Latvijas Republikas Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās dienesta informācija Nr.03/281-9122

Rīgā 2008.gada 19.novembrī

Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem un lēmumu

Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (Tiesa) 2007.gada 8.novembrī pasludināja spriedumu lietā “Perijs pret Latviju”, kas pēc Latvijas valdības apelācijas sūdzības noraidīšanas Tiesā stājās spēkā 2008.gada 2.jūnijā.

2008.gada 24.jūlijā Tiesas palāta pasludināja spriedumu lietā “Kononovs pret Latviju”, par kuru Latvijas valdība 2008.gada 24.oktobrī iesniedza apelācijas sūdzību Tiesas Lielajā palātā.

Savukārt 2006.gada 6.aprīlī Tiesa pieņēma lēmumu par lietas svītrošanu no
izskatāmo lietu saraksta lietā “Tuzovs pret Latviju”.

Saskaņā ar MK 2008.gada 5.februāra sēdes protokola Nr.7 70.§ 3.punktu nosūtām publicēšanai Tiesas palātas sprieduma lietā “Perijs pret Latviju”, Tiesas palātas sprieduma izvilkumu lietā “Kononovs pret Latviju”, kā arī lēmuma lietā “Tuzovs pret Latviju” tulkojumus oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

MK pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās I.Reine

 

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešās nodaļas spriedums lietā “Perijs pret Latviju”¹

(Iesniegums Nr. 30273/03) Strasbūrā 2007. gada 8. novembris

 

Šis spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44. panta 2. daļu. Spriedumā var tikt veiktas redakcionālas izmaiņas.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā nodaļa) palātas sēdē šādā sastāvā: B. M. Zupancic, priekšsēdētājs, tiesneši: C. Birsan, A. Gyulumyan, E. Myjer, David Thor Björgvinsson, I. Ziemele, I. Berro-Lefevre, un S. Naismith, nodaļas sekretāra vietnieks,

pēc apspriešanās slēgtā sēdē 2007. gada 11. oktobrī, šajā datumā pieņem šādu spriedumu:

PROCEDŪRA

1. Šīs lietas pamatā ir pret Latvijas Republiku vērsts iesniegums (Nr. 30273/03), ar kuru Amerikas Savienoto Valstu pilsonis Roberts Filips Perijs (Robert Philip Perry) (“iesniedzējs”) vērsās Tiesā 2003. gada 22. augustā saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (“Konvencija”) 34. pantu.

2. Iesniedzēju pārstāv juridisko konsultāciju biroja SIA Vindeks M. (Rīga) direktors G. Senkāns, Latvijas valdību (“Valdība”) pārstāv tās pārstāve I. Reine.

3. Iesniedzējs galvenokārt apgalvoja, ka tas, ka Latvijas valsts varas iestādes viņam piešķīra uzturēšanās atļauju, vienlaikus neatļaujot veikt reliģisku darbību Latvijā, veido Konvencijas 9. pantā norādīto tiesību pārkāpumu. Viņš arī uzskata, ka ir cietis no diskriminācijas, kas ir aizliegta ar Konvencijas 14. pantu.

4. Ar 2007. gada 18. novembra lēmumu Palāta atzina iesniegumu par daļēji pieņemamu izskatīšanai, pievienojot izskatīšanai pēc būtības Valdības iesniegto iebildumu attiecībā uz apgalvoto iesnieguma nesavienojamību ratione materiae ar Konvencijas normām.

5. Gan iesniedzējs, gan Valdība iesniedza rakstiskus papildu paskaidrojumus (Tiesas reglamenta 59. panta 1. punkts).

FAKTI

I. LIETAS APSTĀKĻI

6. Iesniedzējs ir 1957. gadā dzimis mācītājs, kurš darbojas “Morning Star International”, kas ir kristīgo kopienu apvienība ar protestantisku ievirzi un kuras galvenā mītne atrodas Amerikas Savienotajās Valstīs.

A. Lietas attīstība

7. 1997. gadā iesniedzējs ieradās Latvijā un izveidoja minētās apvienības kopienu ar nosaukumu “Rīta Zvaigzne”. 1998. gada 6. janvārī iepriekšminētā kopiena Reliģijas lietu pārvaldē tika reģistrēta kā draudze, tādējādi iegūstot juridiskās personas statusu. Reģistrācijas apliecība, ko tā ieguva, bija derīga līdz 2002. gada 8. janvārim, tomēr saskaņā ar likumu par reliģiskajām organizācijām tika norādīts, ka draudzei jātiek pārreģistrētai līdz 2001. gada 8. janvārim, lai tā varētu turpināt darboties. Pēc datiem, ko publicējusi Reliģijas lietu pārvalde, “Rīta Zvaigzne” patiešām veikusi šādu pārreģistrāciju un darbojas likumīgā kārtā līdz šim brīdim.

8. Līdz 1999. gadam iesniedzējs dzīvoja Latvijā ar termiņuzturēšanās atļauju, kas tika izsniegta, “pamatojoties uz viņa pedagoģisko darbību”. 1999. gada 8. jūlijā Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (turpmāk “Pārvalde”) viņam izsniedza jaunu termiņuzturēšanās atļauju, kas bija derīga līdz 2000. gada 15. jūlijam. Šīs jaunās atļaujas nosacījumos bija teikts, ka tā izsniegta “sakarā ar reliģisku darbību”, proti, ka iesniedzējam ir tiesības Latvijas teritorijā organizēt reliģiska rakstura sabiedriskus pasākumus.

9. 2000. gada jūlijā iesniedzējs lūdza jaunu termiņuzturēšanās atļauju. Tomēr ar 2000. gada 28. jūnija lēmumu Nr. 5/12-S Pārvalde viņa lūgumu noraidīja. Noraidījums tika pamatots ar Latvijas Republikas likuma “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku iebraukšanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” (turpmāk “Ārvalstnieku likums”) 35. panta 8. punktu, saskaņā ar kuru uzturēšanās atļauju nevar izsniegt personām, kas “darbojas totalitārā, teroristiskā vai citā vardarbīgas metodes izmantojošā organizācijā, kas rada draudus valsts drošībai, sabiedriskajai kārtībai vai ir jebkādas slepenas pretvalstiskas vai noziedzīgas organizācijas biedre”.

10. Iesniedzējs nekad nav saņēmis pilnīgu lēmuma Nr. 5/12-S tekstu; viņam tika izskaidrots, ka šis akts ir klasificēts kā slepens. Ar 2000. gada 11. septembra vēstuli viņam tika paziņota vienīgi lēmuma lemjošā daļa; attiecīgās šīs vēstules daļas satur šādu tekstu:

“(..) 2000. gada 28. jūlijā [Pārvaldē] ir pieņemts lēmums Nr. 5/12-S par to, ka Robertam Perijam un viņa ģimenei nav izsniedzama termiņuzturēšanās atļauja Latvijā reliģiskas darbības veikšanai, saskaņā ar [Ārvalstnieku] likuma 35. panta 8. punkta nosacījumiem.

Roberts Perijs varētu pretendēt uz termiņuzturēšanās atļauju sakarā ar darba attiecībām Latvijā, ja tiktu izsniegts darba izsaukums un darba devēja izsaukums (..).”

11. Iesniedzējs apstrīdēja lēmumu Nr 5/12-S, padotības kārtībā vēršoties pie to pieņēmušās Pārvaldes priekšnieka, kas šo lēmumu bija pieņēmis. Nedaudz vēlāk, 2000.gada 26. oktobrī, Pārvalde izsniedza termiņuzturēšanās atļauju iesniedzēja sievai, kas strādāja par pasniedzēju Latvijas Kultūras akadēmijā. Tajā pašā dienā termiņuzturēšanās atļaujas tika izsniegtas iesniedzējam kā savas sievas vīram un arī viņu četriem bērniem. Visu šo atļauju derīguma termiņš bija 2002. gada 30. jūnijs. Saskaņā ar abu pušu paskaidrojumiem atļauju izsniegšanas brīdī Pārvaldes darbinieki paziņoja iesniedzējam, ka viņa jaunā uzturēšanās atļauja nedod tiesības nodarboties ar reliģisku darbību; sekojoši, iesniedzējam vajadzēja oficiāli atstāt savu mācītāja vietu draudzē un kļūt par parastu tās locekli.

12. 2000. gada novembrī iesniedzējs vērsās pie Pārvaldes priekšnieka ar jaunu iesniegumu. Savā iesniegumā viņš kritizēja to, ka viņam liegta uzturēšanās atļauja “sakarā ar reliģisku darbību”, Pārvalde bija vienkārši atsaukusies uz Ārvalstnieku likuma 35. panta 8. punktu, neprecizējot, kādā veidā tas viņu skar konkrēti. Viņaprāt, administrācijas nostāja ir bijusi neloģiska – patiesi, ja viņš darbotos organizācijā, uz kuru attiecas minētie noteikumi un tā būtu bīstama valsts drošībai, Pārvaldei būtu vajadzējis piemērot šī paša likuma 36. panta 5. punktu (skat. turpmāk 31. rindkopu), anulēt viņa uzturēšanās atļauju un izraidīt viņu no Latvijas, nevis izsniegt jaunu uzturēšanās atļauju. Tāpat, viņaprāt, ja viņa draudze būtu veikusi valstij vai sabiedriskajai kārtībai bīstamas darbības, varas iestādēm būtu jāvēršas attiecīgajā tiesībsargājošā instancē ar prasību izbeigt tās darbību. Citiem vārdiem runājot, Pārvalde viņam atļāva uzturēties Latvijā, tomēr aizliedzot tiesības sludināt. Pēc iesniedzēja domām, tāda situācija ierobežo viņa tiesības paust savu reliģisko piederību, ko garantē Satversme un Konvencijas 9. pants.

13. 2000. gada 14. decembra vēstulē Pārvaldes priekšnieks noraidīja prasību. Tad iesniedzējs vērsās pie iekšlietu ministra, kas 2001. gada 7. februāra vēstulē tāpat to noraidīja, atgādinot, ka viņam jau ir izsniegta termiņuzturēšanās atļauja kā savas dzīvesbiedres, kura Latvijā strādā par pasniedzēju, vīram.

14. 2001. gada 22. janvārī iesniedzējs sūdzējās Reliģijas lietu pārvaldei par neattaisnotu iejaukšanos viņa pamattiesībās. Atsaucoties uz šo sūdzību, Reliģijas lietu pārvalde lūdza Pārvaldei sniegt tai paskaidrojumus par savas rīcības iemesliem attiecībā uz iesniedzēju. 2001. gada 14. februārī Pārvaldes priekšnieks informēja Reliģijas lietu pārvaldes priekšnieku, ka lēmums Nr. 5/12-S ticis pieņemts, “pamatojoties uz kompetentu orgānu sniegtajām ziņām”. 2001. gada 19. februāra vēstulē Reliģijas lietu pārvaldes priekšnieks par to informēja iesniedzēju, pasvītrojot, ka ne viņam, ne viņa vadītajai Pārvaldei nav nekā, ko viņam pārmest, un nav nekādu iebildumu pret to, ka viņš turpinātu uzturēties Latvijā.

15. Iesniedzējs vērsās arī Valsts cilvēktiesību birojā, lūdzot to izteikt viedokli par situāciju, kādā viņš atrodas. 2001. gada 10. decembrī Biroja direktors viņam sniedza atbildi, ka, pēc viņa domām, šajā lietā ir tikušas pārkāptas tiesības uz reliģiskās pārliecības brīvību.

B. Tiesvedība tiesās

16. 2001. gada martā iesniedzējs vērsās pirmās instances tiesā Rīgas pilsētas Centra rajonā ar prasību atcelt lēmumu Nr. 5/12-S. Savā iesniegumā viņš būtībā atkārtoja tos pašus argumentus, ko jau bija izklāstījis savās padotības kārtībā iesniegtajās sūdzībās, jo īpaši uzsvērdams to, ka viņa draudze nav saņēmusi nekādu brīdinājumu no Reliģijas lietu pārvaldes un ka viņš nesaprot, kādas briesmas varētu radīt viņa reliģiskā darbība Latvijā.

17. Iesniegums tika reģistrēts izskatāmo lietu sarakstā tiesā, un atbildētāja iestāde tika uzaicināta rakstiskā veidā iesniegt savus iepriekšējos apsvērumus, ja to vēlētos. 2001. gada 4. maijā Pārvaldes priekšnieks nosūtīja tiesai atbildes komentārus, kuru attiecīgo daļu saturs ir šāds:

“(..) 2000. gada 28. jūlijā, pamatojoties uz kompetentu iestāžu pausto viedokli, Pārvaldē tika pieņemts lēmums Nr. 5/12-S, ka R. Perijam turpmāk netiks izsniegta termiņuzturēšanās atļauja kā misionāram reliģiskās darbības veikšanai, saskaņā ar [Ārvalstnieku] likuma 35. panta 8. punktu. Par šādu lēmumu R. Perijs tika infomēts 2000. gada 11. septembra vēstulē.

(..)

Pārvaldes atteikuma izsniegt R. Perijam termiņuzturēšanās atļauju kā misionāram reliģiskās darbības veikšanai pamatā bija kompetentas iestādes paustais viedoklis, ka šāda veida termiņuzturēšanās atļauja R. Perijam nav izsniedzama. 2000. gada 26. oktobrī termiņuzturēšanās atļauja tika izsniegta nevis R. Perijam, bet gan [viņa sievai] sakarā ar darba līgumu, līdz ar to ir saprotams, ka likuma [Ārvalstnieku likuma] 35. panta 8. punktā paustie apstākļi uzturēšanās atļaujas neizsniegšanai ir saistīti tikai un vienīgi ar R. Perija reliģisko darbību Latvijā, nevis kā vispārējs aizliegums Periju ģimenei uzturēties Latvijas Republikā.

Attiecībā uz lēmuma slepenību, vēlamies norādīt, ka likuma “Par valsts noslēpumu” 2. panta 3. punkts paredz, ka “valsts noslēpuma objekts” ir informācija (ziņa, ziņu kopums) jebkurā tehniski iespējamā tās fiksēšanas veidā, kura saskaņā ar šo likumu ir atzīta vai var tikt atzīta par valsts noslēpumu”. Savukārt likuma 4. panta 1. punkts norāda, ka “informācijas un citu par valsts noslēpumu atzīstamo objektu sarakstu, to apjomu un saturu, kā arī slepenības saglabāšanas termiņus nosaka Ministru kabinets”. Ministru kabineta 25.06.1997. noteikumu Nr. 226 “Valsts noslēpuma objektu saraksts” XIV nodaļas – Valsts noslēpuma aizsardzība – 3. punktā paredzēts, ka pārbaudes materiāliem var tikt piešķirti statusi – sevišķi slepeni, slepeni vai konfidenciāli.

R. Perija lietā esošie materiāli Pārvaldē tika pārbaudīti atkārtoti, kad bija beidzies iepriekšējās termiņuzturēšanās atļaujas derīguma termiņš, un tika saņemts kompetentas iestādes atzinums, ka R. Perijam uzturēšanās atļauja reliģiskai darbībai nav izsniedzama. Līdz ar to kompetentas iestādes lēmuma Nr. 5/12-S atzīšana par slepenu un atteikšanās iepazīstināt R. Periju ar pārbaudes materiāliem, ir notikusi saskaņā ar Latvijas Republikā spēkā esošiem tiesību aktiem (..)”

18. Iesniedzēja iesniegums tika izskatīts 2001. gada 10. maija sēdē. Šai brīdī Pārvaldes pārstāvis atklāja tiesnesim un pretējai pusei, ka viņa paskaidrojumā minētais “kompetentais orgāns” ir Satversmes aizsardzības birojs jeb saīsināti SAB. Tad viņš lūdza aicināt šo iestādi kā trešo personu, kas iestājas lietā, pret ko iesniedzējs iebilda. Ar tiesas sēdē pieņemtu rīkojumu tiesa noraidīja Pārvaldes lūgumu, motivējot to ar toreiz spēkā esošajiem procesuālo tiesību nosacījumiem, kas neparedzēja trešās personas iesaistīšanos šādas kategorijas lietā.

19. Ar tajā pašā datumā, 2001. gada 10. maijā, pieņemtu spriedumu tiesa apmierināja iesniedzēja prasību un atcēla pieņemto lēmumu. Jo īpaši tā uzsvēra:

“(..) R. Perijs netika iepazīstināts ar lēmumu Nr. 5/12-S. Kā arī tiesai šis lēmums netika iesniegts, atsaucoties uz LR likuma “Par valsts noslēpumu” un MK 25.06.1997. noteikumu Nr. 226 (..) normām. Līdz ar ko tiesa nevar secināt, vai šis administratīvais akts atbilst LR MK 13.06.1995. Noteikumu Nr. 154 “Administratīvo procesu noteikumi” prasībām par administratīvā akta formu un būtību.

(..)

Tiesas sēdē PMLP pārstāvis, atsaucoties uz valsts noslēpumu, nevarēja konkretizēt, kāds tieši no [Ārvalstnieku likuma] 35. panta 8. punktā minētajiem apstākļiem attiecās uz iesniedzēju.

Tiesa uzskata, ka šī panta kontekstā viennozīmīgi iet runa par gadījumiem, kuri izslēdz uzturēšanās atļaujas izsniegšanu vispār, nevis ar kādam noteiktam mērķim. Nav šaubu par to, ka ārvalstnieks, kurš darbojas totalitārā, teroristiskā vai citā vardarbīgas metodes izmantojošā organizācijā, rada draudus valsts drošībai, sabiedriskajai kārtībai vai ir jebkādas slepenas, pretvalstiskas vai noziedzīgas organizācijas biedrs, nevar uzturēties Latvijas Republikā.

(..)

Tiesā nav iesniegti pierādījumi tam, ka (..) Kristiešu draudze “Rīta zvaigzne” ir veikusi darbību, kas rada draudus valsts drošībai vai tam, ka R. Perijs ir veicis darbību, kas nav savienojama ar Kristiešu draudzes “Rīta zvaigzne” darbības principiem.

Civilprocesa likuma 93. pants paredz pušu pienākumu pierādīt faktus, uz kuriem tās atsaucas kā uz savu prasījumu un iebildumu pamatojumu.

Pie šādiem apstākļiem, kad [Pārvalde] no savas puses nav iesniegusi nekādus pierādījumus, lai pamatotu savus iebildumus, motivējot to ar valsts noslēpumu, tiesa uzskata, ka [Pārvaldes] turpmākā rīcībā attiecībā pret R. Periju liecina tikai par to, ka uz viņu nav attiecināmi likuma [par ārvalstniekiem] 35. panta 8. p. paredzētie apstākļi, pretējā gadījumā viņš būtu izraidāms no Latvijas Republikas.

(..)”

20. Par šo spriedumu Pārvalde iesniedza apelācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā. 2002. gada 22. aprīlī apelācijas instances tiesnesis, kuram bija nodota lieta, prasīja Satversmes aizsardzības birojam informēt viņu par precīziem apstākļiem, kas neļautu iesniedzējam piešķirt uzturēšanās atļauju “sakarā ar reliģisko darbību”. 2002. gada 15. maija vēstulē SAB direktors viņam paskaidroja, ka viņa vadītās iestādes nelabvēlīgā attieksme “pamatojas uz faktu, ka Robertam Filipam Perijam nav teoloģiskas izglītības, nav [pat] licences, un ka ir negatīva operatīva informācija par viņu”. Pamatojot šā apgalvojuma pirmo daļu, SAB iesniedza divas vēstules attiecīgi no Latvijas akadēmiskās informācijas centra un Lutera akadēmijas, kurās apgalvots, ka iesniedzējam ASV izsniegtie diplomi nav ekvivalenti Latvijas 1. līmeņa augstākajai izglītībai. Kas attiecas uz otro apgalvojuma daļu, SAB direktors atteicās to precizēt, šai sakarā atsaucoties uz likumu par valsts noslēpumu.

21. Ar 2002. gada 21. maija spriedumu Rīgas apgabaltiesa apmierināja Pārvaldes apelācijas sūdzību, atcēla iepriekšējo spriedumu un noraidīja iesniedzēja prasību. Tiesa pasvītroja, ka no formālā viedokļa likuma prasības tikušas ievērotas gan attiecībā uz likumu par ārvalstniekiem, gan likumu par valsts noslēpumu. Kas attiecas uz lēmuma Nr. 5/12-S noslēpuma raksturu, tiesa paziņoja, ka tai nav nekāda iemesla to apšaubīt.

22. Tad iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā, kas ar 2002. gada 1. oktobra spriedumu atcēla pieņemto spriedumu un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesai. Attiecīgajās sprieduma daļās bija sacīts:

“(..) Likuma [par ārvalstniekiem] 35. panta 9. nodaļa “Gadījumi, kad uzturēšanās atļaujas neizsniedz” aptver gadījumus, kad uzturēšanās atļauja Latvijā netiek izsniegta. Katrs no pantā minētajiem apstākļiem ir apdraudējums Latvijas Republikai, tāpēc likuma mērķis ir nepieļaut šādu personu uzturēšanos Latvijā un neparedz, ka pie 35. pantā konstatētajiem apstākļiem, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde uzturēšanās atļauju personai izsniedz atkarībā no šīs personas uzturēšanās mērķa valstī.

(..)

Tā kā ziņas [ko piegādājis SAB] nenorāda ne uz vienu no likuma 35. panta 8. punktā minētajiem apstākļiem, [apelācijas instances] tiesai bija jāvērtē, vai šādas ziņas ir pietiekamas, lai atteiktu uzturēšanās atļaujas izsniegšanu.

(..) apstāklis, ka Robertam Perijam joprojām tiek izsniegta uzturēšanās atļauja sakarā ar viņa sievas darbu (..) Latvijā, izslēdz secinājumu, ka Roberts Perijs ietilpst to 35.pantā minēto personu lokā, kuriem saskaņā ar likumu nav izsniedzamas uzturēšanās atļaujas.

(..)

Tā kā neviens no likumā paredzētajiem gadījumiem nav konstatēts un līdz ar to ne Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, ne [apelācijas instances] tiesa nav norādījuši ierobežojumu likumīgo pamatu, nav iespējams spriest par ierobežojuma samērību un atbilstību mērķim, jo vairāk arī tāpēc, ka Reliģisko lietu pārvalde neiebilst pret Roberta Perija uzturēšanos Latvijā un veikt reliģisko darbību Latvijā Robertu Periju uzaicinājusi Tieslietu ministrijā reģistrētā Kristiešu draudze “Rīta zvaigzne”, kuras ietvaros Roberts Perijs ir veicis reliģisku darbību. (..)”

23. Neraugoties uz Senāta spriedumu, 2002. gada 7. novembrī SAB adresēja Pārvaldei vēstuli, kurā pastāvēja uz savu kritisko nostāju attiecībā uz iesniedzēja reliģisko darbību, precizējot, ka tas bija galvenokārt iesniedzēja personīgo paziņu loks, kas ir potenciāli bīstams valstij, kas birojam lika izdarīt šādu slēdzienu.

24. Ar 2002. gada 27. novembra spriedumu Rīgas apgabaltiesa, lemjot par lietu, ko Senāts bija nodevis jaunai izskatīšanai, noraidīja iesniedzēja prasību. Citējot SAB 2002. gada 7. novembra vēstuli un atgādinot galvenās šīs iestādes funkcijas, tiesa atzīmēja:

“(..) Tā kā Satversmes aizsardzības birojs konstatējis iespējamu apdraudējumu valsts drošībai, tad netiek pārkāpts (..), ne arī Konvencijas 9. panta 2. daļa (..). Atteikums izsniegt termiņuzturēšanās atļauju reliģiskas darbības veikšanai nav interpretējams kā vispārējs aizliegums saņemt jebkāda veida uzturēšanās atļauju Latvijā, tāpat nevar uzskatīt, ka būtu ierobežota Roberta Perija reliģiskās pārliecības brīvība (..), jo ar to, ka viņam netiek dota atļauja veikt reliģisku darbību, netiek ierobežotas viņa tiesības pievērsties kādai reliģijai vai sastāvēt reliģiskā organizācijā.

(..) Latvija kā suverēna valsts ir tiesīga noteikt valsts drošības nodrošināšanas pasākumus un kompetentas iestādes to veikšanai, kamēr Latvijas Republikas kompetenta iestāde – SAB uztur atzinumu par to, ka (..) Roberta Filipa Perija kā misionāra reliģiskā darbība rada draudus valsts drošībai, tikmēr nav pamata uzskatīt PMLP rīcību par pretlikumīgu. (..)”

25. Tad iesniedzējs vērsās ar jaunu kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā. Ar 2003. gada 19. februāra spriedumu Senāts noraidīja sūdzību, būtībā atkārtojot apgabaltiesas sprieduma motīvus. Senāts piebilda, ka, ja iesniedzējs nav apmierināts ar SAB nelabvēlīgo viedokli, viņš var šo dokumentu apstrīdēt, vēršoties pie prokurora vai atbilstošas tiesas, tāda, kas ir likuma par Valsts drošības dienestiem 6. pantā skaidri paredzēta iespēja. Tomēr, tā kā ieinteresētā persona nebija izmantojusi šo iespēju, Pārvalde varēja uzskatīt SAB atzinumu par saistošu un tai bija tam jāpakļaujas.

C. Turpmākā notikumu attīstība

26. 2003. gada 5. maijā iesniedzējs rakstīja Satversmes aizsardzības birojam, norādot uz savu tiesiski nedrošo situāciju, un lūdza izskaidrot precīzu viņa tiesību apjomu Latvijā. Jo īpaši viņš paziņoja, ka nesaprotot, kuras no viņa reliģiskajām darbībām ir bīstamas valsts drošībai un kādā mērā viņam ir tiesības piedalīties draudzes dzīvē. 2003. gada 26. maija vēstulē SAB direktors atteicās viņam atbildēt pēc būtības, atkal atsaucoties uz atbilstošajiem valsts tiesību aktu nosacījumiem.

27. 2003. gada 15. augustā iesniedzējs vērsās pie Republikas ģenerālprokurora ar sūdzību par SAB rīcību un lūdzot formālu novērtējumu par iespējamās iejaukšanās viņa pamattiesībās nepieciešamību un proporcionalitāti. 2003. gada 29. septembra vēstulē kompetentais prokurors viņam atbildēja, ka nekāds “tīšs likuma pārkāpums” no SAB puses nav ticis konstatēts. Tomēr pēc prokurora domām, SAB viņu pārliecinājis, “ka pašreiz” Birojs nav konstatējis iesniedzēja uzvedībā nekādu nelikumīgu vai valsts drošībai bīstamu rīcību. Rezultātā prokurors SAB vārdā paziņoja, ka Birojam vairs nav iebildumu pret to, ka iesniedzējs saņem uzturēšanās atļauju “reliģiskas darbības mērķiem”.

28. 2004. gada martā iesniedzējs beidzot saņēma termiņuzturēšanās atļauju “reliģiskas darbības mērķiem”, kas bija derīga līdz 2005. gada 10. februārim. Taču no viņa paskaidrojumiem izriet, ka ap 2004. gada beigām, neprecizētā datumā, viņš atstāja Latviju un atgriezās Amerikas Savienotajās Valstīs, kur viņš dzīvo joprojām. Saskaņā ar iesniedzēja teikto 2005. gada 29. septembrī viņš saņēma vēstuli no Latvijas Ģenerālprokuratūras, kurā tika informēts, ka vairs neapdraud šīs valsts nacionālo drošību.

II. VALSTS TIESĪBU NORMAS, KAS ATTIECAS UZ LIETU

A. Reliģiskās organizācijas

29. Tiesības uz reliģiskās pārliecības brīvību garantē Satversmes 99. pants tā pirmajā teikumā, kamēr otrajā teikumā tiek noteikts princips par baznīcas šķirtību no valsts. 116. pants nosaka:

“Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 96., 97., 98., 100., 102., 103., 106. un 108. pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.”

30. Reliģisko kopienu darbību un to attiecības ar valsti regulē 1995. gada 7. septembra Reliģisko organizāciju likums. Šī likuma attiecīgās normas ir šādas:

1. panta 1. punkts

“Reliģiskā darbība – dievkalpojumi, reliģiskās ceremonijas, rituāli, meditācija un misionārisms (evaņģelizācija). ”

8. panta 1. daļa

Reliģiskās organizācijas tiek reģistrētas Reliģisko lietu pārvaldē. (..)

11. pants

“(1) Reliģiskā organizācija netiek reģistrēta, ja:

(..)

2) statūtos (satversmē, nolikumā) fiksētā organizācijas mācība, mērķi un uzdevumi ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi un likumdošanas aktiem;

3) tā ar savu darbību apdraud valsts drošību, sabiedrisko mieru un kārtību, kā arī citu personu veselību un tikumību, sludina reliģiskās neiecietības un naida idejas vai citādi ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmē un likumos noteikto.

(2) Lēmumā par reģistrācijas atteikumu jānorāda iemesli, kuru dēļ reliģiskās organizācijas reģistrācija tiek atteikta. (..)”

14. panta 4. daļa

“Ārvalstu garīdzniekus vai misionārus reliģiskās darbības veikšanai Latvijas Republikā var uzaicināt tikai reliģiskās organizācijas, noformējot viņiem uzturēšanās atļaujas likumos noteiktajā kārtībā”.

18. pants

“(1) Ja reliģiskā organizācija pārkāpj Satversmi un likumus, tās darbību var izbeigt tiesa.

(2) Ja reliģiskā organizācija pārkāpj likumus, Reliģijas lietu pārvalde rakstveidā brīdina attiecīgās organizācijas vadītāju un pieprasa izbeigt nelikumīgo darbību.

(3) Tiesības ierosināt tiesā jautājumu par reliģiskās organizācijas darbības izbeigšanu ir:

1) ģenerālprokuroram;

2) Reliģisko lietu pārvaldes priekšniekam.

(4) Tiesa var izbeigt reliģiskās organizācijas darbību, ja tā:

1) sludina reliģiskās neiecietības vai naida idejas;

2) neievēro pati vai aicina citus neievērot likumus;

3) pārkāpj vai neievēro reliģiskās organizācijas statūtus (satversmi, nolikumu) (..);

4) ar savu darbību apdraud valsts drošību, sabiedrisko mieru un kārtību, kā arī citu personu veselību un tikumību.

(..)”

B. Ārvalstnieku iebraukšana un uzturēšanās

31. Lietas faktu norises laikā spēkā esošā 1992. gada 9. jūnija likuma “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” normas, kas bija spēkā līdz 2003. gada 1. maijam, noteica:

17. pants

“Termiņuzturēšanās atļauju var saņemt ārvalstnieks vai bezvalstnieks:

1) uz laiku, kas nav ilgāks par sešiem mēnešiem;

2) uz laiku, kāds noteikts darba līgumā vai paredzēts cita uzdevuma veikšanai, kā arī mācību vai zinātniskās sadarbības plānā;

(..)

Šā panta 1. un 2. punktā minētajos gadījumos termiņuzturēšanās atļauja izsniedzama arī ārvalstnieka vai bezvalstnieka ģimenes locekļiem.”

35. pants

“Uzturēšanās atļaujas neizsniedz, ja persona:

(..)

8) darbojas totalitārā, teroristiskā vai citā vardarbīgas metodes izmantojošā organizācijā, rada draudus valsts drošībai, sabiedriskajai kārtībai vai ir jebkādas slepenas pretvalstiskas vai noziedzīgas organizācijas biedre;

(..)”

36. panta 1. punkts

“Uzturēšanās atļauja tiek anulēta, ja persona:

(..)

5) darbojas totalitārā, teroristiskā vai citā vardarbīgas metodes izmantojoša organizācijā, kas neatzīst Latvijas Republikas valsts iekārtu, vai ir jebkādas slepenas pretvalstiskas vai noziedzīgas organizācijas biedre;

(..)”

38. panta 1. punkts

“Pārvaldes priekšnieks vai tās reģionālās vienības priekšnieks pieņem lēmumu par izraidīšanu (..):

1) šā likuma 36.pantā minētajos gadījumos;

(..)”

32. Lietas faktu norises laikā uzturēšanās atļaujas izsniegšanas nosacījumus noteica 1997. gada 16. decembra noteikumi Nr. 417 par uzturēšanās atļauju izsniegšanas un reģistrēšanas kārtību, kas bija spēkā līdz 2001. gada 20. decembrim. Šo noteikumu 7. pants nosaka:

“Atkarībā no uzturēšanās iemesla personai papildus šo noteikumu 6.punktā minētajiem dokumentiem jāiesniedz šādi dokumenti:

7.8) ja persona vēlas uzturēties sakarā ar reliģiskās darbības veikšanu atbilstoši likuma [par ārvalstniekiem] 17.panta 2.punktam:

7.8.1) ar Reliģisko lietu pārvaldes saskaņota Reliģisko lietu pārvaldē reģistrēta reliģiskās organizācijas vēstule [iereģistrēta pēc saņemšanas], kurā minēta ārvalsts garīdznieka vai misionāra paredzamā darbības joma un ilgums, iespējamā dzīvesvieta un legāls iztikas nodrošinājums;

7.8.2) rekomendācijas vēstule no ārvalsts reliģiskās organizācijas;

7.8.3) reliģiskai darbībai atbilstošās izglītības apliecinošu dokumentu, diplomu kopijas, kuri ir atzīti par līdzvērtīgiem teoloģijas jomā Latvijas Republikā saskaņā ar Augstskolu likuma 85.pantu;

7.8.4) tās Latvijas Republikā reģistrētās organizācijas reģistrācijas apliecības un statūtu kopijas, ar kuru sadarbojas attiecīgais garīdznieks vai misionārs.”

33. Izņemot īpašus noteikumus attiecībā uz ārvalstnieku nodarbinātību vai komercdarbību, nevienās Latvijas tiesību normās nebija paredzēti īpaši nosacījumi vai specifiski ierobežojumi attiecībā uz uzturēšanās atļaujas Latvijā īpašnieka tiesību apjomu.

C. Noteikumi par valsts noslēpumu un drošību

34. 1994. gada 5. maija Valsts drošības iestāžu likums ir piemērojams valsts varas iestādēm, kam jāveic pasākumi izlūkošanai, pretizlūkošanai un operatīvi izmeklēšanas pasākumi (2. pants). Satversmes aizsardzības birojs (SAB) ir viena no trīs iestādēm, uz kurām attiecas šis likums. 5. pants nosaka konstitucionālisma, likumīguma, proporcionalitātes un pamattiesību ievērošanas principus, kam jānosaka visi šo minēto iestāžu rīcības pasākumi. Saskaņā ar 6. pantu, ja persona uzskata, ka valsts drošības iestādes ar savu rīcību ir pārkāpušas tās likumīgās tiesības un brīvības, šī persona ir tiesīga iesniegt sūdzību prokuroram, kas, veicis pārbaudi, sniedz atzinumu par valsts drošības iestādes amatpersonas rīcības atbilstību likumam, vai arī “griezties ar prasību tiesā”.

35. Satversmes aizsardzības biroja likums, kas pieņemts tajā pašā datumā, kad iepriekšējais likums, precizē šīs iestādes, kas definēta kā “nemilitāra valsts drošības iestāde”, funkcijas (1. panta 1. daļa). Šā likuma 13. panta 2. daļa nosaka:

“Satversmes aizsardzības birojs ir pakļauts tiesas kontrolei Operatīvās darbības likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā.”

36. Saskaņā ar 1996. gada 17. oktobra likuma “Par valsts noslēpumu” 4. panta 1. daļu objektu, kas tiek atzīti par valsts noslēpumu, sarakstu, kas ir slepena informācija, nosaka Ministru kabinets. Pamatojoties uz šo pantu, tika pieņemti 1997. gada 25. jūnija noteikumi Nr. 226 ar informācijas un objektu sarakstu, kas uzskatāmi par valsts noslēpumu – Valsts noslēpuma objektu saraksts. Šī saraksta IX nodaļas 5. punkts ļauj klasificēt informāciju, kas iegūta operatīvu pasākumu ietvaros, kā “sevišķi slepenu”, “slepenu” vai “konfidenciālu”.

37. Visbeidzot, 1993. gada 16. decembra Operatīvās darbības likums ir piemērojams slepenu vai atklātu darbību kopumam, kuru mērķis ir aizsargāt privātpersonas, valsts neatkarību un suverenitāti, konstitucionālo kārtību, valsts ekonomiskā vai zinātniskā potenciāla aizsardzību, kā arī valsts noslēpumus pret ārējiem un iekšējiem apdraudējumiem (1. pants). Visus operatīvos pasākumus jāveic, visstingrākajā mērā respektējot cilvēktiesības. Ja persona uzskata, ka operatīvās darbības subjekts ar savu rīcību ir pārkāpis tās likumīgās tiesības un brīvības, šī persona ir tiesīga iesniegt sūdzību prokuroram vai arī var griezties ar prasību tiesā (5. pants).

JURIDISKAIS ASPEKTS

I. PAR VALDĪBAS IEBILDUMIEM

A. Iebildums par iekšējo pārsūdzības iespēju neizsmelšanu

38. Valdība atkārto tās iebildumu par nepieņemamību izskatīšanai, pamatojoties uz to, ka iesniedzējs nav izsmēlis visas viņam pieejamās iekšējās jautājuma atrisināšanas iespējas. Saskaņā ar Valdības teikto, iesniedzējam būtu vajadzējis iesniegt atsevišķu prasību par SAB nelabvēlīgo atzinumu, uz ko pamatojoties Pārvalde pieņēma apstrīdēto lēmumu (skatīt 2007. gada 18. janvāra lēmumu par šīs lietas pieņemšanu izskatīšanai). Šajā sakarā Valdība piebilst, ka tiesvedība tiesās, ko uzsāka iesniedzējs, un sūdzības par SAB rīcību iesniegšana prokuratūrā nebija divas alternatīvas iespējas, bet kalpoja diviem atsevišķiem mērķiem. Tādējādi fakts, ka iesniedzējs tiešām ir izsmēlis pirmo no šīm iespējām, viņu neatbrīvo no pienākuma mēģināt realizēt otro iespēju.

39. Tiesa uzreiz atgādina, ka iebildums par nepieņemamību, pamatojoties uz to, ka nav izsmeltas visas iekšējās jautājuma atrisināšanas iespējas, ir pienācīgi izskatīts un ar 2007. gada 18. janvāra lēmumu par šī iesnieguma pieņemamību izskatīšanai ticis noraidīts. Saskaņā ar šā lēmuma tekstu “Tiesa uzskata, ka iesniedzējs ir izsmēlis visas pieejamās un atbilstošās iespējas, lai vērstos pret rīcību, kas tieši skar viņa reliģisko tiesību izmantošanu. No otras puses, viņam nevar pārmest, ka viņš nevērsās pret to, kā SAB pret viņu izturējās un izmantoja uz viņu attiecināmo slepeno informāciju, jo tāda sūdzība drīzāk atbilstu Konvencijas 8. pantam, kas attiecas uz “privātās dzīves” respektēšanu”. Tiesa neredz nevienu iemeslu, lai pārskatītu šo lēmumu, vēl jo vairāk tāpēc, ka Valdība nav iesniegusi nevienu jaunu argumentu, saskaņā ar kuru šie secinājumi būtu jāmaina. Šajos apstākļos Tiesa šo konkrēto iebildumu noraida.

B. Lūgums piemērot Konvencijas 37. panta 1. punkta b) apakšpunktu

40. Savos 2007. gada 22. maija komentāros par lietas būtību Valdība atzīmēja, ka 2004. gada 5. martā Pārvalde iesniedzējam izsniedza termiņuzturēšanās atļauju “sakarā ar reliģisku darbību” (sk. 28. rindkopu iepriekš). Tātad šī atļauja izbeidza iesniedzēja apstrīdēto situāciju, vienlaikus pilnībā atjaunojot viņa juridisko situāciju, kāda tā bija pirms 2000. gada 28. jūlija. Atsaucoties uz spriedumu lietā Sisojeva un citi pret Latviju ([Lielā palāta], Iesnieguma Nr. 60654/00, CEDH 2007-...), Valdība secina, ka šīs lietas sūdzības pamatā esošais strīds ir ticis atrisināts un ka iesniegums ir jāizslēdz no izskatāmo lietu saraksta, piemērojot Konvencijas 37. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

41. Tiesa uzreiz atgādina, ka saskaņā ar tās reglamenta 55. pantu, ja atbildētāja puse vēlas iesniegt iebildumu par nepieņemamību izskatīšanai, tad tai – ar nosacījumu, ka iebilduma raksturs un apstākļi to ļauj – tas ir jāiekļauj savos rakstiskajos vai mutiskajos komentāros par iesnieguma pieņemamību izskatīšanai; pretējā gadījumā notiek tiesību zaudēšana līdz ar noteikta termiņa izbeigšanos (skat., piemēram, lietu Jurjevs pret Latviju, Iesnieguma Nr. 70923/01, 33. punkts, 2006. gada 15. jūnijs). Tiesa uzskata, ka šis noteikums ir piemērojams arī Konvencijas 37. panta 1. punkta b) apakšpunktam. Tik tiešām, galīga strīdīgā jautājuma atrisināšana lielākajā daļā gadījumu nozīmē arī iesniedzēja “cietušā” statusa zaudēšanu Konvencijas 34. panta izpratnē, un tādējādi lūgums lietu svītrot, kas pamatots ar 37. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ļoti bieži ir pielīdzināms iebildumam par iesnieguma nepieņemamību, kas ir balstīts uz 34. pantu (skat. Fjodorova un citi pret Latviju (lēm.), Iesnieguma Nr. 69405/01, 2006. gada 6. aprīlis, kā arī iepriekšminēto lietu Sisojeva un citi, 92.–96. rindkopa un mutatis mutandis lietu Glod pret Rumāniju, Nr. 41134/98, 45. rindkopa, 2003. gada 16. septembris). Vispārējā veidā no Tiesas ilggadīgās un labi iedibinātās prakses izriet, ka šādiem pamatiem jātiek norādītiem savlaicīgi, pretējā gadījumā šādas tiesības tiek zaudētas līdz ar noteikta termiņa izbeigšanos (skat. citu starpā Artico pret Itāliju, 1980. gada 13. maija spriedums, sērija A Nr. 37, 13. lpp., 27. rindkopa, un Campbell un Fell pret Apvienoto Karalisti, 1984. gada 28. jūnija spriedums, sērija A Nr. 80, 31. lpp., 57. rindkopa).

42. Šajā lietā Valdība pati atzīst, ka juridiskais fakts, uz ko tā balsta savu prasību par lietas svītrošanu no izskatāmo lietu saraksta, proti, uzturēšanās atļaujas ar mērķi organizēt reliģiska rakstura aktivitātes Latvijā, izsniegšana – notika vairāk nekā sešus mēnešus pirms šī iesnieguma paziņošanas; citiem vārdiem sakot, šis fakts jau eksistēja šī iesnieguma pieņemamības izskatīšanai izskatīšanas laikā. No tā brīža Valdībai bija iespējams formulēt prasību par lietas svītrošanu stadijā, kad tika risināts jautājums par lietas pieņemšanu izskatīšanai; tā kā tas netika izdarīts, tad tika zaudētas tiesības to darīt tagad. Šajā aspektā Tiesa neredz nekādu šīs lietas līdzību ar iepriekšminēto lietu Sisojeva un citi, kurā priekšlikums legalizēt iesniedzēju uzturēšanos Latvijā tika izteikts tikai pēc Tiesas lēmuma, ar kuru atzina iesniegumu par pieņemamu izskatīšanai (ibidem, 5. un 38.–44. rindkopa).

43. Tādējādi Tiesa noraida Valdības lūgumu.

C. Iebildums par neatbilstību ratione materiae

44. Valdība apgalvo, ka iesniedzēja sūdzība neatbilst Konvencijas 9. panta ratione materiae piemērošanas jomai. Sākumā tā atgādina attiecīgās Reliģisko organizāciju likuma normas (skat. 30. rindkopu iepriekš), jo īpaši uzstājot uz principu par valsts un baznīcas šķirtību, kā arī uz reliģisko organizāciju iekšējās autonomijas principu. Valdība paskaidro, ka, lai gan laika periodā pirms 2000. gada 28. jūlija un pēc 2004. gada 5. marta iesniedzējam bija uzturēšanās atļauja, “lai veiktu reliģisku darbību”, šī atļauja viņam negarantēja tiesības veikt mācītāja pienākumus savā draudzē; faktiski šis jautājums nav valsts kompetencē, bet ir atkarīgs no šīs kopienas iekšējiem kanoniskajiem noteikumiem, uz kuriem valstij nav nekādas ietekmes. Šajā sakarā Valdība apgalvo, ka 9. pants “neaizsargā iesniedzēja centienus kļūt par mācītāju, ieskaitot jautājumu par to, vai viņš atbilst juridiski noteiktiem kritērijiem minētās profesionālās darbības veikšanai”.

45. No Valdības viedokļa tas, ka iesniedzējs vēlējās veikt mācītāja darbu savā draudzē, neattiecas uz reliģijas brīvības, bet drīzāk uz profesionālās darbības jomu; tātad šī lieta jāizskata 8. panta aspektā, kurš attiecas uz “privāto dzīvi” (skat. Sidabras un Džiautas pret Lietuvu, Iesniegumi Nr. 55480/00 un Nr. 59330/00, 42.–43. rindkopa, CEDH 2004-VIII). Turklāt, kaut arī, ja laika periodā no 2004. gada 28. jūlija līdz 2004. gada 5. martam iesniedzējs nevarēja tikt nodarbināts savā reliģiskajā kopienā un tajā ieņemt jebkādu oficiālu amatu, nekas viņam neliedza piedalīties kopienas dzīvē vienkārša draudzes locekļa statusā. Rezumējot saskaņā ar Valdības viedokli šajā lietā nevar piemērot Konvencijas 9. pantu, un tas pats attiecas uz sūdzību, kas ir balstīta uz 14. pantu.

46. Iesniedzējs apstrīd Valdības argumentus. Pēc viņa domām, būt garīdzniekam ir cieši saistīts ar ticības paušanu un reliģiskām jūtām un prasa visa laika veltīšanu; tā viņš veic mācītāja funkcijas jau vairāk nekā divdesmit piecus gadus un jūt aicinājumu no augšas būt par misionāru. Fakts, ka mācītāja amats ietver arī profesionālo darbību, šeit ir otršķirīgs. Turklāt, to apliecinot ar izziņu, iesniedzējs apgalvo, ka nav saņēmis pastāvīgu atalgojumu savas misionāriskās darbības laikā Latvijā.

47. Tiesa uzskata, ka Valdības iebildums par neatbilstību ratione materiae ir tik cieši saistīts ar sūdzības, kuru iesniedzējs balsta uz Konvencijas 9. pantu, saturu, ka tas ir jāpievieno lietas būtībai.

II. PAR APGALVOJUMU ATTIECĪBĀ UZ KONVENCIJAS 9. PANTA PĀRKĀPUMU

48. Iesniedzējs apgalvo, ka ir pārkāpts Konvencijas 9. pants, kas nosaka:

“1. Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību; šīs tiesības ietver arī brīvību mainīt savu reliģisko pārliecību vai ticību un nodoties savai reliģijai vai ticībai, kā vienatnē tā kopā ar citiem, publiski vai privāti, piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību.

2. Brīvību nodoties savai reliģijai vai ticībai var ierobežot tikai likumā paredzētajā kārtībā tai apmērā, kas ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, lai nodrošinātu sabiedrisko drošību, aizsargātu sabiedrisko kārtību, veselību vai tikumību, vai aizsargātu citu cilvēku tiesības un brīvības.”

A. Par 9. panta piemērojamību un iejaukšanās pastāvēšanu

1. Pušu argumenti

49. Valdība uzskata, ka, pat pieņemot, ka 9. pants varētu tikt piemērots konkrētajā lietā, tajā nav notikusi nekāda iejaukšanās tiesībās, kuras šis pants garantē. Atsaucoties uz spriedumu lietā Cha’are Shalom Ve Tsedek pret Franciju ([Lielā palāta], Iesniegums Nr. 27417/95, CEDH 2000-VII), Valdība norāda, ka, neraugoties uz kritizēto pasākumu, iesniedzējs varēja praktizēt savu reliģiju citādākā veidā nekā tas, kāds bija sākumā iecerēts – tik tiešām, nekas viņam netraucēja palikt par savas kopienas aktīvu locekli un piedalīties dievkalpojumos. Valdība arī uzskata, ka šis iesniegums ir daudzējādā ziņā līdzīgs lietai X baznīca pret Apvienoto Karalisti (Iesnieguma Nr. 3798/68, 1968. gada 17. decembra lēmums, 29. krājums, 70. lpp.), kurā Eiropas Cilvēktiesību komisija nolēma, ka vīzas atteikšana vai atņemšana nacionālās drošības interesēs netraucē attiecīgās organizācijas locekļiem iebraukt atbildētājvalstī dažādos nolūkos un praktizēt tajā savu reliģiju.

50. Iesniedzējs turpina apgalvot, ka viņa tiesības saskaņā ar 9. pantu ir tikušas pārkāptas valsts iejaukšanās rezultātā. Viņš norāda, ka viņam ir tikusi izsniegta atļauja uzturēties Latvijā, vienlaikus liedzot tiesības sludināt un veikt pārējās mācītāja funkcijas, lai gan viņš ir mācītājs. Šī fakta dēļ viņa tiesību apjoms attiecībā uz 9. pantu ir pēc definīcijas atšķirīgs no tiesību apjoma gadījumā, ja viņš būtu vienkāršs draudzes loceklis.

2. Tiesas vērtējums

51. Iesākumā Tiesa vēlas atgādināt, ka Konvencija negarantē citu valstu pilsoņiem tiesības iebraukt vai uzturēties kādā valstī un ka līgumslēdzējām valstīm saskaņā ar iedibinātu starptautisko tiesību principu ir tiesības kontrolēt citu valstu pilsoņu iebraukšanu, uzturēšanos un izbraukšanu no valsts (skatīt citu vidū El Boujaïdi pret Franciju, 1997. gada 26. septembra spriedums, Krājums 1997 – VI, 1992. lpp., 39. rindkopa, Baghli pret Franciju, Iesnieguma Nr. 34374/97, 45. rindkopa, CEDH 1999 – VIII un Boultif pret Šveici, Iesnieguma Nr. 54273/00, 39. rindkopa, CEDH 2001 – IX). Tāpat, līdzīgi kā bijusī Komisija, tā uzskata, ka Konvencijas 9. pants ārzemniekiem negarantē nekādas tiesības tikt nodarbinātiem kādā līgumslēdzējvalstī, pat ja darba devējs ir reliģiska organizācija (skat., Hüsnü Oz pret Vāciju, iesnieguma Nr. 32168/96, Komisijas 1996. gada 3. decembra lēmums, kas nav publicēts). Šajā lietā Tiesa konstatē, ka iesniedzējam netika liegta iespēja legāli uzturēties Latvijā; tomēr 2000. gada 26. oktobrī saņemtā uzturēšanās atļauja nedeva atļauju nodarboties ar reliģisku darbību Latvijas teritorijā (skatīt 10.–11. rindkopu iepriekš).

52. Tiesa arī atgādina, ka, lai gan reliģiskās pārliecības brīvība Konvencijas 9. panta izpratnē vispirms attiecas uz katra cilvēka iekšējo pārliecību, tā arī ietver brīvību “apliecināt savu reliģiju” individuāli privātos apstākļos vai kolektīvā veidā publiski un kopā ar citiem, kam ir tāda pati reliģiska pārliecība. 9. pantā ir uzskaitītas dažādas formas, kurās var izpausties reliģijas vai kādas pārliecības apliecinājumi, proti, kulta piekopšana, reliģisku vai rituālu ceremoniju izpilde un mācības sludināšana. Jo īpaši tas ietver tiesības mēģināt pārliecināt savu tuvāko, piemēram, ar tādu paņēmienu kā “mācīšana” vai arī precīzāk – sludināšana (skat., Kokkinakis pret Grieķiju, 1998. gada 25. maija spriedums, sērija A Nr. 260-A, 17. lpp., 31. rindkopa, Larissis un citi pret Grieķiju, 1998. gada 24. februāra spriedums, Spriedumu un lēmumu krājums 1998 – I, 379. lpp., 45. rindkopa, kā arī Besarābijas Metropolitēņu baznīca un citi pret Moldovu, Iesniegums Nr. 45701/99, 114. rindkopa, CEDH 2000 – XII). Šajā gadījumā Tiesa atzīmē, ka iesniedzējs ir garīdznieks un ka galvenais viņa uzturēšanās mērķis Latvijā acīmredzami bija viņa konfesijas kopienas izveidošana un sludināšana tajā. Tātad viņš realizēja tieši vienu no savām tiesībām, kas noteiktas ar Konvencijas 9. pantu.

53. Tiesa jo īpaši atzīmē, ka no 1999. gada jūlija līdz 2000. gada jūlijam iesniedzējam bija izsniegta uzturēšanās atļauja, ar kuru tika dota atļauja organizēt reliģiska rakstura sabiedriskas aktivitātes. Ar 2000. gada 28. jūlija lēmumu Nr. 5/12-S Pārvalde noraidīja lūgumu pagarināt viņa uzturēšanās atļauju ar tādiem pašiem nosacījumiem un tādā pašā veidā; nedaudz vēlāk viņam tika piešķirta cita veida atļauja kopā ar paskaidrojumu, no kura izrietēja, ka viņam vairs nav tiesības veikt strīdīgās darbības (skat. 10.–11. rindkopu iepriekš). Citiem vārdiem sakot, iesniedzējam tika liegta atļauja, lai gan viņš vēlējās turpināt to izmantot. Saskaņā ar Tiesas viedokli runa ir par tipisku “iejaukšanās” piemēru Konvencijas 9. panta 2. punkta izpratnē.

54. Tiesai ir grūti izprast Valdības tēzi, kas balstīta uz reliģisko organizāciju autonomiju no valsts (skat. 44. rindkopu iepriekš). Tik tiešām, lietas faktos skaidri parādās, ka starp iesniedzēju un apvienību Morning Star International vai vietējo kopienu Rīta Zvaigzne un iesniedzēju nebija nekādu konfliktu par viņa mācītāja amatu vai mācītāja uzdevumiem. Situācija, par ko viņš sūdzas, ir vienīgi lēmuma Nr. 5/12-S un tam sekojošā aizlieguma rezultāts; tātad tās rašanās ir pilnīgi attiecināma uz valsti.

55. Protams, iesniedzējs varēja turpināt piedalīties savas draudzes garīgajā dzīvē kā parasts draudzes loceklis. Tomēr Tiesa atgādina, ka tradicionāli un vispārējā veidā reliģiskās kopienas eksistē organizētu struktūru formā un ievēro noteikumus, kuri to sekotāju uztverē bieži ir dievišķas izcelsmes. Reliģiskajām ceremonijām, kad tās vada garīdznieks saskaņā ar šiem noteikumiem, ir svēta nozīme reliģijas sekotāju acīs. Šo garīdznieku personība ir ļoti nozīmīga katram aktīvam kopienas loceklim, un tātad viņu piedalīšanās šīs kopienas dzīvē ir īpaša reliģiskās pārliecības izpausme, kas pati atrodas Konvencijas 9. panta aizsardzībā (skat. Hassan un Tchaouch pret Bulgāriju [Lielā palāta], Iesnieguma Nr. 30985/96, 62. rindkopa, CEDH 2000 – XI).

56. No tā izriet, ka fakti, par kuriem iesniedzējs sūdzas, tiešā veidā attiecas uz viņa tiesībām uz reliģijas brīvību, kādu to nosaka Konvencijas 9. pants. Tātad šis pants ir piemērojams, un šajā lietā ir notikusi “iejaukšanās” iesniedzēja tiesībās uz reliģijas brīvību. Attiecīgi Valdības iebildums par iesnieguma nesavienojamību ratione materiae ar Konvencijas normām netiek pieņemts.

B. Par iejaukšanās pamatojumu

57. Šāda iejaukšanās ir 9. panta pārkāpums, izņemot gadījumos, kad tā ir paredzēta likumā un nepieciešama, lai demokrātiskā sabiedrībā sasniegtu likumīgu mērķi (skat. Iepriekšminēto spriedumu Cha’are Shalom Ve Tsedek, 75. un 84. rindkopu).

1. Pušu argumenti

58. Saskaņā ar Valdības teikto apstrīdētās iejaukšanās pamatā bija Ārvalstnieku likuma 35. panta 8. punkts. Pieņemot lēmumu Nr. 5/12-S, Pārvalde rīkojās savas kompetences robežās; šis lēmums tika pieņemts saskaņā ar slepenu atzinumu, ko arī SAB bija formulējis atbilstoši savām likumā noteiktajām pilnvarām.

59. Tad Valdība uzskata, ka kritizētā iejaukšanās atbilda vismaz diviem likumīgiem mērķiem Konvencijas 9. panta 2. punkta izpratnē, proti, sabiedriskās drošības un kārtības aizsardzībai. Šis pasākums arī bija minētajiem mērķiem samērīgs – neraugoties uz draudiem, kurus iesniedzējs sākotnēji radīja valsts drošībai, Latvijas varas iestādes nolēma neizraidīt viņu no Latvijas, piemērojot viņam daudz maigāku līdzekli un vienkārši aprobežojoties ar viņa darbības, kas tika uzskatīta par kaitniecisku, ierobežošanu. Turklāt šie pasākumi bija pagaidu rakstura – pēc tam, kad noteiktu laika periodu tika novērota iesniedzēja darbība, SAB nonāca pie slēdziena, ka iesniedzēja reliģiskā darbība vairs neapdraud valsts drošību; Birojs par to informēja Pārvaldi, un tā visbeidzot viņam izsniedza uzturēšanās atļauju “reliģiskas darbības mērķiem”.

60. Saskaņā ar iesniedzēja teikto, kritizētā iejaukšanās nav pamatojama ne ar kādiem Latvijas tiesību aktiem vai noteikumiem, jo neviena iekšējā likuma norma nesniedz atļauju šāda veida valsts teritorijā dzīvojoša ārzemnieka reliģiskās darbības ierobežošanai. Viņš uzskata, ka arī Reliģisko organizāciju likuma 14. panta 4. daļu, saskaņā ar kuru “ārvalstu garīdzniekus vai misionārus reliģiskās darbības veikšanai Latvijas Republikā var uzaicināt tikai reliģiskās organizācijas, noformējot viņiem uzturēšanās atļaujas likumos noteiktajā kārtībā”, šajā sakarā nevar atsaukties.

61. Jebkurā gadījumā iesniedzējs ir pārliecināts, ka pieņemtie pasākumi bija acīmredzami nepamatoti un nesamērīgi. Tik tiešām, ja varas iestādes uzskatīja, ka viņš apdraud valsts drošību, tām vajadzēja vai nu viņu izraidīt no valsts teritorijas, vai uzlikt viņa publiskajai reliģiskai darbībai specifiskus, konkrēti definētus un attiecīgi pamatotus ierobežojumus. Savukārt viņam piemērotais vispārīgais aizliegums nevar tikt uzskatīts par samērīgu. Iesniedzējs skaidro, ka tā fakta dēļ, ka viņam tika liegta atļauja nodarboties ar publisku reliģisku darbību, viņam nebija vairs iespējas sludināt un veikt pārējās mācītāja amata funkcijas; bez tam tieši šī iemesla dēļ viņš beigu beigās aizbrauca prom no Latvijas.

2. Tiesas vērtējums

62. Tiesa atgādina tās pastāvīgo praksi, saskaņā ar kuru Konvencijas 9. panta 2. punktā iekļautā frāze “likumā paredzētajā kārtībā” ne tikai pieprasa, lai inkriminētais pasākums balstītos uz valsts iekšējām tiesībām, bet attiecas arī uz konkrētā likuma kvalitāti. Tādējādi tam jābūt pietiekami paredzamam un pieejamam, proti, pietiekami precīzi formulētam, lai ļautu personai, vajadzības gadījumā izmantojot juridiskas konsultācijas, attiecīgi rīkoties. Iekšējās likumdošanas precizitātes līmenis – kas jebkurā gadījumā nevar paredzēt visas iespējamības – lielā mērā ir atkarīgs no konkrētā likuma satura, no sfēras, kurai tas ir paredzēts, kā arī no to personu skaita un statusa, kas ir tā mērķauditorija. Turklāt valsts iekšējām tiesībām ir jānodrošina zināma aizsardzība pret patvaļīgu Konvencijā garantēto tiesību aizskaršanu no valsts iestāžu puses. Attiecībā uz jautājumiem, kas skar pamattiesības, likums var vērsties pret tiesībām, kas ir viens no Konvencijas noteiktajiem demokrātiskas sabiedrības pamatprincipiem, ja izpildvarai tiek piešķirta neierobežota rīcības brīvība. Tādējādi likumam ir ar pietiekamu skaidrību jānosaka šādas rīcības brīvības izmantošanas apjoms un nosacījumi (skat. iepriekšminētos spriedumus lietās Hassan un Tchaouch, 84. rindkopa, un Besarābijas Metropolitēņu baznīca un citi, 109. rindkopa).

63. Šajā gadījumā Valdība atsaucas uz Ārvalstnieku likuma 35. panta 8. punktu, kas bija spēkā šo faktu norises laikā. Šī norma noteica, ka uzturēšanās atļaujas neizsniedz, ja persona “darbojas totalitārā, teroristiskā vai citā vardarbīgas metodes izmantojošā organizācijā, rada draudus valsts drošībai, sabiedriskajai kārtībai vai ir jebkādas slepenas pretvalstiskas vai noziedzīgas organizācijas biedre”. Kā to pamatoti norādīja Augstākās tiesas Senāts 2002. gada 1. oktobra spriedumā (skat. 22. rindkopu iepriekš), iepriekšminētā likuma daļa tika izmantota kā pamatojums vispārīgam uzturēšanās atļaujas izsniegšanas atteikumam un nevis attiecībā uz kādu konkrētu darbību. Tādējādi, lai gan 8. punkts varēja tikt izmantots kā lēmuma Nr. 5/12-S pamatojums, atsakot iesniedzējam izsniegt uzturēšanās atļauju, tas savukārt neparedzēja iespējas viņam izsniegt šādu atļauju kopā ar ierobežojošiem nosacījumiem, kas attiecas uz viņa tiesību apjomu Latvijā.

64. Tiesa atzīmē, ka iesniedzējs sākotnēji saņēma uzturēšanās atļauju “sakarā ar pedagoģisku darbību”, pēc tam – “reliģisku darbību”. Tā vērš uzmanību uz to, ka faktu norises laikā Ārvalstnieku likuma 17. panta 2. punkts paredzēja termiņuzturēšanās atļaujas piešķiršanu, “lai veiktu citas darbības”, kas ir formulējums, kas pamatoti varēja ietvert reliģiskas darbības. Kas attiecas uz noteikumu Nr. 417 7. punktu, tad tajā tik tiešām bija paredzēta uzturēšanās atļauja “ar mērķi organizēt reliģiskas aktivitātes” un tika uzskaitīti īpaši nepieciešamie dokumenti tās saņemšanai (skat. 31.–32. rindkopu iepriekš). Tomēr “reliģiskas darbības” tajā parādās tikai kā pamatojums iebraukšanai Latvijā, un neviens likums vai noteikums nedod Pārvaldei tiesības izmantot uzturēšanās atļaujas maiņu kā iemeslu, lai aizliegtu kādam ārzemniekam veikt reliģiskas darbības Latvijas teritorijā. Kas attiecas uz iesniedzēja minēto Reliģisko organizāciju likuma 14. panta 4. daļu, tad tā aprobežojas ar vispārīgu nosacījumu definēšanu, saskaņā ar ko ārvalstu misionāri var ierasties Latvijā sludināšanas nolūkos; tādējādi arī šā likuma attiecīgā panta daļa nevarēja tikt izmantota kā apstrīdētās iejaukšanās pietiekams juridisks pamatojums.

65. Rezumējot neviena Latvijas tiesību norma, kas bija spēkā lietas faktu norises laikā, nedeva Pārvaldei tiesības norādīt kādam ārzemniekam – uzturēšanās atļaujas turētājam, ko viņam ir vai nav tiesības darīt Latvijas teritorijā. Tā kā no Valdības nav saņemti citi paskaidrojumi, tad Tiesa secina, ka iejaukšanās iesniedzēja tiesībās uz reliģisko brīvību nebija noteikta “likuma paredzētajā kārtībā”. Ņemot vērā šo secinājumu, nav jāturpina sūdzības izskatīšana, lai noskaidrotu, vai šī iejaukšanās bija ar “likumīgu mērķi” un vai tā bija “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”.

66. Tātad šajā lietā ir noticis Konvencijas 9. panta pārkāpums.

III. PAR SŪDZĪBU ATTIECĪBĀ UZ KONVENCIJAS 14. PANTA PĀRKĀPUMU

67. Iesniedzējs uzskata, ka viņš ir cietis arī no diskriminācijas, kas ir aizliegta Konvencijas 14. pantā, kurš formulēts šādi:

“Šajā Konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas – neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, nacionālās vai sociālās izcelsmes, piederības kādai mazākumtautībai, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa.”

68. Šajā sakarā iesniedzējs atgādina, ka SAB negatīvā attieksme pret viņu vismaz daļēji balstījās uz diviem viņam nelabvēlīgiem atzinumiem, ko bija iesnieguši attiecīgi Akadēmiskās informācijas centrs un Lutera akadēmija. Kas attiecas uz pirmo atzinumu, tad iesniedzējs uzskata, ka fakts, ka Latvijā iebraucošiem ārzemju misionāriem tiek pieprasīts minimāls teoloģiskās izglītības līmenis – nosacījums, kuru nepiemēro Latvijas iedzīvotājiem – rada nepamatotu atšķirību pilsonības dēļ. Kas attiecas uz Lutera akadēmiju – kas tātad ir luterāņu iestāde –, tad iesniedzējs norāda, ka ir netaisnīgi un diskriminējoši pieņemt lēmumu attiecībā uz kādu reliģisku kopienu, pamatojoties uz viedokli, ko ir snieguši kādas citas konfesijas pārstāvji.

69. Valdība atzīst, ka iesniedzēja lietā valsts varas iestādes, pamatojot mācītāja darbības aizliegumu, izvirzīja atbilstošas teoloģiskās izglītības trūkumu, kas ir nosacījums, kuru nepiemēro Latvijas iedzīvotājiem. Tomēr tā paskaidro, ka šis iemesls ir tikai sekundārs, jo kritizētā pasākuma galvenais iemesls saistās ar valsts noslēpumu, kurš tādēļ nevar tikt atklāts. Bez tam šo pasākumu izskatīja prokuratūra, kas secināja, ka tas ir likumīgs.

70. Ņemot vērā secinājumu, pie kura Tiesa nonāca attiecībā uz Konvencijas 9. pantu, tā neuzskata par nepieciešamu bez tam izskatīt sūdzību attiecībā uz 14. pantu.

IV. PAR KONVENCIJAS 41. PANTA PIEMĒROŠANU

71. Konvencijas 41. pants nosaka:

“Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas Puses iekšējie tiesību akti paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku atlīdzināšanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu kompensāciju.”

A. Kaitējums

72. Saskaņā ar iesniedzēja viedokli, viņa reliģiskās darbības aizliegums slepenībā turētu, bet iespējami valsts drošību apdraudošu iemeslu dēļ ļoti negatīvi ietekmēja viņa reputāciju, kura ir jāvērtē, ņemot vērā viņa īpašo garīdznieka statusu. Lai atlīdzinātu morālo kaitējumu, ko iesniedzējs cieta pret viņu vērsto aizdomu dēļ, viņš pieprasa 70 000 eiro (EUR), proti, 1000 EUR par katru mēnesi laika periodā no 2000. gada 11. septembra līdz 2005. gada 29. septembrim un 500 EUR mēnesī turpmākajā laika periodā.

73. Valdība uzskata, ka minētajai summai trūkst pamatojuma. Tā uzreiz pasvītro, ka vienīgais pamatelements, kas šajā lietā jāņem vērā, piešķirot iesniedzējam taisnīgu atlīdzību, ir nepamatotas iejaukšanās fakts viņa tiesībās uz reliģijas brīvību. Kas attiecas uz iesniedzēja izklāstītajiem apsvērumiem, tad tie drīzāk balstās uz to, ka valsts varas iestādes reģistrēja un saglabāja ar viņu saistītus personiska rakstura datus; tātad šie apsvērumi būs atbilstoši tikai Konvencijas 8. panta piemērošanas jomai, kas attiecas uz privātās dzīves neaizskaramību. Tomēr savā 2007. gada 18. janvāra lēmumā Tiesa tieši atzina iesniedzēja sūdzību attiecībā uz 8. pantu par nepieņemamu izskatīšanai sakarā ar valsts iekšējo jautājuma atrisināšanas iespēju neizsmelšanu. Jebkurā gadījumā Valdība atgādina, ka Konvencijas 9. pants neaizsargā personas godu un reputāciju.

74. Ņemot vērā visus šīs lietas apstākļus, Tiesa uzskata, ka šajā spriedumā atzītais Konvencijas 9. panta pārkāpuma konstatējums pats par sevi jau ir pietiekama taisnīga atlīdzība par morālo kaitējumu, no kā ir cietis iesniedzējs.

B. Tiesāšanās izmaksas un izdevumi

75. Attiecībā uz izmaksām un izdevumiem iesniedzējs prasa 10 323,58 eiro (EUR), kas atbilst 7225,45 latiem (LVL), ko viņš ir iztērējis, griežoties gan valsts instancēs, gan Tiesā. Sava lūguma pamatojumam viņš iesniedz divpadsmit rēķinus, kurus sastādījis viņa pārstāvis G. Senkāns laikā no 2000. gada līdz 2003. gadam. Katrs no šiem rēķiniem detalizēti atspoguļo G. Senkāna veiktos pakalpojumus, kuri tiek novērtēti ar atlīdzību – 100 amerikāņu dolāri (USD, kas atbilst apmēram 73,20 EUR) stundā.

76. Saskaņā ar Valdības viedokli iesniedzēja iesniegtais lūgums atlīdzināt izmaksas un izdevumus neatbilst visām Tiesas tiesu prakses prasībām šajā jautājumā, jo katrs G. Senkāna sniegtais pakalpojums ir aprakstīts pārāk vispārīgi. Jebkurā gadījumā Valdība uzskata, ka prasītā summa ir pārāk liela, jo tā vairākkārt pārsniedz summas, kas ir noteiktas juridiskās palīdzības cenrāžos, kurus ir apstiprinājis Ministru kabinets.

77. Tiesa atgādina, ka saskaņā ar Konvencijas 41. pantu tā atlīdzina izmaksas, par kurām ir konstatēts, ka tās ir reālas un neizbēgami radušās, un kuru apjoms ir saprātīgs. Turklāt Reglamenta 60. panta 2. daļa nosaka, ka prasījumam saskaņā Konvencijas 41. pantu jābūt izteiktam skaitļos un sadalītam sadaļās, un tas jāsniedz kopā ar attiecīgiem apliecinājuma dokumentiem, kuru trūkuma gadījumā Tiesa var noraidīt lūgumu kopumā vai daļēji (skat. citu starpā Svipsta pret Latviju, iesnieguma Nr. 66820/01, 170. rindkopa, CEDH 2006-...). Turklāt Tiesa var piešķirt cietušajai pusei ne tikai to izdevumu atmaksu, iesniedzot sūdzību Tiesā, bet arī to izdevumu atmaksu, kuri ir iztērēti, griežoties nacionālajās tiesās, lai novērstu vai labotu Tiesas konstatēto pārkāpumu (skat., piemēram, Rotaru pret Rumāniju [Lielā palāta], iesnieguma Nr. 28341/95, 86. rindkopa, CEDH 2000 – V).

78. Šajā lietā Tiesa norāda, ka iesniedzēja lūgums ir iesniegts kopā ar divpadsmit detalizētiem rēķiniem, kuros ir norādīts katra G. Senkāna veiktā pakalpojumu raksturs un izmaksas; tātad šķiet, ka šis lūgums a apriori atbilst iepriekšminētajām prasībām. No otras puses, ņemot vērā lietas sarežģītības pakāpi un citus attiecīgos apstākļus, ir acīmredzams, ka pieprasītā summa ir pārāk augsta. Šajos apstākļos, taisnīgi lemjot, kā to prasa 41. pants, Tiesa nolemj piešķirt iesniedzējam 5000 EUR visiem izdevumiem kopā un papildus summu, kas varētu būt nepieciešama nodokļu segšanai.

C. Nokavējuma procenti

Tiesa lemj, ka likumiskie procenti ir aprēķināmi pēc procentu likmes, kas atbilst Eiropas Centrālās bankas noteiktajai aizdevuma likmei, tai pieskaitot trīs procentu punktus.

ŅEMOT VĒRĀ ŠOS MOTĪVUS, TIESA VIENBALSĪGI

1. Noraida Valdības iebildumu attiecībā uz valsts iekšējo jautājuma atrisināšanas iespēju neizsmelšanu un tās lūgumu svītrot šo iesniegumu no izskatāmo lietu saraksta;

2. Pievieno lietai pēc būtības Valdības iebildumu attiecībā uz iesnieguma neatbilstību ratione materiae Konvencijas normām un to noraida;

3. Nolemj, ka ir noticis Konvencijas 9. panta pārkāpums;

4. Nolemj, ka nav nepieciešams izskatīt atsevišķi sūdzību attiecībā uz Konvencijas 14. pantu;

5. Nolemj, ka pārkāpuma konstatācija pati par sevi ir pietiekami taisnīga atlīdzība par morālo kaitējumu, no kā ir cietis iesniedzējs;

6. Nolemj

a) ka triju mēnešu laikā, skaitot no dienas, kad spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44. panta 2. punktu, Atbildētājai valstij ir jāsamaksā iesniedzējam 5000 EUR (pieci tūkstoši eiro), lai segtu izdevumus un izmaksas, kā arī papildus jāsamaksā summa, kas varētu būt nepieciešama nodokļu segšanai;

b) ka par laika posmu no iepriekšminētā termiņa beigām līdz samaksas veikšanai šī summa tiks paaugstināta par vienkāršo procentu likmi, kas vienāda ar Eiropas Centrālās bankas noteikto aizdevuma procentu likmi šajā laika periodā, tai pieskaitot trīs procentu punktus;

7. Noraida prasību par taisnīgas atlīdzības noteikšanu pārējā daļā.

Taisīts franču valodā, pēc tam rakstiskā veidā paziņots 2007. gada 8. novembrī atbilstoši Tiesas reglamenta 77. panta 2. un 3. punktam. 

Stanley Naismith	Boštjan M. Zupancic
Sekretāra vietnieks	Priekšsēdētājs

 

¹ Tulkojumu veikusi Ārlietu ministrija sadarbībā ar Rīgas Juridisko augstskolu konferences “Latvijai aktuālie cilvēktiesību jautājumi” ietvaros. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju un Rīgas Juridisko augstskolu ir obligāta. Spriedums stājies spēkā 2008. gada 3. jūnijā.

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas bijušās Trešās nodaļas spriedums (izvilkumi) lietā “Kononovs pret Latviju”¹

(Iesnieguma Nr. 36376/04) Strasbūrā 2008.gada 24.jūlijā

Normatīvie akti

A. Pušu komentāri

1. Valdība

77. Sākotnēji valdība norādīja, ka Tiesa nav ceturtās instances tiesa attiecībā uz nacionālajām tiesām, un, izņemot lietas, kurā ir konstatējama klaja patvaļība, nacionālo tiesu veiktā faktu novērtējuma apšaubīšana neietilpst Tiesas kompetencē. Līdz ar to Tiesai spriedumā ir jābalstās uz 1944.gada 27.maija notikumu izklāstu, kas ir sniegts Latvijas tiesu spriedumos. Līdzīgs princips ir ievērojams arī attiecībā uz normatīvajiem aktiem: tā kā Tiesas vienīgais uzdevums ir interpretēt un piemērot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās Protokolus, tai nav piešķirta kompetence interpretēt nacionālos normatīvos aktus vai starptautiskos līgumus, piemēram, tādus kā 1907.gada Hāgas Konvencija. Attiecīgi saskaņā ar Valdības komentāriem Tiesai ir saistošs Latvijas tiesu pieņemtais izskatāmās lietas tiesiskais izvērtējums, īpaši daļā, kas attiecas uz dažu personu “kaujinieka” vai “civiliedzīvotāja” statusa noteikšanu.

78. Ņemot vērā (..) Valdības komentāros izklāstītos faktus, (..) kaut arī Mazo Batu ciema vīrieši pēc Čugunova partizānu vienības iznīcināšanas bija saņēmuši munīciju un šaujamieročus, tie tika lietoti tikai pašaizsardzības nolūkā un netika nēsāti atklāti. Visbeidzot, ciema iedzīvotāji neizrādīja pretestību iesniedzējam vai viņa vadītajai vienībai, neskatoties uz to, ka bija pietiekoši bruņoti un viņiem bija laiks noorganizēt aizstāvību. No iepriekšminētā izriet, ka deviņas nogalinātās personas ir uzskatāmas par “civiliedzīvotājiem”.

79. Valdība apstrīdēja iesniedzēja apgalvojumu, ka 1944.gada 27.maija soda ekspedīcija tika veikta, pamatojoties uz Sarkano partizānu organizētā ad hoc kara tribunāla pavēlēm. Valdība atsaucās uz dažbrīd pretrunīgām liecībām, saskaņā ar kurām šis tribunāls vai nu nepastāvēja vispār, vai, ja arī tas pastāvēja, tas nedarbojās. Jebkurā gadījumā, pat pieņemot, ka attiecībā uz Mazo Batu ciema iedzīvotājiem bija ticis pieņemts spriedums, tas bija klaji prettiesisks, jo tas bija pieņemts bez tiesājamo klātbūtnes un pārkāpjot pamattiesības uz aizstāvību. (..)

81. Pirmais jautājums bija, vai 1944.gada 27.maijā starptautiskajās tiesībās pastāvēja kara noziegumu jēdziena definīcija un vai iesniedzēja darbības atbilst šīs definīcijas saturam. Lai atbildētu uz uzdoto jautājumu, Valdība piedāvāja kara noziegumu jēdziena satura vēsturisko rezumējumu, sākot no Amerikas Pilsoņu kara un izsekojot tā attīstībai līdz Pirmajam pasaules karam un 1919.gada Versaļas miera līgumam. (..) Pirms Nirnbergas tribunāla pastāvēja atšķirība starp jēdzieniem “kara vešanas noteikumu un paražu pārkāpums” un “kara noziegumi”. Starptautiskajās tiesībās jau sen bija noteikts, kas veido kara vešanas noteikumus un paražas, kā arī to pārkāpumu, bet nebija paredzēts sods, kāds būtu piemērojams indivīdam par šāda veida pārkāpumiem. Jus in bello šajā laikā paredzēja valstu tiesības tiesāt un sodīt savus pilsoņus vai citas valsts pilsoņus par kara vešanas noteikumu un paražu pārkāpumu šīs valsts teritorijā. Jautājumi, kas attiecās uz precīzu atbildības raksturu (piemēram, civilatbildība, kriminālatbildība vai disciplināratbildība) un piemērošanas procedūru (attiecīgs noilguma termiņš, procesuālās garantijas un atbildīgās iestādes) tika atstāti valsts ekskluzīvajā kompetencē. 1907.gada Hāgas Konvencija, uz kuru izskatāmajā lietā atsaucās Latvijas tiesas, balstījās uz šiem pašiem noteikumiem. Kaut arī šajā laikā jau iezīmējās tendence uz šādu pārkāpumu atzīšanu par krimināli sodāmiem, tiesību akti minētajā jomā tika pieņemti tikai pēc Otrā pasaules kara. Jaunie līgumi, tādi kā 1949.gada Ženēvas Konvencija un to papildprotokoli un 1968.gada Konvencija par noilguma neatzīšanu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, ir ierobežojuši valsts rīcības brīvību, noteicot pienākumu atzīt par krimināli sodāmiem smagākos kara vešanas noteikumu un paražu pārkāpumus, neattiecināt uz tiem kriminālatbildības noilguma termiņu, izmeklēt tos un sodīt par tiem ne tikai pārkāpumu izdarītājus, bet arī līdzdalībniekus.

82. (..) Valdība atsaucās uz Nirnbergas un Tokijas kara tribunāla spriedumiem, izvirzot tos par pierādījumu tam, ka Otrā pasaules kara sākumā 1907.gada Hāgas Konvencijas substantīvās normas pilnībā bija atzītas pasaules nāciju vidū, neatkarīgi no tā, vai kāda konkrēta valsts bija pievienojusies šim dokumentam. Citiem vārdiem sakot, 1939.gadā minētās konvencijas saturs jau veidoja vispāratzīto vispārējo starptautisko tiesību daļu. (..)

83. Otrais valdības uzdotais jautājums bija, vai iesniedzēja darbības bija krimināli sodāmas saskaņā ar attiecīgajā laika periodā Latvijas teritorijā piemērojamajiem nacionālajiem normatīvajiem aktiem. Valdība uzskata, ka tas tā bija. Savos komentāros Valdība norādīja, ka iesniedzēja darbības ir kvalificējamas kā “kara noziegumi” saskaņā ar 1926.gada PSRS Kriminālkodeksa 193-18.pantu, par kuriem ir paredzēts nāves sods. Kriminālkodekss bija spēkā Latvijas teritorijā, pamatojoties uz 1940.gada 6.novembra Dekrēta noteikumiem. Tādējādi tas bija piemērojams attiecībā uz iesniedzēju gan ratione loci, gan ratione personae (kā PSRS armijas kaujiniekam). Kriminālkodeksa 193-18.pants bija formulēts pietiekoši skaidri un precīzi, lai iesniedzējam būtu saprotams viņa darbību raksturs un sekas.

84. Tālāk Valdība uzsvēra, ka apstrīdamo darbību rezultātā konstatētais noziedzīgais nodarījums joprojām bija nostiprināts likumā arī pēckara laikā un vēlāk tika iekļauts 1961.gada PSRS Kriminālkodeksa 256.pantā. Tādējādi nekādā gadījumā iesniedzējs nevarēja paļauties uz to, ka likumdevējs viņa nodarījumu būtu dekriminalizējis. Tiesa, tiesību normas pastāvēšanas turpinātība bija uz laiku pārtraukta ar 1991.gada 10.septembra likuma pieņemšanu, kurš pasludināja 256.pantu par spēkā neesošu, tādējādi uz kādu laiku izslēdzot kara noziegumus no krimināli sodāmo darbību skaita. Tomēr īsi pēc tam, 1993.gada 6.aprīlī, likumdevējs ir pieņēmis kodeksa grozījumus, ar kuriem tika ieviesta jauna nodaļa, kas paredzēja kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci, tādējādi atkal definējot un pasludinot apstrīdētās darbības par noziedzīgiem nodarījumiem. Valdības komentāros ir norādīts, ka turpinātības pārtraukšana nekādā mērā nenozīmē, ka Latvijas valsts ir atteikusies no nodoma sodīt vainīgos, it īpaši ņemot vērā to, ka šis pienākums ir uzlikts valstij saskaņā ar tās starptautiskajām saistībām.

85. Visbeidzot, Valdība norāda, ka turpinātība ir pastāvējusi ne tikai attiecībā uz izskatāmo darbību juridisko kvalifikāciju, bet arī attiecībā uz noilguma neiestāšanos. 1926.gada Kriminālkodeksā bija iekļauts noilguma iestāšanās izņēmums, kura darbība tika paplašināta 1961.gada Kriminālkodeksā, paredzot noilguma neiestāšanās attiecināšanu uz visiem noziedzīgajiem nodarījumiem, par kuriem bija paredzēts nāves sods, tajā skaitā arī par iesniedzēja izdarīto noziedzīgo nodarījumu. PSRS 1940.–1991. gada aneksijas periodā Latvijas valsts leģitīmie varas pārstāvji objektīvu iemeslu dēļ nevarēja īstenot suverēno varu valsts teritorijā. Līdz ar to nav bijis iespējams arī uzsākt kriminālprocesu pret iesniedzēju vai piemērot izskatāmajā lietā noilguma iestāšanās noteikumus. Savukārt ar Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas brīdi Latvija uzsāka izmeklēšanas un tiesvedības procesus par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci.

86. Valdības trešais jautājums bija, vai iesniedzēja 1944.gada 27.maija darbības bija “krimināli sodāmas saskaņā ar civilizēto nāciju atzītajiem vispārējiem principiem”. Šajā jautājumā Valdība norādīja, ka 1907.gada Hāgas Konvencijā ietvertie jus in bello pamatnoteikumi bija kļuvuši par paražu tiesību daļu vēl līdz 1939.gadam. Attiecīgi šim gadījumam ir piemērojams Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7.panta pirmais punkts, nevis otrais punkts. Gadījumā, ja Tiesa nepiekristu šim viedoklim, Valdība norāda, ka iesniedzēja notiesāšana ietilpst 7.panta otrajā punktā noteiktajā izņēmumā.

87. Ceturtais jautājums tika izvirzīts šāds: vai iesniedzējam 1944.gada 27.maijā bija jāapzinās, ka viņa veiktās darbības bija, objektīvi runājot, krimināli sodāmas. Valdība atbildēja apstiprinoši. Pirmkārt, ņemot vērā “vidusmēra indivīda” kritēriju, ikviens zina, ka neapbruņotu cilvēku – mazu bērnu vecāku un gados vecākas sievietes – spīdzināšana un nogalināšana un dzīvas grūtnieces sadedzināšana ir krimināli sodāmas darbības, kuras ir pretrunā ar cilvēcīguma pamatprincipiem. Otrkārt, kā partizānu vienības vadītājam iesniedzējam bija jāapzinās, ka viņš ir atbildīgs par partizānu darbībām un viņam ir uzlikts uzraudzības un sodīšanas par neatļautām darbībām pienākums.

(..)

89. Valdība norādīja, ka iesniedzēja arguments, par to, ka viņš nevarēja paredzēt, ka kādreiz, ņemot vērā notikumu pavērsienu, viņš tiks saukts pie kriminālatbildības, ir atspēkots ar Tiesas spriedumu lietā Streletz, Kessler and Krenz v. Germany (..). Jebkurā gadījumā iesniedzēja cerības vai pārliecība, ka politisku apsvērumu dēļ viņš netiks sodīts, nav pietiekošs iemesls tam, lai atbrīvotu viņu no kriminālatbildības. (..)

90. Piektajā jautājumā Valdība vaicāja, vai kara noziegumu jomā ir iespējams saukt pie atbildības indivīdus, tajā pašā laikā nesaucot pie atbildības valsti. Arī uz šo jautājumu Valdība ir atbildējusi apstiprinoši. Pēc Valdības domām, lai gan valsts un individuālā atbildība nav savstarpēji izslēdzošas, tās arī nav savstarpēji atkarīgas, jo tām ir dažādi mērķi: pirmajā gadījumā tas izlabo netaisnību un samierina nācijas, un otrajā gadījumā – nodrošina tiesiskumu un novērš nesodāmību. (..)

91. Visbeidzot, Valdība uzdeva pēdējo sesto jautājumu, ar kuru tā prasīja, vai Latvijai ir tiesības tiesāt iesniedzēju par kara vešanas noteikumu un paražu pārkāpumu. Šajā sakarā Valdība citēja 1927.gada 7.septembra Pastāvīgās Starptautiskās Justīcijas tiesas spriedumu lietā “the S.S. Lotus” (..), kurā tika noteikts, ka jautājums nav par to, vai valsts bija pilnvarota īstenot kriminālo jurisdikciju, bet gan vai tās īstenošanai pastāvēja kādi šķēršļi. Izskatāmajā lietā Latvijai nav bijuši šķēršļi krimināllietas ierosināšanai un iztiesāšanai attiecībā uz savas valsts pilsoni un noziedzīgo nodarījumu, kas bija izdarīts Latvijas teritorijā. Tādējādi Latvijas valstij bija piešķirtas ne vien tiesības, bet arī uzlikts juridisks un morāls pienākums tiesāt personu par kara noziegumiem, kas bija pastrādāti pret savas valsts pilsoņiem.

92. Valdība uzsvēra šāda veida lietu nozīmīgumu demokrātijas atjaunošanā, vēsturiskās taisnības nostiprināšanā un taisnīguma nodrošināšanā kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci upuriem. (..)

93. Izklāstīto argumentu kontekstā Valdība uzskatīja, ka iesniedzēja 1944.gada 27.maijā izdarītās darbības veido “noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar nacionālajām [un] starptautiskajām tiesībām” atbilstoši Konvencijas 7.panta pirmajam punktam un ka jebkurā gadījumā darbības “bija krimināli sodāmas saskaņā ar civilizēto nāciju atzītajiem vispārējiem principiem” atbilstoši Konvencijas 7.panta otrajam punktam. Tādējādi izskatāmajā lietā nav konstatējams Konvencijas 7.panta pārkāpums.

(..)

B. Tiesas vērtējums

1. Lietas fakti un to juridiskais raksturojums

108. (..) Tiesa nevar apšaubīt nacionālo varas pārstāvju veikto izvērtējumu, ja vien tas nav acīmredzami un klaji patvaļīgs(..).

109. Šis princips ir piemērojams arī tad, kad nacionālie normatīvie akti atsaucas uz starptautiskajām tiesībām kā tādām vai starptautiskajiem līgumiem. Gadījumos, kad nacionālās tiesas ir interpretējušas šīs tiesību normas, Tiesas loma aprobežojas ar uzdevumu izvērtēt, vai to interpretācijas sekas ir atbilstošas Konvencijai (..).

110. Tomēr situācija ir citāda gadījumā, kad pati Konvencija īpaši atsaucas uz nacionālajiem normatīvajiem aktiem. Šajos gadījumos neatbilstība nacionālajiem normatīvajiem aktiem var pati par sevi radīt Konvencijas pārkāpumu. Attiecīgi saskaņā ar jura novit curia² principu Tiesa var izmantot un tai ir jāizmanto sava kompetence, lai noteiktu atbilstību normatīvajam aktam (..).

111. Turklāt izskatāmajā lietā ir nepieciešams atzīmēt atšķirību starp faktu pastāvēšanu un to juridisko izvērtējumu. Attiecībā uz Latvijas tiesu veikto faktisko apstākļu konstatēšanu Tiesa jau ir atzinusi, ka lietas iztiesāšanas procesuālā kārtība atbilst Konvencijas 6.panta pirmajā punktā ietvertajām lietas taisnīgas izskatīšanas principa prasībām (..). Tādējādi nav pamata apstrīdēt Mazo Batu ciemā notikušo faktisko apstākļu raksturojumu, kurš tika sniegts 2004.gada 30.aprīļa Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas spriedumā, kuru vēlāk atstāja spēkā Augstākās tiesas Senāts. Savukārt Tiesa var izvērtēt un tai ir jāizvērtē lietas faktisko apstākļu raksturojums nacionālo un starptautisko tiesību kontekstā, lai noteiktu, vai izskatāmajā lietā tika nodrošinātas Konvencijas 7.pantā paredzētās garantijas. (..) 

2. Sūdzības būtība

(a) Vispārējie principi

(..)

114. Tiesa savā pastāvīgajā judikatūrā ir nostiprinājusi šādus Konvencijas 7.panta pirmā punkta interpretācijas vispārējos principus:

(a) Konvencijas 7.pants ietver inter alia principu, ka tikai likumā var noteikt noziedzīgu nodarījumu un paredzēt tam atbilstošu sodu (nullum crimen, nulla poena sine lege). Tādējādi Tiesas primārais uzdevums ir pārliecināties, vai tajā laikā, kad apsūdzētā persona ir veikusi darbības, kas kļuva par pamatu krimināllietas ierosināšanai un šīs personas notiesāšanai, šis nodarījums bija sodāms saskaņā ar nacionālo vai starptautisko tiesību aktu. (..)

(b) Noziedzīgiem nodarījumiem un atbilstošiem soda veidiem jābūt skaidri definētiem likumā (..). Šī prasība ir izpildīta tad, kad indivīdam ir iespēja no attiecīgās normas satura un, ja nepieciešams, ar tiesu interpretācijas palīdzību noteikt, par kādu darbību vai bezdarbību persona var tikt saukta pie kriminālatbildības (..).

(c) Lai cik precīzi nebūtu noformulēta likuma norma, jebkurā tiesību nozarē, tajā skaitā arī krimināltiesībās, šīs normas juridiskā interpretācija ir neatņemams normas satura noskaidrošanas elements. Vienmēr pastāv nepieciešamība noskaidrot divdomīgus jautājumus un pielāgoties mainīgajiem apstākļiem. Progresīvā krimināltiesību attīstība tiesību tālākveidošanas ceļā ar tiesnešu tiesību palīdzību ir iesakņojusies un svarīga Konvencijas dalībvalstu tiesību tradīciju sastāvdaļa. Konvencijas 7.pants nevar tikt saprasts kā tāds, kurš nepieļauj pakāpenisku krimināltiesiskās atbildības normu skaidrojumu ar juridisku interpretāciju katrā atsevišķajā gadījumā, ja no tā izrietošā attīstība ir savienojama ar nodarījuma būtību un varēja tikt saprātīgi paredzēta. (..)

(e) Saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, lai pamatotu rīcību, kas bija pamats viņu notiesāšanai, apsūdzētie nevar balstīties tikai uz to, ka šāda rīcība ir noteikusi un tādējādi veidoja praksi. (..)

(f) Valsts turpinātības vai politiskā režīma maiņas gadījumā nacionālajā teritorijā tiesiska valsts leģitīmi var uzsākt kriminālprocesu pret personām, kas iepriekšējā režīma laikā bija izdarījušas noziedzīgus nodarījumus. Tāpat valsts tiesas, kuras ir pārņēmušas iepriekšējā režīma laikā pastāvošo tiesu funckijas, nevar tikt kritizētas par attiecīgā laika brīdī spēkā esošās tiesību normas piemērošanu un interpretēšanu tiesiskajā valstī valdošo principu kontekstā. (..)

115. Attiecībā uz Konvencijas 7.panta otro punktu Konvencijas iestādes ir noteikušas:

(..)

(b) Konvencijas sagatavošanas materiāli rāda, ka Konvencijas 7.panta otrā punkta mērķis ir precizēt, ka 7.pants neietekmē tos normatīvos aktus, kuri saskaņā ar izņēmuma apstākļiem Otrā pasaules kara beigās tika pieņemti kara noziegumu, nodevības vai sadarbības ar ienaidnieku sodīšanai. Attiecīgi tas nekādā mērā nedod šo tiesību aktu juridisko vai morālo novērtējumu. (..)

(b) Iepriekšminēto principu piemērošana izskatāmajā lietā

(i) Konvencijas 7.panta pirmais punkts

(..)

α. Starptautiskās tiesības

117. Tiesa atzīmē, ka iesniedzējam tika piespriesta brīvības atņemšana, pamatojoties uz bijušā Latvijas Kriminālkodeksa 68.panta trešās daļas noteikumiem. Šī norma tika ieviesta ar 1993.gada 6.aprīļa likumu “Par kara noziegumiem”. Neskatoties uz to, ka šajā normā tika sniegts neatļauto darbību uzskaitījums – slepkavība, spīdzināšana un aplaupīšana –, tajā bija iekļauta tieša atsauce uz “attiecīgām saistošām konvencijām” šo darbību precīzās definīcijas noteikšanai (..). Tādējādi iesniedzēja apstrīdētā notiesāšana būtībā bija pamatojama nevis ar nacionālajiem, bet ar starptautiskajiem tiesību aktiem, un tādējādi šīs darbības, pēc Tiesas ieskata, pirmām kārtām jāvērtē šajā perspektīvā.

118. Ir jāatzīmē, ka 2004.gada 30.aprīļa Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas spriedumā, kurš kasācijas instancē tika apstiprināts, tiesa, kvalificējot iesniedzēja darbības, ir atsaukusies uz trim starptautiskajiem dokumentiem: 1907.gada Hāgas Konvenciju par sauszemes kara vešanas noteikumiem un paražām (vai, precīzāk, tās pielikumā esošajiem Noteikumiem), 1949.gada Ženēvas Konvenciju par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā un 1977.gadā pieņemto Konvencijas Papildprotokolu. 1944.gadā, kad tika izdarītas izskatāmās darbības, spēkā bija tikai 1907.gada Hāgas Konvencija. Divas pārējās konvencijas stājās spēkā vēlāk un nesatur normu, kas piešķirtu tām atpakaļejošu spēku.

119. Šajā jautājumā Tiesa atzīmē, ka ir grūti izprast Augstākās tiesas Senāta apgalvojumu, ka atpakaļejošais spēks divām minētajām konvencijām tika piešķirts ar 1968.gada Konvenciju par noilguma neatzīšanu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci (..), jo Konvencija skar tikai jautājumu par noilguma neatzīšanu, bet nesatur norādi uz likuma atpakaļejošo spēku. (..)

120. Tiesa norāda, ka ne PSRS, ne Latvija nebija parakstījušas 1907.gada Hāgas Konvenciju. Tādējādi saskaņā ar 2.pantā paredzēto “vispārējās dalības” klauzulu Konvencija formāli nebija attiecināma uz lietā izskatāmajiem bruņotajiem konfliktiem. Tomēr, kā ir norādīts Nirnbergas starptautiskā kara tribunāla 1946.gada 1.oktobra spriedumā, šīs konvencijas teksts veido paražu tiesību kodifikāciju, kuras 1939.gadā, pirms kara uzsākšanas brīža, tika uzskatītas “par visu civilizēto nāciju atzītajām tiesībām” (..). Tāpat ir jāatzīmē, ka Tiesa ir noteikusi, ka saskaņā ar Konvencijas 7.panta pirmā punkta mērķi ar jēdzienu “likums” ir saprotamas gan rakstītās, gan arī nerakstītās tiesības (..).

121. (..) [N]av apstrīdams fakts, ka iesniedzējs un partizāni no viņa vienības bija PSRS armijas sastāvā, un tādējādi starptautisko tiesību izpratnē ir uzskatāmi par “kaujiniekiem”. Tādējādi tiek uzskatīts, ka viņiem bija jāzina vispārēji atzītie jus in bello noteikumi un jāievēro tie jebkuros apstākļos. Pēc Tiesas domām, tas ir pietiekami, lai pamatotu secinājumu, ka 1907.gada Hāgas Konvencijas pielikumā esošie Noteikumi ir piemērojami izskatāmajiem notikumiem.

122. (..) No otras puses, izskatāmajā lietā Tiesai ir jāizvērtē paredzamības kritērijs. Precīzāk, tas nozīmē, ka Tiesai ir jānoskaidro, vai objektīvi šajā laikā pastāvēja ticams tiesiskais pamats personas notiesāšanai par kara noziegumiem, un attiecībā uz subjektīvo pusi – vai šajā laikā iesniedzējs varēja paredzēt, ka viņa darbības ir krimināli sodāmas. (..)

124. Tiesa norāda, ka nacionālo tiesu spriedumos gandrīz netiek skarts jautājums par to, vai iesniedzējs bija personīgi un tieši, t.i., ar savu darbību vai uzvedību, iesaistīts notikumos Mazo Batu ciemā. (..) Attiecīgi, tā kā nav precīzāku ziņu par iesniedzēja personīgo dalību aprakstītajās darbībās, Tiesa secina, ka vienīgā apsūdzība pret iesniedzēju ir uzrādāma par to, ka viņš ir vadījis partizānu vienību, kas ir veikusi 1944.gada 27.maija soda ekspedīciju. Tādējādi Tiesai ir jāizlemj, vai minētās partizānu militārās operācijas laikā tika pārkāpti kara vešanas noteikumi un paražas, kas ir kodificētas 1907.gada Hāgas Konvencijā.

125. Lai atbildētu uz šo jautājumu, Tiesai, pirmkārt, jāņem vērā apstākļi, kādi pastāvēja Mazo Batu ciema apgabalā 1944.gadā, un, otrkārt, nogalināto ciema iedzīvotāju darbības. Tiesa norāda, ka 1944.gada 27.maija notikumi nav atzīstami par notikušiem kaujas situācijā. Taču Tiesa atzīmē, ka Mazo Batu ciems šajā laikā atradās aptuveni 80 km attālumā no frontes līnijas nacistiskās Vācijas armijas (Wehrmacht) okupētajā teritorijā, Sarkano partizānu vienības organizēja partizānu uzbrukumus vāciešiem, un pašā ciemā atradās bruņoti strēlnieki (..). Tādējādi visa apgabala apkārtne bija pakļauta pretinieku sadursmēm. (..)

126. Attiecībā uz deviņiem iesniedzēja vienības darbību upuriem Tiesa norāda, ka puses nav vienisprātis par ciema iedzīvotāju precīzo statusu, kurš uz viņiem ir attiecināms saskaņā ar starptautisko tiesību normām. (..)

127. Tiesa norāda, ka lietas materiāli nesatur informāciju, ka nogalinātie vīrieši būtu bijuši Latvijas palīgpolicijas sastāvā (Schutzmänner). Tādējādi iesniedzēja apgalvojumi par šo faktu ir noraidāmi. No otras puses, nav strīda, ka minētās personas bija saņēmušas no vācu militārās pārvaldes šaujamieročus un granātas. (..)

128. Puses piekrīt, ka 1944.gada februārī, t.i., aptuveni 3 mēnešus pirms aprakstīto notikumu brīža, Wehrmacht uzbruka Mazo Batu ciema pierobežas teritorijā esošai rijai, kurā bija patvērusies majora Čugunova vadītā Sarkano partizānu vienība. Šī uzbrukuma rezultātā partizānu vienība tika iznīcināta. Valdība nav apstrīdējusi iesniedzēja apgalvojumu, ka tieši ciema iedzīvotāji informēja vācu karaspēku par partizānu klātbūtni un patvērumu rijā (..). Visbeidzot, ne nacionālās tiesas, ne Valdība savos komentāros nav atspēkojusi, ka ciema iedzīvotāji par savu rīcību bija saņēmuši vācu militārās pārvaldes apbalvojumu (..).

129. Augstākās tiesas Krimnāllietu tiesu palātas spriedumā bija minēts, ka Mazo Batu ciemā tika organizētas nakts dežūras. Šī prakse ir līdzīga iepriekšminētajai Latvijas palīgpolicijas praksei kaimiņu ciemos un kura bija fiksēta, piemēram, 1944.gada 25.februāra vietējā policijas komandiera rakstveida pavēlē (..). Pašreizējiem mērķiem Tiesai ir pietiekami atzīmēt, ka, ņemot vērā vīriešu darbības un vispārēji konstatējamo situāciju ciema apgabalā izskatāmajā laika periodā, iesniedzējam un pārējiem Sarkanajiem partizāniem bija leģitīms pamats uzskatīt, ka ciema zemnieki nebija “miermīlīgie civiliedzīvotāji” – jēdziens, ko šajā lietā lieto Augstākās tiesas Senāts –, bet Vācijas armijas spēka sabiedrotie.

130. Augstākās tiesas Krimnāllietu tiesu palāta 2004.gada 30.aprīļa spriedumā mēģināja attaisnot šo sadarbību ar personu un viņu ģimeņu pašaizsardzības pret Sarkano partizānu darbībām nepieciešamību. Tiesa nevar pieņemt šo argumentu. Pirmkārt, Tiesa atkārto, ka nacionālais sociālisms kā tāds ir pilnībā pretrunā Konvencijā deklarētajām pamatvērtībām, un tādējādi neatkarīgi no iemesla pronacistiskajai attieksmei vai aktīvai sadarbībai ar nacistiskās Vācijas spēkiem nevar tikt piešķirta nekāda leģitimitāte. (..) Otrkārt, ciema iedzīvotājiem bija jāapzinās, ka, piebiedrojoties vienai no karojošajām pusēm, viņi pakļauj sevi otrās karojošās puses atriebības riskam.

131. Ņemot vērā iepriekšminēto, Tiesa neatbalsta viedokli, ka seši 1944.gada 27.maijā nogalinātie vīrieši ir uzskatāmi par “civiliedzīvotājiem”. Šajā sakarā Tiesa atzīmē, ka 1907.gada Hāgas Konvencijas pielikuma Noteikumi nedefinē “civiliedzīvotāja” vai “civiliedzīvotāju” jēdzienu. Raksturojot Mazo Batu ciema upurus kā civiliedzīvotājus, Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta atsaucās uz 1977.gada Ženēvas Konvencijas par starptautisko bruņoto konfliktu upuru aizsardzību papildprotokola 50.pantu. Minētā norma satur prezumpciju, ka jebkura persona, kas nepieder kādai no noteiktām kaujinieku kategorijām vai attiecībā uz kuru pastāv šaubas par tās piederību kādai no šīm kategorijām, ir atzīstama par “civiliedzīvotāju” (..). Savukārt, kā Tiesa jau iepriekš norādīja, šis protokols (..) nevar tikt piemērots ar atpakaļejošu spēku, lai kvalificētu iesniedzējam inkriminēto darbību. (..) Turklāt 1949.gada Konvencijas 5.pants paredzēja izņēmumus, kas ļāva atņemt personām speciālās tiesības un privilēģijas, ja tās ļaunprātīgi izmanto savu “civiliedzīvotāja” statusu. (..) Rezumējot jāatzīmē, ka nekas nenorāda uz to, ka saskaņā ar 1944.gadā pastāvošajiem jus in bello noteikumiem personai, kura neatbilst kaujinieka kvalifikācijai nepieciešamajiem formālajiem nosacījumiem, bija automātiski jāpiešķir “civiliedzīvotāja” statuss ar visām no tā izrietošajām garantijām.

132. (..) Tiesa uzskata, ka nav nepieciešamības risināt strīdu starp pusēm par to, vai ad hoc kara tribunāls, kurš ir pieņēmis spriedumu, tika organizēts no partizānu vienības. Tiesa vienīgi atzīmē, ka apstrīdamā militārā operācija tika organizēta pret sešiem konkrētiem identificētiem vīriešiem, kuri tika turēti aizdomās par sadarbību ar nacistisko okupācijas varu. Pēc ienākšanas sešu vīriešu dzīvojamās mājās un to pārmeklēšanas partizāni viņus nogalināja tikai pēc tam, kad tika atrasti šaujamieroči un granātas – minētās sadarbības lietiskie pierādījumi. Izņemot trīs sievietes, kuru gadījumu Tiesa izskatīs tālāk, partizāni nav aizskāruši nevienu no ciema iedzīvotājiem. Uzbrukuma laikā nav cietis neviens bērns, tajā skaitā arī nogalināto personu bērni (..). Visbeidzot, tika nodedzinātas tikai divas dzīvojamās mājas un personīgās mantas, kas piederēja Meikulam Krupnikam un Bernardam Šķirmantam.

133. Tiesa uzskata par nepieciešamu izanalizēt 1907.gada Hāgas Konvencijas pielikuma Noteikumu normas, lai noskaidrotu, vai pastāvēja ticams tiesisks pamats iesniedzēja notiesāšanai vismaz par vienu neatļautu darbību. Šajā sakarā Tiesa atzīmē, ka Latvijas tiesas spriedumos nav veikušas detalizētu un rūpīgu iepriekšminētā teksta analīzi, bet vienkārši atsaukušās uz dažiem pantiem bez izskaidrojuma, kā tās ir nonākušas līdz konkrētam secinājumam. Tā kā šajā laika periodā nepastāvēja pastāvīga nacionālā vai starptautiskā judikatūra vai Hāgas Konvencijas un pielikuma Noteikumu interpretācijas prakse, Tiesa uzskata par nepieciešamu attiecināt uz lietotajiem formulējumiem gramatisku un vispāratzītu nozīmi.

134. Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas 2004.gada 30.aprīļa spriedumā tika citēti trīs Noteikumu panti: 23.panta pirmās daļas (b) punkts, kurš nosaka aizliegumu “nodevīgā kārtā slepkavot vai ievainot personas, kas pieder pie pretinieka līdzpilsoņiem vai karaspēka”; 25.pants, kas paredz aizliegumu “uzbrukt neaizsargātām pilsētām, ciemiem, dzīvojamām mājam vai celtnēm”; un 46.panta pirmā daļa, ka ir jāievēro “ģimenes gods un tiesības, personu dzīvība un privātīpašuma neaizskaramība”. Izskatāmā lieta attiecas uz mērķtiecīgu militāro operāciju, kas ietvēra naidīgo nacistisko spēku sabiedroto selektīvu nogalināšanu, kuri pamatoti tika uzskatīti par draudu Sarkanajiem partizāniem un kuru darbība bija jau novedusi pie partizānu biedru nāves. (..) Turklāt nacionālās tiesas nav izskaidrojušas, kādu iemeslu dēļ šī operācija atbilstoši Hāgas Konvencijas pielikuma Noteikumu 23.pantam tika uzskatīta par “nodevīgā kārtā” veiktu, bet netika uzskatīta par leģitīmu “kara viltību”, ko atļauj Noteikumu 24.pants. (..)

137. Ņemot vērā iepriekšminēto, Tiesa uzskata, ka nacionālās tiesas nav spējušas pienācīgi pierādīt, ka 1944.gada 27.maija uzbrukums kā tāds bija pretrunā 1907.gada Hāgas Konvencijas pielikuma Noteikumos kodificētajiem kara vešanas noteikumiem un paražām. Attiecīgi, ņemot vērā Latvijas tiesu sniegtā pamatojuma konspektīvo raksturu, Tiesa secina, ka saskaņā ar starptautiskajām tiesībām nav konstatējams ticamais tiesiskais pamats iesniedzēja notiesāšanai par partizānu vienības vadīšanu.

138. Atliek izskatīt jautājumu par trim Mazo Batu ciemā nogalinātajām sievietēm, t.i., Meikula Krupnika māti un sievu, pirmsdzemdību stāvoklī esošo grūtnieci, un Bernarda Šķirmanta sievu. Tiesa norāda, ka slepkavības apstākļu tiesiskais raksturojums ir atkarīgs no diviem jautājumiem: pirmkārt, vai un cik lielā mērā sievietes ir piedalījušās majora Čugunova vienības nodevībā 1944.gada februārī, un, otrkārt, vai sieviešu nogalināšana bija plānota no operācijas sākuma vai arī operācijas dalībnieki faktiski darbojušies ārpus savām pilnvarām. Šajā gadījumā Tiesa ar nožēlu konstatē, ka nacionālo tiesu spriedumu pārāk vispārīgais un īsais pamatojums neļauj rast atbildes uz šiem diviem jautājumiem. No savas puses Tiesa uzskata, ka pastāv divi iespējamie situācijas izskaidrojumi.

139. Pirmais izskaidrojums ir, ka trīs sievietes bija piedalījušās Čugunova vienības nodevībā un viņu nogalināšana bija plānota no 1944.gada 27.maija operācijas uzsākšanas brīža. Tiesa atzīmē, ka Valdība nav atspēkojusi iesniedzēja apgalvojumu, ka trīs sievietes bija izbēgušas no Sarkano partizānu, kuri bija patvērušies Meikula Krupnika rijā, uzraudzības, un uzraudzījušas viņus, kamēr vīrieši blakusciemā brīdināja Vācijas garnizonu, un ka pēc partizānu nogalināšanas Krupnika māte bija novilkusi no nogalinātajiem viņu mēteļus (..). Šo versiju apstiprina fakts, ka tika nogalinātas tikai konkrētas sievietes, jo, piemēram, Vladislava Šķirmanta sieva netika aizskarta (..). Ja šis pieņēmums ir pareizs, Tiesai ir jāsecina, ka minētās trīs sievietes ļaunprātīgi izmantoja savu “civiliedzīvotāja” statusu, sniedzot reālu un konkrētu palīdzību Mazo Batu ciema iedzīvotājiem – sešiem vīriešiem, kas sadarbojās ar nacistisko okupācijas varu. Pastāvot šādiem apstākļiem, Tiesas konstatējums attiecībā uz 1944.gada 27.maija militārās operācijas laikā nogalināto vīriešu statusu ir attiecināms arī uz minētajām trim sievietēm.

140. Otrais izskaidrojums ir, ka sieviešu nogalināšana sākotnēji nebija plānota un viņu nāve ir uzskatāma par iesniedzēja vadītās vienības dalībnieku pilnvaru pārkāpšanu. Ņemot vērā visus attiecīgos lietas apstākļus, Tiesa uzskata, ka ne pilnvaru pārsniegšana, ne militārā operācija, kuras laikā tas ir noticis, nevar saprātīgi tikt uzskatīti par Hāgas Konvencijā kodificēto kara vešanas noteikumu un paražu pārkāpumu. Saskaņā ar šo apsvērumu Tiesa pieņem, ka iesniedzēja vienības darbības pret minētajām trim sievietēm var prima facie veidot noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar vispārējām krimināltiesībām, tādu kā slepkavība, netīša slepkavība, miesas bojājumu nodarīšana, kas izraisījusi cietušā nāvi, vai atstāšana bezpalīdzības stāvoklī, vai vienu no “militāriem noziegumiem”, uz kuriem iesniedzējs atsaucās (..). Noziedzīgie nodarījumi, uz kuriem attiecināmas vispārējo krimināltiesību normas, ir jāizmeklē saskaņā ar nacionālajiem normatīvajiem aktiem, kas ir piemērojami nodarījuma izdarīšanas laikā.

(β) Nacionālie tiesību akti

141. Izskatot pieņēmumu, ka trīs Mazo Batu ciemā dzīvojošo sieviešu nāve bija Sarkano partizānu pilnvaru pārkāpšanas rezultāts, Tiesa atzīmē, ka, tāpat kā situācijā ar sešiem vīriešiem, Latvijas tiesas spriedumos nav ietverta neviena norāde uz konkrētu iesniedzēja līdzdalības pakāpi izdarītajā noziedzīgajā nodarījumā. (..)

142. Izskatāmajā lietā puses un trešā puse piekrīt, ka uz 1944.gada 27.maija notikumiem ir attiecināms PSRS Kriminālkodekss, kurš tika pieņemts 1926.gadā un stājās spēkā Latvijas teritorijā ar 1940.gada 6.novembra Dekrēta noteikumiem. Kriminālkodeksa 14.pants paredzēja 3, 5, 10 gadu kriminālatbildības noilguma termiņus, kuri ir atkarīgi no piespriežamā brīvības atņemšanas termiņa. Šis noteikums paredzēja arī divus izņēmumus, kuri acīmredzami nevar tikt piemēroti iesniedzēja lietā (..). Ņemot vērā šo apstākli, Tiesa uzskata, ka 1968.gada Konvencija par noilguma neatzīšanu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci ir piemērojama tikai specifiskajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, kuri ir atrunāti Konvencijas 1.pantā, un nav piemērojama vispārējās krimināltiesībās paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, uz kuriem kriminālatbildības noilguma termiņš ir attiecināms. Attiecīgi, pat pieņemot, ka iesniedzējs saskaņā ar 1926.gada Kriminālkodeksa normām ir izdarījis vienu vai vairākus smagus noziedzīgos nodarījumus militārās operācijas laikā Mazo Batu ciemā, Tiesa atzīmē, ka attiecīgais kriminālatbildības noilguma termiņš ir beidzies 10 gadus pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīža, t.i., 1954.gadā. (..)

145. Tāpat Tiesa neapstrīd apgalvojumu, ka, tikai, sākot no Latvijas neatkarības atjanošanas brīža 1991.gadā, valsts varas pārstāvjiem bija iespēja ierosināt krimināllietu attiecībā uz personām, kas tika turētas aizdomās par 1940.–1991.gadā izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Tiesa tomēr atzīmē, ka Latvijas tiesību aktos nav un nebija ietverta norma, kas ļautu atlikt vai pagarināt kriminālatbildības noilguma termiņu, balstoties uz to, ka izskatāmie noziedzīgie nodarījumi tika izdarīti laikā, kad valsts atradās citas valsts dominēšanā. Tādējādi šis Valdības arguments ir noraidāms.

146. Rezumējot: pat pieņemot, ka 1944.gada 27.maijā iesniedzējs ir izdarījis vienu vai vairākus noziedzīgos nodarījumus, Tiesa uzskata, ka kriminālatbildība par tiem nepārprotami bija noilgusi kopš 1954.gada un iesniedzēja sodīšana par noziedzīgajiem nodarījumiem, kuriem noilguma termiņš ir beidzies pirms vairāk nekā pusgadsimta, būtu pretrunā Konvencijas 7.pantā nostiprinātajam paredzamības principam.

(ii) Konvencijas 7.panta otrais punkts

147. Pakārtoti Valdība norādīja, ka iesniedzēja darbības uzbrukuma laikā bija “krimināli sodāmas saskaņā ar civilizēto nāciju atzītajiem vispārējiem principiem”, atbilstoši Konvencijas 7.panta otrā punkta noteikumiem. Tiesa atzīmē, ka parasti, izskatot lietas atbilstoši Konvencijas 7.panta otrajam punktam, tā uzskatījusi, ka nav nepieciešams izskatīt lietu arī atbilstoši Konvencijas 7.panta pirmajam punktam. (..) Šajā lietā Tiesa nesaskata iemeslu tiesas prakses maiņai. Tā kā lieta jau ir izskatīta saskaņā ar 7.panta pirmo punktu, Tiesa neuzskata par vajadzīgu izskatīt to saskaņā ar Konvencijas 7.panta otro punktu. Jebkurā gadījumā, pat pieņemot, ka Konvencijas 7.panta otrais punkts bija piemērojams izskatāmajai lietai, 1944.gada 27.maija operācija nevar tikt uzskatīta par “krimināli sodāmu saskaņā ar civilizēto nāciju atzītajiem vispārējiem principiem”.

(c) Secinājums

148. Ņemot vērā iepriekšminēto, Tiesa uzskata, ka iesniedzējs 1944.gada 27.maijā nevarēja saprātīgi paredzēt, ka viņa darbības ir kvalificējamas kā kara noziegumi saskaņā ar tajā laikā piemērojamajiem jus in bello noteikumiem. Tādējādi saskaņā ar starptautiskajām tiesībām nav konstatējams ticams iesniedzēja notiesāšanas par šādu noziegumu tiesiskais pamats. Pat pieņemot, ka saskaņā ar vispārējām nacionālajām krimināltiesībām iesniedzējs ir izdarījis vienu vai vairākus noziedzīgos nodarījumus, kriminālvajāšana par tie nevar tikt uzsākta, jo ir iestājies kriminālatbildības noilguma termiņš. Attiecīgi arī nacionālās tiesību normas nevar būt par pamatu notiesāšanai.

149. Tādējādi Tiesa atzīst, ka ir noticis Konvencijas 7.panta pārkāpums.

(..)

¹ Tulkojumu veikusi Ārlietu ministrija sadarbībā ar Rīgas Juridisko augstskolu konferences “Latvijai aktuālie cilvēktiesību jautājumi” ietvaros. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju un Rīgas Juridisko augstskolu ir obligāta.

² Piezīme: latv. val. – “tiesa zin tiesības”

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešās nodaļas lēmums lietā “Vladimirs Tuzovs pret Latviju”

Par pieņemšanu izskatīšanai iesniegumu Nr.16824/02, kuru iesniedzis Vladimirs Tuzovs pret Latviju

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā nodaļa) 2006.gada 6.aprīlī palātas sēdē šādā sastāvā:

B.M.Zupančič, priekšsēdētājs, J.Hedigan, L.Caflisch, V.Zagrebelsky, A.Gyulumyan,

E.Myjer, I.Ziemele, tiesneši, un V.Berger, nodaļas sekretārs,

ņemot vērā iepriekšminēto iesniegumu, kas iesniegts 2002.gada 11.aprīlī,

ņemot vērā valdības atbildētājas iesniegtos komentārus,

pēc apspriešanās pieņem šādu lēmumu:

FAKTI

Iesniedzējs ir Krievijas pilsonis, kas ir dzimis 1957.gadā. Iesnieguma iesniegšanas brīdī Tiesā viņš atradās pirmstiesas apcietinājumā Matīsa cietumā Rīgā (Latvijā). Pēc Tiesas rīcībā esošās informācijas, pašlaik viņš dzīvo Krievijā. Latvijas valdību (“Valdība”) pārstāv I.Reine.

Lietas fakti, kā tos ir izklāstījušas puses, var tikt apkopoti šādi.

1999.gada nogalē iesniedzējs, kas dzīvoja Permā (Krievijā), ieradās Latvijā ar ilgtermiņa vīzu.

2001.gada 25.maija vakarā Valsts policijas Organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanas biroja (turpmāk tekstā – ONKAB) darbinieki kādā Rīgas kafejnīcā kriminālizmeklēšanas ietvaros iesniedzēju aizturēja. Iesniedzējam nekavējoties tika veikta personas kratīšana. Saskaņā ar iesniedzēja teikto, viņš bija spiests izģērbties un atrasties kādas divdesmit minūtes gandrīz pilnīgi kails vairāku sieviešu, tai skaitā ONKAB darbinieču, klātbūtnē.

Atzīts par aizdomās turēto smaga noziedzīga nodarījuma – viltotas naudas izgatavošanā un izplatīšanā – izdarīšanā, iesniedzējs tika aizvests uz Valsts policijas Galvenās pārvaldes telpām. Iesniedzējs apgalvo, ka viņš vairākas reizes bija lūdzis policijai, lai viņam tiktu nozīmēts advokāts un lai Krievijas Federācijas konsuls tiktu informēts par viņa aizturēšanu, bet visi šie lūgumu tika atstāti bez ievērības. Galvenajā pārvaldē viņu nopratināja trīs ONKAB darbinieki, kuru uzvārdus viņš sakās nezinām. Saskaņā ar iesniedzēja teikto, pratināšanas laikā, kas ilga vairākas stundas, viņš tika sists un pazemots, lai viņu piespiestu atzīties; viena darbinieka sitiena rezultātā viņam tika salauzts žoklis un izsists zobs. Pēc nopratināšanas viņš tika aizvests uz savu dzīvesvietu, lai veiktu dzīvokļa kratīšanu. Viņš apgalvo, ka gan kratīšanas laikā, gan pēc atgriešanās pārvaldes telpās viņš saņēma atkārtotus sitienus pa seju, vēderu, muguru un kājām; viņš cieta arī no žņaugšanas un draudiem. Valdība noliedz šādas sliktas apiešanās pastāvēšanu.

2001.gada 28.maijā iesniedzējam tika uzrādīta apsūdzība par iepriekšminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu; turklāt viņš tika nogādāts piekritīgajā tiesā, kura viņam piemēroja pirmstiesas apcietinājumu.

2001.gada 30.maijā iesniedzējs tika nosūtīts uz Matīsa cietuma medpunktu; nākamajā dienā viņš tika pārvests uz Rīgas Centrālcietuma slimnīcu, kur viņš palika līdz 2001.gada 21.jūnijam. Uzturēšanās laikā slimnīcā iesniedzējam tika veikta virkne medicīnisku pārbaužu, kuru rezultāti ir pretrunīgi. Tūlīt pēc nogādāšanas slimnīcā viņš nosūtīja Latvijas Kriminālpolicijas priekšniekam sūdzību par iepriekšminēto slikto apiešanos un lūdza ierosināt krimināllietu pret trim ONKAB darbiniekiem, kurus viņš norādīja kā vainīgus apstrīdētajās darbībās. Policijā tika uzsākta iekšēja izmeklēšana, bet netika atklāts, ka iesaistītie darbinieki būtu veikuši jebkādus vardarbības aktus. Turklāt iesniedzēja sūdzība tika nodota par konkrētās krimināllietas izmeklēšanu atbildīgajam prokuroram. 2001.gada 13.augustā tika veikta tiesu medicīnas ekspertīze.

Ar 2001.gada 20.septembra lēmumu prokurors noraidīja iesniedzēja sūdzību. Iesniedzējs pārsūdzēja šo lēmumu, iesniedzot sūdzību augstākas instances prokuroram, pēc tam – Latvijas Republikas ģenerālprokuroram, taču bez panākumiem.

2003.gada 25.aprīlī iesniedzējs tika atbrīvots un viņam tika noteikta policijas uzraudzība.

2003.gada 18.jūlijā viņu aizturēja Imigrācijas policija un viņš tika ievietots nelegālo imigrantu īslaicīgās aizturēšanas centrā; policija konstatēja, ka viņa vīzas termiņš jau sen ir beidzies un ka viņš piedevām vēl ir pazaudējis savu Krievijas pasi. Ar 2003.gada 22.augusta lēmumu Rīgas Ziemeļu rajona pirmās instances tiesa pagarināja viņa aizturēšanas laiku līdz 2003.gada 22.oktobrim.

Ar 2003.gada 29.septembra spriedumu Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēju par vainīgu viltotas naudas izgatavošanā un izplatīšanā un sodīja ar brīvības atņemšanu uz vienu gadu un vienpadsmit mēnešiem. Par šo spriedumu iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātā.

2003.gada 22.oktobrī iesniedzējs tika izraidīts uz Krieviju.

Iesniedzēja apelācijas sūdzība tika izskatīta Krimināllietu tiesu palātas sēdē 2004.gada 25.martā. Tā kā iesniedzējs uz sēdi neieradās un neinformēja ne palātu, ne savu advokātu par savu jauno adresi Krievijā, tā nolēma viņa sūdzību neizskatīt un lietu izbeigt.

2004.gada septembrī Ģenerālprokuratūras atbildīgais prokurors iesniedza protestu par 2003.gada 29.septembra spriedumu. Ar 2004.gada 30.septembra spriedumu Augstākās tiesas Senāts atcēla pieņemto spriedumu un nosūtīja lietu atpakaļ Rīgas apgabaltiesai tās atkārtotai izskatīšanai pēc būtības. Pa to laiku iesniedzējs paziņoja Augstākai tiesai savu jauno adresi Jekaterinburgā (Krievijā).

2005.gada pirmajā pusē Rīgas apgabaltiesa mēģināja atrast iesniedzēju Krievijā ar starptautiskās tiesiskās sadarbības palīdzību. 2005.gada 29.jūnijā Tieslietu ministrija informēja par lietas izmeklēšanu atbildīgo tiesnesi, ka šis mēģinājums nav izdevies, jo iesniedzējs atkal ir mainījis adresi un kompetentā Krievijas institūcija par to nav informēta.

SŪDZĪBAS

Iesniedzējs uzskata, ka viņa pakļaušana kratīšanai un piespiešana izģērbties vairāku sieviešu klātbūtnē ir “pazemojoša apiešanās”, ko aizliedz Konvencijas 3.pants. Atsaucoties uz šo pašu pantu, iesniedzējs sūdzas par slikto apiešanos, ko veikuši ONKAB darbinieki laikā, kad viņš atradās izmeklēšanas izolatorā naktī no 2001.gada 25.uz 26.maiju, kā arī viņš sūdzas par prokuratūras veiktās šīs lietas izmeklēšanas neefektivitāti.

Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 3.punktu, iesniedzējs sūdzas par to, ka viņa lieta nav “pakļauta tiesas procesam saprātīgās laika robežās”.

Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu, iesniedzējs sūdzas par dažādiem procesuāla rakstura pārkāpumiem viņa krimināllietas izmeklēšanas laikā.

Visbeidzot, neatsaucoties uz konkrētu Konvencijas vai tās Protokolu pantu, iesniedzējs sūdzas par grūtībām saziņā ar Latvijas valsts institūcijām, kas ir iesaistītas viņa lietā. Saskaņā ar viņa teikto, visas atbildes, kuras viņš ir saņēmis no šīm institūcijām līdz šim brīdim, ir rakstītas tikai un vienīgi latviešu valodā – valodā, kuru viņš nepārvalda.

JURIDISKAIS ASPEKTS

Šis iesniegums tika iesniegts Tiesā 2002.gada 11.aprīlī. Tas tika reģistrēts 2002.gada 23.aprīlī.

2003.gada 21.martā Tiesas bijušās 1.nodaļas priekšsēdētājs nolēma informēt valdību atbildētāju par šo iesniegumu, aicinot to iesniegt rakstiskus komentārus par tā pieņemamību izskatīšanai un par sūdzību pamatotību attiecībā uz Konvencijas 3.pantu un 5.panta 3.punktu.

2003.gada 16.jūnijā Valdība iesniedza rakstveida komentārus. 2003.gada 19.jūnijā Tiesas kanceleja nosūtīja vienu to kopiju iesniedzējam, aicinot viņu iesniegt atbildes paskaidrojumus līdz 2003.gada 31.jūlijam. Iesniedzējs neatbildēja, kā arī nelūdza noteiktā termiņa pagarinājumu.

Ar 2003.gada 16.novembra vēstuli, kuru Tiesa saņēma 2003.gada 16.decembrī, iesniedzējs tai paziņoja savu jauno adresi Jekaterinburgā (Krievijā). Tāpat viņš informēja Tiesu, ka ir saņēmis Valdības komentārus un iesniedza savus paskaidrojumus kā atbildi. 2004.gada 19.martā minētās nodaļas priekšsēdētājs deva atļauju tos iekļaut lietā izņēmuma kārtā, saskaņā ar Tiesas Reglamenta 38.panta 1.punktu.

Pēc tam Tiesa vairāk nesaņēma nevienu ziņu no iesniedzēja. Tiesas kancelejas turpmākie mēģinājumi viņu atrast, rakstot uz pēdējo norādīto adresi Jekaterinburgā, palika bez rezultātiem, jo iesniedzējs tur vairs nedzīvoja.

Tiesa atzīmē, ka, tā kā viņš nenorādīja savu jauno adresi, padarot neiespējamu jebkuru saziņu ar viņu, iesniedzējs neizpildīja savu obligāto pienākumu, kā noteikts Reglamenta 47.panta 6.punktā. Turklāt viņš nav devis par sevi nekādas ziņas kopš 2003.gada novembra. Šajos apstākļos un saskaņā ar Konvencijas 37.panta 1.punkta a) apakšpunktu Tiesa uzskata, ka ir jāizdara secinājums, ka iesniedzējam vairs nav nolūka uzturēt spēkā savu iesniegumu. Turklāt saskaņā ar 37.panta 1.punktu in fine tā nekonstatēja īpašus apstākļus attiecībā uz Konvencijā garantēto cilvēktiesību ievērošanu, tādējādi radot nepieciešamību turpināt šā iesnieguma izskatīšanu (skatīt līdzīgu gadījumu Agayev pret Latviju (lēmums), Iesnieguma Nr.4000/02, 2003.gada 25.septembris).

Ņemot vērā šos motīvus, Tiesa vienbalsīgi

nolemj izslēgt šo iesniegumu no izskatāmo lietu saraksta.

 

Vincent Berger	Boštjan M. Zupančič
Sekretārs	Priekšsēdētājs