Lai uguns un nelaime nenāk un nepārsteidz

Aivars Straume, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieks, - "Latvijas Vēstnesim"

Akcentējam tieši mācības. Mums ir Ugunsdrošības tehniskā skola, un esam vienojušies, ka zviedru un somu speciālisti mācīs šīs skolas audzēkņus. Esam noslēguši sadarbības līgumu ar skolu Zviedrijā un braucam tur mācīties. Viņiem ir ļoti labi poligoni. Vēl nevar zināt, kurš ugunsgrēku dzēšanā ir spēcīgāks - zviedri, somi vai mēs. Uzskatu, ka vienā otrā jautājumā profesionāli mēs esam pat spēcīgāki. Vienīgi mūsu dienesta tehniskais aprīkojums krietni vien atpaliek no šajās valstīs esošā. Glābšanas darbu jomā, kas mums vēl bija jauna, ļoti daudz esam mācījušies gan no zviedriem, gan no somiem - auto avārijās, ķīmiskajos negadījumos un negadījumos uz ūdeņiem. Ārzemju kolēģi snieguši mums lielu metodisko palīdzību, par ko esam viņiem ļoti pateicīgi. Teorētiski mēs profesionāli esam vairāk sagatavoti, nekā atļauj mūsu tehniskais aprīkojums. Protams, negribu sūdzēties, jo šādas problēmas ir daudziem.

- Speciālistus gatavo Ugunsdrošības tehniskajā skolā.

- Jā, 1997.gadā tā tika akreditēta. Šajā skolā notiek ugunsdzēsēju un virsnieku mācības. Pašlaik domājam, kā paaugstināt pakāpi, lai pārveidotu skolu par koledžu. Skola sagatavo vispusīgus glābējus. Iespēju robežās mācām arī citu resoru darbiniekus, piemēram no "Latvijas dzelzceļa" un citām organizācijām. Atsķirībā no Zviedrijas un Somijas, kur ir labi poligoni, mūsu skolas audzēkņi apgūst praktiskas iemaņas, dežurējot Rīgas garnizonā. Tā kā gandrīz piecdesmit procenti visu nelaimju un ugunsgrēku notiek Rīgā, audzēkņi dežūras laikā gūst ļoti labu praktisko sagatavotību.

- No kādām nelaimēm vairāk jāglābj?

- Proporcionāli, protams, biežāk pašlaik nākas nodarboties ar ugunsgrēku dzēšanu. Taču ar katru mēnesi vairāk sniedzam palīdzību cilvēkiem - satiksmes negadījumos, ķīmiskas avārijas gadījumā vai palīdzot, piemēram, ārstiem nokļūt pie pacientiem. Tā, šajās dienās nācās palīdzēt ārstiem nokļūt pie smagi saslimušiem cilvēkiem, kas paši nevar atvērt dzīvokļa durvis. Mūsu dienestam ir speciāls aprīkojums, ar kuru varam iekļūt dzīvoklī - caur durvīm vai caur logu. Tāpat esam no kokiem nocēluši kaķus, izglābuši koku zaros sapinušos kaiju, kas divas dienas kliedza, izglābuši sunīti, kas bija iekritis kanalizācijas akā. To visu darām par brīvu, jo esam Valsts dienests. Palīdzības darbu cenšamies maksimāli attīstīt. Meklējam arī noslīkušus cilvēkus. Lai gan mums katastrofāli trūkst ūdenslīšanai vajadzīgo aparātu. Viens aparāts maksā 500 latus, bet mums nav naudas. Protams, pērkam, arī pašvaldības palīdz iegādāties nepieciešamo. Līdz pilnveidībai vēl ir tālu, taču esam uz sava dienesta attīstības ceļa un ar katru gadu ejam savā attīstībā uz augšu.

- Ugunsdzēsēju mašīnas jums joprojām vecās...

- Pēdējos gados neesam iegādājušies nevienu modernu ugunsdzēsēju mašīnu. Vienīgi divdesmit gadus vecu mersedesu nopirkām no Holandes pašvaldības, jo tā sev iegādājās jaunu. Taču mums ir piešķirta nauda un oktobrī saņemsim divas jaunas mašīnas. Ar nepacietību gaidām, jo tās būs pasaules klases mašīnas.

- Cik cilvēku strādā jūsu vadītajā dienestā?

- Latvijā strādā 3333 cilvēki, operatīvo darbinieku mums ir 2900. Es gribētu uzsvērt, ka mūsu dienestā nav birokrātiskā aparāta. Jo arī dienesta priekšnieks, ja vajadzīgs, piedalās glābšanas darbos. Tas ir mans amats, kuru ieņemu, bet faktiski esmu ugunsdzēsējs glābējs. Ja vajadzīgs, braucu uz lieliem ugunsgrēkiem, vadu šos darbus. Mums, kā jau teicu, nav birokrātiskā aparāta. Protams, es nebraucu uz maziem, bet uz valstiska mēroga negadījumiem. Arī mani vietnieki brauc.

Svarīgi ir ļoti īsā laikā koncentrēt maksimāli daudz spēka un līdzekļu. Tas bija īpaši svarīgi, piemēram, Ķemeros. Esmu paskatījies, ka citās pasaules valstīs ļoti lēni mobilizē cilvēkus, ziņo, ka mežā ir sācies ugunsgrēks, pēc divām dienām paziņo, ka deg jau divas reizes lielāka platība. Visbeidzot, kad ugunsgrēks jau ir liels, sarodas vairāk par tūkstoti cilvēku. Manuprāt, tas ir absolūti nepareizi. Jo ugunsdzēsējam un glābējam ir ļoti svarīga laba tehnika un pietiekami daudz cilvēku, lai ātri likvidētu nelaimi. "Velkot gumiju", ļoti grūti tikt galā. Tādēļ mums Latvijā ir norma vienas minūtes laikā izbraukt no ugunsdzēsēju depo. Šajā minūtē jāpagūst apģērbties un iesēsties mašīnā. Tās ir mūsu tradīcijas, no kurām neatkāpjamies. Pēc sešām septiņām minūtēm ugunsgrēka vietā cilvēku vairs izglābt nevar. Tātad, lai cilvēku glābtu, mums ir jāierodas ne vēlāk kā sešās septiņās minūtēs. Jo ātrāk būsim klāt, jo mazāk būs zaudējumu. Rīgā ir visai problemātiski izbraukt ar vecajām ugunsdzēšanas mašīnām, jo satiksme ir ļoti intensīva, autovadītāji neaudzināti un garām nelaiž. Tādēļ esam iegādājušies mazas - forda un reno tipa automašīnas. Rīgas pašvaldība atrada iespēju mums šīs mašīnas uzdāvināt.

Mēs arī atvaļinājuma laikā visi esam sazvanāmi pa tālruni. Divdesmit četras stundas diennaktī jābūt gataviem jebkurā brīdī doties uz negadījuma vietu. Arī sestdienās un svētdienās nevaram izslēgt telefonus un par darbu nedomāt. Taču man tāds darbs patīk un nav nekādu problēmu. Tādēļ jau esam ugunsdzēsēji un glābēji.

- Vai sen jau esat šī dienesta priekšnieks?

- Kopš 1997.gada jūnija. Sāku kā ugunsdzēsējs un nostrādāju šajā darbā gadus piecus vai sešus. Un ļoti lepojos, ka esmu strādājis par vienkāršu ugunsdzēsēju. Pirms pašreizējā amata biju Ugunsdrošības tehniskās skolas priekšnieks.

- Jūsu vadītais dienests veic arī profilaktisko darbu?

- Jā, mums ir arī savi valsts ugunsdrošības uzraudzības inspektori. Viņi piedalās arī dzēšanas darbos, bet viņu pamatdarbs ir profilakse. Šo cilvēku uzdevums ir apsekot objektus - gan valsts, gan privātīpašuma - un izteikt savus secinājumus par ugunsdrošības stāvokli.

- Kādreiz bija brīvprātīgie ugunsdzēsēji...

- Mēs, Valsts dienests, faktiski esam veidojušies no brīvprātīgo ugunsdzēsēju dienesta. Savulaik Latvijas pirmajā brīvvalstī katrā pagastā bija brīvprātīgie ugunsdzēsēji, un ar zirgiem vai mašīnām, atkarībā no rocības, viņi brauca uz ugunsgrēkiem. Brīvprātīgie vienmēr ir strādājuši par brīvu. Vēlāk izveidojās Valsts dienests. Brīvprātīgie ugunsdzēsēji pašlaik pārdzīvo grūtus laikus. Diemžēl par velti neviens neko negrib darīt. Lai gan ugunsgrēks Ķemeru mežā pierādīja, ka cilvēki gatavi brīvprātīgi dzēst, labi zinot, ka par to viņiem nemaksās. Vajadzētu brīvprātīgos ugunsdzēsējus apvienot, apmācīt, un tad šo kustību varētu atdzīvināt. Ir Latvijas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība, katrā rajonā ir biedrības, taču šī kustība, lai arī pakāpeniski sāk atdzimt, ir zaudējusi brīvprātības principu. Tagad brīvprātīgie vairāk nodarbojas ar komercdarbību. Taču vienmēr esmu teicis, ka bez brīvprātīgās kustības mūsu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests diezin vai spēs tikt galā, ja gadīsies kāda liela nelaime. Mūsu dienests ir ļoti dārgs, un valstij tas finansiāli ir grūti. Mūsu uzdevums ir koordinēt brīvprātīgo ugunsdzēsēju kustību, mācīt šos cilvēkus un kopīgi sadarboties. Brīvprātīgiem ugunsdzēsējiem varētu būt nozīmīga loma.

Uguns nešķiro - bagāts vai nabags. Piecās desmit minutēs var pazaudēt visu, kas gadiem ir uzkrāts.

Armīda Priedīte,

"LV" nozares redaktore

Foto: Aleksandrs Vilks

Valsts UGD veiktie glābšanas darbi 1999.gadā

Mežu, kūdru, purvu, kūlas ugunsgrēki 1999.gadā

Ugunsgrēki rajonos un pilsētās

LR IeM VUGD priekšnieks pulkvedis inženieris A.Straume

Operatīvais stāvoklis ar ugunsgrēkiem Latvijas Republikā

Iznīcināts

Gāja bojā