Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Šonedēļ žurnālā "Jurista Vārds". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 2.12.2008., Nr. 187 (3971) https://vestnesis.lv/ta/id/184540

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Finanšu ministrija: Par valsts ekonomikas stabilizācijas programmu

Vēl šajā numurā

02.12.2008., Nr. 187 (3971)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”

 

JV45VAKS.JPG (24187 bytes)

Šajā numurā publicēti četru autoru raksti, informācija par Latvijas Zvērinātu advokātu padomes novembra sēdē lemto, Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta spriedums sadaļā “Tiesību prakse”, kā arī informācijas apkopojums par notikumiem tieslietu jomā.

 

Aleksandrs Kuzmins. “Lost in translation” – cilvēktiesības konkurē ar kino

Tuvojoties Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (turpmāk – Deklarācijas) pieņemšanas sešdesmitajai gadadienai šā gada 10. decembrī, nākas brīdināt, ka tās tulkojumos latviešu valodā ir izplatītas vismaz divas būtiskas kļūdas un viena visai apšaubāma termina izvēle. Turklāt kļūdas ilgstoši netiek labotas, lai gan ir pieejams piemērotāks attiecīgo pantu tulkojums. Relatīvi plaši pazīstams starptautisko tiesību speciālistu vidū ir fakts, ka vairākos Deklarācijas tulkojumos latviešu valodā 15.pantā tiek runāts par to, ka “Katram cilvēkam ir tiesības uz tautību” (citēts pēc Latvijas Universitātes Cilvēktiesību institūta un, kas ir īpaši skumji, Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās mājaslapas).


 

Uldis Krastiņš. Vaina kā obligāts kriminālatbildības nosacījums

Latvijas Republikas Satversmes 92.pants nosaka, ka ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Atbilstoši Satversmes noteiktajam vaina tiek atzīta par vienu no svarīgākajiem krimināltiesību konstitucionālajiem principiem. Tāda nostādne likumdevējam uzliek par pienākumu Krimināllikuma attiecīgajās normās skaidri un saprotami reglamentēt vainas jautājumus. Ne vienā vien Krimināllikuma (KL) normā ir runa par personas vainu noziedzīgā nodarījumā, par vainas konstatēšanas nepieciešamību, lai risinātu kriminālatbildības jautājumus. Krimināllikuma Vispārīgajā daļā ir divas normas, kurās iekļauti divu vainas formu – nodoma un neuzmanības – jēdzieni, kā arī norādīti to veidi, atklājot to raksturojošās pazīmes (KL 9. un 10.pants). Taču pats vainas jēdziens, kas saturētu vispārinātu vainas saturu, Krimināllikumā nav dots. Tāda krimināllikumu veidošanas prakse par vainu ir visai izplatīta arī ārvalstīs, un rietumvalstu likumos vainas formu normatīvais regulējums tikpat kā nav atrodams. Šajā ziņā vainas formu reglamentācija KL ir uzteicama.


 

Martins Osis. Civiltiesiska līguma objektīvā interpretācijas metode

Juridiskajā literatūrā norādīts, ka objektīvās iztulkošanas mērķis ir interpretēt darījumā ietilpstošos gribas izteikumus tā, kā tos būtu sapratusi saprātīga un neitrāla persona, kas zina darījuma noslēgšanas apstākļus. Šādam viedoklim nevar piekrist, jo rakstiska civiltiesiska līguma interpretācijas mērķis, neatkarīgi no izmantojamās metodes, ir līguma jēgas noskaidrošana. Tātad interpretācijas mērķis nevar būt pati interpretācija, jo objektīvās metodes mērķa definīcija nevar tikt konstruēta apļveidā, t.i., definējumam jābūt skaidram – bez definējamā jēdziena izmantošanas (pretējā gadījumā tiek pieļauta apļa kļūda – circulus in definiendo). Apkopojot minēto, secināms, ka objektīvās interpretācijas metodes mērķis ir idents interpretācijas mērķim kopumā – rakstiska civiltiesiska līguma jēgas noskaidrošanai.

 

Līga Mazure. Pacienta gribas institūts senajos laikos un viduslaikos

Kā norādījis prof. Konstantīns Čakste, viens no personas “pamatlabumiem” ir veselība. Ar veselību kā personisku labumu lielākā vai mazākā mērā ir saistītas ļoti daudzas tiesiskās attiecības, kurās ikdienā persona iesaistās kā tiesību subjekts, piemēram, darba tiesiskās attiecības, ģimenes tiesiskās attiecības. Tāpēc būtu uzsverama veselības aprūpes tiesiskās sistēmas nozīmība veselības nostiprināšanas, atjaunošanas aspektā, īpaši nodalot pacienta un ārstniecības personas/iestādes savstarpējās tiesiskās attiecības. Attīstoties medicīnas tiesībām, ir mainījies arī pacienta un ārstniecības personas/iestādes tiesisko attiecību vispārējais raksturojums. Tiesību zinātnē kopumā vairs netiek atbalstīta paternālisma jeb aizbildnieciskā pieeja pacientam. Iezīmējas virziens, kur tiesiskie līdzekļi ir vērsti uz pacientu kā patstāvīgu tiesību subjektu ar specifiskām tiesībām, pienākumiem un atbildību.

 

“Jurista Vārda” redakcija

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!