi saimniekojis savās mājās. Kad ienākuši boļševiki un pārorganizējuši pagasta vadību, Rembates pagastā neesot bijis neviena, ko likt par izpildkomitejas priekšsēdi. Visi vietējie saimnieki un aizsargi lūguši šo kluso vīru, kura vārdu vairs neatceros, uzņemties priekšsēdētāja amatu. Pēc ilgām pārdomām viņš beidzot šo amatu arī uzņēmies. 14.jūnijā neviens no pagasta neesot aizvests. Pēc vācu ienākšanas no Rīgas pienācis rīkojums visus rokā dabūjamos izpildkomitejas priekšsēdētājus nosūtīt uz Rīgu. Kad par šo vīru jautāju aizsargiem pagasta valdē, tad viņi atbildēja, ka neko nevarējuši citu darīt. Rīkojums esot bijis jāpilda. Viņi nelaimīgo vīru nosūtījuši uz Rīgu ar vislabākām atsauksmēm.

Kad nonācu Rīgā, devos pie tikko iezceltā Rīgas apriņka priekšnieka Veides, lai mēģinātu ko darīt Artura Sikas un minētā izpildkomitejas priekšsēdētāja labā. Liela auguma un izskatīgais Veide mani arī pieņēma. Norunājām vairāk nekā stundu. Diemžēl viņš teicās, ka pašam neesot nekādas tiesības jaukties minēto cilvēku lietās. Saņēmu norādījumu, ka arī man nav jēgas to darīt, jo man neesot nekādu ziņu, par ko šīs personas apsūdzētas. Likās, viņam ir taisnība. Biju jau arī tikai vēl jauneklis. Kas uz mani klausītos? Kā vēlāk noskaidrojās, visus rokā dabūtos izpildkomitejas priekšsēdētājus uz vācu rīkojuma pamata nošāva neatkarīgi no tā, ko viņi bija darījuši.

Arī no manas dzimtās puses Umurgas pienāca ziņas, ka tur vairāki nošauti bez jebkādas izmeklēšanas. Ja še minētam vēl pievienoju diezgan lielā daudzumā ziņas, kas ienāca F.Rikarda grupā, tad iespaids bija drūms un nospiedošs. Vai diezgan latviešu nebija situši un kāvuši svešinieki, ka tas vēl no brīva prāta bija jādara tiem, kas sevi dēvēja par nacionālajiem patriotiem? Plaisa, ko šī rīcība radīja tautā, man sevišķi atklājās, kad nonācu Salaspils koncentrācijas nometnē, un par šo rīcību iznāca runāt ar tur ieslodzītiem. Nav šaubu, tieši šī rīcība padarīja stāvokli daudz ļaunāku, kad mūsu zemē otrreiz ienāca boļševiki. Bija atkal jauna savstarpēja izrēķināšanās.

Biežāku mūsu grupas tikšanos nācās atlikt, jo pēc institūta beigšanas visiem, izņemot mani, bija jāmeklē darbs, ko beigās visi arī dizgan viegli atrada, turklāt Rīgā. Ap šo laiku pirmo reizi dzirdēju, ka skolu departamenta direktors esot Jānis Celms un tautskolu direktors Arvīds Dravnieks, kas abi esot ļoti latviski, nevis vācu piekritēji. Tā kā mūs interesēja jaunatne, bijām ļoti apmierināti un izdomājāmies, ko visu gan varētu darīt, izmantojot oficiālo tautskolu tīklu Latvijā. 1943.gada oktobrī, kad biju jau labu laiku apcietināts, Jāni Celmu no amata atcēla un viņa vietā iecēla lielo vācu draugu, Jelgavas skolotāju institūta direktoru Pauli Kupču. Bet ap to laiku galvenais organizatoriskais darbs jau bija padarīts, un to jūtami grozīt vai kavēt vāciešiem un dažiem viņu latviešu draugiem nekad vairs neizdevās. Tāpat šad un tad pozitīvā nozīmē dzirdējām arī bijušā ministra Alfrēda Valdmaņa vārdu, gan ne R.Rikarda grupā. Remdenas bija domas par ģenerāli Oskaru Dankeru un viņa vadīto ģenerāldirekciju.

Jelgavā, institūtā man viss sākās mierīgi. Sākumā direktors Pauls Kupčs likās man ļoti draudzīgs. Literārā pulciņa rāmjos lasīju referātu par tematu "Nacionālsociālisms latviskā skatījumā". Uz referātu bija ieradušies arī vairāki skolotāji, starp tiem arī P.Kupčs. Jau Rīgā biju dzirdējis, ka vācieši sakot: "Nacionālsociālisms nav eksportprece". Manā uztverē tieši tas bija zirgs, uz kura mums bija jājāj, lai saglabātu tautas dzīvo spēku, garīgās un materiālās vērtības — mums jābūt gan pretkomunistiskiem, bet tajā pašā laikā arī ļoti nacionāliem. Tā kā šajā laikā nevarēja neko teikt par darbošanos pret vāciešiem, tad par nostāju pret citām tautībām nemaz nerunāju. Īsi sakot, mans referāts bija nacionālo ideju kopojums ar aicinājumu, lai arī ko darām, vienmēr paturēt prātā, lai mūsu darbi kalpotu mūsu tautas interesēm.

Pēc referāta, varētu teikt, sanāksmes vadību pārņēma direktors. Par manu referātu viņš teica, ka esot jau labi, bet nacionālsociālisms esot par šauru tverts. Mums jāseko vācu tautas vadībai, kurai esot daudz plašāks vēriens. Uz viņa jautājumu, kas tad nacionālsociālisms īsti ir, atbildēju, ka ideoloģija, kas, protams, P.Kupču neapmierināja. Kad pēc garākas metodiskas izjautāšanas sanāksmē tomēr gaidītā atbilde nenāca, tad direktors pats paziņoja, ka nacionālsociālisms esot jauns pasaules uzskats, kas pasaulē ievedīšot arī jaunu kārtību. Ar to arī sanāksme beidzās. Zinot, ka P.Kupčs ir bijis Andrieva Niedras valdības atbalstītājs, viņa nostāja neradīja pārsteigumu.