Par Gruzijas parlamenta priekšsēdētāja oficiālo vizīti

Gruzijas Republikas parlamenta priekšsēdētāja Davida Bakradzes uzruna Latvijas Republikas Saeimas sēdē 2008.gada 20.novembrī

Jūsu ekselence!

Godātie deputāti un deputātes!

Man prieks jūs uzrunāt šajā sēdē!

Ļaujiet man atkārtoti apliecināt to, ka Gruzijas tauta nekad neaizmirsīs jūsu lēmumu nostāties mūsu pusē, ko pieņēmāt augustā, kad Krievijas Federācijas bruņotie spēki iebruka Gruzijā un tās valstiskums bija nopietni apdraudēts.

Jūs rīkojāties nekavējoties, nebaidoties un saprotot, ka ir svarīgi paust savu nostāju. Latvijas premjerministrs Godmaņa kungs bija viens no pirmajiem, kas kopā ar Lietuvas prezidentu Adamkus kungu un Polijas prezidentu Kačiņska kungu nostājās Gruzijas pusē nākamajā dienā pēc iebrukuma, teikdami: “Izmantosim visus mums kā prezidentiem pieejamos līdzekļus, lai nodrošinātu to, ka pret nelielu Eiropas valsti vērstā agresija netiek noklusēta vai raksturota ar bezjēdzīgiem paziņojumiem, kas vienādo upurus un pāridarītājus.”

Turklāt mēs augstu vērtējam to, ka jūs neatzīstat attiecībā uz Abhāziju un Dienvidosetiju izvērsto politiku. Vēlos izmantot šo iespēju, lai pateiktos par atbalstu, ko Latvijas Republikas Saeima sniedza Gruzijai augustā, atspoguļojot to 2008.gada 14.augusta paziņojumā. Gruzijas valdība ir pateicīga par jūsu nelokāmo atbalstu mūsu centieniem pievienoties Eiropas un Eiroatlantiskajām struktūrām.

Saiknes, kas mūs vieno, vienmēr ir bijušas ārkārtīgi spēcīgas. Mūsu sadarbība, kas balstās uz kopīgu apņemšanos veidot miermīlīgu un labklājīgu nākotni, ir un vienmēr būs patiesi veiksmīga.

Man ir prieks redzēt, cik liela nozīme šīs sadarbības stiprināšanā ir abu valstu parlamentiem. Vēlētos jums sirsnīgi pateikties gan savā, gan visa Gruzijas parlamenta vārdā par paziņojumiem, ko esat pieņēmuši attiecībā uz Gruziju.

Savu solidaritāti Latvijas parlaments vēlreiz apliecināja 25.septembrī, nobalsodams pret likumprojektiem par Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarības atzīšanu.

Tagad vēlētos pievērst jūsu uzmanību augustā notikušajam iebrukumam.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma Kremlis ir nemitīgi centies no Gruzijas atšķelt Abhāziju un Dienvidosetiju. Pēc tā sauktās Rožu revolūcijas Krievijas politika pret Gruziju kļuva vēl agresīvāka. Pēdējo gadu laikā mēs esam piedzīvojuši vairākas sankcijas: ekonomisko embargo, ceļošanas ierobežojumus un deportācijas, energoresursu piegādes pārtraukšanu, Gruzijas gaisa telpas robežu pārkāpšanu, kā arī vairākas konflikta zonās īstenotas provokācijas.

Diemžēl starptautiskā sabiedrība, neraugoties uz Gruzijas brīdinājumiem, tā arī nav pievērsusi pienācīgu uzmanību Krievijas agresīvajai retorikai un vēlmei no vārdiem pāriet pie darbiem. Pat fakts, ka 2007.gadā Citelubani tika nomesta raķete, kad Krievijas lidaparāts, izlidojot ārpus konflikta zonas, pārkāpa Gruzijas robežu, tika ignorēts.

Acīmredzot 2008.gada sākumā Krievija bija gatava ķerties pie aktīvas rīcības. Maskava atkāpās no NVS lēmuma par Abhāzijā un Dienvidosetijā īstenojamām sankcijām; izdeva prezidenta dekrētu par juridisku saikņu izveidošanu ar separātiskajiem reģioniem; ieveda Abhāzijā dzelzceļa un gaisa desanta vienības; atjaunoja dzelzceļu un militāro infrastruktūru; notrieca nebruņotu Gruzijas Iekšlietu ministrijas bezpilota izlūklidmašīnu; pārkāpa Gruzijas gaisa telpas robežas…

Katrs šāds pasākums pats par sevi ir klajš starptautisko tiesību normu pārkāpums. Kopumā tie liecina par to, ka tika sākta visas Gruzijas teritorijas aneksija.

Pēc katra minētā notikuma mūsu valdība visiem spēkiem centās atrisināt šo nomācošo konfliktu. Mēģinājām sazināties ar Maskavu. Mudinājām starptautisko sabiedrību aktīvi iesaistīties konflikta atrisināšanā. Izstrādājām pat daudz plašākus plānus attiecībā uz Abhāzijas un Dienvidosetijas autonomiju, cerot tādējādi veidot saikni ar iedzīvotājiem, kuri no mums attālinājušies.

Vēl jūlija beigās mēs ļoti cerējām, ka šie pūliņi dos kādus rezultātus. Droši vien jūs atceraties, ka 31.jūlijā Helsinkos bija ieplānotas miera sarunas EDSO paspārnē. Taču Krievijas Federācija nolēma uz tām neierasties. Tai bija citi plāni.

Daži kolēģi ir vaicājuši, kāpēc Gruzija veica militāras operācijas konflikta zonās? Pat visacīmredzamāko provokāciju gadījumā mēs vienmēr esam izturējušies pēc iespējas atturīgāk – kā tas pieklājas demokrātiskas kopienas atbildīgam loceklim.

Taču tas, kas notika 7.augustā, vairs nebija provokācija. Tā bija rīcība. Rīcība, kas vērsta pret Gruzijas valstiskumu. Rīcība, kas vērsta pret mūsu civiliedzīvotājiem.

Dāmas un kungi, es vēlētos jums jautāt: kurš apstrīd to, ka jebkuras valdības galvenais uzdevums ir aizsargāt savas valsts civiliedzīvotājus un aizstāvēt tās robežu pret ārvalsts iebrukumu?

Iebrūkot Gruzijā ar lielu sauszemes karaspēku un atbalstot separātistu artilērijas uzbrukumu miermīlīgajiem Gruzijas ciematiem, Krievijas Federācija pārkāpa ne tikai starptautiskās tiesības. Attiecībā uz Gruzijas iedzīvotājiem konflikta zonās Krievija pārkāpa pašas galvenās cilvēka tiesības – tiesības uz dzīvību.

Tāpēc, neraugoties pat uz visļaunākajām sekām, Gruzijas valdībai bija jāveic militāri pasākumi, lai neitralizētu pozīcijas, no kurām tika apšaudīti mūsu civiliedzīvotāji, un apturētu Krievijas militāro invāziju Gruzijas teritorijā.

Tajā pašā laikā vēlos uzsvērt, ka kopš paša konflikta sākuma Gruzijas valdība aicināja starptautisko sabiedrību ķerties pie patiešām neatkarīgas un objektīvas konflikta izmeklēšanas. Pirmoreiz prezidents Saakašvili šādu aicinājumu izteica 16.augustā, stāvot plecu pie pleca ar kancleri Merkeli.

Dārgie kolēģi, draugi!

Krievija, rīkojoties pēc 19.gadsimta parauga, rupji pārkāpj starptautisko tiesību pamatnormas un principus un tādējādi apdraud visu mūsdienu starptautisko sistēmu.

Īpaši satraucošs ir fakts, ka Krievijas Federācija no jauna ievieš jēdzienu par ietekmes sfērām un sāk lietot spēku starptautiski atzītu valstu robežu grozīšanas nolūkos.

Lielas bažas rada Krievijas Federācijas antihumānā prakse ar tiesībām uz pašnoteikšanos attaisnot etnisko tīrīšanu. Ar šādu rīcību Krievija iedragā cilvēktiesību un humanitāro tiesību principus.

Tas nedrīkst atkārtoties. Mums visiem kopīgi jāizlemj, kādā pasaulē mēs gribam dzīvot.

Dāmas un kungi!

Tagad ļaujiet man pievērst jūsu uzmanību Gruzijas iekšpolitiskajai situācijai.

Par spīti Krievijas nemitīgajiem pūliņiem iedragāt Gruzijas valdību un valstiskumu, neseno aptauju rezultāti liecina par lielu tautas atbalstu valdībai.

Gruzijas iedzīvotāju tiekšanās pēc Eiropas un Eiroatlantiskās integrācijas kļūst aizvien stiprāka. Nesen veikto aptauju rezultāti rāda, ka aptuveni 84% gruzīnu atbalsta Gruzijas pievienošanos NATO.

Pretēji izskanējušām bažām par Gruzijas demokrātisko reformu progresa palēnināšanos Gruzijas valdība, tieši otrādi, ir uzsākusi jaunu reformu posmu. Viens no Amerikas dibinātājiem Džeimss Medisons reiz teicis: “Demokrātijas problēmas var atrisināt tikai ar vēl lielāku demokrātiju.” Mēs piekrītam šim principam.

Gruzijas valdība un Gruzijas tauta ir izvēlējušās universālu un beznosacījumu demokrātiju.

Daudzas reformas tika uzsāktas, lai stiprinātu parlamenta lomu. Šīs reformas ietver grozījumus Konstitūcijā, kuri mainīs spēku samēru par labu parlamentam. Daļa normatīvo aktu tika grozīti, lai nostiprinātu opozīcijas lomu un spējas ietekmēt valsts pārvaldi.

Mēs izveidojām īpašu parlamenta komisiju, kuru vada opozīcijas pārstāvis un kura izmeklēs augustā notikušā iebrukuma apstākļus. Mēs kā atbildīga valdība veicam visaptverošu un padziļinātu augusta krīzes analīzi. Komisija aicina Gruzijas valdības atbildīgos locekļus – premjerministru, ministrus, augstākās amatpersonas – publiski atskaitīties par savu rīcību augustā. Man šajā komisijā būs jāsniedz publiska liecība 24.novembrī. 28.novembrī liecību sniegs prezidents Saakašvili. Uz komisijas sēdēm tiek aicināti plašsaziņas līdzekļu pārstāvji, un sēdes tiek translētas tiešraidē Gruzijas sabiedriskajā televīzijā. Šis ir pirmais gadījums Gruzijas vēsturē, kad parlamentārā izmeklēšanas komisija izjautā valsts prezidentu, premjerministru un ministrus, un tas viss tiek tiešraidē parādīts sabiedrībai. Uzskatu, ka ar šo izmeklēšanu Gruzijas parlamentārajā demokrātijā tiek ieviesti jauni standarti.

Ir izveidota īpaša krīzes novēršanas padome, kurā pārstāvēta gan pozīcija, gan opozīcija un kuru arī vada opozīcijas pārstāvis. Padomes uzdevums ir risināt pēckonflikta atjaunošanas jautājumus un izstrādāt reformu plānu.

Parlaments ir ierosinājis un jau apspriež jaunus likumus un citus mehānismus, lai nostiprinātu tiesu varu, iedibinātu zvērināto tiesu un tiesnešu beztermiņa iecelšanu, kā arī stiprinātu plašsaziņas līdzekļu neatkarību.

Runājot par ekonomisko situāciju, ir jāteic, ka Gruzijas ekonomika ir vispusīgi apliecinājusi savu elastību. Neviena banka nav bankrotējusi, un panika finanšu jomā nav izcēlusies. Pat karadarbības laikā pirmās nepieciešamības preču un citu preču trūkums nebija jūtams.

Taču ārvalstu ieguldījumu samazinājums sakarā ar to, ka investori zaudējuši uzticību, būs ievērojams. Gruzijas valdība pieliek visus pūliņus, lai investoru uzticību atjaunotu.

Patlaban Gruzijas valdība plāno ļoti efektīvi un pārredzamā veidā izmantot dāsno palīdzību, ko saņēmām no donoriem. Mēs būsim priecīgi, ja starptautiskā sabiedrība, opozīcija, nevalstiskās organizācijas un visa plašā sabiedrība rūpīgi pārraudzīs šo procesu.

Ja nebūs kontroles, atdzimstošās Krievijas ambīcijas novedīs pie līdzīgu krīžu atkārtošanās citos reģionos, kurus Maskava ir atklāti pasludinājusi par savas ietekmes sfēru.

Es vēlos pateikt ļoti skaidri: Gruzija nekādā veidā neaicina izolēt Krievijas Federāciju. Mēs iestājamies par dialogu un sadarbību. Taču sadarbība ir jābalsta uz vispāratzītām humānisma normām un starptautisko tiesību principiem.

Eiropas Savienībai un NATO, kas iemieso demokrātijas idejas un ideālus, sava politika attiecībā uz Krieviju jāīsteno konsekventā un nepārtrauktā veidā. Ikvienā forumā ir jāuzsver, ka par pamatprincipiem un neatņemamām tiesībām nevar diskutēt.

Īsi sakot, agresijas izpausmes mēs apkarosim ar visstiprākajiem ieročiem, kādi vien ir mūsu arsenālā, proti, ar apņemšanos paplašināt pamatbrīvības mūsu valsts iekšienē, nostiprināt demokrātiju, lielākas tiesības uz vārda brīvību un neatkarīgu un stipru tiesu varu, kā arī stabilu varas un kontroles funkciju sadalījumu mūsu demokrātisko institūciju starpā.

Un šā mērķa sasniegšanai mums ir nepieciešama sabiedroto palīdzība, atbalsts un pieredze.

Kā to apliecina mūsu lēmums īstenot savā kara plosītajā valstī jaunu reformu posmu, mūsu uzticība Eiropas un Eiroatlantiskajām struktūrām pamatojas uz mūsu nelokāmo vēlmi stiprināt demokrātiskās vērtības.

Šajā sakarā mēs uzskatām, ka rīcības plāna dalībai NATO piešķiršana Gruzijai būtu ne tikai mūsu dažkārt pat ar pārcilvēciskām grūtībām panāktā progresa sen pelnīta atzīšana, bet arī pamats mūsu turpmākajām demokrātiskajām reformām un mūsu ieguldījumam starptautiskās drošības veicināšanā.

Piešķirot Gruzijai rīcības plānu dalībai NATO, tiktu uzsvērts ne tikai mūsu izraudzītā demokrātijas ceļa neatgriezeniskums un Gruzijas tautas likumīgās tiesības pašai noteikt savu nākotni. Mēs centienus pievienoties Eiropai gluži vienkārši īstenotu atbilstoši savai brīvajai izvēlei un saskaņā ar visiem mūsu kaimiņiem.

Visi kopā mēs varam piepildīt savas cerības un miermīlīgā ceļā doties uz nākotni. Visiem kopā mums ir iespējas. Šo iespēju neizmantošana būtu noziegums pret nākamajām paaudzēm.

Mums nekad nevajadzētu ļaut mazajām valstīm atteikties no savas tieksmes pēc brīvības. Mums nevajadzētu lūgt mazāku valsti pieklusināt savu balsi un nereaģēt uz provokāciju. Cerēsim, ka mums nekad neliks pakļauties un secināt, ka šajā laikmetā taisnīgums ir atkarīgs no lieluma, skaita un spēka.

Paldies!