Saeimas 2008. gada 18. novembra svinīgās sēdes stenogramma

Stenogramma — Saeimas Kancelejas stenogrammu nodaļas redakcijā

Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze Saeimas svinīgajā sēdē Latvijas Nacionālajā teātrī 2008.gada 18.novembrī, uzrunājot Saeimas deputātus, valdības locekļus, bijušos Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātus, ārvalstu diplomātiskos pārstāvjus un citus lūgtos viesus Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze.

Sēdes vadītājs.

Godātais Valsts prezidenta kungs! Cienījamie kolēģi! Viesi!

Atklājam Saeimas 2008.gada 18.novembra svinīgo sēdi, kas veltīta Latvijas Republikas proklamēšanas 90.gadadienai.

V.Muižniece (9.Saeimas priekšsēdētāja biedre).

Vārds svētku uzrunai Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājam Gundaram Daudzem.

G.Daudze (9.Saeimas priekšsēdētājs).

Godātais Valsts prezidenta kungs! Godātais Ministru prezidenta kungs! Cienījamie deputāti! Ekselences! Dāmas un kungi!

Pirms deviņdesmit gadiem no šīs skatuves tika pateikti vēsturiskie vārdi: “Suverēnā vara Latvijā ir pārgājusi Tautas Padomes rokās!” Trīsdesmit astoņi Tautas Padomes locekļi tikko bija proklamējuši neatkarīgu Latvijas Republiku. Līdz patiesai neatkarībai vēl bija ejams tāls ceļš, vēl priekšā bija Brīvības cīņas un karā sagrautās Latvijas, tās pilsētu un lauku atjaunošanas gadi, taču pirmais solis bija sperts – brīva Latvija bija dzimusi. Šodien mēs esam pulcējušies toreizējā Rīgas 2.teātra zālē – vietā, kur visai pasaulei tika paziņots par neatkarīgas valsts izveidošanu, par latviešu tautas vēlmi dzīvot savā valstī, par latviešu tautas gribu pašai noteikt savu likteni, pašai valdīt savā zemē. Esam pulcējušies, lai simboliski izdzīvotu šo mirkli – Latvijas Republikas proklamēšanu toreiz, pirms deviņdesmit gadiem. Esam pulcējušies, lai godinātu tos, kuri veidoja Latvijas valsti, bija klāt tās dzimšanas brīdī, lai sveiktu un godinātu tos, kuri atjaunoja Latvijas valsti, atkal ievedot Latviju kā brīvu un demokrātisku zemi Eiropas valstu saimē.

Šogad mēs svinam ne tikai Latvijas Republikas 90.dzimšanas dienu. Padomju režīma gados sarkanbaltsarkano karogu nosargāja mūsu vecvecāki savās pūra lādēs, ārzemēs dzīvojošie tautieši, kas uzturēja dzīvu ticību valsts atjaunošanai, un nelielās disidentu grupas tepat, Latvijā, kas, spītējot briesmām, ticēja okupācijas režīma krišanai. Padomju režīma laikā nosargāto sarkanbaltsarkano karogu pirms divdesmit gadiem atkal pacēla Latvijas radošā inteliģence, bet Dziesmotās revolūcijas iedvesmotajai Latvijas tautai to rokās ielika Latvijas Tautas fronte. 1988.gada Radošo savienību plēnumā pēc gandrīz piecdesmit padomju režīma gadiem pirmo reizi atskanēja patiesība par Latvijas neatkarības zaudēšanu, par Latvijas okupāciju, par to, kādā veidā un kāpēc no brīvas un plaukstošas zemes Latvija nokļuva citzemju varas jūgā. Pirms divdesmit gadiem atkal tika izteikts aicinājums celties un iet – iet un no jauna izcīnīt savai zemei un tautai brīvību un neatkarību, tiesības pašai lemt savu likteni.

Mēs varam vilkt daudzas paralēles starp mūsdienu Latviju, tās neatkarības atjaunošanu un 1918.gadu, kad pasaule pirmoreiz uzzināja par neatkarīgu Latvijas valsti. Neatlaidība, drosme, skaidra mērķa apziņa un tautas vienotība – lūk, četri stūrakmeņi, kas tika likti pamatā Latvijas karavīru uzvarai Brīvības cīņās. Lūk, četras svarīgas īpašības, kas deva mums spēku uzvarēt arī Dziesmotajā revolūcijā, ļaujot Rīgas pils tornī atkal pacelt Latvijas valsts sarkanbaltsarkano karogu.

Svarīgos vēsturiskos mirkļos, brīžos, kad tauta un valsts izdzīvo nozīmīgu pārmaiņu laiku, liela loma ir tam, kā uzrunāt cilvēkus, kā pārliecināt ļaudis par izraudzītā ceļa pareizību. Par to, ka, ejot šo ceļu, mēs nonāksim pie īstā galamērķa. Gan toreiz, gan tagad ir situācija, kad cilvēkiem nepieciešama vienotība un mērķa apziņa. Jābūt mērķim un motivācijai, lai kopīgi risinātu problēmas, kopīgi rastu iespējas tālākai attīstībai un meklētu ceļu uz plaukstošu valsti. Skaidri saskatāma un saprotama mērķa trūkums rada cilvēkos neziņu par nākotni un neticību valsts attīstībai.

Tāpēc mums jāspēj formulēt uzdevumus, jāspēj atrast tos ceļus, pa kuriem galveno mērķi – plaukstošu Latvijas valsti – sasniegt. Un tas ir ne tikai Saeimas un valdības, bet visas sabiedrības uzdevums. Ir jāapvieno visi mūsu spēki. Tam jābūt komandas darbam, kurā apvienojas politiķi, ekonomisti, zinātnieki, nozaru eksperti un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji. Ja spēkus apvienosim, neceļot jaunas barikādes un nenostājoties tām katrs savā pusē, tad mērķis – plaukstoša Latvija – būs sasniedzams. Jā, es apzinos, ka valdībai un Saeimai nāksies pieņemt grūtus, pat nepopulārus lēmumus, taču tas ir jādara, lai valstī atsāktos gan ekonomiska, gan sociāla augšupeja. Esmu pārliecināts, ka, tikai strādājot komandā, mēs spēsim šādu lēmumu nepieciešamību izskaidrot visiem Latvijas ļaudīm.

Cienītās dāmas, godātie kungi!

Šodien es vēlētos runāt tikai par to labo, skaisto un arī patriotisko, ar ko mēs katrs saprotam 18.novembri – mūsu valsts neatkarības proklamēšanas gadadienu. Tomēr notiekošais mūsu valstī, Eiropā un pasaulē liek ne vien svinēt svētkus, bet arī būt vērīgiem, analizējot notikumus un apzinoties situācijas nopietnību – ekonomikā, sociālajā jomā, arī politikā.

Runājot par sarežģīto ekonomisko situāciju Latvijā, mums vienlaikus jāapzinās, ka Latvija ir pasaules daļa un Latviju šobrīd skar tieši tie paši ekonomiskie procesi, kas ietekmē arī citas pasaules valstis. Tāpēc jāsaprot, ka ir lietas, ko Saeima un valdība var izdarīt un kas Saeimai un valdībai ir jādara, bet ir lietas, kas risināmas tikai globālā mērogā – sadarbojoties ar citām valstīm, sadarbojoties ar mūsu partneriem Eiropas Savienībā, sadarbojoties ar visiem kaimiņiem, lai kopīgi pārvarētu ekonomiskos un sociālos izaicinājumus.

Protams, Saeima un valdība apzinās, ka risināmi smagi jautājumi, taču mums tomēr jāizvērtē, cik pamatoti vienā vai otrā gadījumā ir pārmetumi. Jo bieži vien valstij tiek adresēti pārmetumi par procesiem, ko tā nevar ietekmēt. Mēs nevaram prasīt no valdības atbildību par finanšu krīzi un inflācijas kāpumu Eiropā un visā pasaulē. Mēs nevaram prasīt no tās atbildību par energoresursu cenu kāpumu gan Parīzē, gan Romā, gan Rīgā. Mēs nevaram ietekmēt pārtikas preču cenu svārstības pasaules tirgos, kas ietekmē arī mūsu ražotājus. Tomēr mēs varam prasīt un mums jāprasa atbildība par uzņēmējdarbību veicinošas un sociāli atbildīgas nodokļu likumdošanas pilnveidošanu, par stimulējošu mehānismu radīšanu, kas motivētu Latvijas cilvēkus iesaistīties ekonomiskajos procesos, sabiedriskajās aktivitātēs, valsts attīstībā.

Mums noteikti jārunā arī par visas sabiedrības līdzatbildību. Mēs varam prasīt un mums jāprasa visiem, jebkuram sabiedrības loceklim: vai pirms tam, kad runā par krīzi, par nepietiekamām sociālajām garantijām, esi izpildījis saistības pret valsti – godīgi samaksājis visus nodokļus, lai valsts varētu palielināt algas skolotājiem, kas māca mūsu bērnus; mediķiem, kas rūpējas par mūsu veselību; policistiem, ugunsdzēsējiem, tiesnešiem, kas garantē mūsu drošību un tiesisko kārtību valstī? Jā, runa ir par atbildību. Ne tikai par to atbildību, ko jebkuram pilsonim ir tiesības prasīt no valsts, bet arī par katra pilsoņa atbildību pret valsti. Atbildību pret valsti, Latviju, dzimteni.

Katram šī atbildības latiņa ir citāda – valdībai tā ir: uzņēmējdarbības vides uzlabošana; Latvijas preču eksporta veicināšana; budžeta ienākumu paaugstināšana, drošības un kārtības nodrošināšana gan katram pilsonim atsevišķi, gan valstij kopumā; korupcijas apkarošana; Latvijas enerģētiskās patstāvības radīšana; izglītības, veselības un sociālās sistēmas droša un ilgtspējīga attīstība; sociāli iekļaujošas sabiedrības izveide.

Bet pilsonim šī atbildības latiņa ir aktīva iesaistīšanās sabiedriski politiskajos procesos un nomaksāti nodokļi, pretī saņemot tiesības izmantot visas valsts sociālās un ekonomiskās garantijas. Šeit būtu vietā citēt Raini: ikkatram ir roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek. Jo dzimtene, Latvija, valsts nav kaut kas abstrakts, tā nav tikai teritorija vai punktiņš pasaules kartē. Dzimtene, Latvija, valsts – tie esam mēs visi, kas šeit dzīvo, visi, kas Latviju uzskata par savu.

Dāmas un kungi!

Latvijai šodien ir svētku diena! Liela svētku diena – uz pasaules politiskās kartes Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs uzvijās tieši pirms deviņdesmit gadiem. Laikā, kad pasaules jaunā karte vēl tikai veidojās, kopā ar Latviju pasaules politisko karti papildināja arī mūsu kaimiņu lietuviešu, igauņu un poļu neatkarīgās valstis, savas zemes neatkarību izcīnīja arī citas tautas Eiropā. Brīvības cīņās pret dažādiem mūsu zemju tīkotājiem plecu pie pleca stājās latviešu un igauņu karavīri. Vēl ejams bija ceļš līdz Latvijas kā valsts atzīšanai de iure. Tomēr mūsu tauta to spēja, paveica un sasniedza. Par tautas izvēles pareizību liecināja arī Latvijas ekonomikas uzplaukums pirmās brīvvalsts laikā – toreiz Latvija savā attīstībā droši varēja stāties blakus tādām valstīm kā Šveice, Nīderlande, Dānija... Latvija bija ieņēmusi savu vietu Eiropā.

Un tomēr Latvijai savu neatkarību un brīvību neizdevās nosargāt – trīsdesmito gadu krīze visā pasaulē radīja ekonomiskus un politiskus satricinājumus, radīja labvēlīgu augsni dažādu autoritāru un agresīvu režīmu dzimšanai, radīja jaunus draudus visai pasaulei. Latvija un citas Austrumeiropas valstis šajā jaunajā situācijā izrādījās ķīlnieces lielvaru spēlē. Padomju un nacistu režīmu vienošanās atnesa Latvijai trīs okupācijas, un no pēdējās mēs spējām atbrīvoties tikai pēc piecdesmit gadiem. Šodien – Latvijas valsts svētku dienā – mums noteikti jāsaka paldies tām Rietumu demokrātijas valstīm, kas neatzina Latvijas okupāciju un iekļaušanu Padomju Savienības sastāvā. Mums jāpasaka paldies tiem mūsu sabiedrotajiem, kuri jau 1988.gadā starptautiski apliecināja savu atbalstu Latvijas tautas izraudzītajam ceļam uz brīvību.

Godātie klātesošie!

Šodien šajā zālē ir daudzi no tiem, kuri 1988.gada oktobrī stāvēja pie Latvijas Tautas frontes šūpuļa un būtībā bija celmlauži mūsu atjaunotajai brīvvalstij un mūsu tautas brīvībai. Šodien es aicinu atcerēties visus, kas nenobijās. Kas nenobijās ne no represijām, ne OMON bruņumašīnām. Un tādējādi deva drosmi un cerību uz brīvību visiem mums. No šīs tribīnes es labprāt nosauktu viņus visus vārdā – gan tos, kuri dibināja Tautas fronti un vadīja cilvēkus cīņā par brīvību, gan tos, kuri Maskavā – PSRS Tautas deputātu kongresā – aizstāvēja Latvijas vēlmi atgūt neatkarību, gan tos, kuri atkal veidoja Latvijas valsti – balsojot par Latvijas neatkarību 4.maijā un aizstāvot Latvijas neatkarību uz barikādēm. Nosaukt visus vārdā diemžēl nav iespējams, jo pirms divdesmit gadiem Tautas frontes idejas vienoja simtus tūkstošus. Tolaik mēs katrs bijām savā vietā, katrs darījām savu darbu un ticējām, ka uzvarēsim, ka Latvija atkal būs brīva.

Pirms deviņdesmit gadiem cilvēki noticēja un uzdrīkstējās. Un arī pirms divdesmit gadiem cilvēki noticēja un uzdrīkstējās. Diemžēl šodien šajā zālē nav un nevar būt tie, kuri dibināja Latvijas valsti. Bet šodien šajā zālē ir daudzi no tiem, kuri atjaunoja Latvijas valsti. Paldies jums visiem par paveikto!

Cienītās dāmas, godātie kungi!

Mūsu sapnim bija lemts piepildīties – jau astoņpadsmit gadus mēs atkal dzīvojam neatkarīgā un brīvā valstī, kurā, kā to nosaka Latvijas Republikas Satversme, suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Taču mums vēl ejams tāls ceļš. Vispirms jau tāpēc, ka ir jāpārvar pašreizējās grūtības. Turklāt jāpārvar tās, strādājot un darot visu Latvijas un tās iedzīvotāju labā. Esmu pārliecināts, ka visi uzdevumi ir izpildāmi un problēmas atrisināmas, ja vien mums būs vēlme tās risināt.

Mums būs sūri un grūti jāstrādā, bet nešaubos, ka mēs esam tam gatavi. Gatavi strādāt, gatavi darīt un arī izskaidrot sabiedrībai, kāpēc tiek veiktas tādas vai citādas darbības, kāpēc tiek pieņemti vieni vai otri lēmumi. Astoņpadsmit atjaunotās neatkarības gados ir paveikts ļoti daudz. Mums bija mērķis – augstāks par politisko spēku savstarpējām cīņām –, un mēs savu mērķi sasniedzām. Šodien Latvija ieņem stabilu vietu Eiropas valstu saimē, mēs esam ieguvuši reālas drošības un suverenitātes garantijas, de facto un de iure esam atguvuši savu vietu Eiropā.

Latvijas pilsoņa pase ir arī Eiropas Savienības pilsoņa pase, ar kuru katrs no mums var brīvi ceļot, mācīties, gūt jaunu pieredzi ne tikai Eiropā, bet arī pie mūsu partneriem viņpus okeāna un citviet plašajā pasaulē. Mums jābūt lepniem par paveikto, taču tajā pašā laikā jābūt vērīgiem, jo pasaule mainās un piedzīvo arvien jaunus izaicinājumus.

Šodien – atšķirībā no 1940.gada, kad Latvija zaudēja savu neatkarību, – ir mainījusies situācija: Latvijai ir uzticams drošības garants. Iestājoties Eiropas Savienībā un NATO, Latvija ir izdarījusi savu izvēli – meklēt risinājumus lielajiem pasaules izaicinājumiem kopā ar saviem sabiedrotajiem. Šodien Latvija, būdama neatkarīga un brīva valsts, var sniegt atbalstu citām valstīm, palīdzot tām grūtā brīdī, sniedzot arī tik ļoti vajadzīgo atbalstu starptautiskajā arēnā. Šodien Latvijai pat vissarežģītākajās situācijās ir iespējams meklēt un atrast domubiedrus, lai risinātu jebkurus jautājumus. Esmu pārliecināts, ka arī Latvija pasaulei var daudz dot – gan piedaloties sabiedroto rindās starptautiskajās civilajās un militārajās misijās, gan daloties pieredzē ar valstīm, kuras, līdzīgi kā savulaik Latvija, ir izdarījušas izvēli par labu Eiropas demokrātiskajām vērtībām.

Godātie deputāti! Cienījamie viesi!

Šodien pirmo reizi Latvijas Republikas Saeimas sēde notiek ārpus Saeimas nama. Mēs esam pulcējušies Nacionālā teātra zālē. Zālē, kurā pirms 90 gadiem tika proklamēta Latvijas valsts. Šajā svētku dienā ļoti gribējām būt kopā ar cilvēkiem, kuri daudz darījuši Latvijas labā, ar tiem, kuri iedvesmojuši Latvijas tautu atkal izcīnīt brīvību un valstisko neatkarību.

Latvijas ļaudis!

Svētku dienā gribu Latvijai, cilvēkiem visā Latvijā novēlēt: lai piepildās tie sapņi un tās cerības, kas tika izlolotas, pirms deviņdesmit gadiem dibinot un pirms astoņpadsmit gadiem atjaunojot Latvijas valsti. Lai Latvijas zvaigzne spoži mirdz pasaules valstu zvaigznājā!

Dievs, svētī Latviju!

(Aplausi.)

V.Muižniece.

Godātie klātesošie! Lūdzu piecelties Latvijas valsts himnai!

(Skan valsts himna.)

Sēdes vadītājs.

Godātie klātesošie! Saeimas 2008.gada 18.novembra svinīgo sēdi pasludinu par slēgtu.

Saeimas svinīgajā sēdē Latvijas Nacionālajā teātrī 18.novembrī: uz teātra skatuves — Saeimas prezidijs (attēlā pa labi no labās) – Saeimas priekšsēdētāja biedre Karina Pētersone, Saeimas priekšsēdētāja biedre Vineta Muižniece, Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze, Saeimas sekretārs Dzintars Rasnačs un Saeimas sekretāra biedrs Andrejs Klementjevs; teātra pirmajā balkonā — lūgtie viesi, tostarp ārvalstu diplomātiskais korpuss (attēlā pa kreisi) Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”
Noslēdzoties Saeimas sēdei un dziedot Latvijas himnu “Dievs, svētī Latviju!”: teātra ložā (attēlā pa labi) — Valsts prezidents Valdis Zatlers, Ministru prezidents Ivars Godmanis (priekšplānā), Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Edgars Rinkēvičs, teātra direktors Ojārs Rubenis, Ministru prezidenta biroja vadītājs Juris Radzevičs; teātra zālē (attēlā pa kreisi) — Saeimas deputāti, valdības locekļi, pašvaldību pārstāvji, citi lūgtie viesi Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”; Inga Kundziņa, A.F.I.