Gatavu atbilžu nav. Ir tikai ceļš. Un tas katram jāiet pašam

Domās par mūsu laika pamatjautājumiem — baltkrievu rakstniece

Svetlana Aleksijeviča

Pazīstamā baltkrievu cilvēktiesību aizstāve Svetlana Aleksijeviča ieradusies Latvijā, lai piedalītos Latvijas Universitātes Austrumeiropas institūta rīkotajā apspriedē "Latvija, Baltkrievija un Krievija Eiropas integrācijas procesu kontekstā". Pirmdien, 16. augustā, viņa tikās ar žurnālistiem un interesentiem. Sarunu vadīja Austrumeiropas institūta Sabiedrisko attiecību departamenta direktors Jānis Peters, un viešņas vizītkarti emocionāli sniedza rakstniece un redaktore Aija Lāce (apakšējā attēlā).

Latvijā Svetlanas Aleksijevičas vārds kļuva pazīstams ar filmu "Karam nav sievietes seja" ("E djqys yt ;tycrjt kbwj"), kas veidota pēc viņas dokumentālā pētījuma metiem. Deviņdesmito gadu sākumā šī apraksta fragmenti Talrida Ruļļa tulkojumā bija publicēti arī žurnālā "Draugs". Krievu valodā izdoti vēl četri Svetlanas Aleksijevičas darbi — "Pēdējie liecinieki", "Cinka puisēni", "Nāves apmātie" un "Černobiļas lūgsna".

Rakstniece saņēmusi deviņas starptautiskas prēmijas un nav izpelnījusies nevienu atzinības apliecinājumu Baltkrievijā. Viņa operē ar faktiem un dokumentiem, uzdod jautājumus sev un lasītājiem, sauc vārdā problēmas, kam nav vieglu un ātru risinājumu. Tāda, laiskai domāšanai neērta, bija arī šī saruna.

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Man ir aizvien grūtāk kā rakstniecei un intelektuālās domas pārstāvei tikties ar cilvēkiem. Es nezinu, es nevaru dot padomu, kā dzīvot šajā mainīgajā pasaulē. Ne velti ķīnieši novēlot saviem nedraugiem: "Kaut tev būtu jādzīvo pārmaiņu laikā!" Lielās utopijas ir izkūpējušas un nākusi apjēga, ka esam dzīvojuši slēgtā sistēmā, gluži kā akvārijā, tikai pa ausu galam kaut ko dzirdējuši, ka ir arī kāda cita pasaule, kaut kur tiek svinēta dzīve. Kā dzīvot tālāk? Es neticu tiem, arī saviem draugiem, kas ātri var rast atbildes. Tās ir vecas atbildes, tās neatspoguļo jauno realitāti.

Vācijā un Francijā, Japānā un Ķīnā esmu sastapusies ar ļoti dažādiem lasītājiem. Tomēr ar visu lielo daudzveidību tās ir zināmā mērā līdzīgas civilizācijas. Citādi tas ir bijušajā Padomju Savienībā. Mēs visi nākam no vienas nesenās pagātnes. Kā Dostojevskis teicis — mēs esam ļaudis no viena neprāta. Bet ar dzīves pieredzi mēs maināmies, kļūstam citādi. Manī ir trīs un četri cilvēki, kas ne vienmēr spēj labi sadzīvot viens ar otru.

Grāmatai "Karam nav sievietes seja" pieder divdesmit mana mūža gadi. Tā bija pirmā grāmata par sievieti karā. Bet, kad rakstīju "Pēdējos lieciniekus" — par bērniem karā, es jau biju cits cilvēks. Es vairs gluži labi nesapratu to cilvēku, kas bija rakstījis par sievietēm karā.

Ilgi dienasgaismu nevarēja ieraudzīt grāmata par karu Afganistānā — "Cinka puisēni". To bija iespējams izdot tikai pēc Gorbačova nākšanas pie varas, un tikai Maskavā. Man pārmeta pacifismu, kas tolaik tika uzskatīts par lamu vārdu un vislielāko apgrēcību. Bet man nešķita svarīgi, cik varonīgi cilvēki var viens otru nogalināt. Man gribējās saprast, kā cilvēks spēj dzīvot ar domu, ka viņš var nogalināt otru cilvēku.

Mana ceturtā grāmata radās sakarā ar daudzajiem pašnāvības gadījumiem brūkošajā impērijā. Zem vilciena metās, piemēram, bijušais Brestas cietokšņa aizstāvis, atstādams pēcnāves vēstuli, kurā rakstīts, ka ar šo izmisuma soli viņš protestē pret to, ka sabrukusi šī milzīgā valsts, ko viņš tik varonīgi aizstāvējis. Viņš nespēja pieņemt to, kas notika. Padomju Savienība taču bija kaut kāda mākslīga konstrukcija, briesmīga konstrukcija. Kad tā sabruka, daudzi zaudēja pamatu zem kājām.

"Černobiļas lūgsna" ir sevišķi smaga grāmata. Man šķiet, ka Černobiļas traģēdija likusi cilvēcei sastapties ar jaunu izaicinājumu. Tā uzdevusi mīklas, kas būs jāatmin jaunajam gadu tūkstotim. Man dažkārt jautā — tās ir ļoti smagas problēmas, ļoti sāpīgas lietas, kāpēc jūs tās visu laiku cilājat, kāpēc jūs par to rakstāt? Tad man ir pretjautājums: vai tad mums ir kāda cita tēvzeme, vai mums ir kāda cita vēsture, par ko mēs varētu rakstīt?

Es rakstu cilvēka dvēseles, cilvēka jūtu dzīves un pārdomu vēsturi. Es rakstu par to velnišķīgi grūto darbu, kas cilvēkam jāpaveic, lai atbrīvotos no pagātnes kļūdām. Gatavu atbilžu te nav. Ir tikai ceļš. Mēs vēl esam pareizticīgas filozofijas, pūļa pieredzes gūstā. Jaunā pasaule prasa jaunu cilvēku. Māksla un reliģija var tikai palīdzēt, grūtais pārtapšanas ceļš cilvēkam jāiet pašam. Esmu iecerējusi šo cilvēka dvēseles stāstu ietvert septiņās grāmatās. Tas man šķiet tāds maģisks skaitlis. Piecas tātad jau ir. Pašlaik rakstu grāmatu par atzīšanos mīlestībā. Virsrakstu esmu ņēmusi no Aleksandra Grīna — "Mūžam nenotveramais brīnumbriedis" ("Xelysq jktym dtxyjq j[jns"). Rakstnieks to saka par laimi un mīlestību. Mēs visi gribam tikt mīlēti un mīlēt, gribam būt laimīgi, bet nezinām, kas mums jādara, lai to piedzīvotu. Neviens mums nav mācījis, kā dzīvot, kā darīt dzīvi pilnīgu. Neviens nav mācījis, kā dzīvību sargāt. Miljardiem nejaušību vajadzēja, lai dzīvība rastos, to nedrīkst nevērīgi aizmest kā kaut ko nevērtīgu.

Septītā grāmata, kam esmu devusi nosaukumu "Ai, novakares gaisma!" būs par cilvēka izjūtām pirms aiziešanas. Kam esmu dzīvojis? Kāda bijusi manas dzīves jēga? Tās ir ilgas pēc normālas dzīves, pēc cilvēka cilvēkā.

Mums ir cīņu, karu un barikāžu kultūra, nav vēl dzīvības un brīvības kultūras. Par brīvību esam domājuši pārāk vienkāršoti — sagrausim to Kremļa sienu un būsim brīvi! Bet vienā dienā nevar pārstāt tecēt izlietnes visos dzīvokļos, vienā dienā nevar kļūt labi visi grumbuļainie ceļi, vienā dienā visi nevar iemācīties labi strādāt. Brīvības darbs vēl nav līdz galam novests.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Pēc ieraksta diktofonā