Ar baltu cerību piensaimnieku rītdienai

Aigars Kalvītis, zemkopības ministrs, - "Latvijas Vēstnesim" vakar, 17.augustā

Turpinājums no 1.lpp.

Diemžēl tā notika - šovasar cenas nepiedodami pazeminājās. Iemesli tam bija gan neskaidrā valsts politika - netika definēti principi, lai piensaimniecības attīstība neapstātos, gan arī paši piena kombināti, kas, baidoties pazaudēt milzīgus naudas līdzekļus un prognozējot situāciju, "nometa" cenas pārlieku zemas. Tik zemas, ka pat šajā smagajā situācijā diezin vai tas bija pieļaujams. Līdz ar to zemniekiem, piena ražotājiem, samaksa dažviet bija pat zem pašizmaksas.

- Ko domājat darīt, lai situāciju uzlabotu?

- Ja salīdzinām piensaimniecību ar pārējo lauksaimniecību, šī joma ir "veselāka" nekā citas. Taču tas nenozīmē, ka attīstība būtu atstājama pašplūsmā. Jau dažas lietas ir paveiktas, un mums zināms arī, ko darīsim turpmāk. Tādēļ ir pamats prognozēt, ka septembrī gaidāms straujš piena iepirkuma cenu kāpums un nākamā gada sākumā mēs jau varēsim "atgriezties" pie 1997. gada cenu līmeņa. Neraugoties uz to, ka piena cenas bija pazeminājušās pat par 28 procentiem. Protams, ja iekšējo tirgu negaidīti un spēji nesatricinās importa produkti.

- Jūs minējāt Krievijas krīzi. ..

-- Krievija mums nav bijusi un arī pašlaik nav tā lielākā traģēdija. Mums jau ir lieliskas iespējas strādāt citos tirgos ar jau esošajiem ražošanas apjomiem. Tāpat mums ir iespējas kāpināt ražošanu. Mēs centīsimies nākamajā Pasaules tirdzniecības organizācijas sarunu kārtā sākt sarunas par kvotu dabūšanu ASV tirgū. Strādāsim arī ar citām valstīm, un mēs varam augt uz citu tirgu rēķina. Pašlaik esam tiktāl pārorientējušies, ka Krievijas tirgus zudums nozari neapdraud. Protams, būtu ļoti labi arī šo tirgu saglabāt, bet tas vairs nav tik aktuāli. Izpētot eksporta rādītājus, pārsvarā visa produkcija no Latvijas tiek pārdota ES tirgū.

Mūsu potenciālais izslaukumu kāpums var dot lielu piena masu. Taču arī šeit pašmērķis nav "uzbriedināt" piena lopu skaitu valstī, bet gan palielināt kvalitatīva piena iegūšanas apjomu, paaugstināt produktivitāti. Ja mēs spēsim eksporta tirgos nodrošināt noieta stabilitāti, tad būs gan piena lopu pieaugums valstī, gan palielināsies produktivitāte.

- Šobrīd ES standartam atbilst deviņi uzņēmumi. Cik daudz produkcijas no valstī saražotā izgatavo tieši šajos deviņos pārstrādes uzņēmumos?

- To vajadzētu mērīt nevis pēc saražotā apjoma, bet gan pēc pārstrādātā piena daudzuma, apmēram 60 procentus. Tātad lielāko daļu valstī saražotā piena.

- Kas atliek pārējiem 40 procentiem?

- Sasniegt ES līmeņa kvalitāti nekādā gadījumā nav pašmērķis. Mūsu mērķis ir cits - nodrošināt augstu kvalitāti pašiem savā iekšējā tirgū. Arī, zinot to, kas mūs sagaida Eiropā, mēs gribam un mēģināsim pieņemt nacionālo piena iepirkuma standartu. Tā būs septiņu gadu programma, kurā pa gadiem būs stingri noteikts kvalitātes rādītāju līmenis un ko uzraudzīs Veterinārais dienests. Tas nozīmē, ka piens obligāti būs jāšķiro, jāanalizē pēc standarta, tiks diferencēts arī samaksas līmenis, nosakot, ka pirmās šķiras piens ir bāze un par augstākās šķiras pienu jāpiemaksā vismaz 25 procenti no iepirkuma cenas. Tādējādi tiks stimulēta kvalitāte, nevis kvantitāte, kā diemžēl līdz šim notika, pabērnos atstājot tās saimniecības, kas ieguldīja līdzekļus tieši kvalitātes paaugstināšanai.

Šobrīd pienotavas ir iedalītas trīs kategorijās - tās, kas atbilst ES prasībām; tās, kas gribētu un arī varētu atbilst ES prasībām, un tās, kas neatbilst šīm prasībām un pēc tā arī netiecas. Tādēļ mēs gribam noteikt pārejas laiku, lai dažu gadu laikā visi piena pārstrādes uzņēmumi sasniegtu augstāko līmeni un nebūtu lielu atšķirību. Tas varētu likt sarosīties pienotavām un domāt, kādu ceļu izvēlēties, lai nepieciešamo kvalitāti nodrošinātu - vai investēt līdzekļus, vai vairākiem uzņēmumiem apvienoties, vai arī iet vēl kādu citu atbilstošāku ceļu.

- Cik procentu Latvijā izslauktā piena pašlaik atbilst nepieciešamajiem kvalitātes rādītājiem?

- Šī situācija vēl pašlaik nav precīzi apzināta, jo nav bijusi stingra piena šķirošana un kontrole. Manuprāt, kādi 15-20 procenti piena ir tiešām laba, un pārējiem vajadzētu nopietni strādāt pie kvalitātes paaugstināšanas.

- Vai varētu būt kāds atbalsts no valsts budžeta tieši šim mērķim?

- Nākamajā gadā būs liels atbalsts no ES strukturālajiem fondiem, un to apjoms ir gandrīz tikpat liels kā nacionālās subsīdijas kopumā. Tas ļaus zemniekiem attīstīties, jo līdzekļi tiks investēti fermās, tehnoloģijā, tehnikā un citās līdzīgās lietās. Struktūrfondi jau ir noteikti, tie līdz gada beigām vēl apstiprināmi Briselē, un no nākamā gada maija šī nauda būs mums pieejama.

- Vai savas korekcijas neieviesīs izmaiņas ES kopīgajā lauksaimniecības politikā?

- Nē. Strukturālie fondi Latvijai ir apsolīti, un tie būs.

- Latvijā ir diezgan daudz Lietuvā ražoto piena produktu. Vai tā ir konkurence vietējā tirgū?

- Jā, tā ir konkurence. Un sauklis, ka jāpērk Latvijas prece, nav motivācija. Mums jāliek kaut kas pretī. Mēs nevaram uz iekšējā tirgus resursiem ar lielām cenām kaut kādā veidā panākt kāpumu, zinot, ka ir Brīvās tirdzniecības līgums starp Baltijas valstīm ar lauksaimniecības precēm. Mums ir jāspēj konkurēt. Protams, tirgus ir tirgus. Tas ir ļoti kustīgs, izmaiņas notiek ar katru mēnesi. Bet, ja ņemam vērā pagājušā gada tirdzniecības bilanci starp Baltijas valstīm, piensaimniecība ir vienīgā joma lauksaimniecībā, kur šī bilance nav negatīva. Tas ir vērā ņemams fakts.

- Kad prognozējat piensaimniecības nozares stabilizēšanos?

-- Ir daudz ārēju faktoru, kas var piensaimniecību ietekmēt, jo Latvija ir iekļāvusies starptautiskajā apritē. Šobrīd pasaulē ir tendence piena cenām palielināties, tas ir ļoti pozitīvs signāls mūsu attīstībai. Kā jau minēju, šāgada rudens un ziema būs laiks, kad mēs atgriezīsimies normālās sliedēs. Protams, ja nenotiks tāda veida satricinājumi kā Krievijas krīze pagājušā gada 19. augustā, jo mēs esam ļoti atkarīgi no eksporta. Pagājušā gadā mēs eksportējām 25 procentus Latvijas piena. Šogad tādu rādītāju nebūs, jo nozare ir sašaurinājusies. Nepieciešami daži principiāli stratēģiski lēmumi, pareiza izpratne, un tad viss nostāsies savās vietās. Arī šobrīd piensaimniekiem ir daudz mazāk problēmu nekā cukura, labības un īpaši cūkgaļas ražotājiem.

- Vai savu labvēlīgu artavu devusi arī labi organizētā piensaimnieku pašpārvalde?

- Noteikti, par to šaubu nav. Ja nebūtu tik stabilas pašpārvaldes, tad varbūt arī piensaimniecība nīkuļotu līdzīgi kā pārējā lauksaimniecība, jo ne jau viss ir atkarīgs tikai no valsts un valdības nostādnēm. Kaut arī tās ir būtiskas.

Pašreizējā valdība pret lauksaimniecības problēmām izturas daudz saprotošāk. Varbūt tādēļ, ka liela daļa Ministru kabineta locekļu ir bijuši ar nozari tādā vai citā veidā saistīti. Ja šī valdība nespēs ko mainīt un ievirzīt lietas pareizā gultnē, tad lauksaimniecība kā viena no valsts tautsaimniecības nozarēm būs vēl vairāk apdraudēta.

Rūta Bierande,

"LV" nozares redaktore

Piena iepirkums

Vidējā piena iepirkuma cena

Iepirktā piena daudzums jūlijā, salīdzinot ar jūnija mēnesi, ir samazinājies par 0,6% un ir zemāks kā 1998.gada jūlijā par 20,74%. Vidējā piena iepirkuma cena fiziskajā svarā salīdzinājumā ar jūnija mēnesi ir zemāka par 4,53%.

Piena produktu ražošana. Jūlijā ir saražotas 598,1 tonna sviesta (t.sk. ar augu un eļļas maisījumu - 76,4 t), kas, salīdzinot ar jūnija mēnesi, ir par 11,6% mazāk, siers ir saražots 1313,2 tonnas.

Piena produktu eksports. Jūlijā ir samazinājies piena produktu eksports.

Piena produktu krājumi. Uz 1.augustu Latvijā krājumā ir 627,5 tonnas sviesta un 719,8 tonnas siera. Piena konservu krājumi ir 4,1 milj.n.k.

Piena iepirkums pienotavās

1) Tikai informācijas apritē LPCS iesaistītajās pienotavās

2) orientējoši

Piena produktu eksports (tonnās) 1)

1) par pienotavām, kas nav iesaistījušās LPCS informācijas apmaiņā orientējoši, pēc faktiskās informācijas iegūšanas dati tiek precizēti

2) tikai LPCS informācijas apmaiņā iesaistītajās pienotavās

Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības (LPCS) dati