Pētījumi par Rīgas arhibīskapijas pilīm. Sast. I. Ose. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1999. – 367 lpp.: il. – Kopsav. angļu un vācu val. – ("Latvijas viduslaiku pilis. I")

Latvijas vēstures institūts kopā ar novadu muzejiem un citām ieinteresētām iestādēm — šajā gadījumā ar Turaidas muzejrezervātu — sācis izdot rakstu krājumu sēriju "Latvijas viduslaiku pilis".

Kā priekšvārdā norāda šī kopdarba sastādītāja arheoloģe, mākslas vēsturniece Dr. hist. Ieva Ose, krājumu sērijas uzdevums ir likvidēt to plaisu, kas izveidojusies starp pēdējos gadu desmitos piļu pētniecības gaitā iegūto ļoti plašo materiālu un publikāciju skaitu par šo tēmu. Pirmais sējums veltīts vienai no plašākajām un politiski nozīmīgākajām Livonijas valstīm — Rīgas arhibīskapijai, kas pastāvēja laikā no XIII gs. vidus līdz XVI gs. vidum.

Rakstu krājumu ievada I. Oses raksts "Rīgas arhibīskapijas pilis", kura sākumā sniegts īss ieskats arī Rīgas arhibīskapijas izveidošanās vēsturē, tam seko pārskats par piļu izvietojumu, datējumu un to īpašniekiem. Pilis pēc to īpašniekiem var sadalīt trīs grupās — paša arhibīskapa pilis, tā vasaļu pilis un domkapitula pilis. Kā atzīst autore, pils plānojuma izvietojumu un izvēlēto būvtipu noteica ne tikai pils izmantošanas mērķis un iedzīvotāju skaits, bet jo sevišķi celtniecības laiks. Tādēļ atsevišķi aplūkotas XIII gs., XIV gs., kā arī pilis un to pārbūves XV un XVI gadsimtā. Raksta nobeigumā ziņas par Rīgas arhibīskapijas piļu pastāvēšanas laiku un to īpašniekiem apkopotas tabulā.

Seko nodaļa "Pētījumi par Turaidas pili", kurā dažādu nozaru speciālisti sniedz plašu pārskatu par Rīgas arhibīskapijas galveno un plašāk pētīto pili — Turaidas pili — un no savām pozīcijām aplūko Turaidas pils vietu gan pagātnē, gan mūsdienu sabiedrībā.

Nodaļu ievada Turaidas muzejrezervāta direktores Annas Jurkānes raksts "Turaidas pils – muzejrezervāta sastāvdaļa mūsdienās". Raksts bagātīgi ilustrēts ar krāsainiem attēliem, kas ne tikai padara grāmatu krāsaināku, bet uzņēmumi no gaisa ļauj uztvert Turaidas pils plānojumu kopumā.

A. Jurkānes rakstā apkopota tā pieredze, kuru muzeja darbinieki ieguvuši, izveidojot jaunu kompleksu vienību — muzejrezervātu, ietverot tajā ne tikai pili, bet arī muižas saimniecisko centru un apkārtni ap to. Vēstures un kultūras pieminekļu izmantošana un iesaistīšana sabiedriskajā apritē mūsu valstī vēl nav pietiekami izkopta un šāda pieredze — vēl mazāk apkopota. Tādēļ šādu rakstu iekļaušana krājumā to tikai bagātina.

Arheologa, Dr. habil. hist., prof. J. Graudoņa raksts "Turaidas mūra pils arheoloģiskā izpēte" apkopo tās gaitā — 1953. gadā un no 1976. līdz mūsdienām — iegūtās atziņas. Ilgās pētniecības laikā iegūts svarīgs materiāls par pilī esošajām celtnēm, to plānojumu, apkures sistēmu, celtniecības paņēmieniem. Būtiski papildināta informācija par pils plānojumu — no sākotnēji redzamiem atsevišķiem celtniecības elementiem — centrālā torņa, pusapaļā torņa, klēts un dažiem aizsargsienas fragmentiem līdz pilnīgam pilī esošo konstrukciju atsegumam.

Emeritētais arhitekts Gunārs Jansons rakstā "Turaidas pils nocietinājumu attīstība XIII – XVII gs. Pils arhitektūras rekonstrukcijas mēģinājums" izseko Turaida pils apbūves attīstībai, sākot ar XIII gs. pirmo pusi – Frēdelandes laiku, kad šeit tika uzbūvēts centrālais tornis, kuru apjoza aizsargmūris. Autors parāda gan atsevišķu pils būvelementu, gan pils rekonstrukcijas kopskata rekonstrukcijas gaitu uzsverot gan izpētes gaitā iegūto liecību, gan senu attēlu nozīmīgumu. Autors izsakās par celtnēs atklāto orģināldaļu neaizskaramības principa ievērošanu.

Aplūkotajā nodaļā G. Jansons pievērsies tādam plašam jautājumam kā Turaidas pils rekonstrukcijas problēmas kopumā, bet nākamajā nodaļā "Figūra uz Turaidas ķieģeļa. Savrupatradums Turaidas pilī" aplūkota sīka būvdetaļa — kāds ķieģelis ar cilvēka attēlu, kas, pēc autora vārdiem, "nenoliedzami ir vietējas cilmes, jo ķieģeļi pils būvei tikuši gatavoti netālu no pašas pils". Uz ķieģeļa attēlotā cilvēka figūra, pēc autora atzinuma, uzrāda pazīmes, kādas raksturīgas gan barbaru mākslai, gan dažkārt arī agrīnai romānikai. Līdz ar to autors zīmējumu attiecina uz pils celtniecības sākumu un uzskata to par otro Latvijā atrasto, ārpus sakrālās mākslas loka esošo cilvēka attēlu.

Krājumā publicēti arī Turaidas pils 1582. un 1590. gada revīziju protokoli. Par protokoliem īsu komentāru sniegusi I. Ose. Protokolu teksts publicēts orģinālvalodā (poļu) Jāņa Zemzara tulkojumā, kuru rediģējis Roberts Malvess. Šie senākie Turaidas ēku apraksti līdz šim literatūrā gandrīz nemaz nav izmantoti.

Turaida ar savu gleznaino apkārtni vienmēr piesaistījusi mākslinieku un fotogrāfu uzmanību. Šo materiālu apkopojis Turaidas muzejrezervāta arheologs, vēsturnieks Egīls Jemeļjānovs rakstā "Siguldas, Krimuldas un Turaidas pils XIX gs. beigu un XX gs. pirmās puses fotogrāfijās un pastkartēs". Senajām fotogrāfijām ir liela izziņas vērtība, jo daudzas no tām dokumentē vēlākos laikos zudušas būvdetaļas. Turaidas pils vēsturei īpaši nozīmīgas divas pēc 1905. gada Tallinā izdotās pastkartes ar Johana Kārļa Emanuela Ungerna – Šternberga 1810. gadā zīmēto Turaidas pilsdrupu kopskatu, kas rāda pilsdrupas ar vairāku celtņu drupām vēl samērā labā stāvoklī.

Otro nodaļu "Pētījumi par arhibīskapa pilīm" ievada Dr. habil. hist., prof. Ēvalda Mugurēviča raksts "Rakstītie avoti par Mārtiņsalas pili XII – XIV gs.". Autors izmantojis arī nesen atklātā un zinātniskajā apritē vēl maz ievestā ģeogrāfiskā traktāta "Zemju apraksts" ("Descriptiones terrarum") autora sniegtās ziņas par Mārtiņsalu. Arheoloģiskie izrakumi pilī no 1967. līdz 1973. gadam Ē. Mugurēviča vadībā ļāvuši izdalīt divus pils apbūves periodus — XII gs. beigas — XIII gs., XIII gs. otrā puse — XIV gs.

Dr. habil. hist. Andris Caune rakstā "Bīskapa sēta Rīgā XIII gs." vispirms pievēršas terminoloģijas problēmai – bīskapa sēta vai bīskapa pils, norādot, ka par bīskapa sētu uzskatāma bīskapa rezidence pilsētā, kurai pilsētas pusē trūkst nocietinājumu. Neviena no divām bīskapa sētām līdz mūsu dienām nav saglabājusies. Senākā, laikā no 1201. līdz 1215. gadam celta tagadējās Jāņa sētas vietā, otra — jaunākā — no 1215. līdz 1234. gadam Daugavmalā, netālu no Doma baznīcas. Autors izmantojis rakstītos avotus, senos attēlus, namu fasāžu zīmējumus, senāko precīzāko Vecrīgas plānu, ko pagatavojis topogrāfs Katarovskis 1858. gadā. Tāpat aplūkotas iepriekšējo gadu pētnieku A. Buholca, V.Gūtceita, N.Boksfala, J. Strauberga atziņas par otro bīskapa sētu. Autors secina, ka abu bīskapa sētu plānojumā vērojama zināma līdzība, jo tās celtas aptuveni vienā laikā.

Emeritētā arhitekte Tatjana Vītola rakstā "Raunas pils rekonstrukcijas mēģinājums" uzsver Raunas pils nozīmīgumu Latvijas viduslaiku piļu būvapjoma noteikšanai – tās ir dažas no nedaudzajām Latvijā, kuru mūri saglabājušies ievērojamā augstumā. Sienu augstumu varēja precizēt, kad 1990. gadā šeit izrakumus veica arheologs Mārtiņš Ruša. Pils arhitektūras izpratnei autore izmantojusi arī rakstītās ziņas, Raunas pils XVII gs. plānu no Kara arhīva Stokholmā, 1688. gadā veiktās pils inventarizācijas protokolu, XX gadsimta sākuma fotoattēlus. Autore norāda uz Raunas pils līdzību ar Sāmsalas – Vīkas pili Kuresārē, kas sākotnēji būvēta kā kastela, bet XVI gs. attīstījusies aizsardzības sistēmā ar vairākiem torņiem, vaļņiem un grāvjiem, kuru vidū atradusies monumentāla galvenā ēka ar skaistām, reprezentatīvām iekštelpām.

Līdzīgai problemātikai autore pievērsusies rakstā "Limbažu pils rekonstrukcijas mēģinājums". Pils celšanas gads nav zināms, bet vēstures avotos tā pirmo reizi minēta 1318. gadā XVII un XVIII gs. attēli un apraksti pili rāda kā noslēgtu kvadrātu. Diemžēl informācija, ko sniedz šie avoti, ir nepilnīga un arī pretrunīga. Autore atzīst, ka izstrādātā rekonstrukcija ir hipotētiska, jo trūkst precīzu datu par tām pils daļām, kas virs zemes vairs nav redzamas.

I. Ose rakstā "Arhibīskapa saimniecības pils Piebalgā" apkopojusi rakstīto vēstures avotu ziņas, analizējusi senos zīmējumus un plānus, kā arī devusi celtnes aprakstu. Arheoloģiskais materiāls pilī līdz šim nav iegūts. Piebalgas pils celta XIV gs. kā regulāra plānojuma aizsargceltne. Tomēr, kā atzīst autore, tās arhitektūrā bez militārajām funkcijām vērā ņemts arī estētiskais iespaids. Pils uzskatāma arī par arhibīskapa spēka un varenības simbolu.

Grāmatas trešajā nodaļā "Pētījumi par arhibīskapa vasaļu pilīm" ievietoti raksti par pilīm Lielvārdes Dievukalnā, Vecdoles pilī un Rozbeķu pilī.

Arheoloģes, Dr. habil. hist Annas Zariņas raksts "Bīskapa vasaļa dzīvesvieta Lielvārdes Dievukalnā" apkopo autores laikā no 1977. līdz 1980. gadam vadītajos izrakumos iegūtās atziņas. Izrakumu materiāls apliecina, ka XIII gs. sākumā, toreiz vēl pastāvošās lībiešu pils tuvumā, ierīkota nocietināta dzīvesvieta, kas uzskatāma par pagaidu mītni un pastāvējusi neilgi. Ņemot vērā hronikas ziņas, šī nocietinātā dzīvesvieta uzskatāma par Lielvārdes vasaļa Daniēla Bannerova pagaidu mītni. Atzīmējams, ka senākās celtnes krāsns atbilst tam krāšņu tipam, kāds kopš XII gs. konstatēts lībiešu dzīvesvietās un citur Latvijas teritorijā.

Dr. hist. Māris Atgāzis rakstā "Vecdoles pils nocietinājumi un apbūve" apkopojis vēsturiskās ziņas un no 1966. līdz 1968. gadam viņa vadītajos izrakumos gūto materiālu. Kā secina autors, atradumi Vecdoles pilī devuši dažus faktus, kas runā par labu tam, ka Vecdole varētu būt būvēta jau XIII gs. sākumā pirms 1226. gada, kad tā minēta rakstītos avotos. To apliecina arī fakts, ka, ceļot pili, ir respektētas vietējo tautu paražas. Arī pils ieejas vietā, tieši zem vārtu arkas, atklātais teļa skelets – ziedojums atbilst lībiešu tradīcijām. Vecdoles pils pastāvējusi līdz 1298. gadam, kad cīņās starp ordeni, no vienas puses, un arhibīskapu un Rīgas pilsētu, no otras puses, Vecdoles pils tika nopostīta un pēc M. Atgāža atzinuma, kā nocietinājums acīmredzot nav atjaunota.

Grāmatu noslēdz I. Oses raksts "Rozbeķu pils". No mūsdienu dzīves centriem atstatus novietotai pilij – Cēsu rajona Stalbes pagastā — uzmanību veltījuši tikai daži pētnieki – to uzmērojis un zīmējis Vilhelms Tušs ap 1827. gadu, par tās arhitektūru rakstījis Armīns Tulse. Rakstā autore apkopojusi visas pašreiz pieejamās liecības par Rozbeķu pils arhitektūru — nedaudzās norādes rakstītajos avotos, dažus XIX gs. zīmējumus un XX gs. otrās puses fotogrāfijas, kā arī autores 1997. gadā veiktās pilsdrupu vizuālas izpētes materiālus. Autore izšķir divus lielākus būvperiodus — laiku starp XIV gs. 70. un 90. gadiem, kad varēja būt uzbūvēta nocietināta dzīvesvieta — pils, kuras pagalmā esošās celtnes sargājis plānā taisnstūrains apkārtmūris. Otrajā apbūves periodā XV gs. 70. gados vajadzēja būt celtiem apaļajiem torņiem. Salīdzinājumā ar citām arhibīskapa vasaļa pilīm Rozbeķiem celts īpaši varens ugunsieročiem piemērots tornis, kas ļāvis pili izmantot kā nocietinājumu līdz XVII gadsimtam.

Kopumā krājums neapšaubāmi ir paliekoša vērtība Latvijas piļu izpētes vēsturē. Pilis ir tikai viens no elementiem, kas raksturo Livonijas laiku. Tomēr to izpēte ļauj spriest ne tikai par šī salīdzinoši maz pētītā perioda arhitektūru un nocietinājumu veidu. Tas labi raksturo arī laikmeta politiskās norises, sadzīvi, kultūru mijiedarbību. Šajā gadījumā sniegts ieskats Rīgas arhibīskapijā.