Latvijas Republikas Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās dienesta informācija Nr.03/301-9451

Rīgā 2008.gada 1.decembrī

Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumiem

Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (Tiesa) 2006.gada 6.aprīlī pieņēma lēmumu par sūdzības noraidīšanu tālākai izskatīšanai pēc būtības lietā “Fjodorova pret Latviju”.

2006.gada 28.septembrī Tiesa pieņēma lēmumu lietā “Korizno pret Latviju”, ar kuru noraidīja iesniegumu tālākai izskatīšanai pēc būtības.

Savukārt 2008.gada 24.jūnijā Tiesa pieņēma lēmumu par lietas svītrošanu no izskatāmo lietu saraksta lietā “Kapitonovs pret Latviju”.

Nosūtām publicēšanai minētos Tiesas lēmumu tulkojumus oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

MK pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās I.Reine

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešās nodaļas galējais lēmums lietā “Jeļena Fjodorova un citi pret Latviju”¹

(Iesniegums Nr.69405/01, kuru iesniegusi Jeļena Fjodorova un citi pret Latviju)

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (trešā nodaļa) 2006.gada 6.aprīlī palātas sēdē, kas sastāv no

B. M.Zupancic, priekšsēdētājs, J.Hedigan, C.Birsan, V.Zagrebelsky, A.Gyulumyan, David Thor Björgvinsson, I.Ziemele, tiesneši, un V.Berger, nodaļas sekretārs,

Ņemot vērā iepriekš minēto iesniegumu, kas iesniegts 2001.gada 13.martā,

Ņemot vērā 2003.gada 9.oktobra daļējo lēmumu,

Ņemot vērā valdības atbildētājas iesniegtos paskaidrojumus un iesniedzēju atbildes uz tiem,

Pēc apspriešanās pieņem šādu lēmumu:

FAKTI

Pirmā iesniedzēja Jeļena Fjodorova ir bezvalstniece, pēc tautības krieviete, dzimusi 1964.gadā Omskā (Krievijā). Otrais iesniedzējs Vladislavs Fjodorovs un trešā iesniedzēja Tatjana Fjodorova ir viņas vecāki, dzimuši attiecīgi 1940.gadā un 1942.gadā, kuriem ir Latvijas “pastāvīgo iedzīvotāju nepilsoņu” statuss. Visi iesniedzēji dzīvo Rīgā (Latvijā). Latvijas valdību (“Valdība”) pārstāv I.Reine.

Lietas fakti, kā tos ir izklāstījušas puses, var tikt apkopoti sekojoši.

Trīs iesniedzēji ieradās Latvijas teritorijā 1973.gadā. Tūlīt pēc tam viņi ieguva pierakstu vai dzīvesvietas reģistrāciju (krievu val. – прописка) Rīgā.

1991.augustā Latvijas neatkarība tika pilnībā atjaunota. 1991.gada decembrī Padomju Savienība – valsts, kuras pilsonība iepriekš bija iesniedzējiem, sabruka. Tādējādi iesniedzēji palika bez jebkādas pilsonības. Vēlāk otrajam iesniedzējam un trešajai iesniedzējai tika piešķirts Latvijas “pastāvīgo iedzīvotāju nepilsoņu” statuss.

1991.gada jūnijā pirmā iesniedzēja aizbrauca no Latvijas uz Krimu (Ukrainā), kur viņa apprecējās ar Ukrainas iedzīvotāju. 1992.gada jūnijā viņa anulēja savu pierakstu Rīgā un apmetās uz pastāvīgu dzīvi pie sava vīra. 1994.gada aprīlī viņu laulībā piedzima meita; viņai tika piešķirta Ukrainas pilsonība, kas viņai ir līdz šim brīdim.

1994.gada oktobrī pirmā iesniedzēja un viņas sešus mēnešus vecā meita atgriezās Rīgā ar īstermiņa vīzu. Tad pirmā iesniedzēja sazinājās ar starpnieku, kas viņai par samaksu nokārtoja ilgtermiņa vīzu, kas bija derīga līdz 1995.gada 10.novembrim.

1995.gada septembrī pirmā iesniedzēja izšķīrās. Vēlāk, 1995.gada decembrī, kompetenta Ukrainas tiesa anulēja viņas dzīvesvietas reģistrāciju Ukrainā.

1995.gada oktobrī pirmā iesniedzēja vērsās Iekšlietu ministrijas Pilsonības un imigrācijas departamentā (“Departaments”) ar lūgumu viņai piešķirt termiņuzturēšanās atļauju. Tomēr Departaments viņas lūgumu noraidīja. 1995.gada novembrī pirmā iesniedzēja atkārtoja savu lūgumu, kā rezultātā Departamenta darbinieki iespieda viņas bijušās PSRS pasē zīmogu, saskaņā ar kuru viņas uzturēšanās Latvijā nebija legāla. Iesniedzēja mēģināja vērsties pie Departamenta direktora kā pie hierarhiski augstākstāvošas personas, bet bez panākumiem.

1998.gada jūnijā trīs iesniedzēji vērsās Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (“Pārvalde”), kas bija Departamenta pēctece, ar jaunu lūgumu piešķirt uzturēšanās atļauju pirmajai iesniedzējai un viņas nepilngadīgajai meitai. Tomēr 1998.gada 16.jūlijā pirmā iesniedzēja saņēma izbraukšanas rīkojumu, kurā viņai ar meitu tika pieprasīts atstāt Latviju līdz 1998.gada 27.jūlijam.

Pēc nesekmīgā mēģinājuma vērsties pie Departamenta priekšnieka iesniedzēji apstrīdēja izbraukšanas rīkojumu, iesniedzot prasību to anulēt kompetentā tiesā. Saņēmuši atteikumu pirmajā instancē un apelācijā, viņi iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā, kas ar 2001.gada 10.janvāra galīgo spriedumu viņu sūdzību noraidīja. Neraugoties uz šo noraidījumu, pirmā iesniedzēja nepakļāvās izbraukšanas rīkojumam un turpināja ar savu meitu uzturēties Latvijā.

Ar 2004.gada 19.marta vēstuli Pārvalde informēja pirmo iesniedzēju, ka viņa var turpmāk legalizēt savu situāciju saskaņā ar jauno Bezvalstnieku likumu. Šīs vēstules attiecīgās daļas ir šādas:

“(..) 2004.gada 29.janvārī Saeimā pieņemts Bezvalstnieku likums, kas stājās spēkā ar 2004.gada 2.martu. Ar šā likuma spēkā stāšanos, spēku zaudē likums Par bezvalstnieka statusu Latvijas Republikā, kura 2.panta pirmajā daļā bija noteikts, ka bezvalstnieka statusu Latvijas Republikā var iegūt tikai tā persona, kas ieceļojusi, uzrādot Latvijas Republikas atzītu ceļošanas dokumentu, un likumīgi uzturas Latvijas teritorijā.

Bezvalstnieku likuma 2.pantā noteikts, ka personu (..) var atzīt par bezvalstnieku, ja vien kāda valsts saskaņā ar tās likumiem nav atzinusi šo personu par savu pilsoni, bet 3.pantā noteikts, ka personu (..) nevar atzīt par bezvalstnieku, ja uz šo personu neattiecas 1954.gada 28.septembra Konvencijas par bezvalstnieka statusu noteikumi (..). Līdz ar to uzskatāms, ka Jūsu lietā ir mainījušies tiesiskie apstākļi.

(..)

Pēc Pārvaldes rīcībā esošās informācijas, neviena valsts (..) nav atzinusi Jūs par savu pilsoni. Pie šādiem apstākļiem Pārvalde uzskata, ka ir iespējams atzīt Jūs par bezvalstnieku.

Lai atzītu Jūs par bezvalstnieku (..), Pārvalde aicina Jūs saskaņā ar Bezvalstnieku likuma 4.panta pirmo daļu iesniegt Pārvaldes (..)iesniegumu un personu apliecinošu dokumentu.

Vienlaikus Pārvalde informē, ka saskaņā ar Bezvalstnieku likuma 6.panta pirmo daļu bezvalstnieks Latvijas Republikā uzturas Imigrācijas likumā noteiktajā kārtībā.

Atbilstoši Pārvaldes rīcībā esošajai informācijai Jums ir tiesības pieprasīt uzturēšanās atļauju saskaņā ar Imigrācijas likuma [23.] panta [3.daļu] humānu apsvērumu dēļ. (..)”

Vēstules nobeigumā Pārvalde norāda adreses (tai skaitā elektroniskās adreses), telefona numurus un tās kompetento darbinieku pieņemšanas laikus, kuri, ja radīsies šāda nepieciešamība, varēs sniegt iesniedzējai papildu informāciju par viņas situācijas legalizēšanu.

Tajā pašā dienā, 2004.gada 19.martā, Pārvaldes priekšnieks deva rīkojumu trīs kompetentām tās nodaļām atvieglot pirmajai iesniedzējai uzturēšanās atļaujas iegūšanu.

2004. gada 31.martā un 15.maijā pirmā iesniedzēja lūdza sniegt papildu informāciju par īpašā “bezvalstnieka” statusa piešķiršanas noteikumiem, kā arī no tā izrietošo tiesību kopumu. 15.aprīļa un 28.maija vēstulēs Pārvalde sniedza viņas lūgtos paskaidrojumus. Pirmo iesniedzēju sniegtās atbildes apmierināja tikai daļēji, tādēļ 2004.gada 17.augustā viņa vēlreiz lūdza sniegt papildu informāciju, kas arī tika izdarīts ar Pārvaldes 2004. gada 24.augusta vēstuli.

Ar 2005.gada 2.februāra rīkojumu Nr.75 Ministru kabinets uzdeva iekšlietu ministram izsniegt iesniedzējai pastāvīgās uzturēšanās atļauju “pēc [tās] pieprasīšanai nepieciešamo dokumentu saņemšanas”.

2005.gada 30.maijā pirmā iesniedzēja beidzot lūdza piešķirt “bezvalstnieces” statusu 2004.gada 29.janvāra likuma izpratnē. Ar Pārvaldes priekšnieka 2005.gada 4.jūlija lēmumu iesniedzējai tika piešķirts šis statuss un viņa saņēma pagaidu ceļošanas dokumentu.

2005.gada 2.septembrī pirmā iesniedzēja iesniedza Pārvaldei lūgumu piešķirt pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Ar 2005.gada 5.decembrī pieņemtu un nākamajā dienā izpildītu lēmumu iekšlietu ministrs akceptēja šo lūgumu. Saskaņā ar šo lēmumu iesniedzēja no šī brīža ieguva tiesības strādāt Latvijas teritorijā bez nepieciešamības iegūt darba atļauju.

No lietas materiāliem izriet, ka 2005.gada 25.oktobrī ar notariāli apstiprinātu dokumentu pirmās iesniedzējas bijušais vīrs, kas dzīvo Ukrainā, piekrita, ka viņu meita paliek Latvijā; tomēr viņas uzturēšanās legalizēšanas process Pārvaldē vēl tiek turpināts.

SŪDZĪBA

Atsaucoties uz Konvencijas 8.pantu, iesniedzēji sūdzas, ka pirmās iesniedzējas un viņas meitas izraidīšana no Latvijas teritorijas ir nepamatota iejaukšanās viņu tiesībās uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Kas attiecas īpaši uz otro un trešo iesniedzēju, viņi arī sevi uzskata par 8.panta tiesību pārkāpuma upuriem, jo attāluma radītā atšķirtība no viņu meitas un mazmeitas, ar kurām viņi dzīvo kopā, aizskar viņu ģimenes dzīvi.

JURIDISKAIS ASPEKTS

Iesniedzēji apgalvo, ka ir noticis Konvencijas 8.panta pārkāpums. Šis pants nosaka sekojošo:

“1. Ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un korespondences neaizskaramību.

2. Sabiedriskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumos, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts drošības, sabiedriskās kārtības un valsts labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai morāli, vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.”

Ņemot vērā praktiskos pasākumus, ko veica Latvijas valsts iestādes, lai legalizētu pirmās iesniedzējas uzturēšanos Latvijā (skat. supra), Valdība uzskata, ka strīdīgā situācija, kas ir šīs lietas pamatā, ir atrisināta un ka iesniegums ir jāizslēdz no izskatāmo lietu saraksta saskaņā ar Konvencijas 37.panta 1.punkta b) apakšpunktu.

Iesniedzēji savos 2004.gada 13.septembra paskaidrojumos iebilst pret lietas izskatīšanas pārtraukšanu tādēļ, ka Valdības piedāvātā situācijas legalizēšanas iespēja nenovērš adekvātā veidā viņu sūdzības. Savā 2005.gada 13.janvāra vēstulē pirmā iesniedzēja informē Tiesu, ka viņa vēlas iegūt tādu pašu juridisko statusu kā viņas vecāki, proti, “pastāvīgā iedzīvotāja nepilsoņa” statusu. Savukārt savā 2006.gada 25.februāra vēstulē iesniedzēji apliecina gatavību atsaukt iesniegumu, bet vienīgi pēc tam, kad pirmās iesniedzējas nepilngadīgās meitas uzturēšanās Latvijā tiks pilnīgi legalizēta. Šajā sakarā viņi uzstāj, ka nepabeigts process Tiesā “labvēlīgi ietekmē Latvijas valdības lēmumus”.

No Tiesas viedokļa galvenais jautājums šajā lietā ir noskaidrot, vai iesniedzēji vēl joprojām var pretendēt uz “upuru” statusu iespējamā tiesību pārkāpumā Konvencijas 34.panta izpratnē. Vienīgi tad, ja atbilde uz šo jautājumu būs pozitīva un ja, neraugoties uz “upuru” statusa paturēšanu iesniedzēju sūdzībā, pastāvēs iespēja, ka viņu iesniegums var tikt izslēgts no izskatāmo lietu saraksta, piemērojot 37.panta 1.punkta b) apakšpunktu, Tiesai vajadzēs turpināt lietas izskatīšanu (skat. Pisano pret Itāliju [GC]^* (izslēgšana), Nr.36732/97, 38.–39.punkts, 2002.gada 24.oktobris).

^* ECT Lielā palāta

Tiesa atgādina, ka persona, kura savas valsts līmenī ir ieguvusi atbilstošu iespējamo Konvencijas pārkāpumu labojumu 34.panta izpratnē, nevar pretendēt uz “upura” statusu (skat. mutatis mutandis, Amuur pret Franciju, 1996.gada 25.jūnija spriedums, Pārskats par spriedumiem un lēmumiem 1996-III, 846.lpp., 36.punkts, un Guisset pret Franciju, Nr.33933/96, 66.punkts, CEDH 2000-IX). Šis noteikums ir spēkā pat tad, ja ieinteresētās personas sūdzība tiek apmierināta tad, kad process Tiesā jau ir uzsākts; kā to arī nosaka Konvencijas garantiju sistēmas subsidārais (papildinošais) raksturs. Atbilde uz jautājumu, vai valsts iestāžu veiktie pasākumi ir pietiekami adekvāti sūdzības novēršanā, tomēr ir atkarīga no minēto tiesību rakstura un no iesniedzēja juridiskās ieinteresētības, lai Tiesa konstatētu, ka viņa ar Konstitūciju noteiktās tiesības ir tikušas pārkāptas. Parasti, kad ieinteresētā persona sava nelegālā statusa valsts teritorijā rezultātā sūdzas par izraidīšanu, izbraukšanas rīkojuma atcelšana un uzturēšanās atļaujas izsniegšana ir pietiekama, lai tā vairs nevarētu pretendēt uz “upura” statusu (skat., piemēram, Mikheyeva pret Latviju (lēm.), Nr.50029/99, 2002.gada 12.septembris, kā arī Pančenko pret Latviju (lēm.), Nr.40772/98, 1999.gada 28.oktobris).

Šajā lietā Tiesa neuzskata par nepieciešamu atsevišķi izskatīt jautājumu, vai otrajam iesniedzējam un trešajai iesniedzējai ir pamats atsaukties uz Konvencijas 8.pantā garantētajām tiesībām. Tā vērš uzmanību uz to, ka pirmajai iesniedzējai vairs nav nekāda riska tikt izraidītai no Latvijas un ka ar 2005.gada 5.decembra lēmumu iekšlietu ministrs viņai piešķīra uzturēšanās atļauju, kas garantē tiesības bez ierobežojumiem uzturēties Latvijas teritorijā un tur dzīvot normālu privāto un sociālo dzīvi. Kas attiecas uz šīs iesniedzējas nepilngadīgo meitu, Tiesa atgādina, ka šajā lietā viņa nekad nav bijusi iesniedzēja. Protams, viņas uzturēšanās legalizēšanas process vēl nav beidzies; tomēr nekas neliecina par to, ka valsts institūcijas kādā brīdī būtu gatavojušās viņu izraidīt vai atšķirt no savas mātes vai vecvecākiem. Jebkurā gadījumā, ja radīsies eventuāla problēma no Konvencijas viedokļa, viņai vienmēr būs iespējams iesniegt Tiesā jaunu iesniegumu.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Tiesa secina, ka ne pirmā iesniedzēja, ne viņas vecāki vairs nevar pretendēt uz “upuru” statusu sakarā ar 8.panta pārkāpumu. Šis secinājums atbrīvo Tiesu no jautājuma par Konvencijas 37.panta 1.punkta b) apakšpunkta piemērošanu turpmākas izskatīšanas.

No tā izriet, ka atlikusī iesnieguma daļa ir jānoraida, piemērojot Konvencijas 35.panta 3. un 4.punktu.

Ņemot vērā šos motīvus, Tiesa ar balsu vairākumu

Pasludina iesnieguma atlikušo daļu par nepieņemamu izskatīšanai. 

Vincent Berger	Boštjan M.Zupancic
Sekretārs	Priekšsēdētājs

  

¹ Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju ir obligāta.

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešās nodaļas lēmums par pieņemšanu izskatīšanai lietā “Aleksandrs Korizno pret Latviju”¹

(Iesnieguma Nr.68163/01, kuru iesniedzis Aleksandrs Korizno pret Latviju)

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā nodaļa) 2006.gada 28.septembrī palātas sēdē šādā sastāvā:

B.M.Zupančič, priekšsēdētājs, J.Hedigan, V.Zagrebelsky, A.Gyulumyan, E.Myjer, I.Ziemele, I.Berro-Lefevre, tiesneši, un V.Berger, departamenta sekretārs,

ņemot vērā iepriekšminēto iesniegumu, kas iesniegts 2001.gada 5.martā,

ņemot vērā valdības atbildētājas iesniegtos paskaidrojumus un iesniedzēja atbildes uz tiem,

pēc apspriešanās pieņem šādu lēmumu:

FAKTI

Iesniedzējs ir Latvijas iedzīvotājs, kurš ir dzimis 1947.gadā un dzīvo Rīgā (Latvijā). Latvijas valdību (“Valdība”) pārstāv I.Reine.

A. Lietas apstākļi

Lietas apstākļi, kā tos ir izklāstījušas puses, var tikt apkopoti šādi.

1. Kriminālprocesi pret iesniedzēju un viņa automašīnas izņemšana

1992.gada 19.martā Berlīnē (Vācija) tika nozagta Mercedes-Benz markas automašīna. Minētā mašīna bija kādas vācu komercsabiedrības īpašums, kuru tā bija nodevusi kāda sadarbības partnera rīcībā. Šī persona nekavējoties iesniedza sūdzību Vācijas policijā, kas uzreiz uzsāka krimināl­izmeklēšanu.

1992.gada 2.oktobrī iesniedzējs nopirka no kādas privātpersonas L.P., no Vācijas atvestu, lietotu Mercedes-Benz markas automašīnu. Šī mašīna jau bija atmuitota un reģistrēta Latvijā un tai bija Latvijā izdota numura zīme. Iesniedzējs paziņo, ka viņš nav interesējies par veidu, kādā L.P. pats ir ieguvis automašīnu. Pēc spēkā esošās likumdošanas formalitāšu nokārtošanas Ceļu satiksmes drošības direkcija izsniedza iesniedzējam reģistrācijas apliecību, kura apliecināja viņa īpašuma tiesības uz iepriekšminēto automašīnu.

1993.gada janvārī Latvijas Republikas prokuratūra uzsāka izmeklēšanu par mantu iegādāšanos, zinot, ka tās ir iegūtas nelikumīgā ceļā, un zagtu automašīnu nelikumīgu izvešanu no Vācijas uz Latviju.

1993.gada 10.novembrī policija aizturēja iesniedzēju, atzina viņu par aizdomās turēto naudas izspiešanā un ķīlnieku sagrābšanā un apcietināja viņu. Aizturēšanas laikā policijas darbinieki izņēma iepriekšminētā Mersedesa dokumentus. 1993.gada 22.novembrī iesniedzējam tika uzrādīta apsūdzība naudas izspiešanā un ķīlnieku sagrābšanā un piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums.

Ar 1993.gada 11.novembra vēstuli kāda vācu uzņēmuma Latvijas filiāles direktors A.D. paziņoja policijai, ka Mersedess (kura tehniskos pamatrādītājus viņš uzskaitīja) ir ticis nozagts Berlīnē. Sekojoši, viņš lūdza veikt šīs automašīnas lokalizāciju un izņemšanu. Policijai A.D., pamatojoties uz dokumentiem, paskaidroja, ka viņš rīkojas kā automašīnas likumīgā īpašnieka pārstāvis.

1993.gada 16.novembrī policija ieradās iesniedzēja dzīvesvietā un veica apstrīdētās automašīnas izņemšanu. Izņemšanas laikā policisti konstatēja, ka mašīnas šasijas numurs saskan ar Berlīnē nozagtās mašīnas šasijas numuru, kā arī to, ka arī visas citas pazīmes ir pilnīgi identiskas.

Ar 1994.gada 14.jūlija lēmumu par izmeklēšanu atbildīgais policijas darbinieks atzina automašīnu par “lietisko pierādījumu” un nodeva automašīnu uz laiku glabāšanā (sekvestrēja) zādzībā cietušā likumīgajam pārstāvim A.D. Saskaņā ar iesniedzēja teikto, viņš netika informēts ne par šīm veiktajām darbībām, nedz arī uzaicināts iesniegt jebkādus paskaidrojumus šajā sakarā.

1994.gada vasarā, datumā, kas nav precizēts, A.D. nogādāja automašīnu tās iespējamam īpašniekam Vācijā. Automašīna nekad vairs netika atvesta atpakaļ uz Latviju.

1995.gada 5.aprīlī iesniedzējam piemērotais drošības līdzeklis – apcietinājums – tika mainīts uz policijas uzraudzību.

1995.gada 11.maijā Berlīnes apgabaltiesas prokuratūra lūdza Latvijas institūcijas sniegt informāciju par to, kādā veidā apstrīdētā automašīna bija varējusi nonākt līdz iesniedzējam. 1996.gada 9.februārī Latvijas Galvenā kriminālpolicijas pārvalde sniedza informatīvu ziņojumu, kas apkopoja līdz šim atklātos izmeklēšanas faktus; tas nekavējoties diplomātiskā ceļā tika nogādāts Vācijas prokuratūrā.

1995.gada 20.septembrī prokuratūra sadalīja izmeklēšanas lietas materiālus divās atsevišķās lietās: viena no tām attiecās uz iespējamo apstrīdētā Mersedesa iegādāšanos, zinot, ka tas iegūts noziedzīgā kārtā. Iesniedzējs tajā bija iesaistīts kā liecinieks; viņš nekad netika apsūdzēts šajā lietā, nepastāvēja neviens noteikts pierādījums tam, ka viņš bija apzinājies faktu, ka automašīna bija zagta. Kad viņu pratināja liecinieka statusā, iesniedzējs paskaidroja, ka viņš “ne sevišķi labi pazina” automašīnas pārdevēju L.P. un ka viņš nebija noskaidrojis sīkāk tās izcelsmi. Šajā sakarā policija atklāja kādu rēķinu, kuru 1992.gada 29.aprīlī iespējams bija izsniedzis kāds “somu – lietuviešu” uzņēmums; šis rēķins apliecināja, ka L.P. bija iegādājies mersedesu Lietuvā, skaidri nenorādot pārdevēju. Jebkurā gadījumā šis pirkums nekad nav ticis reģistrēts Lietuvas institūcijās, un iesaistītais uzņēmums līdz 1992.gada beigām bija beidzis pastāvēt. Visbeidzot policija konstatēja, ka 1995.gada aprīlī L.P. bija pavisam pārcēlies no Latvijas uz Krieviju un ka viņa pašreizējā dzīvesvieta nav zināma.

Vairākas reizes 1996.un 1997.gadā iesniedzējs sūdzējās policijai un prokuratūrai par apstrīdēto mašīnas izņemšanu un lūdza to atdot. Viņam tika sniegta atbilde, ka automašīnas atdošana iespējamā cietušā likumīgajam pārstāvim glabāšanā bija likumīga, un bija pamatoti, ka policija uzskatīja par spēkā neesošu starp iesniedzēju un L.P. noslēgto pārdošanas līgumu. 1997.gada 20.augustā Galvenā kriminālpolicijas pārvalde sniedza iesniedzējam šādu atbildi:

“(..) Krimināllietas materiāli satur (..) dokumentus, no Berlīnes policijas, kuri apstiprina doto zādzības faktu.

Ņemot vērā to, ka dotā automašīna nodota atbildīgai glabāšanai (..) [A.D.] un viņš ir persona, kura atbild par minētās automašīnas glabāšanu. Nepieciešamības gadījumā mēs varam pieprasīt doto mašīnu no [A.D.].

A.Korizno šajā krimināllietā nav atzīts par cietušo, sakarā ar to, ka dotajā lietā viņš ir persona no kuras tika izņemts īpašums, kas pārdots, zinot, ka tas iegūts noziedzīgā kārtā, un minētajā krimināllietā [viņš] ir labticīgs pircējs – liecinieks.

Par zaudējumu atlīdzību A.Korizno var griezties ar civilprasību tiesā attiecībā pret personu, kura viņam pārdeva mašīnu.

Ņemot vērā iepriekšminēto, atgriezt automašīnu Mercedes-Benz (..) A. Korizno nav iespējams.”

1997.gada 17.februārī iesniedzējs nosūtīja lietu iztiesājošajam Rīgas apgabaltiesas tiesnesim vēstuli ar vairākām sūdzībām. Jo īpaši iesniedzējs sūdzējās par policistu darbību pretlikumīgumu, nododot glabāšanā (sekvestrējot) iespējamā cietušā pārstāvim viņa automašīnu, tas ir, acīmredzami lietā iesaistītai personai, tādējādi pieļaujot apstrīdētā objekta izvešanu no Latvijas teritorijas. Viņš uzsvēra, ka vēl joprojām ir, ja ne “īpašnieks”, tad vismaz automašīnas “labticīgais valdītājs” saskaņā ar Latvijas civiltiesībām un ka viņa Civillikumā garantētās tiesības tiek pārkāptas. Rezumējot iesniedzējs secināja, ka policija neizpildīja savu pienākumu veikt nepieciešamos pasākumus, lai aizsargātu viņa īpašumus laikā, kamēr viņš atradās apcietinājumā. Atbilde uz šo vēstuli netika sniegta.

Ar 1997.gada 6.jūnija spriedumu Rīgas apgabaltiesa attaisnoja iesniedzēju attiecībā uz apsūdzībām par naudas izspiešanu un ķīlnieku sagrābšanu. Šis spriedums nebija pārsūdzams un stājās likumīgā spēkā.

Ar 1997.gada 2.oktobra lēmumu par lietu atbildīgais policijas izmeklētājs izbeidza lietas par Mersedesa iegādāšanos, zinot, ka tas ir iegūts noziedzīgā kārtā, izmeklēšanu, sakarā ar noilguma iestāšanos, nenoskaidrojot nozieguma izdarītāju. Tomēr attiecībā uz automašīnu netika pieņemts nekāds lēmums.

2. Tiesas procesi par zaudējumu atlīdzināšanu

1997.gada oktobrī iesniedzējs vērsās Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas pirmās instances tiesā, iesniedzot administratīvu sūdzību par policijas rīcības pretlikumīgumu apstrīdētās automašīnas sakarā. 2000.gada martā viņš papildināja šo sūdzību ar papildu paskaidrojumiem, iekļaujot tajos detalizētākus argumentus. It īpaši viņš uzsvēra faktu, ka nebija pieņemts neviens spriedums konkrētās automašīnas sakarā un ka pat tās iespējamā zādzība nav tikusi pierādīta. Faktiski, saskaņā ar iesniedzēja teikto, dažas pretrunības lietas materiālos ļāva domāt, ka automašīna, kuru viņš bija nopircis, nekad nebija nozagta, proti, Vācijā nozagtā automašīna varētu būt cita un nevis viņa.

Ar 2000.gada 30.maija lēmumu Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas pirmās instances tiesa atzina sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai, pamatojoties uz to, ka sūdzības par policijas darbību kriminālizmeklēšanas ietvaros ir pakļautas izskatīšanai prokuratūrā; tādējādi šo darbību izvērtēšana neietilpst tiesu kompetencē. Iesniedzējs neiesniedza sūdzību par šo lēmumu.

1999.gada 30.martā iesniedzējs vērsās Tieslietu ministrijā ar lūgumu atlīdzināt zaudējumus saskaņā ar 1998.gada 28.maija likumu “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” (turpmāk – Likums par zaudējumu atlīdzināšanu). Savos paskaidrojumos viņš lūdza atlīdzināt negūto peļņu par laika periodu, kamēr viņš atradās apcietinājumā, izņemtās un pazaudētās Mercedes-Benz markas automašīnas vērtības atlīdzināšanu, citas, Toyota markas, automašīnas vērtības atlīdzināšanu, kuru pa to laiku pārdeva viņa sieva, kā arī viņa aizstāvībai nepieciešamo iztērēto maksājumu un izdevumu atmaksāšanu.

Ar 1999.gada 18.augusta lēmumu Tieslietu ministrija noraidīja iesniedzēja lūgumu. Vispirms attiecībā uz pieprasīto negūto peļņu ministrija atzīmēja, ka apcietinājums tika piemērots pirms 1998.gada 1.septembra, datuma, ar kuru stājās spēkā iepriekš minētais likums. Attiecībā uz Mercedes-Benz markas automašīnu ministrija atgādināja, ka Likuma par zaudējumu atlīdzināšanu 2.pants pakļāva zaudējuma atlīdzību nosacījumam, ka ir pieņemts attaisnojošs spriedums attiecībā uz konkrēto personu; taču šajā lietā iesniedzējs nekad nebija tieši “attaisnots” otrā kriminālprocesa ietvaros. Kas attiecas uz Toyota markas automašīnu, ministrija norādīja, ka šo automašīnu policija nekad nebija izņēmusi un ka to bija pārdevusi iesniedzēja sieva ar viņa piekrišanu. Visbeidzot, kas attiecas uz maksājumu un izdevumu atmaksāšanu, ministrija atzīmēja, ka iesniedzējs nebija pamatojis savu lūgumu ar attiecīgiem rēķiniem.

Tā rezultātā iesniedzējs vērsās Rīgas apgabaltiesā ar prasību pret Latvijas valsti, kuru pārstāvēja Tieslietu ministrija, atkārtojot savā 1999.gada 30.marta lūgumā par zaudējuma atlīdzību izklāstītās pretenzijas. Ar 2000.gada 25.februāra spriedumu apgabaltiesa to noraidīja. Sprieduma attiecīgā daļa noteica sekojošo:

“(..) Tiesas sēdē A.Korizno paskaidroja, ka pēc viņa lūguma, viņa sieva (..) nodeva automašīnu Toyota, automašīnas tehnisko pasi un atslēgas nezināmai personai. Pie šādiem apstākļiem nav pamata atlīdzināt A.Korizno automašīnas Toyota vērtību, jo automašīnas atsavināšana notikusi pēc viņa lūguma un automašīna neatradās tiesībsargājošo iestāžu atbildīgā glabāšanā.

A.Korizno norāde, ka atdot automašīnu viņš bija spiests sakarā ar draudiem no citu ieslodzīto puses, nevar būt par pamatu, lai Tieslietu ministrija atlīdzinātu viņam automašīnas Toyota vērtību, jo šādu zaudējumu atlīdzināšanas gadījumu neparedz likuma [par zaudējumu atlīdzināšanu] 3.panta noteikumi.

Kaut arī automašīna Mercedes-Benz tika izņemta krimināllietā, sakarā ar kuru A.Korizno kā drošības līdzeklis tika piemērots apcietinājums, tiesa uzskata, ka A.Korizno prasījums par minētās automašīnas vērtības atlīdzināšanu ir noraidāms.

Likuma [par zaudējumu atlīdzināšanu] 4.panta 1.daļas noteikumi (..) paredz, ka mantiskie zaudējumi ir atlīdzināmi, ievērojot šā likuma 2.un 3.pantā minētos nosacījumus. Saskaņā ar minētā likuma 2.panta 1.punktu tiesiskais pamats nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai, uz kuru atsaucas A.Korizno, ir attaisnojošs tiesas spriedums, neatkarīgi no attaisnošanas motīviem. (..)

A.Korizno ar Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 1997.gada 6.jūnija spriedumu tika attaisnots par [naudas izspiešanu] un [ķīlnieku sagrābšanu]. Attaisnojošs spriedums par [mantas iegādāšanos, zinot, ka tā iegūta noziedzīgā kārtā], attiecībā uz A.Korizno nav taisīts.

Ņemot vērā minēto, nav likumīga pamata piedzīt no Tieslietu ministrijas par labu A.Korizno automašīnas Mercedes-Benz vērtību. (..)”

Iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātā. Ar 2000.gada 12.septembra spriedumu palāta daļēji apmierināja iesniedzēja sūdzību un viņam par labu piedzina no Tieslietu ministrijas 1511 Ls, no kuriem 920 Ls – par samaksātajiem advokāta honorāriem un 591 Ls – par atrašanos apcietinājumā laikā no 1993.gada 10.novembra līdz 1995.gada 5.aprīlim. Attiecībā uz pārējo sūdzības daļu tā tika noraidīta, sniedzot identisku motivāciju tai, kura bija jau pieņemtajā spriedumā.

Iesniedzējs tā rezultātā iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātam. Ar 2000.gada 16.novembra lēmumu Senāts atzina viņa sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai sakarā ar sūdzības neatbilstību kasācijas tiesvedībai.

Ar 2003.gada 22.oktobra vēstuli Ceļu satiksmes drošības direkcija informēja iesniedzēju, ka Mersedess markas automašīna joprojām ir reģistrēta tās oficiālajā reģistrā kā viņa īpašums.

B. Nacionālās tiesību normas, kas attiecas uz lietu

1. Kriminālprocesa kodekss

Notikušo faktu laikā spēkā esošā Kriminālprocesa kodeksa uz lietu attiecināmās tiesību normas noteica sekojošo:

175.pants

“Lai nodrošinātu civilprasību vai iespējamo mantas konfiskāciju, izziņas izdarītājam vai prokuroram jāuzliek arests apsūdzētā vai aizdomās turētā, vai to personu mantai, kuras pēc likuma ir materiāli atbildīgas par viņu darbību, vai citu personu mantai, pie kurām atrodas noziedzīgā kārtā iegūtā manta.

Arestu mantai var uzlikt vienlaikus ar kratīšanu (..) vai patstāvīgi.

Par aresta uzlikšanu mantai izziņas izdarītājs vai prokurors sastāda motivētu lēmumu.

Visa manta, kam uzliekams arests, jāuzrāda pieaicinātajiem un citām klātesošajām personām un jāuzskaita protokolā par aresta uzlikšanu mantai vai tam pievienojamā īpašā sarakstā, norādot priekšmetu daudzumu, mēru, svaru, individuālās pazīmes un nolietošanas pakāpi.

(..)

Mantu, kurai uzlikts arests, izziņas izdarītājs vai prokurors pēc sava ieskata nodod atbildīgā glabāšanā vietējās [pašvaldības] vai dzīvokļu ekspluatācijas iestādes pārstāvim vai īpašnieka radiniekam, vai citai personai. Šai personai jāizskaidro viņas atbildība par minētās mantas saglabāšanu, par ko tā dod savu parakstu. Mantu, kam uzlikts arests, vajadzības gadījumā var izņemt. (..)”

212.panta 2.daļa

“Lēmumā par lietas izbeigšanu saskaņā ar šā kodeksa 66.panta noteikumiem jāizšķir jautājums par lietiskajiem pierādījumiem un citiem šai lietā atņemtajiem priekšmetiem, kā arī jānorāda, ka tiek atcelti drošības līdzekļi, kā arī īpašuma konfiskācijas un civilprasības nodrošināšanas līdzekļi.”

220.panta 1.daļa

“ (..) [L]iecinieki (..) var iesniegt prokuroram sūdzības par izziņas izdarītāja darbībām. Sūdzības iesniedzamas prokuroram tieši vai arī ar tās personas starpniecību, par kuras darbību sūdzību iesniedz. (..)”

221.pants

“Prokurors, kas uzrauga izziņas izdarīšanu, sūdzību izšķir desmit dienu laikā pēc tās saņemšanas. Amatā augstāks prokurors izšķir sūdzību desmit dienu laikā, bet, ja sūdzības izskatīšanai ir nepieciešama papildu pārbaude vai jāpieprasa papildu ziņas, – trīsdesmit dienu laikā. Par sūdzības izskatīšanas rezultātiem paziņo sūdzības iesniedzējam. Ja sūdzību noraida, prokurors paziņo motīvus, kuru dēļ sūdzība atzīta par nepamatotu, un izskaidro lēmuma pārsūdzēšanas kārtību.

Prokurora lēmumu, kas pieņemts, izšķirot iesniegto sūdzību, izziņas izdarītājs, kā arī sūdzētājs var pārsūdzēt amatā augstākam prokuroram.”

2. Likums par zaudējumu atlīdzināšanu

Sūdzībā izklāstīto faktu laikā 1998.gada 28.maija likuma “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” uz lietu attiecināmās tiesību normas nosaka sekojošo:

2.pants

“Tiesiskais pamats nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai ir:

1) attaisnojošs tiesas spriedums neatkarīgi no attaisnošanas motīviem;

2) krimināllietas izbeigšana personu reabilitējošu apstākļu dēļ;

(..)”

3.panta 1.daļa

“(1) Persona ir tiesīga prasīt zaudējumu atlīdzību šādos gadījumos:

1) tai piespriests kriminālsods, un tā šo sodu izcietusi;

2) tai piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums vai mājas arests;

3) tā tikusi aizturēta Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā;

4) tai piemēroti Krimināllikumā paredzētie medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi;

5) tā piespiedu kārtā ievietota ārstniecības iestādē Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā;

6) kā apsūdzētais krimināllietā tā atstādināta no amata;

7) tai piemērots administratīvais sods – administratīvais arests;

8) tā sakarā ar saukšanu pie kriminālatbildības izmantojusi zvērināta advokāta juridisko palīdzību.”

4.panta 1.daļa

“(1) Ievērojot šā likuma 2. un 3.pantā minētos nosacījumus, personai ir atlīdzināmi šādi zaudējumi:

(..)

4) pirmstiesas izmeklēšanas laikā izņemto priekšmetu pilna vērtība vai izņemtajiem priekšmetiem nodarīto zaudējumu vērtība, ja izņemtos priekšmetus nav iespējams atdot pilnībā vai to vērtība samazinājusies izņemšanas rezultātā;

5) citas personai piederošas mantas pilna vērtība vai tai nodarīto zaudējumu vērtība, ja manta gājusi bojā pilnībā vai tās vērtība samazinājusies sakarā ar to, ka personai, atrodoties brīvības atņemšanas vietās, bijusi liegta iespēja pienācīgi rūpēties par savas mantas saglabāšanu un nav tikusi nodrošināta personas mantas aizsardzība. Netiek atlīdzināts mantas dabiskais nolietojums;

(..)”

Pārejas noteikumi

“1. Šis likums ir piemērojams visām personām, attiecībā uz kurām šā likuma 2.pantā paredzētais zaudējumu atlīdzināšanas tiesiskais pamats radies un 3.pantā paredzētie zaudējumu atlīdzināšanas gadījumi iestājušies pēc 1991.gada 21.augusta, izņemot šo pārejas noteikumu 3. punktā minētās personas.

(..)

3. Personas, kuras aizturētas nelikumīgi vai bez pamata (..), ir tiesīgas lūgt zaudējumu atlīdzību, līdzko, attiecībā uz tām, zaudējuma atlīdzināšanas tiesiskais pamats (..) 2.panta izpratnē un (..) apstākļi, kas norādīti 3.pantā (..), ir parādījušies pēc šā likuma spēkā stāšanās datuma.”

3. Civillikums

Civillikuma uz lietu attiecināmās tiesību normas nosaka sekojošo:

996.panta 1.daļa

“Nodošana, kas izdarīta maldoties par pašu nododamo lietu vai nodevēja īpašuma tiesību uz to, īpašuma pāreju nenodibina.”

1041.pants

“Īpašnieks var atprasīt savu lietu ar īpašuma prasību no jebkura trešā valdītāja.(..)”

1044.panta 1.daļa

“Īpašuma prasību īpašnieks var celt pret katru, kas prettiesīgi aiztur viņa lietu; tās mērķis ir atzīt īpašuma tiesību un sakarā ar to piešķirt valdījumu.”

1060.pants

“Prasītājam jāpierāda sava īpašuma tiesība. Šim nolūkam pietiek, ja viņš pierāda, ka patiesi ieguvis šo tiesību tiesīgā kārtā; pēc tam jau atbildētājam jāpierāda, ka prasītājs vairs nav īpašnieks.

Ja prasītājs apgalvo, ka lietu ieguvis kā nodotu vai mantotu no cita, tad viņam arī jāpierāda, ka viņa priekšgājējs bijis tās īpašnieks.”

SŪDZĪBAS

Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 1.punktu, iesniedzējs sūdzas par to, ka viņam nelikumīgi tika atņemta brīvība laikā no 1993.gada 10.novembra līdz 1995.gada 5.aprīlim. Saskaņā ar viņa teikto, viņa atrašanās apcietinājumā pretlikumīgums ir pilnībā pierādīts ar Rīgas apgabaltiesas 1997.gada 6.jūnija spriedumu, ar kuru viņš tika attaisnots attiecībā uz viņam inkriminētajām apsūdzībām.

Tāpat, atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 5.punktu, iesniedzējs sūdzas par Tieslietu ministrijas un Latvijas tiesu atteikumu viņam adekvāti atlīdzināt zaudējumus sakarā ar viņa pretlikumīgo turēšanu apcietinājumā, kā arī iekļaut viņa apcietinājuma periodu kopējā laika periodā, kas tiks izmantots viņa vecuma pensijas aprēķinā.

Iesniedzējs arī norāda uz 1.Protokola 1.panta pārkāpumu. Šajā sakarā viņš vispirms sūdzas par viņa Mercedes-Benz markas automašīnas izņemšanas pretlikumīgumu, tās nodošanu iespējamā cietušā pārstāvim, tās nogādāšanu uz ārzemēm un par Latvijas tiesu atteikumu atlīdzināt viņam šīs automašīnas vērtību. Viņš it īpaši uzsver, ka saskaņā ar Latvijas tiesībām viņš ir automašīnas likumīgais īpašnieks un ka kā tāds viņš vēl joprojām ir reģistrēts Ceļu satiksmes drošības direkcijā. Otrkārt, iesniedzējs apstrīd Latvijas tiesu atteikumu viņam atlīdzināt otras, Toyota markas, automašīnas vērtību, kuru viņa sieva pārdeva “piespiedu kārtā”. Visbeidzot, iesniedzējs sūdzas par negūtajiem ienākumiem sakarā ar pretlikumīgi ierosināto kriminālprocesu pret viņu, ņemot vērā faktu, ka pirms viņa aizturēšanas viņš bija samērā bagāts uzņēmējs.

JURIDISKAIS ASPEKTS

A. Sūdzības attiecībā uz Konvencijas 5.pantu

Iesniedzējs uzskata, ka viņa tiesības saskaņā ar Konvencijas 5.pantu ir tikušas pārkāptas. Tiesību normas, uz kurām viņš atsaucas, ir šādas:

“1. Ikvienam ir tiesības uz brīvību un drošību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot sekojošos gadījumos un likumā noteiktā kārtībā:

a) ja kāda persona tiek likumīgi ieslodzīta uz kompetentas tiesas sprieduma pamata;

(..)

c) ja kāda persona tiek likumīgi aizturēta vai apcietināta ar nolūku nodot viņu kompetentām tiesībaizsardzības iestādēm, balstoties uz pamatotām aizdomām, ka šī persona ir pārkāpusi likumu, vai ja ir pamatots iemesls uzskatīt par nepieciešamu aizkavēt viņu izdarīt likumpārkāpumu vai nepieļaut viņas bēgšanu pēc likumpārkāpuma izdarīšanas;

(..)

5. Ikvienai personai, kas aizturēta vai apcietināta pretēji šī panta nosacījumiem, ir jābūt nodrošinātām tiesībām uz kompensāciju.”

Tiesa atgādina, ka katrai no Līgumslēdzējpusēm Konvencija ir attiecināma tikai uz tādiem faktiem, kas notikuši pēc tās stāšanās spēkā attiecībā pret šo pusi. Citiem vārdiem sakot, Konvencijas normas nesaista kādu Līgumslēdzējpusi attiecībā uz kādu notikumu vai faktu, kas ir noticis pirms Konvencijas stāšanās spēkā attiecībā uz šo pusi, nedz arī, kas attiecas uz kādu situāciju, kas ir beigusies pirms šā datuma (skat. Blečić pret Horvātiju [L.P.], Nr.59532/00, 70.punkts, CEDH 2006.-...). Šajā gadījumā Tiesa konstatē, ka iesniedzēja pirmstiesas apcietinājums beidzās 1995.gada 5.aprīlī, bet Konvencija attiecībā uz Latviju stājās spēkā tikai 1997.gada 27.jūnijā. Līdz ar to Tiesa nav kompetenta ratione temporis izskatīt iesniedzēja sūdzību attiecībā uz 5.panta 1.punktu.

Kas attiecas uz 5.panta 5.punktu, Tiesa atgādina, ka tiesības saņemt kompensāciju, šā panta izpratnē, nosaka, ka iepriekš Tiesa pati vai kāda cita iekšēja institūcija ir konstatējusi kāda cita 5.panta punkta pārkāpumu (citu vidū skatīt N.C. pret Itāliju [L.P.], Nr.24952/94, 49.punkts, CEDH 2002-X un Pantea pret Rumāniju, Nr.33343/96, 262.punkts, CEDH 2003-VI). Tomēr tā kā iesniedzēja apcietinājuma likumīguma konvencionālā kontrole neietilpst ratione temporis Tiesas kompetencē, tāds pats secinājums arī ir jāpieņem par sūdzību attiecībā uz 5.panta 5.punktu (skat., piemēram, Josséliani pret Gruziju (lēm.), Nr.64803/01, 2005.gada 6.septembris).

No tā izriet, ka šī iesnieguma daļa nav savienojama ratione temporis ar Konvencijas normām 35.panta 3.punkta izpratnē un tā ir jānoraida, piemērojot 35.panta 4.punktu.

B. Sūdzības attiecībā uz 1.Protokola 1.pantu

Iesniedzējs uzskata, ka viņš arī ir cietis no vairākiem pārkāpumiem attiecībā uz 1.Protokola 1.pantu, kurš nosaka sekojošo:

“Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem.

Minētie nosacījumi nekādā veidā nedrīkst ierobežot valsts tiesības izdot tādus likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai citu maksājumu vai sodu samaksu.”

1. Sūdzība par Mersedess markas automašīnas izņemšanu

a) Pušu komentāri

Valdība izvirza trīs iebildumus par šīs sūdzības nepieņemamību izskatīšanai. Pirmkārt, tā atgādina, ka visi lēmumi, kas noteica apstrīdētā Mersedesa izņemšanu un atdošanu tā likumīgajam īpašniekam, tika pieņemti 1993. un 1994.gadā, kad Latvija nebija ne Eiropas Padomes locekle, ne Konvencijas līgumslēdzējpuse. Tāpat, līdz ar to, ka iesniedzēja īpašumtiesības netika pierādītas un daudzi lietas materiāli, tieši pretēji, liecina, ka automašīna pieder vācu uzņēmumam, kurai tā tika nozagta, nevar būt runa par jebkādas “ilgstošas situācijas” pastāvēšanu šajā lietā. Tātad iesniedzēja sūdzība nav savienojama ratione temporis ar Konvencijas noteikumiem.

Otrkārt, ņemot vērā, ka iesniedzējam nav neviena īpašumtiesību apliecinoša dokumenta uz šo automašīnu, viņš nevar pretendēt uz “cietušā” statusu 1.Protokola 1.panta pārkāpuma dēļ Konvencijas 34.panta izpratnē.

Visbeidzot, Valdība apgalvo, ka iesniedzējs nav izsmēlis visas valsts iekšējās pārsūdzības iespējas, kuras viņam bija pieejamas. Ja iesniedzējs tiešām sevi būtu uzskatījis par Mersedess markas automašīnas īpašnieku, viņš būtu varējis pieprasīt tās atdošanu ar īpašuma prasību, saskaņā ar Civillikuma 1041. un 1044.pantu. Kas attiecas uz iesniedzēja prasību pret valsti zaudējumu atlīdzināšanā, tad tā nav viena no iekšējām jautājuma atrisināšanas iespējām Konvencijas 34.panta 1.punkta izpratnē, un tā tas ir divu iemeslu dēļ: pirmkārt, tāpēc, ka tās mērķis bija iespējamā policijas nevērība, un tādējādi tā nevarēja atrisināt jautājumu par īpašumtiesību aizskārumu, un otrkārt, tāpēc, ka šī iesniedzēja prasības daļa acīmredzami neatbilda Likumā par zaudējumu atlīdzināšanu noteiktajiem noteikumiem par šāda veida prasību pieņemšanu izskatīšanai.

Iesniedzējs apstrīd Valdības iebildumus. Saskaņā ar viņa teikto, līdz ar to, ka Likuma par zaudējumu atlīdzināšanu Pārejas noteikumi paredzēja tā retroaktīvu (ar atpakaļejošu datumu) piemērošanu faktiem, kas notikuši, sākot no 1991.gada, 1.Protokola 1.pants ir reāli piemērojams šajā lietā. Iesniedzējs arī apgalvo, ka Latvijas institūcijas pietiekami skaidri nepierādīja, ka konkrētā mašīna tiešām ir tikusi nozagta; kā arī neviena tehniskā ekspertīze nepierāda, ka Vācijā nozagtais Mersedess ir tā pati automašīna, ko viņš nopirka. Jebkurā gadījumā, raugoties no valsts iekšējo tiesību viedokļa, viņš ir apstrīdētās automašīnas labticīgs valdītājs; tā kā viņš to ir lietojis vairāk nekā gadu, tad viņš noteikti ir kļuvis par tās īpašnieku ar ieilgumu. Kas attiecas uz automašīnas izņemšanu un atdošanu iespējamam īpašniekam, tad šīs darbības pavadīja nopietni Kriminālprocesa kodeksa pārkāpumi; jo īpaši, nosakot krimināllietas par apsūdzību mantas iegādē, zinot, ka tā ir iegūta nelikumīgā kārtā, izbeigšanu un neturpināšanu, instances nepieņēma nekādu lēmumu saistībā ar izņemtās automašīnas tālāko likteni. Visbeidzot, iesniedzējs apgalvo, ka viņš ir izsmēlis visas notikušo faktu laikā Latvijas tiesību sistēmā pieejamās iekšējās pārsūdzības iespējas.

b) Tiesas vērtējums

Tiesa vēlreiz atgādina, ka tās kompetence ratione temporis neattiecas uz faktiem, kas ir notikuši pirms Konvencijas un tās Protokolu stāšanās spēkā attiecībā atbildētājvalsti. Jo īpaši, Konvencija neuzliek Līgumslēdzējvalstīm nekādus īpašus pienākumus novērst netaisnības un zaudējumus, kas ir radušies pirms Konvencijas ratificēšanas (skat. Kopecký pret Slovākiju [L.P.], Nr.44912/98, 38.punkts, CEDH 2004-IX). Tāpat Konvencijas iestādes sevi vienmēr ir atzinušas par nekompetentām, lai izskatītu sūdzības par atteikumu atlīdzināt zaudējumus vai atteikumu izskatīt tiesības uz materiālo zaudējumu atlīdzināšanu, kuras ir notikušas pirms Konvencijas stāšanās spēkā attiecībā uz attiecīgo valsti (skat. Lihtenšteinas Princis Hans-Adam II pret Vāciju [L.P.], Nr.42527/98, 85.punkts, CEDH 2001-VIII, Kikots un Kikota pret Latviju (lēm.), Nr.54715/00, 2002.gada 6.jūnijs, un Mayer un citi pret Vāciju, Nr.18890/91, 19048/91, 19049/91, 19342/92 un 19549/92, 1996.gada 4.marta Komisijas lēmums, Lēmumi un ziņojumi (DR) 85, 5.lpp.). Lai noteiktu Tiesas kompetenci attiecībā uz laiku, katrā konkrētajā gadījumā ir jānosaka fakta, kas prasa attiecīgo iejaukšanos, precīzu atrašanos laikā, ņemot vērā gan faktus, par kuriem sūdzas iesniedzējs, gan attiecīgo tiesību ietekmi (skat. iepriekš minēto Blečić, 82.punkts).

Šajā lietā Tiesa atzīmē, ka apstrīdētās automašīnas izņemšana, tās sekvestrēšana un atdošana tās iespējamam īpašniekam notika 1993. un 1994.gada laikā; tomēr attiecībā uz Latviju 1.Protokols, tieši tāpat kā Konvencija, stājās spēkā 1997.gada 27.jūnijā. Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka principā kādas personas mantas atsavināšana ir īslaicīgs fakts un nerada ilgstošu “tiesību zaudēšanas” situāciju (skat. Malhous pret Čehijas Republiku (lēm.), Nr.33071/96, CEDH 2000-XII). Tātad Tiesa nav kompetenta ratione temporis izskatīt iepriekš norādīto darbību, kā tādu, savienojamību ar 1.Protokolu.

Turklāt Tiesa uzskata, ka šī lieta ievērojami atšķiras no iepriekš minētajām lietām Blečić un Kikots un Kikota, kurās Konvencijas spēkā stāšanās datums sadalīja divās daļās valstu iekšējo tiesvedības procesu attiecībā uz konkrētajām sūdzībām un atbilda 35.panta 1.punkta prasībām. Tomēr iesniedzēja ierosinātais tiesvedības process par zaudējumu atlīdzību nav tiešā saistībā ar Tiesas kompetences noteikšanu attiecībā uz laiku. Tiešām, no iesniedzēja lietas materiāliem izriet, ka viņš nekad nav bijis apsūdzētais kriminālprocesā par mantas, zinot, ka tā iegūta nelikumīgā kārtā, iegādāšanos, un ka šajā lietā viņa procesuālais statuss ir liecinieka statuss. Tiesa konstatē, ka Likuma par zaudējumu atlīdzināšanu 3.panta 1.daļā pietiekami skaidrā un saprotamā veidā ir uzskaitīti gadījumi, kad kāda persona var pieprasīt zaudējumu atlīdzību, kas radušies nelikumīgas vai nepietiekami pamatotas izmeklēšanas institūciju vai amatpersonu darbības rezultātā; jebkurā gadījumā tajā nav apskatīts gadījums par liecinieku, kuram ir atņemtas īpašumtiesības uz kādu materiālu pierādījumu. Tiesai šajā gadījumā ir jāsecina, ka iesniedzēja prasība par zaudējumu atlīdzināšanu, pamatojoties uz iepriekš minēto likumu, neatbilst pieejamības un efektivitātes nosacījumiem un ka šī procedūra tādējādi neveido pārsūdzības iespēju Konvencijas 35.panta 1.punkta izpratnē (daudzu citu vidū skat. Selmouni pret Franciju [LP], Nr.25803/94, 75.punkts, CEDH 1999-V).

Vēl Tiesa konstatē, ka par lietu atbildīgais policijas izmeklētājs izbeidza krimināllietu par apstrīdēto Mersedess markas automašīnu, formāli neizšķirot jautājumu par izņemto automašīnu. Šis lēmums tika pieņemts pēc 1997.gada 27.jūnija; tātad Tiesa ir kompetenta izskatīt tā savienojamību ar Konvencijas normām. Tā ir taisnība, ka šāda izmeklētāja neizdarība – kurš, šķiet, nezināja spēkā esošā Kriminālprocesa kodeksa 212.panta noteikumus – varētu radīt problēmu no 1.Protokola 1.panta viedokļa. Jebkurā gadījumā no pušu paskaidrojumiem izriet, ka iesniedzējs nav apstrīdējis šo lēmumu, iesniedzot sūdzību kompetentam prokuroram, lai gan šā paša kodeksa 220. un 221.pants lieciniekiem piedāvāja šo iespēju; kā to savā 2000.gada 30.maija lēmumā norādīja Vidzemes priekšpilsētas tiesa. Tātad šajā jautājumā ir konstatējama valsts iekšējās pārsūdzības iespēju neizsmelšana Konvencijas 35.panta 1.punkta izpratnē.

Visbeidzot, izskatās, ka iesniedzējs apgalvo, ka pastāv “ilgstoša tiesību zaudēšanas situācija”, tādā nozīmē, ka viņam pašlaik ir liegtas īpašumtiesības uz īpašumu, par kura likumīgo īpašnieku viņš sevi uzskata. Tomēr, saskaņā ar Tiesas viedokli, ja iesniedzējs tiešām ir pārliecināts, ka viņam ir īpašumtiesības uz konkrēto automašīnu, viņam ir vēl joprojām iespēja tās pieprasīt civiltiesiskā ceļā, iesniedzot kompetentā tiesā īpašuma prasību pret mašīnas pašreizējo īpašnieku.

Rezumējot Tiesa secina, ka šī sūdzība ir nepieņemama izskatīšanai un kā tāda tiek noraidīta, piemērojot Konvencijas 35.panta 3. un 4.punktu.

2. Citas sūdzības attiecībā uz 1.Protokola 1.pantu

Attiecībā uz to, ka iesniedzējs kritizē nacionālo tiesu atteikumu piešķirt atlīdzību viņa Toyota markas automašīnas, kuru, saskaņā ar viņa teikto, viņa sieva pārdeva “piespiedu kārtā”, vērtībā, Tiesa norāda, ka lieta nesatur tādus dokumentus, kas liecinātu kā un kādā veidā šis fakts būtu attiecināms uz atbildētājvalsts institūcijām. Tātad šai sūdzībai trūkst pamatojuma.

Kas attiecas uz iesniedzēja ienākumu zaudējumu iespējami nelikumīgās kriminālprocesa norises dēļ, Tiesa konstatē, ka šis process ir noslēdzies ar Rīgas apgabaltiesas 1997.gada 6.jūnija spriedumu, tātad pirms 1.Protokola stāšanās spēkā attiecībā uz Latviju. Jebkurā gadījumā ne Konvencija, ne tās Protokoli negarantē tiesības uz noteiktu ienākumu līmeni (skat., mutatis mutandis, Nerva un citi pret Apvienoto Karalisti, Nr.42295/98, 43.punkts, CEDH 2002-VIII, un Sokur pret Ukrainu (lēm.), Nr.29439/02, 2002.gada 26.novembris).

No tā izriet, ka šīs sūdzības ir acīmredzami nepamatotas un tādējādi noraidāmas, piemērojot Konvencijas 35.panta 3. un 4.punktu.

Ņemot vērā šos motīvus, Tiesa vienbalsīgi

Nolemj, ka šis iesniegums ir nepieņemams izskatīšanai. 

/Paraksts/	/Paraksts/
Vincent Berger	Boštjan M.Zupančic
Sekretārs	Priekšsēdētājs

¹ Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju ir obligāta.

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešās nodaļas lēmums lietā “Sergejs Kapitonovs pret Latviju”¹

Iesniegums Nr.16999/02

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā nodaļa) 2008.gada 24.jūnija palātas sēdē šādā sastāvā:

Josep Casadevall, priekšsēdētājs, Elisabet Fura-Sandström, Corneliu Bîrsan, Boštjan M. Zupančič, Alvina Gyulumyan, Egbert Myjer, Ineta Ziemele, tiesneši, un Stanley Naismith, nodaļas sekretāra vietnieks,

Ņemot vērā iepriekš minēto iesniegumu, kas tika iesniegts 2002.gada 12.aprīlī,

Ņemot vērā lēmumu, piemērojot Konvencijas 29.panta 3.punktu, vienlaicīgi izskatīt lietas pieņemamību un būtību,

Ņemot vērā 2007.gada 5.aprīļa lēmumu par daļēju lietas pieņemamību,

Ņemot vērā neveiksmīgās sarunas par lietas atrisināšanu mierizlīguma ceļā,

Ņemot vērā valdības lūgumu svītrot lietu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta un vienpusējās deklarācijas tekstu nolūkā atrisināt iesniedzēja sūdzības,

Ņemot vērā iesniedzēja apsvērumus attiecībā uz valdības piedāvāto vienpusējo deklarāciju,

Apspriežoties, nolemj sekojošo:

FAKTI

Iesniedzējs Sergejs Kapitonovs ir 1968.gadā dzimis Latvijas Republikas pilsonis, kas dzīvo Rīgā. Latvijas valdību (“valdība”) pārstāvēja tās pārstāve I.Reine.

Pušu iesniegtie lietas fakti var tikt apkopoti sekojoši.

2000.gada 31.janvārī iesniedzējs tika atzīts par vainīgu kriminālnozieguma atbildību pastiprinošos apstākļos izdarīšanā un sodīts ar brīvības atņemšanu uz 3 gadiem, piemērojot sodu nosacīti ar pārbaudes laiku uz 2 gadiem. Pārbaudes laikā iesniedzējam tika celta apsūdzība citu kriminālnoziegumu izdarīšanā vairākās epizodēs.

2001.gada 9.februārī Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnesis, ņemot vērā noziegumu smagumu, par kuru izdarīšanu iesniedzējs tika turēts aizdomās, kā arī viņa personību, nodarbošanos, vecumu un veselības stāvokli, kā drošības līdzekli nolēma paturēt iesniedzēju pirmstiesas apcietinājumā.

2001.gada 6.aprīlī Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnesis, ņemot vērā, cita starpā, noziegumu smagumu, kuru izdarīšanā iesniedzējs tika turēts aizdomās, iespēju, ka viņš varētu izvairīties no izmeklēšanas un to kavēt, pagarināja iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņu.

2001.gada 17.aprīlī iesniedzēja advokāts pārsūdzēja 2001.gada 6.aprīļa lēmumu Rīgas apgabaltiesā, norādot, cita starpā, ka iesniedzējam bija patstāvīgs darbs un dzīvesvieta un ka viņš nekad nav izvairījies un kavējis izmeklēšanu.

2001.gada 24.aprīlī Rīgas apgabaltiesa atstāja spēkā 2001.gada 6.aprīļa lēmumu. Tiesa uzskatīja, ka, neskatoties uz iesniedzēja advokāta, kurš piedalījās tiesas sēdē, apgalvojumiem, pastāvēja iespēja, ka iesniedzējs varētu izvairīties no izmeklēšanas un to kavēt.

2001.gada 11.jūnijā Rīgas tiesu apgabala prokuratūras prokurors informēja iesniedzēju, ka pirmstiesas izmeklēšanas interesēs viņam bija liegta satikšanās ar ģimenes locekļiem un mazgadīgo dēlu. Šis aizliegums paliks spēkā līdz pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanai.

2001.gada 10.jūlijā iesniedzējs tika informēts, ka par viņa krimināllietas izmeklēšanu atbildīgais prokurors bija pieņēmis lēmumu par iesniedzēja satikšanās un sarakstes tiesību ierobežošanu.

2001.gada 8.augustā Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnesis, ņemot vērā, ka iesniedzējs tika turēts aizdomās par kriminālnozieguma izdarīšanu 14 epizodēs, pie tam pārbaudes laika ietvaros, kā arī izdarīto kriminālnoziegumu smagumu, to, ka pastāvēja draudi, ka viņš varētu izvairīties no izmeklēšanas un to kavēt, pagarināja iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņu līdz 2001.gada 8.oktobrim.

2001.gada 28.augustā, izskatot iesniedzēja apelācijas sūdzību, Rīgas apgabaltiesa atstāja spēkā 2001.gada 8.augusta lēmumu. Tiesa ņēma vērā iesniedzēja, viņa advokāta un prokurora paskaidrojumus. Tā arī ņēma vērā kriminālnoziegumu, kuru izdarīšanā iesniedzējs tika turēts aizdomās, smagumu, kā arī to, ka pastāvēja draudi, ka viņš varētu kavēt izmeklēšanu. Iesniedzējs un viņa advokāts piedalījās tiesas sēdē.

2001.gada 8.oktobrī Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnesis, ņemot vērā kriminālnoziegumu, kuru izdarīšanā iesniedzējs tika turēts aizdomās, smagumu, kā arī to, ka pastāvēja draudi, ka viņš varētu izvairīties no izmeklēšanas un to kavēt, pagarināja iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņu līdz 2001.gada 8.decembrim. Iesniedzēja advokāts piedalījās tiesas sēdē.

2001.gada 26.novembrī prokurors informēja iesniedzēju, ka, ņemot vērā viņa personību un krimināllietas apstākļus, viņam bija liegta satikšanās ar radiniekiem.

2001.gada 7.decembrī Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnesis, ņemot vērā kriminālnoziegumu, kuru izdarīšanā iesniedzējs tika turēts aizdomās, smagumu, kā arī to, ka pastāvēja draudi, ka viņš varētu izvairīties no izmeklēšanas un to kavēt, pagarināja iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņu līdz 2001.gada 30.decembrim.

2001.gada 27.decembrī Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnesis, ņemot vērā kriminālnoziegumu, kuru izdarīšanā iesniedzējs tika turēts aizdomās, smagumu, kā arī to, ka pastāvēja draudi, ka viņš varētu izvairīties no izmeklēšanas un to kavēt, pagarināja iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņu līdz 2002.gada 30.janvārim. Iesniedzējs šo lēmumu pārsūdzēja.

2002.gada 18.janvārī, izskatot iesniedzēja apelācijas sūdzību, Rīgas apgabaltiesa atstāja spēkā 2001.gada 27.decembra lēmumu. Tiesa ņēma vērā iesniedzēja un prokurora paskaidrojumus, kuri piedalījās tiesas sēdē. Tā arī ņēma vērā iesniedzēja personību, faktu, ka viņam iepriekš bija divas sodāmības, to, ka pastāvēja draudi, ka viņš varētu izvairīties no izmeklēšanas, kā arī jaunu noziegumu izdarīšanas iespēju.

2002.gada 29.janvārī Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnesis, ņemot vērā kriminālnoziegumu, kuru izdarīšanā iesniedzējs tika turēts aizdomās, smagumu, iesniedzēja personību, to, ka pastāvēja draudi, ka viņš varētu izvairīties no izmeklēšanas, kā arī jaunu noziegumu izdarīšanas iespēju, pagarināja iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņu līdz 2002.gada 28.februārim. Iesniedzējs uz tiesas sēdi netika izsaukts, par ko viņš iesniedza sūdzību tiesnesim.

2002.gada 5.februārī tiesnesis atbildēja, ka saskaņā ar Instrukciju par darba organizēšanas koordinēšanu, izlemjot jautājumu par drošības līdzekļa piemērošanu vai pagarināšanu, tiesnesis varēja uzaicināt attiecīgo personu uz tiesas sēdi, ja uzskatīja to par nepieciešamu. Dotajā lietā, tiesnesis uzskatīja, ka iesniedzēja klātbūtne nebija nepieciešama.

2002.gada 18.februārī un 25.martā prokurors informēja iesniedzēju, ka attiecīgi 15. un 22.martā viņa līdzapsūdzētie bija uzsākuši iepazīšanos ar krimināllietas materiāliem un ka šis laika posms netiks ieskaitīts viņa pirms­tiesas apcietinājuma termiņā.

2002.gada 19.februārī, izskatot iesniedzēja apelācijas sūdzību, Rīgas apgabaltiesa atstāja spēkā 2002.gada 29.janvāra lēmumu. Iesniedzējs piedalījās tiesas sēdē. Tiesa ņēma vērā iesniedzēja paskaidrojumus, kriminālnoziegumu, kuru izdarīšanā iesniedzējs tika turēts aizdomās, smagumu, to, ka pastāvēja draudi, ka viņš varētu izvairīties no izmeklēšanas, kā arī jaunu noziegumu izdarīšanas iespēju.

2002.gada 28.februārī Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnesis, ņemot vērā kriminālnoziegumu, kuru izdarīšanā iesniedzējs tika turēts aizdomās, smagumu, un to, ka tas aptvēra 16 epizodes, iesniedzēja personību, viņa iepriekšējās divas sodāmības, kā arī to, ka pastāvēja draudi, ka viņš varētu izvairīties no izmeklēšanas un izdarīt jaunus noziegumus, pagarināja iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņu līdz 2002.gada 20.martam. Iesniedzēja advokāts bija klāt tiesas sēdē.

2002.gada 1.martā prokurors noraidīja iesniedzēja lūgumu atļaut viņam sarakstīties vai satikties ar saviem ģimenes locekļiem.

2002.gada 15.martā pirmstiesas izmeklēšana bija pabeigta. No tā brīža līdz 2002.gada 28.martam iesniedzējs un viņa līdzapsūdzētie iepazinās ar krimināllietas materiāliem.

Pēc 2002.gada 20.marta, kad iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņš bija beidzies, viņš tika turēts apcietinājumā līdz 2002.gada 28.martam saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 77.panta 5.daļu.

2002.gada 28.martā krimināllieta tika nosūtīta Rīgas apgabaltiesai iztiesāšanai. Tiesa saņēma lietu 2002.gada 2.aprīlī.

2002.gada 3.aprīlī Rīgas apgabaltiesas tiesnesis, nesasaucot tiesas sēdi, pieņēma lēmumu par iesniedzēja nodošanu tiesai. Lēmums tika pieņemts bez iesniedzēja klātbūtnes un viņam piemērotais drošības līdzeklis palika spēkā negrozīts. Pēc šī lēmuma pieņemšanas iesniedzējam bija piecas tikšanās ar ģimeni – 2002.gada 13.maijā, 18.jūnijā, 19.jūlijā, 20.augustā un 20.septembrī.

2002.gada 17.maijā tiesnesis, atbildot uz iesniedzēja sūdzību, paskaidroja, ka nebija pamata tiesas sēdes sasaukšanai 2002.gada 3.aprīlī un ka iepriekš minētajā datumā pieņemtais lēmums nebija pārsūdzams.

2002.gada 3.septembrī tiesnesis, atbildot uz iesniedzēja sūdzību, paskaidroja, ka, ņemot vērā tiesas noslogotību, tiesas sēde iesniedzēja krimināllietā bija nozīmēta uz 2003.gada 3.februāri. Attiecībā uz iesniedzēja pirmstiesas apcietinājumu nebija pamata to grozīt. Jautājums jau tika izlemts 2002.gada 3.aprīlī. Iesniedzējam bija iespēja izvirzīt jautājumu par viņam piemērotā drošības līdzekļa grozīšanu 2003.gada 3.februāra tiesas sēdes laikā.

No lietas materiāliem izriet, ka vēlāk iesniedzēja krimināllieta tika nodota izskatīšanai Vidzemes apgabaltiesai.

2002.gada 16.decembrī Vidzemes apgabaltiesas tiesnesis informēja iesniedzēju, ka jautājums par viņam piemēroto drošības līdzekli jau ir izlemts un nav pamata tā mainīšanai.

2002.gada 27.decembrī Vidzemes apgabaltiesas tiesnesis informēja iesniedzēju, ka viņa krimināllieta tiks izskatīta 2003.gada 24.martā.

2003.gada 10.janvārī, atbildot uz iesniedzēja sūdzību, tiesnesis viņam paskaidroja, ka lietas izskatīšana nevarēja notikt ātrāk kā 2003.gada 24.martā tiesas noslogotības dēļ.

2003.gada 24.martā tiesnesis informēja iesniedzēju, ka lietas izskatīšana tiesā notiks 2003.gada maijā.

2003.gada 9.aprīlī Vidzemes apgabaltiesas tiesnesis informēja iesniedzēju, ka viņa krimināllietas izskatīšana ir atlikta sakarā ar krimināllietas iztiesāšanu atbildīgā tiesneša aiziešanu pensijā. Tiesas sēde tika nozīmēta uz 2003.gada 26.maiju un lietā tika nozīmēts jauns tiesnesis.

Laikā starp 2003.gada 26.maiju un 9.jūniju Vidzemes apgabaltiesa izskatīja iesniedzēja krimināllietu. Tiesa nosūtīja lietu atpakaļ prokuratūrai papildus izmeklēšanas veikšanai. Tiesa grozīja iesniedzējam piemēroto drošības līdzekli uz parakstu par dzīves vietas nemainīšanu. Iesniedzējs piedalījās tiesas sēdē un lūdza tiesu nosūtīt krimināllietu papildizmeklēšanas veikšanai.

2004.gada 25.martā Rīgas tiesu apgabala prokuratūras prokurors pieņēma lēmumu par apsūdzības celšanu iesniedzējam sakarā ar krāpšanu 18 epizodēs un dokumentu viltošanu.

2004.gada 22.aprīlī tika pabeigta iesniedzēja krimināllietas papildizmeklēšana un lieta tika nosūtīta tiesai iztiesāšanai.

2004.gada aprīlī Rīgas apgabaltiesa saņēma iesniedzēja krimināllietu.

2004.gada 27.aprīlī Rīgas apgabaltiesas tiesnesis pieņēma lēmumu par krimināllietas pieņemšanu izskatīšanai un nozīmēja tiesas sēdi laikā no 2004.gada 2.decembra līdz 2005.gada 12.janvārim.

2004.gada 13.jūlijā tiesnesis informēja iesniedzēju, ka krimināllietas izskatīšanas datums tika nozīmēts, ņemot vērā tiesnešu noslogotību un lietu saņemšanas kārtību tiesā.

2005.gada 14.janvārī Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēja vainu krāpšanā atbildību pastiprinošos apstākļos un dokumentu viltošanā un sodīja viņu, ņemot vērā Talsu rajona tiesas 2000.gada 31.janvāra notiesājošo spriedumu, ar brīvības atņemšanu uz 12 gadiem un mantas konfiskāciju. Nosakot iesniedzēja vainu, tiesa ņēma vērā iesniedzēja trīs līdzapsūdzēto un četrdesmit trīs liecinieku liecības, septiņus ekspertu atzinumus un dokumentāros pierādījumus.

2005.gada 26.janvārī Rīgas apgabaltiesas tiesnesis informēja iesniedzēju, ka viņam nebija aizliegts tikties vai sarakstīties ar saviem ģimenes locekļiem.

2006.gada 21.februārī Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta uzsāka apelācijas tiesvedību. Iesniedzējs noraidīja viņam nozīmēto aizstāvības advokātu un paziņoja tiesai, ka viņš vēlas sev nozīmēt jaunu aizstāvi, pēc paša izvēles. Tiesa apmierināja iesniedzēja lūgumu un atlika lietas izskatīšanu.

2006.gada 6.martā Augstākā tiesa informēja iesniedzēju, ka apelācijas tiesvedība notiks laikā no 2006.gada 4. līdz 6.oktobrim.

2006.gada 4.oktobrī Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta uzsāka lietas izskatīšanu. Iesniedzējs piedalījās tiesas sēdē un viņam tika nozīmēts jauns aizstāvības advokāts. Iesniedzējs atteicās no jauna nozīmētā aizstāvības advokāta pakalpojumiem un lūdza tiesu nozīmēt viņam citu. Kā izriet no Augstākās tiesas vēstules, tas bija par iemeslu apelācijas tiesvedības apturēšanai 2006.gada 5.oktobrī.

2007.gada 23.janvārī Augstākā tiesa informēja iesniedzēju, ka 2006.gada 5.oktobrī apelācijas tiesvedība tika atlikta un ka nākošās tiesas sēdes notiks laikā no 2007.gada 29.maija līdz 1.jūnijam.

2007.gada 31.maijā Augstākā tiesa samazināja iesniedzēja brīvības atņemšanas soda termiņu līdz sešiem gadiem un sešiem mēnešiem.

2008.gada 1.aprīlī Augstākās tiesas Senāts noraidīja iesniedzēja kasācijas sūdzību.

B. Nacionālās tiesību normas, kas attiecas uz lietu

Attiecīgā Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 77.panta 5.daļa, kas bija piemērojama konkrētajā laika posmā (spēkā līdz 2005.gada 1.oktobrim), noteica, ka laiks, kurā apsūdzētie iepazīstas ar krimināllietas materiāliem, netiek ieskaitīts kopējā pirmstiesas apcietinājuma termiņā.

SŪDZĪBAS

1. Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 1. un 5.punktu, iesniedzējs sūdzas par nelikumīgu apcietinājumu, sākot ar 2002.gada 20.martu.

2. Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 3.punktu, iesniedzējs sūdzas par viņa pirms­tiesas apcietinājuma ilgumu un likumību.

3. Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu, iesniedzējs sūdzas, ka viņam bija liegtas tiesības uz taisnīgu tiesu saprātīgos termiņos.

4. Bez atsauces uz kādu konkrētu Konvencijas pantu, iesniedzējs sūdzas par aizliegumu pirmstiesas apcietinājuma laikā tikties un sarakstīties ar savu ģimeni.

TIESĪBU NORMAS

2007.gada 5.decembrī valdība informēja Tiesu par vēlmi atrisināt iesniedzēja sūdzības vienpusējās deklarācijas ceļā. Attiecīgi, valdība lūdza Tiesu izbeigt tiesvedību dotajā lietā.

Deklarācija saturēja sekojošo tekstu:

“Latvijas Republikas valdība, kuru pārstāv [tās] aģente Inga Reine (turpmāk – Valdība), atzīst, ka [iesniedzējam] piemērotais apcietinājums, pret iesniedzēju ierosinātā kriminālprocesa ilgums, kā arī ierobežojums apcietinājuma laikā tikties ar ģimeni neatbilda Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 5.pantā, 6.pantā un 8.pantā noteiktajiem standartiem. To apzinoties, Valdība apņemas veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nepieļautu līdzīgus pārkāpumus nākotnē.

Ņemot vērā, ka pusēm nav izdevies panākt vienošanos par lietas atrisināšanu mierizlīguma ceļā, Valdība paziņo, ka tā piedāvā iesniedzējam ex gratia izmaksāt kompensāciju 3 000 EUR (2 109 LVL) apmērā kā visaptverošu summu, kas ietver jebkādus materiāla un morāla rakstura zaudējumus, tai skaitā jebkādas izmaksas un izdevumus, kas radušies iesniedzējam, un ir atbrīvota no jebkādiem nodokļiem, kādi var būt piemērojami, ar mērķi izbeigt tiesvedību Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk – Tiesa) lietā Kapitonovs pret Latviju (iesnieguma Nr.16999/02).

Valdība apņemas izmaksāt iepriekš minēto kompensāciju trīs mēnešu laikā no Tiesas nolēmuma paziņošanas dienas saskaņā ar Konvencijas 37.pantu. Gadījumā, ja šī summa netiek izmaksāta minētajā trīs mēnešu periodā, Valdība apņemas maksāt Tiesas nolēmumā noteiktos procentus. Iepriekš minētā summa tiek ieskaitīta iesniedzēja norādītajā bankas kontā.

Kompensācijas samaksa ir uzskatāma par galīgu minētās lietas risinājumu.”

Iesniedzējs lūdza Tiesu noraidīt valdības priekšlikumu, pamatojoties uz to, ka pārkāpumi nav novērsti un viņa tiesības nav tikušas atjaunotas. Viņš iesniedza jaunas sūdzības par faktiem, kas neattiecas uz doto lietu.

Tiesa iesākumā ņem vērā, ka pusēm neizdevās vienoties par mierizlīguma nosacījumiem dotajā lietā. Tomēr, kā Tiesa jau ir atzīmējusi agrāk izskatītās lietās (īpaši skatīt Tahsin Acar pret Turciju (sākotnējais iebildums), Lielā palāta, iesniegums Nr.26307/95, 74.rindkopa, ECHR 2003-VI un Venera – Nord - Vest Borta A.G. pret Moldovu, iesniegums Nr.31535/03, 28.rindkopa, 2007.gada 13.februāra nolēmums), ir nepieciešams nošķirt, no vienas puses, paziņojumus, kas ir izteikti pilnībā konfidenciāla mierizlīguma procesa ietvaros (Konvencijas 38.panta 2.punkts un Tiesas Reglamenta 62.panta 2.punkts) un, no otras puses, atbildētājas valdības izteikto vienpusējo deklarāciju atklāta un abpusēja procesa ietvaros Tiesā. Saskaņā ar Konvencijas 38.panta 2.punktu un Tiesas Reglamenta 62.panta 2.punktu, Tiesa turpinās izvērtēt šo lietu, pamatojoties uz valdības iesniegto vienpusējo deklarāciju un iesniedzēja izteiktajiem paziņojumiem šajā sakarā, kas iesniegti ārpus mierizlīguma sarunu ietvariem, un neņems vērā pušu paziņojumus, kas tika izteikti nolūkā panākt lietas risinājumu mierizlīguma ceļā un iemeslus, kuru dēļ puses nespēja vienoties par mierizlīguma nosacījumiem (skatīt Estate of Nitschke pret Zviedriju, iesniegums Nr.6301/05, 2007.gada 27.septembra nolēmums, 36.rindkopa).

Tiesa uzskata, ka atsevišķos apstākļos var būt lietderīgi svītrot iesniegumu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta saskaņā ar Konvencijas 37.panta 1.punkta c) apakšpunktu, pamatojoties uz atbildētājas valdības iesniegto vienpusējo deklarāciju, pat ja iesniedzējs vēlas lietas izskatīšanas turpināšanu. Tomēr tas būs atkarīgs no lietas īpašajiem apstākļiem, respektīvi, vai vienpusējā deklarācija nodrošina pietiekošu pamatu tam, lai varētu atzīt, ka Konvencijā garantēto cilvēktiesību ievērošanas nodrošināšana neprasa lietas izskatīšanas turpināšanu Tiesā (37.panta 1.punkts) skatīt iepriekš citēto Tahsin Acar, 75.rindkopu).

Vērā ņemamie faktori šādā gadījumā ietver: sūdzību raksturs; vai sūdzības ir salīdzināmas ar jau iepriekš Tiesā izskatītām lietām; valdības veikto pasākumu raksturs un apjoms Tiesas spriedumu izpildes procesā šādās agrākās lietās un veikto pasākumu ietekme uz doto lietu. Svarīgi var būt arī tas, vai pušu starpā ir strīds par lietas faktiem un ja ir, kādā mērā, un kāda ticama pierādījumu vērtība ir attiecināma uz pušu iesniegtajiem faktiem. Citi vērā ņemami faktori ietver jautājumu, vai atbildētāja valdība savā vienpusējā deklarācijā ir atzinusi iespējamos Konvencijas pārkāpumus, un, ja ir, tad kādā mērā, kā arī veidu, kādā valdība ir gatava nodrošināt iesniedzējam atlīdzību. Iepriekšējais uzskaitījums nav izsmeļošs. Ņemot vērā katras lietas īpašos apstākļus, pastāv iespēja, ka nepieciešams apsvērt arī citus faktorus, izvērtējot vienpusējo deklarāciju Konvencijas 37.panta 1.punkta c) apakšpunkta kontekstā (īpaši skatīt jau iepriekš citēto Tahsin Acar, 76.-77.rindkopu, kā arī Swedish Transport Workers Union pret Zviedriju (svītrota), iesniegums Nr.53507/99, 2006.gada 18.jūlija nolēmums; un Van Houten pret Nīderlandi (svītrota), iesniegums Nr.25149/03, ECHR 2005-IX).

Attiecībā uz jautājumu, vai būtu pamatoti svītrot doto iesniegumu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta, pamatojoties uz valdības iesniegto vienpusējo deklarāciju, Tiesa atzīmē, ka ir izveidojusies vērā ņemama Tiesas prakse pret atbildētāju valsti jautājumā par tās pienākumu apjomu un raksturu, kas izriet no Konvencijas 5., 6. un 8.panta (īpaši skatīt Estrikh pret Latviju, iesniegums Nr.73819/01, 2007.gada 18.janvāra spriedums, 127.rindkopa; Svipsta pret Latviju, iesniegums Nr.66820/01, 2006.gada 9.marta spriedums; Moisejevs pret Latviju, iesniegums Nr.64846/01, 2006.gada 15.jūnija spriedums; Ž. pret Latviju, iesniegums Nr.14755/03, 2008.gada 24.janvāra spriedums; Lavents pret Latviju, iesniegums Nr.58442/00, 2002.gada 28.novembra spriedums, Freimanis un Līdums pret Latviju, iesniegumi Nr. 73443/01 un 74860/01, 2006.gada 9.februāra spriedums; Kornakovs pret Latviju, iesniegums Nr.61005/00, 2006.gada 15.jūnija spriedums; Jurjevs pret Latviju, iesniegums Nr.70923/01, 2006.gada 15.jūnija spriedums; Vogins pret Latviju, iesniegums Nr.3992/02, 2007.gada 1.februāra spriedums; un Čistjakovs pret Latviju, iesniegums Nr.67275/01, 2007.gada 8.februāra spriedums). Tiesa ir atkārtoti konstatējusi šo pienākumu pārkāpumus un ir piespriedusi taisnīgu atlīdzību saskaņā ar Konvencijas 41.panta prasībām.

Ņemot vērā dotās lietas īpašos apstākļus, to, ka attiecībā uz iesniedzēju valdība ir atzinusi Konvencijas 5., 6. un 8.panta pārkāpumus, kā arī to, ka valdība ir atzinusi, ka pastāv problēma kopumā un tās gatavību ar to cīnīties “ar visiem nepieciešamajiem līdzekļiem”, lai novērstu līdzīgus Konvencijas pārkāpumus nākotnē, un iesniedzējam piedāvātās atlīdzības apmēru, Tiesa uzskata, ka nav pamata turpmākai iesnieguma izskatīšanai (37.panta 1.punkta c) apakšpunkts) (skatīt attiecīgos principus iepriekš citētajā Tahsin Acar, kā arī Haran pret Turciju, iesniegums Nr.25754/94, 2002.gada 26.marta spriedums).

Tiesa tālāk atzīmē, ka šis lēmums ir galīgs dotās lietas risinājums tikai attiecībā uz tiesvedību Tiesā. Tas nekādā mērā neietekmē iesniedzēja tiesības izmantot citus tiesību aizsardzības līdzekļus nacionālajās tiesās, lai prasītu zaudējumu atlīdzību apstrīdētajos jautājumos.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, Tiesa ir apmierināta, ka Konvencijā un tās protokolos garantēto cilvēktiesību ievērošanas nodrošināšanai nav nepieciešams turpināt dotā iesnieguma izskatīšanu (Konvencijas 37.panta 1.punkts in fine).

Pamatojoties uz to, Tiesa vienprātīgi

Ņem vērā atbildētājas valsts iesniegtās deklarācijas nosacījumus un apņemšanos izpildīt tajā minētās saistības;

Nolemj svītrot iesniegumu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta saskaņā ar Konvencijas 37.panta 1.punkta c) apakšpunktu. 

Stanley Naismith	Josep Casadevall
Sekretāra vietnieks	Priekšsēdētājs

¹ Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju ir obligāta.