Pret svešām varām Atmiņas par okupāciju laikiem. 1940 – 1945. Pirmpublikācija Arturs Neparts

Autors: 1942.gada pavasarī, ap Jelgavas Skolotāju institūta beigšanas laiku — un astoņdesmito gadu vidū, pirms pensionēšanās

II. Vācu okupācijas laiks

Turpinājums. Sākums "LV"Nr.246/247, 4.08.1999.;

"LV" Nr.251/252, 10.08.1999.; "LV" Nr.253/254, 11.08.1999.;

"LV" Nr.255, 11.08.1999.

Nākamā reize, kad direktors atklāti vērsās pret institūtiešu nacionālo nostāju, bija 1941.gada 18.novembrī. Nekas sevišķš jau šajā dienā skolā nenotika. Tikai bijām labāk ģērbušies, nēsājām nacionālās krāsas un cits citu apsveicām. Bija arī izkaulēts, ka nevienā klasē kontroldarbs nenotiks.Tomēr arī šī mērenā nostāja izraisīja diesgan žultīgu P.Kupča reakciju un piezīmes par bērnišķīgu politisko domāšanu. Pārsteidza mācītāja Alfrēda Gulbja vāciešiem simpatizējošā nostāja — viņš darīja direktoram zināmas audzēkņu nacionālās izpausmes. Liekas, sava politiskā pārliecība nebija arī mūsu klases audzinātājam Baltkājim. Viņa attiecības ar mūsu klasi varētu saukt pat par naidīgām.

Bezgaumības un klanīšanās kalngals bija sasniegts, kad Pauls Kupčs īsi pirms Ziemassvētkiem bija aicinājis ciemoties un padejot institūtā gados jaunākus vācu karavīrus. Kāds no priekšnesumiem bija vācu karavīru dziesmas "Ja, wir, Mädel, stehe’n am Zaune" dziedāšana papildināta ar dzīvās bildes izdarībām. Cik atceros, neviens no skolotājiem priekšnesumu sagatavošanā nepiedalījās. Tāpat arī no skolēniem, kas varētu būt izpalīdzīgi, neviens nekādu aktivitāti neizrādīja. Aktīvas, cik atceros, it kā pēc direktora aicinājuma, bija tikai pāris jelgavnieku 5.klases meitenes. Minētā priekšnesuma laikā daļa no institūta zēniem pagrieza muguru un izgāja no zāles. Žēl bija vācu jaunekļu. Viņi nevarēja nemanīt latviešu māksloto laipnību un naidīgo izturēšanos. Bet meitenes viņiem patika.

1941.gada beigas un 1942.gada sākums iezīmējās arī ar noteiktāku Amerikas iestāšanos karā — vispirms pret Japānu un tad pret Vāciju. Apstājās arī vācu uzbrukums Maskavai. Labi sagatavotais un spēcīgais krievu pretuzbrukums vāciešus pie Maskavas ne tikai apturēja, bet Krievijas ziemai neapģērbtos un nepārtrauktās cīņās nogurušos vācu karavīrus ar lieliem zaudējumiem atsvieda atpakaļ. Tikai pārākā vācu taktika un pārcilvēcīgā vācu karavīru uzupurēšanās paglāba vācu frontes vidusdaļu no pilnīga sabrukuma.

Nomainījās arī vācu augstsprātīgie uzskati, ka "Mēs iztiksim bez jums". Un viņi sāka organizēt arvien vairāk latviešu bruņotu vienību, lai tās izmantotu ziemeļu frontes joslā. Latviešu vienībās sāka pieteikties arī vecāko klašu audzēkņi no vidējām mācību iestādēm, šajā laikā vēl nekāda spiediena, lai pieteiktos latviešu kārtības sargu bataljonos, nebija. Bet tie, kas vēlējās, varēja pieteikties un iet, viņiem garantēja skolas bigšanas apliecības saņemšanu.

Es un mūsu grupa bija pret iešanu karot, kamēr nav nekādas skaidrības par Latvijas nākotni. Institūtā Pauls Kupčs bija iešanai karā aktīvi labvēlīgs es neslēpu savus ieskatus, un kopumā vecāko klašu audzēkņi arī bija pret iešanu vācu armijā. No pēdējās jelgavnieku klases institūtā brīvprātīgi pieteicās divi — Vladimirs Drava un Arturs Baltmanis. Bet tas arī bija viss. Nav šaubu, viņi abi bija asi noskaņoti pret komunismu. Te varbūt ir vietā minēt arī kādu īpatnību. Šķiet, ka cēsinieku klases gandrīz vienmēr uz visu atsaucās kā vienības, kamēr jelgavnieki vairāk pauda savu individualitāti. Kaut arī man nebija nekādu problēmu saprasties ar jelgavniekiem, dažreiz tomēr jutu, ka dažiem no viņiem bija zināma lojalitāte pret institūta direktoru, kas Latvijas laikā tomēr bija bijis viņu skolotājs un inspektors. Toties cēsinieku uzstāšanos ne vreizi vien varētu saukt par bravurīgu, kas savukārt nebija jelgavnieku dabā.

1942.gada sākumā Zemgales apgabalā bija pirmais publiskais vācu aicinājums latviešu jaunatnei — vidējo mācību iestāžu pēdējo klašu audzēkņiem — brīvprātīgi pieteikties darba dienestā. Skolu vadība un skolotāji ar ļoti maz ieņēmumiem aprobežojās tikai ar vācu aicinājuma izziņošanu un aktīvi neiestājās par pieteikšanos un iešanu darba dienestā. Starp izņēmumiem, protams, bija arī mūsu direktors Pauls Kupčs. Es biju pret iešanu darba dienestā. Nekādu aģitāciju neveicu, tomēr darīju savus ieskatus zināmus gan institūtā, gan arī tehnikumā un ģimnāzijā.

Neņemot vērā P.Kupča un arī dažu citu skolotāju (māc.A.Gulbis, Baltkājis) aģitāciju, no institūta un tehnikuma nebija pieteicies neviens. No ģimnāzijas, ja atmiņa neviļ, pieteikušies bija trīs. Pauls Kupčs staigāja apkārt rūkdams.

Uzskatīju, ka šis ir principiāls un kardināls jautājums, kur viedoklis būtu jāieņem arī latviešu vadībai Rīgā. Lūdzu Viktoru Dānielu šo jautājumu pacelt, cik "augstos plauktos" vien iespējams. Pagāja tomēr labs laiks, līdz saņēmām tautskolu direktora Arvīda Dravnieka atbildi. Viņa atbilde attiecās tikai uz skolotāju institūtu — ka viņam ir skolotāju trūkums un ka viņš var sagādāt darbu katram institūtu beigušajam. Viņa ieskats bija — ir jānogaida.

Vēlāk privātās sarunās kā A.Dravnieks, tā A.Valdmanis esot izteikušies, ka darba dienestā brīvprātīgi nevajadzētu iet. Tas tomēr bija tālu no tā, ko abi šie darbinieki rakstīja vēlāk. Citādi no latviešu vadības nekādi norādījumi nenāca. Biju ļoti vīlies.

Vienīgais labums, ka no A.Dravnieka ziņa par notikumiem institūtā izgāja pa visu skolu tīklu Latvijā. Biju pārsteigts, ka vēlāk nepazīstami cilvēki, kad tiekoties minēju savu vārdu, uzsmaidīja un stingrāk paspieda un pakratīja roku. Kamēr gaidījām atbildi no Rīgas, notikumi Jelgavā gāja savu gaitu.

Apgbala komisārs Mēdems par darba dienesta neveiksmi bija bargi noskaities. Viņš pie sevis izsauca P.Kupču un kārtīgi nostrostoja. Atbildot un taisnojoties, P.Kupčs bija teicis, ka viņš neko nevarot darīt, jo institūtā esot audzēkņi, kas aģitējot pret darba dienestu. Uz jautājumu, kuri tie ir, viņš bija atbildējis, minot manu vārdu. Skolotājs Pauls Bukāns, kas pavadīja direktoru, gādāja, lai šī ziņa sasniegtu mani un brīdinātu.

Lai vēlreiz izdarītu spiedienu uz mums, Pauls Kupčs lika abu sesto klašu zēniem sapulcēties klasē un ņēma mūs kārtīgi priekšā, gan minot labumus, kas nāks pēc darba dienesta (iespēja studēt), gan arī draudot un kauninot. Ļoti neitrāli runāja arī inspektors Ernests Aistars. Kādā frāzē direktors tēmēja man, ka mēs gan runājot par nacionālsociālismu, bet, kad esot darbos jāpierāda, tad nekā. Te nu es izdarīju kļūdu un "izlēcu no ilkstīm". Piecēlos un teicu, ka vācu tautai ir savas intereses, mūsu tautai savas un ka mācīties strādāt mums uz Vāciju nav jābrauc. Pēc kādām nedēļām mani pie sevis aicināja Jelgavas latviešu politiskās policijas priekšnieks Kārlis Mētra, ko pazinu jau no boļševiku valdīšanas pēdējām dienām, kad arī viņš bija starp nacionāliem nelegālistiem. Kad uz viņa aicinājumu biju izstāstījis par notikumiem institūtā, viņš man ieteica iet darba dienestā, jo citādi man būšot nepatikšanas. Biju ne tikai dziļi pārliecināts, ka aiziešana no mūsu zemes vai tautas dzīvā spēka samazināšanās ir pret mūsu tautas interesēm, bet es nevarēju iet arī sava jaunekļa principa dēļ, jo biju teicis citiem, ka darba dienestā neiešu. Ar K.Mētru šķīrāmies draudzīgi. Viņš ieteica man uzmanīties un vēlēja to labāko. Visas šīs akcijas rezultātā agrāk vai vēlāk no mūsu abām klasēm darba dienestā aizgāja Arnolds Bāliņš, Silvestrs Bergmanis, Jānis Jansons, Visvaldis Jansons, Kārlis Stundiņš un Ernests Švānebergs.

Bija jau arī vēl skolā citi notikumi, kad pēc saviem ieskatiem paudām nacionālu nostāju. Vienmēr ar uzticību jaunākās klasēs varēju runāt ar Vili Rozi, Tālivaldi Krātiņu, Arnoldu Austrumu, Kārli Apini, Oskaru Hercu, Arturu Cipuli, Juri Šķiliņu, Oļģertu Treiju, Viktoru Bendrupu, Edgaru Doni un citiem. Kad skolu beidzu, zināju, ka nacionāla tukšuma institūtā nebūs. No minētajiem par to varbūt visvairāk gādāja Arturs Cipulis. Kad mani apcietināja, aizturēja arī Vili Rozi, jo pie manis atrada viņa adresi. Pārliecināju pratinātājus, ka tam nav nekāda sakara ar kādu nelegālu darbību, kaut bija. Tā bija viena no vietām Jelgavā, kur kāds vajadzības gadījumā, atsaucoties uz mani, varēja pārlaist nakti. Vili Rozi atbrīvoja.

Mana nostāja pret darba dienestu bija saistījusi arī Jelagvas apriņķa tautskolu inspektora Jāņa Čermaka uzmanību. Toreiz biju diezgan jauneklīgs gailēns. Tomēr palikām labi draugi līdz pat viņa vientuļajai nāvei 1974. gada janvārī Kolumbijā, Misūri pavalstī, kur viņš Misūri universitātē bija bibliotekārs.

***

Daži komentāri, ko par mani un mums ir teikuši savās grāmatās Arvīds Dravnieks un Alfrēds Valdmanis.

Arvīds Dravnieks savā grāmatā "Es atceros" (Grāmatu Draugs, 1970.g.) 173. lpp. otrā pusē un 174. lpp. sākumā saka:

"1941. gadā Jelgavas skolotāju institūtu beidza mans bijušais skolnieks Viktors Daniēls, ar ko man bija bijušas draudzīgas attiecības. Viņš man piezvanīja no Jelgavas un teica, ka institūta direktors P.Kupčs aģitē par iešanu vācu darba dienestā. Atteicu, kas tās par muļķībām — trūkst skolotāju, nevienu skolotāju nespiež iet darba dienestā pat vācu okupācijas vara. Es varu dot skolotāja darbu jums visiem, nevaru tikai garantēt, ka tas būs Rīgā. Uz šīs sarunas pamata abitūrients Arturs Neparts bija sacījis uzrunu savā klasē un norādījis, ka darba dienestā nav jāpieteicas. Drīz pēc tam A.Neparts tika apcietināts. Ir saprotams, ka vācu SD man neteica, kas nosūdzējis A.Nepartu, tā nevienu personu te nevaru minēt, bet varu tikai konstatēt pilnīgi drošus faktus — Jelgavas institūta direktors P.Kupčs mudina pieteikties vācu darba dienestā, un abiturients A.Neparts uzstājas pret šo akciju. Es jutos vainīgs par A.Neparta apcietināšanu, jo A.Neparts bija darījis tikai to, ko es biju ieteicis, — nepieteikties brīvprātīgi vācu darba dienestā. Tas mani spieda jo īpaši rūpēties par A.Neparta atbrīvošanu. Man te bija mazs vārds, bet pēc mana lūguma to vairākkārt prof. Dr. M.Prīmanis bija atgādinājis ģenerālkomisāram. Sekmes tomēr nebija. Neparts no Salaspils nometnes tika pārsūtīts koncentrācijas nometnē Vācijā, kur viņu atbrīvoja angļu karaspēks. Pēc šiem faktiem varu tikai secināt, ka nosūdzētājs bijis okupācijas varai uzticama persona. A.Neparts bija novērtēts par sevišķi bīstamu pretinieku vācu okupācijas varai."

Pie teiktā varu piezīmēt sekojošo:

1. Viktors Dāniels piezvanīja A.D. ne no Jelgavas, bet gan no Rīgas, kur bija skolotājs, un lūdza tikšanos ar A.D., ko arī ieguva.

2. Nekādas runas pret darba dienestu institūtā neesmu teicis, izņemot jau minēto atbildi P.Kupčam. Notikumi intitūtā jau bija notikuši pirms V.Dāniels tika pie runāšanas ar A.Dravnieku. Šādas lietas V.Dāniels pa telefonu arī nerunāja.

3. Nelūdzu Viktoru "kārt lietu pie lielā zvana", lai gūtu padomu, kā rīkoties, ne arī lai gūtu palīdzību institūtniekiem, bet gan lai latviešu vadība Rīgā ieņemtu principiālu nostāju šajā jautājumā. Diemžēl biju gaidījis par daudz.

4. Notikumi institūtā risinājās 1942. gada pašā sākumā. Mani apcietināja 1943. gada aprīlī. Tātad tas nemaz nebija tik drīz. Manā pratināšanā darba dienesta jautājumu institūtā pat nepieminēja. Tomēr esmu pārliecināts, ka darba dienesta jautājums institūtā mani ieveda vācu pretinieku sarakstos un ka tas bija ievads visām manām tālākām nepatikšanām.

5. Ticu, ka A.Dravnieks un M.Prīmanis iestājās par manu un mūsu atbrīvošanu no apcietinājuma.

6. Nedomāju, ka vācieši mani uzskatīja par sevišķi bīstamu, bet gan, ka viņi nebija īsti skaidrībā, kas es un mēs tādi esam. Tas, ka Salaspilī nebija atļauts mani norīkot ārpus nometnes darbos, gan liecina, ka par gluži parastu ieslodzīto viņi mani neuzskatīja.

Grāmatas "Dienās baltās nebaltās" autors ir notārs Boriss Zemgals un izdevējs Leonīds Zemgals. Grāmata iznāca 1949. gadā Ženēvā. Šī grāmata stāsta par Alfrēda Valdmaņa karjeru un darbu no 1932. gada līdz laikam, kad grāmata iznāca. Sabiedrībā valdīja ieskats, ka pie grāmatas satura ļoti daudz piestrādājis pats A.Valdmanis. Starp citu, šīs grāmatas 76. lpp. ir sekojoša rindkopa, kuras lielākā daļa ir it kā manis rakstītā citāts: ""1942.g. sākumā atskanēja sauciens latviešu jaunatnei iet darba dienestā. No pirmā acumirkļa mums šķita skaidrs, ka šis aicinājums noraidāms un sabotējams. Bet drošības pēc sazinājos ar Rīgu, V.Dānielu. No viņa saņēmu tautskolu direktora Dravnieka norādījumu — nogaidīt —. Šī parole nāca no Valdmaņa…," raksta savās atmiņās pretestībnieku kaujas grupas vadītājs A.Neparts. "Tāpat mēs rīkojāmies, sākoties brīvprātīgo vervēšanai policijas bataljonos. Visos mūsu centros nekavējoties paziņojām Valdmaņa paroli, ka "latvieši neder kā uzbrucēji svešās zemēs, bet latviešu karavīrs ir neuzvarams uz savas zemes robežas"; un visiem uzreiz kļuva skaidrs, ka vēl nav pienācis mūsu laiks." (A.Neparts)"

Latvijas Valsts arhīva A.Valdmaņa materiālos ir 1946. gada 23. martā datēts raksts mašīnrakstā un ar parakstu "A.Neparts" arī mašīnrakstā.

Pie iepriekš minētās grāmatas un raksta varu paskaidrot sekojošo:

1. 1945. gada beigās nosūtīju Jānim Čermakam uz Detmoldu rakstu rokrakstā līdzīgu tam, kas atrodas A.Valdmaņa materiālos, bet īsāku.

2. Raksts A.Valdmaņa materiālos ir balstīts uz manu rakstu J.Čermakam. Tur ir vietas, kas varētu būt norakstītas pat vārdu pa vārdam. Bet tur ir arī daudz nepatiesību.

3. Rakstu, kas atrodas A.Valdmaņa materiālos, es neesmu rakstījis. Labi ja 1946. gada 23. martā biju tikko no Bukstehūdes ieradies Detmoldā un ar mašīnu šajā laikā rakstīt nepratu. Ja man jautātu, kas varētu būt šī raksta autors, es atbildētu, ka A.Dravnieks, kurš šajā laikā bija tuvā saskarē kā ar A.Valdmani, tā ar J.Čermaku. Rakstā ir vietas, ko tikai A.Dravnieks varēja pieņemt, piemēram, ka vltn. Arvīds Endziņš bija mūsu militārais vadītājs, kas neatbilst patiesībai.

4. Vismaz daži citāti, kas grāmatā pierakstīti man, ir ņemti no šī raksta. Bet grāmatā minēti arī citāti, kas ir izdomāti.

5. Neesmu uz kaušanos un neuzskatu sevi par kādas kaujas grupas vadītāju.

6. Vārds "parole" nav manis teikts un grāmatā ir lietots nevietā.

7. Teiciens "un visiem uzreiz kļuva skaidrs…" nav mans un neatbilst arī patiesībai. Neatkarīgi no mūsu tautas interesēm un tā, uz ko aicināja mūsu niecīgā nacionālā pretestības kustība, latviešu vīri lielā skaitā gāja karot brīvprātīgi. Runāt par kādu skaidrību ir nevietā.

Žēl, ka tādi vīri kā A.Dravnieks un A.Valdmanis, kuru darbībai un nostājai bija noteikta pozitīva nozīme vācu okupācijas laikā, noņēmās ar tik sīkmanīgu sevis celšanu, kad pietiktu ar to, ko viņi patiesi bija paveikuši. Tas, ko viņi visumā bija darījuši, pietiekami un ar uzviju aprakstīts gan viņu grāmatās, gan arī citur.

***

1942. gada pavasara posmā, paklausot Dž.Raudziņa un V.Dāniela aicinājumam, noorganizēju prof. T.Celma, prof. P.Jureviča un prof. P.Starca priekšlasījumus Jelgavā par ģimeni un tautas dzīvā spēka pieaugumu. Protams, šie priekšlasījumi nebija tikai par ģimeni, bet gan ar daudz plašāku tautas interešu atgādinājumu un aicinājumu būt par tām nomodā. Priekšlasījumi notika 3. pamatskolas zālē.

Rīgā sakarus ar nelegālā izdevuma "Tautas Balss" cilvēkiem izdevās uzņemt mūsu grupas loceklim Pēterim Vīksnam. Jelgavā es "Tautas Balsi" ieguvu no akadēmijas cilvēkiem ar Gusta gādību. Gusts bija kļuvis par Durbes pilsētas galvu, bet viņa sakari ar akadēmiju nepārtrūka. Pēc TB bija liels pieprasījums. Iegūt varēju tikai vienu eksemplāru un arī tad ne katrreiz uz paturēšanu. Vienīgais veids, kā tur rakstīto laidām tālāk, bija atstāstot. Pie kaut kādas kopēšanas netikām un tādu iespēju arī nekad īsti nemeklējām.

1941. gada beigas un 1942. gada sākums citādi iezīmējās ar cenšanos iegūt informāciju un to laist tālāk. BBC jaunumi nāca galvenokārt no Mitrēvica Latviešu kartotēkā un no Arnolda Saulīša. Lai šīs ziņas iegūtu, bija jābrauc uz Rīgu, ko arī šad un tad darīju.

Kādā reizē 1942. gada sākumā Dž.Raudziņš bija atstājis telefona ziņu, lai satieku viņu Rīgā laikā, kad man vēl bija mācības. Mana iztrūkšana stundās jau šad tad bija manīta, bet skolotāji piedeva. Šoreiz bez atļaujas neuzdrošinājos braukt. Atļauju lūdzu inspektoram Ernestam Aistaram. Viņš man to deva, nejautājot pat, kas man Rīgā darāms. Nebija šaubu, ka viņam bija diezgan skaidra nojauta par manām gaitām. Izrādījās tomēr, ka biju braucis velti. Džems mani gribējis iepazīstināt ar kādu vīru, kuram, kā viņš man vēlāk teica, esot sakari ar rietumiem. Viņa vārdu Džems man nekad neatklāja. Mūsu tikšanās izpalika, jo šis vīrs norunātā laikā un vietā neieradās.

1941./1942. gada ziemu ievadīja vācu milzīgie zaudējumi un ASV iestāšanās karā. Pēc Gustava Celmiņa ziņām, kuras saņēmu no A.Sietiņsona, vācu zaudējumi šajā laikā bija ap miljons vīru. Ar to arī izskaidrojams, ka vāciešiem arvien vairāk vajadzēja karavīrus no okupētajām zemēm. Tomēr nebija nekādu pazīmju, ka latviešu vadībai būtu kāda principiāla nostāja par latviešu dzīvā spēka izmantošanu vācu kara vajadzībām, ne arī kādi apsvērumi, ka Vācija varētu karu zaudēt, un kādas mūsu pašreizējai rīcībai varētu būt sekas, ja Vācija karu zaudētu.

Bez tam arī tautā domas dalījās. To ietekmēja tas, ka atklātībā varēja gan runāt par boļševisma ļaunumu un cīnīšanos pret to, bet ne par mūsu tautas vitālām dzīvības interesēm un to, ka Vācija var karu arī zaudēt un kādas tam būtu sekas. Diemžēl mūsu tautā vēl nebija nostiprinājusies reāla politiska domāšana, kas visu to apzinātos bez liekas publiskas runāšanas. Tā arī šajā laikā daudzi krietni latvieši, kas savai zemei un tautai gribēja tikai to labāko, savu nostāju un izšķiršanos vienpusīgi balstīja tikai uz vispār ētiskām atziņām un ne uz līdz galam izdomātām, varbūtējām un sagaidāmām nākotnes realitātēm.

Bija tomēr tā, ka šajā laikā un vēl arvien arī vēlāk šo jautājumu un politiskās atziņas vispār, pārrunājām ar Jāni Čermaku. Viņš bija noteikts demokrāts un demokrātijas aizstāvis, kam bija, kā notikumi pasaulē to pierādīja, arī skaidrs skats par pasaules politiskām realitātēm (ka mēs ne no viena palīdzību gaidīt nevaram un ka Vācija karu zaudēs) un gaidāmo notikumu attīstību. Es kā jauneklis toreiz biju ļoti atturīgs pret demokrātiju, bet par to, ka Vācija karu zaudēs un ka mums, lai pārdzīvotu gaidāmos notikumus, krieviem atgriežoties Latvijā, būtu par katru cenu saglabājams mūsu tautas dzīvais spēks Latvijā, sapratāmies.

Varu minēt, ka J.Čermaks jauniem skolotājiem izgādāja braukšanas atļaujas un citādi izpalīdzēja savu iespēju robežās vēlāk, lai viņi varētu izvairīties no iesaukšanas leģionā. Viens no šādas rīcības piemēriem bija Ludvigs Grudulis, kas boļševiku otrās okupācijas laikā "uzkāpa" līdz izglītības ministra vietnieka amatam. Vai viņa darbība bija latviešiem svētīga, par to lai spriež tie, kas šajā laikā atradās viņa darba tuvumā. Bet skaidrs, ka bez Jāņa Čermaka apliecības, kas deva L.Grudulim iespēju aizbraukt uz Lietuvu, viņš laikam būtu gājis parasto latviešu leģionāru ceļu. Par to, kas bija pareizāk iepretim mūsu nacionālajām interesēm, domas latviešu sabiedrībā vēl arvien dalās. Kā vēlāk noskaidrojās, līdzīgi Jānim Čermakam, kaut arī ne tieši tā, bija rīkojušies arī citi tautskolu inspektori, kā Albīns Banga Bauskas apriņķī, Arnolds Endziņš Abrenes apriņķī un citi.

1942.gada sākumu ievadīja vācu aicinājumi iet darba dienestā un latviešu brīvprātīgo policijas bataljonu formēšana. Protams, šajā laikā netrūka dažādu ziņu un baumu. To iegūšana, uzklausīšana, ja iespējams, pārbaudīšana un tālākdošana prasīja laiku. Kaut arī tas nebija nekas īpašs, tomēr iespējami plaša šīs informācijas izplatīšana lielā mērā veidoja latviešu uzskatus. Nekad nedrīkstam aizmirst, ka šīs ziņas bija gandrīz vai vienīgais elements, kas, amatieru veidots, stājās pretī oficiālai propagandai, kas bija profesionāla. Tā izmantoja mūsu politiski nenobriedušā tautā kultivēto "varoņu kultu", un pie tās, ne tik daudz pārliecības, kā maizes darba inerces dzīti, strādāja gandrīz vai bez izņēmuma mūsu labākie preses darbinieki. Tātad sacensība bija vairāk nekā nevienāda, un tās rezultāti mums visiem ir labi zināmi.

No manis savu prasīja arī mācības institūtā, jo sabiedriskā darbība un sports pēdējos pāris gados radīja vairākus robus manās zināšanās. Tos pilnīgi aizpildīt, liekas, man nekad vairs neizdevās, bet vismaz trūkumi, gribas ticēt, vairs nevairojās. Laiku pa laikam iebraucēji no laukiem, atsaucoties uz kādu kopēju paziņu, uzmeklēja mani, lai aprunātos. To arī labprāt darīju. Tā notika informācijas un domu izmaiņa. Nekad neko nepierakstīju, bet pāris reizes nedēļā pirms aizmigšanas savās atmiņās atkārtoju zināmās vietas un zināmos vārdus.

Notikumi ritēja savu ceļu, un nekāda paliekoša nozīme, liekas, šai nodarbībai nebija. Vienīgi varbūt mūsu nostāja, kas bija pretēja oficiāli patriotiskiem saukļiem, kaut kādi veicināja vēlāko partizāņu darbību un vienas otras dzīvības paglābšanos. Bet diemžēl par to man nekādu ziņu nav.

Izlaiduma aktā beigšanas apliecības izdalīja skolas direktors P.Kupčs, katram pasniedzot arī kādu grāmatu. Kad pienāca mana kārta, direktors sāka man lekciju par politisko darbošanos, kas nepieļaujot nevienu kļūdu. Ar pirmo kļūdu politiska darbošanās esot cauri. Grāmatu man bija daudz. Bija reizē prieks un skumjas. Skumjas, ka šis devums it kā uzlika man pienākumus, kurus nez vai spēšu pildīt. Pēc akta vēl saņēmu grāmatu no E.Aistara un caur viņu arī no Jelgavas apriņķa tautskolu inspektora J.Čermaka. Aktā man abu paralēlo klašu vārdā bija jāsaka atvadu runa. Runā blakus pateicībai skolai un skolotājiem, cita starpā, aicināju sekot atskaņās izteiktai gudrībai:

"Jo svēts ir Dieva likums

Un gudrs, kas to tur,

Kas savā zemē paliks,

Tas nezudīs nekur."

Tā bija mana atbilde Paulam Kupčam.

Vēlāk pēcpusdienā, kad sākām ar priekšnesumiem, deklamēju Leonīda Breikša "Brīvības pieminekļa balādi", kura pilnībā palikusi atmiņā vēl tagad. Vēl arvien prātā nāk paša teiktais par palikšanu savā zemē, ko pats, kaut arī mani no manas zemes aizveda ar varu, diemžēl neesmu izpildījis.

Tā vien šķiet, ka nekad nevajag mēģināt runāt "gudri" — tas atkožas.

Vasarā Jānis Čermaks mani pieņēma par palīgskolotāju Jelgavas apriņķī. Šajā laikā dzīvoju pie viņa, daudz ko pārrunājām un izdebatējām. Parasti dienā strādāju, šo un to kārtodams viņa birojā kopā ar citiem viņa darbiniekiem, kas bija vēl kādi 3 vai 4. Reizēs, kad J.Čermaks izbrauca uz kādu no skolām, viņš ņēma mani līdzi. No šiem braucieniem atceros skolas pārzini V.Poruku, viņš prata saimniekot, audzējot arī cūku un saknes, kas ziemā skolēnu ēdienkarti padarīja daudz bagātāku un sātīgāku. Tāpat atceros Dziesmu svētkus Penkulē, kad nakti pavadījām Rapas mājās. Visur runāšana galvenokārt bija par politiku un ļoti atklāta. Es vairāk klausījos. Te arī praksē pārliecinājos, cik lielas iespējas bija tautskolu inspektoriem informēt un ietekmēt latviešus mūsu laukos. Bez J.Čermaka to darīja arī citi tautskolu inspektori, kā A.Banga, A.Briedis, A.Endziņš un citi.

Liekas, latviešu nacionālajā sabiedrībā šajā laikā nebija šaubu, ka Skolu departamenta direktors Jānis Celms un viņa izraudzītais Tautskolu direktors Arvīds Dravnieks bija vīri savās vietās. Tas attiecās ne tikai uz mūsu garīgo un nacionālo vērtību kopšanu un saglabāšanu, bet arī uz viņu un viņu izraudzīto cilvēku politisko nostāju. Viņi, ar ļoti maz izņēmumiem, kā P.Kupčs Jelgavā, zināja un saprata, kas ir un kas nav mūsu tautas vitālās interesēs, un arī kā krietni latvieši vienmēr bija nomodā par šīm interesēm iepretim vācu centieniem tām kaitēt.