Latvijas Republikas Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās dienesta informācija Nr.03/274-8905

Rīgā 2008.gada 10.novembrī

Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu un lēmumiem

Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (Tiesa) 2008.gada 24.jūnijā pasludināja spriedumu lietā “Ādamsons pret Latviju”, par kuru Latvijas valdība 2008.gada 24.septembrī iesniedza apelācijas sūdzību Tiesas Lielajā palātā.

Savukārt 2008.gada 2.septembrī Tiesa pieņēma lēmumus par lietu svītrošanu no izskatāmo lietu saraksta lietās “Ozoliņš pret Latviju” un “Borisovs pret Latviju”.

Saskaņā ar MK 2008.gada 16.septembra sēdes protokola Nr.66 34.§ 3.punktu nosūtām publicēšanai iepriekšminētā Tiesas sprieduma, kā arī lēmumu tulkojumus oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

MK pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās I.Reine

 

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešās nodaļas spriedums lietā “Ādamsons pret Latviju”¹

(Iesniegums Nr. 3669/03) Strasbūrā 2008. gada 24. jūnijā

Šis spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44.panta 2.punktu. Tajā var tikt veiktas redakcionālas izmaiņas.

Lietā “Ādamsons pret Latviju”

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (trešā nodaļa) palātas sēdē šādā sastāvā:

Josep Casadevall, priekšsēdētājs, Elisabet Fura-Sandström, Corneliu Bîrsan, Boštjan M. Zupančič, Lech Garlicki, tiesneši ad hoc, Alvina Gyulumyan, Egbert Myjer, tiesneši, un Santiago Quesada, nodaļas sekretārs,

pēc apspriešanās slēgtā sēdē 2008. gada 27. maijā

šajā datumā pieņem šādu spriedumu:

TIESVEDĪBA

1. Šīs lietas pamatā ir iesniegums (Nr. 3669/03), kas vērsts pret Latvijas Republiku, kuras pilsonis Jānis Ādamsons (“iesniedzējs”) vērsās Tiesā 2003. gada 27. janvārī, pamatojoties uz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (“Konvencija”) 34.pantu.

2. Iesniedzēju pārstāv Rīgā praktizējošs advokāts U. Grūbe. Latvijas valdību (“Valdība”) pārstāv tās pārstāve I. Reine.

3. Iesniedzējs sūdzas par to, ka, aizliedzot viņam kandidēt parlamenta vēlēšanās, pamatojoties uz to, ka viņš dienējis Padomju Savienības Robežapsardzes spēkos, kas bija pakļauti VDK, Latvijas valsts iestādes aizskārušas viņa tiesības saskaņā ar 1.protokola 3.pantu, to, skatot atsevišķi un kopā ar Konvencijas 14.pantu.

4. 2003. gada 18. novembrī par iesniegumu tika paziņots Valdībai.

5. Pēc tam, kad Ineta Ziemele, no Latvijas ievēlētā tiesnese, sevi atstatīja no lietas izskatīšanas (Tiesas reglamenta 28.panta 3.punkts), Valdība iecēla Lehu Garlicki (Lech Garlicki), no Polijas ievēlētu tiesnesi, aizstāt viņu (Konvencijas 27.panta 2.punkts un Tiesas reglamenta 29.panta 1.punkts).

6. 2007. gada 11. janvārī Tiesa nolēma piemērot Konvencijas 29.panta 3.punktu un izskatīt vienlaicīgi jautājumu par lietas pieņemamību un lietu pēc būtības. Pēc tam gan iesniedzējs, gan Valdība ir atbildējuši uz Tiesas uzdotajiem papildu jautājumiem (Reglamenta 54.panta 2.punkts).

FAKTI

I. LIETAS APSTĀKĻI

A. Iesniedzēja dzīves gājums

1. Padomju periods

7. Iesniedzējs dzimis 1956. gadā Preiļu rajonā (Latvija) laikā, kad Latvijas teritorija bija inkorporēta Padomju Savienībā kā viena no piecpadsmit Padomju Sociālistiskajām Republikām (“PSR”). 1975. gadā viņš atstāja Latviju, lai dotos studēt Kijevas Augstākajā Jūras-kara flotes politiskajā skolā. 1979. gadā viņš beidza studijas un ieguva kara flotes stūrmaņa diplomu. Tajā pašā gadā viņš tika pieņemts pastāvīgā dienestā PSRS robežsardzes spēkos, kas bija Valsts drošības komitejas (krieviski Комитет государственной безопасности, turpmāk “VDK”) pakļautībā. Viņš tika nosūtīts dienēt uz Valsts Robežapsardzības Tālo Austrumu (Klusā okeāna) nodaļu. Tajā pašā 1979. gadā iesniedzējs iestājās Padomju Savienības Komunistiskajā partijā (saīsināti PSKP).

8. No 1979. gada oktobra līdz 1981. gada augustam iesniedzējs dienēja kā kara flotes kadets (krieviski мичман) Sahalīnas apgabala Valsts robežsardzes politiskajā vienībā. 1981. gada augustā Klusā okeāna apgabala valsts robežsardzes komandieris viņu iecēla par savas militārās vienības, kas atradās Malokuriļskā (Sahalīnas apgabals), politdaļas priekšnieka palīgu. Iesniedzējam tajā laikā tika uzticēts darbs ar komjaunatni (komunistisko jaunatni). Nedaudz vēlāk viņš kļuva par leitnantu, tad virsleitnantu (attiecīgi младший лейтенант un лейтенант).

9. Ar 1984. gada 27. jūnija pavēli VDK iesniedzēju izvirzīja kapteiņleitnanta pakāpei (капитан-лейтенант). 1985. gada februārī viņš tika iecelts par kapteiņa palīgu politiskajos jautājumos. 1986. gadā iesniedzējs desmit mēnešus apmeklēja speciālus PSRS Aizsardzības ministrijas organizētus kursus, pēc kuriem ieguva pretzemūdeņu komandiera apliecību. 1987. gada maijā viņš ieguva kapteiņa pakāpi.

10. Ar 1987. gada 31. jūlija lēmumu VDK izvirzīja iesniedzēju korveškapteiņa pakāpes iegūšanai (капитан третьего ранга). 1990. gada 30. oktobrī viņš tika iecelts par vienības priekšnieka vietnieku militārās izlūkošanas jautājumos. Visu šo laiku iesniedzējs darbojās Malokuriļskas bāzē. Pēc viņa izteikumiem, viņa galvenais uzdevums bija PSRS ekskluzīvās ekonomiskās zonas aizsardzība, cīņa pret kontrabandu un nelegālo zveju, bez tam arī minētā jūras reģiona ekoloģijas kontrole.

11. 1989. gadā iesniedzējs pēc paša vēlēšanās izstājās no PSKP.

12. 1990. gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, pasludinot par prettiesisku un spēkā neesošu Latvijas Republikas inkorporāciju PSRS un atjaunojot 1922. gada Latvijas konstitūcijas (Satversme) pamata normas. Deklarācijas 5.pants nosaka pārejas periodu, kura mērķis ir pakāpeniska valsts patiesas suverenitātes atjaunošana paralēli pakāpeniskai visu institucionālo saišu saraušanai ar PSRS. Šī perioda laikā palika spēkā dažādas Latvijas PSR konstitūcijas normas.

13. 1991. gada 21. augustā Latvijas Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu un pasludināja pilnīgu un tūlītēju valsts neatkarību. 1990. gada 4. maija Deklarācijas 5.pants attiecībā uz pārejas periodu tika atzīts par spēkā neesošu.

14. 1991. gada 23. septembrī iesniedzējs kļuva par militāras vienības Nahodkā (Jūras teritorija, Tālie Austrumi) priekšnieka vietnieku. 1991. gada 1. oktobrī VDK viņu izvirzīja fregaškapteiņa pakāpē (капитан второго ранга).

15. 1991. gada decembrī Padomju Savienība beidza pastāvēt. Armija un padomju drošības orgāni pārgāja Krievijas Federācijas jurisdikcijā.

2. Iesniedzēja darbība pēc atgriešanās Latvijā

16. 1992. gada 6. jūnijā iesniedzējs demobilizējās pēc paša vēlēšanās. Neilgi pēc tam viņš atgriezās Latvijā. Pēc viņa teiktā, viņš saņēmis personisku uzaicinājumu no tālaika Latvijas premjerministra, kas viņam piedāvājis iesaistīties atjaunotajā Latvijas armijā; Valdība šo apgalvojumu apstrīd.

17. 1992. gada 16. jūnijā iesniedzējs kā brīvprātīgais vērsās pie aizsardzības ministra, lai tiktu pieņemts dienestā valsts Jūras spēkos uz desmit gadiem augstākā virsnieka pakāpē. Tajā pašā dienā ministrs apmierināja viņa lūgumu. 1992. gada novembrī pēc pārbaudes laika iesniedzējs tika uzņemts Jūras spēkos. 1993. gada 3. martā viņš deva zvērestu. 1993. gada 2. jūnijā viņš kļuva par Latvijas Jūras spēku komandiera vietnieku. 1994. gada 14. aprīlī viņu iecēla par Latvijas Aizsardzības spēku Robežsargu brigādes priekšnieku.

18. Pēc Latvijas Saeimas uzticības balsojuma 1994. gada 10. novembrī iesniedzējs kļuva par iekšlietu ministru, tādējādi pārtraucot savu militāro karjeru. 1995. gada martā viņš iestājās partijā Latvijas ceļš, tai laikā visnozīmīgākajā liberālajā politiskajā partijā, kurai bija izteikts vairākums valdībā.

19. 1995. gada 30. septembrī un 1. oktobrī Latvijā norisinājās Saeimas vēlēšanas. Pilsoņi tika aicināti ievēlēt sesto Saeimu (četras pirmās bija sasauktas no 1922. līdz 1934. gadam un piektā – no 1993. līdz 1995. gadam). Iesniedzēja kandidatūra bija iekļauta Latvijas ceļa sarakstā. 1995. gada 19. jūlijā viņš Centrālajai vēlēšanu komisijai iesniedza rakstisku paziņojumu, kurā apliecināja, ka viņam nav nekādu šķēršļu tikt likumīgi ievēlētam. Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs lūdza Totalitārisma seku dokumentēšanas centru pārbaudīt visus šī saraksta kandidātus, vai tie pagātnē nav sadarbojušies ar VDK. 1995. gada 1. augusta vēstulē centra direktors atbildēja, ka viņa iestādes arhīvos atrodamajos dokumentos pierādīta vienīgi kāda E.I., nevis citu sarakstā esošo personu, sadarbība ar VDK.

20. Ievēlēts kā Vidzemes apgabala deputāts, iesniedzējs kļuva par Saeimas frakcijas Latvijas ceļš deputātu. 1995. gada oktobrī un novembrī viņš tika virzīts uz iekšlietu ministra posteni divos Saeimai iesniegtajos valdības sastāvos, tomēr neviena no šīm valdībām neieguva Saeimas uzticību. 1995. gada 22. decembrī beidzās iesniedzēja ministra pilnvaras.

21. Pa to laiku, neilgi pēc 1995. gada vēlēšanām Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs vērsās Saeimas Juridiskajā komisijā ar lūgumu izteikt atzinumu, vai dienests PSRS robežsardzē ir pielīdzināms darbībai VDK. Komisija uz šo lūgumu neatbildēja.

22. 1996. gada septembrī iesniedzējs atstāja Latvijas ceļu un attiecīgo Saeimas frakciju un kļuva par neatkarīgu deputātu. Neilgi pēc tam viņš iestājās Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā un kļuva par tās priekšsēdētāja vietnieku. Nākamajā gadā, 1997. gada oktobrī viņš tika ievēlēts par šīs partijas priekšsēdētāju.

23. 1997. gada septembrī iesniedzējs tika iecelts par priekšsēdētāja vietnieku Saeimas komisijā, kuras uzdevums bija izmeklēt nelikumības dažu lielo valsts uzņēmumu darbībā. 1998. gada maijā viņš kļuva par šīs komisijas ietvaros izveidotas apakškomisijas priekšsēdētāju, lai izmeklētu tālaika premjerministra iespējamo dalību koruptīvās darbībās.

24. Nākamajās Saeimas vēlēšanās, proti, septītās Saeimas vēlēšanās, kas notika 1998. gada 3. oktobrī, iesniedzējs kandidēja Latvijas Sociāldemokrātu apvienības sarakstā. Viņš atkal iesniedza Centrālajai vēlēšanu komisijai rakstisku paziņojumu, kurā apstiprināja, ka nav nekādu šķēršļu viņa ievēlēšanai. Viņš tika atkārtoti ievēlēts Vidzemes apgabalā. Visā savu pilnvaru laikā viņš bija Latvijas Sociāldemokrātu apvienības Saeimas frakcijas biedrs, 1999. gada maijā tā mainīja savu nosaukumu un kļuva par Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju; šī frakcija atradās opozīcijā.

25. Laika periodā no 1998. gada oktobra līdz 1999. gada augustam iesniedzējs bija Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs. Turklāt 1998. gada novembrī Saeima viņu nozīmēja par Baltijas asamblejas delegātu; šī asambleja ir starptautisks orgāns, kas apvieno triju Baltijas valstu parlamentu delegātus.

26. 1999. gadā Latvijas policija veica virkni kratīšanu un apcietināšanu saistībā ar vairākām krimināllietām, kurās tika izmeklēti pedofīlijas, bērnu pornogrāfijas un cilvēku tirdzniecības gadījumi. Šo operāciju laikā iegūtā informācija radīja aizdomas, ka minētajos nodarījumos iesaistītas vairākas augstas valsts amatpersonas. Ar 1999. gada 7. oktobra lēmumu Saeima izveidoja komisiju, kuras uzdevums bija izmeklēt “iespējamās valsts un privāto institūciju atbildīgo personu saikni ar pedofīlijas noziegumiem”. Iesniedzējs tika ievēlēts par šīs komisijas priekšsēdētāju.

27. 2000. gada 17. februāra Saeimas plenārsēdē iesniedzējs, uzstājoties kā izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājs, paziņoja, ka saistībā ar pedofīlijas noziegumiem izmeklēšanas gaitā “tika minēti vairāki augstu valsts amatpersonu vārdi”. Iesniedzējs nosauca vārdā premjerministru, tieslietu ministru un vairākas citas personas. Šie paziņojumi uz vairākiem mēnešiem destabilizēja valsts politisko dzīvi, tomēr notikusī izmeklēšana tā arī neatklāja nekādu sakaru starp aizdomās turētajām personām un pedofīlu tīklu.

28. Balstoties uz iesniedzēja paziņojumiem, Ģenerālprokuratūra uzsāka kriminālvajāšanu par apzinātu neslavas celšanu. 2000. gada augustā ģenerālprokurors lūdza atcelt iesniedzēja parlamentāro imunitāti, lai pret viņu varētu uzsākt tiesvedību. Ar 2000. gada 7. septembra balsojumu Saeima šo lūgumu noraidīja.

29. 2001. gada oktobrī iesniedzējs tika ievēlēts par Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas priekšsēdētāja vietnieku.

B. Procedūra, kas attiecas uz iesniedzēja neievēlamību

1. Iesniedzēja sadarbības ar VDK konstatācija

30. 1998. gada jūlijā Saeimas kanceleja griezās pie Totalitārisma seku dokumentēšanas centra ar lūgumu pārbaudīt, vai iesniedzējs sadarbojies ar VDK. Centrs atbildēja, ka pēc dokumentiem, ko iesniedzis armijas ģenerālštābs, un, ņemot vērā VDK struktūru, iesniedzējs uzskatāms par tās štata darbinieku.

31. 1998. gada 28. jūlijā Saeimas priekšsēdētājs griezās Ģenerālprokuratūrā, lai tā konstatētu iesniedzēja sadarbību ar VDK. 1998. gada 24. septembrī Ģenerālprokuratūra sniedza atzinumu, saskaņā ar kuru iesniedzējs ir bijis VDK darbinieks. Neilgi pēc tam viņš vērsās Rīgas Zemgales priekšpilsētas pirmās instances tiesā ar lūgumu oficiāli apstiprināt šo faktu. Šis iesniegums pamatojās uz 1994. gada 19. maija likumu “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” (turpmāk 72.punkts). Tomēr tiesa atteicās uzsākt procesu šai lietā un nosūtīja lietu prokuratūrai informācijas papildināšanai. Prokuratūra griezās Krievijas Federācijas vēstniecības konsulātā Rīgā, kuras glabāšanā, pēc Valdības izteikumiem, bija iesniedzēja kā atvaļinātas krievu militārpersonas personīgā lieta. Ar 1998. gada 13. novembra vēstuli konsulāts atteicās izsniegt prokuratūrai lietas kopiju.

32. 1998. gada 3. novembrī Septītā sasaukuma Saeimas Mandātu un iesniegumu komisija noturēja pirmo sēdi. Pēc tās komisija rekomendēja Saeimas plenārsēdei apstiprināt visu ievēlēto deputātu mandātus, ieskaitot iesniedzēja mandātu. Attiecībā uz pēdējo tā nolēma sagaidīt izmeklēšanas rezultātus, jo vienīgi tiesvedības procedūras rezultāts var kalpot par pamatojumu Saeimas locekļa mandāta anulēšanai.

33. Pēc lietas papildizmeklēšanas prokuratūra to nodeva atpakaļ tiesai, kas ar 1998. gada 20. novembra rīkojumu to vēlreiz nosūtīja atpakaļ informācijas papildināšanai. Prokuratūra iesniedza sūdzību par šo rīkojumu Rīgas apgabaltiesā, kas 1999. gada 17. martā anulēja pieņemto rīkojumu un uzlika tiesai par pienākumu izskatīt lietu pēc būtības.

34. Pa to laiku Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra griezās pie Krievijas Ģenerālprokuratūras ar formālu lūgumu, kas pamatojās uz divpusējo vienošanos par juridisko sadarbību, ar mērķi iegūt dokumentus par iesniedzēja karjeru padomju Robežapsardzības spēkos. 1999. gada 8. martā Krievijas Federācijas kara prokuratūra apmierināja šo lūgumu.

35. Zemgales priekšpilsētas tiesa izskatīja lietu atklātā sēdē 2000. gada 3. martā. Tiesas sēdē iesniedzējs nepiekrita prokuratūrai. Pirmkārt, viņš atzīmēja, ka nekad nav slēpis to, ka darbojies PSRS Robežapsardzības karaspēkā. Otrkārt, viņš atzina, ka Robežsapsardzības karaspēks atradies VDK pārraudzībā, tomēr nav bijis tās sastāvā. Iesniedzēja galvenos pienākumus noteica likumu normas, tostarp arī tās, ko Padomju Savienības Augstākā Padome pieņēmusi par jūras robežu, kontinentālo šelfu, ekskluzīvo ekonomisko zonu. Kas attiecas uz dažiem prokuratūras minētajiem reglamenta punktiem un VDK instrukcijām, tad iesniedzējs apgalvoja, ka tie nav attiekušies uz viņu.

36. Iesniedzējs atzina, ka kapteiņleitnanta, korveškapteiņa un fregaškapteiņa pakāpes viņam tieši piešķīrusi VDK. Tomēr pēc viņa apgalvojumiem šim faktam nav saistības ar lietu, jo septiņpadsmit dažādiem orgāniem PSRS bija tiesības piešķirt pakāpes un militārus apbalvojumus. Iesniedzējs atsaucās arī uz padomju likuma par obligāto militāro dienestu 4.pantu, saskaņā ar kuru Robežapsardzības karaspēks ir Bruņoto spēku sastāvā. Viņš iesniedza tiesai savas demobilizācijas apliecības kopiju (krieviski – отпускной билет), kas izsniegta 1992. gada 17. jūnijā un ar kuru viņš ieskaitīts “PSRS bruņoto spēku rezervistos”.

37. Visbeidzot, iesniedzējs apgalvoja, ka tā laika padomju likumi viņam nepiešķīra nekādas reālas pilnvaras izlūkošanas vai izmeklēšanas jomā. Sekojoši viņš secināja, ka viņš nekādā gadījumā nevar tikt uzskatīts par “VDK darbinieku” tādā nozīmē, kādu 1994. gada 19. maija likuma autori vēlējušies piešķirt šim izteikumam. Tādējādi viņš aicināja tiesu noraidīt prokuratūras prasību.

38. Tiesa šajā jautājumā pieņēma spriedumu 2000. gada 3. martā. Nopratinājusi kā lieciniekus četrus bijušos VDK darbiniekus un izskatījusi dokumentālos pierādījumus, tiesa nolēma:

“(..) No apliecības kopijas, ko Jānim Ādamsonam 1981. gada 12. martā izsniegusi militārā vienība Nr. 1454, izriet, ka viņš ticis paaugstināts par kapteiņleitnantu ar PSRS VDK 1984. gada 27. jūnija pavēli (..), par korveškapteini – ar PSRS VDK 1987. gada 31. jūlija pavēli (..), par fregaškapteini – ar PSRS VDK 1991. gada 1. oktobra pavēli (..). Bez tam no iepriekšminētās Jāņa Ādamsona personīgās apliecības kopijas izriet, ka [viņš] bijis iecelts posteņos [kurus ieņēmis] ar PSRS VDK strūktūrvienību vadītāju pavēlēm. (..) Šos faktus tiesas sēdē apliecināja pati minētā persona, [tas ir,] Jānis Ādamsons. (..)

Saskaņā ar pierādījumiem lietā, 1957. gada 28. martā PSRS Ministru Padome pieņēma rīkojumu Nr. 328-159 [saskaņā ar kuru] Ministru Padome Padomju Savienības robežu apsardzi nodod Valsts drošības komitejai; saskaņā ar šo rīkojumu PSRS iekšlietu ministrs un Ministru Padomes Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs 1957. gada 2. aprīlī publicēja dekrētu, saskaņā ar kuru Robežapsardzības karaspēks tiek nodots Valsts drošības komitejas pakļautībā (..).

No 1973. gada 23. jūlija PSRS Valsts drošības komitejas lēmuma (..), kas pasludināts ar [VDK] priekšsēdētāja I.Andropova dekrētu 1973. gada 5. septembrī, ka “Robežapsardzības karaspēks vispirms sastāv no čekistiem, kas nodrošina Valsts drošību vienā no nozīmīgākajiem posteņiem un nodarbojas ar izlūkošanas un pretizlūkošanas darbu reģionos, kas tuvu robežai ar kapitālistiskajām valstīm un Ķ[īnas] T[autas] R[epubliku]” (..).

No Krievijas Federācijas federālās Robežapsardzības dienesta kara prokuratūras 1999. gada 17. marta atbildes izriet, ka militārās vienības (..), kurās darbojās Jānis Ādamsons, bija PSRS VDK Robež­apsardzības karaspēka sastāvā (..).

(..)

(..) Tiesa (..) nonāk pie slēdziena, ka Jānis Ādamsons ir bijis PSRS Valsts drošības komitejas Robežapsardzības karaspēka darbinieks. (..)”

39. Atbilstoši iepriekšminētā sprieduma rezolutīvajai daļai, puses varēja to pārsūdzēt apelācijas ceļā likumā noteiktajā termiņā Rīgas apgabaltiesā. 2000. gada 13. martā iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību, tomēr divas dienas vēlāk – 15. martā – viņš to atsauca. Tādējādi spriedums stājās spēkā 2000. gada 17. martā un iesniedzējs iesniedza sprieduma kopiju Saeimas Mandātu un iesniegumu komisijai.

2. Mēģinājums anulēt iesniedzēja deputāta mandātu

40. 2000. gada 4. aprīlī desmit deputāti iesniedza lēmuma projektu par iesniedzēja deputāta mandāta anulēšanu. Paskaidrojumos priekšlikuma autori it īpaši atsaucās uz Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5.punktu (skat. turpmāk 70.rindkopu), saskaņā ar kuru nevar ievēlēt personas, kas bijušas bijušās PSRS valsts drošības orgānu, izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbinieki. Pēc viņu uzskata, tā tas ir iesniedzēja gadījumā.

41. 2000. gada 11. aprīlī Mandātu un iesniegumu komisija izteica negatīvu atzinumu par iesniegto projektu. Proti, tā atzina:

“(..) Tiesa nav konstatējusi, ka Jānis Ādamsons ir bijis “PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieks”, bet, ka viņš bijis PSRS “Valsts drošības komitejas Robežapsardzības karaspēka štata darbinieks.

Saskaņā ar 1967. gada 12. oktobra PSRS likumu “Par vispārējo karaklausību”, “PSRS Bruņotie spēki sastāv no Padomju Armijas, Kara Jūras Flotes, robež­apsardzes un iekšēja karaspēka”. PSRS VDK robežapsardzības karaspēks bija PSRS Bruņoto spēku sastāvdaļa un Jānis Ādamsons tika iesaukts dienestā PSRS Bruņotajos spēkos, beidza PSRS Bruņoto spēku virsnieku augstāko mācību iestādi, pirmā virsnieka pakāpe tika piešķirta ar PSRS aizsardzības ministra pavēli, pēc dienesta viņš tika atvaļināts bruņoto spēku rezervē.

Komisija uzskata, ka likumdevējs ar Saeimas vēlēšanu likumu un citiem likumiem nav aprobežojis bijušo PSRS Bruņoto spēku karavīru un virsnieku, tajā skaitā robežsargu, piedalīšanos neatkarīgās Latvijas Republikas valsts varas un pārvaldes institūcijās, par ko liecina faktiska bijušo PSRS robežapsardzes karavīru un virsnieku līdzdalība Latvijas Republikas valsts un pašvaldību institūcijās.

Komisija uzskata, ka likumdevēja aprobežojums darbībai Saeimā attiecināms uz valsts drošības dienestiem, izlūkdienestiem un pretizlūkošanas dienestiem, un tie konstatējami likumā noteiktā kārtībā, tāpat kā konstatējama personu atzīšana par šo dienestu štatu darbiniekiem.

Komisija uzskata, ka iesniegtais Saeimas lēmuma projekts neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 1.pantam, kurā noteikts, ka “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”, bet jēdziens “demo­krātija” sevī ietver arī tiesiskās paļāvības principu. Par Jāņa Ādamsona dienestu PSRS VDK Robežapsardzības karaspēkā bija publiski zināms gan pirms viņa apstiprināšanas Saeimā par Latvijas Republikas iekšlietu ministru, gan pirms viņa ievēlēšanas par 6. Saeimas deputātu, gan viņam darbojoties 6. Saeimā kā deputātam, bet nekādi tiesiski iebildumi Centrālajā vēlēšanu komisijā un Saeimas Mandātu un iesniegumu komisijā netika celti.

Komisija uzskata, ka lēmuma projekts neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 18.pantam, kurā teikts, ka “Saeima pati pārbauda savu locekļu pilnvaras”. 6. Saeimas un 7. Saeimas Mandātu un iesniegumu komisijas pārbaudīja savu locekļu pilnvaras, un pret nevienu tās ievēlēto locekli iebildumi no partijām, frakcijām vai Saeimas deputātiem netika celti. Komisija apstiprināja visu Saeimas deputātu, ieskaitot Jāņa Ādamsona, pilnvaras un tās ir stājušās likumīgā spēkā. (..)”

42. Minētais lēmuma projekts kopā ar iepriekšminēto atzinumu tika iesniegts Saeimas 2000. gada 13. aprīļa plenārsēdē. Ar piecdesmit balsīm pret trīsdesmit četrām un septiņām “atturas” Saeima noraidīja projekta iekļaušanu dienas kārtībā un tālāku tā izskatīšanu. Tādējādi iesniedzējs saglabāja savu deputāta mandātu līdz septītā sasaukuma beigām, tas ir, 2002. gada 5. novembrim.

3. Iesniedzēja svītrošana no partijas vēlēšanu saraksta

43. Nākamās, astotā sasaukuma Saeimas vēlēšanas notika 2002. gada 5. oktobrī. Iesniedzēja kandidatūra bija iekļauta Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas sarakstā, kas tika iesniegts Centrālajai vēlēšanu komisijai un piereģistrēts.

44. Ar 2002. gada 7. augusta lēmumu Centrālā vēlēšanu komisija, atsaucoties uz Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5.punktu, izsvītroja iesniedzēju no saraksta.

45. Iesniedzējs iesniedza prasību Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā par šī lēmuma atcelšanu. Savos argumentos viņš pastāvēja uz izsvītrošanas nelikumīgumu; pēc viņa uzskatiem, iepriekšminētais 5.panta 5.punkts nav viņam piemērojams. Iesniedzējs atzina, ka pieņemtais lēmums varēja pamatoties uz 2000. gada 3. marta Zemgales priekšpilsētas tiesas spriedumu; tomēr viņš atgādināja, ka šajā spriedumā netika atzīts, ka viņš būtu “bijušais VDK darbinieks”, bet tika vienīgi pieļauts, ka viņš bijis “VDK Robežapsardzības karaspēka bijušais darbinieks”. Šai sakarā viņš izteica līdzīgus apsvērumus Saeimas Mandātu un iesniegumu komisijas 2000. gada 11. aprīļa atzinumā izteiktajiem. Tātad, viņš secināja, Centrālā vēlēšanu komisija nelikumīgi paplašināti interpretējusi likumā teikto par ierobežojumiem kandidēt vēlēšanās. Bez tam viņš piebilda, ka ar 2000. gada 13. aprīļa balsojumu Saeima jau bija izteikusies par viņa mandāta spēkā esamību un tiesai šis lēmums jāievēro. Viņaprāt, minētā situācija ir neloģiska: viņam joprojām ir spēkā esošs septītā sasaukuma mandāts, bet pieeja astotajam tiek liegta tādu iemeslu dēļ, kuru rezultātā viņam loģiski nekavējoties būtu jāzaudē esošais mandāts.

46. Ar 2002. gada 20. augusta spriedumu tiesa noraidīja iesniedzēja prasību. Tā paziņoja, ka tās kompetence aprobežojas ar to, ka tā pārbauda, vai apstrīdētais Centrālās vēlēšanu komisijas lēmums kādas nepilnības dēļ ir vai nav spēkā. Turpretī tai nepiekrīt izlemt, vai iesniedzējs patiešām bijis VDK darbinieks, jo šis fakts jau noskaidrots ar 2000. gada 3. marta spriedumu, kas stājies spēkā. Jautājumu par atšķirību starp izteikumiem “VDK darbinieks” un “VDK Robežapsardzības karaspēka darbinieks” tiesa atstāja neizskatītu. Kas attiecas uz iesniedzēja argumentiem, saskaņā ar kuriem viņam jau ir spēkā esošs deputāta mandāts un šo mandātu apstiprinājusi Saeima, tiesa uzskatīja, ka tas neattiecas uz lietu pēc būtības.

47. Spriedums stājās spēkā tā pasludināšanas brīdī. Tomēr dažas dienas vēlāk Augstākās tiesas Senāta civillietu nodaļas priekšsēdētājs par šo spriedumu iesniedza protestu. Viņš it īpaši atzīmēja, ka tiesa bez jebkāda likumīga pamatojuma bija veikusi citas tiesas nolēmuma, proti, 2000. gada 3. marta sprieduma, interpretāciju.

48. Ar 2002. gada 9. septembra galīgo spriedumu Senāts, lemjot paplašinātā septiņu locekļu sastāvā, noraidīja tā priekšsēdētāja protestu un apstiprināja spriedumu šādi:

“(..) Trešās personas vārdiem izsakoties, Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5.punkts liedz pieteikt Saeimas vēlēšanām un ievēlēt Saeimā personas, kuras ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki, un ka likumdevējs nav devis izskaidrojumus, kuras personas uzskatāmas par štata darbiniekiem šī likuma izpratnē.

Centrālā vēlēšanu komisija, svītrojot no vēlēšanu saraksta, atzinusi, ka attiecībā pret Jāni Ādamsonu piemērojami likumā minētie ierobežojumi, un Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa spriedumā šo viedokli atzinusi par pareizu. Tātad Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa ir devusi tulkojumu šim likumam. Likuma tulkošana un tā piemērošana ir tiesas kompetence. Ja tiesa, tulkojot likumu, ir novērsusi likuma neskaidrību, tad tas nav pamats tiesas sprieduma atcelšanai, bet tas ir pamats atzinumam, ka tiesa ir izpildījusi savu pienākumu izlemt iesniegto sūdzību pēc būtības. (..).

(..)

Senāts nepiekrīt apgalvojumam protestā, ka Centra rajona tiesas atsauk­šanās uz Zemgales priekšpilsētas tiesas 2000. gada 3. marta spriedumu ir nevietā. Senāts uzskata, ka tieši šis Zemgales priekšpilsētas tiesas spriedums ir pamats sūdzības noraidīšanai, jo tajā ir konstatēts fakts, ka Jānis Ādamsons līdzās citiem PSRS Valsts drošības komitejas Robežapsardzības karaspēka štata darbinieka amatiem, ir bijis arī štāba priekšnieka vietnieks izlūkošanas darbā. Šis fakta konstatējums atbilst Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5.punktā noteiktajiem ierobežojumiem (..). (..) Protestā izteiktais viedoklis, ka Zemgales priekšpilsētas tiesa lietu nav izlēmusi tādā aspektā, kā to ierosinājis prokurors, t.i., par sadarbības fakta konstatēšanu ar Valsts drošības komiteju, nav pamatots. Atrašanās štata amatā izlūkošanas darbā ir viena no sadarbības formām ar VDK izlūkošanas dienestu, un šāds konstatējums atbilst formulējumam, ko sniedz Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5.punkta redakcija par ierobežojumiem kandidēt vēlēšanās kā deputāta kandidātam. (..)

(..) Deputāta pilnvaru tiesiskuma apspriešana Saeimas komisijās nevar ietekmēt tiesas spriedumu šajā sūdzības lietā par deputāta kandidāta svītrošanu no vēlēšanu saraksta. (..)”

49. 2002. gada 25. septembrī iesniedzējs griezās Satversmes tiesā, lai tiktu atzīts, ka apstrīdētā 5.panta 5.punkta noteiktie ierobežojumi neattiecas uz bijušās PSRS bruņoto spēku bijušajiem kareivjiem un virsniekiem un, proti, uz Robežapsardzības karaspēka locekļiem. Pakārtoti viņš ierosināja šai tiesai paziņot, ka iepriekšminētā norma neatbilst ar 3.protokola 1.pantam, to skatot atsevišķi un kopā ar Konvencijas 14.pantu, kā arī Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un atbilstošajiem Satversmes pantiem.

50. Ar 2002. gada 18. oktobra rīkojumu Satversmes tiesa pasludināja pieteikumu par nepieņemamu. Tā atzina, ka jautājums par Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta atbilsmi Satversmei un tā savienojamību ar Latvijas starptautiskajām saistībām jau ticis izlemts citā lietā (2000. gada 30. augusta Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2000-03-01 attiecībā uz aktīvu Padomju Savienības Komunistiskās partijas biedru pēc 1991. gada 13. janvāra neievēlamību; skat. Ždanoka pret Latviju [Lielā palāta], Iesniegums Nr. 58278/00, 62.–63.rindkopa, CEDH 2006‑...). Bez tam tiesa atzina sevi par nekompetentu interpretēt šajā gadījumā strīdīgo likuma normu.

C. Tālākā lietas attīstība

51. 2002. gada 5. oktobra vēlēšanās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas saraksts ieguva aptuveni 4% vēlētāju balsu. Nepārkāpusi likumā noteikto 5% balsu slieksni, partija neieguva nevienu vietu Saeimā.

52. 2002. gada 5. novembrī beidzās iesniedzēja deputāta mandāts. 2002. gada 4. decembrī Ģenerālprokuratūra uzsāka izmeklēšanu par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu viņa 2000. gada 17. februāra publisko paziņojumu sakarā attiecībā uz iespējamo augstu valsts amatpersonu saistību ar pedofīlijas noziegumiem. Par Krimināllikuma 318.panta 2.daļā noteikto iesniedzējam inkriminēto nodarījumu var piespriest astoņus gadus brīvības atņemšanas un naudas sodu līdz simtpiecdesmit minimālajām mēnešalgām.

53. 2003. gada 17. decembrī Valsts cilvēktiesību biroja direktors vērsās pie visiem deputātiem ar atklātu vēstuli par debatēm Eiropas Parlamenta vēlēšanu likuma sakarā. Šajā vēstulē viņš mudināja jaunajā likumā neiekļaut Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5.punktam līdzīgas normas un expressis verbis atsaucās uz iesniegumu, ko iesniedzējs bija nosūtījis Tiesai. Deputātu pieņemtā likuma galīgā versija, kas tika izsludināta 2004. gada 29. janvārī un stājās spēkā 2004. gada 12. februārī, atcēla minētos ierobežojumus. Tās 11.panta 1.punktā prasīts vienīgi, ka katram kandidātam viņa parakstītā deklarācijā jāuzrāda tā iespējamā sadarbība ar VDK, kas pēc tam publiskojama (4.daļa, h punkts).

54. 2004. gada aprīlī iesniedzējs tika ievēlēts par Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas priekšsēdētāja vietnieku.

55. 2004. gada 1. maijā Latvija kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti. 2004. gada 12. jūnija Eiropas Parlamenta vēlēšanās iesniedzējs kandidēja Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas sarakstā. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanu likuma 11.panta 1.punktu viņš parakstīja rakstisku deklarāciju, atbilstoši kurai viņš nekad nav bijis VDK aģents vai darbinieks. Nekādas juridiskas sekas šim faktam nesekoja. Saņēmis tikai 4,77% balsu, iesniedzēja saraksts neieguva nevienu vietu Eiropas Parlamentā.

56. Pa to laiku 2004. gada 8. jūnijā Centra rajona tiesa atzina, ka iesniedzējs ļaunprātīgi izmantojis dienesta stāvokli, un piesprieda viņam naudas sodu 10 400 latu apmērā (tas ir, aptuveni 14 800 euro). Iesniedzējs pārsūdzēja šo spriedumu apelācijas instances tiesā.

57. 2005. gada maijā iesniedzējs izstājās no Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas. 2005. gada novembrī viņš iestājās Tautas saskaņas partijā, kas kopā ar trim citām partijām veido politisku apvienību “Saskaņas centrs”.

58. Ar 2006. gada 15. jūnija spriedumu Satversmes tiesa paziņoja, ka Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5.punkts kā tāds atbilst Satversmes un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām normām. Tomēr šī tiesa izteica slēdzienu par šīs normas neatbilstību konstitūcijai attiecībā uz vienu konkrētu personu, J.B., bijušo Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas priekšsēdētāju, ņemot vērā viņa nopelnus valsts labā (turpmāk 77.–82.rindkopa).

59. Pēc šī sprieduma 2006. gada augustā vairāki Saskaņas centra grupas locekļi iesniedza priekšlikumu likuma grozījumiem par vēlēšanu ierobežojumu atcelšanu attiecībā uz Jāni Ādamsonu “Par vēlēšanu tiesību ierobežojumu atcelšanu Jānim Ādamsonam”. 2006. gada 7. septembra plenārsēdē Saeima atteicās iekļaut priekšlikumu dienas kārtībā un to izskatīt.

60. Ar 2006. gada 14. septembra spriedumu Rīgas apgabaltiesa noraidīja iesniedzēja apelācijas sūdzību un apstiprināja 2004. gada 8. jūnija spriedumu par ļaunprātīgu dienesta pilnvaru izmantošanu. Iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību, kas tika noraidīta 2007. gada 19. februārī.

61. 2006. gada 7. oktobrī notika devītā sasaukuma Saeimas vēlēšanas. Iesniedzējs tajās kandidēt nevarēja.

II. VDK, ROBEŽAPSARDZĪBAS KARASPĒKS UN ARMIJA PADOMJU PERIODĀ

62. 1954. gada 10. februārī PSKP Centrālā komiteja nolēma nošķirt drošības dienestus no Iekšlietu ministrijas struktūrvienībām un izveidot no tiem atsevišķu struktūru. Ar 1954. gada 13. marta PSRS Augstākās Padomes prezidija dekrētu formāli tika izveidota VDK un pakļauta Ministru Padomei.

63. Ar 1957. gada 28. marta dekrētu PSRS Ministru Padome uzdeva VDK nodrošināt valsts ārējo robežu apsardzi. Sekojoši, ar 1957. gada 2. aprīļa kopīgu Iekšlietu ministrijas un VDK priekšsēdētāja dekrētu Robežapsardzības karaspēks tika izņemts no Iekšlietu ministrijas institucionālās shēmas un nodots VDK pakļautībā. Šajā struktūrā tika izveidota robežsardzes ģenerāldirekcija; tā bija tieši pakļauta centrālajai VDK administrācijai un tā bija līdzvērtīga četrām pārējām ģenerāldirekcijām. Šīs direkcijas vadītājs bija VDK padomes biedrs, kas bija augstākais lēmējorgāns un kura pavēles bija saistošas visiem VDK darbiniekiem.

64. Robežsardzes ģenerāldirekcijas sastāvā bija vairākas nodaļas, no kurām viena – izlūkošanas. Izlūkošanas nodaļai vajadzēja cieši sadarboties ar vietējām VDK nodaļām un ar robežsardzes “speciālo nodaļu”. Pēdējā bija pakļauta nevis robežsardzes ģenerāldirekcijai, bet gan trešajai ģenerāldirekcijai, kuras uzdevums bija militārā pretizlūkošana.

65. Viss Robežapsardzības karaspēka personāla militārais sastāvs bija VDK iekļautas institucionālas struktūras sastāvdaļa. Pirms kāda persona tika pieņemta darbā šais spēkos, speciāla VDK vienība rūpīgi izskatīja tās pagātni, tās ģimenes pagātni un lojalitāti režīmam. Pēc tam tieši VDK piešķīra robežsargiem pakāpes un apbalvojumus, joprojām uzraugot to darbu.

66. Atbilstoši 1967. gada 12. oktobra likuma par obligāto militāro dienestu (Закон о всеобщей воинской обязанности) 4.pantam “PSRS bruņotajos spēkos ietilpst Padomju armija, Jūras flote, Robežapsardzības karaspēks un Iekšlietu karaspēks”. Tomēr šī likuma norma neskāra Robežapsardzības karaspēka pakļautību VDK.

67. Pirms 1982. gada robežsardzes galvenās funkcijas un pienākumi – ieskaitot jūras robežas apsardzi – tika noteikti ar 1971. gada 31. marta VDK priekšsēdētāja instrukcijām par PSRS Valsts robežas apsardzi (Инструкция по охране государственной границы Союза ССР). 1982. gadā šis teksts tika papildināts ar likumu par PSRS valsts robežu (Закон о государственной границе СССР). Kas attiecas it īpaši uz Robežapsardzības jūras flotes vienībām, tad viņu galvenais uzdevums bija uzraudzīt Padomju Savienības ūdeņos ienākošos kuģus – it īpaši tā sauktos zem “kapitālisma” valstu karoga peldošos kuģus –, pārmeklēt tos un vajadzības gadījumā veikt to apskati, kontrolēt to kravas un uz klāja atrodošās personas, sekot un apturēt kontrabandas vai malu zvejniecības kuģus, kā arī veikt citus līdzīgus uzdevumus. Visas šīs funkcijas detalizēti tika izklāstītas VDK Robežapsardzības komandiera rīkojumā attiecībā uz robežsardzes kuģiem (Наставление по службе пограничных кораблей).

68. Visās Padomju armijas vienībās un garnizonos bija viens vai vairāki par politiskajiem jautājumiem atbildīgi virsnieki. Viņu funkcijas tika noteiktas ar PSRS Bruņoto spēku iekšējā reglamenta 117. un 118.punktu. (Устав внутренней службы Вооруженных Сил СССР), ko ar 1975. gada 30. jūlija dekrētu bija pieņēmis PSRS Augstākās Padomes prezidijs. Šo virsnieku uzdevums bija uzraudzīt militārā personāla “pareizu” politisku uzvedību, propagandēt marksisma-ļeņinisma ideālus un komunistisko morāli, ziņot viņiem par politisko situāciju no komunistiskā redzes punkta, apliecināt vadošo PSKP lomu, “uzturēt šķiru naidu pret Dzimtenes ienaidniekiem” utt.

III. VALSTS TIESĪBU NORMAS, KAS ATTIECAS UZ LIETU

A. Materiālās tiesību normas

1. Satversme

69. Attiecīgās 1922. gada 15. februāra Latvijas Republikas Satversmes normas ar 1998. gada 15. oktobra grozījumiem formulētas šādi:

9.pants

“Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu.”

12.pants

“Jaunievēlētā Saeima sanāk uz pirmo sēdi novembra mēneša pirmajā otrdienā, kad arī izbeidzas iepriekšējās Saeimas pilnvaras.”

18.pants

“Saeima pati pārbauda savu locekļu pilnvaras. (..)”

64.pants

“Likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros.”

91.pants

“Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.”

101.pants

“Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu (..)”

2. Likums par Saeimas vēlēšanām

70. 1995. gada 25. maija Saeimas vēlēšanu likuma attiecīgie panti formulēti šādi:

4.pants

“Saeimā var ievēlēt katru Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu dienā ir vecāks par 21 gadu, ja vien uz viņu neattiecas kāds no šā likuma 5.pantā minētajiem ierobežojumiem.”

5.pants

“Saeimas vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un Saeimā nevar ievēlēt personas, kuras:

(..)

5) ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki;

6) pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās; (..)”

11.pants

“Kandidātu sarakstam pievienojami šādi dokumenti: (..)

3) katra sarakstā ietvertā kandidāta parakstīta deklarācija, ka viņš atbilst šā likuma 4.panta prasībām un uz viņu neattiecas šā likuma 5.pantā minētie ierobežojumi; (..)

4) šādas katra sarakstā ietvertā kandidāta parakstītas ziņas:

(..)

h) ir vai nav sadarbojies ar PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestiem, izlūkdienestiem vai pretizlūkošanas dienestiem kā šo dienestu ārštata darbinieks, aģents, rezidents vai konspiratīvā dzīvokļa turētājs;

(..)”

13.pants

“(..)

(2) Reģistrētie kandidātu saraksti nav atsaucami, un grozījumus tajos var izdarīt tikai Centrālā vēlēšanu komisija kādā no šādiem veidiem:

1) izsvītrojot pieteikto kandidātu, ja konstatē, ka: (..)

a) personai nav tiesību kandidēt Saeimas vēlēšanās (iepriekšminētie 4. un 5.pants);

(..)

(3) (..) Šā panta otrās daļas 1.punkta “a” un “d” apakšpunktā noteiktajos gadījumos kandidāts svītrojams, pamatojoties uz attiecīgās iestādes izdotu izziņu vai tiesas spriedumu. To, ka kandidāts:

(..)

5) ir vai ir bijis PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieks, — apliecina attiecīgās tiesas spriedums;

6) pēc 1991. gada 13. janvāra darbojies PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās, — apliecina attiecīgās tiesas spriedums;

(..)”

3. Citi vēlēšanu likumi

71. 1994. gada 13. janvāra Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likums satur līdzīgas normas kā iepriekšminētās Saeimas vēlēšanu likuma normas. It īpaši 9.panta 1.punkta 6.paragrāfs ir identisks pēdējā likuma 5.panta 5.punktam. Turpretī 2004. gada 29. janvāra Eiropas Parlamenta vēlēšanu likums šādus ierobežojumus neparedz.

B. Procesuālās normas

1. Speciālā procedūra sadarbības ar VDK konstatēšanai

72. Iesniedzēja sadarbības ar VDK konstatēšanas laikā 1994. gada 19. maija likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” attiecīgās normas bija formulētas šādi:

1.pants

“Šā likuma mērķis ir:

(..)

3) ļaut apzināt un dot iespēju novērtēt atsevišķu personu sadarbību ar VDK;

4) dot iespēju uzsākt kriminālvajāšanu pret personām, kuras, sadarbojoties ar VDK, izdarījušas noziegumus;

5) radīt iespēju politiski, juridiski un morāli reabilitēt personas, kuras VDK represējusi, vajājusi un izspiegojusi;

6) dot iespēju politiski vēsturiski un juridiski izpētīt un izvērtēt materiālo un morālo kaitējumu, ko VDK nodarījusi Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem.”

3.panta 1.punkts

“VDK darbinieki šā likuma izpratnē ir visi bijušie VDK štata, kā ari ārštata darbinieki — personas, kuras devušas piekrišanu slepenai sadarbībai ar VDK un kuras par atlīdzību vai bez atlīdzības sniegušas VDK savus ziņojumus vai izpildījušas citus VDK dotos uzdevumus.”

13.pants

“(1) Saeimas Prezidijam, pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes priekšsēdētājam ne vēlāk kā mēneša laikā pēc tam, kad Saeima vai attiecīgā dome (padome) ir sanākusi uz pirmo sēdi, ir pienākums pieprasīt no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra izziņu par to, vai tā rīcībā, Valsts arhīvā vai citās valsts glabātavās ir dokumenti, kas liecina, ka ievēlētie deputāti varētu būt bijuši VDK darbinieki vai informator (..).

(..)

(4) Ja atbilde ir apstiprinoša, bet persona, par kuru pieprasīta izziņa no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra, noliedz savu sadarbību ar VDK, Saeimas Prezidijam, pilsētas domes, rajona padomes, pagasta padomes priekšsēdētajām, valsts vai pašvaldības iestādes vadītājam ir pienākums divu nedēļu laikā pēc izziņas saņemšanas iesniegt attiecīgā rajona vai republikas pilsētas prokuratūrai pieteikumu par sadarbības fakta konstatēšanu.”

14.pants

“(1) Prokuratūra pēc tam, kad saņemts pieteikums par sadarbības fakta konstatēšanu, ne vēlāk kā piecu dienu laikā ierosina pārbaudes lietu, par ko rakstveidā paziņo pārbaudāmajai personai.

(2) Pārbaude tiek izdarīta šajā likumā noteiktajā kārtībā un atbilstoši konstitucionālajā likumā “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” paredzētajām personas tiesību garantijām, un to veic ģenerālprokurora īpaši pilnvarots prokurors.

(3) No pārbaudes lietas ierosināšanas brīža pārbaudāmajai personai ir tiesības zināt, sakarā ar ko pārbaude tiek veikta, pieaicināt advokātu, iesniegt pierādījumus un sniegt liecības, pieteikt noraidījumus un lūgumus, iesniegt sūdzības ģenerālprokuroram par pārbaudi veicošā prokurora darbību un lēmumiem.

(..)

(12) Ja īpaši pilnvarots prokurors atzīst, ka personas sadarbība ar VDK ir vispusīgi pierādīta, viņš raksta prokurora atzinumu, kas sastāv no ievaddaļas, aprakstošās daļas un nobeiguma daļas:

(..)

3) noslēguma daļā prokuroram jādod atzinums par to, ir vai nav notikusi apzināta sadarbība ar VDK.

(13) Pēc tam ar pārbaudes lietu un prokurora atzinumu iepazīstina pārbaudāmo personu un tās advokātu; pārbaudāmajai personai un tās advokātam ir tiesības pieteikt lūgumus par papildu darbību veikšanu; prokuroram par to jāpieņem lēmums triju dienu laikā un jāpaziņo tas iesniedzējiem.

(14) Kad pārbaudes lieta uzrādīta un lēmums par pieteiktajiem lūgumiem pieņemts, prokurors lietu nosūta rajona (pilsētas) tiesai pēc pārbaudāmās personas dzīvesvietas apzinātas sadarbības fakta esamības vai neesamības konstatēšanai. Ja pārbaudāmā persona atzīst sadarbības faktu un lūdz pārbaudes lietu izbeigt, lieta ir izbeidzama. (..)”

15.pants

“(1) Ne vēlāk kā piecu dienu laikā pēc pārbaudes lietas saņemšanas tiesā tiesnesis izskata šo lietu un pieņem lēmumu par to, ka lieta sagatavota iztiesāšanai, vai par tās virzīšanu papildu pārbaudes veikšanai. (..)

(..)

(5) Pārbaudes lietas izskatīšana tiesā notiek tādā pašā kārtībā kā krimināllietu izskatīšana pirmās instances tiesā, ņemot vērā izņēmumus, kas paredzēti šajā likumā:

1) pierādījumu pārbaude tiesā sākas, nolasot prokurora atzinumu par pirmstiesas pārbaudes gaitā pierādīto sadarbības faktu. Tad tiesas sēdes priekšsēdētājs jautā pārbaudāmajai personai, vai tā apstiprina savas sadarbības faktu ar VDK, pēc tam tiesa veic pierādījumu tiešu pārbaudi un novērtēšanu;

2) pēc pierādījumu pārbaudes tiesa pāriet pie tiesu debatēm. Tiesu debatēs runā šādi lietas dalībnieki: prokurors, pārbaudāmā persona un tās advokāts;

3) ja pārbaudāmā persona, izsakot savu viedokli, sniedz ziņas par jauniem apstākļiem, kuriem ir svarīga nozīme lietā, tiesa tiklab pēc sava ieskata, kā arī pēc procesa dalībnieku lūguma var atsākt pierādījumu pārbaudi.

(6) Taisot spriedumu, tiesa apspriežu istabā izlemj šādus jautājumus:

1) vai pārbaudāmā persona ir bijusi VDK darbinieks vai informators; un

2) kā rīkoties ar lieta izņemtajiem dokumentiem un citiem priekšmetiem.

(7) Spriedums par sadarbības fakta konstatēšanu stājas spēkā, kad pagājis likumā noteiktais termiņš tā pārsūdzēšanai vai noprotestēšanai, ja sūdzība vai protests nav iesniegti. (..)

(8) Attiecībā uz tiesas spriedumu par sadarbības fakta konstatēšanu pārbaudāmajai personai un tās advokātam ir tiesības iesniegt sūdzību, bet prokuroram — protestu apelācijas un kasācijas kārtībā (..).

(9) Ja sadarbības fakts ir konstatēts ar tiesas spriedumu, tiesai, kura taisījusi spriedumu, 10 dienu laikā pēc tā spēkā stāšanās jānodod publicēšanai oficiālā laikrakstā sprieduma rezolutīvā daļa. (..)”

16.pants

“Ja persona – gadījumos, kad likums vai darba līgums to prasa, – ir deklarējusi, ka tā nav bijusi VDK darbinieks vai informators, bet tiesa konstatē, ka tā tomēr ir bijusi VDK darbinieks vai informators, tad šī persona ar tiesas sprieduma spēkā stāšanos zaudē savu ieņemamo amatu vai deputāta mandātu un ar šo personu tiek izbeigtas darba vai dienesta attiecības.”

17.pants

“Pēc 10 gadiem no šā likuma spēkā stāšanās dienas personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšana šā likuma 14. un 15.pantā noteiktajā kārtībā nav pieļaujama un tās iespējamo sadarbību ar VDK nedrīkst izmantot tiesiskajās attiecībās pret šo personu.”

73. Ar 2004. gada 27. maija likumu likumdevējs grozīja iepriekšminēto 17.pantu, aizstājot vārdus “10 gadiem” ar “20 gadiem”. Citiem vārdiem izsakoties, šai pantā noteiktais aizlieguma termiņš tika pagarināts vēl par desmit gadiem, tas ir, līdz 2004. gada jūnijam. Bez tam likuma pārejas noteikumos tika iekļauts 7.punkts, kas formulēts šādi:

“Ministru kabinets līdz 2005. gada 1. jūnijam izvērtē VDK štata un ārštata darbiniekiem, kā arī VDK informatoriem likumos noteikto ierobežojumu nepieciešamību un pamatotību. Šajos likumos noteikto ierobežojumu izvērtējumu Ministru kabinets iesniedz Saeimai.”

2. Pārsūdzība vēlēšanu jautājumā

74. Šo faktu laikā pārsūdzības procedūru attiecībā uz lēmumiem vispārējos vēlēšanu jautājumos, un, proti, pret lēmumiem par kandidāta svītrošanu no saraksta, noteica Saeimas vēlēšanu likums un agrākā Civilprocesa kodeksa (kas bija spēkā līdz 2004. gada 1. februārim) 24-A nodaļa. Saeimas vēlēšanu likuma 51.pants ļāva partijai, kas iesniegusi kandidātu sarakstu, kā arī pašiem kandidātiem tiesā pārsūdzēt šādu lēmumu septiņu dienu laikā pēc tā paziņošanas. Bijušā Civilprocesa kodeksa 230. un 233.pants precizēja pušu un tiesas pienākumus. It īpaši atbilstoši 233.panta otrajai rindkopai, tiesas spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams.

C. Satversmes tiesas judikatūra

1. 2000. gada 30. augusta spriedums

75. 2000. gadā divdesmit trīs deputāti vērsās Satversmes tiesā ar prasību atzīt par spēkā neesošiem dažus Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta punktus (proti, attiecībā uz bijušajiem VDK darbiniekiem) un 6.punktu (proti, attiecībā uz bijušajiem Komunistiskās partijas vadošiem darbiniekiem). Prasība attiecās arī uz analogām pašvaldību vēlēšanu likuma normām. Ar 2000. gada 30. augusta spriedumu lietā Nr. 2000-03-01 Satversmes tiesa ar četrām balsīm pret trijām atzina apstrīdētos ierobežojumus par atbilstošiem Satversmei un Konvencijas 14.pantam, to lasot kopā ar 1.protokola 3.punktu. Tomēr tā likumdevējam norādīja, ka tam, “periodiski izvērtējot attiecīgo politisko situāciju valstī un ierobežojumu nepieciešamību un pamatotību, būtu jālemj par ierobežojumu termiņa noteikšanu apstrīdētajās normās, jo šādi pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi var pastāvēt tikai noteiktu laiku.” (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Ždanoka, 62.rindkopa).

2. 2005. gada 22. marta spriedums

76. 2004. gadā divdesmit deputāti vērsās Satversmes tiesā ar prasību atzīt par spēkā neesošu 2004. gada 27. maija likumu, kas pagarināja par desmit gadiem termiņu, kura laikā varēja pieteikt sadarbības ar VDK fakta konstatāciju. Ar 2005. gada 22. marta spriedumu (Lieta Nr. 2004-13-0106) Satversmes tiesa atzina, ka likums atbilst Satversmei un Konvencijas 14.pantam, to lasot kopā ar 1.protokola 3.punktu. Šī tiesa atzina, ka jaunais teksts kā tāds neaizskar indivīda tiesības. Tā atzīmēja, ka šāds aizskārums varētu izrietēt no speciālajiem likumiem, tos interpretējot apstrīdētās normas gaismā, taču pieteikuma autori tos nebija apstrīdējuši.

3. 2006. gada 15. jūnija spriedums

77. 2005. gadā divdesmit deputāti vērsās Satversmes tiesā ar 2000. gada pieteikumam līdzīgu pieteikumu ar mērķi atzīt par spēkā neesošiem Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5. un 6.punktu, kā arī analogas normas pašvaldību vēlēšanu likumā. Šai sakarā viņi pasvītroja, ka pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO apstrīdētie ierobežojumi zaudējuši nozīmi, vēl jo vairāk tāpēc, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanu likums vairs šādus ierobežojumus nesatur.

78. Tajā pašā laikā Satversmes tiesā vērsās privātpersona J.B., bijušais VDK darbinieks un bijušais Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas priekšsēdētājs. Viņš it īpaši apstrīdēja strīdīgo 5.punktu, kritizējot tā pārāk vispārējo un neselektīvo raksturu. Savas prasības pamatojumam J.B. pasvītroja, ka viņš atstājis VDK ilgi pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas, pats publiski atzinis šo saikni un aktīvi darbojies demokrātiskas un neatkarīgas valsts atjaunošanā un visbeidzot saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni, visaugstāko Latvijas civilpersonu apbalvojumu. Ņemot vērā šos apstākļus, J.B. uzskatīja, ka viņa neievēlamība ir acīmredzami nepamatota.

79. Satversmes tiesa apvienoja abas prasības vienā lietā ar Nr. 2005-13-0106. Ar 2006. gada 15. jūnija spriedumu tā atzina pieņemtās normas kā tādas par atbilstošām Satversmei un Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Tomēr attiecībā uz J.B. tā atzina normas par antikonstitucionālām un spēkā neesošām ex nunc.

80. Šī tiesa sākumā konstatēja:

“(..) 14. Tātad apstrīdētās normas satur personas subjektīvo tiesību ierobežojumus kandidēt Saeimas vēlēšanās un pašvaldību vēlēšanās. Lai izvērtētu, vai šie ierobežojumi atbilst Satversmei un Paktam, jāpārliecinās, vai tie ir: 1) noteikti ar likumu,
2) attaisnojami ar leģitīmu mērķi, 3) samērīgi (proporcionāli) ar mērķi.

Nosacīti šie ierobežojumi iedalāmi vairākās grupās:

1) ierobežojumi personām, kuras pēc 1991. gada 13.janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās;

2) ierobežojumi personām, kuras ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai citu bijušo totalitāro valstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki;

3) ierobežojumi personām, kuras ir vai ir bijušas šobrīd pastāvošu ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki. (..)”

81. Konstatējusi, ka apstrīdētie ierobežojumi ir likumā paredzēti un tie kalpo likumīgam mērķim, it īpaši, ievērojot principu par “demokrātiju, kas spējīga sevi aizstāvēt” Satversmes tiesa turpināja:

“17^. (..)Atšķirībā no vairuma citu Eiropas postsociālistisko valstu, kuru valstiskā suverenitāte arī sociālistiskā režīma laikā netika apšaubīta, Baltijas valstīm, pārejot no totalitārisma uz demokrātiju, bija jārisina dubults uzdevums, proti, jāatjauno gan demokrātisko režīmu, gan valstisko suverenitāti. Turklāt tieši Latviju PSRS kolonizācijas politika bija skārusi sevišķi smagi. Tāpēc Latvijas situāciju nevar vērtēt, vadoties tikai no Eiropas Padomes apkopotās pieredzes par laika posmu (pieciem gadiem), kas nepieciešams demokrātiskā režīma nostabilizēšanai valstī. (..)”

82. Izvērsti atsaukusies uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas spriedumu Ždanokas lietā, Satversmes tiesa atzina:

“18. Izvērtējot apstrīdētos ierobežojumus, kas noteikti personām, kuras bijušas PSRS vai Latvijas PSR drošības dienestu štata darbinieki, Satversmes tiesa ņem vērā vairākus apstākļus.

18.1) LPSR VDK uzdevumos ietilpa klasiskā izlūkošana un pretizlūkošana, kā arī vairākas specializētas funkcijas: iekšlietu struktūru kontrole, transporta un ekonomikas pretizlūkošanas nodrošinājums, ideoloģiskā pretizlūkošana, cīņa pret organizēto noziedzību u. c. Jau tas vien, ka VDK darbojās PSKP virsvadībā, liecināja par VDK īpašo lomu sabiedrības ideoloģiskās kontroles nodrošināšanā. Cīņa pret “pretinieka ideoloģiskajām diversijām” vienmēr bijusi viena no VDK prioritātēm.

Tomēr vienlaikus VDK pildīja arī nepolitiskus uzdevumus plašas sabiedrības interesēs, piemēram, veica pasākumus organizētās noziedzības apkarošanā, pretterorisma uzdevumus transporta jomā.

Arī citās valstīs likumdevējs ir secinājis, ka VDK struktūrās bija daļa darbinieku, kuru darbība nebija konfliktā ar demokrātijas vērtībām, piemēram, Attiecīgā Lietuvas likuma 3.panta pirmā daļa paredzēja izņēmumus personām, kuras, strādājot Valsts Drošības komitejā, izmeklējušas tikai krimināllietas un pārtraukušas savu darbību Valsts Drošības komitejā ne vēlāk kā 1990. gada 11. martā.

Lai arī apstrīdētās normas skar tikai PSRS un LPSR VDK štata darbiniekus, tās vienlaikus aptver gan personas, kuras ar savu darbību aktīvi iestājušās pret demokrātiskas valsts vērtībām, gan personas, kuras pildījušas politiski neitrālus uzdevumus, gan arī personas, kuras ar savu darbību aktīvi cīnījušās par demokrātijas vērtību atjaunošanu Latvijā.

(..)

18.3) Pamatots ir Saeimas atbildes rakstā paustais viedoklis, ka apstrīdētais ierobežojums būtu vērtējams nevis izolēti, proti, kā atsevišķu personu cilvēktiesību ierobežojums, bet gan kompleksi − ņemot vērā Latvijas demokrātiskās sistēmas īpatnības.

Baltijas valstis, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības postsociālistiskajām valstīm, atrodas atšķirīgā situācijā. Proti, Latvijas rīcībā nav pilna dokumentu kopuma par PSRS un Latvijas VDK darbību. No speciālistu izteiktajiem viedokļiem, kā arī no līdzšinējās tiesu prakses sadarbības fakta ar VDK konstatēšanā izriet, ka Latvijā pieejamais VDK dokumentu kopums nedod iespēju izvērtēt katra atsevišķa sadarbības ar VDK fakta saturu. Pieejamie dokumenti – aktīvās aģentūras uzskaites kartotēka un dažādi reģistrācijas žurnāli − neko neliecina par sadarbības motivāciju un saturu.

Tādēļ pagaidām nav iespējams leģitīmo mērķi sasniegt ar saudzējošākiem līdzekļiem, kas pamattiesības aizskartu mazāk būtiski.

(..)

18.5) Vērtējot, kāpēc Latvijā nepieciešams apstrīdētos ierobežojumus saglabāt ilgāk nekā citās Eiropas postsociālistiskajās valstīs, Satversmes tiesa ņem vērā arī to, ka no Latvijas okupācijas karaspēks tika izvests tikai 1994. gadā, tas ir, vairākus gadus pēc tam, kad citās valstīs jau bija uzsākts lustrācijas process.

Šā paša apstākļa dēļ nav nozīmes arī pieteikuma iesniedzēja argumentam, ka ierobežojumi noteikti tikai 1995. gadā.

Ierobežojumu ilgstošāku saglabāšanu attaisno atsevišķi ar pagātnes mantojumu saistīti un vēl neatrisināti apstākļi, kā, piemēram, jautājums par valsts robežu ar PSRS tiesību pārņēmēju – Krieviju.

18.6) Valstīs, kuru rīcībā nonākuši pilnīgi bijušā režīma drošības iestāžu arhīvi, bija iespējams nodrošināt sabiedrībai nepieciešamo informāciju par katra deputāta kandidāta darbību gan pagātnē, gan valsts iekārtas pārmaiņu procesos. Šāda informācija bija priekšnosacījums tam, lai vēlētāji varētu izšķirties, vai attiecīgais kandidāts ir cienīgs viņus pārstāvēt parlamentā.

Latvijā, ievērojot minēto arhīvu dokumentu trūkumu, nav iespējams izsmeļoši secināt, kāds bijis katras konkrētas ar VDK saistītas personas darbības raksturs. Tas nozīmē, ka nav iespējams saprātīgi individualizēt jautājumu par to, cik potenciāli bīstama Latvijas valstij var būt katra konkrētā persona. Tāpat nav iespējams individualizēt jautājumu par to, vai konkrētās personas darbība parlamentā nav klajā pretrunā ar ētikas normām un neaizskar kādas vēlētāju grupas jūtas tādā mērā, ka kaitē uzticībai parlamentam kopumā un līdz ar to vājina demokrātiju valstī. Likumdevējs, nosakot ierobežojumus, balstās uz pieņēmumu, ka ikviens bijušais VDK štata darbinieks varētu būt bīstams valstij un neatbilst ētikas kritērijiem.

Latvijas valsts nevar uzņemties atbildību par to, ka tās rīcībā nav minēto arhīvu materiālu.

No vienas puses, tiesiskas “pašaizsargājošās demokrātijas” principam neatbilstoša būtu tāda rīcība, ka valsts ignorētu potenciālo kaitējumu, ko jaunajam režīmam, vismaz tā sākumposmā, var nodarīt bijušās represīvās iestādes darbinieki, kas darbojas pret Latvijas valsti. Tomēr, no otras puses, pretrunā ar cilvēktiesību aizsardzību būtu ilgstošu ierobežojumu noteikšana it īpaši tām personām, kuras ir lojālas pret Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti.

18.7) Satversmes tiesa ņem arī vērā arī to, ka likumdevējs ir centies periodiski vērtēt šo ierobežojumu nepieciešamību. (..)

18.8) Šādos apstākļos, ja konkrētie ierobežojumi vēl kādu laiku tiek saglabāti, Satversmes tiesa nesaskata būtisku nesamērīgumu starp labumu, ko sabiedrība gūst, kopumā saglabājot apstrīdētos ierobežojumus, un indivīda interesēm nodarīto kaitējumu. Vienlaikus Satversmes tiesa vērš Saeimas uzmanību uz to, ka nepieciešams pēc iespējas īsākā laikā izvērtēt šos ierobežojumus un, ja nav iespējams tos atcelt, paredzēt procedūru, saskaņā ar kuru varētu pieļaut izņēmumus personām, kas acīmredzami nevar apdraudēt demokrātiskās vērtības. (..)

19. Ierobežojumi, kuri noteikti Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5.punktā un Pašvaldības domes vēlēšanu likuma 9.panta pirmās daļas 6.punktā un kuri, kā atzīmējusi Saeima, “vērsti ne tikai uz pagātni, bet arī uz nākotni”, kopumā ir samērīgi ar leģitīmo mērķi.

(..)

20. Pamatots ir Saeimas viedoklis, ka 1991. gada janvāris faktiski kļuva par robežpunktu, kad cilvēki Latvijā izdarīja savu izvēli par to, kurā “barikāžu pusē” nostāties. Vieni aizstāvēja Latvijas demokrātiju un neatkarību. Citi mēģināja to visādā veidā salauzt un panākt iepriekšējā režīma atgriešanos. Personas, kuras tolaik cīnījās par Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, un personas, kuras aktīvi iestājās pret to, nevar uzskatīt par vienlīdz bīstamām valsts drošībai, teritoriālajai vienotībai un demokrātijai. (..)”

IV. EIROPAS PADOMES PARLAMENTĀRĀS ASAMBLEJAS REZOLŪCIJA 1069(1996)

83. 1996. gada 27. jūnija Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūcijas 1069(1996) atbilstīgās daļas par pasākumiem bijušo komunistisko totalitāro sistēmu mantojuma likvidēšanā formulētas šādi:

“4. Lai likvidētu bijušo komunistisko totalitāro režīmu mantojumu, demokrātiskai tiesiskai valstij jāizmanto atbilstīgi līdzekļi, un vienīgi šādi līdzekļi, bez kuriem tā nebūtu vairāk vērta kā totalitārais režīms, kādu tā vēlas likvidēt. Tiesiskai demokrātiskai valstij ir pietiekami līdzekļi, lai rīkotos tā, ka tiek ievērots taisnīgums un sodīti vainīgie – tā nevar un tai nevajag pielietot atriebības garu taisnīguma vietā. Gluži pretēji, tai jāievēro cilvēktiesības un pamatbrīvības, tādas kā tiesības uz likumīgu procesu un tiesības tikt uzklausītam, un šie principi piemērojami visiem, pat tiem, kas tos nav ievērojuši, kad bija pie varas. Demokrātiska tiesiska valsts ir spējīga aizstāvēt sevi pret totalitāra komunisma draudiem, jo tās rīcībā ir plaši līdzekļi, kas neaizskar cilvēktiesības un tiesību augstāko spēku, un kas ietilpst no krimināltiesību vai administratīvu pasākumu jomā.

(..)

11. Attiecībā uz attieksmi pret personām, kas nav veikušas tādus nodarījumus, par kuriem var tikt tiesātas (..), bet tomēr ieņēmušas augstus amatus bijušajos komunistiskajos totalitārajos režīmos un kas atbalstījušas šos režīmus, Asambleja atzīmē, ka dažas valstis atradušas par nepieciešamu pieņemt administratīvus pasākumus, tādus kā “lustrācijas” vai “dekomunistiskošanas” likumi. Šo likumu mērķis ir nelaist pie varas personas, par kurām nav pārliecības, ka tās veiks savus pienākumus atbilstoši demokrātijas principiem, jo tās nav pierādījušas nekādu iesaistīšanos vai pieķeršanos šiem principiem pagātnē un tām nav nekādas intereses vai pamata tagad šiem principiem pievienoties.

12. Asambleja uzsver, ka kopumā šie pasākumi ir savienojami ar tiesisku demokrātisku valsti tikai tad, ja tie atbilst vairākiem kritērijiem. Pirmkārt, vaina – individuāla un nevis kolektīva – jāpierāda katrai personai atsevišķi, kas parāda individuālu, nevis kolektīvu “lustrācijas” likumu piemērošanas nepieciešamību. Otrkārt, jānodrošina tiesības uz aizstāvību, nevainīguma prezumpciju līdz vainas pierādīšanai un iespēju likumā noteiktā kārtībā pārsūdzēt jebkuru spriedumu. Šo pasākumu mērķis nekad nedrīkst būt atriebība, tāpat kā nav pieļaujama lustrācijas procesa izmantošana politiskiem vai sociāliem mērķiem. “Lustrācijas” mērķis nav sodīt par vainīgām uzskatītas personas – tas ir prokuroru pienākums, pamatojoties uz krimināllikumu – bet gan aizsargāt jauno demokrātiju.

13. Tāpēc Asambleja ierosina raudzīties, lai “lustrācijas” likumi un analogie administratīvie pasākumi būtu savienojami ar tiesisku valsti un tie tiktu vērsti pret cilvēktiesību un demokratizācijas procesu apdraudējumiem. (..)”

JURIDISKAIS ASPEKTS

I. PAR IESNIEGUMA PIEŅEMAMĪBU

A. Prasība par izsvītrošanu no izskatāmo lietu saraksta

84. Sākotnējos komentāros par iesnieguma pieņemamību Valdība paziņoja, ka šīs lietas pamatā esošais strīdīgais jautājums ir atrisināts un iesniegums jāizsvītro no izskatāmo lietu saraksta saskaņā ar Konvencijas 37.panta 1.punkta b) apakšpunktu. Šai sakarā tā apgalvoja, ka atbilstoši 1994. gada 19. maija likuma par VDK dokumentiem 17.pantam pēc desmit gadu termiņa beigšanās, sākot ar minētā likuma stāšanos spēkā, tas ir, pēc 2004. gada jūnija, iespējamā sadarbība ar VDK vairs nevar tikt izmantota pret attiecīgo personu. Attiecībā uz Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5.punktu Valdība ziņoja, ka tas tuvākajā laikā tiks atcelts, un šai sakarā Valdība iesniedza Saeimas plenārsēdes 2004. gada protokola izrakstus, no kuriem izriet, ka deputāti jau tad apzinājušies nepieciešamību atcelt apstrīdētos ierobežojumus.

85. Valdība turklāt atgādina, ka 2004. gada 29. janvāra Eiropas Parlamenta vēlēšanu likums vairs nesatur Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5.punktam līdzīgus noteikumus. Tātad iesniedzējs var kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Pēc Valdības domām, Eiropas Parlaments kā pārnacionāls likumdevējs orgāns jāuzskata par augstāku likumdevēju orgānu nekā Latvijas Saeima; tādējādi iesniedzējam ir tiesības reāli kā kandidātam piedalīties vēlēšanās “augstākā līmenī nekā sākotnēji iecerētais”. Ņemot vērā iepriekš minēto, Valdība secina, ka šis iesniegums vairs nav izskatāms Tiesā.

86. Iesniedzējs apstrīd Valdības apgalvojumus. Viņš atgādina, ka ar 2004. gada 27. maija likumu Saeima termiņu, kura laikā sadarbība ar VDK var tikt izmantota pret attiecīgajām personām, pagarināja par desmit gadiem; šīs personas arī turpmāk izjutīs minēto ierobežojumu negatīvās sekas līdz 2014. gada jūnijam. Kas attiecas uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām, iesniedzējs paziņo, ka viņa iesniegumam ar tām nav nekāda sakara.

87. Tiesa atgādina, ka iepriekšminētajā spriedumā Ždanoka tā noraidīja ļoti līdzīgu Latvijas valdības prasību svītrot lietu no izskatāmo lietu saraksta, un tā neredz nekādu iemeslu šai gadījumā izvēlēties atšķirīgu pieeju. Patiešām, apstrīdētais 5.punkts joprojām ir spēkā, iesniedzējs ir saskāries ar tā sekām, jo ticis izsvītrots no kandidātu saraksta, piemērojot šo normu, un vēl joprojām nevar kandidēt vēlēšanās. Turklāt Tiesa tāpat kā iesniedzējs konstatē, ka 1994. gada 19. maija likuma par VDK dokumentiem 17.pantā paredzētais termiņš ir pagarināts par papildu desmit gadiem. Runājot par Eiropas Parlamenta vēlēšanām, Tiesa atgādina, ka fakts, ka attiecīgo personu var ievēlēt Eiropas Parlamentā, neatbrīvo Valsti no tās pienākuma ievērot 1.protokola 3.panta saistības attiecībā uz nacionālo parlamentu (ibidem, 69.–72.rindkopa).

88. Šajos apstākļos Tiesa noraida lūgumu svītrot lietu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta.

B. Iebildums par visu iekšējo pārsūdzības iespēju neizsmelšanu

89. Valdība tālāk iebilst, ka iesniedzējs nav izsmēlis visas savā rīcībā esošās iekšējās pārsūdzības iespējas. Šai sakarā tā atgādina, ka iesniedzēja sadarbības ar VDK fakta konstatēšana tika noteikta ar 2000. gada 3. marta Zemgales priekšpilsētas tiesas spriedumu. Tieši šis spriedums tika izmantots par faktisko pamatu visiem turpmākajiem lēmumiem par svītrošanu no vēlēšanu saraksta; patiešām, kad valsts tiesa izskatīja iesniedzēja sūdzību par viņa svītrošanu no saraksta, tai bija saistoši šai spriedumā ietvertie konstatējumi. Taču iesniedzējs atsauca savu apelāciju par 2000. gada 3. marta spriedumu, tādējādi apzināti liedzot sev efektīvu un atbilstošu pārsūdzības iespēju Konvencijas 35.panta 1.punkta izpratnē.

90. Iesniedzējs tam nepiekrīt. Viņš atgādina, ka šai pirmās instances tiesas spriedumā nav teikts, ka viņš bijis “VDK darbinieks”. Tāpēc arī Saeimas mandātu un iesniegumu komisija bija paziņojusi, ka minēto spriedumu nevar interpretēt kā viņu pielīdzinošu “bijušajam VDK darbiniekam”. Šais apstākļos iesniedzējs uzskatīja, ka tiesvedības turpināšana ir nevajadzīga, šī iemesla dēļ viņš atsauca savu apelācijas sūdzību. Pēc viņa uzskata, viņš nevarēja saprātīgi paredzēt, ka divus gadus vēlāk Centrālā vēlēšanu komisija un tiesas pieņems atšķirīgu apstrīdētā sprieduma interpretāciju.

91. Tiesa atgādina, ka Konvencijas 35.panta 1.punkta mērķis ir dot iespēju līgumslēdzējām valstīm novērst vai labot – parasti tiesvedības ceļā — pret tām piesauk­tos pārkāpumus, pirms par tiem vēršas Tiesā. Šī tiesību norma jāpiemēro ar zināmu elastību un bez pārmērīga formālisma; it īpaši 35.panta 1.punkts neliek izmantot pārsūdzības iespējas, kas ir neadekvātas vai ne­efektīvas, tas ir, tādas, kas nav spējīgas labot kritizēto situāciju. Citiem vārdiem sakot, noteikums par iekšējo pārsūdzības iespēju izsmelšanu nav automātiski piemērojams un tam nav absolūta rakstura; kontrolējot tā ievērošanu, jāņem vērā konkrētās lietas apstākļi. Proti, tas nozīmē, ka Tiesai reālistiski jāņem vērā ne tikai teorētiski paredzētās pārsūdzības iespējas atbilstīgās līgumslēdzējas valsts juridiskajā sistēmā, bet arī juridiskais un politiskais konteksts, kurā tās pastāv (skat. Ždanoka pret Latviju Iesniegums Nr.58278/00, 2003. gada 6. marta lēmums un tajā citētā judikatūra).

92. Šajā lietā Tiesa konstatē, ka Zemgales priekšpilsētas 2000. gada 3. marta spriedumā ticis atzīts, ka iesniedzējs bijis “VDK Robežapsardzības karaspēka darbinieks”. Citiem vārdiem sakot, tiesa lietojusi atšķirīgu formulējumu no prokuratūras prasītā un tā formulējuma, kāds lasāms Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5.punktā. Šajos apstākļos Tiesa pieļauj, ka iesniedzējs loģiski varēja uzskatīt, ka tiesas slēdziens ir viņam labvēlīgs.

93. Vēl vairāk, savā 2000. gada 11. aprīļa atzinumā Saeimas mandātu un iesniegumu komisija apstrīdēto spriedumu interpretēja tādā pašā veidā kā iesniedzējs, atzīmējot atšķirību starp “VDK Robežapsardzības karaspēka darbinieku” un “VDK darbinieku”. Tikai divus gadus vēlāk 2002. gadā Centrālā vēlēšanu komisija izmantoja diametrāli pretēju pieeju, uzskatot, ka iepriekšminētais 5.punkts piemērojams Ādamsona kungam, un šī iemesla dēļ izsvītroja viņu no saraksta. Iesniedzējs apstrīdēja šo lēmumu par viņa izsvītrošanu nacionālā likumā paredzētā pārsūdzības kārtībā, kas beidzās ar 2002. gada 9. septembra Augstākās tiesas Senāta spriedumu.

94. Rezumējot un ņemot vērā īpašos šīs lietas apstākļus, Tiesa uzskata, ka iesniedzējs ir izmantojis visas iekšējās lēmuma pārsūdzības iespējas, kas viņu tieši aizskāra, un ka viņam nevar pārmest to, ka viņš nav pārsūdzējis spriedumu, ko viņš varēja pamatoti uzskatīt par sev labvēlīgu. Tātad Valdības iebildums ir noraidāms. Tā kā Valdība nav izteikusi nekādus citus iebildumus, Tiesa uzskata, ka iesniegums uzskatāms par pieņemamu.

II. PAR IESPĒJAMO 1.PROTOKOLA 3.PANTA PĀRKĀPUMU

95. Iesniedzējs sūdzas, ka viņa izsvītrošana no vēlēšanu saraksta un aizliegums viņam kandidēt vēlēšanās pārkāpj 1.protokola 3.pantu, kas formulēts šādi:

“Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas ik pēc zināma laika perioda rīkot brīvas un aizklātas vēlēšanas apstākļos, kas veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēju varu.”

A. Pušu argumenti

1. Valdība

96. Valdība vispirms pasvītro, ka šīs lietas konteksts ir plašāks – visās Centrālās un Austrumeiropas postkomunisma valstīs notiekošais noziegumu apzināšanas process pēc to atgriešanās pie demokrātijas (un Baltijas valstīs – pēc neatkarības atjaunošanas). Baltijas valstīs šis process noticis atšķirīgi no tā, kā, piemēram, Čehijas Republikā, Vācijā, Ungārijā vai Polijā. Laikā no 1940. gada līdz 1990. gadam Latvijas teritorija bija inkorporēta PSRS, un visi slepenie dienesti, informācijas aprite un komandējošās struktūras bija PSRS pārziņā. Kaut arī Latvijas neatkarība tika pilnībā atjaunota 1991. gadā, Krievijas karaspēks vēl tajā atradās līdz 1994. gadam (skat. iepriekšminēto spriedumu lietā Ždanoka, 131.rindkopa). Tikai pēc šī karaspēka aiziešanas Latvijas valsts varas iestādes varēja piekļūt armijas un VDK vietējiem arhīviem un iepazīties ar tajos esošo informāciju – bet arī tikai daļēji – jo šie arhīvi lielākoties tika aizvesti uz Krieviju. Kas attiecas uz kompetentajām varas iestādēm Krievijas Federācijā – kas pēc Valdības uzskata ir bijušās PSRS valstiskā mantiniece – tad tās izrāda lielu atturību sadarbībā ar saviem Latvijas kolēģiem. Tāpēc Latvijā lustrācijas process prasījis daudz vairāk laika nekā lielākajā daļā Centrāleiropas valstu.

97. Valdība uzskata, ka īpašais Ādamsona kunga gadījums jāizskata iepriekš aprakstītā vispārējā konteksta gaismā. Ja tiesvedības process par sadarbības ar VDK konstatēšanas faktu sākās tikai 1998. gadā, tas ir, sešus gadus pēc iesniedzēja atgriešanās Latvijā, tad tam bija objektīvi iemesli: pirmkārt, tāpēc ka 90. gadu sākumā lustrācijas normatīvais un institucionālais ietvars vēl nebija līdz galam izveidoti, otrkārt, tāpēc, ka Latvijas valsts amatpersonām bija grūtības iegūt visu nepieciešamo informāciju par iesniedzēja pagātni.

98. Valdība apgalvo, ka iesniedzējs patiešām bijis “VDK darbinieks” Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5.punkta izpratnē, ka šo faktu norādījusi Zemgales priekšpilsētas tiesa savā 2000. gada 3. marta spriedumā un šis raksturojums nekādi nav pretrunā ar likumdevēja nolūku, pieņemot iepriekšminēto punktu. Tieši pretēji, tāda interpretācija pilnībā saskan ar šīs normas garu – gan no vispārēja viedokļa, gan konkrētajā gadījumā Ādamsona kunga lietas kontekstā. Vispārēji Valdība atgādina, ka VDK bija galvenais bijušās PSRS valsts drošības orgāns, oficiāli raksturots kā “čekistu” orgāns, kura uzdevums bija aizstāvēt komunistiskā totalitārā režīma politiskās un ideoloģiskās intereses, apspiežot jebkuru disidenci un vajājot režīma pretiniekus. Vēl vairāk, visi VDK darbinieki – ieskaitot tos, kas tika uzņemti Robežapsardzības karaspēkā – tika atlasīti starp pastāvošajam politiskajam režīmam visvairāk uzticamajiem. Tas jo vairāk atbilst patiesībai iesniedzēja konkrētajā gadījumā. Patiešām, viņš pavadīja vienpadsmit gadus Robežapsardzības karaspēka dienestā, un viņam uzticētie uzdevumi bija galvenokārt saistīti vai nu ar specifisku politisku VDK uzdevumu vai militāru izlūkošanu. Īsi sakot, iesniedzējs bija “VDK darbinieks” tai nozīmē, kādu likumdevējs vēlējies piešķirt šim izteikumam.

99. Valdība neuzskata par vērā ņemamu Saeimas Mandātu un iesniegumu komisijas 2000. gada 11. aprīļa atzinumu, kas ir pretējs minētajam. Pēc valdības uzskata, vienīgi tiesām ir pilnvaras interpretēt likumu. Šai gadījumā vienīgais attiecīgais teksts ir 2000. gada 3. marta Zemgales priekšpilsētas tiesas spriedums, no kura – pēc Valdības uzskata – skaidri izriet tas, ka iesniedzējis bijis “VDK darbinieks”. Pēc tam, kad šis spriedums stājās spēkā, tas “nopietni vājināja iesniedzēja parlamentārieša mandāta spēkā esamību”. Tā kā pēdējais nevēlējās apliecināt savu “labo gribu”, pats demisionējot, jautājums tika iesniegts izskatīšanai Saeimas plenārsēdē. Tā kā arī pēdējā atsacījās izslēgt iesniedzēju, nebija citu līdzekļu piespiest viņu nolikt mandātu, un bija jāgaida nākošās Saeimas vēlēšanas, lai viņu izslēgtu no likumdevēja.

100. Bez tam valdība atgādina, ka pēc pastāvīgās Tiesas prakses ierobežojumi vēlēšanu tiesībās atbilst 1.protokola 3.pantam, ja tie neierobežo pieminētās tiesības pašā to būtībā un neatņem tām efektivitāti, un ja to mērķis ir leģitīms un izmantotie līdzekļi nav šim mērķim nesamērīgi. Tādējādi, ņemot vērā plašās interpretācijas iespējas, kādas šai jautājumā ir līgumslēdzējām valstīm, aizliegums iesniedzējam kandidēt vēlēšanās šai lietā ir attaisnojams.

101. Pirmkārt, nevar sacīt, ka apstrīdētā iejaukšanās skārusi vēlēšanu tiesības “pašā to būtībā” , jo tai ir pagaidu raksturs. Šo slēdzienu apstiprina arī fakts, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanu likumā vairs šādu ierobežojumu nav. Jebkurā gadījumā Valdība atgādina, ka savā 2000. gada 30. augusta spriedumā Satversmes tiesa noteica, ka “[..] likumdevējam, periodiski izvērtējot attiecīgo politisko situāciju valstī un ierobežojumu nepieciešamību un pamatotību, būtu jālemj par ierobežojumu termiņa noteikšanu apstrīdētajās normās, jo šādi pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi var pastāvēt tikai noteiktu laiku.” (75.rindkopa iepriekš). Tātad, Saeima tieši vairākkārtīgi sekojusi šiem norādījumiem, regulāri pārskatot apstrīdētā 5.panta pamatotību. Kas attiecas uz Ministru kabinetu, tad tas ievērojis jauno 1994. gada 19. maija lustrācijas likuma pārejas normu 7.punktu, veicot pilnīgu attiecīgo normu analīzi un iesniedzot savu analītisko ziņojumu Saeimai (73.rindkopa iepriekš). Bez tam savā 2006. gada 15. jūnija spriedumā Satversmes tiesa nosprieda, ka apstrīdētie ierobežojumi bijuši pamatoti (82.rindkopa iepriekš). Turklāt, tā kā Saeimas normatīvā politika šai punktā ir “dinamiska un pro­gresīva”, minētais ierobežojums agrāk vai vēlāk tiks atcelts.

102. Otrkārt, Valdība uzskata, ka kritizētā iejaukšanās notikusi ar neapstrīdami likumīgu mērķi, proti, valsts drošības un citu tiesību uz patiesu politisku demokrātiju aizsardzība. Šajā sakarā Valdība izsaka divus argumentus. Pirmkārt, tā uzsver to, ka valsts pamatā ir pasākumi ar mērķi aizsargāt demokrātisko sistēmu pret indivīdiem, kas var apdraudēt tās funkcionēšanu, vai vienkārši nepieņemt demokrātiskas valsts politiskajos un administratīvajos posteņos personas, kam nav morālu tiesību tos ieņemt. Tā šai gadījumā iesniedzējs ir bijis totalitāra režīma drošības orgāna darbinieks; bez tam viņa karjera šai orgānā notikusi Tālajos Austrumos, stratēģiski nozīmīgā reģionā, kas atrodas tuvu pasaules lielvalstīm, tādām kā ASV, Ķīna un Japāna. Otrkārt, Valdība vēlreiz atgādina, ka Latvija nav varējusi atgūt lielāko daļu no VDK arhīviem, kas precīzi apraksta dažu šī orgāna bijušo darbinieku uzdevumus. Tāpēc šīs personas ir ievainojamas un pakļautas šantāžai un manipulācijam. Bez tam, lai cik nozīmīga būtu Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO 2004. gadā, tā ir nepietiekama, lai pati par sevi pasargātu valsti no pret jebkādiem individuāla rakstura uzbrukumiem.

103. Treškārt, Valdība apgalvo, ka tās iejaukšanās šai lietā ir samērīga leģitīmajiem mērķiem. Šai sakarā tā atgādina, ka Latvija reāli nav piemērojusi kriminālsodus personām, kas agrāk sadarbojušās ar VDK, aprobežojoties ar mērenākiem pasākumiem, tādiem kā neievēlamība Saeimā. Tādējādi Tiesas pieļautā principa “demokrātija, kas spējīga sevi aizstāvēt” gaismā šāds pasākums šķiet attaisnojams, jo bijušais VDK darbinieks pēc definīcijas nevar tikt uzskatīts par Latvijas Republikai lojālu.

104. Jebkurā gadījumā kandidāta izsvītrošana no vēlēšanu saraksta var notikt tikai, ievērojot stingri individuālu pieeju, pamatojoties uz spēkā stājušos spriedumu, kurā konstatēta sadarbība ar VDK. Šāds spriedums tiek pieņemts pēc tiesas procesa ar abu pušu piedalīšanos, ievērojot aizstāvības tiesības un ļaujot izvairīties no patvaļīga sprieduma. Pie tam kompetentā tiesa vienmēr izvērtē attiecīgās personas sadarbības raksturu un pakāpi, pirms tiek pieņemts lēmums par to, vai tā ir kvalificējama kā “darbinieks” apstrīdētā 5.punkta izpratnē. Šai gadījumā tieši tā Zemgales priekšpilsētas tiesa izlēma ar savu 2000. gada 3. marta spriedumu.

2. Iesniedzējs

105. Iesniedzējs apstrīd valdības argumentus. Viņš nenoliedz formālo Padomju Robežapsardzības karaspēka pakļautību VDK, taču uzskata, ka sava rakstura un funkciju dēļ šiem spēkiem jātiek pielīdzinātiem regulārajai armijai, nevis drošības dienestam. Kas attiecas uz individuālajiem pienākumiem, kuri viņam bija uzticēti minētajā laikā, iesniedzējs iesniedza VDK Robežapsardzības karaspēka komandiera rīkojumu par jūras robežsardzes dienestu, no kura izriet, ka robežsardzes kuģi bija domāti to uzdevumu veikšanai, kādi parasti veicami Jūras Robežapsardzības spēkos. Tāpat iesniedzējs nekad nav darbojies “speciālajā divīzijā”, kas pakļauta VDK militārās pretizlūkošanas ģenerāldirekcijai.

106. Jebkurā gadījumā pēc iesniedzēja uzskata Valdība nav pierādījusi, ka savas militārās karjeras laikā viņš būtu veicis uzdevumus, kas raksturīgi izlūkdienestam vai pretizlūkošanai, kā, piemēram, slepeno aģentu rekrutēšana vai konspiratīvu sapulcēšanās vietu turēšana. Sekojoši viņš nekādā gadījumā nevar tikt uzskatīts par “VDK darbinieku” tādā izpratnē, kādu likumdevējs vēlējies piešķirt Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5.punktam. Turklāt tas ir tieši tas, ko izteikusi Mandātu un iesniegumu komisija savā 2000. gada 11. aprīļa atzinumā.

107. Attiecībā uz sūdzības būtību iesniedzējs uzskata, ka viņam atņemtās tiesības tikt ievēlētam ir acīmredzama netaisnība, jo šajā gadījumā ir runa par vienkāršu rēķinu kārtošanu. Pēc viņa domām, Robežapsardzības karaspēka vieta PSRS institucionālajā sistēmā viemēr bijusi pietiekami vispārzināms fakts, tāpat arī viņa militārā karjera šai karaspēkā. Pēc viņa atgriešanās Latvijā 1992. gadā gan Latvijas valsts iestādēm, gan plašākai sabiedrībai bija pilnībā zināma viņa pagātne, ko viņš nekad nav slēpis. Vēl vairāk, desmitiem preses rakstu un 90. gadu televīzijas raidījumi slavēja viņa paveikto Klusajā okeānā, raksturojot viņu kā “drosmīgu kapteini”. Jebkurā gadījumā, tā kā viņš bija pozitīvi noskaņots pret pastāvošo valdību, viņa visiem zināmā pagātne nekavēja ieņemt visaugstākos neatkarīgās Latvijas amatus (Latvijas Jūras spēku komandiera vietnieks, Latvijas Aizsardzības spēku Robežsargu brigādes priekšnieks, iekšlietu ministrs).

108. Iesniedzējs pasvītro, ka situācija attiecībā uz viņu mainījusies tikai tad, kad viņš atstājis valdošo koalīciju un pievienojies opozīcijas rindām. Precīzāk, pirmie mēģinājumi atņemt viņam tiesības tikt ievēlētam, “konstatējot vņa sadarbību ar VDK”, sākās 1998. gadā, kad viņš kā izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāja vietnieks, kura uzdevums cita starpā bija izmeklēt iespējamos korupcijas gadījumus valdības aprindās, publiski kritizēja vairākas augstu stāvošas valsts amatpersonas, un dažas no tām šī iemesla dēļ bija spiestas demisionēt.

109. Attiecībā uz Satversmes tiesas 2006. gada 15. jūnija spriedumu iesniedzējs neuzskata, ka tas attiektos uz viņa lietu. Bez tam šai tiesai, kas atzinusi, ka apstrīdētais ierobežojums ir nesamērīgs attiecībā uz J.B. viņa nopelnu valsts labā dēļ, būtu bijusi jāpiemēro tāda pati pieeja viņa gadījumā, jo viņa nopelni nav mazāki (robežapsardzes infrastruktūras atjaunošana, cīņa pret organizēto noziedzību utt.). Tomēr Satversmes tiesas attieksme pret viņu bijusi atšķirīga (iepriekšminētā 50.rindkopa) viņam nezināmu iemeslu dēļ.

110. Visbeidzot, iesniedzējs uzskata, ka Latvijas valsts varas attieksme pret viņu ir bijusi vismaz nekonsekventa vai divdomīga. Šai sakarā viņš atgādina, ka pirms 2004. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām viņš tika oficiāli paziņojis, ka nekad nav bijis “VDK darbinieks”. Centrālā vēlēšanu komisija bez jebkādiem iebildumiem pieņēma šo paziņojumu, kaut gan divus gadus iepriekš bija izsvītrojusi viņu no kandidātu saraksta tieši tādēļ, ka viņš ticis uzskatīts par VDK darbinieku.

B. Tiesas novērtējums

1. Vispārējie principi

111. Vispārējie principi, kas attiecas uz šo lietu, kādi tiek noteikti pastāvīgajā Tiesas praksē (skat. lietas Hirst pret Apvienoto Karalisti (Nr. 2) [Lielā palāta], Iesnieguma Nr. 74025/01, 57.–62.rindkopa, CEDH 2005‑..., un iepriekšminēto spriedumu Ždanoka, 115.rindkopa), ir šādi:

a) 1.protokola 3.punkts līdzinās citām Konvencijas normām, kas aizsargā dažādas pilsoniskās un politiskās tiesības, tādas kā, piemēram, 10.pants, kas garantē tiesības uz vārda brīvību vai 11.pants, kas veltīts pulcēšanās un biedrošanās brīvībai. Pastāv nenoliedzama saikne starp šīm visām normām, proti, nepieciešamība ar pilsoņu un politiskajām brīvībām garantēt uzskatu plurālismu demokrātiskā sabiedrībā. Bez tam Konvencija un tās Protokoli jāuzskata par vienu veselu. Tomēr, kad lieta ir par 1.protokola 3.panta pārkāpumu, Tiesai automātiski nav jāievēro tie paši kritēriji kā tie, kas piemēroti Konvencijas 8. līdz 11.panta 2.daļā atļauto ierobežojumu gadījumā, nedz arī sistemātiski jābalsta savi secinājumi par 1.protokola 3.pantu uz principiem, kas izriet no Konvencijas 8. līdz 11.panta piemērošanas. Tā kā 1.protokola 3.pants ir būtisks valsts institucionālajai sistēmai, šī norma izteikta stipri atšķirīgi no 8. līdz 11.panta normām. 1.protokola 3.pants ir formulēts kolektīvos un vispārējos vārdos, kaut arī Tiesa šo normu interpretē kā tādu, kas vienlīdz skar arī indivīda konkrētās tiesības. Lai noteiktu atbilstību 1.protokola 3.pantam, piemērojamās normas, tātad uzskatāmas par mazāk striktām kā tās, kas piemērojamas Konvencijas 8. līdz 11.panta laukā.

b) Jēdzienam “netieši noteikti ierobežojumi”, kas izriet no 1.protokola 3.panta, ir būtiska nozīma, kad runa ir par mērķu leģitimitātes noteikšanu, kas izmantoti šīs normas garantēto tiesību ierobežošanai. Tā kā 3.pantā nav tādu precīzu “leģitīmo mērķu” saraksta kā ierobežojumiem, kas uzskaitīti 8. līdz 11.pantā, līgumslēdzējas valstis var brīvi pamatoties uz mērķi, kas nav šai sarakstā, lai attaisnotu kādu ierobežojumu, ievērojot to, ka šim mērķim jābūt savienojamam ar Konvencijas tiesību un vispārējo mērķu principu, kas jāpierāda īpašos konkrētās lietas apstākļos.

c) Jēdziens “netieši noteikti ierobežojumi” nozīmē arī to, ka Tiesa nepiemēro tradicionālos “nepieciešamības” kritērijus vai “nepieciešamus sabiedrībai”, kas izmantoti 8. līdz 11.pantā. Tad, kad Tiesai jāspriež par atbilstību 1.protokola 3.pantam, Tiesa galvenokārt vadās no diviem kritērijiem: no vienas puses, tā izskata, vai nav bijisi patvaļīga iejaukšanās vai samērīguma trūkums, un, no otras puses, vai ierobežojums nodarījis kaitējumu sabiedrības viedokļa brīvai izpausmei. To darot, tā vienmēr apstiprina, ka līgumslēdzējām valstīm ir plašas izvērtēšanas pilnvaras. Bez tam Tiesa pasvītro, ka jebkuras vēlēšanu likumu normas nepieciešams novērtēt atbilstīgās valsts politiskās evolūcijas kontekstā, kas ietver to, ka kādas sistēmas ietvaros nepieņemamas iezīmes var būt attaisnojamas citas valsts kontekstā.

d) Konvencijai šķietami pretēju likumdošanas pasākumu nepieciešamībai jābūt individualizētai, un individualizācijas pakāpi vajadzības gadījumā nosaka katras konkrētās lietas apstākļi, tas ir, apstrīdētā likumā ietvertā ierobežojuma raksturs, tips, ilgums un sekas. Lai ierobežojošs pasākums būtu atbilstošs 1.protokola 3.pantam, var būt pietiekama arī mazāka individualizācijas pakāpe nekā situācijās, kurās pārkāpts Konvencijas 8. līdz 11.pants.

e) Attiecībā uz tiesībām kandidēt vēlēšanās, tas ir, 1.protokola 3.panta garantēto tiesību “pasīvo” aspektu, Tiesa ir vēl piesardzīgāka savā ierobežojumu novērtējumā šajā kontekstā salīdzinājumā gadījumiem, kad tajā vēršas, lai izskatītu tiesību vēlēt ierobežojumus, tas ir “1.protokola 3.panta garantēto tiesību “aktīvo” elementu”. Tiesībām kandidēt parlamentārājās vēlēšanās var tikt noteiktas striktākas prasības nekā vēlēšanu tiesībās. Tādējādi, ja kritērijs, kas attiecas uz 1.protokola 3.panta “aktīvo” aspektu, parasti plašāk izvērtē likuma normu par vēlēšanu tiesību atņemšanu personai vai personu grupai atbilstību mērķim, tad Tiesas pieeja attiecībā uz “pasīvo” šīs normas aspektu aprobežojas galvenokārt ar to, ka tiek pārbaudīts, vai iekšējās procedūras, kas indivīdu novedušas pie tiesību tikt ievēlētam atņemšanas, nav bijušas patvaļīgas.

112. Tiesa arī spriedusi, ka politiskās lojalitātes kritērijs, kas atbilstoši pastāvīgajai Tiesas praksei var tikt piemērots valsts amatpersonām, gandrīz vai nemaz nav attiecināms uz deputātu kandidātiem. “Politiskās neitralitātes” kritērijs nevarētu tikt piemērots deputātiem tādā pašā veidā kā citām valsts amatpersonām, jo pirmie pēc definīcijas nevar būt “politiski neitrāli” (ibidem, 117.rindkopa).

2. Ždanokas lieta

113. Iepriekšminētajā Ždanokas lietā Tiesa izskatīja iesniedzējas, bijušās Latvijas Komunistiskās partijas (saīsināti LKP, faktiski PSKP vietējās filiāles) aktīvas biedres sūdzību, kas tajā bija aktīvi darbojusies pēc valsts apvērsuma mēģinājuma un atbalstījusi šo partiju 1991. gada janvārī. Tādējādi uz viņu attiecās Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5.punkts, kas neļāva kandidēt jebkurai personai, kas “pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās PSKP (LKP)” un citās organizācijās, kas uzskatāmas par antikonstitucionālām (iepriekšminētā 70.rindkopa).

114. 2006. gada 16. marta spriedumā Tiesa sākumā noskaidroja, ka apstrīdētie ierobežojuma mērķi bija savietojami ar likuma varas principu un Konvencijas vispārīgajiem mērķiem, proti, valsts neatkarības, demokrātiskās kārtības un valsts drošības aizsardzību, (ibidem, 118.rindkopa). Attiecībā uz šo ierobežojumu proporcionalitāti, Tiesa to analizēja iepriekšminēto vispārējo principu kontekstā un nonāca pie šādiem slēdzieniem:

a) Iepriekšminētajā 6.punktā minētais apstrīdētais ierobežojums jāizvērtē, ņemot vērā ļoti specifisko politiski vēsturisko kontekstu, kas tieši saistīts ar piespiedu un nelikumīgo Baltijas valstu aneksiju PSRS, tai sekojošo totalitāro režīmu, diviem neveiksmīgiem valsts apvērsuma mēģinājumiem 1991. gada janvārī un augustā, kuru mērķis bija gan demokrātijas, gan tikko kā atjaunotās neatkarīgas Latvijas valsts struktūras gāšana ar PSKP (LKP) centrālo lomu visos notikumos (ibidem, 119.–121.rindkopa).

b) Apstrīdētā norma, kuras galvenais mērķis nebija vērst sankcijas pret attiecīgajām personām, bet drīzāk gan aizsargāt demokrātijas procesus kopumā, izslēdzot no demokrātiskas likumdevējas varas tos, kas bija spēlējuši aktīvu un vadošu lomu organizācijā, kas tieši iesaistīta mēģinājumā vardarbīgi gāzt tikko kā atjaunoto demokrātisko valsts iekārtu. Lai gan tāds ierobežojums nevarētu tikt pieņemts desmitiem gadu eksistējošā demokrātiskā politiskā sistēmā, tas var tikt uzskatīts par pieņemamu Latvijā, ievērojot draudus, ko jaunajai demokrātiskajai kārtībai radīja tādu ideju atdzimšana, kas riskēja novest pie totalitāra režīma atjaunošanas, ja tām dotu iespēju. Šajos apstākļos nebija svarīgi zināt, vai LKP pēc 1991. gada 13. janvāra ir uzskatāma par legālu vai nelegālu (ibidem, 122., 130. un 133.rindkopa).

c) Ieinteresētās personas pašreizējā un nesenā izturēšanās nebija ņemama vērā, tāpēc ka apstrīdētais pasākums bija saistīts vienīgi ar politiskās pozīcijas ieņemšanu nozīmīgā cīņas par “demokrātiju caur neatkarību” periodā, ko Latvija piedzīvoja 1991. gadā (ibidem, 132.rindkopa).

d) Fakts, ka attiecīgais pasākums tika pieņemts 1995. gadā un nevis tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas, nebija izšķirošs. Patiešām, nav pārsteidzoši, ka nesen atjaunotam demokrātiskam likumdevējam orgānam, darbojoties politisku pārbaudījumu kontekstā, nepieciešams pārdomu laiks, lai izvērtētu, kādi pasākumi nepieciešami tā uzdevuma veikšanai. Vēl jo vairāk tas attiecināms uz Latviju, teritoriju, kurā ārvalstu, t. i., Krievijas militārie spēki uzturējās līdz 1994. gadam (ibidem, 131.rindkopa).

e) Šādos lietas apstākļos kādas partijas darbība varēja pamatoti tikt attiecināta uz tās biedriem, īpaši tās vadītājiem, ja vien viņi no tās nav distancējušies. Sekojoši likumdevējs orgāns pamatoti varēja spriest, ka LKP vadītāju pozīcija ir antidemokrātiska, izņemot gadījumus, kad viņi atspēkojuši šos iepriekšējos pieņēmumus ar konkrētu rīcību. Tomēr Ždanokas kundze netika izteikusi nekādu paziņojumu, kurā norādītu, ka viņa norobežotos no Komunistiskās partijas svarīgo 1991. gada notikumu laikā vai vēlāk (ibidem, 123.rindkopa).

f) 1.protokola 3.pants neizslēdz to, ka likumdevējs skaidri un precīzi nosaka ierobežojošā pasākuma mērķi un nosacījumus, un parasto tiesu uzdevums ir tikai pārbaudīt, vai atsevišķā persona pieder vai nepieder kategorijai vai grupai, uz kuru attiecas minētie likumdevēja pasākumi. Šajā gadījumā Tiesas uzdevums ir galvenokārt novērtēt, vai, raugoties no šīm normām, parlamenta pieņemtie pasākumi ir vai nav proporcionāli, nevis tos nosodīt kā nepareizus, pamatojoties uz to, ka valsts tiesai nebija iespējas “pilnībā individualizēt” to piemērošanu, ņemot vērā attiecīgās personas situāciju un īpašos apstākļus. Šai lietā Ždanokas kundze baudīja uz sacīkstes principu balstītu tiesas procesu, kurā nebija nekādas patvaļas pazīmju, kādā valsts tiesas bija lēmušas, ka viņa pieder pie likuma noteiktās apstrīdētās kategorijas. Bez tam šī tipa tiesvedībā attiecīgās personas nevarēja izmantot tās pašas garantijas, kādas piedāvā kriminālprocess; tādējādi bija iespējams, ka šaubas tiek izmantotas viņiem par sliktu un ka pierādījumu spēks vēršas pret viņiem, un šķietamais izskatās kā būtisks. Tādējādi tieši tā bija Ždanokas kundzes gadījumā, kam neizdevās atspēkot pret viņu vērstos pierādījumus (ibidem, 124.–128.rindkopa).

115. Vadoties no šiem motīviem, Tiesa nolēma, ka Latvija nav pārsniegusi savas interpretācijas robežas attiecībā uz 1.protokola 3.pantu, un šīs normas nav tikušas pārkāptas. Jebkurā gadījumā, ņemot vērā paaugstināto stabilitātes pakāpi, kādā Latvija atrodas pēc tās pilnīgas un galīgas integrācijas Eiropas Savienībā, Tiesa aicina Latvijas likumdevēju nodrošināt pastāvīgu minētā ierobežojuma kontroli ar mērķi to drīzumā atcelt, pretējā gadījumā Tiesa varētu atgriezties pie šī sprieduma (ibidem, 134.–136.rindkopa).

3. Izskatāmā lieta

116. Tiesa atgādina, ka tā jau izskatījusi lietas par lustrācijas procedūru, kāda pašreiz pastāv dažās Centrālās un Austrumeiropas valstīs. Tā vēlas uzsvērt, ka, lai šāda procedūra būtu savienojama ar Konvenciju, tai jāatbilst noteiktiem nosacījumiem. Tā, pirmkārt, likumam par lustrāciju jāatbilst pamata prasībām par pieejamību un paredzamību, kas piemīt Konvencijā ietvertajam “likumības” jēdzienam (skat., mutatis mutandis, Rotaru pret. Rumāniju [Lielā palāta], Iesnieguma Nr. 28341/95, 52.rindkopa, CEDH 2000‑V). Otrkārt, lustrācijas procedūra nevar kalpot vienīgi sodīšanas vai atriebības mērķiem, un vainīgo personu sodīšana vispirms attiecas uz krimināltiesību jomu (skat., mutatis mutandis, iepriekšminēto spriedumu Ždanoka, 129.rindkopa). Treškārt, tad, kad nacionālais likums paredz Konvencijas garantēto tiesību ierobežošanu, tam jābūt pietiekami precīzam, lai varētu individualizēt katras atbilstīgās personas atbildību un ievērot atbilstošas procesuālas garantijas (skat., mutatis mutandis, Turek pret Slovākiju, Nr. 57986/00, 115.rindkopa, CEDH 2006‑... (fragmenti), un Matyjek pret Poliju, Iesnieguma Nr. 38184/03, 62.rindkopa, CEDH 2007‑...). Visbeidzot, valsts vars iestādēm jāpatur prātā, ka, tā kā lustrācijas pasākumiem ir pagaidu raksturs, tad ar laiku objektīvā nepieciešamība pēc no tiem izrietošu individuālo tiesību ierobežojumiem samazinās.

a) Likumība

117. Tiesa uzreiz konstatē, ka atšķirībā no Ždanokas kundzes Ādamsona kungam bijis aizliegts kandidēt vēlēšanās, piemērojot citu tā paša Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta normu, proti, 5.punktu, kas aizliedz ievēlēt visas personas, kas “ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki”. Šīs normas piemērošana attiecībā uz iesniedzēju ir izraisījusi domstarpības pušu starpā. Valdība apgalvo, ka PSRS Robežapsardzības karaspēka strukturālā un funkcionālā pakļautība VDK ir iemesls, kura dēļ iesniedzējs uzskatāms par “bijušo VDK darbinieku” iepriekšminētā 5.punkta izpratnē. Iesniedzējs savukārt apgalvo, ka, ņemot vērā konkrētos uzdevumus, ko viņš veicis Robežapsardzības karaspēkā, kas nebija saistīti ar izlūkošanu vai pretizlūkošanu, uz viņu neattiecas šis punkts tādā veidā, kā to iecerējis likumdevējs. Šai sakarā Tiesa konstatē, ka puses dažādi interpretē 2000. gada 3. marta Zemgales priekšpilsētas tiesas spriedumu. Pēc iesniedzēja domām, tiesa atzinusi, ka viņš ir bijis “VDK Robežapsardzības karaspēka darbinieks”, un Saeimas mandātu un iesniegumu komisija acīmredzot atbalstījusi šo atšķirību savā 2000. gada 11. aprīļa atzinumā. Valdībai turpretī šāda atšķirība nepastāv.

118. Tiesa atgādina, ka gan lietas faktu noskaidrošana, gan valsts tiesību interpretācija principā ir nacionālās tiesas kompetencē. Līdz ar to, izņemot acīmredzamus patvaļas gadījumus, tā nav kompetenta apšaubīt šo tiesu veikto valsts tiesību normu interpretāciju (skat., piemēram, García Ruiz pret Spāniju [Lielā palāta], Iesnieguma Nr. 30544/96, 28.–29.rindkopa, CEDH 1999-I). Tāpat šai punktā tai nepiekrīt salīdzināt dažādus nacionālo tiesu lēmumus – pat šķietami līdzīgos vai saistītos strīdos – izņemot gadījumus, kad runa ir par tiesas pieļautu netaisnību vai acīmredzamu ļaunprātību (skat. Engel un citi pret Nīderlandi, 1976. gada 8. jūnija spriedums, A sērija, Nr. 22, 42.lpp., 103.rindkopa, un Harlanova pret Latviju (lēmums), Iesnieguma Nr. 57313/00, 2003. gada 3. aprīlis).

119. Šai gadījumā 2000. gada 3. marta spriedumā Zemgales priekšpilsētas tiesa izmantojusi formulējumu, kura teksts atšķiras no tā, ko prasīja prokuratūra, un tā, kas ierakstīts Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5.punktā. Tā kā tiesa nav precizējusi atšķirību starp “VDK Robežapsardzības karaspēka darbinieku” un “VDK darbinieku”, iesniedzējs pamatoti varēja uzskatīt, ka tiesas slēdziens ir viņam labvēlīgs (iepriekšminētais 92.punkts). Tāpēc 2002. gada 9. septembra galīgajā spriedumā, apstiprinot iesniedzēja pārsūdzības par viņa izsvītrošanu no vēlēšanu saraksta noraidījumu, Augstākās tiesas Senāts atteicās ievērot iesniedzēja aizstāvēto atšķirību un līdz ar to atzina, ka viņam piemērojams 5.punkts (iepriekšminētā 48.rindkopa). Pēc Tiesas atzinuma šai punktā spriedums ir pietiekami argumentēts, un Tiesa nesaskata tā slēdzienos nekā patvaļīga.

b) Leģitīmie mērķi

120. Attiecībā uz apstrīdētā pasākuma mērķiem Tiesai jāņem vērā situācija, kādā Latvija atradās padomju varas režīmā, un kas izbeidzās ar neatkarības deklarāciju 1990. gadā. Neviens neapstrīd to, ka VDK kā galvenais bijušās PSRS valsts drošības orgāns spēlēja aktīvu lomu totalitārā režīma saglabāšanā un cīņā pret jebkuru pretošanos šim režīmam (skat., mutatis mutandis, Domalewski pret Poliju (lēmums), iesnieguma Nr. 34610/97, CEDH 1999‑V), un to, ka tās darbība bija pretēja Latvijas Satversmes un, turklāt, arī Konvencijas garantētajiem principiem. Ir viegli saprast, ka Latvija vēlējās izvairīties no pagātnes pieredzes atkārtošanās, dibinot savu valsti ar pārliecību, ka tai jābūt demokrātijai, kas spējīga pati sevi aizstāvēt (skat. Sidabras un Džiautas pret Lietuvu, Iesniegumi Nr. 55480/00 un 59330/00, 54.rindkopa, CEDH 2004‑VIII). Tāpēc Tiesa nolemj, ka apstrīdētā pasākuma mērķis ir savienojams ar Konvencijas tiesību un vispārējo mērķu principu, proti, valsts neatkarības, tās demokrātiskās iekārtas, institucionālās sistēmas un valsts drošības aizsardzību.

c) Samērīgums

121. Atliek jautājums par apstrīdētā pasākuma samērīgumu. Kā jau Tiesa atgādinājusi, lai likumā noteiktais pasākumus atbilstu 1.protokola 3.pantam, var pietikt ar mazāku individualizācijas pakāpi nekā to paredz Konvencijas 8. līdz 11.pants. Tomēr tās nodoms nekad nav bijis atcelt šo prasību pēc individualizācijas kā tādu, kaut arī tās plašums pilnībā atkarīgs no katras konkrētās lietas apstākļiem (skat., piemēram, iepriekšminēto Hirst (Nr. 2), 82.rindkopa). Bez tam Tiesa vienīgi vēlreiz var apstiprināt pamata noteikumus, saskaņā ar kuriem tad, ja valsts iestāde pieņem lēmumu par pilsoņa ievēlamību, šīs iestādes autonomās novērtēšanas pilnvaras nekad nedrīkst būt pārmērīgas un tām jābūt pietiekami precīzi noteiktām valsts tiesību normās (skat. Podkolzina pret Latviju, Iesnieguma Nr. 46726/99, 35.rindkopa, CEDH 2002‑II).

122. Tiesa patur prātā īpašo sociāli vēsturisko kontekstu, kādā skatāma šī lieta. Tā vēlas atgādināt, ka gandrīz pusgadsimtu Latvija bija Padomju Savienības anektēta un dzīvoja totalitārā komunistiskā režīmā (skat. iepriekšminēto Ždanoka, 12. –18.rindkopa). Tādējādi totalitārā valstī, kas pēc definīcijas cenšas iejaukties un kontrolēt visas dzīves jomas, ir ļoti grūti, pat neiespējami izvairīties no režīma ietekmes. Līdz ar to visi tie, kas neizvēlējās pretošanās ceļu – un acīmredzami te ir runa par iedzīvotāju absolūto vairākumu – vienā vai otrā veidā bija spiesti piedalīties esošo varas iestāžu kontrolētajā sabiedriskajā dzīvē. Sekojoši, vērtējot samērīgumu šim gadījumam līdzīgās lietās, Tiesa nevar pielietot vienādu pieeju visos gadījumos.

123. Tāpat Tiesa var pieļaut – un tā šādi rīkojās Ždanokas lietā –, ka pirmajos Latvijas neatkarības atjaunošanas gados vēlēšanu tiesībās iespējams piemērot ievērojamus ierobežojumus, tomēr nepārkāpjot 1.protokola 3.pantu (114 d) punkts iepriekš). Tomēr laika gaitā vienkāršas vispārējas aizdomas par kādu personu grupu vairs nav pietiekamas, un valsts varas iestādēm jāsniedz papildu argumenti un pierādījumi, lai attaisnotu apstrīdētos pasākumus.

124. Pēc Tiesas uzskata šī lieta būtiski atšķiras no Ždanokas lietas. Ždanokas kundzei tika piemērots 6.punkts, kurš attiecas uz personām, kas “pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās PSKP (LKP))”. Tātad likumdevējs skaidri un precīzi norādījis neievēlamo personu kategoriju. Pirmkārt, tas kā kritēriju izvirzījis “aktīvu dalību”, ar ko jāsaprot dinamiska darbība pretēji pasīvai piederībai; šī interpretācija ar nodomu apstiprināta Satversmes tiesā. Otrkārt, likumdevējs noteicis datumu – šai gadījumā, pirmais valsts apvērsuma mēģinājums – pēc kura fakts par aktīvu darbību LKP varēja tikt interpretēts tikai kā demokrātiskām vērtībām naidīgs. Tātad runa bija par ierobežotu personu grupu, attiecībā pret kuru neievēlamības pasākums pats par sevi nav pretrunā ar 1.protokola 3.panta principiem. Šajos apstākļos pilnīgi pamatoti bija uzdot tiesām, no faktiskā viedokļa raugoties, noteikt, vai ieinteresētā persona pieder vai nepieder pie minētās grupas.

125. Attiecībā uz šī paša 5.panta 5.punktu Tiesa atzīmē, ka tas attiecas uz bijušajiem VDK “darbiniekiem”. Ņemot vērā šī orgāna funkciju daudzveidību, Tiesa uzskata, ka šis jēdziens kā tāds ir pārāk plašs; burtiski interpretējot, to var saprast kā attiecošos uz visām VDK dienestā bijušajām personām, neņemot vērā laiku, konkrētos uzdevumus, kas bijuši uzticēti kādai personai, un tās individuālo uzvedību. Starp citu, Satversmes tiesa skaidri atzinusi šo problēmu 2006. gada 15. jūnija spriedumā, kad tā atzīmē, ka apstrīdētais apakšpunkts “skar tikai PSRS un LPSR VDK štata darbiniekus, tās vienlaikus aptver gan personas, kuras ar savu darbību aktīvi iestājušās pret demokrātiskas valsts vērtībām, gan personas, kuras pildījušas politiski neitrālus uzdevumus, gan arī personas, kuras ar savu darbību aktīvi cīnījušās par demokrātijas vērtību atjaunošanu Latvijā”. Šajos apstākļos vairs nepietiek aprobežoties ar konstatāciju kā Ždanokas lietā, ka ieinteresētā persona piederējusi kādai noteiktai grupai. Tā kā šī grupa ir definēta pārāk vispārīgi, tās locekļu vēlēšanu tiesību ierobežošanai jābūt papildinātai ar individualizētu pieeju, kas ļautu ņemt vērā reālu uzvedību (valsts amatpersonu gadījumu individualizācijas, piemēram, skat. Petersen pret Vāciju (lēmums), Iesnieguma Nr. 39793/98, CEDH 2001‑XII, un Volkmer pret Vāciju (lēmums), Iesnieguma Nr. 39799/98, 2001. gada 22. novembrī). Pēc Tiesas uzskata šādas individualizācijas nepieciešamība kļūst vēl jo vairāk nozīmīga, laikam paejot, un attālinoties no tā laika, kad notika strīdīgās darbības.

126. Šai sakarā Tiesa atzīmē, ka 2002. gada 20. augusta spriedumā, noraidot iesniedzēja sūdzību par viņa izsvītrošanu no saraksta, Centra rajona tiesa aprobežojās ar to, ka atsaucās uz 2000. gada 3. marta spriedumu, kas, viņasprāt, bija uzskatāms par pietiekamu pamatu, lai piemērotu apstrīdēto 5.punktu (skat. iepriekšminēto 46.rindkopu). Tādējādi šis pēdējais spriedums aprobežojās ar konstatāciju, ka iesniedzējs bijis “VDK Robežapsardzības karaspēka darbinieks” iepriekšminētā punkta izpratnē. Nekāda pietiekami detalizēta analīze par Ādamsona kungam uzticētajiem uzdevumiem VDK un viņa uzvedību minētajā laikā netika veikta ne Latvijas tiesvedības iestādēs to nolēmumos, ne Valdībā tās apsvērumos Tiesā.

127. Valdība precizē, ka iesniedzējs dienesta gaitā VDK rindās veicis dažas funkcijas, kas saistītas ar specifisku VDK politisko darbību vai militāru izlūkošanu. Tāpat 2002. gada 9. septembra Augstākās tiesas Senāts motivēja apstrīdētā 5.punkta piemērošanu iesniedzējam ar faktu, ka viņam bija uzticēti izlūkošanas jautājumi (iepriekšminētā 48.rindkopa). Tomēr Tiesa uzskata šo agumentu par pārāk neskaidru un neprecīzu, lai tas būtu pieņemams. Pirmkārt, Valdība nekad nav apgalvojusi – un arī lietā nekas uz to nenorāda – ka iesniedzējs būtu tieši vai netieši iesaistīts komunistiskā totalitārā režīma ļaundarībās, tādās kā represijas pret politisko un ideoloģisko opozīciju, denunciācijas vai citi pret vienkāršajiem iedzīvotājiem vērsti pasākumi. Otrkārt, no lietas faktiem skaidri izriet, ka padomju laikā iesniedzēja militārā karjera norisinājusies Tālajos Austrumos, Klusā okeāna piekrastē, tātad tūkstošiem kilometru attālumā no Latvijas. Valdība uzsver, ka tolaik tas bijis “stratēģiski ļoti svarīgs” reģions. Tiesa nesaskata šī argumenta saistību ar konkrēto lietu, jo no tā neizriet, ka minētajā periodā iesniedzējs kaut kādā veidā kaitējis Latvijas valsts un Latvijas tautas interesēm.

128. Tā kā trūkst pierādījumu, kuros būtu apliecināta iesniedzēja piedalīšanās antidemokrātiskās darbībās viņa dienesta funkciju veikšanā PSRS Robežapsardzības karaspēkā, Tiesa piešķir īpašu nozīmi viņa uzvedībai. Tiešām, nekas neapliecina, ka iesniedzējs reāli būtu aizstāvējis antidemokrātiskas idejas vai tendences ne padomju periodā, ne vēlāk. Gluži pretēji, atšķirībā no Ždanokas kundzes viņš pēc paša vēlēšanās izstājās no PSKP divus gadus pirms notikumiem, kas noveda pie šīs partijas izformēšanas (skat. iepriekšminēto 11.rindkopu). Šajos apstākļos Tiesa nesaskata iesniedzēja biogrāfijā nevienu darbību – šī vārda plašā nozīmē – , kas varētu apliecināt viņa pretošanos vai naidīgumu Latvijas neatkarības atjaunošanai un tās demokrātiskajai iekārtai.

129. Tiesa vēl atzīmē, ka iesniedzējam tika aizliegts kandidēt vēlēšanās tikai 2002. gadā, tas ir ar novēlošanos, desmit gadus pēc ievērojamas militāras un politiskas karjeras atjaunotajā Latvijā (skat., mutatis mutandis, iepriekšminēto Sidabras un Džiautas, 60.rindkopu). Kopš atgriešanās 1992. gadā viņš pirms parlamentārās karjeras ieņēmis ļoti nozīmīgus posteņus – Latvijas Jūras spēku komandiera vietnieks, tad Latvijas Aizsardzības spēku Robežsargu brigādes priekšnieks un visbeidzot – iekšlietu ministrs. Pēc Tiesas uzskata šajos apstākļos vienīgi visnopietnākie iemesli varētu attaisnot aizliegumu iesniedzējam kandidēt vēlēšanās, taču Valdība šādus iemeslus nav minējusi. It īpaši pēdējā nebūt neapgalvo, ka tās varas iestādes nebūtu zinājušas par padomju Robežapsardzības spēku pakļautību VDK vai par iesniedzēja atrašanos šajos spēkos. Gluži pretēji, no šīs lietas apstākļiem izriet, ka Ādamsona kunga pagātnes militārā karjera bijusi vispārzināms fakts un viņš pats nekad neko savā biogrāfijā nav slēpis. Bez tam šīs desmitgades laikā viņam bijušas plašas iespējas apliecināt savu lojalitāti pret Latvijas valsti un savu pieķeršanos demokrātiskajām vērtībām, un Valdība nav uzrādījusi nevienu apsvērumu, kas ļautu apšaubīt viņa uzticamību šai punktā.

130. Valdība attaisno kavēšanos savā rīcībā ar faktu, ka Latvijas varas iestādes nevarēja atgūt lielāko daļu no Krievijā palikušajiem VDK arhīviem un ka tai bijušas grūtības iegūt visu nepieciešamo informāciju par iesniedzēja pagātni. Arī šajā jautājumā Tiesa pieļauj, ka tāds arguments varētu tikt pieņemts pirmajos Latvijas neatkarības atjaunošanas gados. Tomēr, laikam ejot, vienkāršas aizdomas, kaut arī objektīvi pamatotas, vairs nav pietiekamas, lai pamatotu iesniedzēja neievēlamību. Sekojoši iesniedzēja gadījumā Valdības argumenti būtu pieņemami tikai tad, ja laikā no 1992. līdz 2002. gadam valsts varas iestādes būtu ieguvušas informāciju, kas atklātu jaunus faktus šai jautājumā, un šie fakti objektīvi būtu tādi, ka mainītos tās uzskats par vēlēšanu likuma piemērošanu viņa gadījumā. Taču lieta šādu informāciju nesatur. Tiesa uzskata, ka šāda situācija ir acīmredzami pretēja 1.protokola 3.punktam atbilstošajam tiesiskās paļāvības principam, kā arī pārējiem Konvencijas principiem (skat., mutatis mutandis, Lykourezos pret Grieķiju, iesnieguma Nr. 33554/03, 56.–57.rindkopa, CEDH 2006‑...).

131. Tiesa visbeidzot atzīmē, ka savos sākotnējos apsvērumos Valdība bija uzsvērusi faktu, ka desmit gadu periods, kurā uz bijušiem VDK darbiniekiem attiecas citos likumos paredzētie ierobežojumi, beigsies 2004. gada jūnijā (iepriekšminētā 84.rindkopa). Tomēr nedaudz vēlāk Saeima pagarināja šo termiņu par desmit papildu gadiem (iepriekšminētā 73.rindkopa). Tā kā ne Saeima, ne Valdība nav paskaidrojušas šāda termiņa pagarinājuma iemeslus, ņemot vērā patlaban Latvijā pastāvošo stabilitātes līmeni sakarā ar tās pilnīgu integrāciju Eiropā, Tiesai nākas secināt, ka šādam pagarinājumam ir acīmredzami patvaļīgs raksturs attiecībā uz iesniedzēju. Turklāt no lietas faktiem izriet, ka savā 2006. gada 15. jūnija spriedumā Latvijas Satversmes tiesa uzskatīja par iespējamu pieņemt individualizētu pieeju attiecībā pret citu bijušo VDK darbinieku J.B. (skat. iepriekšminēto 79.rindkopu); tomēr Valdība nav paskaidrojusi, kāpēc šāda individualizācija nav iespējama iesniedzēja gadījumā.

132. Šajos apstākļos Tiesa secina, ka valsts varas iestādes ir pārsniegušas pieļaujamās izvērtēšanas brīvības robežas, lai cik plaša tā būtu, un apstrīdētā iejaukšanās nav savienojama ar 1.protokola 3.panta prasībām. No tā izriet, ka šai gadījumā noticis šīs normas pārkāpums.

III. PAR IESPĒJAMO KONVENCIJAS 14.PANTA PĀRKĀPUMU

133. Iesniedzējs sūdzas par to, ka ticis diskriminēts attiecībā uz 1.protokola 3.pantā viņam garantēto tiesību izmantošanu. Viņš atsaucas uz Konvencijas 14.pantu, kas lasāms šādi:

“Šajā Konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas – neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, nacionālās vai sociālās izcelsmes, piederības kādai mazākumtautībai, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa.”

134. Pēc Valdības domām, iesniedzējs nav pietiekami paskaidrojis, kā aizliegums viņam kandidēt attiecas uz 14.pantu. Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5.punkts pats par sevi nav diskriminējošs, kā arī iesniedzējam nav ticis piemērots diskriminējošā veidā. Valdība tāpēc aicina Tiesu nepieņemt šo sūdzību pamatojuma trūkuma dēļ vai arī lemt, ka nav nepieciešams to izskatīt atsevišķi.

135. Iesniedzējs sūdzas par būtiskām izmaiņām varas iestāžu attieksmē jautājumā par viņa pagātnes juridisko kvalifikāciju. Lai gan 2000. gadā Saeimas Mandātu un iesniegumu komisija bija paziņojusi, ka uz viņa gadījumu nav attiecināms strīdīgais 5.panta 5.punkts un šo slēdzienu apstiprināja Saeima plenārsēdē, divus gadus vēlāk Centrālā vēlēšanu komisija un tiesas pieņēma diametrāli pretēju nostāju, pasludinot viņu par “bijušo VDK darbinieku”. Iesniedzējs kritizē faktu, ka vienīgi pret viņu vērstas sankcijas par to, ka viņš dienējis PSRS Robežapsardzības karaspēkā, kamēr tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju – pēc viņa apgalvojumiem aptuveni 40 000 – ir principā tā pati militārā pagātne. Šai sakarā viņš min vārdā vairākas augstas amatpersonas, īpaši policijā, kas arī jaunībā bijuši padomju robežsargi, bet, Latvijai atgūstot neatkarību, nav izjutuši nekādas nelabvēlīgas sekas. Rezumējot iesniedzējs uzskata, ka viņš bijis pakļauts diskriminācijai savas politiskās darbības un savu uzskatu dēļ, ko viņš paudis savu parlamenta locekļa pilnvaru laikā.

136. Ņemot vērā slēdzienu, pie kāda Tiesa nonākusi 1.protokola 3.panta sakarā, tā neuzskata, ka būtu nepieciešams izskatīt atsevišķi sūdzību par Konvencijas 14.pantu.

IV. PAR KONVENCIJAS 41.PANTA PIEMĒROŠANU

137. Konvencijas 41.pantā noteikts:

“Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas Puses iekšējie tiesību akti paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku atlīdzināšanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu kompensāciju.”

A. Materiālie zaudējumi

138. Iesniedzējs apgalvo, ka viņam nodarīti materiāli zaudējumi tādā veidā, ka viņš nav varējis saņemt deputāta atalgojumu, ko būtu saņēmis, ja būtu varējis kandidēt 2002. un 2006. gada vēlēšanās un tikt ievēlēts. Tā kā uz četriem gadiem ievēlēta deputāta pamata mēneša ienākumi ir 1200 LVL (tas ir, aptuveni 1 700 euro (EUR)), tad viņš aplēš, ka pilnais zaudējumu apmērs ir 115 200 LVL (tas ir, aptuveni 164 000 EUR). Pamatojumam viņš neiesniedza nekādus dokumentus.

139. Valdība apstrīd šādas prasības pamatotību. Pat ja iesniedzējs būtu varējis kandidēt parlamenta vēlēšanās, nekas neliecina, ka viņš būtu ticis ievēlēts. Tieši pretēji, 2002. gada vēlēšanās, no kuru vēlēšanu saraksta viņš tika izsvītrots, šis saraksts neieguva nevienu vietu Saeimā (51.rindkopa iepriekš).

140. Tiesa atgādina, ka nosacījums sine qua non materiālu zaudējumu atlīdzināšanai, pamatojoties uz Konvencijas 41.pantu, ir cēloniskas saiknes pastāvēšana starp minēto kaitējumu un konstatēto pārkāpumu (skatīt arī iepriekšminēto spriedumu Podkolzina, 49.punkts). Turklāt, ja ir runa par ienākumu negūšanu (lucrum cessans), tās pastāvēšana neapstrīdami jāpierāda, nevis jāpamatojas vienīgi uz pieļāvumiem un iespējamību. Tiesa atgādina, ka tā patiešām ir atzinusi negūto ienākumu pastāvēšanu lietās, kur jau ievēlētām personām tika atņemts viņu parlamenta locekļu mandāts un tādējādi tās zaudēja atalgojumu un kompensācijas (skat. īpaši spriedumu lieta Sadak un citi pret Turciju (Nr 2), Iesniegumi Nr. 25144/94, 26149/95 līdz 26154/95, 27100/95 un 27101/95, 54.–56.rindkopa, CEDH 2002-IV, un iepriekšminēto spriedumu lietā Lykourezos, 64.rindkopa). Tomēr tāds nav šis gadījums. Starp citu, Tiesa atsakās spekulēt ar iespējamiem valsts likumdevēja vēlēšanu rezultātiem (skat. 2007. gada 5. aprīļa spriedumu lietā Sılay pret Turciju, Iesniegums Nr. 8691/02, 39.rindkopa). Tādējādi tā noraida iesniedzēja pretenzijas šai jautājumā.

B. Morālais kaitējums

141. Iesniedzēja 2007. gada 12. februāra sūdzības 5.punkts, kurā izklāstīta viņa prasība pēc taisnīgas kompensācijas, satur šādu rindkopu:

“Attiecībā uz pieprasītās kompensācijas summu J. Ādamsons vēlētos uzsvērt apstrīdētā pasākuma nodarīto morālo kaitējumu. Tiesvedības procesi, ar kuru palīdzību Centrālā vēlēšanu komisija (..) izsvītroja J. Ādamsonu no vēlēšanu saraksta 2002. gadā, būtiski ierobežoja viņa politisko darbību; visu to plaši atspoguļoja Latvijas un ārvalstu televīzija un prese, un tas ieguva plašu rezonansi. Sekojoši J.Ādamsons – kas līdz šim bija zināms kā politiski aktīvs cilvēks, Saeimas deputāts, bijušais iekšlietu ministrs, kas cīnījies pret organizēto noziedzību, pedofīliju, valsts mantas izlaupīšanu un politisko korupciju –, publiski tika pasludināts par tādu, kas sniedzis viltus informāciju par sevi, bijis VDK darbinieks, kas, protams, nevar būt lojāls Latvijas Republikai . (..)”

142. Pēc Valdības domām, iepriekšminētā rindkopa parāda, ka iesniedzējs pieņem, ka Tiesa aprobežojas ar to, ka konstatē 1.protokola 3.panta pārkāpuma pastāvēšanu viņa lietā. Citiem vārdiem runājot, pārkāpuma konstatācija pati par sevi būtu pietiekama kompensācija par visiem iespējamajiem morālajiem kaitējumiem, ko viņš būtu varējis ciest.

143. Tiesa nevar pievienoties Valdības interpretācijai. Ja iesniedzējs runā par “pieprasīto kompensācijas summu”, tas loģiski nozīmē, ka viņš pieprasa mantisku atlīdzību, pat ja viņš atstāj Tiesas ziņā noteikt precīzu summu. Šai gadījumā Tiesa nevar apstrīdēt iesniedzējam ar konstatēto pārkāpumu nodarīto morālo kaitējumu. Sekojoši, izsakot taisnīgu spriedumu un ņemot vērā lietas apstākļus, Tiesa nospriež piešķirt iesniedzējam 10 000 euro (EUR) kompensāciju, pieskaitot ar tiem saistītos nodokļus.

C. Tiesāšanās izdevumi

144. Tā kā iesniedzējs nav pieprasījis nekādu tiesāšanās izdevumu segšanu, Tiesa uzskata, ka šim nolūkam viņam nekāda kompensācija nav piešķirama.

D. Nokavējuma procenti

145. Tiesa nolemj, ka likumiskie procenti ir aprēķināmi pēc procentu likmes, kas atbilst Eiropas Centrālās bankas noteiktajai aizdevuma likmei, tai pieskaitot trīs procentu punktus.

ŅEMOT VĒRĀ ŠOS MOTĪVUS, TIESA

1. Noraida vienbalsīgi Valdības formulēto sākotnējo iebildumu un prasību lietu svītrot no izskatāmo lietu saraksta;

2. Nolemj vienbalsīgi, ka iesniegums ir pieņemams;

3. Nolemj ar sešām balsīm pret vienu, ka ir noticis Konvencijas 1.protokola 3.panta pārkāpums;

4. Nolemj vienbalsīgi, ka nav nepieciešams atsevišķi izvērtēt iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 14.pantu;

5. Nolemj ar sešām balsīm pret vienu,

a) ka triju mēnešu laikā, skaitot no dienas, kad spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44.panta 2.daļu, Atbildētājai valstij ir jāsamaksā iesniedzējam 10000 EUR (desmit tūkstoši eiro) morālā kaitējuma atlīdzība, kā arī papildus jāsamaksā summa, kas varētu būt nepieciešama nodokļu segšanai;

b) ka, sākot ar minētā termiņa beigām un līdz pilnīgai naudas samaksai, summai piemēro Eiropas Centrālās bankas šai periodā spēkā esošo aizdevuma procentu likmi – 3 procentu punktus;

6. Noraida vienbalsīgi prasību par taisnīgu kompensāciju pārējā daļā.

Taisīts franču valodā, tad rakstiski paziņots 2008. gada 24. jūnijā atbilstoši Tiesas reglamenta 77.panta 2. un 3.punktam. 

Santiago Quesada	Josep Casadevall
Sekretārs	Priekšsēdētājs

Šim spriedumam saskaņā ar Konvencijas 45.panta 2.punktu un Tiesas reglamenta 74.panta 2.punktu pievienots šādu atšķirīgu viedokļu izklāsts:

– daļēji atšķirīgais tiesneša Garlicka viedoklis, kam pievienojas tiesneši Zupančičs un Gyulumyana;

– atšķirīgais tiesneses Fura-Sandströmas viedoklis.

J.C.M.

S.Q.

 

DAĻĒJI ATŠĶIRĪGAIS TIESNEŠA GARLICKA VIEDOKLIS, KAM PIEVIENOJAS TIESNEŠI ZUPANČIČS UN GYULUMYANA

(Tulkojums)

1. Es pilnībā pievienojos atzinumam, ka noticis 1.protokola 3.panta pārkāpums. Es atbalstu arī lielāko daļu vairākuma vispārīgo argumentu, īpaši tos, kas minēti sprieduma 116.rindkopā.

2. Tomēr es neesmu pārliecināts, ka vairākuma pieņemtā metodoloģiskā pieeja ir visveiksmīgākā. Tās loģika seko tradicionālai shēmai: Tiesa vispirms izskata mērķa likumību un leģitimitāti un tikai pēc tam, kad tā izvērtējusi nepieciešamību (un samērīgumu), tā secina, ka noticis pārkāpums. Es neesmu pārliecināts, ka šai gadījumā bija jānonāk līdz tam, jo, manuprāt, 1995. gada Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5.punkts neatbilst kvalitātes prasībai.

Tiesa savā praksē atzinusi, ka likuma normām, kas kalpo par pamatu Konvencijas garantēto tiesību ierobežošanai, jābūt precīzām un paredzamām. 5.panta 5.punktā lietots termins “darbinieks”, lai vispārējā veidā aprakstītu visas VDK aparātam piederīgas personas. Problēma tāda, ka šis termins neatbilst nevienai skaidri definētai kategorijai, vai tas būtu agrāko padomju normu ietvaros, vai jaunajos Latvijas likumos. Šajā pantā nav skaidri definēts termins “darbinieks”, taču atstāta plaša telpa daudznozīmībai. Jāatzīmē, ka citās valstīs tikuši pieņemti lustrācijas likumi, kas bieži vien skaidrāk definē personas, uz kurām tie attiecas. Parasti tajos tiek noteikta atšķirība starp personām, kas strādā pastāvīgā darbā, un personām, kas ir vienkārši “sadarbojošās personas”. Pirmo kategoriju nosaka, izmantojot dienestu un varas iestāžu, uz kuriem attiecas “lustrācija”, uzskaitījumu. Šāda pieeja netika izmantota Latvijas Saeimas vēlēšanu likumā, un izskatās, ka šī likuma 5.panta 5.punkts neatbilst prasībai pēc precizitātes.

Bez tam, pēc manām domām, automātiskais seku (sankciju) raksturs, ko paredz 5.panta 5.punkts, arī ir problemātisks. Tiklīdz kāda persona pieder “darbinieku” kategorijai, tai ex lege tiek atņemtas tiesības kandidēt parlamenta vēlēšanās. Tas nedod tiesām nekādu manevru brīvību, lai individualizētu noziegumu un sankcijas pretēji 5.panta 6.punktā paredzētajai sistēmai (ko Tiesa pieņēma Ždanokas lietā), kur tiesību atņemšana kandidēt vēlēšanās tiek piemērota tikai personām, kas “aktīvi piedalījušās” dažu politisko organizāciju darbībā, kas nozīmē, ka šajās lietās tiek pieņemts lēmums katrā atsevišķā gadījumā.

3. Noslēgumā es teiktu, ka Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5.punkts neatbilst “kvalitātes prasībām”, un tādējādi iejaukšanās likumības novērtējums šai gadījumā vien varētu novest pie pārkāpuma konstatējuma. Jāpatur prātā tas, ka – kā norādīts tieši sprieduma 116.punktā – novērtējuma brīvības robežas, kas dotas nacionālajām varas iestādēm lustrācijas jautājumā, ar laiku mazinās. Tādējādi var sacīt, ka vismaz pagājušajā desmitgadē valstu parlamenti varēja pieņemt visām kvalitātes prasībām atbilstošus “lustrācijas” likumus, lai atbilstu “likumības” kritērijam. Ādamsona lieta var tikt minēta kā piemērs neveiksmīgām sekām, ko izraisa precizitātes trūkums. Tas noveda pie atšķirīgām 5.panta 5.punkta interpretācijām; Ādamsona kungs vispirms varēja ieņemt ļoti atbildīgus valsts amatus, lai pēc tam dažus gadus vēlāk varētu tikt izsludināts par neievēlamu. Likums, kāds tas tika piemērots, gandrīz vai mudināja uz patvaļas lietošanu un neaizkavēja tā normu ļaunprātīgu politisku izmantošanu.

4. Faktam, ka mēs pievēršam uzmanību “likumības” kritērijam, ir vēl kādas priekšrocības: tādā gadījumā vairāk nav nepieciešams izskatīt dotās likuma normas samērīgumu (nepieciešamību). Pēc sava rakstura šāds izvērtējums paredz ņemt vērā vēsturiskos un politiskos apsvērumus. Runa ir par ļoti delikātu jomu, un Tiesai nepiekrīt izvērtēt vairāk vai mazāk neskaidros VDK aspektus. Šis uzdevums ir nacionālajām iestādēm, tādām kā Latvijas Satversmes tiesa, kuru rīcībā ir pilna situācijas aina. Mūsu iejaukšanās – neizbēgama, kad tiek spriests par lietas samērīgumu/nepieciešamību – viegli var novest pie kļūdām un jebkurā gadījumā pārpratumiem. Atļaujiet man atgādināt, ko vairākums paziņo sprieduma 128.pantā: “nekas neapliecina, ka iesniedzējs reāli būtu aizstāvējis antidemokrātiskas idejas vai tendences ne padomju periodā, ne vēlāk”. Zinot, ka iesniedzējs ieņēmis augstu posteni Robežapsardzības karaspēkā (dienests, kas bija VDK sastāvā), kur viņš bija atbildīgs par politiskajiem un izlūkošanas jautājumiem, es neesmu pārliecināts, ka šis vairākuma slēdziens izklausīsies tikpat pārliecinošs citām personām, kas iepazīsies ar šo lietu.

Mēs esam tiesību un likumības, nevis politikas un vēstures eksperti, un mums nevajadzētu uzdrīkstēties iejaukties šais pēdējās jomās, ja vien tas neizrādās absolūti nepieciešami.  

TIESNESES FURA-SANDSTRÖM ATŠĶIRĪGAIS VIEDOKLIS

(Tulkojums)

1. Es atbildēju ar “nē” uz jautājumu, vai noticis Konvencijas 1.protokola 3.panta pārkāpums. Turpmāk es paskaidrošu, kāpēc.

I. Vispārējie jautājumi

2. Lustrācijas likumi ir problēma, un tie ir grūti izprotami personām, kas līdzīgi kā es pati nekad nav dzīvojuši totalitārā režīmā. Taču jāazīmē, ka tie paši par sevi nav nesavienojami ar Konvenciju, tā kā Tiesa to norādīja savā praksē (Ždanoka pret Latviju [Lielā palāta], Iesniegums Nr. 58278/00, CEDH 2006‑..., un tajā citētajos spriedumos).

3. Nepieciešamība pēc šādiem likumiem jūtama valstīs, kur nesen izveidotā vai jaunizveidotā demokrātija ir trausla un tai nepieciešams laiks, lai nostiprinātos. Zināmu laika periodu jaunajai demokrātijai jābūt līdzekļiem, lai likumīgi aizstāvētos, piemēram, neļautu personām, kas pagātnē bijušas totalitāra režīma dienestā, kandidēt vēlēšanās vai ieņemt dažus augsta līmeņa posteņus, kuros būtiska ir lojalitāte. Mērķis ir atbalstīt ilgtspējīgu demokrātiju, kas būtu spējīga aizstāvēt sevi. Protams, šī nepieciešamība zaudē savu nozīmi laika gaitā, un pienāk brīdis, kad tiek uzdots jautājums, vai ieviestie ierobežojumi joprojām nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā. Vispārējo vēlēšanu tiesību aprakstu, kas tiek uzskatīts par demokrātiskas valsts centrālo elementu, varam atrast tiesneša Levita atšķirīgajā viedoklī spriedumā Ždanoka pret Latviju, Iesniegums Nr. 58278/00, 2004. gada 17. jūnijs, 4.–13.rindkopa.

4. Lielās palātas spriedumā, ko tā pieņēmusi Ždanokas lietā, Tiesa izsakās šādi: “Demokrātija ir “Eiropas sabiedriskās kārtības” pamatelements. Tas izriet, pirmkārt no Konvencijas preambulas, kas nodibina skaidru saikni starp Konvenciju un demokrātiju, nosakot, ka cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu un turpmāku to realizāciju vislabāk nodrošina efektīva politiska demokrātija, no vienas puses, un vienota cilvēktiesību izpratne un ievērošana, no otras puses”. Tiesa piebilda, ka “Konvencijas mērķis faktiski bija demokrātiskas sabiedrības ideālu un vērtību saglabāšana un veicināšana. Citiem vārdiem runājot, demokrātija ir vienīgais politiskais modelis, ko paredz Konvencija, un tādējādi vienīgais, kas ir ar to savietojams” (iepriekšminētais spriedums lietā Ždanoka, Lielā palāta, 98.rindkopa, izcēlums mans).

5. Lielākā daļa lustrācijas likumu, ja ne visi, pamatojas uz uzticēšanos indivīdam, jo ir grūti, pat gandrīz neiespējami tūlīt a posteriori pārbaudīt, kurš ir vai nav sadarbojies vai bijis “darbinieks”, it īpaši gadījumos, kad persona veikusi savu darbību no galvaspilsētas attālā reģionā. Tāpēc pašiem indivīdiem tiek lūgts apliecināt, ka viņi nepieder likumā paredzētajai kategorijai. Šai stadijā svarīgi atzīmēt, ka dažādās valstīs situācija ir atšķirīga: vienās ir arhīvi, kuros iespējams veikt pētījumus, kamēr citās tādu nav. Protams, var atzīmēt to, ka, pat ja šādi arhīvi pastāv, to uzticamība nav garantēta. Tāpēc tiesnešiem piekrīt izteikt spriedumu katrā atsevišķā gadījumā.

II. Izskatāmā lieta

6. Lietā, ar kuru mēs nodarbojamies, valdība apgalvo, ka VDK bija galvenais bijušās PSRS valsts drošības orgāns un tā uzdevums bija aizstāvēt komunistiskā totalitārā režīma politiskās un ideoloģiskās intereses. Tās darbinieki tika rūpīgi atlasīti no esošajai sistēmai visuzticamākajām personām. Tas būtu daļēji patiesi attiecībā uz iesniedzēju Ādamsona kungu, kas vienpadsmit gadus kalpojis VDK Robežapsardzības karaspēkā; viņam uzticētie uzdevumi bija saistīti ar specifisku VDK politisku uzdevumu un militāru izlūkošanu (sprieduma 98.rindkopa).

7. Lietas centrā esošās likuma normas ir 1995. gada 25. maija Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5.punkts (sprieduma 70.rindkopa):

“5. Saeimas vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un Saeimā nevar ievēlēt personas, kuras:

(..)

5) ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki;”

Valdība savos 2007. gada 2. aprīļa apsvērumos 70.rindkopā lieto terminu “amatpersonas”, kamēr Latvijas Satversmes tiesa šo pašu normu tulko sekojoši (skatīt Latvijas Satversmes tiesas 2006. gada 15. jūnija spriedumu J.B. lietā, 1.punkts, izcēlums mans):

“5) ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu pastāvīgie štata darbinieki;”

Visbeidzot, neoficiālais tulkojums, kas publicēts Latvijas Centrālās vēlēšanu komisijas tīmekļa vietnē, ir šāds (treknraksts pievienots):

“5) ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu algoti štata darbinieki;”

8. Šķiet, ka vairākumam franču vārda “agent” lietošana latviešu oriģināla satura izteikšanai ir lingvistiska problēma. Neskatoties uz tā latīņu izcelsmi (agere, agir), šķiet, šis termins ieguvis atšķirīgas konotācijas dažādās valodu grupās. Tam ir negatīva konotācija vairākās valodās, taču latviešu valodā runājošas personas apgalvo, ka minētajās likuma normās lietots neitrāls termins, bez speciālas konotācijas. Lietotie latviešu termini šai normā varētu tikt tulkoti kā “pastāvīgais darbinieks (“personnel permanent”), “amatpersona” (“fonctionnaire”) vai “darbinieks” (“employé”). Es varu saprast, ka iesniedzējs netika kvalificēts kā aģents tādā nozīmē kā spiegs vai kolaboracionists. Tomēr, ciktāl es saprotu, iesniedzējs skaidri piederēja šai likuma pantā aprakstītajai kategorijai, jo viņš bija Robežapsardzības karaspēka – piederoša aizsardzības spēkiem – pastāvīgais darbinieks Malokuriļskā, Sahalīnas reģionā (sprieduma 8. līdz 10.rindkopa).

Neskaidrība rodas šīs likuma normas beigu interpretācijā: vai Robežapsardzības karaspēks uzskatāms kā piederošs PSRS vai piederošs citām nosauktajām kategorijām, proti, “ārvalstu valsts drošības dienesti, izlūkdienesti vai pretizlūkošanas dienesti”? Šī neskaidrība turpinājusies vismaz līdz 1995. gadam, pat pēc tā. Šajā gadā Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs vērsās Saeimas komisijā, lai iegūtu paskaidrojumus (sprieduma 21.rindkopa). Atbildi tas nesaņēma. Lai ko arī teiktu, valsts tiesai piekrīt interpretēt iekšējo tiesību normas. Tikai acīmredzamas patvaļas gadījumos jāreaģē Tiesai. Taču tā tas nav šajā gadījumā.

9. Fakts, ka iesniedzējs divreiz rakstiski paziņojis, ka nepieder pie iepriekšminētajā pantā ietverajām kategorijām, tad trešo reizi, joprojām rakstiski, ka viņš nav bijis VDK aģents vai sadarbojies ar to, ir ārkārtīgi svarīgs. Vairākums šim faktoram, atsaucoties uz to sprieduma 19., 24. un 55.rindkopā, nepiešķir to nozīmi, kādu tas pelnījis.

10. Savā formulējumā Latvijas likumdošana uzsver uzticēšanos indivīdam. Lietā, ar kuru mēs nodarbojamies, iesniedzējs trīsreiz iesniedzis neprecīzu paziņojumu, pēdējoreiz 2004. gada 12. jūnijā, kad kandidēja Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Arī tad Ādamsona kungs paziņoja, ka nekad nav bijis VDK darbinieks vai sadarbojies ar to, kas nav savienojams ar faktu, ka viņš bija svarīgā postenī Sahalīnas reģiona Robežapsardzības karaspēka politiskajā vienībā, kas bija VDK uzraudzībā un iekļauta tajā. Kā norādīts sprieduma 8. līdz 14.rindkopā, iesniedzējs veidojis militāro karjeru PSRS Robežapsardzības karaspēkā.

No tā es secinu, ka Ādamsona kungs pierādījis sliktu ticību vai vieglprātību, trīs reizes parakstot apliecinājumus 1995., 1998. un 2004. gadā, un nav ievērojis likuma prasības, tādējādi traucējot tā efektīvai darbībai.

11. Iespaidu, ka iesniedzējs rīkojies negodīgi, vēl pastiprina viņa attieksme pret Zemgales priekšpilsētas tiesas 2000. gada 3. marta spriedumu (sprieduma 38. un 39.rindkopa). Tiesa saka:

“Tiesa secina, ka Jānis Ādamsons ir bijis personāla loceklis PSRS valsts drošības komitejas Robežapsardzības karaspēkā (sic).” (tulkojums franču valodā 4. lpp. neoficiāls tulkojums angļu valodā, ko iesniedzis iesniedzējs).

Savos 2007. gada 2. aprīļa apsvērumos 54.punktā Valdība paziņo: “2000. gada 3. martā Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa secināja, ka iesniedzējs bijis PSRS VDK Robežapsardzības karaspēka darbinieks (..)”.

Iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību par spriedumu, taču divas dienas vēlāk to atsauca. Es nesaprotu, kāpēc viņš neuzturēja spēkā savu apelācijas sūdzību, lai mēģinātu atcelt spriedumu, jo bija pārliecināts, ka tiesas secinājums ir kļūdains. Varbūt tāpēc, ka šis secinājums bija pareizs, un viņš to pieņēma un, iespējams, viņam tas bija vai nu vienaldzīgs, vai viņš uzskatīja, ka tam nav nozīmes. Protams, no manas puses tas ir tīri teorētisks apsvērums, tomēr es nevaru vienkārši pieņemt vairākuma viedokli, ka iesniedzējs varēja pamatoti uzskatīt, ka tiesas slēdziens viņam ir labvēlīgs, jo tiesas lietotie termini bija atšķirīgi no tiem, kas ierakstīti minētajā likuma pantā (sprieduma 92.rindkopa). Šāds viedoklis ir tīri teorētisks un neattiecas uz lietas būtību.

12. Fakts, ka parlamentārā komisija arī intepretējusi tiesas spriedumu labvēlīgi iesniedzējam, nemaina manu ieskatu. Vēl vairāk, cits politiskais orgāns, Centrālā vēlēšanu komisija, to divus gadus vēlāk interpretējusi diametrāli pretēji (sprieduma 93.rindkopa). Man tas neliekas nekas ārkārtējs. Patiešām, politiskais orgāns pilda savas pilnvaras atšķirīgi no tiesas, tas ir, tiesu institūcijas, un piemēro citas normas nekā šī institūcija. Tas obligāti nenozīmē, ka likums ir ar trūkumiem, neskaidrs vai sliktas kvalitātes (sprieduma 116.rindkopa).

13. Augstākās tiesas Senāts paplašinātā sastāvā noraidīja sava priekšsēdētāja protestu un apstiprināja Zemgales priekšpilsētas tiesas lēmumu, paziņojot: “Atrašanās štata amatā izlūkošanas darbā ir viena no sadarbības formām ar VDK izlūkošanas dienestu, un šāds konstatējums atbilst formulējumam, ko sniedz Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5.punkta redakcija par ierobežojumiem kandidēt vēlēšanās kā deputāta kandidātam” (sprieduma 48.rindkopa).

14. Šai likumā minētie līdzekļi ir vairāk preventīvi nekā represīvi, un tie ir samērīgi mērķim. Spriedumā citētā Satversmes tiesas prakse to apstiprina. Iesniedzējam piemērotais ierobežojums liedzis viņam kandidēt vēlēšanās, taču nav nopietns viņa pamattiesību aizskārums. Iesniedzēja minētā J.B. lieta ir stipri atšķirīga no viņējās. Šai lietā Satvesmes tiesa paziņoja, ka likuma normas ir antikonstitucionālas tā veida dēļ, kādā tās tika piemērotas J.B., bijušajam VDK darbiniekam, kas publiski atzinis savu piederību šim orgānam (sprieduma 77. un 82.rindkopa).

III. Secinājumi

15. Es esmu pārliecināta, ka minētās likumu normas, kā arī to piemērošana šai gadījumā no Latvijas tiesu puses atbilst Konvencijas prasībām, it īpaši tādēļ, ka valsts iestādēm ir plašas izvērtēšanas iespējas šai jomā (Mathieu-Mohin un Clerfay pret Beļģiju, 1987. gada 2. marta spriedums, A sērija Nr. 113, 23. lpp., 52.punkts; Gitonas un citi pret Grieķiju, 1997. gada 1. jūlija spriedums, Spriedumu un lēmumu apkopojums 1997‑IV, 1233-1234. lpp., 39.punkts ; Labita pret Itāliju [Lielā palāta], Iesnieguma Nr. 26772/95, 201.punkts, CEDH 2000‑IV ; Podkolzina pret Latviju, Iesnieguma Nr. 46726/99, 33.punkts, CEDH 2002‑II ; Selim Sadak un citi pret Turciju, Iesniegumi Nr. 25144/94, 26149/95 līdz 26154/95, 27100/95 un 27101/95, 31.punkts, CEDH 2002‑IV; un Hirst pret Apvienoto Karalisti (Nr. 2), Nr. 74025/01, 36.punkts, 2004. gada 30. martā).

Tiesas praksē pieņemtā sevi aizstāvēt spējīgas demokrātijas principa gaismā un, ņemot vērā minētās likumdošanas pamatā esošo pārliecību šai jautājumā, saskaņā ar kuru “bijušais VDK darbinieks pēc definīcijas nevar tikt uzskatīts par Latvijas Republikai lojālu” (atkārtojot sprieduma 103.rindkopā citētos valdības izteikumus), Latvijas valstij piekrīt, izmantojot plašo izvērtēšanas brīvību, lemt, vai tiesības kandidēt vēlēšanās iesniedzējam piešķiramas vai ne.

16. Tomēr lietā ir saskatāmas dažas problēmas. Šaubas rada laika faktors. Prasība izmeklēt iesniedzēja paziņojuma patiesumu 1998. gadā nāca no Saeimas, četrus gadus pēc lustrācijas likuma pieņemšanas (sprieduma 37.rindkopa). 2000. gadā tika pieņemts tiesas nolēmums, un iesniedzējam tika aizliegts kandidēt 2000. gada Saeimas vēlēšanās (sprieduma 30., 35., 44. un 69.rindkopa). Četri gadi bija pagājuši no izmeklēšanas sākuma līdz lēmuma pieņemšanai iesniedzēja lietā. Šis termiņš ir garš, bet nav ne pārmērīgs, ne neattaisnots, ņemot vērā vēsturisko kontekstu un zinot, ka pierādījumu savākšana bija grūta un ilga, it īpaši tāpēc, ka iesniedzējs iesniedza nepilnīgus paziņojumus.

17. Cita problēma attiecas uz likuma kvalitāti, kā to atzīmējis tiesnesis Garļickis savā daļēji atšķirīgajā viedoklī. Pat atzīstot, ka likuma normas varēja būt skaidrākas un paredzamākas, tās tomēr nav neatbilstošas Tiesas praksē noteiktajām prasībām. Skaidrība, šķiet, zudusi tulkošanas rezultātā (skatīt iepriekšminēto 8.punktu).

18. Visbeidzot, pat pieļaujot, ka nepieciešamība pēc lustrācijas likumiem laika gaitā samazinās, līdz izzūd pavisam, es esmu pārliecināta, ka Latvijas tiesas ir piemērotākā situācijā, lai noteiktu, kad šis brīdis būs pienācis. Ja vien tas jau nav pienācis? To es nevaru pateikt. Toties es zinu, ka starptautiskai tiesai – tādai kā mūsējā – nepiekrīt to izlemt.

¹ Tulkojumu veikusi Ārlietu ministrija sadarbībā ar Rīgas Juridisko augstskolu konferences “Latvijai aktuālie cilvēktiesību jautājumi” ietvaros. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju un Rīgas Juridisko augstskolu ir obligāta.

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešās nodaļas lēmums lietā “JURIS OZOLIŅŠ PRET LATVIJU”¹

Iesniegums Nr.12037/03

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā nodaļa) 2008.gada 2.septembrī palātas sēdē šādā sastāvā:

Josep Casadevall, priekšsēdētājs, Elisabet Fura-Sandström, Corneliu Bîrsan, Alvina Gyulumyan, Egbert Myjer, Ineta Ziemele, Ann Power, tiesneši, un Santiago Quesada, nodaļas sekretārs,

Ņemot vērā iepriekšminēto iesniegumu, kas ir iesniegts 2003.gada 5.aprīlī,

Ņemot vērā Valdības apsvērumus un tās lūgumu svītrot iesniegumu no izskatāmo lietu saraksta un vienpusējās deklarācijas tekstu, kas iesniegta nolūkā galīgi atrisināt šo iesniegumu,

Ņemot vērā iesniedzēja apsvērumus, atbildot uz Valdības piedāvāto vienpusējo deklarāciju,

Pēc apspriešanās nolemj sekojošo:

FAKTI

Iesniedzējs Juris Ozoliņš ir Latvijas pilsonis, kas dzimis 1957.gadā un pašlaik dzīvo Jūrmalā. Latvijas valdību (turpmāk tekstā – “Valdība”) tiesā pārstāvēja tās pārstāve I.Reine.

Lietas apstākļi, kā tos iesniegušas puses, var tikt apkopoti sekojoši.

1999.gada 2.septembrī iesniedzējs tika aizturēts uz aizdomu pamata par izspiešanu atbildību pastiprinošos apstākļos.

Pirmstiesas izmeklēšana iesniedzēja kriminālprocesā tika pabeigta nenoskaidrotā datumā 2000.gada martā un krimināllietas materiāli tika nosūtīti Rīgas apgabaltiesai iztiesāšanai.

2002.gada 13.jūnijā Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēju par vainīgu izspiešanā atbildību pastiprinošos apstākļos un notiesāja viņu ar brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem.

2003.gada 19.februārī Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta samazināja iesniedzējam piespriestā brīvības atņemšanas soda termiņu līdz pieciem gadiem.

2003.gada 29.aprīlī Augstākās tiesas Senāts, apmierinot prokurora uzraudzības kārtībā iesniegto protestu, atcēla 2003.gada 19.februāra spriedumu un nosūtīja krimināllietu jaunai iztiesāšanai apelācijas instancē.

2003.gada 9.jūlijā Augstākas tiesas Krimināllietu tiesu palāta pirmās instances 2002.gada 13.jūnija spriedumu negrozītu.

2003.gada 14.oktobrī Augstākās tiesas Senāts noraidīja iesniedzēja kasācijas sūdzību.

SŪDZĪBAS

1. Atsaucoties uz Konvencijas 3.pantu, iesniedzējs sūdzējās par, viņaprāt, sliktajiem apcietinājuma apstākļiem.

2. Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 3.punktu, iesniedzējs sūdzējās par pirms­tiesas apcietinājuma ilgumu.

3. Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu, iesniedzējs sūdzējās par kriminālprocesa ilgumu viņa krimināllietā.

4. Atsaucoties uz Konvencijas 8.panta 1.punktu, iesniedzējs apgalvoja, ka viņam apcietinājumā tika liegts tikties ar civilsievu.

JURIDISKAIS ASPEKTS

1. Sūdzība par 3.pantu

Iesniedzējs sūdzējās par, viņaprāt, sliktajiem apcietinājuma apstākļiem. Konvencijas 3.pants nosaka sekojošo:

“Nevienu nedrīkst spīdzināt vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt.”

Tiesa atzīmē, ka papildus tam, ka viņš nav izsmēlis iekšējos tiesību aizsardzības līdzekļus (iesniedzējs nav iesniedzis nekādu informāciju vai dokumentus, kas pierādītu, ka viņš būtu sūdzējies kompetentām nacionālajām iestādēm par viņa apgalvotajiem tiesību pārkāpumiem), iesniedzējs nav iesniedzis nekādus pierādījumus savu apgalvojumu pamatošanai. Attiecīgi šī iesnieguma daļa ir vāji argumentēta un tāpēc ir noraidāma kā acīmredzami nepamatota atbilstoši Konvencijas 35.panta 3.punktam un 4.punktam.

2. Sūdzība par 5.panta 3.punktu

Iesniedzējs sūdzējās par viņam piemērotā pirmstiesas apcietinājuma ilgumu: Konvencijas 5.panta 3.punkts nosaka sekojošo:

“Jebkura persona, kas aizturēta vai apcietināta saskaņā ar šī panta 1.punkta c) apakšpunktu, ir (...) ir pakļaujama tiesas procesam saprātīgās laika robežās vai līdz tiesas procesam atbrīvojama.”

Tiesa atzīmē, ka iesniedzēja pirmstiesas apcietinājums beidzās ar Rīgas apgabaltiesas 2002.gada 13.jūnija spriedumu, tas ir, vairāk nekā sešus mēnešus pirms dienas, kad iesniegums tika iesniegts Tiesā (2003.gada 5.aprīlis). Attiecīgi šī iesnieguma daļa ir noraidāma atbilstoši Konvencijas 35.panta 1.punktam un 5.punktam kā iesniegta ārpus sešu mēnešu termiņa.

3. Sūdzība par 6.panta 1.punktu

Iesniedzējs sūdzējās par kriminālprocesa ilgumu viņa krimināllietā. Konvencijas 6.panta 1.punkts nosaka sekojošo:

“Ikvienam ir tiesības, nosakot (...) viņam izvirzītās apsūdzības krimināllietā pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā ar likumu noteiktā tiesā.”

2008.gada 12.martā Valdība informēja Tiesu par tās nodomu iesniegt lietā vienpusējo deklarāciju, kas atrisinātu iesniedzēja izvirzītās sūdzības. Tā attiecīgi pieprasīja Tiesai izbeigt tiesvedību lietā.

Deklarācija noteica sekojošo:

“Latvijas Republikas valdība, kuru pārstāv [tās] aģente Inga Reine (turpmāk – Valdība), atzīst, ka kopējais kriminālprocesa ilgums [iesniedzēja lietā] neatbilda Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 6.panta 1.punktā noteiktajiem standartiem. To apzinoties, Latvijas Republikas valdība apņemas veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nepieļautu līdzīgus pārkāpumus nākotnē.

Ņemot vērā, ka pusēm nav izdevies panākt vienošanos par lietas atrisināšanu mierizlīguma ceļā, Valdība paziņo, ka piedāvā iesniedzējam ex gratia izmaksāt kompensāciju 1 300 euro [apmēram 910 LVL] apmērā kā visaptverošu summu, kas ietver jebkādus materiāla un morāla rakstura zaudējumus, tai skaitā jebkādas izmaksas un izdevumus, kas radušies iesniedzējam un ir atbrīvota no jebkādiem nodokļiem, kādi var būt piemērojami, ar mērķi [izbeigt] tiesvedību Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk – Tiesa) lietā “Ozoliņš pret Latviju” (iesnieguma Nr.12037/03).

Valdība apņemas izmaksāt iepriekš minēto kompensāciju trīs mēnešu laikā no Tiesas nolēmuma (sprieduma) paziņošanas dienas saskaņā ar Konvencijas 37.pantu. Gadījumā, ja šī summa netiek izmaksāta minētajā trīs mēnešu periodā, Valdība apņemas maksāt Tiesas nolēmumā (spriedumā) noteiktos procentus. Iepriekš minētā summa tiek ieskaitīta iesniedzēja norādītajā bankas kontā.

Kompensācijas samaksa ir uzskatāma par galīgu minētās lietas risinājumu.”

Iesniedzējs lūdza Tiesu noraidīt Valdības priekšlikumu, pamatojoties uz to, ka piedāvātā summa neesot pietiekama.

Tiesa iesākumā ņem vērā, ka pusēm neizdevās vienoties par mierizlīguma nosacījumiem dotajā lietā. Tomēr, kā Tiesa jau ir atzīmējusi agrāk izskatītās lietās (īpaši skatīt Tahsin Acar pret Turciju (sākotnējais iebildums), Lielā palāta, iesniegums Nr.26307/95, 74.rindkopa, ECHR 2003-VI un Venera – Nord – Vest Borta A.G. pret Moldovu, iesniegums Nr.31535/03, 28.rindkopa, 2007.gada 13.februāra nolēmums), ir nepieciešams nošķirt, no vienas puses, paziņojumus, kas ir izteikti pilnībā konfidenciāla mierizlīguma procesa ietvaros (Konvencijas 38.panta 2.punkts un Tiesas Reglamenta 62.punkta 2.apakšpunkts) un, no otras puses, atbildētājas Valdības izteikto vienpusējo deklarāciju atklāta un abpusēja procesa ietvaros Tiesā. Saskaņā ar Konvencijas 38.panta 2.punktu un Tiesas Reglamenta 62.punkta 2.apakšpunktu, Tiesa turpinās izvērtēt šo lietu, pamatojoties uz Valdības iesniegto vienpusējo deklarāciju un iesniedzēja izteiktajiem paziņojumiem šajā sakarā, kas iesniegti ārpus mierizlīguma sarunu ietvariem, un neņems vērā pušu paziņojumus, kas tika izteikti nolūkā panākt lietas risinājumu mierizlīguma ceļā un iemeslus, kuru dēļ puses nespēja vienoties par mierizlīguma nosacījumiem (skatīt Estate of Nitschke pret Zviedriju, iesniegums Nr.6301/05, 2007.gada 27.septembra nolēmums, 36.rindkopa).

Tiesa uzskata, ka atsevišķos apstākļos tā var svītrot iesniegumu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta saskaņā ar Konvencijas 37.panta 1.punkta c) apakšpunktu, pamatojoties uz atbildētājas Valdības iesniegto vienpusējo deklarāciju, pat ja iesniedzējs vēlas, lai lietas izskatīšana tiktu turpināta. Tomēr šajā sakarā Tiesa rūpīgi izvērtēs deklarāciju tās judikatūrā iedibināto principu gaismā (īpaši skatīt iepriekš citēto Tahsin Acar, 75. - 77.rindkopas, Swedish Trans­port Workers Union pret Zviedriju (svītrots), iesniegums Nr.53507/99, 2006.gada 18.jūlija nolēmums), un Van Houten pret Nīderlandi (svītrots), iesniegums Nr.25149/03, ECHR 2005-IX, un arī Kapitonovs pret Latviju (svītrots), iesniegums Nr.16999/02, 2008.gada 24.jūnija nolēmums).

Attiecībā uz jautājumu, vai būtu pamatoti svītrot doto iesniegumu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta, pamatojoties uz Valdības iesniegto vienpusējo deklarāciju, Tiesa norāda, ka ir izveidojusies vērā ņemama Tiesas prakse pret atbildētāju valsti jautājumā par tās pienākumu apjomu un raksturu, kas izriet no Konvencijas 6.panta 1.punkta attiecībā uz taisnīgas tiesas saprātīgā laikā nodrošināšanu kriminālprocesa ietvaros (īpaši skatīt Estrikh pret Latviju, iesniegums Nr.73819/01, 2007.gada 18.janvāra spriedums, 136.-143.rindkopas; un Svipsta pret Latviju, iesniegums Nr.66820/01, 2006.gada 9.marta spriedums; Moisejevs pret Latviju, iesniegums Nr.64846/01, 2006.gada 15.jūnija spriedums; Lavents pret Latviju, iesniegums Nr.58442/00, 2002.gada 28.novembra spriedums, Freimanis un Līdums pret Latviju, iesniegumi Nr. 73443/01 un 74860/01, 2006.gada 9.februāra spriedums; Kornakovs pret Latviju, iesniegums Nr.61005/00, 2006.gada 15.jūnija spriedums; un Čistjakovs pret Latviju, iesniegums Nr.67275/01, 2007.gada 8.februāra spriedums). Tiesa ir atkārtoti konstatējusi šī pienākuma pārkāpumus un ir piespriedusi taisnīgu atlīdzību saskaņā ar Konvencijas 41.panta prasībām.

Ņemot vērā dotās lietas īpašos apstākļus, to, ka attiecībā uz iesniedzēju Valdība ir atzinusi Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpumu, kā arī to, ka Valdība ir atzinusi, ka pastāv problēma kopumā, un paudusi gatavību ar to cīnīties “ar visiem nepieciešamajiem līdzekļiem”, lai novērstu līdzīgus Konvencijas pārkāpumus nākotnē, un iesniedzējam piedāvātās atlīdzības apmēru, Tiesa uzskata, ka nav pamata turpmākai iesnieguma izskatīšanai (37.panta 1.punkta c) apapakšpunkts) (skatīt attiecīgos principus iepriekš citētajā Tahsin Acar, Haran pret Turciju, iesniegums Nr.25754/94, 2002.gada 26.marta spriedums un iepriekš citētajā Kapitonovs pret Latviju).

Tiesa tālāk atzīmē, ka šis lēmums ir galīgs dotās lietas risinājums tikai attiecībā uz tiesvedību Tiesā. Tas nekādā mērā neietekmē iesniedzēja tiesības izmantot citus tiesību aizsardzības līdzekļus nacionālajās tiesās, lai prasītu tālāku zaudējumu atlīdzību apstrīdētajos jautājumos.

Iepriekš minēto apsvērumu gaismā, Tiesa ir apmierināta, ka Konvencijā un tās protokolos garantēto cilvēktiesību ievērošanas nodrošināšanai nav nepieciešams turpināt dotā iesnieguma izskatīšanu (Konvencijas 37.panta 1.punkts in fine). Attiecīgi šī iesnieguma daļa tiek svītrota no izskatāmo lietu saraksta.

4. Sūdzība par 8.pantu

Iesniedzējs apgalvoja, ka viņam tika liegti viņa civilsievas apmeklējumi. Konvencijas 8.panta 1punkts nosaka sekojošo:

“Jebkurai personai ir tiesības uz privātas dzīves un ģimenes, dzīvesvietas un korespondences neaizskaramību.”

Tiesa atzīmē, ka iesniedzējs nav iesniedzis nekādus pierādījumus savu apgalvojumu pamatošanai, piemēram, ka viņš vai viņa civilsieva būtu pieprasījuši apmeklējuma atļauju. Attiecīgi šī iesnieguma daļa ir vāji pamatota un tāpēc ir noraidāma kā acīmredzami nepamatota atbilstoši Konvencijas 35.panta 3.punktam un 4.punktam.

Ņemot vērā šos iemeslus, Tiesa vienbalsīgi

Ņem vērā atbildētājas valsts iesniegtās deklarācijas nosacījumus attiecībā uz sūdzību par kriminālprocesa ilgumu saskaņā ar Konvencijas 6.panta 1.punktu un apņemšanos izpildīt tajā minētās saistības;

Nolemj svītrot šo iesniegumu no tās izskatāmo lietu saraksta tik tālu, cik tas attiecas uz iepriekšminēto iesniegumu saskaņā ar Konvencijas 37.panta 1.punkta c) apakšpunktu.

Pasludina pārējo iesnieguma daļu par nepieņemamu izskatīšanai. 

Santiago Quesada	Josep Cassadevall
Sekretārs	Priekšsēdētājs

 ¹ Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju ir obligāta.

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešās nodaļas lēmums lietā “BORISS BORISOVS PRET LATVIJU”¹

Iesniegums Nr.6904/02

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā nodaļa) 2008.gada 2.septembrī palātas sēdē šādā sastāvā:

Josep Casadevall, priekšsēdētājs, Elisabet Fura-Sandström, Corneliu Bîrsan, Alvina Gyulumyan, Ineta Ziemele, Luis López Guerra, Ann Power, tiesneši, un Santiago Quesada, nodaļas sekretārs,

Ņemot vērā iepriekšminēto iesniegumu, kas ir iesniegts 2002.gada 6.martā,

Ņemot vērā Valdības apsvērumus un tās lūgumu svītrot iesniegumu no izskatāmo lietu saraksta un vienpusējās deklarācijas tekstu, kas iesniegta nolūkā galīgi atrisināt šo iesniegumu,

Ņemot vērā iesniedzēja apsvērumus, atbildot uz Valdības piedāvāto vienpusējo deklarāciju,

Pēc apspriešanās nolemj sekojošo:

FAKTI

Iesniedzējs Boriss Borisovs ir Latvijas pilsonis, kas dzimis 1964.gadā un dzīvo Rīgā. Latvijas valdību (turpmāk tekstā – “Valdība”) tiesā pārstāvēja tās pārstāve I.Reine.

Lietas apstākļi, kā tos iesniegušas puses, var tikt apkopoti sekojoši.

1995.gada 28.jūlijā iesniedzējs tika aizturēts uz aizdomu pamata par divu zādzību ar iekļūšanu telpās, kas izdarītas atbildību pastiprinošos apstākļos, izdarīšanu.

1996.gada 27.jūnijā pirmstiesas izmeklēšana iesniedzēja krimināllietā tika pabeigta un krimināllieta tika nosūtīta iztiesāšanai Rīgas pilsētas Centra rajona tiesai.

1997.gada 27.jūnijā Konvencija stājās spēkā attiecībā uz Latviju.

1999.gada 15.septembrī Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa atzina iesniedzēju par vainīgu zādzībās ar iekļūšanu telpās, kas izdarītas atbildību pastiprinošos apstākļos, par kuru izdarīšanu viņš tika turēts aizdomās, un piesprieda viņam brīvības atņemšanas sodu uz astoņiem gadiem. Konstatējot iesniedzēja vainu, tiesa balstījās uz desmit liecinieku apsūdzošajām liecībām un lietā esošajiem dokumentālajiem pierādījumiem.

2001.gada 24.oktobrī Rīgas apgabaltiesa kā apelācijas instance atkārtoti izvērtēja iesniedzēja apsvērumus, liecinieku liecības un dokumentālos pierādījumus un samazināja iesniedzējam piespriesto sodu līdz septiņu gadu cietumsodam.

2002.gada 21.maijā Augstākās tiesas Senāts noraidīja iesniedzēja kasācijas sūdzību.

SŪDZĪBAS

1. Iesniedzējs sūdzējās par Konvencijas 5.panta 2.punkta un 6.panta 3.punkta a), c) un e) apakšpunktos noteikto tiesību pārkāpumiem pirmstiesas apcietinājuma laikā.

2. Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 3.punktu, iesniedzējs sūdzējās par pirms­tiesas apcietinājuma ilgumu.

3. Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu, iesniedzējs sūdzējās par kriminālprocesa ilgumu viņa krimināllietā.

4. Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu un 3.punkta d) apakšpunktu, iesniedzējs sūdzējās, ka viņa tiesības uz lietas izskatīšanu taisnīgā tiesā ir tikušas pārkāptas, jo tiesas atteicās izsaukt un nopratināt liecinieku X.

JURIDISKAIS ASPEKTS

1. Sūdzības par 5.panta 2.punktu un 6.panta 3.punkta a), c) un e) apakšpunktiem

Iesniedzējs apgalvoja, ka viņa Konvencijas 5.panta 2.punktā un 6.panta 3.punkta a), c) un e) apakšpunktos noteiktās tiesības ir tikušas pārkāptas pirmstiesas apcietinājuma laikā.

Tiesa atzīmē, ka papildus tam, ka viņš nav izsmēlis iekšējos tiesību aizsardzības līdzekļus (iesniedzējs nav iesniedzis nekādu informāciju vai dokumentus, kas pierādītu, ka viņš būtu sūdzējies kompetentām nacionālajām iestādēm par viņa apgalvotajiem tiesību pārkāpumiem), iesniedzējs sūdzas par notikumiem, kas notikuši, pirms viņa krimināllieta tika iztiesāta pirmās instances tiesā, un viņš 1999.gada 15.septembrī tika notiesāts, tas ir, vairāk nekā sešus mēnešus pirms dienas, kad iesniegums tika iesniegts Tiesā (2002.gada 6.marts). Attiecīgi šī iesnieguma daļa ir noraidāma atbilstoši Konvencijas 35.panta 1.punktam un 5.punktam kā iesniegta ārpus sešu mēnešu termiņa.

2. Sūdzība par 5.panta 3.punktu

Iesniedzējs sūdzējās par viņam piemērotā pirmstiesas apcietinājuma ilgumu: Konvencijas 5.panta 3.punkts nosaka sekojošo:

“Jebkura persona, kas aizturēta vai apcietināta saskaņā ar šī panta 1 (c) apakšpunktu, ir (...) ir pakļaujama tiesas procesam saprātīgās laika robežās vai līdz tiesas procesam atbrīvojama.”

Tiesa atzīmē, ka iesniedzēja pirmstiesas apcietinājums beidzās ar Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 1999.gada 15.septembra spriedumu, tas ir, vairāk nekā sešus mēnešus pirms dienas, kad iesniegums tika iesniegts Tiesā (2002.gada 6.marts). Attiecīgi šī iesnieguma daļa ir noraidāma atbilstoši Konvencijas 35.panta 1.punktam un 5.punktam kā iesniegta ārpus sešu mēnešu termiņa.

3. Sūdzība par 6.panta 1.punktu

Iesniedzējs sūdzējās par kriminālprocesa ilgumu viņa krimināllietā. Konvencijas 6.panta 1.punkts nosaka sekojošo:

“Ikvienam ir tiesības, nosakot (...) viņam izvirzītās apsūdzības krimināllietā pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā ar likumu noteiktā tiesā.”

2008.gada 12.martā Valdība informēja Tiesu par tās nodomu iesniegt lietā vienpusējo deklarāciju, kas atrisinātu iesniedzēja izvirzītās sūdzības. Tā attiecīgi pieprasīja Tiesai izbeigt tiesvedību dotajā lietā.

Deklarācija noteica sekojošo:

“Latvijas Republikas valdība, kuru pārstāv [tās] aģente Inga Reine (turpmāk – Valdība), atzīst, ka kopējais kriminālprocesa ilgums [iesniedzēja lietā] neatbilda Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 6.panta 1.punktā noteiktajiem standartiem. To apzinoties, Latvijas Republikas valdība apņemas veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nepieļautu līdzīgus pārkāpumus nākotnē.

Ņemot vērā, ka pusēm nav izdevies panākt vienošanos par lietas atrisināšanu mierizlīguma ceļā, Valdība paziņo, ka piedāvā iesniedzējam ex gratia izmaksāt kompensāciju 2 000 euro [apmēram 1 400 LVL] apmērā kā visaptverošu summu, kas ietver jebkādus materiāla un morāla rakstura zaudējumus, tai skaitā jebkādas izmaksas un izdevumus, kas radušies iesniedzējam un ir atbrīvota no jebkādiem nodokļiem, kādi var būt piemērojami, ar mērķi [izbeigt] tiesvedību Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk – Tiesa) lietā “Borisovs pret Latviju” (iesnieguma Nr.6904/02).

Valdība apņemas izmaksāt iepriekš minēto kompensāciju trīs mēnešu laikā no Tiesas nolēmuma (sprieduma) paziņošanas dienas saskaņā ar Konvencijas 37.pantu. Gadījumā, ja šī summa netiek izmaksāta minētajā trīs mēnešu periodā, Valdība apņemas maksāt Tiesas nolēmumā (spriedumā) noteiktos procentus. Iepriekš minētā summa tiek ieskaitīta iesniedzēja norādītajā bankas kontā.

Kompensācijas samaksa ir uzskatāma par galīgu minētās lietas risinājumu.”

Iesniedzējs lūdza Tiesu noraidīt Valdības priekšlikumu, pamatojoties uz to, ka piedāvātā summa neesot pietiekama. Viņš lūdza 25 000 EUR lielu kompensāciju.

Tiesa iesākumā ņem vērā, ka pusēm neizdevās vienoties par mierizlīguma nosacījumiem šajā lietā. Tomēr, kā Tiesa jau ir atzīmējusi agrāk izskatītās lietās (īpaši skatīt Tahsin Acar pret Turciju (sākotnējais iebildums), Lielā palāta, iesniegums Nr.26307/95, 74.rindkopa, ECHR 2003-VI un Venera – Nord - Vest Borta A.G. pret Moldovu, iesniegums Nr.31535/03, 28.rindkopa, 2007.gada 13.februāra nolēmums), ir nepieciešams nošķirt, no vienas puses, paziņojumus, kas ir izteikti pilnībā konfidenciāla mierizlīguma procesa ietvaros (Konvencijas 38.panta 2.punkts un Tiesas Reglamenta 62.punkta 2.apakšpunkts) un, no otras puses, atbildētājas Valdības izteikto vienpusējo deklarāciju atklāta un abpusēja procesa ietvaros Tiesā. Saskaņā ar Konvencijas 38.panta 2.punktu un Tiesas Reglamenta 62.punkta 2.apakšpunktu, Tiesa turpinās izvērtēt šo lietu, pamatojoties uz Valdības iesniegto vienpusējo deklarāciju un iesniedzēja izteiktajiem paziņojumiem šajā sakarā, kas iesniegti ārpus mierizlīguma sarunu ietvariem, un neņems vērā pušu paziņojumus, kas tika izteikti nolūkā panākt lietas risinājumu mierizlīguma ceļā, un iemeslus, kuru dēļ puses nespēja vienoties par mierizlīguma nosacījumiem (skatīt Estate of Nitschke pret Zviedriju, iesniegums Nr.6301/05, 2007.gada 27.septembra nolēmums, 36.rindkopa).

Tiesa uzskata, ka atsevišķos apstākļos tā var svītrot iesniegumu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta saskaņā ar Konvencijas 37.panta 1.punkta c) apakšpunktu, pamatojoties uz atbildētājas Valdības iesniegto vienpusējo deklarāciju, pat ja iesniedzējs vēlas, lai lietas izskatīšana tiktu turpināta. Tomēr šajā sakarā Tiesa rūpīgi izvērtēs deklarāciju tās judikatūrā iedibināto principu gaismā (īpaši skatīt iepriekš citēto Tahsin Acar, 75. – 77.rindkopas, Swedish Transport Workers Union pret Zviedriju (svītrots), iesniegums Nr.53507/99, 2006.gada 18.jūlija nolēmums), un Van Houten pret Nīderlandi (svītrots), iesniegums Nr.25149/03, ECHR 2005-IX, un arī Kapitonovs pret Latviju (svītrots), iesniegums Nr.16999/02, 2008.gada 24.jūnija nolēmums).

Attiecībā uz jautājumu, vai būtu pamatoti svītrot doto iesniegumu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta, pamatojoties uz Valdības iesniegto vienpusējo deklarāciju, Tiesa norāda, ka ir izveidojusies vērā ņemama Tiesas prakse pret atbildētāju valsti jautājumā par tās pienākumu apjomu un raksturu, kas izriet no Konvencijas 6.panta 1.punkta attiecībā uz taisnīgas tiesas saprātīgā laikā nodrošināšanu kriminālprocesa ietvaros (īpaši skatīt Estrikh pret Latviju, iesniegums Nr.73819/01, 2007.gada 18.janvāra spriedums, 136.-143.rindkopas; un Svipsta pret Latviju, iesniegums Nr.66820/01, 2006.gada 9.marta spriedums; Moisejevs pret Latviju, iesniegums Nr.64846/01, 2006.gada 15.jūnija spriedums; Lavents pret Latviju, iesniegums Nr.58442/00, 2002.gada 28.novembra spriedums, Freimanis un Līdums pret Latviju, iesniegumi Nr. 73443/01 un 74860/01, 2006.gada 9.februāra spriedums; Kornakovs pret Latviju, iesniegums Nr.61005/00, 2006.gada 15.jūnija spriedums; un Čistjakovs pret Latviju, iesniegums Nr.67275/01, 2007.gada 8.februāra spriedums). Tiesa ir atkārtoti konstatējusi šī pienākuma pārkāpumus un ir piespriedusi taisnīgu atlīdzību saskaņā ar Konvencijas 41.panta prasībām.

Ņemot vērā dotās lietas īpašos apstākļus, to, ka attiecībā uz iesniedzēju Valdība ir atzinusi Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpumu, kā arī to, ka Valdība ir atzinusi, ka pastāv problēma kopumā, un paudusi gatavību ar to cīnīties “ar visiem nepieciešamajiem līdzekļiem”, lai novērstu līdzīgus Konvencijas pārkāpumus nākotnē, un iesniedzējam piedāvātās atlīdzības apmēru, Tiesa uzskata, ka nav pamata turpmākai iesnieguma izskatīšanai (37.panta 1.punkta c) apakšpunkts) (skatīt attiecīgos principus iepriekš citētajā Tahsin Acar, Haran pret Turciju, iesniegums Nr.25754/94, 2002.gada 26.marta spriedums un iepriekš citētajā Kapitonovs pret Latviju).

Tiesa tālāk atzīmē, ka šis lēmums ir galīgs dotās lietas risinājums tikai attiecībā uz tiesvedību Tiesā. Tas nekādā mērā neietekmē iesniedzēja tiesības izmantot citus tiesību aizsardzības līdzekļus nacionālajās tiesās, lai prasītu tālāku zaudējumu atlīdzību apstrīdētajos jautājumos.

Iepriekš minēto apsvērumu gaismā Tiesa ir apmierināta, ka Konvencijā un tās protokolos garantēto cilvēktiesību ievērošanas nodrošināšanai nav nepieciešams turpināt dotā iesnieguma izskatīšanu (Konvencijas 37.panta 1.punkts in fine). Attiecīgi šī iesnieguma daļa tiek svītrota no izskatāmo lietu saraksta.

4. Sūdzība par 6.panta 1.punktu un 3.punkta d) apakšpunktu

Iesniedzējs apgalvoja, ka viņa tiesības uz lietas izskatīšanu taisnīgā tiesā ir tikušas pārkāptas, jo tiesas atteicās izsaukt un nopratināt liecinieku X.

Konvencijas 6.panta 1.punkts un 3.punkta d) apakšpunkti, ciktāl attiecināms uz šo lietu, nosaka sekojošo:

“1. Ikvienam ir tiesības, nosakot (...) viņam izvirzītās apsūdzības krimināllietā pamatotību, uz taisnīgu (...) lietas izskatīšanu (...).

3. Ikvienam, kas tiek apsūdzēts noziegumā, ir sekojošs tiesību minimums:

d) uz apsūdzības liecinieku nopratināšanu vai nopratināt tos pašam un pieprasīt aizstāvības liecinieku klātbūtni un nopratināšanu tajos pašos apstākļos kā apsūdzības lieciniekus (...).”

Tiesa atzīmē, ka iesniedzējs nav iesniedzis nekādus pierādījumus savu apgalvojumu pamatošanai, ka viņš būtu pieprasījis tiesām izsaukt nopratināšanai kādu papildus liecinieku un tāpēc viņš nav izsmēlis iekšējos tiesību aizsardzības līdzekļus. Jebkurā gadījumā iesniedzējs tika notiesāts uz pietiekošu pierādījumu pamata un lietā nav norādes uz to, ka attiecīgās personas nepiedalīšanās lietas iztiesāšanā būtu iespaidojusi viņa tiesības, kas noteiktas Konvencijas 6.panta 3.punkta d) apakšpunktā, vai vispārīgi Konvencijas 6.panta 1.punktā. Attiecīgi šī iesnieguma daļa ir noraidāma kā acīmredzami nepamatota atbilstoši Konvencijas 35.panta 3.punktam un 4. punktam.

Ņemot vērā šos iemeslus, Tiesa vienbalsīgi

Ņem vērā atbildētājas valsts iesniegtās deklarācijas nosacījumus attiecībā uz sūdzību par kriminālprocesa ilgumu saskaņā ar Konvencijas 6.panta 1.punktu un apņemšanos izpildīt tajā minētās saistības;

Nolemj svītrot šo iesniegumu no tās izskatāmo lietu saraksta tik tālu, cik tas attiecas uz iepriekšminēto iesniegumu saskaņā ar Konvencijas 37.panta 1.punkta c) apakšpunktu.

Pasludina pārējo iesnieguma daļu par nepieņemamu izskatīšanai. 

Santiago Quesada	Josep Cassadevall
Sekretārs	Priekšsēdētājs

¹ Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju ir obligāta.