Vēl tuvāk — mēs tuvās Baltijas valstis un Ziemeļvalstis

Hanne Petersena, Ziemeļvalstu informācijas biroja vadītāja, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

— Vai Latvijā dzīvo daudz dāņu?

— Precīzu skaitli diemžēl nezinu. Taču Latvijā ir dažādu Dānijas firmu pārstāvniecības, arī iestādēs strādā dāņu eksperti. Ir Aleksis Rasmusens, kas dzīvo Cēsīs un, šķiet, paliks te mūžīgi. Man, protams, derētu zināt par visiem šeit dzīvojošiem dāņiem. Priecājos, ka mums ar Riki dzīvokļi ir gandrīz līdzās, trīs minūšu gājienā. Rike šeit, Latvijā, man ir liels prieks un ieguvums.

— Kādi ir Ziemeļvalstu informācijas biroja tuvākie plāni?

— Birojam ir daudzas labas iestrādes. Pateicoties manu priekšgājēju darbībai, birojs iemantojis lielu cieņu latviešu sabiedrībā. Galvenokārt tas ir Riharda nopelns. Un man ir jāstrādā, lai to visu, ko viņš izdarījis, saglabātu. Viņam noteikti bija grūtāk, bija citi laiki, un viņi ar Riki šeit, Latvijā, bija kā pirmās ārvalstu bezdelīgas.

Daudzi biroja projekti, protams, veidosies pēc Ziemeļvalstu Ministru padomes iniciatīvas. Pati labprāt vēlētos strādāt ar vietējām pašvaldībām. Jo vairāk tādēļ, ka vairākas no tām vēlas kooperēties ar Ziemeļvalstu municipalitātēm. Man ļoti gribētos atbalstīt nevalstisko organizāciju darbu. Viens no tādiem projektiem varētu būt patērētāju aizsardzības organizācijas izveidošana. Ļoti svarīgi, manuprāt, ir atbalstīt nevalstiskās organizācijas, kurām sabiedrības demokratizācijas procesā ir liela nozīme. Cilvēkiem pašiem jāprot uzņemties atbildību par savām interesēm, jāsaprot, ka viņi arī paši ar saviem spēkiem var kaut ko izdarīt. Turklāt ir vērts to darīt! Arī Latvijā ir pieaudzis nevalstisko organizāciju skaits. Pie manis birojā bijuši daudzi interesanti cilvēki, kuri stāstījuši par saviem projektiem. Cilvēkos ir jūtama enerģija. Tomēr, salīdzinot ar Ziemeļvalstīm, Latvijā vēl šī nevalstisko organizāciju darbība nav tik izplatīta. Ziemeļvalstīs jau kopš seniem laikiem izveidojusies tradīcija, ka gandrīz katrs cilvēks ir kāda kluba, biedrības vai citas nevalstiskas organizācijas biedrs. Šie cilvēki, piemēram, darbojas par treneriem jauniešu sporta grupās, rūpējas par vides aizsardzību. Un zina, ka par šo sabiedrisko darbu viņi atalgojumu nesaņem. Sabiedriskais darbs taču ir brīvprātīgs, to veic ar mīlestību un entuziasmu.

Darbs Ziemeļvalstu birojā tagad vairāk akcentēts uz demokratizāciju. Mūsu valstīm ir daudz atšķirību, bet ir arī daudz kopēja. Un šīs kopējās vērtības ir līdztiesība, demokrātija un labklājība kā valsts mērķis. Manuprāt, interesanti būtu veidot sadarbību fizkultūras jomā. Svarīga ir sadarbība kultūras laukā. Savulaik Rihards Bērugs ar biroja darbiniekiem noorganizēja skaistu Ziemeļvalstu kultūras festivālu. Šo tradīciju vajadzētu turpināt un pēc kāda laika atkal rīkot šādu festivālu. Esam iecerējuši ne tikai šeit, Latvijā, iepazīstināt ar Ziemeļvalstu kultūru, bet arī Ziemeļvalstīs eksponēt Baltijas valstu kultūru. Mums ir jāatbalsta dažādu kultūras pasākumu rīkošana Ziemeļvalstīs. Jau pavisam drīz mums būs iespēja pārliecināties, kā Ziemeļvalstīs patiks Baltijas valstu māksla. Tagad ir jāpadomā vien, kā to labāk parādīt. Arī Lietuvā, Igaunijā un Sanktpēterburgā šovasar notikusi Ziemeļvalstu informācijas biroju vadītāju maiņa. Esam apņēmušies ļoti cieši sadarboties un dalīties pieredzē.

— Jūs sacījāt, ka pēc pāris mēnešiem dosities atvaļinājumā. Kā to pavadīsit?

— Acīmredzot došos uz Spāniju, kur notiks starptautiskās veterānu sacensības airēšanā un satiksies vecenītes un vecīši. Tās nebūs nekādas meistarsacīkstes, bet veterānu draudzības sacensības. Svētki, uz kuriem gribas braukt un tajos piedalīties. Vienmēr izrādās, ka mēs, vecenītes un vecīši, airējam vēl azartiskāk nekā jaunības gados. Šīs tikšanās katru reizi notiek citā valstī. Starp citu, arī Lietuvā, Traķos, katru gadu tiek rīkotas airēšanas veterānu sacensības. Tās gan nav starptautiskas, taču vienmēr tiek uzaicināti arī dāņi.

Armīda Priedīte,

"LV" nozares redaktore