Tieši pirms gada dzejnieks Andrejs Eglītis  pēc 53 svešumā pavadītiem gadiem atgriezās mājās

"Latvijas Vēstneša" redakcijā sarunā par sevi, par mūsu dzīvi un laiku Tukuma Raiņa vidusskolā, klausoties koncertu Adventes gaismā

Turpinājums no 1.lpp.

Un vēl bija mūsu slavenā tenora Jāņa Sproģa un jaunās diriģentes Vitas Timermanes iedvesmotie braucieni uz Kurzemes baznīcām, kad par godu latviešu tautas likteņkantātes pirmatskaņojuma 55. gadadienai Skrundā, Zlēkās un Kuldīgā skanēja Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša kopīgais lieldarbs "Dievs, Tava zeme deg!"

Bija tikšanās "Latvijas Vēstneša" redakcijā, kad uz tradicionālo sarunu par sevi, par dzīvi un mūsu laiku tika aicināti Triju Zvaigžņu ordeņa cilvēki. Ordeņa virsniece Elza Radziņa savas izjūtas izteica ar Andreja Eglīša dzeju, lasīdama arī trimdas preses izdevumos atrastas dzejas rindas, par kurām pats autors jau bija piemirsis. Dzejnieka uzmanības aizkustināta (Andrejs Eglītis mūsu skatuves karalieni sveica ar īsti karalisku ziedu pušķi), aktrise cieši turējās pie savas dzejas kladītes, lai uztraukumā kaut ko nesajauktu. Atmiņā palicis dzejolis par Tēvu zemi.

Es apdziedu atkal Tevi, visu zemju zeme,

Tēvu zeme.

Visu vasaru vasara un visu ziemu ziema,

Tēvu zeme.

Visu debesu debesis un visu dienu diena

un nakšu nakts —

Tēvu zeme.

Un beidzot, nē, vēl mazliet —

visu puķu puķe —

Tēvu zeme.

Un visu mīlestību mīlestība

un sāpju sāpe,

Tēvu zeme.

Kopā ar dzejnieku viņa mājīgajā Tērbatas ielas dzīvoklītī klusi iededzām divas Nācaretes sveces no Kristus jaunības zemes, atceroties 1991.gada janvāra dienas, kurām viņš ar drebošu sirdi toreiz dzīvojis līdzi savā Stokholmas mājoklī: "Uz mani vislielāko iespaidu atstāja tas, ka barikādes sargāja visa Latvija. Kopā ar Rīgu bija zemnieki, lauku ļaudis no malu malām. Tas bija spēks!"

Lielo deportāciju atceres dienā Andrejs Eglītis bija klāt svinīgajā brīdī, kad tika atvērts Latvijas Vēstures arhīva sagatavotais dokumentu krājums "Okupācijas varu politika Latvijā 1939–1991". Atgādinot Kārļa Skalbes vārdus, ka mūsu tautai Latvju dainas jāliek blakus Bībelei, viņš toreiz sacīja, ka arī šai grāmatai jāatrodas līdzās Bībelei.

Vasara atnāca ar Valsts prezidenta vēlēšanām un Valsts prezidentes ievēlēšanu. Kā daudzi tajā naktī, arī Andrejs Eglītis neizslēdza televizoru līdz uzvarošām beigām un priecājās par Saules dainu pētnieces Vairas Vīķes–Freibergas ievēlēšanu augstajā amatā.

Ir bijuši visi gadalaiki. Un visam dzīvots līdzi. Jo dzejnieks nav atgriezies, lai justos te kā pienācējs no malas: "Es esmu mājās. Es vienmēr esmu bijis Latvijā kā mājās. Tikai kad augstākajai valdīšanai, kā rādās, nav visi mājās, es vairs nejūtos kā mājās. Es pat vienu pantiņu par to uzrakstīju:

Ja ceļam, tad ceļam, akmeņus

laužam un veļam nākotnes

Latvijas būvei, bet, ak Kungs,

mums katram pietrūkst

pa skrūvei un, kamēr to meklējam,

viens otru lādot,

uzceltais sabrūk,

pakaļu rādot.

Man, tāpat kā visiem, sāp latviešu valodas liktenis, sāp pensionāru likteņi, sāp daudzas nebūšanas. Problēmām, ko nemaz nav iespējams uzreiz un ar vieglu roku atrisināt, nevar uzgriezt muguru, bet ar histērisku bļaustīšanos arī nevar neko panākt. Jādzīvo ar savu galvu un ar savu mugurkaulu."

Dzejnieks gan ar smaidu, gan pavisam nopietni mēdz atcerēties to meiteni, kas satvērusi viņu pie pleciem, kad viņam kādā marta rītā slīdējusi kāja un viņš teju teju nokritis uz ielas: "Viņa man uzsauca — turies uz savām kājām!" Es tad arī visiem saku: "Turēsimies uz savām kājām! Neviens cits mums te nevar palīdzēt."

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore