Dažādas valstis, dažādas gadskārtas. Kaimiņos

Apaļā galda apspriedē "Latvija, Baltkrievija un Krievija Eiropas integrācijas procesu kontekstā"

Ar dažādu gadskārtu pieminēšanu otrdien, 17. augustā, Jūrmalā aizsākās Latvijas Universitātes Austrumeiropas institūta rīkotā apaļā galda apspriede "Latvija, Baltkrievija un Krievija Eiropas integrācijas procesu kontekstā", kurā piedalījās trīs valstu zinātnieki, politiķi, žurnālisti un sabiedriski darbinieki.

Krievijas pārstāvji atcerējās, ka pirms gada tieši šajā dienā, 1998. gada 17. augustā, viņu valsts ekonomika saņēma ārkārtīgi spēcīgu triecienu — tika devalvēts Krievijas rublis un valsts vērtspapīri, bankās, biržās sākās panika, un Rietumu investētāji steidzami atstāja Krieviju. Krievu zinātnieki pat apvaicājās, vai 17. augusts diskusijai nav izvēlēts speciāli — pieskaņojot sarunu Krievijai tik sāpīgā notikuma atcerei. Apspriedes galvenā rīkotāja, Latvijas Universitātes Austrumeiropas institūta direktore Ilga Kreituse uz to atbildēja, ka Latvijas sabiedrības uzmanība pievērsta izcilam notikumam mūsu pašu valsts dzīvē — drīzajai "Baltijas ceļa" desmit gadu jubilejai.

No Latvijas apaļā galda diskusijā piedalījās Dr.hist. Ilga Kreituse, Latvijas Universitātes rektors Juris Zaķis, Austrumeiropas institūta Sabiedrisko attiecību departamenta direktors Jānis Peters, "Eiropas kustības Latvijā" prezidents Ainārs Dimants, Latvijas Universitātes Politisko zinātņu katedras profesors Miķelis Ašmanis, Baltijas Stratēģisko pētījumu centra direktors, Dr. habil.sc.pol., Dr.iur. Tālavs Jundzis, Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Edvīns Inkēns un vairāki citi. Kaimiņvalstis pārstāvēja Baltkrievijas Attīstības un drošības pētījumu institūta direktors Aleksandrs Jegorovs, kurš līdzās Ilgai Kreitusei veica arī apspriedes līdzpriekšsēdētāja funkcijas, Maskavas Kārnegi centra direktora vietnieks profesors Dmitrijs Treņins, Baltkrievijas Valsts universitātes profesors Anatolijs Rozanovs, Baltkrievijas Ārējo sakaru bankas prezidents Georgijs Jegorovs, Baltkrievijas rakstniece, opozīcijas pārstāve Svetlana Aleksijeviča un vairāki citi kaimiņvalstu sabiedriskie darbinieki. Klāt bija arī Baltkrievijas Republikas vēstnieks Latvijā Mihails Mariničs un Krievijas vēstniecības pārstāvji.

Apspriedes ievadā Austrumeiropas institūta Sabiedrisko attiecību departamenta direktors, bijušais Latvijas vēstnieks Krievijā Jānis Peters izteica prieku, ka nesen dibinātais Latvijas Universitātes Austrumeiropas institūts savu darbību uzsāk ar šādu atklātu diskusiju par Latvijas attiecībām ar tās tuvākajām austrumu kaimiņvalstīm. "Mēs zinām, ka arī Krievijas Federācijā un Baltkrievijā attiecības ar Baltijas valstīm uzskata par svarīgām, jo no šīm attiecībām atkarīga mūsu nākotne," uzsvēra J.Peters. Jūrmalas diskusiju viņš nosauca par "vakuumu likvidēšanu" ceļā uz savstarpēju sapratni. Savukārt institūta direktore I.Kreituse savā uzrunā akcentēja apspriedes informatīvo diskusijas raksturu, uzsverot, ka šīs tikšanās laikā nav paredzēts pieņemt kādus galadokumentus vai rekomendācijas.

Maskavas Kārnegi centra direktora vietnieks profesors Dmitrijs Treņins, kurš nolasīja pirmo referātu, uzsvēra diskusijas elitāro raksturu. "Mēs Krievijā jau labu laiku daudz runājam par mūsu valstu intelektuālās elites dialoga nepieciešamību. Līdz šim mēs tikai runājām par dialogu, tagad mēs to reāli sākam," viņš teica, piebilstot, ka līdz šim Krievijas un Latvijas dialogu aizstājuši abpusēji monologi.

Profesors Treņins arī atcerējās zīmīgu epizodi. Pirms izbraukšanas uz Latviju viņš savā kalendārā (kā Jūrmalas diskusijas datumu) automātiski ierakstījis 1998. gada 17. augustu — tik dziļi Krievijas sabiedrības apziņā esot ieciklējies šis viņu valstij dramatiskais datums.

D.Treņins uzsvēra, ka pirms desmit gadiem visas tālaika PSRS savienotās republikas sākušas ceļu "prom no Padomju Savienības". "Pirms desmit gadiem mēs zinājām, kas esam, un zinājām arī, kas mēs negribam būt. Vai mēs to zinām tagad?" retoriski vaicāja profesors, raksturojot pašreizējo Latviju kā valsti, kas tiecas uz Rietumiem, Baltkrieviju kā postsovjetisku un Krieviju kā postimpērisku valsti. Pēc Maskavas profesora domām, neviena no šīm trim valstīm joprojām vēl nav atradusi un realizējusi savu jauno identitāti. "Identitāti nevar izveidot pēc plāna un priekšrakstiem no augšas, kā lietas kārtoja Padomju Savienības laikos," uzsvēra D.Treņins. Tuvāk pievēršoties Krievijas problēmām, viņš teica, ka "Krievijai tagad jāpārveido pašai sevi, un tas ir grūts uzdevums", jo Krievijā vismaz 500 gadus valstiskuma apziņa balstīta impēriskā domāšanā. "Impērija nav lamu vārds," teica Maskavas profesors, atzīstot, ka šodienas Krievija tomēr nevar balstīties uz vecajiem principiem. Krievijā acīmredzami izpaužas reģionālo, klanu un citu elites aprindu interešu prioritāte pār nacionālajām interesēm. Pašreizējo varas situāciju Krievijā D.Treņins tēlaini salīdzināja ar futbola laukumu, kurā pa laukumu skraida daudzi spēlētāji, bet nav vēl izveidojusies izlases komanda. Šādas izlases komandas izveidošanai Krievijā būšot nepieciešami vēl kādi seši līdz desmit gadi.

Latvijā, pēc profesora Treņina domām, ārkārtīgi svarīga ir nacionālā konsolidācija, — vispirms jau pilsoņu un nepilsoņu, kā arī latviešu un nelatviešu starpā, kam esot jāveltī milzu darbs. Profesors arī izteica šaubas, vai iespējams pilnībā atjaunot pirmskara Latviju. Galvenā Baltkrievijas problēma savukārt esot varas un tautas savstarpējās attiecības.

Pēc īsa ieskata Latvijas un Baltkrievijas visnotaļ atšķirīgajās realitātēs profesors Treņins atkal pievērsās norisēm savā valstī. Viņš ieskicēja paralēli starp Krievijas ekonomikas momentālo devalvāciju pērnā gada 17. augustā un notikumiem Kosovā. "Pēc 17. augusta mūsu valsts pamodās no nepamatotās eiforijas, kādā līdz tam bija dzīvojusi. Pamodās un ieraudzīja skarbo īstenību, cik mūsu valsts ir reāli vērta". Savukārt nesenie notikumi Kosovas krīzes laikā parādījuši, ka Krievijas politiskā ietekme pasaulē ir "devalvēta tāpat kā Krievijas rublis". Pēc profesora domām, Kosovas krīze visupirms parādījusi Krievijas varas elites slimīgo reakciju uz šiem notikumiem un iespēju krist atpakaļ ierastajā, vecā laika domāšanas gultnē, tomēr tā neesot zaudējusi spēju reāli darboties un pielāgoties jaunajai politiskajai realitātei. Tāpat kā Krievijas ekonomika gada laikā kopš dramatiskā pērnā gada 17. augusta pielāgojusies jaunajai ekonomiskajai realitātei.

Pie Kosovas konflikta D.Treņins pakavējās plašāk, atzīstot, ka viņa valstij lielākā problēma bijusi Krievijas jaunās, daudz nenozīmīgākās lomas apzināšanās. "Krievijai sāpīgi bija ne tas, ka NATO aviācija bombardēja serbus, bet gan tas, ka Krievija tur nebija spējīga ko darīt," teica profesors Treņins. Viņš arī pauda viedokli, ka "maz pasaules vēsturē bijis impēriju, kas nogrimušas tik graciozi, bez asinsizliešanas, kā tas noticis ar Padomju Savienību". Citu, pat impēriju ar attīstītu demokrātiju, iziršana prasījusi desmitiem un simtiem tūkstošu upuru. "Krievija vienmēr bijusi unitāra valsts, taču vairs tāda nekad nebūs. Priekšplānā izvirzās reģionālās, grupu, personīgās un citas intereses," tālāk teica D.Treņins, izsakot cerību, ka ar laiku Maskava varētu izveidoties par tādu kā "otro Briseli, no kuras cilvēki ne vairs negaidīs norādījumus, bet uz kurieni brauks pēc padoma".

Atbildot uz Latvijas pārstāvju atgādinājumiem par Krievijas ekonomisko sankciju draudiem, D.Treņins aicināja šādiem politiskiem paziņojumiem nepievērst īpašu vērību un koncentrēt uzmanību uz Krievijas valdību reālo rīcību. "Cik gan skaļu vārdu nav teikts pret Baltijas valstīm! Bet ko gan reāli Krievija pret jums ir pasākusi?" vaicāja D.Treņins, izsakot viedokli, ka Krievija "pret saviem bijušajiem reģioniem izturas ļoti korekti".

Diskusijas gaitā Maskavas profesors raksturoja arī pašlaik dominējošo Krievijas politiķu un sabiedrības skatījumu uz Rietumiem. Pēc viņa vārdiem, kopš Kosovas krīzes šajā skatījumā iezīmējušies divi krasi atšķirīgi vērtējumi — "labajos Rietumos" un "sliktajos Rietumos". Par "sliktajiem Rietumiem" šī viedokļa pārstāvji uzskata "ASV un to instrumentu Eiropā — NATO". Šajā kontekstā arī Krievijā atkal esot saasinājusies attieksme pret Baltijas valstu vēlmi iestāties NATO. Taču šajā jomā tomēr sastopama viedokļu dažādība — galvenokārt tāpēc, ka nav zināms, vai un kad Latvija, Lietuva un Igaunija tiks uzņemtas NATO. Tomēr Baltijas valstu iestāšanās Ziemeļatlantijas savienībā Krievijā tiktu uztverta kopumā negatīvi. "Ja Polijas, Ungārijas un Čehijas iestāšanās NATO apdraudēja Krievijas intereses Eiropā, tad Baltijas valstu iestāšanās apdraudētu jau pašu Krieviju," teica D.Treņins, piebilstot, ka "pragmatiskākā Krievijas intelektuālās elites daļa tomēr uzskata, ka viss atkarīgs no konkrētajiem apstākļiem konkrētajā brīdi. Potenciāli šāds Baltijas valstu solis tomēr ir bīstams. Pašlaik šo jautājumu Krievijā nav vērts kustināt, lai pārāk nesatrauktu sabiedrisko domu. Taču es labi saprotu, ka jūs, Baltijas valstis, gribat saņemt drošības garantijas un, protams, ne jau Austrumos, bet Rietumos."

Savukārt "labie Rietumi", profesora Dmitrija Treņina formulējumā, esot Eiropas Savienība, jo "Eiropas Savienībā nav amerikāņu un Eiropas Savienībai nav armijas". Pēc Maskavas profesora domām, Krievijai nav iebildumu pret Baltijas valstu iestāšanos Eiropas Savienībā un zināmu apstākļu sakritības rezultātā Krievijai šāda attīstība varētu būt pat izdevīga".

"Mums visiem piemīt paradums dzīvot divos laikos — varonīgajā pagātnē un gaišajā nākotnē," tālāk teica Maskavas profesors. "Dzīve mums liek dzīvot šodienā. Tikai tā mūsu valstu politiskās elites spēs panākt tautas konsensu un mūsu valstis — sekmīgi integrēties jaunajos apstākļos."

Baltkrievijas rakstniece, starptautiski pazīstamā cilvēktiesību cīnītāja Svetlana Aleksijeviča savas pārdomas sāka ar nožēlu, ka rakstniekiem jāpiedalās politiskās diskusijās. Pēc viņas domām, rakstnieka misija ir radošais process. "Ir skumji no rīta, kafiju dzerot, atšķirt avīzi un lasīt par sevi, ka esi pārdevusies ASV Centrālajai izlūkošanas pārvaldei," teica S.Aleksijeviča, uzsverot, ka visa līdzšinējā slāvu vēsture "likusi rakstniekiem iziet ielās".

"Pirms desmit gadiem mums viss bija skaidrs," tālāk teica S.Aleksijeviča. "Likās — kolīdz sabruks Kremļa sienas, viss nostāsies savās vietās. Šodien redzam, ka mūsu toreizējais romantisms izrādījies noziedzīgi naivs. Mūsu, intelektuāļu, vietu ieņēmuši ģenerāļi un ekstrasensi, un man ir sajūta, ka stāvam uz drupām. Jaunais laiks tā arī nav iezīmēts — ir tikai tā interpretācijas. Krievija, kas bija Solžeņicina un Mihalkova galvās, joprojām nav radusies," teica S.Aleksijeviča.

"Manuprāt, viss, kas notiek mums apkārt, atspoguļo to, kas ir mūsu galvās, mūsu dvēselēs. Mūs netraucē idejas, mūs traucē cilvēka daba, atkailināta cilvēka daba. Agrāk mēs domājām, ka šo dabu iespējams pārvarēt. Taču utopijas degradē cilvēkus. Degradē gan intelektuāļus, gan arī tā saucamos mazos cilvēkus. Degradē ar taisnīguma ilūziju. Konstrukcija, kurā dzīvoja mūsu nesenā utopija, bija asiņaina, taču pierasta. Un pēkšņi vienā jaukā dienā tā sauktais "mazais cilvēks" pamodās pavisam citā, viņam svešā valstī, kur skan viņam sveši un neizprotami vārdi — liberalizācija u.tml. "Mazais cilvēks" dzird šos vārdus, bet viņa acis redz augstās cukura cenas, un prāts viņam saka, ka viņš vairs nevar atļauties atvaļinājumā aizbraukt uz Krimu. Un tad kāds Baltkrievijas traktorists raksta redakcijai vēstuli: "Kāpēc Vasiļs Bikavs saņem tik milzīgu naudu, bet es — daudzreiz mazāku?" vaicā šis cilvēks. Tieši šis tā sauktais mazais cilvēks ir galvenā Baltkrievijas bīstamība šodien — jo viņš balso par Baltkrievijas apvienošanos ar Krieviju. Tā balsojot, šis cilvēks domā apvienošanos ne jau ar šodienas Krieviju, bet ar savu vakardienas dzīvi. Taču laiks ir pagājis, un nevar pēc Ņujorkas vilcienu saraksta braukt uz Maskavu. Nevar arī brīvību ievest no Šveices kā šokolādi, " teica S.Aleksijeviča, atzīstot, ka "visvienkāršāk ir kavēties nostalģijā, bet vissmagāk šodienas apstākļos ir atzīt savu bezspēcību, kad jāpārdzīvo depresija un vilšanās un tev nav atbalsta punkta".

Pēc S.Aleksijevičas domām, visa līdzšinējā krievu kultūras vēsture ir bijusi viena vienīga "cīņas pieredze", un "krievu sievietei nekad nav bijis normāls vīrietis — tas vienmēr bijis karā vai ieslodzījuma nometnēs traumēts cilvēks, un mēs tādēļ gluži vienkārši nezinām, kā dzīvot".

Pazīstamā rakstniece minēja arī citās kādreizējās Padomju impērijas daļās vēroto agresivitāti un naidu, kas uzkrājies kopš PSRS sabrukuma. "Var teikt, ka vainīga pie visa ir Krievija, taču mums, intelektuāļiem, jāskatās dziļāk," uzsvēra S.Aleksijeviča. Viņas ieskatā "visa līdzšinējā kultūra bijusi viena vienīga ciešanu vēsture, kurā attēlotas vienas vienīgas kara un nometņu šausmas, sabrukums un iznīcība. Šīs kultūras upuri ir šodienas elektorāts — pēc tam, kad maz ir uzvarējušo, bet daudz ir zaudētāju".

Pēc rakstnieces domām, Baltkrievijas un Krievijas apvienošanās ir "ilūzijas produkts", jo Krievija "nezina, kur īsti ir tās robežas, un daudzu uztverē tās ir "Krievijas idejas robežas". "Baltkrievijai šīs politiskās spēles atspēlēsies nākotnē," teica pazīstamā rakstniece. "Eiropas centrā šodien ir tauta, kas nezina, kas tā īstenībā ir. Tauta, kas kaunas runāt pati savā valodā."

Par galveno aizejošā gadsimta problēmu Baltkrievijas rakstniece nosauca Černobiļu, kas aprakstīta arī vairākās viņas grāmatās. "Viss, par ko mēs uztraucamies šodien, pāries. Černobiļa paliks. Kā ļauna realitāte, kā mīkla nākotnei. Nav tiesa, ka mēs Černobiļu esam aizmirsuši. Mēs to neesam sapratuši. Tur, radiācijas skartajā mirušajā zonā, cilvēks nebaidās no cilvēka, kādas tautas vai valsts. Cilvēks tur baidās no zemes. Baidās no ābola... Černobiļa nojauc līdzšinējos priekšstatus par to, kas tuvu vai tālu. Taču mēs uz to baidāmies paskatīties īstajā redzes leņķī."

Runājot par padomju impērijas atstāto mantojumu cilvēku apziņā, S.Aleksijeviča pastāstīja par kādu ciemu Černobiļas radiācijas skartajā zonā. Kādreiz tajā dzīvojuši 15 tūkstoši cilvēku, kas pēc Černobiļas traģēdijas savu dzimto ciemu pametuši. Tagad tur atkal dzīvo 15 tūkstoši cilvēku, taču tie ir bēgļi no citiem bijušās Padomju Savienības reģioniem. Kāda sieviete uz jautājumu, no kurienes ieradusies, rakstniecei atbildējusi: "Es esmu no Padomju Savienības." "Man liekas, arī visi mūsu pašreizējie politiķi ir tādi no Padomju Savienības — Padomju Savienība ir viņu dzimtene, un Padomju Savienība ir viņu laiks," teica rakstniece.

Baltkrievijas Valsts universitātes profesors Anatolijs Rozanovs savu referātu veltīja Baltkrievijas ārpolitikas stratēģijai. Vispirms viņš atzīmēja savas valsts nacionālo interešu problēmu: ja PSRS laikā šim aspektam "neviens nepievērsa uzmanību", tad tagad Rietumu valstīs, pēc prof. Rozanova vārdiem, savukārt novērojama tendence ignorēt Baltkrieviju kā suverēnu valsti vai traktēt to kā "Krievijas turpinājumu". Profesors Rozanovs raksturoja arī trīs vadošās tendences Baltkrievijas ārpolitikas stratēģijā, ko viņa valsts piedzīvojusi pēc PSRS sabrukuma. Pirmā tendence, ko pārstāvējuši Baltkrievijas Tautas frontes ideologi (Tautas fronte, pēc A.Rozanova vārdiem, Baltkrievijā joprojām ir galvenais opozīcijas spēks, pēdējā laikā tā nedaudz zaudējot pozīcijas), bijis lozungs par "atgriešanos Eiropā". "Pret šo lozungu nebūtu ko iebilst, taču tam bija antikrievisks konteksts," atzīmēja prof. Rozanovs. Pēc viņa domām, tieši šī iemesla dēļ "masas nepieņēma" lozungu par atgriešanos Eiropā. Pēc tam Baltkrievija izstrādāja savu neitralitātes koncepciju, ko īpaši aktīvi attīstīja kādreizējais Baltkrievijas ārlietu ministrs Pjotrs Kravčenko. Taču 90. gadu vidū radās jauns Baltkrievijas ārpolitikas akcents — par savienību ar Krieviju. "Ar laiku šī ideja pieņēma hipertrofētus apmērus. Prezidenta Lukašenko piedāvātais variants bija tik radikāls, ka to neatbalstīja pat Krievija," teica profesors Rozanovs. Vēlāk, attīstot ideju par savienību ar Krieviju, arī pats Lukašenko nācis pie atziņas par konstruktīvas sadarbības nepieciešamību arī ar Rietumiem.

Baltkrievijas Valsts universitātes profesors atsevišķi pakavējās pie Baltkrievijas militārās sadarbības ar Krieviju, atzīstot, ka militārā integrācija pašlaik ir visattīstītākais abu valstu sadarbības posms. Taču profesors Rozanovs kategoriski noliedza, ka Baltkrievijas un Krievijas militārais bloks jebkādā veidā varētu apdraudēt citas valstis. A.Rozanovs arī atzina, ka Baltkrievijai joprojām nav skaidras stratēģijas par valsts integrāciju Eiropas institūcijās.

Latvijas Universitātes Austrumeiropas institūta direktore I.Kreituse, atceroties "Baltijas ceļu" pirms desmit gadiem, raksturoja arī plašu Latvijas attiecību spektru ar Krieviju, ko esam piedzīvojuši kopš Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas — no Latvijas valsts suverenitātes atzīšanas 1991. gadā līdz Krievijas draudiem lietot pret Latviju ekonomiskas sankcijas. "Mēs visi esam ieinteresēti integrēties Eiropas institūcijās, un visi esam ieinteresēti, lai šis process noritētu mierīgi, bez asām pretrunām," teica I.Kreituse, plašāk pievēršoties latviešu nācijas identitātes aspektiem. "Ir pagājis laiks, kad mēs bijām padomju tauta," teica I.Kreituse, uzsverot, ka ir nekorekti daļu Latvijas iedzīvotāju saukt par "krievvalodīgajiem". "Latvijā dzīvo latvieši, krievi, ukraiņi, baltkrievi, poļi... un šeit nav nekādu "krievvalodīgo". Kas uzņemsies atbildību, lai turpmāk vairs netiktu lietots šis termins?"

I.Kreituse raksturoja arī dažādās nelatviešu ierašanās plūsmas Latvijā, uzsverot, ka cilvēki, kas mūsu zemē ieradās pēc 1940. gada okupācijas, lai "celtu sociālismu", atšķīrās ar pavisam citu attieksmi pret šo zemi. "Kas atbildīgs par to, ka šie cilvēki atbrauca uz Latviju?" vaicāja I.Kreituse.

"Mani satrauc pēdējā laikā parādījušies apgalvojumi, ka Latvijā varētu būt otra Kosova. Tie liecina, cik maz ārzemēs zina vēsturisko realitāti. Kam šādi aplami apgalvojumi nodara lielāku ļaunumu — tiem, kas šos apgalvojumus izdomājuši, vai tiem, kam tie adresēti?"

I.Kreituse uzsvēra, ka neviens cilvēks no Latvijas nav aizbraucis nacionālās piederības vai kādu šeit it kā pastāvošu draudu dēļ. Viņa minēja arī valsts valodas likuma aktualitāti Latvijā.

Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Edvīns Inkēns atzīmēja, ka pašlaik visos bijušās PSRS reģionos sabiedrībā notiek vērtību maiņa. Arī mums nācies pieredzēt laiku, ka centrālā banka izrādās svarīgāka par Rakstnieku savienību. Tālāk E.Inkēns akcentēja principiāli atšķirīgo situāciju Latvijā un Baltkrievijā. "Piemēram, manis vadītā Saeimas komisija mūsu dzīvi plāno vismaz līdz 2007. gadam," teica E.Inkēns, uzsverot, ka Latvija jau pirmajā atgūtās neatkarības gadā, pārdzīvojot ekonomiskā šoka terapiju, ir sevi apliecinājusi. "Tagad mums jau ir kurp iet. Politiski mēs jau esam Eiropā. Mēs zinām, ko gribam, un ejam uz to. Starp mūsu valstīm ir ārkārtīgi liela atšķirība, un tā parādās arī mūsu ārpolitikā."

Latvijas Universitātes rektors Juris Zaķis debatēs atcerējās savu politisko pieredzi PSRS Tautas deputātu kongresā, kur "ukrainis Vilens Tolpežņikovs, pārstāvot Latviju, nevienam atļauju neprasot, izgāja pie mikrofona un aicināja godināt padomju režīma upurus Gruzijā". J.Zaķis izteica pārmetumu arī pašreizējiem Krievijas vadītājiem, kas "trīspadsmit minūšu runās pagūst kārtējo reizi pateikt, ka Krievijas ienaidnieki ir Latvijā, taču neko nepasaka par Krievijas pašas problēmām".

Apspriedes pēcpusdienas cēlienu ievadīja divu Latvijas pārstāvju — Latvijas Universitātes profesora Miķeļa Ašmaņa un "Eiropas kustības Latvijā" prezidenta Aināra Dimanta asa diskusija par Latvijas stratēģisko mērķi iestāties Eiropas Savienībā. M.Ašmanis garā argumentu virknē apšaubīja šīs Latvijas izvēles lietderību, apgalvojot, ka Eiropas Savienībā nenovērtē nāciju spēku un ka šāda attieksme nosaucama par "sistematizētu varmācību". Pēc M.Ašmaņa domām, valstīm, kas "noslēgtajā 300 miljonu cilvēku Eiropas tirgū ienāks vēlāk un izrādīsies vājākas, būs jāpakļaujas šīm tirgus prasībām". Pēc M.Ašmaņa domām, Eiropas Savienībā palielināšoties disproporcija starp valstīm, bagātajām kļūstot bagātākām, bet nabadzīgajām valstīm — nabadzīgām.

A.Dimants savu atbildi pieredzējušajam profesoram sāka ar atziņu, ka "šodien vairs nav jēgas uzbrukt Padomju Savienībai, jo tā vairs nepastāv, un nav arī vajadzības aizstāvēt Eiropas Savienību, jo tā pastāv un kļūst aizvien stiprāka". Latvijas virzību uz ES A.Dimants aplūkoja pasaules ekonomikas globalizācijas procesa kontekstā, atgādinot arī jau visumā plaši zināmās garantijas, ko dalībvalstīm sniedz Eiropas Savienība nacionālās kultūras un etniskās identitātes saglabāšanai. A.Dimants arī uzsvēra, ka nacionālā identitāte un pašapziņa ir atslēga nācijas stratēģiskā mērķa noteikšanai un valsts integrācijai Eiropas struktūrās. Oponējot krievu profesoram Treņinam, A.Dimants uzsvēra, ka pirmskara Latvija mūsu tautai nebūt nav tikai pagātne un "upe, kurā nevar otrreiz iekāpt".

Baltijas Stratēģisko pētījumu centra direktors Tālavs Jundzis, iesaistoties diskusijā atgādināja, ka mūsdienu pasaulē neviena valsts nevar pilnībā saglabāt savu suverenitāti un ka, iestājoties lielās starptautiskās organizācijās, ikvienai valstij kaut kas ir jādod arī citiem. Ikvienai valstij savā stratēģiskajā nākotnes redzējumā ir jāizšķiras, kādā attīstībā tā vairāk iegūs nekā zaudēs. Un Latvijas stratēģiskā izvēle ir virzība uz Eiropas Savienību un NATO.

Latvijas Universitātes Austrumeiropas institūta direktore I.Kreituse piebilda, ka šī Latvijas pārstāvju diskusija uzskatāmi parādījusi abu kaimiņvalstu pārstāvjiem, kas viņus eventuāli sagaida tālākā nākotnē — ja viņu valstis izvēlēsies tālāku virzību pa demokratizācijas un integrācijas ceļu.

Diskusijā iesaistījās arī ziņu aģentūras BNS valdes priekšsēdētājs Georgs Šafadze, raksturojot Latviju kā valsti ar jau sen izveidojušos nacionālo identitāti, valsti, kas jau desmit gadus konsekventi gājusi savas nacionālās identitātes apliecināšanas ceļu. "Latvija ir Eiropas valsts, kas likumsakarīgi un pārliecināti integrējas Eiropas insttūcijās," uzsvēra G.Šafadze, piebilstot, ka "savukārt Krieviju grūti saukt par Eiropas valsti". Savu viedokli G.Šafadze argumentēja ar virkni žurnālista pieredzē smeltu faktu. Piemēram, kādā formāli Krievijas sastāvā esošā Aizkaukāza reģionā vietējā vara nule piešķīrusi likuma spēku daudzsievībai... Savukārt kādā Krievijas Tālo austrumu reģionā iedzīvotāji pieprasot pārkārtot autosatiksmi braukšanai pa labo pusi — kā virknē lielāko Āzijas valstu. "Krievija pati šobrīd nezina, kas tā ir," teica BNS vadītājs, uzsverot, ka diskusijā pauž savu personīgo viedokli.

Dienas izskaņā, atbildot "Latvijas Vēstnesim", Baltkrievijas Attīstības un drošības pētījumu institūta direktors Aleksandrs Jegorovs teica: "Es šo Latvijas Universitātes Austrumeiropas institūta rīkoto diskusiju vērtēju ļoti atzinīgi. Mēs aizpildījām ļoti būtisku informācijas telpas vakuumu. Diskusija noritēja ļoti labvēlīgā gaisotnē. Atliek tikai vēlēties, lai tikpat atklāti un savstarpēji iecietīgi runātu mūsu politiķi — tad mūsu valstis spētu daudz sekmīgāk sadarboties un integrēties Eiropā."

Savukārt Maskavas Kārnegi centra direktora vietnieks profesors D.Treņins savu atbildi "Latvijas Vēstnesim" sāka ar joku: "Mums, zinātniekiem, jau ir vieglāk nekā politiķiem — mēs ne par ko neatbildam. Bet, ja nopietni, tad šī diskusija nenoliedzami bija nopietns solis uz priekšu. No bezgalīgajām sarunām par dialoga nepieciešamību beidzot esam pārgājuši pie reāla dialoga. Es šai apaļā galda diskusijai redzu divus būtiskus nopelnus. Vispirms jau mēs, trīs valstu zinātnieki un sabiedrības pārstāvji, nodibinājām reālus kontaktus. Otrkārt, šeit ir žurnālisti, tātad diskusija tiks atspoguļota masu mēdijos. Un tas varbūt ir pats svarīgākais — lai mūsu valstu iedzīvotāji uzzinātu, ka sācies šāds reāls dialogs. Ka mēs, kaimiņvalstu cilvēki, sākam viens uz otru raudzīties ar atklātu skatienu. Būtībā šodien starp mums sākas attiecības, kādu nekad vēl nav bijis. Sākas atklāta saruna starp kādreizējās impērijas pēctečiem ar šīs impērijas kādreizējās provinces, tagad suverenas valsts pārstāvjiem. Mēs stāvam pie jaunu attiecību pamatiem. Bet šīs jaunās attiecības rada cilvēki, un plašsaziņas līdzekļiem šajā procesā ir ārkārtīgi liela loma. Vispirms jau — aizpildot informatīvo vakuumu. Taču vēl jo lielāka šī loma ir, likvidējot pārrāvumu savstarpējās saprašanās procesā."

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors