Ministru kabineta rīkojums Nr.767

Rīgā 2008.gada 3.decembrī (prot. Nr.86 34.§)

Par Koncepciju par uzturlīdzekļu izmaksu no Uzturlīdzekļu garantiju fonda bērniem pēc pilngadības sasniegšanas, ja viņi turpina izglītošanos

1. Atbalstīt Koncepcijas par uzturlīdzekļu izmaksu no Uzturlīdzekļu garantiju fonda bērniem pēc pilngadības sasniegšanas, ja viņi turpina izglītošanos (turpmāk – koncepcija), IV sadaļā ietverto 1.risinājuma variantu.

2. Noteikt Bērnu un ģimenes lietu ministriju par atbildīgo institūciju koncepcijas īstenošanā.

3. Bērnu un ģimenes lietu ministrijai izstrādāt un bērnu un ģimenes lietu ministram līdz 2009.gada 1.aprīlim iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā nepieciešamos grozījumus normatīvajos aktos koncepcijas IV sadaļā ietvertā 1.risinājuma varianta īstenošanai.

4. Jautājumu par valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu koncepcijas IV sadaļā ietvertā 1.risinājuma varianta īstenošanai izskatīt Ministru kabinetā vienlaikus ar visu ministriju un citu centrālo valsts iestāžu vidēja termiņa budžeta prioritāšu pieteikumiem, sagatavojot un izskatot valsts budžeta likumprojektu kārtējam gadam.

Ministru prezidents I.Godmanis

Bērnu un ģimenes lietu ministrs A.Baštiks

(Ministru kabineta

2008.gada 3.decembra rīkojums Nr.767)

Koncepcija par uzturlīdzekļu izmaksu no Uzturlīdzekļu garantiju fonda bērniem pēc pilngadības sasniegšanas, ja viņi turpina izglītošanos
(kopsavilkums)

1. Risināmā jautājuma būtība

Saskaņā ar Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 3.panta pirmo daļu Uzturlīdzekļu garantiju fonds ir valsts budžetā paredzētais līdzekļu kopums bērna nodrošināšanai ar uzturlīdzekļiem, ja tiesas nolēmuma izpilde par uzturlīdzekļu piedziņu Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā atzīta par neiespējamu vai parādnieks tiesas nolēmumu par uzturlīdzekļu piedziņu pilda, bet nenodrošina to minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kādu, pamatojoties uz Civillikuma 179.panta piekto daļu, noteicis Ministru kabinets. Atbilstoši Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 8.panta pirmajai daļai uzturlīdzekļus no Uzturlīdzekļu garantiju fonda līdzekļiem izmaksā pēc iesniedzēja iesnieguma izskatīšanas, ja viņa aprūpē ir bērns, kuram saskaņā ar tiesas spriedumu vai Latvijas Republikas Civillikuma 179.panta sestajā daļā noteiktajā gadījumā ar tiesas lēmumu ir piespriesti uzturlīdzekļi, un ir iestājies viens no Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 3.panta pirmajā daļā minētajiem nosacījumiem. Bērns Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma izpratnē ir nepilngadīga persona, kurai Latvijas Republikā ir piešķirts personas kods. Tātad Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācija (turpmāk – fonda administrācija), bērnam sasniedzot pilngadību, izbeidz uzturlīdzekļu izmaksu no valsts budžeta līdzekļiem, jo ir zudis tiesiskais pamats.

Fonda administrācijas rīcībā esošie statistikas dati liecina, ka 66 % no visiem 2007.gadā apstrīdētajiem lēmumiem par uzturlīdzekļu izmaksas izbeigšanu ir lēmumi par uzturlīdzekļu izmaksas izbeigšanu, jo bērns ir sasniedzis pilngadību. Apstrīdot šos lēmumus, personas iesniegumam par lēmuma apstrīdēšanu pievieno izziņas no vispārizglītojošajām un profesionālajām izglītības iestādēm par to, ka bērns mācās šajās iestādēs. Bieži personas, pirms bērns ir sasniedzis pilngadību, nosūta fonda administrācijai izziņu par to, ka bērns turpina izglītības iegūšanu un lūdz neizbeigt uzturlīdzekļu izmaksu no Uzturlīdzekļu garantiju fonda.

Sasniedzot septiņu gadu vecumu, bērni sāk apgūt vispārējo izglītību, pamatizglītība parasti tiek iegūta līdz 16 gadu vecumam, bet vispārējo vidējo izglītību bērns parasti iegūst līdz 19 gadu vecumam. Atbilstoši Profesionālās izglītības likumam profesionālās vidējās izglītības ieguves ilgums pēc pamatizglītības ieguves ir trīs līdz četri gadi, pēc arodizglītības ieguves – viens līdz divi gadi. Ņemot vērā minēto, jāsecina, ka bērns profesionālo vidējo izglītību parasti iegūst, sasniedzot 20 gadu vecumu.

Tādējādi secināms, ka, neraugoties uz pilngadības sasniegšanu, bērni, kuru uzturam tiek maksāti uzturlīdzekļi no Uzturlīdzekļu garantiju fonda, turpina mācības vispārizglītojošajās un profesionālajās izglītības iestādēs un viņiem ir nepieciešams vecāku sniegtais finansiālais atbalsts, tajā skaitā arī fonda administrācijas veiktais uzturlīdzekļu maksājums. Minētais uzturlīdzekļu maksājums ir finansiālais atbalsts bērnam viena vecāka vai abu vecāku vietā.

Saskaņā ar Civillikuma 179.panta pirmo daļu vecāku pienākums ir samērā ar viņu mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Tātad likumdevējs nav noteicis precīzu laiku, ar kuru vecākiem beidzas uzturlīdzekļu došanas pienākums, tas ir absolūts, beznosacījuma vecāku pienākums. Šādu ar likumu uzliktu pienākumu vecāki nevar interpretēt pēc sava ieskata, piemēram, pārtraukt bērna uzturēšanu līdz ar pilngadības iestāšanos. Uzturlīdzekļu prasības un saņemšanas apmērs ir saistīts vienīgi ar vecāku mantas stāvokli un ar laiku, kad bērns pats sevi spēj apgādāt. Fakts, ka bērns sasniedz pilngadību, rada izmaiņas bērna tiesībās un pienākumos, jo viņš vairs neatrodas vecāku aizgādībā, bet minētais fakts negroza vecāku un bērnu attiecības, kas radušās ar dzimšanu, tajā skaitā arī uztura došanas pienākumu (Latvijas Republikas Civillikuma 188.pants).

Faktu, ka pilngadības sasniegšana nav apstāklis, lai tiktu pārtraukta uzturlīdzekļu piedziņa, apliecina tiesu nolēmumi, ar kuriem noteikts, ka uzturlīdzekļu piedziņa veicama līdz brīdim, kad bērns pats varēs sevi apgādāt, vai līdz brīdim, kad bērns pabeigs studijas vai mācības.

Izpētot arī ārvalstu normatīvo regulējumu, jāsecina, ka atbalstu uzturlīdzekļu formā bērni saņem, kamēr tie turpina izglītoties.

2. Problēmas, kas var rasties, ja jautājums netiks risināts

Apstāklis, ka valsts garantēto uzturlīdzekļu izmaksas no Uzturlīdzekļu garantiju fonda tiek pārtrauktas, bērnam sasniedzot 18 gadu vecumu, var radīt vairākas problēmas.

2.1. Neizdošanās iegūt izglītību un Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2007.–2013.gadam izglītībai noteikto mērķu nesasniegšana

To, ka vispārējās vidējās un profesionālās vidējās izglītības iegūšanu bērni turpina pēc pilngadības sasniegšanas, apliecina Izglītības un zinātnes ministrijas informācija.

ANO Konvencijas par bērna tiesībām 28.pants paredz, ka konvencijas dalībvalstis atzīst bērna tiesības uz izglītību. Lai pakāpeniski panāktu šo tiesību īstenošanu uz vienādu iespēju pamata, konvencijas dalībvalstis stimulē vidējās izglītības (vispārējās un profesionālās) dažādu formu attīstību, nodrošina tās pieejamību visiem bērniem un, ja nepieciešams, veic tādus pasākumus kā finansiālās palīdzības sniegšana, kā arī veic pasākumus, lai sekmētu skolu regulāru apmeklēšanu un samazinātu to skolēnu skaitu, kuri atstāj skolu.

Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2007.–2013.gadam paredz – lai turpinātos nepārtraukta un visos līmeņos sabalansēta valsts attīstība, jāveido izglītota un zinoša sabiedrība, koordinēti un mērķtiecīgi virzot zināšanu radīšanu, uzkrāšanu, izplatīšanu un lietošanu. Valsts uzdevums ir nodrošināt ikvienam cilvēkam vispārējās pamata un vidējās izglītības, kvalitatīvas augstākās un profesionālās izglītības iespējas, kā arī piekļuvi pirmsskolas izglītībai visos Latvijas reģionos. Pamata un vidējā (vispārējā vai profesionālā) izglītība ir minimālais starta kapitāls, bez kura nav iespējama cilvēka pilnvērtīga un veiksmīga iekļaušanās sadzīvē un darba tirgū.

Dažas no problēmām, kas ir saistītas ar izglītību:

• 5,6 % iedzīvotāju obligātajā izglītības vecumā nemācās;

• nav pietiekams atbalsts izglītojamo no sociālās atstumtības riska grupām iekļaušanai izglītības sistēmā.

ANO Konvencijā par bērna tiesībām un Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2007.–2013.gadam noteikto mērķu sasniegšana izglītībā ir apdraudēta, un valsts nebūs veikusi pietiekamu ieguldījumu, lai tos sasniegtu, ja netiks sniegta palīdzība arī tādiem bērniem, kuriem trūkst līdzekļu, lai sekmīgi varētu turpināt izglītošanos, jo viens no vecākiem vai abi vecāki nenodrošina līdzekļus bērna uzturam.

2.2. Sociālā atstumtība

Galvenie bērnu sociālās atstumtības un nabadzības riska faktori ir izglītības un pieredzes trūkums, kā arī prasmju neatbilstība darba tirgus prasībām. Īpaši apdraudēti ir mazizglītoti bērni un bērni no ģimenēm, kurās ir viens vecāks.

2.3. Bezdarbs

Lai gan Nodarbinātības valsts aģentūras dati liecina, ka pēdējos gados darba tirgū tendences ir pozitīvas, joprojām ir augsts to personu bezdarba līmenis, kuras ir vecumā no 15 līdz 24 gadiem. 2006.gadā minēto personu bezdarba līmenis par 7,2 % pārsniedza valstī vidējo bezdarba līmeni. Tas skaidrojams ar ekonomiski aktīvo personu vecumā no 15 līdz 24 gadiem zemo izglītības līmeni, kā arī mūsdienu darba tirgus prasībām nepieciešamo prasmju un iemaņu trūkumu.

Salīdzinot pēc iegūtās izglītības, redzams, ka lielākā daļa bezdarbnieku – personas vecumā no 15 līdz 24 gadiem – ir ar pamatizglītību vai vidējo izglītību.

Ja minētā problēma netiks risināta un saglabāsies esošais normatīvais regulējums, kas paredz, ka valsts garantēto minimālo uzturlīdzekļu izmaksa no Uzturlīdzekļu garantiju fonda tiek pārtraukta, ja bērns sasniedz 18 gadu vecumu, paredzamas tālejošas sekas. Var tikt apdraudētas to bērnu iespējas iegūt vispārējo vidējo vai profesionālo vidējo izglītību, kas ir no ģimenēm, kur viens no vecākiem vai abi vecāki nedod līdzekļus bērnu uzturam, jo šiem bērniem var trūkt līdzekļu uzturam. Tādēļ šie bērni, neiegūstot vispārējo vidējo vai profesionālo izglītību, var tikt spiesti uzsākt darba meklējumus jau pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas, lai nodrošinātu sev pienācīgus dzīves apstākļus. Tomēr bērniem, kuriem nav vispārējās vidējās vai profesionālās vidējās izglītības, ir zemākas pamatprasmes, kas var būtiski ietekmēt viņu turpmāko iekļaušanos darba tirgū un palielināt risku nonākt bezdarbnieka statusā. Līdz ar to var rasties šo bērnu sociālā atstumtība vai arī tā var palielināties.

Ja minētā problēma netiks risināta, tas var radīt situāciju, ka daudzi bērni ar zemām prasmēm var doties mazkvalificēta darba meklējumos uz ārvalstīm. Šī prognoze ir vēl jo satraucošāka, ņemot vērā, ka bērni un jaunieši vecuma grupā no 15 līdz 24 gadiem un no 25 līdz 34 gadiem attiecīgi 45 % un 31 % norāda uz iespēju tuvāko divu gadu laikā doties strādāt uz ārzemēm (kaut reizi iespēju braukt strādāt uz citu valsti ir apsvēruši 63 % bērnu vecuma grupā no 15 līdz 24 gadiem). Savukārt tikai 4 % iedzīvotāju, kuri vecāki par 55 gadiem, min šādu iespēju.

2.4. Saistību neievērošana pret Eiropas Savienību

Ja problēma netiks risināta, daļēji būs apgrūtināta tādu Eiropas Savienības izvirzīto rādītāju pozitīva izpilde kā skolu pāragri pametušie, vidusskolas beidzēju skaits starp jauniešiem, iedzīvotāju izglītības pakāpe, ieguldījumi izglītībā un apmācībā. Minētie rādītāji tiks ņemti vērā, nosakot katras Eiropas Savienības dalībvalsts progresu ceļā uz Lisabonas stratēģijā noteiktajiem mērķiem izglītībā un apmācībā. Tāpat arī tiktu ignorēts Eiropas Jaunatnes paktā (pieņemts Eiropas padomē 2005.gada martā) izteiktais Eiropas padomes aicinājums dalībvalstīm prioritāri uzlabot neaizsargātāko jauniešu stāvokli, jo īpaši nabadzīgo jauniešu stāvokli, kā arī prioritāri pievērsties iniciatīvām, ar ko novērst neizdošanos iegūt izglītību.

Koncepcijā apskatītās problēmas var risināt, turpinot bērniem pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas, kamēr tie mācās vispārizglītojošajās un profesionālajās izglītības iestādēs, izmaksāt no Uzturlīdzekļu garantiju fonda valsts garantētos minimālos uzturlīdzekļus. Tādējādi bērnam netiks radīti apstākļi, kuros priekšlaicīgi ir jāmeklē darbs, un netiks likti šķēršļi izglītības un nepieciešamo prasmju apguvei, turklāt tas būs neliels solis pretim to Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanai, kas novērtē izglītības nozīmi. Tādējādi tiktu dota iespēja arī bērniem no sociāli nenodrošinātām ģimenēm iegūt izglītību, vienlaikus sekmējot arī Lisabonas stratēģijas un programmas un Latvijas Nacionālā attīstības plāna 2007.–2013.gadam mērķu sasniegšanu.

Pagarinot termiņu, līdz kuram tiek maksāti uzturlīdzekļi bērna uzturam no Uzturlīdzekļu garantiju fonda, sākotnēji būs nepieciešami papildu izdevumi no valsts budžeta, tomēr ilgtermiņā izmaksātās naudas summas tiks atgūtas no vecāka – uzturlīdzekļu parādnieka, jo šim parādam nav noilguma (2007.gadā, salīdzinot valsts izmaksāto minimālo uzturlīdzekļu summu ar regresā atgūtajiem finanšu līdzekļiem, izdevies atgūt 17,25 % (970 076 latus) no valsts izmaksātajiem uzturlīdzekļiem). Turklāt valsts varētu ietaupīt līdzekļus, kas nepieciešami bezdarbnieku – personu pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas – izglītošanai, pārkvalifikācijai ar Nodarbinātības valsts aģentūras starpniecību. 2006.gada 31.decembrī Nodarbinātības valsts aģentūrā bija reģistrēti 9 420 bezdarbnieki vecumā no 18 līdz 24 gadiem. Saskaņā ar Nodarbinātības valsts aģentūras sniegto informāciju viena bezdarbnieka apmācībai 2007.gadā no valsts budžeta apakšprogrammas “Bezdarbnieku profesionālā apmācība, pārkvalifikācija un kvalifikācijas paaugstināšana” vidēji izlietoti 584 lati, savukārt no projektiem ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu “Bezdarbnieku profesionālā apmācība, pārkvalifikācija un kvalifikācijas paaugstināšana” vidēji 709 lati vienam bezdarbniekam. Turklāt 2007.gadā projektiem tieši jauniešu bezdarbnieku nodarbināšanas veicināšanai tika izlietoti 1 090 795,47 lati (kopā ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu).

3. Problēmas risinājums

Problēmas risināšanai koncepcijas informatīvajā daļā piedāvātais 1.risinājuma variants paredz palielināt bērna vecumu, līdz kuram tiek maksāti uzturlīdzekļi bērna uzturam no Uzturlīdzekļu garantiju fonda, līdz 19 gadu vecumam, ja bērns turpina izglītību profesionālās vai vidējās vispārējās izglītības iestādē.

Bērnu un ģimenes lietu ministrs A.Baštiks