Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

Numura pamattēma ir Šķīrējtiesu likumprojekts un ārvalstu pieredze. Diskusijā piedalās vairāki mūsu un ārvalstu tiesību zinātnieki un praktiķi.

• Gaļina Žukova. Kāds būs Šķīrējtiesu likumprojekts 

“Jurista Vārdā” jau vairākkārt vēstīts par Tieslietu ministrijas sagatavoto Šķīrējtiesu likumprojektu. Likumprojekta pirmā versija tika izsludināta valsts sekretāru sanāksmē 2007.gada 18.oktobrī. Tam sekoja vairākas debates un komentāri, to skaitā “Jurista Vārdā”. Rezultātā šā gada 5.augustā klajā nāca likumprojekta otrā versija. Lai gan šī otrā, pārstrādātā versija vairākos aspektos būtiski atšķiras no pirmā varianta, tomēr ir jāatzīst, ka atsevišķas nepilnības pastāv joprojām.

• Maija Volkova. Ārvalstu prakse, izstrādājot šķīrējtiesu likumus 

Šajā rakstā aplūkota ārvalstu prakse, ieviešot šķīrējtiesu likumus atbilstoši UNCITRAL Starptautiskās komerciālās šķīrējtiesas parauglikumam. Civilprocesa likuma D daļa (turpmāk – CPL) pēc savas struktūras un vairākiem pilnīgi vienādiem pantiem šķietami atgādina UNCITRAL (United Nations Commission on International Trade Law) Starptautiskās komerciālās šķīrējtiesas parauglikumu. Tomēr, salīdzinot CPL un Parauglikumu, daudzie papildinājumi un vairāku Parauglikuma pamatelementu izslēgšana liedz CPL uzskatīt par “Parauglikuma valsts” likumu. Arī praksē jākonstatē, ka CPL paredzētā kārtība neveicina šķīrējtiesas kā strīdu risināšanas veida izmantošanu un neatbilst starptautiski atzītām prasībām.

• Inga Kačevska. Moderns skatījums uz strīdu risināšanu 

Kompetentie ārvalstu juristi, kas komentēja jauno Šķīrējtiesas likumprojektu, vairākkārt norāda, ka tas neatbilst jaunākajām tendencēm šķīrējtiesu attīstībai pasaulē. Līdz ar to rodas jautājums, kas tad ir moderns arbitrāžā? Cik moderns ir moderns? Pētot gan Latvijas, gan ārvalstu juristu atzinumus, ir jāatzīst, ka par modernu tiek uzskatīti tie pamatelementi, kas jau sen ir nostiprinājušies nacionālajā, starptautiskajā likumdošanā, praksē un doktrīnā. Minēšu tikai dažus no tiem.

• Kristīne Strada-Rozenberga. Privātās apsūdzības process: likums un prakse Latvijā (II) 

Noslēdzot rakstu par privātās apsūdzības tiesisko reglamentāciju Latvijā, autore secina, ka privātās apsūdzības process līdztekus publiskās apsūdzības procesam ir kriminālprocesa veids, ko raksturo tas, ka šo procesu uzsāk, apsūdzību uztur un par tās pierādīšanu ir atbildīgs pats cietušais vai viņa pārstāvis. Privātās apsūdzības process uzsākams pret konkrētu personu, kas nozīmē, ka cietušajam savā sūdzībā jānorāda pietiekami precīzi personas dati, pret ko process uzsākams.

Privātās apsūdzības process uzsākams par konkrēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kas nozīmē, ka cietušā sūdzībā ietvertai apsūdzībai jāsatur gan inkriminētā noziedzīgā nodarījuma apraksts, gan precīza juridiskā kvalifikācija. “Apsūdzība” privātās apsūdzības procesā ir ietverta cietušā sūdzībā, to nav iespējams ne papildināt, ne precizēt, ne labot, ne kā citādi “pilnveidot” ar tiesneša lēmumu par procesa uzsākšanu.

Privātās apsūdzības procesā kriminālatbildības noilguma termiņš aprēķināms tāpat kā publiskās apsūdzības procesā, t.i., no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas dienas līdz apsūdzības izsniegšanai; tas ir materiāltiesisks, nevis procesuāls termiņš, tāpēc nav ne pagarināms, ne atjaunojams. Raksta noslēgumā izteikti arī vairāki citi secinājumi.

“Jurista Vārda” redakcija