Maestro Haralds Mednis augstajā dzīves kalnā — 93. dzimšanas dienā

Kora repertuārā ir ap 700 dziesmu un plašāku skaņdarbu. Diriģenta dzīvesbiedrei Ksenijai visas dziesmas patīkot, bet divas esot tādas, ka ik reizes jāraud. Viena no tām ir Emīla Dārziņa "Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt", kas kļuvusi par tēvzemiešu himnu un parasti ievada kora uzstāšanos.

Otra ir "Mūžam zili", kas arī skanējusi vai visos koncertos. Vīri tās dzied arī šajā reizē, un jubilārs, ik dziesmai dzīvojis līdzi ar smaidu, acu skatienu visu savu būtni, šīs, kora saimei tik būtiskās un dārgās dziesmas, svētī arī ar savu skaisto diriģenta žestu.

Dzied vīri, kam ar "Tēvzemi" saistās paši labākie dzīves brīži, kas kopā ar Haraldu Medni dziedājuši visos Latvijas novados, lielos un mazos pagastos, izjūtot gandarījumu par dziesmas vienojošo spēku. Viņi bijuši tradicionālo Dziesmu karu laureāti, daudzu Dziesmu svētku un festivālu dalībnieki. Divas reizes ar dziesmu pavadījuši arī sarkanbaltsarkanā karoga uzvīšanos Svētā Gara tornī. Bijuši koncerti astoņās ārvalstīs, drīzumā viņus gaida ierodamies Anglijā pie tautiešiem Straumēnos.

Katrs saka arī kādu savu, tīri personisku novēlējumu, jo Haralds Mednis viņiem visiem ir arī skolotājs, gara tuvinieks. Inženieris celtnieks Valentīns Kalniņš korī sācis dziedāt jau studiju gados. Viņš būvējis Rīgā pirmos peldbaseinus un sporta kompleksus, dzīvojamās mājas un bērnudārzus. Kā kolēģi saka — Valentīns jau pusi Rīgas apbūvējis. Bet korī viņš ir pirmais tenors, spilgts un neaizstājams kā ikviens no tēvzemiešiem. "Mani Mednis vienmēr sauca par Mazo Melno, jo biju jau arī tumšāks par visiem. Tikai tagad mati nosirmojuši, agrāk mans melnais cekuls pa gabalu bija redzams."

Jānis Klušs ir no otrajiem tenoriem. Trīsdesmit gadus bijis Rīgas Medicīnas institūta pasniedzējs, tagad māca fizioloģiju 1.medicīnas skolā. Pie Haralda Medņa atnācis dziedāt jau universitātē, piedzīvojis lielās nepatikšanas pēc "Tanheizera" Svētceļinieku kora Lubānas baznīcā, kad no universitātes padzina diriģentu un draudēja ar izslēgšanu arī dziedātājiem. Tādi viņi esot vēl tikai kādi divi trīs, kas korī dzied gandrīz vai no dibināšanas dienas: "Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt! Kā esmu pieķēries, tā turos. Tas ir uz visu mūžu."

Baritons Kārlis Vidzemnieks visu mūžu nostrādājis par tekstilrūpniecības inženieri. Viņš Haraldu Medni iepazinis 1941.gadā savā iesvētību dienā Mārtiņa baznīcā, kur staltais tumšmatis spēlējis ērģeles. "Tēvzemē" Kārlis sācis dziedāt 1957.gadā, kad Haralds Mednis ticis vajāts par dziedāšanu Lubānas baznīcā un vīru uzticība viņam bijusi ļoti no svara.

No otrajiem tenoriem ir arī ekonomists Jānis Kubliņš. Pie citām vērtībām, kas gūtas korista gaitās, viņš pieskaita arī apbrīnojamo neatlaidību un darba mīlestību, ko varēja mācīties no diriģenta:"Viņš atzina tikai kvalitatīvu dziedāšanu. Kaut kā nodziedāt — tas nav nekas. Korim vienmēr bija jābūt visaugstākajā līmenī."

Apvaicājos, kā Maestro ir apmierināts ar kora pašreizējo līmeni. Vai vīri nav nolaidušies? Maestro uz to atbild ar sirsnīgu atzinību: "Viņi dzied ar izjūtu. Tas ir pulka vairāk kā vienkārši labi nodziedāt. Viņi mīl to, par ko dzied."

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs , "LV", 16.08.